Observators

Observators

Observators

OBSERVATORS

Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu

Andris Grūtups


   2009

   No grāmatas elektroniskās versijas radītājiem
   Mēs cenšamies neskanēt un neizplatīt darbus, kas ir jaunāki par 5 gadiem, bet šis darbs ir izņēmums. Autoram izdevies aprakstīt uzskatāmi parādīt pagātnes procesus, kuri ar daudz lielāku intensitāti notiek joprojām. Lai gan kopš aprakstītajiem laikiem ir būtiski mainījusies ideoloģiskā virsbūve, pēc būtības maz kas ir mainījies, toties jaunākās tehnoloģijas kontroli un izsekošanu ir pacēlušas jaunā daudz plašākā un visaptverošākā līmenī.
   Mēs pieņemam, ka Andris Grūtups neraksta grāmatas, lai nopelnītu un attiecīgi priecājas par katru lasītāju, līdz kuram ir aizgājusi viņa grāmata. Tāpat mēs pieņemam, ka apgādam "Atēnas" ar darba priekšlaicīgu brīvas pieejas nodrošināšanu netiks radītas pārliekas finanšu problēmas un atvainojamies jau iepriekš par iespējamiem zaudējumiem
   Savukārt katru šīs grāmatas versijas lasītāju mēs aicinam iegādāties šo to apgāda Atēnas mājaslapā, pie nosacījuma, protams, ja lasītājam tā patika un viņš var to atļauties.
   Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta mākslas filma „Stukačs: jeb kā vara salauž cilvēku”, katrs reģistrēts e-bibliotēkas lietotājs to var apskatīt par brīvu: http://www.e-biblioteka.lv/lv/video/stukacs-jeb-ka-vara-salauz-cilveku/1456/

   -------------------------------------------------------------------------------------------------------
   Veltīts jaunības dienu draugam
   Modrim Slavam un cilvēkiem,
   Kuri cieta pārliecības dēļ.

   Autors izsaka pateicību par sniegto palīdzību grāmatas tapšana Latvijas Valsts arhīva direktorei Dainai Kļaviņai, Latvijas Valsts Vēs­tures arhīva direktoram Nikolajam Rižovam un arhīva lasītavas vadītā­jai Guntai Mindei, Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departa­menta virsprokurorei Rudītei Āboliņai, Ģenerālprokuratūras Starptau­tiskās sadarbības nodaļas prokuroram Aivaram Zaķim, virsprokuroram Jānim Osim, Latvijas Republikas Satversmes aizsardzības biroja direk­toram Jānim Kažociņam, direktora vietniekam Uldim Dzenītim, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājam Indulim Zālītēm, Latvijas Republikas iekšlietu ministram Marekam Segliņam, Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes priekšniekam Valdim Jēkabsonam, iekš­lietu ministra palīdzei Vijai Jurkovskai, Pasu nodaļas vadītājai Vairai Sprincei, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Lietišķās informācijas sektora vadītājai Gintai Zalcmanei, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājam Pāvelam Gruziņam, Lat­vijas Universitātes arhīva direktorei Anitai Kalniņai, Siguldas Zonālā valsts arhīva direktorei Félicitai R,oslovai, mākslas vēsturniecēm Ingrīdai Burānei un Edītei Pogai, Dr. iur. Aivaram Niedrēm, zvērinātiem advokātiem — Elvijam Vėberam, Dr. iur. Aivaram Lošmanim, grāmat­niekam Aināram Ikstenam, Lindai Kalniņai, Jurim Ašmanim, valod­niecei Brigitai Zellei, grāmatā minēto personu tuviniekiem, kolēģiem, bijušajiem prokuratūras, tiesu un Valsts drošības komitejas darbinie­kiem, kuri autoram neatteica sniegt informāciju par šo vēsturisko lietu.
   Grāmatas literārais konsultants, profesors Viesturs Vecgrāvis.

PRIEKŠVĀRDS
   Grāmata veltīta mākslinieka un brīvdomātāja Jurģa Skulmes tie­sāšanai.
   Skulmi notiesāja par kādu slepenas vēstules sūtīšanu uz ārvalstīm. Vara to novērtēja kā pretvalstisku.
   Grāmata stāsta par Skulmes lietas izmeklēšanu un tiesu. Tā aprak­sta Valsts drošības komitejas operatīvo darbinieku un aģentu darbu.
   Visi darbā atspoguļotie notikumi attēloti, balstoties uz arhīva dokumentiem un laikabiedru atmiņām. Neko neesmu izdomājis vai mākslīgi konstruējis.
   Lai izzinātu lietas detaļas un nianses, uzklausīju daudzus bijušos Valsts drošības komitejas un prokuratūras darbiniekus. Viņu stāstītais būtiski papildināja lietas apstākļu izpratni un analīzi.
   Grāmatā aprakstītie notikumi risinājušies pagājušā gadsimta sep­tiņdesmitajos gados. Lai raksturotu laikmetu, parādītas tā laika būtiskākās norises — ebreju emigrācija no Padomju Savienības, lijas Ripsa sadedzinā­šanās mēģinājums pie Brīvības pieminekļa un slavenā "lidmašīnu lieta".
   Salīdzinājumam izmantoti arī Latvijas vēsturiskie tiesu procesi — dzejnieces Ilzes Kalnāres notiesāšana, astoņpadsmitā policijas bataljona prāva, Oļega Batarevska apsūdzēšana un citi tiesu procesi.
   Arī šo lietu analīze balstīta vienīgi uz arhīvos lasītā un līdzgait­nieku stāstītā. Darbam izmantoti tikai pirmavoti.
   Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados es strādāju proku­ratūrā. Pazinu daudzus no grāmatā minētajiem prokuratūras, tiesu un Valsts drošības komitejas darbiniekiem. Rakstot par saviem bijušajiem kolēģiem, centos būt maksimāli objektīvs un tolerants. Tajā pašā laikā atklāts un godīgs. Neko neesmu slēpis vai noklusējis. Darbam nav cita mērķa, kā vien izzināt un parādīt vēsturi.
   Par grāmatas ētisko mērauklu izraudzīta Latvijas valsts neatka­rības ideja. Ar šo mērauklu es līdzinu cilvēkus un notikumus.
   Darba centrā izvirzītas cilvēku attiecības. Grāmata veltīta cilvēku kaislībām, vājībām, bailēm, negodīgumam un nodevībai. Nodevības tēma caurvij visu darbu. Sākot no epigrāfa līdz grāmatas pēdējai rindiņai.
   Savus varoņus esmu centies parādīt godīgi un taisnīgi. Negribu cil­vēkus ne celt, ne pelt. Vien izstāstīt, kā ļaudis toreiz dzīvoja, ko domāja un pēc kā tiecās.
   Darba centrā viena cilvēka — mākslinieka Jurģa Skulmes — aizrau­tības, ideālisma un ciešanu laikmets. Esmu centies to parādīt vispusīgi un objektīvi.
   Kā man tas izdevies, lai spriež lasītājs.
   Ar cieņu — autors.
   Daudzi tad grēkos un viens otru nodos un nīdīs. [Mt. 24. 10.]

   Bija agrs marta rīts. Kāda savrupmāja Rīgas pievārtē. Turpat Ķīš­ezera krastā. Padomju laikiem diezgan iespaidīga. Piekalnē izbūvēts pusotra stāva nams. Mājas priekšā plaša terase. No tās skats uz ezeru. Arī logi vareni. Gandrīz no griestiem līdz grīdai. Tādus toreiz reti kurš būvēja. Ja nu vienīgi mākslinieki vai pagrīdes bagātnieki. Arī mājas cen­trālā telpa iespaidīga. Kaut kas pa vidu starp darba kabinetu, māksli­nieka darbnīcu un bibliotēku. Vienā stūrī sarkanu ķieģeļu kamīns. Uz tā sarindotas skulptūras. Līdzās zems kafijas galdiņš. Pie pretējās sienas iespaidīga glezna masīvā zelta rāmī. Tieši pie loga rakstāmgalds. Tāds vecmodīgs un respektabls. Turpat līdzās molberts, krāsām notrieptas paletes, otas, pusizlietotas krāsu tūbiņas un kāda nepabeigta ainava. Kaut kas līdzīgs radošai nekārtībai un nevīžībai. Un tad vēl grāmatu plaukti. Pilni mākslas žurnāliem, brošūrām, mapītēm un grāmatām. Tie aizņem pusi no istabas. Sarindots kā bibliotēkā. Arī izbūvēts pamatīgi — no griestiem līdz grīdai. Visi plaukti atdalīti vien ar šaurām ejām. Vesela bagātība.
   Lielajā istabā pie rakstāmgalda sēdēja kāds cilvēks un drudžainā steigā rakstīja. Ik pa brīdim pavēries logā un nedaudz aizdomājies, viņš turpināja darbu. Lapu pie lapas tapa kāds īpatns dokuments. Vēstījums haotisks: tagadnes notikumi un vēstures fakti. Ziņas par atsevišķām personām un pārtikas produktu cenām. Tad vēl anekdotes, dažādas pikantērijas un lietas, par kurām ikdienā nerunā. Tāda atskaite vai pārskats par padarīto. It kā atbildēts uz jautājumiem: kāds uzdevis jautājumus, un cilvēks raksta atbildes. Viss samests vienā kaudzē. Taču dokuments interesants. Arī faktu bagātība iespaidīga. Izskatās, ka autors labi zina, ko raksta. Nu kaut vai par Mākslinieku savienības 9. kongresu. Pārskats pilnīgs: cik piedalījušies, kas kur ievēlēts, cik no ievēlētajiem partijas biedri u. tml. Un tad vēl personu raksturojumi — trāpīgi un dzēlīgi. Nu, piemēram, par ļaudīm, kas ievēlēti Mākslinieku savienības valdē: Konstantīns Andrejevs, (*Konstantīns Andrejevs (1914—1981). Ienācējs no Krievijas. Aktīvs Latvijas kolonizācijas politikas īstenotājs) bijušais abu mākslas muze­ju direktors — tipisks kolonizators, Miķelis Ivanovs, (**Miķelis Ivanovs [1927—1991). Mākslas akadēmijas docētājs. Gudrs cilvēks. Rakstījis negatīvas kritikas par visu progresīvo... Uzņēmies visnepateicīgāko lomu, jo kādam tas bija jādara... Domājams, čekas ziņotājs) mākslas zināt­nieks — vismelnākā personība mākslas jomā, Laima Reihmane, māk­slas zinātniece — tautā dēvēta par "saldo nāvi", Vladimirs Kozins, (***Vladimirs Kozins. Dzimis 1922. gadā. Iespējams, ka bija šovinists, jo latviski nerunāja. Kā cilvēks saprātīgs. Arī latviešu glezniecības līmeni godam uzturēja) gleznotājs, mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas ilggadējs vadītājs — reakcionārs šovinists, Artūrs Lapiņš, (**** Artūrs Lapiņš (1911—1983). Aktīvs kolaboracionists. Netalantīgs un mazvērtības kom­pleksu apsēsts cilvēks) scenogrāfs, pēckara gadu galve­nais tēlotājas mākslas ideologs — dēvēts par mākslas čekistu. Aktīvā­kais "formālistu" grāvējs, mākslinieku vajātājs un latviešu glezniecības nīdētājs.
   Ari par pašu kongresu rakstītājs nicīgs — visas runas saskaņotas, un referenti iepriekš noteikti. Tikai štata uzstāšanās, un tāda pati arī valoda. Ja nu vienīgi tēlniece Lea Davidova-Medene. Tā kritizējusi neprofesionālisma garu un draugu būšanas lielo pasūtījumu sadalē. Vārdā jau nevienu nav saukusi, taču aplausi visskaļākie.
   Nosaukti visi jaunās valdes locekļi. Raksturojumi vairāk vai mazāk informatīvi. īpaši gan norādot izlēcējus un aktīvistus. Arī radu raksti pieminēti. Pārskats pilnīgs. Liec kaut vai vēstures grāmatā.
   Mākslas tēma rakstītājam nav sveša. Tiek minēti arī citi vīri. Tā Vilis Krūmiņš, kādreizējais CK sekretārs, saņēmis LPSR Nopelniem bagātā dabas aizsardzības darbinieka nosaukumu. Autors gan ir saudzīgs pret viņu, minot, ka savulaik Krūmiņš cietis savu nacionālo uzskatu dēļ. Cita lieta — bijušais Alūksnes rajona izpildkomitejas priekšsēdis Kārlis Ūbele. (***** Teiktais atbilst patiesībai. Kārļa Ūbeles valdīšanas laikā tika nograuts Zeltiņu baznīcas tornis. Ari zvans pārkausēts. To apstiprina arī pats Kārlis Ūbele) Šis vīrs sešdesmitajos gados postījis Zeltiņu baznīcu. Licis pārkausēt tās zvanu. Ari baznīcas inventāru aizlaidis zudībā un postā.
   Vēl daži vārdi par Krišjāņa Barona pieminekļa celtniecību. Arī šis projekts esot atlikts. Latvijā iecerēti tikai Ļeņina un Sarkanās Armijas karavīru pieminekļi. Kā izņēmums vērtējams monuments Andrejam Upītim un kapa piemineklis Vilim Lācim.
   Tad vēl par Gorkija ielas tiltu, kas sapostīs Vecrīgu, un Ģederta Eliasa deviņdesmitās dzimšanas dienai veltīto gleznu izstādi.
   Nobeidzis mākslas tēmu, autors ķērās pie vēstures. Vispirms par 1940. gada 17. jūniju. Par nekārtībām Rīgas ielās un strādnieka Kriša (*Pāvilu Krišu 1940. gada 23. jūnijā ar lielu pompu apglabāja Raiņa kapos. Bēru gājiens virzījās pa Lāčplēša, Brīvības un Miera ielu. Oficiāli tika paziņots, ka Krišu noslepkavojusi "fašistu policija". Taču patiesībā Krišu varēja nošaut krievu tankisti, jo viņš pārāk tuvu līda Rīgā ienākušajiem tankiem (sk. Cīņa 1940., Nr. 7 un Nr. 9)) bojāeju: neviens šāviens Rīgas ielās nav atskanējis. Arī par strādnieka nošaušanu viss esot blēņas. Krišs nebija pagrīdnieks un revolucionārs. Par viņa nošaušanu pat ceka neko nezināja. Cilvēku atrada beigtu uz ielas. Par nāves iemesliem ziņu nebija. Vēlāk to "pierakstīja" Latvijas policijai: esot nošāvuši nabaga strādnieku.
   Pēcāk "varoni" ar pompu apglabāja. Turpat Raiņa kapos. Vēl pirms tam lielo iesvētīšanas krustu nozāģēja. Šo "varoņdarbu" veica Elmārs Briedis (**Rakstnieka Viļa Lāča brālēns) un kāds Kalnietis. Vēlāk krustu pār žogu pārsvieduši, un lieta darīta. Tā, lūk, ar vēsturi. īsi un skaidri. To visu autoram stāstījis kāds bijušais pagrīdnieks un to dienu aculiecinieks Arvīds Pumpurs.
   Jau minētais Pumpurs — īsts autora atradums. Viņš zina visu. Ari par to, ka pirmos pēckara gadus Latvijā visu noteicis īpašs Maskavas sūtīts Orgbirojs. (***Teiktais atbilst patiesībai (sk. Latvija Otmjā Pasaules karā. Rīga, 2007., 409. lpp.)) Latvijas čeka tikai skata pēc. īstie saimnieki bijuši viņi — vienpadsmit no Maskavas sūtītie krievi. Tie visu noteikuši un izrīkojuši. Metropole vietējiem nav ticējusi. Kas vispār pēc kara latvie­tim ticēja?! Pat Plāna komiteju vadījuši trīs četri Maskavas pārstāvji. Tad vēl centra sūtīts Statistikas pārvaldes pilnvarotais un citi čini. Visi krievi — neaizskarami un neaizvietojami. Tā, lūk, ar demokrātiju un vietējo pašpārvaldi. Nekādas pašdarbības un brīvdomības. Visu noteiks un izrīkos Maskava.
   Arī par vietējo pašpārvaldi šķebīgi: lai pienācīgi atalgotu vadošos ierēdņus, līdzās algai izsniegtas aploksnes. Vēlāk šo sistēmu uzlaboja: naudu izsniedza Krājkasē. Turpat pie Ministru Padomes — iepretī Kirova ielai. (****Rakstītais atbilst patiesībai. Tāda sistēma pastāvēja. Arī par īpašu Krājkasi taisnība. To apstiprina tā laika valdības locekļi un līdzgaitnieki. Kirova iela tagad pārdēvēta par Elizabetes ielu) Tur katram savs konts. Naudu saņēma visi — valdības un kolēģijas locekļi, vadošie partijas un izpildu komiteju darbinieki. Apjoms iespaidīgs. Ministram — trīsarpus algas. Vietniekam nedaudz mazāk — tikai divarpus. Nodaļas vadītājam vēl par kārtu zemāk. Hruščova laikā sistēmu "uzlaboja". Naudas izmaksas nedaudz samazināja.
   Arī par Vili Lāci un Andreju Upīti Pumpurs zina stāstīt. Tiem algas nav maksājuši. Eksistējis vien "atvērtais konts" — ņem, cik gribi, un tērē uz nebēdu. Tajā pašā laikā veco boļševiku klubā pārtikas apgādes grūtības. Ieviesti īpaši taloni. Vienreiz pa desmit dienām kilograms desas, kārba konservu un burka marinētu importa tomātu. Nu ļoti pie­ticīgi un skopi. Ne velti vecais pagrīdnieks Pumpurs aizrunājies līdz Latvijas okupācijai un Palestinas atbrīvošanās kustībai. Salīdzinājis abas šīs lietas un vēl brīnījies, kādēļ Baltijas valstu apvienība necenšas kļūt par novērotāju Apvienoto nāciju organizācijā. Palestinas atbrīvošanās kustība sen jau tādas tiesības izcīnījusi.
   Pabeidzis vēstures tēmu, rakstītājs pievērsās pārtikas problēmai — gaļas apgāde sliktāka nekā jebkad. Veikalu vitrīnas tukšas. (*Padomju gadu pārtikas grūtības ir vispārzināms fakts, kas nav jāpierāda) Ja kaut ko "izmet", rindas garu garās. Un tad vēl nav garantijas, ka dabūsi. Pienāk tava kārta, bet lete jau tukša. Ja nu vienīgi tirgus, bet tur citas cenas. Par cūkgaļas kilogramu prasīs astoņus rubļus. Rīgā trūkst pat kartupeļu. Ja parādās, rinda divu stundu garumā. Nesen Liepājā radies konflikts. Krāvēji atteikušies strādāt. Protesta iemesli vienkārši — cilvēki negrib, ka visu gaļu sūta uz Krieviju. Lādē vagonos un prom. It kā pašiem neva­jadzētu. Stāsta, ka Lietuvā kādam gaļas vilcienam riteņi piemetināti sliedēm. Kā šis sācis kustēt, noārdījis visu ceļa plātni. (**Šiem faktiem nav nedz nolieguma, nedz apstiprinājuma. Tomēr taisnība, ka pārtikas pro­duktu (īpaši gaļas) deficīts radās tā iemesla dēļ, ka pārtikas produktus lielos apjomos izveda uz Ļeņingradu un Maskavu. Tautas neapmierinātība ar šo situāciju bija jūtama it visur. Arī par Lietuvas gaļas vilcienu plaši tika runāts)
   Nesen Liepājā uz kāda nama sienas parādījies uzraksts — Brežņevs nodēvēts par latvju tautas apspiedēju. Uzraksts bijis turpat līdzās izpild­komitejai. Brēka liela. Tekstu nokasījuši zibenīgi. Bet Aizputē marta sākumā kaisītas skrejlapas. (***Skrejlapas un "pretvalstiski" uzraksti parādījās visai bieži. Tā 1977. gadā Gunta Brante ar savu dzīvesbiedru Viktoru Volkovu sacerēja skrejlapas tekstu, kurā aicināja latviešus apvienoties cīņai pret krieviem, ienīst tos un fiziski izrēķināties ar viņiem. 1977. gadā tās tika izplatītas Rīgā (sk. Latvija un Austrumeiropa 20. gadsimta 60.—80. gados. Rīga, 2007., 121. lpp.)) Kritizēts demokrātijas trūkums Latvijā. Agrāk tādas lietas darījuši skolnieki. Tad tos viegli bijis notvert. Tagad nekā. Darbojušies profesionāļi. Arī par Brāļu kapiem interesanti. Uzskata, ka tos pastāvīgi novēro šejienes modrās acis. (*Brāļu kapi tika pastiprināti novēroti 1940.—1941. gados. Nereti cilvēkus, kuri turp devās, aizturēja čeka (sk. Z. Mauriņa. Dzelzs aizbīdņi lūst. Toronto, 1960., 84. lpp.). XX gadsimta septiņdesmitajos gados pieskatīja Meža kapus. Kapos bija izvietots speciāls "milicijas" postenis. Jo ipaši tika novēroti J. Čakstes un citu Latvijas patriotu pieminekļi. Cilvēkus, kuri tur nesa ziedus, aizturēja VDK darbinieki.) Iespējama tele­fona sarunu, korespondences, apmeklētāju un cita kontrole.
   Brīdi aizdomājies, rakstītājs tā savādi pasmaidīja. Vēl kāds fakts viņam nedeva mieru. Kāda no paziņām bija stāstījusi, ka Daugavpils sintētiskās šķiedras un Lokomotīvju remonta rūpnīcās notikuši ne­mieri. Strādnieki sadumpojušies. Neesot apmierināti ar pārtikas (īpaši gaļas) piegādi. Dumpinieki pamatā bijuši krievi... Redz kā, arī šos pašreizējā kārtība neapmierina.
   Ticis galā ar skrejlapām, pretvalstiskiem uzrakstiem un strādnieku nemieriem, rakstītājs atcerējās vēl par dažām personām. Visupirms jau par nesen nogalināto Mākslas fonda direktoru Jāzepu Pasternaku. Par viņu tad runāja visa Latvija. Kādas tik versijas neizdomāja... Citu par citu trakāku. Varēja vien nobrīnīties. Cik cilvēku, tik arī domu un skaidrojumu. Sava versija arī slepenajam rakstītājam... Visai ticama un iespaidīga... Vai nu čeka vai ebreji?! Kas gan cits! Tā arī viņš rakstīja: no slepkavas rokas mīklaini mirušais Pasternaks ar savu ietekmi veicinājis, lai no Padomju Savienības aizbraucošie ebreji varētu izvest mākslas darbus, kas toreiz netika pieļauts. Shēma vienkārša — izbraucēji apmeklē personas, kuru īpašumā ir vērtīgi mākslas darbi. Piedāvā tos par labu cenu nopirkt, bet visu pārējo kārtošot Pasternaks. Uz viņu arī pircēji atsaucās. Tā, lūk... Doma skaidra. Zemteksts nepārprotams. Vai nu čeku tas neapmierināja, vai ebreji kaut ko nesadalīja... Kādas gan citas versijas?! (**Jāzepu Pasternaku nogalināja 1975. gadā. Viena no slepkavības izmeklēšanas versijām bija saistīta ar ebreju emigrāciju no Padomju Savienības un ar to saistītā mākslas darbu izvešana)
   Pēc Pasternaka sekoja ziņas par Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru Gunāru Ziemeli — esot nopietni slims. Sirgstot ar pro­gresīvo paralīzi... Sifiliss! No Rīgas specslimnīcas pārvests uz Maskavu. Ilgstoši slimo ari CK sekretārs Beluha... Izdilst... Ir ziņas, ka savā vietā neatgriezīsies. Tāpat kā Ziemelis ārstējoties Maskavā. (***Rakstītais daļā par pašu slimību (neskarot diagnozi) atbilst patiesībai. Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretārs Gunārs Ziemelis mira 1978. gada februārī. Tobrīd Ziemelim bija 47 gadi (sk. LVA, fonds PA-15500, 2. apr., lieta Nr. 9656, 2. lpp.))
   Līdzās abiem partijniekiem autors aprakstīja literatūrzinātnieces Ingrīdas Sokolovas likstas — rakstot doktora disertāciju par Vili Lāci, taču darbu apgrūtinot materiālu trūkums: pat viņai nav dota iespēja iepazīties ar visiem dokumentiem. (*Rakstītais atbilst patiesībai. 1975. gadā I. Sokolova aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu "Vilis Lācis — dzīves ceļš un radošā evolūcija". Daudziem materiāliem pieeja bijusi liegta. Visenerģiskākais šā darba bremzētājs bijis CK ideoloģiskais sekretārs A. Drīzulis. Iemesls vienkāršs — pirmskara Vilis Lācis mums nav vajadzīgs! To stāsta pati I. Sokolova) Zinātāji domā, ka Vilis Lācis strā­dājis uz vairākām pusēm...
   Tūlīt aiz Ingrīdas Sokolovas — par radiolām Simfonija. Vēl pirms gadu mijas Popova radiorūpnīcai uzdots izgatavot īpašas radiolas. Tajās iebūvēta spēcīga ultraīsviļņu uztveršanas iekārta. Arī īpaši dekoderi. Speciālisti to vērtē kā noklausīšanās iekārtu. (**Teiktais par specpasūtījuma radiolām atbilst patiesībai. Tas izriet no J. Skulmes krimi­nāllietas materiāliem. Par to liecināja viens no radiolu izgatavotājiem (sk. LVA, fonds 1986, 1. apr., lieta ¹. 45278, 1. sēj., 110. lpp.)) Pasūtījusi armija. Visas radiolas nosūtītas uz Maskavu.
   Šķita, ka nu viss svarīgākais uzrakstīts. Atlikušas vēl anekdotes. Šis tautas literārais žanrs visspēcīgākais. īsas, trāpīgas, saturā ietilpīgas un iznīcinošas. Tās raksturo laikmetu. Jā... tautai muti neaizbāzīsi. Arī autoru neatradīsi. Ceļo no mutes mutē, smīdinot un uzjautrinot. Ar tām cīnīties bezjēdzīgi. Pat visuvarenā čeka te bezspēcīga.
   Rīgas centrā satiekas divi ebreji un viens otram jautā:
   "Vai esi dzirdējis?"
   "Ko tad?" pārjautā sarunu biedrs.
   "Arī Rīgai piešķiršot varoņpilsētas nosaukumu..."
   "Par ko?" izbrīnījies vecākais ebrejs.
   "Kā, par ko?" viltīgi piemiedzis, turpina otrs, "par to, ka mēnešiem ilgi tā spēj iztikt bez gaļas."
   "Gribi vēl vienu?" turpina stāstītājs. "Nu... nu..."
   "Kremlī rīko lielo pieņemšanu. Kungi ēd un met apgrauztos kaulus zem galda. Brežņevs ieklausās... Kāds pagaldē turpina grauzt pamestos kaulus. "Откуда пёс!" (***No kurienes suns?) izbrīnījies ģenerālsekretārs. Pēkšņi no galda apakšas atskan čuksti: "Я не пёс, я Аугуст Вос..." (*****Es neesmu suns, es Augusts Voss...)
   "Vai vēl vienu?" pārjautā sarunu biedrs.
   "Pūcē tik vaļā!" nosmejas vecākais ebrejs.
   "Iet Rīgā pa ielu čigāns un žēlojas: "Gaļas mums nav, desu nav, kar­tupeļu arī nav, nekā mums nav..." Runātāju saņem ciet un nogādā uz Stūra māju. "Vai tu zini, ka Staļina laikā par tādu izrunāšanos saņemtu lodi?!" uzbrēc īgns čekists, "taisies, ka tiec un apdomā!" Čigāns, ticis brīvībā, atkal iet un klaigā: "Gaļas mums nav, desu nav... un ložu arī mums vairs nav, pat šaut vairs neprotam...""
   "Nu labi..." labpatikā nosmējās jaunākais ebrejs, "izstāstīšu tev vēl vienu. Vai zini, kas ir nocenota anekdote?"
   "Nē, nezinu," tikko turēdams smieklus, bilst otrs.
   "Tāda, par kuru Staļina laikā dabūja desmit gadus, bet tagad tikai trīs..."1
   Uzrakstījis anekdoti, autors savu sacerējumu beidza. Ja viņš toreiz būtu zinājis, cik pēdējā anekdote trāpīga... Ja zinātu, diezin vai rakstītu. Pēdējie vārdi paši spēcīgākie... Tie noteiks autora likteni.

   ***
   1977. gada 20. aprīlī LPSR prokurors saņēma kādu pusslepenu sūtījumu. Sūtītājs pats Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs. (*Longins Avdjukevičs (1916—19881. 1940. gadā aktīvs kolaboracionists. Baltkrievs. Beidzis Augstāko partijas skolu. Valsts drošības komitejā no 1955. līdz 1980. gadam. Sākotnēji priekšsēža vietnieks kadru jautājumos, tad operatīvajā darbā, bet no 1963. gada komitejas priekšsēdētājs. Ģenerālmajors (sk. LVA, Личное дело Авдюкепича Л. И 1 534, 1., 4., 29., 31., 36., 49., 51., 52.lpp.)) Raksts iespaidīgs. Vārdi kā akmenī cirsti: drošībnieki atklājuši kārtējo varas ienaidnieku. Cilvēku, kas apmelojis padomju val­sti. Arī saturs interesants — izrādās, laikraksta Dzimtenes Balss redak­cijā 14. aprīlī saņemta kāda savdabīga vēstule. Sūtījums pienācis no Zviedrijas. Aploksnē ievietota anonīma vēstule. Pievienota arī aploksne ar kāda Zviedrijā dzīvojoša Alfa Svensona (**A. Svensons. Izabellas Gcnmarkeres (Cielēnas) dēls. Bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna mazdēls) adresi.
   Pati vēstule — vienas vienīgas šausmas: cilvēks sarakstījis pilnīgas blēņas, apmelojis padomju valsti un ciniski ņirgājies par komunistiskās partijas vadītājiem. Tādu sūtījumu bail pat rokās turēt, kur nu vēl lasīt. Tādam vieta tikai čekā. Cilvēki tur kompetenti. Visu pārbaudīs, no­skaidros un atklās.
   Nepagāja ne četras dienas, kā ļaundaris noskaidrots. Cik tur tās māk­slas?! Līdzīgus tekstus drukāja zviedru laikrakstā Brīvība. Publikācijas gan anonīmas. Arī paraksta neviena. Tikai pseidonīms — "Observators". Taču stils zināms. Arī rokraksts pazīstams. Autors nemaz nav slēpies... rakstījis ar roku. Pat savu informatoru norādījis — kādu Arvīdu Pumpuru. Kur vēl labāk?! īsta izmeklēšanas klasika. Tāda "rozīnīte" reti kad gadās: cilvēks pašrocīgi uzrakstījis sev apsūdzību. Atliks vien pantu pielāgot un sodīt. Taču ir kāds "bet"... Kurš tad šo vēstuli no Zviedrijas sūtījis? Kas pievieno­jis aploksni ar Alfa Svensona Zviedrijas adresi? Ne jau nu pats adresāts?! Tādi brīnumi nenotiek... Sūtītājs "jāatrod". Nevar taču prokuroram rak­stīt, ka vēstule nokritusi no gaisa... Lai nu cik Vladimiram Laiviņām (*Vladimirs Laiviņš. Dzimis 1923. gadā. Krievijas latvietis. Otrā pasaules kara laikā bruņuvilciena mašīnista palīgs, nodaļas komandieris, karaskolas kursants, baterijas komandiera vietnieks, diviziona izlūkošanas nodaļas priekšnieks, kara prokuratūras izmek­lētājs, kara prokurora palīgs, Rīgas garnizona kara prokurora vietnieks. 1965. gadā iecelts par LPSR prokuroru (sk. LRPA, V. Laiviņa personas lieta, 2.-7., 9.-10. lpp.)) tās varas, taču muļķības rakstīt nedrīkst. Jāizdomā ticama versija. Tāda, kurai pat prokurors "noticētu". Beigu beigās vienojās, ka vēstuli no Zviedrijas sūtījis kāds bezvārda patriotiski noskaņots emigrants: atradis, izlasījis un sašutumā nosūtījis uz Dzimtenes Balsi. Versija panaiva, taču ko citu izdomāsi?! Pasaule dīvaiņu pilna. Vai kāds brīnums, ja viens no viņiem atsūtījis vēstuli. Atsūtījis un punkts... Kas to pārbaudīs un pētīs?!
   Prokuratūrā gan runāja, ka vēstuli pārtvēris kāds VDK aizkordona aģents. Cik tur patiesības, cik melu? Grūti spriest. Vismaz izklausījās ticami...
   Kad pamatojumu atrada, nosauca arī galveno grēkāzi. Tas izrādījās mākslinieks Jurģis Skulme. Viņš anonīmās vēstules autors. Viņš arī "Observators". Apmelojis padomju valsti un ciniski ņirgājies par komu­nistiskās partijas vadītājiem. Kuluāros melsa, ka Skulme kalpojis amerikāņiem, vācis pretvalstisku informāciju un uzturējis sakarus ar emigrantiem.
   Valsts drošības komitejas priekšsēdis nosauca arī galvenos Skulmes līdzdalībniekus — veco boļševiku un personālo pensionāru Arvīdu Pumpuru un kādu Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti.
   Lai dokuments izklausītos draudīgāks, pieminēja arī divus lieci­niekus — Valkas novadpētniecības muzeja direktora vietas izpildītāju Monvīdu Airi (*Monvīds Aire (1904—1994). Valkas novadpētniecības muzeja zāles pārzinis. M. Airēs uzvārds neatbilst viņa dzimtas uzvārdam Treimanis...) un šā paša muzeja līdzstrādnieci Māru Ķīli. (**Māra Jāņa meita Ķīle (1942—2003)) Šie cil­vēki labi zinot par Skulmes pretvalstisko darbību. Abi stāstījuši, ka vaininieks vācis nacionālistiska satura materiālus. Arī Mākslas akadē­mija, kur Skulme strādā, esot rūpīgi jāpārbauda. Tur zinātniskajā sektorā viņš savācis plašu klāstu ideoloģiski kaitīgu publikāciju un grāmatu.
   Drošības labad minēja vēl kādu mākslinieka grēku: Skulme izšķērdējis valsts naudu. Caur komisijas veikalu iegādājies fotomateriālus. Gādājis tos it kā zinātniskā sektora vajadzībām. Pircis tikai no draugiem un paziņām. Maksājis paaugstinātu cenu un izlaupījis valsti.2
   Lai teikto apstiprinātu, sastādīta pamatīga izziņa. Minētas gan summas, gan cilvēki, no kuriem pirkti fotomateriāli. Un tas viss, sākot jau no 1973. gada. Pilnīgs pārskats par pēdējiem četriem gadiem. No­saukti vienpadsmit uzvārdi. To skaitā Osvalds Poļakovs, Modris Slava, Kristīne Pelda, Valda Vilīte un citi. Darbs pamatīgs. To nevar izdarīt četrās dienās. Tā vien izskatās, ka Skulme pieskatīts jau ilgāku laiku. Visa šā rūpīgā darba autors VDK vecākais operatīvais pilnvarotais majors Dzintars Līnis. (***Dzintars Līnis (1928—2001). VDK vecākais operatīvais pilnvarotais, majors. Galvenais Jurģa Skulmes operatīvās lietas izstrādātājs. Piedalījies arī E. Berklava lietas izstrādē (sk. Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) Viņš arī parakstījis izziņu.3
   Nu grēku nasta pilna. Skulme ne vien nacionālists un spiegs. Viņš arī valsts mantas izšķērdētājs. Kas var būt vēl trakāks?! Tāda apsūdzība nevar palikt bez sekām. Arī Longins Avdjukevičs bargs. Lūdz izvērtēt un ierosināt krimināllietu.4
   Nu mākslinieka liktenis vien mata galā... Vienīgi viņš pats... Dzīvo neziņā un neko nenojauš.

   ***
   Ideja par Skulmes represēšanu nāca no pulkveža Kučāna, (*Miervaldis Kučāns (1931—1991). Valsts drošības orgānos no 1950. gada. No 1952.—1954. gadam Liepājā. Pēc tam Rīgā. No 1954. gada VDK 1. daļā. No 1974.—1981. gadam 1. daļas priekšnieks. No 1981.—1986. gadam VDK priekšsēdētāja vietnieks. Ģenerālmajors. Neklātienē beidzis Augstāko VDK skolu (sk. Siguldas zonālais valsts arhīvs, 78. fonds, 21. apr., 615. lieta, 1.-12. lpp; LVA, Дело по приему в члены ВКП(б)  1 79, 1.-7. lpp. un citi doku­menti)) VDK pir­mās daļas priekšnieka. Tāds padrukns un omulīgs vīriņš ar īstu čekista tvērienu. Mūždien sēdēja, iekrāvies papīros un operatīvajās shēmās. Arī pelnu trauks pilns līdz malām. Izgājis pamatīgu dzīves skolu — no jau­nākā leitnanta līdz pulkvedim. No nacionālo partizānu apkarotāja līdz izlūkdienesta vadītājam. Visa dzīve pagājusi drošībniekos. Arī nopelnu gana. Viņam savi rēķini ar mākslinieku...5
   Tad vēl Fridrihs Straube-Strauss (**Fridrihs Straube-Strauss (1929—2005). Drošības orgānos no 1949. gada. No 1953.—1954. gadam 7. nodaļas vecākais izlūks. Pēc tam strādājis Madonas, Tukuma un Valmieras rajonā. No 1966. gada darbojies ārzemēs. Pēc atgriešanās iecelts par Ventspils VDK nodaļas priekšnieka vietnieku. No 1972. gada VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks. Apakšpulkvedis (sk. LVA, 15500. fonds, 2. apr., 8375. lieta, 2.-14. lpp.; Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) — 5. daļas priekšnieka viet­nieks. Cilvēks gudrs un tālredzīgs. Baronu fon Hanu dzimtas ārlaulības atvase. (***Līdz pusaudža vecumam Straube-Strauss dzīvoja pie audžuvecākiem. Karam beidzo­ties, sakari ar audžuvecākiem pārtrūka. Viņš pat nezināja, kad un kur tie apglabāti. Savās autobiogrāfijās norādīja izdomātus, patiesībai neatbilstīgus faktus) Vīrietis kā bilde. Tāds slavenā krievu čekista, barona fon Pillāra-Pilhaua Latvijas prototips.
   Arī Straube-Strauss apkarojis nacionālos partizānus. Līdzīgi Kučānam saņēmis medaļas un dāvanas. Roku rotā personālais pulkste­nis. Tas par bandītisma apkarošanu Latvijā. Mēle asa. Arī doma strauja. Kopā ar Kučānu izlēmuši, ka Skulme saucams pie atbildības par varas diskreditāciju.6 Varēja jau par pretpadomju propagandu... Bet tad būtu jāizmeklē pašai komitejai. Varētu gan! Tikai kā tas izskatīsies?! Ko domās ārzemnieki? Paši okšķerē, paši izmeklē un soda. Tas nav stils. Labāk to uzticēt prokuratūrai. Iestāde solīda. Rūpējas par likumību. Visā pasaulē to saprot. Pat emigrantiem nebūs, kur piekasīties. Viss precīzi un saskaņā ar likumu. Nekādas izrēķināšanās. Vien likuma burts un gars.
   Ar tādu ideju abi arī aizgāja pie VDK priekšsēža Longina Avdjukeviča. Ģenerālis to saskaņoja ar partijas ceku. (****Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja. Vēlēts partijas pārstāvniecības orgāns. Taču dzīvē ar ceku saprata šauru partijas funkcionāru loku, kurā noteicošā loma bija CK pirmajam sekretāram) Tieši ar pašu Augustu Vosu. Tad vēl Maskava. Arī no augšas jāizprasa atļauja. Jāpanāk, lai to akceptē lielās čekas 5. pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Filips Bobkovs, un lieta var iet vaļā...
   Tālākais jau tehnika. Pirms kaut ko sūtīt prokuroram, paaicināja "sakaru virsnieku" Viktoru Būsi. (*Viktors Bus[sļe. Dzimis 1925. gadā Ņižņijnovgorodā. LPSR prokuratūrā strādājis no 1951. gada līdz 1986. gadam. No 1959. gada uzraudzījis valsts drošības orgānus (sk. LRPA, Personas lieta Nr. 6-983, 4.-7. lpp.)) Oficiālais amats jau varens — LPSR prokurora vecākais palīgs. Skaitās, ka uzrauga Valsts drošības komiteju. Raugās, lai tiktu ievērota likumība un kārtība. Taču ar pilnvarām tā vājāk. Nekādu tiesību jaukties komitejas operatīvajā darbā. Tik vien kā formāli uzraudzīt izmeklēšanu.
   Ar Būsi izrunājās VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks, apakš­pulkvedis Voldemārs Gothards. (**Voldemārs Gothards. Dzimis 1929. gadā Jelgavā. Izmeklējis Latvijas nacionālās pretestības simbola Gunāra Astras krimināllietu. No septiņdesmitajiem gadiem strādājis VDK 5. daļā. Bijis 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks. Nodarbojies ar latviešu emigrācijas izstrā­di. 1991. gadā, baidoties no atmaksas, aizmucis uz Krieviju. Vēlāk atgriezies. Viens no galve­najiem J. Skulmes operatīvās izstrādes lietas plānotājiem (sk. LUA, Gotharda Voldemāra Viktora dēla Studenta lieta, 23., 26., 34.-35., 43., 46.^-6. op., 51. lpp.; Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) Arī no vecajiem. Oficiāli čekā no 1952. gada. Taču faktiski drošībniekos sācis kalpot jau 1950. gada jūlijā. Vēl būdams Juridiskās fakultātes pirmā kursa students, savaņģots uz mūžu. (***Tieši 1950. gadā uzsākta specpārbaude par viņa radurakstiem. Ari studenta paraksts izmainījies. Iesniegumus vēl rakstījis skaidrā latviešu valodā, taču parakstījies krievu burtiem. Tas vien jau liecina, ka cilvēks sācis kalpot čekā un parakstīt papīrus krievu mēlē. Lielais konspirators Gothards pieļāvis kļūdu un atšifrējis sevi.) Cilvēks nīgrs un skarbs. Jaunībā cīnījies ar nacionālajiem par­tizāniem. Pildījis tulka pienākumus. Turpat Saldus rajonā. Skraidījis pa mežiem ar automātu. Oficiāli jau tulkam pienākusies vien pistole... Taču Gothards ar automātu... Grib būt svarīgāks un nozīmīgāks...
   Pēc dabas apakšpulkvedis noslēgts. Arī konspirācijas tieksme ne­pārprotama, īsts konspirācijas ģēnijs. Pat darbabiedri nezina, kur un kā viņš dzīvo. Tiekoties ar prokuroru, Gothards "aizmirsis" pat savu uzvārdu... Stādās priekšā kā... Valdmanis. Taču ir kāda nianse, kas abus vieno. Gan Buse, gan Gothards neieredz latviešus...7 Paši gan skaitās latvieši — viens atbraucis no Krievijas, otrs tepat no Zemgales. Taču naids vieno. Ja neieredzi, nevari strādāt! Pašam sev jāiestāsta, ka lat­vieši tie sliktie... Vien nacionālisti un fašisti. Tiem līdz padomju cil­vēkiem vēl tālu... Visi vēl "bijušie"... Tādus tik "mocīt" un audzināt! Ari raksturs abiem vienāds. Buse līdzīgi Gothardam noslēgts un nesa­biedrisks. Prokuratūrā draugu viņam nav. Citus nemaz neievēro. Šņabi ar tiem kopā nedzer. Tāds stīvs un svarīgs. Arī latviski nerunā. Krievu mēle viņam ērtāka.
   Tādiem vīriem sarunas rit raiti. Gothards īsumā iepazīstināja Būsi ar Skulmes lietu. Prokurors to nedaudz pašķirstīja un nosprieda: papīri skaidri. Arī pierādījumu, cik uziet. Problēmu nekādu. Vienīgi termiņi. Tie noteikti skaudri. Komiteja vēlas, lai lieta vēl līdz rudenim nonāktu tiesā. Izmeklēšana jāveic ekstra tempos un termiņos. Tas prasīs spēku un piepūli. Operatīvajām ziņām jāpiešķir juridiska forma. Katram fak­tam jābūt ticamam un pārliecinošam. Arī likums jāievēro. Formāli visam jābūt perfektam. Šajā ziņā atlaižu nekādu.
   Gothards arī izmeklētāju nosauca. Drošībnieki vēlas, lai lietu izmeklē prokurors Guntis Grutups (*Guntis Grutups. Dzimis 1934. gadā. No 1963.—1972. gadam strādājis iekšlietu sistēmā par izmeklētāju. 1974. gadā pieņemts darbā prokuratūrā. 1976. gadā iecelts par LPSR proku­ratūras Izmeklēšanas pārvaldes prokuroru. Jurģa Skulmes apsūdzības lietas izmeklētājs. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. 2000. gadā aizgājis pensijā (sk. LRPA, G. Grutupa personas lieta, 7.-15., 15. op., 126. lpp.)) — cilvēks uzticams. Arī mēli aiz zobiem turēs. Tāds esot vadības lūgums. Tas, protams, jāizlemj pašai prokuratūrai... Taču nenāktu par skādi, ja izmeklētu tieši viņš... Tāda sīka rekomendācija. Vai to drīkst ignorēt? Diezin vai!
   Jau tajā pašā dienā Buse visu noziņoja Daukšim, (**Sebastjans Valentīns Daukšis. Dzimis 1937. gadā. Prokuratūrā strādājis no 1961. gada. 1963. gadā iecelts par LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Vēlāk par LPSR prokurora vietnieku. Sankcionējis Jurģa Skulmes un citu lietas figurantu kratīšanas. Apstiprinājis arī apsūdzības rakstu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atteicies pāriet uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. Līdz PSRS faktiskajam sabrukumam vadījis tā saucamo Latvijas PSR prokuratūru (sk. LR prokuratūras dokumentu kopa par V. Daukši)) republikas pro­kurora vietniekam. Tieši viņš atbildēja par izmeklēšanu.
   Skats amizants: ienācis Daukša kabinetā, Buse palika stāvot. Ja arī piedāvāsi apsēsties, vienalga stāvēs. Nostiepsies kā stīga un ziņos. Kā tāds zaldāts komandierim. Tāds stils. Arī runas maniere īpatna. Nekādu emociju. Tikai sausi fakti un lietišķi apsvērumi. Noziņos visu kā pēc notīm. Arī par izmeklētāja izvēli un termiņiem.
   Pats Valentīns Daukšis — vīrietis vēl spēka gados. Tā ap gadiem četrdesmit. Zinīgs un kompetents. Kā cilvēks saprātīgs. Arī kolēģiem pieejams. No lepnības ne vēsts — ar katru izrunāsies un katru uzklau­sīs. Pēc skata interesants vīrietis. Seju rotā īpatna vaigu bārda. Kā cara ierēdnim. Tādus tik filmās var redzēt. Tad vēl masīvas, četrstūrainas brilles. Aiz tām vērīgs, pētīgs skatiens. Taču acu izteiksmi grūti novēr­tēt — briļļu stikli traucē. Ko īsti domā šis cilvēks, tā uzreiz nepateiksi... Savulaik bijis aktīvs komjaunietis, braucis uz neskartajām zemēm, piedalījies Vispasaules studentu festivālā Maskavā. Tāds gods ne katram tiek izrādīts. Taču Daukšis izpelnījies.
   Prokurors nācis no inteliģentas ģimenes. Beidzis E. Dārziņa mūzi­kas skolu. Mācījies arī Horeogrāfijas vidusskolā. Cilvēks ar iztēli. Kā jau visi mūziķi un mākslinieki. Bez iztēles izmeklētāja darbā neiztikt. Bet ir arī mīnusi. Tādiem vīriem trūkstošos faktus aizpildīs izdoma. Ja at­nāksi pie viņa un tēlaini visu izstāstīsi — panākumi garantēti. Proku­rors uzliks spiedogu un sankcionēs jebko — kratīšanu, arestu vai kādu citu pasākumu. Galvenais — rosināt iztēli. Par pārējo nav jāsatraucas. Pierādījumus aizstās iedomu tēli.
   Arī pārliecība dzelžaina. Kaut gan Daukšis brīvi runā latviski, uz­skata sevi par krievu. Tāds cilvēks bauda pilnu jaunās varas uzticību.
   Daukša labā roka — izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniece Rita Aksenoka. (*Rita Aksenenoka-Aksenoka. Dzimusi 1936. gadā. Prokuratūras sistēmā strādājusi no 1962. gada. 1976. gadā iecelta par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieci. Organizējusi prokuroru brigādi, kura kopā ar VDK darbiniekiem veica J. Skulmes un citu lietas figurantu kratīšanas. Atšķirībā no kolēģa V. Daukša 1990. gadā pārgājusi uz ne­atkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, R. Akscnokas personas lieta, 4.-7., 43., 46., 137. lpp.) īsts padomju veiksmes stāsts. Tēvu nošāvuši vācieši, māte pārliecināta komuniste. Ar izcilību beigusi universitāti. Čakla kā bitīte. Darbs līdzinās apsēstībai. Sēdēs no rīta līdz naktij. Izlasīs katru protokolu, katru vārdu un zilbi. Faktiski pildīs izmeklētāju darbu. Dos norādījumus un izrīkos. Ļoti apzinīga un mērķtiecīga. Arī mēle savā vietā. Aizrunās katru. Visu zinās un sapratīs. Nedod Dievs — nokļūt viņas nagos. Laimīgs nejutīsies.
   Tāds savdabīgs tandēms — Daukšis un Aksenoka. Viens ar iztēli, otrs ar darbīgumu. Saskaņa pilnīga. Uzticība garantēta. Abi kopā tie kalnus gāzīs. Visu, ko zināja Daukšis, zināja arī Aksenoka. Pie viņas nāca gan komitejas izmeklētāji, gan operatīvie. Stāstīja lietas, kas paras­tam mirstīgajam nav lemtas. Brīžiem Rita zināja vairāk par savu priekš­nieku. Tas viņas pašlepnumu tikai cēla. Arī godkāres netrūka. Citu novērtējums prokurorei svarīgs. Tāds smalks un sprigans sievišķis. Mati blondi, sejas vaibsti pareizi. Tikai acis aukstas...
   Par Skulmes lietas izmeklētāju ar Ritas Aksenokas gādību nozīmēja Gunti Grutupu. Cilvēks paklausīgs un izpildīgs. Izdarīs visu. Divreiz nebūs jāsaka. Arī dzīves kredo vienkāršs: pavēles neapspriež, tās... izpilda. Izpildīs jebko. Izstiepsies un sarausies, bet izdarīs... Ritai paklausīs uz vārda. Pēc dabas nedaudz uzspēlēts un manierīgs. Taču apzinīgs. Arī savu lietu zina. Kolēģu aprindās tiek cildināts kā veiksmīgs "koļītājs". It sevišķi jau slepkavību lietās. Nav ko piebilst — drēbi jūt. Zina, kad "piespiest" un kad "atlaist". Ja vajadzēs, parunāsies "no sirds". Varbūt cilvēks pats izstāsta. Tā vienkārši — ņem un pastāsta... Visādi dzīvē gadās.
   Ir arī dažas vājības: ja vakarā kas atzīmēts un paņemts pār mēru, no rīta būs mīksts kā vasks... Mūžīgas sirdsapziņas mokas. īsta priekšnieka rokās tas ir varens ierocis. Ar to var valdīt un regulēt.
   Izmeklētājam palīgos nozīmēja divus drošības komitejas operatīvos pilnvarotos — Dzintaru Līni un Pēteri Mazo. (*Pēteris Mazais (1932—1989). Sešdesmitajos gados strādājis VDK 2. daļā. Vēlāk norīkots uz 5. daļu. Strādājis arī VDK inspekcijā un par VDK pilnvaroto LVU. Vecākais operatīvais. Majors. Nodarbojies ar Jurģa Skulmes operatīvās izstrādes lietu — bijis atbildīgs par no­klausīšanās iekārtās fiksēto informāciju. Lidz ar Līni pratinājis J. Skulmes lietas figurantus (sk. Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grā­matas autoram; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 64. lpp.) Bez "operiem" izmek­lētājs nav nekas. Ar plikiem argumentiem tālu netiksi. Vajag arī faktus. Par tiem jāgādā komitejas vīriem. Viņi noteiks, kādus cilvēkus saukt un ko tiem prasīt. Arī pierādījumi un argumenti viņu ziņā. Izmeklētājs tikai tāds noformētājs. Viņš pierakstīs liecības, noformēs protokolus un citus papīrus. Strādās tādu kancelejas darbu. Visu galveno paveiks Līnis ar Mazo.
   Dzintars Līnis — pilnīgs pretstats savam priekšniekam Voldemā­ram Gothardam. Cik Gothards noslēgts un skarbs, tik Līnis elastīgs un sabiedrisks." Savu karjeru sācis četrdesmit devītajā... Tieši no vidussko­las sola nokļuvis čekas skolā... Viņš viens no lielā latviešu iesaukuma čekā... Nepilnu gadu mācījies ārējās novērošanas gudrības Kijevā. Studējis okšķerēšanas un izsekošanas paņēmienus. Pēc tam jau prak­tiskā darba gaitas. Nodarbošanās trula un riebīga. Jāizseko savi tautieši. Vai auksts, vai karsts, jādzīvo pa ielu: jāglūn, jāseko, jāgaida un jāfiksē... Pēc tam vēl jāraksta atskaite. Un tā dienu no dienas. Traks var palikt! Lūk, tev slavenā 7. daļa jeb "semjorka"! Savu pieredzi jau ieguva. Arī asināja. Taču sirds vilka uz kaut ko citu. Vīri ieteica pamēģināt 1. daļā. Tā čekistu elite. Izlūkdienests. Tas prasa erudīciju un intelektu. Taču Līnim nepadevās valodas. Bija vien jāsamierinās ar pret­izlūkošanu. No 1967. gada viņš — pilntiesīgs 5. daļas darbinieks. Līņa pārziņā mākslinieki, aktieri un citi garīgā darba veicēji. Šis darbiņš vi­ņam gāja no rokas. Aģentu kaudžu kaudzēm. Savervēs jebkuru. Paņems labu konjaku, dzers visu nakti, bet no rīta, skat, — uzdevums jau izpildīts. Izstrādāja pats savu metodi: jociņi, anekdotes, solījumi, sīka šantāža un citi pigori. Plus vēl pabaidīja, nostrostēja un karjeras izaug­smi apsolīja. Un lieta darīta. Arī vide pateicīga — mākslas cilvēki. Ļau­dis emocionāli, naivi, bailīgi un pakļāvīgi. Katram sava uts un vājība. Savs pašlepnums un muļķība.
   Un kur tad vēl slavenās Līņa burtnīcas! Tur viņš reģistrēja uzticības personas. Trīs lielie sākuma burti: vārds, uzvārds, tēva vārds, un cilvēks iegrāmatots. It kā neskaitās nemaz aģents. Taču cilvēks nāk un stāsta — ko redzējis, dzirdējis un jutis. Pašam nav pat jāraksta, tikai jāstāsta. Tā maz pamazām cilvēks pārdeva velnam dvēseli. Nodeva savus kolēģus, radus un draugus. Kļuva par nodevēju un stukaču.
   Darba rezultāti majoram Līnim izcili. Arī pats jautrs, sabiedrisks un čomisks. Ar katru izrunāsies, kādu anekdoti izstāstīs un uzjautrinās. Kompānijas dvēsele. Tādam var piedot arī grēkus. Dzirdīdams citus, pats pamazām nodzērās.
   Līnim palīgos vēl viens opers — Pēteris Mazais. Augums atbilst uzvārdam: maziņš, ļoti kustīgs un ass. Tāda pati arī valoda. Vienīgi rak­sturs riebīgs. īstens "ļeņinietis". Ja vajadzēs, nosūdzēs pat draugus un kolēģus. Visur saskatīs pretvalstisku darbību. Cilvēks bez līdzjūtības. Arī darba biedru vērtējums paskarbs.9 Ja prasīsi par Mazo, atbilde viena — "parasts opers". Ne uzslavu, ne cildinājumu. Vien nievas un piesar­dzība. Ja nu vienīgi Līnis. Tas pratīs sadzīvot ar visiem. Tāds smalks un elastīgs.
   Drīz Skulmem dziesma būs ciet. Slazds pamazām aizcērtas. Pie­rādījumi savākti. Termiņi noteikti. Arī apsūdzētāju komanda nokom­plektēta. Spēki vareni. Visu nostrādās: izkratīs, nopratinās, pantu atradīs un sodu piemeklēs. Izdarīs visu, kā pienākas... i gailis pakaļ nedziedās! Lai pārējie zina un saprot... Nebūs nekādu vaļību. Tikai miers un kārtība...

   ***
   Operācija ieplānota divdesmit piektajā aprīlī. Tūlīt pēc Jurģiem... Sāks ar kratīšanām. Tā izlēmusi vadība. Pasākums efektīvs. Tas iedvesīs bailes... Arī pārsteiguma moments svarīgs...
   Upuru loks jau iezīmēts. To noteikusi drošības komiteja. Paredzē­tas sešas kratīšanas. Visas vienā dienā. Sāks ar pašu Jurģi Skulmi. Izkratīs gan mājas, gan darbnīcu. Tad vēl pieķers brāļus Pumpurus — Arvīdu un Robertu. Pārbaudīs Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti un kādu Zinātņu akadēmijas laborantu Modri Slavu.
   Arī kratītāju brigāde nokomplektēta. VDK mobilizēs gandrīz vai visu piekto daļu. Operatīvie plāni jau akceptēti, un darba uzdevumi pār­runāti. Uz katru objektu pa diviem operiem. Vienīgi Skulmem paredzēts vairāk. Pie viņa brauks veseli četri. Tur darba apjoms lielāks. Arī atbil­dība smagāka. Viņš viens no galvenajiem.
   Drošībnieku ziņā gan transports, gan citas detaļas. Likums paredz arī pieaicinātos. Tiem jāraugās, lai viss ritētu objektīvi. It kā cilvēki no malas... Viņi apliecinās — kratīšana notikusi godīgi. Nekādu "pierak­stījumu" vai blēdību. Protokolos rakstītais atbilst īstenībai. Tur minē­tās lietas tiešām atrastas un izņemtas. It kā jau sīkums. Taču svarīgs un nozīmīgs. Lai vēlāk kāds neteiktu, ka notikusi vien krāpšanās un mānīšanās. Te nedrīkst kļūdīties. Šādu darbu neuzdosi svešam. Nevar taču paņemt cilvēku no ielas un uzticēt valsts noslēpumu. Ej tu zini, ko viņš pēc tam stāstīs. Pierunās pilnu pasauli. Teiks, ka čekisti rīkojušies brutāli un varmācīgi. Izvandījuši vien māju un noveduši cilvēku histērijā.
   Šajā ziņā izvēle pārdomāta. Cilvēki uzticami. Visi zināmi un pārbau­dīti. Nekādu pārsteigumu vai nejaušību. Klusēs, kā ūdeni mutē ieņēmuši.
   Savs darbs arī prokuratūrai. Jāsaraksta papīri un jāsavāc prokuroru komanda. Iecere perfekta — katrai čekistu grupai pa priekšu prokurors. Viņš likuma sargs un garants. Ja jau prokurors, tad lieta darīta... Kļūmes gadījumā vainu varēs novelt uz viņu... Prokurora aizsegā drošībnieki okšķerēs uz nebēdu. Arī teikšana prokuroram maza, vien piefiksēt at­rasto un parakstīt protokolu.
   Papīrus sarakstīja ātri. Lēmumus par kratīšanām sagatavoja trīs dienas iepriekš. Uzrakstīja Grutups un nodeva savai priekšniecei Ritai Aksenokai. Rita aizskrēja pie Daukša un visu nokārtoja: ir gan zīmogs, gan paraksts. Sankcija visaugstākā. Pats republikas prokurora vietnieks devis atļauju... sankcionējis kratīšanu. Nu atlicis vien noorganizēt prokuroru kopu. Arī šis uzdevums paveicams. Cik tur tā darba! Noņēma veselu izmeklēšanas brigādi no kādas slepkavnieku un laupītāju lietas. (*J. Skulmes lietas ietvaros veiktajās kratīšanās piedalījās izmeklētāji un prokurori no tā saucamās Oļeškeviča-Vandrava krimināllietas izmeklēšanas grupas. Minētajā lietā bija vairāk nekā 160 nozieguma epizožu. Pārsvarā slepkavības un laupīšanas.) Slepkavas pagaidīs... Gaidīs, līdz izmeklē svarīgākas lietas. Kas gan slep­kavas un laupītāji, salīdzinot ar nacionālistiem un "spiegiem"?! Tāds nieks vien ir...
   Prokuroru komanda varena. Strādājuši tiešā Aksenokas vadībā. Cits par citu kolorītāks. Nu kaut vai izmeklētāja Dzintra Lūkina. (**Dzintra Lūkina. Dzimusi 1944. gadā. Prokuratūrā strādājusi no 1970. līdz 2000. gadam. 1976. gadā iecelta par LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. 1990. gadā pārgājusi darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, Dz. Lūkinas personas lieta, 84.-85. lpp.)) Ir gan pieredze, gan zināšanas. Arī tvēriens dzelžains — bijusī sportiste. Vairāk­kārtēja republikas čempione tenisā. Baigais urbis. Brīžiem gan aizrāvās un slīga detaļās. Aiz kokiem neredzēja mežu. Taču izmeklētāja laba. Līdzās Lūkinai — prokurors — kriminālists Georgs Skudra. (***Georgs Skudra. Dzimis 1939. gadā. Prokuratūrā strādāja no 1969. līdz 2000. gadam. 1976. gadā iecelts par Izmeklēšanas pārvaldes prokuroru kriminālistu. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, G. Skudras personas lieta, 73., 136. Ipp.)) Arī viņam piere­dzes gana. Cilvēks ar humora izjūtu. Labs anekdošu stāstītājs. Arī mīmika izteiksmīga. Sasmīdinās jebkuru. Tad vēl Ivans Mūris. (****Ivans Mūris (1924—1999). Dzimis Krievijā. Tēvs bijis kurpnieks, vēlāk strādājis par milici. No 1942. līdz 1946. gadam dienējis Sarkanajā Armijā. Ievainots pie Staraja Rūsas. Prokuratūrā strādājis no 1951. līdz 1994. gadam. 1976. gadā nozīmēts par Izmeklēšanas pār­valdes daļas prokuroru. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, I. Mura personas lieta, 1.-4., 111. lpp.)) Pakāpe augsta — vecākais tieslietu padomnieks. Tikai izglītība vien vidējā. Pēc kara beidzis juridisko skolu. Taču cilvēks respektabls. Tēvijas kara dalībnieks. Dienējis 43. gvardes divīzijā, vēlāk NKVD valdības sakaru pulkā... Karā zaudējis labo aci. Tās vietā protēze. Pēc papīriem skaitās latvietis, bet par dzimto valodu atzīst krievu... Latviski gan runā, taču raksta vien krievu mēlē. Cilvēks nedaudz nevīžīgs. Arī prokurora mundieris tāds nospeķots un mūždien blaugznām nobiris. Tomēr kadrs uzticams... Ne ko pielikt, ne atņemt.
   Grupas sastāvā arī vairākas dāmas: Brigita Slavinska (*Brigita Slavinska. Dzimusi 1943. gadā. Prokuratūrā no 1977. līdz 2000. gadam. 1977. gadā Rīgas pilsētas Ļeņina rajona prokuratūras izmeklētāja. 1990. gadā pārgājusi darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, B. Slavinskas personas lieta, 2.-4., 11., 42. lpp.)) un Dagmāra Ušča. Kolorītas un interesantas sievietes. Ja nezinātu, nekad neteiktu, ka prokurores. Acis dzirkstošas. Arī sejās īpatns šarms.
   Tad vēl Aivars Dātavs. (**Aivars Dātavs. Dzimis 1950. gadā. Prokuratūrā no 1974. līdz 1990. gadam. 1976. gadā iecelts par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes daļas prokuroru. 1990. gadā nozīmēts par LR Augstākās Padomes Juridiskās pārvaldes vadītāju (sk. LRPA, A. Dātava personas lieta, 14., 15. lpp.)) Tāds savāds, sevī noslēdzies puisis. Taču cilvēks godīgs un apzinīgs.
   Līdz pat divdesmit piektā aprīļa rītam par gaidāmo kratīšanu valdīja pilnīgs klusums. Par to zināja tikai četri cilvēki — prokurora vietnieks Daukšis, viņa labā roka Aksenoka, izmeklētājs Grutups. Un, protams, vēl Buse. Viņš, kā parasti, zināja visu...
   Pārējie varēja tikai nojaust. Viņiem pateica, ka darbā jāierodas pulksten septiņos no rīta. Jau tas vien norādīja, ka gaidāma nopietna padarīšana. Bet kāda? To varēja tikai zīlēt...
   Tā arī pēdējā miera nakts Jurģa Skulmes dzīvē. Turpmāk tā vairs nebūs. Dzīve strauji mainīsies. Ķermeni pārņems trauksme... Tā pildīs sirdi un prātu. Šī dīvainā sajūta liks nodrebēt pie katra aizdomīga trokšņa. Tā nemitēsies ne bridi un vajās visu mūžu.
   Pati rīta apspriede... sausa un lietišķa. Aksenoka, kā vienmēr, uzde­vuma augstumos. Izdalīja visiem lēmumus. Pateica, kur jābrauc un kas jāmeklē. Jāizņem pretvalstiska un nacionālistiska literatūra: grāmatas, žurnāli, manuskripti, dienasgrāmatas un citi papīri. Taču par to lai īpaši nesatraucas... VDK vīri zinās, kur un ko meklēt. Arī pieaicinātie būs jau priekšā. Prokuroram tikai jāraksta protokols.
   It kā apliecinot savu vārdu pareizību, Aksenoka pavērās kādā vīrā, kurš sēdēja atstatus no citiem. Jau bez vārdiem bija skaidrs, ka sve­šinieks nāca no komitejas... Atsūtīts pavērot, vai viss rit pēc plāna...
   Kamēr gaidīja drošībnieku mašīnas, telpu atstāt nedrīkstēja. Arī zvanīt aizliedza... Kārtība dzelžaina. Tikai prāts nemierīgs. Ka tik šie "speciālisti", kas meklēs un okšķerēs, paši kaut ko neieliek... Ej pēc tam skaidrojies: bija tāds papīrs vai nebija.10 Taču garām pārdomām nav laika. Priekšā vien darbs un pienākums. Jauni iespaidi un satrauktas upuru sejas... Kaut kada dīvaina tīksme pārņem pratu. It ka jau neka īpaša... Vai mazums kratīšanu?! Taču savādā izjūta — tā paliek nemainīga.

   ***
   Divdesmit piektā aprīļa rītā ne visai skaļš, bet noteikts troksnis pamodināja Modri Slavu. Tikko atbraucis no laukiem, maķenīt atgūlies un — še tev... Pie durvīm kāds klauvēja. Pēc kaimiņa tas neizklausījās. Pārāk bravūrīgi un pārliecinoši. Ja nu vienīgi sētnieks. Tāds skaļš un puskurls vecis. Kad Modris atvēra durvis, pirmajā brīdī pat apstulba... Kāpņu telpa pilna ar cilvēkiem. Visiem priekšā kāds vidēja auguma vīrs ar nedaudz piemiegtu labo aci. Mati cieši pieglausti. Skatiens pārlieci­nošs un noteikts. Arī balss stingra:
   "Vai jūs esat Modris Slava?"
   "Jā..." attrauca dzīvokļa saimnieks.
   "Mēs no prokuratūras," turpināja atnācējs, "saskaņā ar izmeklētāja lēmumu mums jāizdara kratīšana..."
   "Kratīšana?" nedaudz pārsteigts pārjautāja Modris. "Jā, lūk, lēmums. Varat to izlasīt."
   "Nu lūdzu... Dariet, kas jums jādara," paraustījis plecus, neizpratnē nomurmināja dzīvokļa saimnieks. Šķita, no sākotnējā pārsteiguma viņš atguvies.
   Ielaidis nelūgtos viesus, Modris uzsvērti mierīgi ielika atskaņotājā kādu plati, un, nedaudz trīcošiem pirkstiem uzlicis patafona galviņu, aizgāja uz virtuvi.
   Mazajā vienistabas dzīvoklī ienāca pieci vīri. Visiem pa priekšu Mūris. Aiz viņa pāris čekistu, bet gājienu noslēdza divi pieaicinātie. Abi pēdējie, neveikli minstinoties, atspiedās pret palodzi.
   Ko te īsti pārbaudīt un meklēt? Dzīvokļa iekārtojums ļoti trūcīgs: daži pīti krēsli, tāds pats neliels apaļš galdiņš, kā arī noskrāpēts un no­melnējis ulmaņlaika rakstāmgalds. Tad vēl cara laika kumode un vecs, izgulēts, bezformīgs dīvāns. Tā arī visa bagātība. īsta padomju pieticība un nabadzība.
   Taču Mūris lietišķs.
   Apsēdies pie apaļā, pītā galdiņa, viņš izvilka protokola lapas un sāka tās aizpildīt. Tikmēr pārējie divi ķērās pie darba. Pārbaudīja visu: atvilktnes un plauktus. Pārcilāja katru grāmatu un papīra lapu. Pat dī­vāna matraci noņēma." Viņiem šis dzīvoklis nav svešs... Abi te jau agrāk bijuši... 1976. gada februārī Modra Slavas dzīvoklī veikta slepena pārmeklēšana. Arī toreiz pārbaudīja un izcilāja. Atrada vien kādu papīru ar nosaukumu "Grupas "LL" īpašums". Štrunts par īpašumu, taču nosaukums intriģējošs. Šie divi "LL" atšifrējas kā "Latviju — latvie­šiem"... Par grupas biedriem nosaukti kāds Aivars Starpiņš un Guntis Biezais. Pēdējais nokristīts par vadītāju. Tas jau liecināja par Modra Sla­vas grupveida nacionālistisku darbību. Vismaz tā uzrakstīja atskaitē.12
   Toreiz, pabeidzot dzīvokļa slepeno pārmeklēšanu, elektrības kon­taktā ievietoja noklausīšanās ierīci. Turpat daudzdzīvokļu mājā iekārtoja arī operatīvo dzīvokli: meitenes, austiņas uzlikušas, visu dienu sēdēja un klausījās, ko Modris Slava runā.'3 Vai neaicina uz bruņotu sacel­šanos? Taču visi pūliņi velti. Modris vien pārsprieda kādu vīriešu kaiti. Ataicinājis draugu, medicīnas studentu, skaļi lasīja veselības leksikonu. Pārsprieda, kā vainu ārstēt un kā no tās vaļā tikt. Tik vien kā bija, ka operatorēm ausu gali sārtojās... Tik atklātas un kutelīgas runas meite­nes sen nebija dzirdējušas. Taču no bruņotas sacelšanās ne vēsts. Vien venēriskas problēmas...
   Visus šos materiālus nodeva VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšniekam Voldemāram Gothardam.14 Lai viņš lasa un studē. Varbūt Gothards kaut ko izlobīs? Varbūt aiz venēriskajām slimībām saskatīs sazvērestību?!
   Bet apakšpulkvedis neatlaidīgs... 1976. gada aprīļa sākumā piesūtī­ja Slavām kādu provokatoru.'"' Atbrauca pie Modra uz Kauguriem tāds dīvains vīriņš. Mugurā zila "boloņa", (* Sešdesmito un septiņdesmito gadu neilona lietusmētelis. Tādi mēteli toreiz bija modē un skaitījās ipaši smalki) uz acīm melnas brilles. Tēloja ārzemnieku — it kā no Austrālijas iebraukušu latvieti. Savāds tips. Plivināja gar acīm Austrālijas pasi un kādu emigrantu kalendāriņu. Runāja saraustīti. Arī pats tāds drebelīgs, aizdomīgs un nepārliecinošs. Izskatījās diezgan neprofesionāli un smieklīgi. Atradies provokators... Bet ziņojumu gan uzrakstīja varenu — visas sarunas laikā Slava esot nicinoši izteicies par krieviem. Latvieši pārāk viegli viņiem padevušies. Tagad jāliec muguras krievu kungu priekšā. Vienīgā izeja — cīņa... Ne jau bruņota, bet ideoloģiska. Arī LPSR valdībā pārak daudz latgaliešu. Visi runa vien krieviski. Par latviešu nāciju nerūpējas. Tāpēc jācīnās... Tomēr jādara tas uzmanīgi. Citādi nokļūsi vēl Sibīrijā...
   Tā savā ziņojumā rakstīja kāds aģents "Helēna".16 "Austrālietis" no viņa nesanāca, taču stukačs varens... Ne velti Skulmes lietā Modrim Slavām nozīmēta kratīšana. Kāds viņam sakars ar Skulmi? Tik vien kā Mākslas akadēmijā mācījies un vienreiz līdz ar pārējiem viesojies pie mākslinieka. Tas arī viss. Kas viņiem kopīgs? Šķiet, nekas... Pārāk dažādi cilvēki. Pārmēru neatkarīgi un augstprātīgi. Tādiem kopā neštimmē.
   Kratīšana gāja jau uz beigām. Savākuši veselu maisu: kādu vācu laiku žurnālu Nākotne, ko izdevis Latviešu leģiona ģenerālinspektors, vēl pirmskara Latvijas novadu kartes, četras lapas ar Modra dzejoļiem, Ernesta Brastiņa grāmatu Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana un citus niekus. Tad vēl diplomdarbu, kuru autors iesniedzis, beidzot Mākslas akadēmiju. Vistrakākais... kādu fotogrāfiju. Tā attēlo Ļeņina skulptūru, kurai uz galvas... pudele. Starp citiem papīriem arī Hitlera grāmatu Mein Kampf.'7 Šis atradums attaisnoja visas pūles... Tādu ķecerību nebija gaidījuši...
   Kad darbs bija paveikts, Modris ar ironiju ievaicājās:
   "Bet pagrabs?! Jūs taču neapskatījāt pagrabu!"
   Kratītāju sejās apjukums... Pat tāda kā neveiklības sajūta. Šādu "kļūdu" pieļāvuši... Bija spiesti vien kļūmi labot un kāpt lejā uz pagrab­stāvu.18 Tur rindu rindām tādi mazi nodalījumi, atdalīti vien ar retinātu dēļu sienām. Atrada arī saimniekam piederošo. Par pagrabu to pat grūti nosaukt... Tāds "hruščovkas" būcenis, pilns ar noputējušu "hlamu". Jau paverot nodalījuma durvis, Mūris noskurinājās... Te kaut ko meklēt būtu bezjēdzīgi. Pacilāja vienu otru mantu un atmeta ar roku:
   "Te nav ko meklēt. Iesim atpakaļ."
   Darbiņš paveikts. Modris Slava izkratīts. Vēl tikai dažas formali­tātes un procedūra galā.
   Vēlāk pieaicinātie, divi Jūrmalas ATU darbinieki, uzrakstīja iesnie­gumus. Par pūlēm pienācās atlīdzība. Katram pa divdesmit pieciem rubļiem, un lieta darīta.
   Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti savāca tieši no ministrijas. Pie viņas ieradās izmeklētāja Lūkina kopā ar diviem privātajiem." Pateica tieši un skarbi: "Jābrauc uz dzīvokli! Pie jums paredzēta kratīšana..." Šie vārdi iespiedās atmiņā. Tie palika apziņā uz mūžu. Pat intonācija skanēja... Kur nu vēl pati kratīšana! Ierāvusies mazajā ista­biņā, Valda trīcēja... Sajūta riebīga: svešas rokas apgrābsta tavas lietas... Izčamda, pāršķirsta un novērtē. Izrādās, tu neesi pasargāts nekur! Pat māja nav tavs glābiņš! Savā dzīvoklī... jūties kā svešinieks.
   Arī kratītāji dīvaini. Nekādu emociju. Kā tādi roboti. Visu atvērs, aptaustīs un savāks. Katrā kaktā savu degunu iebāzīs. Darīs tā, kā viņiem mācīts un instruēts. Kamēr vieni krata, citi vēro, ko tu dari un kā uzvedies. Vai nesāc satraukties un nervozēt. Pat tavu skatienu pētīs. It kā mēģinātu apjaust, kas tev aiz ādas. Varbūt esi kaut ko noslēpis vai nobāzis.
   Visa procedūra vairāk nekā piecas stundas. Vien pazemojums un pārbaudījums. Galvenais — saglabāt mieru. Izvēles jau nekādas. Pakļau­ties un izturēt. Domas šaudās kā negudras. Taču izrādīt nedrīkst. Lai tur lūst vai plīst, bet jāpacieš. Nekas jau nav mūžīgs.
   Galvenais kratītāju mērķis — Valdas Vilītes dienasgrāmata.20 Kāds par to jau izstāstījis. Pati vien vainīga: darbā kādam jaunam kolēģim par to ieminējusies. Stāstījusi, ka vienudien aizmirsusi dienasgrāmatu tro­lejbusā. Uztraukums ne pa jokam. )a nu kāds atrod un izlasa! Paldies Dievam — kladi dabūja atpakaļ.
   Taču jauneklis to dzirdēja un novērtēja. Ja jau tāds satraukums, tad dienasgrāmatā būs kas slēpjams un intriģējošs... Vēlāk viņš savu "at­klājumu" noziņoja čekas vīriem. Nu tie atbraukuši un meklē vērtīgo mantu.
   Dienasgrāmatu, protams, atrada.21 Atrada un novērtēja. Par to vēl būs jāatskaitās. Jātaisnojas un rūgti jānožēlo.
   Pie Arvīda Pumpura ieradās tūlīt pēc pusdienas.22 Atbrauca vesela brigāde. Prokurors Skudra, šķelmīgs vīrietis ar melnām, labi koptām ūsiņām un divi speciālisti... Tad vēl pāris pieaicināto. Tādi jauni puiši — Matvejevs un Prozuments. (*Aleksandrs Prozuments. Dzimis 1953. gadā. VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka Nikolaja Ņevicka znota brālis) Abi juridiskās fakultātes studenti. Viņiem tā lieliska prakses iespēja. Redzēs, kā dzīvē notiek kratīšana. Līdz šim tikai pēc grāmatām. Tagad varēs apskatīt dabā. Arī māja interesanta. Tik daudz grāmatu. Un visas par Latvijas laikiem. Tādas tik bieži negadās redzēt. Pat antikvariātā nedabūsi. Ja nu vienīgi melnajā tirgū. Taču šeit — vesela bagātība. Ņem un šķirsti. Nav jāgarlaikojas.
   Pats Pumpurs — vīrs gados. Viņam jau septiņdesmit. Vecs, rūdīts boļševiks. Partijā no trīsdesmit devītā... Pieredzējis četrdesmitā gada "revolūciju". Cīnījies frontē. Bijis zampoļits. Tūlīt pēc kara Komunālās saimniecības tautas komisārs. Valdības loceklis un jaunās varas balsts.23 Bet še tev! Atbraukuši čekisti un taisa no viņa noziedznieku. Vai par to viņš asinis lējis? Šādu pavērsienu Pumpurs nebija gaidījis. Viņu, vecu frontinieku, tagad krata... Tā pati vara, par kuru Pumpurs cīnījies, tagad vēršas pret viņu pašu. Nelaime pēc nelaimes. Vēl tikai gads, kā izšķīries no savas jaunās sievas. Jau tas prasīja nervus. Un nu... jauna bēda. Jā, nelaime nenāk viena... Parasti likstas trīskāršojas. Tas jau vecs dzīves likums.
   Pati kratīšana vienmuļa un garlaicīga. Visi strādā, galvu nepacēluši. Istabās tāds klusums, ka pat mušas sīkoņu dzirdēsi. Pirmās divas stun­das Pumpurs turējās. Tad vecajam vīram kļuva slikti. Ieprasījās pēc sirds zālēm... Tikmēr darbs ritēja pilnā sparā. Šaubīgās grāmatas atlasīja un krāva kaudzē. Kas tur tik bija: Latviešu gadagrāmata 1944. gadam — nacionālistiska un pretpadomju, avīze Brīvā Zeme — pretpadomju, žurnāls Rosme — arī pretpadomju, brošūra Baltkrievi kā latviešu tautas zars — nacionālistiska... Un tā bez gala. Izņēma pat paša autora manu­skriptu "Latvijas kompartijas un Tautas Komisāru Padomes operatīvās grupas darbs atbrīvotajā Latvijā. 1944.—1945. "24 Interesanti! Vai arī tas būtu pretpadomju?! Grūti spriest. Taču arī šo garadarbu savāca. Strādāja vaiga sviedros. Bet rezultāti pašvaki. Šādi tādi papīri un grāmatas. Nevienas īstas "odziņas" vai "rozīnītes". Viss tikai tā... skaitam...
   Kad kratīšana bija jau pusē, no otrā stāva nonāca kāda pajauna sieviete. Dāma mājas halātā un čībās. Ejot garām drošībniekiem, tā klusi čukstēja: "Ejiet uz pažobeli, tur apskatiet..."25 Savu pateikusi, viņa aizgāja. Savāda būtne... Kā tāds rēgs. Un vēl kaut ko... čukst... It kā priekšā saka. Norāda, kur jāmeklē. Dīvaini. Bet varbūt tik šķita... Mirklis īss. Te bijis, te atkal izbijis... Vai mazums kas rādās un izklau­sās... Taču māju pārbaudīja kārtīgi — no pagraba līdz pašai augšai. Visu, ko atrada, izņēma un piefiksēja.
   Pašā vakarā izkratīja arī otru brāli — Robertu Pumpuru. Arī Roberts karojis krievu pusē. Kā ierindnieks mircis ierakumos un blindāžās. Nu pienākusi viņa kārta.
   Pie Pumpura juniora aizsūtīja vēl pavisam jauno Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētāju Dagmāru Ušču.26 Kārtība tā pati — prokurors pa priekšu, nopakaļ divi čekisti, bet gājienu noslēdz divi pieaicinātie. Pieaicināto godā divi Pumpura kaimiņi — Leonīds Braučs un Līvija Sūna.
   Pirmais pārsteigums jau pašā sākumā. Ieraudzījis savu kaimiņu Braucu, Pumpurs izbrīnā iesaucās:
   "Arī tu, Leonīd?!"
   "Jā... es..." nedaudz apjucis, nomurmināja ienācējs. Šķita, abiem tas bija pārsteigums.
   Kas to būtu domājis, ka pie Roberta taisīs kratīšanu! Cilvēks solīds, Tēvijas kara dalībnieks. Ievēlēts par ielu komitejas priekšsēdētāju. Un še tev! Kratīšana. It kā būtu kāds zaglis un bandīts.
   Pat Leonīds Braučs neizpratnē. Arī viņš cilvēks ar sarežģītu likteni. Dienējis leģionā. Pēc kara filtrācijas nometne. Iesākumā Dubrovkā pie Ļeņingradas, vēlāk tepat Rīgā. Pēc trīspadsmit mēnešiem Braucu izlaida. Taču turpināja pieskatīt. Piekomandēja kādu tumšmatainu krievieti — NKVD aģenti. 1947. gadā izsauca uz Stūra māju. Kāds bramanīgs čekists noprasīja tieši:
   "Mums ir ziņas, ka jūs gribat bēgt uz Zviedriju!"
   Taču Leonīds nebija uz mutes kritis.
   "Ja jau tik labi tajā Zviedrijā, tad laižam abi kopā..." šķelmīgi paskatījies, attrauca pratināmais. Šķita, šo joku drošībnieks saprata. Kopš tā laika Braucu vairs neaiztika. Taču divas dienas pirms Roberta Pumpura kratīšanas atnāca kāds cilvēks no VDK un īsi pateica: pēc divām dienām jums jābūt gatavam. Jāpiedalās kādā pasākumā. Lai sēžot un gaidot. Kur būs jāiet, gan neteica. Tā, lūk... Pēc trīsdesmit gadiem veco leģionāru un... ziņotāju bija atcerējušies.27 Šī iestāde nevienu neaizmirsa...
   Roberts Pumpurs dzīvoja pašuzceltā savrupmājā Kvēles ielā. Mājiņa neliela. Pirmajā stāvā virtuve un viesistaba. Tālāk šauras kāpnes un pažobele. Arī tur pāris mazu istabiņu. Tā arī visa bagātība.
   Kad kratītāji ieradās, Roberts ar Zentu satraukušies ne pa jokam. Cilvēki tik pārsteigti, ka nedzird, ko prokurors saka. Atjēdzās tikai brīdī, kad drošībnieki sāka darboties. Visus skapjus un plauktus izkravāja. Nobīdīja pat veco ozolkoka bufeti. Tā novietota patrepes priekšā. Kā nobīdīja, tā negals klāt... Sāka birt vecas kurpes, zābaki un citas mantas. Savulaik no svešām acīm noglabātas. Nu, pateicoties kratītājiem, pilna istaba vecu drazu. Cik tur tā labuma vai jēgas. Vienīgi saimnieces vaigi vienos pleķos... Kauns, ka vecās tupeles pa istabas vidu mētājas.
   Tā ņēmās gandrīz stundu, līdz beidzot atrada... Kādu manuskriptu. Virsraksts daudzsološs — "Latvju tautas cīņa pret vācu iebrucējiem Lielā Tēvijas karā."28 Tā autors Arvīds Pumpurs. Iedevis to brālim paglabāt. Nu to izrakuši drošībnieki... Atraduši pretpadomju literatūru... Jāsmejas!
   Taču cilvēki izkratīti un iztramdīti.
   Jurģis Skulme — galvenais grēkāzis. Viņu kratīja visu dienu.29 Jau no agra rīta mazā Ozolkalnu iela pilna mašīnu. Atbraukuši septiņi cil­vēki. Visiem pa priekšu prokurors Guntis Grutups. Tūlīt aiz viņa vēl četri vīri. Visi rāda apliecības. It kā būtu milicijas darbinieki. Uzvārdi gan latviešu, gan krievu. Skulme ņēma un pierakstīja. Tikai kāda tam jēga?! Apliecības falšas. Vien piesegdokumenti. Visi drošībnieki uzdodas par miličiem. Tā ērtāk un parocīgāk. Ej pēc tam meklē vēju laukā! Ne tādu miliču, ne apliecību — cilvēks kaut ko sajaucis...
   Taču prokurors ir īsts. Kā ieraudzīja darba apjomu — sabijās. Vesela bibliotēka. Grāmatu, žurnālu un brošūru kaudžu kaudzēm. Ej visu izskati un pārbaudi. Labi vēl, ka daudzmaz zināja, kur ko meklēt. Skulmes mājā cilvēku apgrozījās bariem. Gan studenti, gan kolēģi un citi intere­senti. Nodevēju nekur netrūka. Arī Skulmes apkārtnē... papilnam. Tas Dzintara Līņa lauciņš. Viņš atrada dzirdīgas ausis. Vēlāk pats smējās, ka pārzinot Skulmes māju labāk par viņu pašu. Tas, pateicoties māksli­nieka bijušajām studentēm... Arī Gothards tās uzteica: meitenes karjeras dēļ gatavas uz visu... Tādas gudras un veiklas...30 Piedevām vēl bailes... Kurš gan nebaidījās no drošības komitejas? Vien muļķis vai savdabis! Starp studentēm tādu bija maz: viena vēlas kļūt par lielu priekšnieci, cita — vienkārši mierīgi un komfortabli dzīvot. Vēl trešajai rakstura nav! Un tā tas aizgāja. Pat par aģentēm nevervēja. Pietika ar uzticības personām — pašas nāca un stāstīja. Visu kā pie bikts. Un vēl labi jutās... Palīdzējušas tik varenai iestādei kā Valsts drošības komiteja. Taču bija arī godīgi cilvēki. Tādu visos laikos vairākums. Viņiem šāda loma likās sveša un pretdabiska.
   Kratīšana ritēja pilnā sparā. Strādāja no pusdeviņiem rītā līdz sep­tiņiem vakarā. Pēc tam vēl uz mākslinieka darbnīcu Ļeņina ielā. Arī tur viss jāpārbauda. Tā, kratot Jurģi Skulmi, pagāja visa diena. Pat vakaru vajadzēja pieķert. Dokumentu vesels lērums: zīmītes, piezīmju grā­matas, vēstules, telegrammas, pārveduma kvītis, čeki un citi papīri. Savāca visu. Pat tēva, gleznotāja Ugas Skulmes, piezīmes." Visu šo bagātību nogādāja taisnā ceļā uz čeku. Izmeklē gan prokuratūra, taču apskati veiks drošībnieki. Tā būs ērtāk un pareizāk. Grutupam liks vien parakstīties uz apskates protokoliem. It kā viņš būtu šos dokumentus pētījis... Taču nekā tamlīdzīga nebija. Visu pārbaudīja VDK 5. daļas 1. no­daļa. Pārbaudīja un pētīja pats nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Voldemārs Gothards.32 Viņš arī apskates protokolu sastādīja. Ne Līnis, ne Mazais uz to nebija spējīgi. Tas pa spēkam vienīgi Gothardam. Viņš bijušais izmeklētājs. Raksta gludi un sakarīgi. Pat ar zināmām literārām dotībām. Teksts lasās ātri un raiti. Viss vajadzīgais izcelts un pasvītrots. Arī citāti atlasīti. Tie liecina, ka izņemtie dokumenti pauž vien nacio­nālismu un fašismu...
   Vēl pirms lietas sākuma pārbaudīja Skulmes darba vietu — Valsts mākslas akadēmijas zinātnisko sektoru. Arī tur glabājas vesela bagātība. Lai to izvētītu, rīkoja slepenu kratīšanu.'3 Divdesmit trešā aprīļa naktī Mākslas akadēmijā ieradās VDK vīri. Visiem pa priekšu Līnis ar Mazo. Jau pa dienu šo jautājumu saskaņoja ar akadēmijas prorektoru Induli Zariņu. To izdarīja Dzintars Līnis. Viņi ar prorektoru veci paziņas. Sapratās no pusvārda. Līnim šāda draudzība tikai glaimoja.
   Vēl atlika pieteikt starpresoru apsardzei. Taču arī to atrisināja. Viens no apsargiem VDK aģents. Viņš atstāja vajadzīgās atslēgas. Pats uz dežūru nemaz neatnāca. Vien atslēgas nodeva un viss.
   Strādāja no vieniem naktī līdz četriem rītā. Ar kabatas lukturīšiem. Cik nu varēja, izšķirstīja un pārlapoja. Neko tādu gan neatrada.
   Kamēr šie pa sektoru "grāmatas lasīja", citi uz ielas dežurēja. Skatījās, lai sveša acs to nemanītu.
   Divdesmit piektā aprīļa rītā uz Mākslas akadēmiju aizsūtīja daļas prokuroru Dātavu.34 Viņa pienākums aizzīmogot telpas. Viss kā pēc notīm un izmeklēšanas kanoniem.
   Pirmā operācijas diena izplānota un īstenota. Rubikona pārkāpta. Figuranti pārsteigti un izkratīti. Darbiņš padarīts. Ar ko tas beigsies, rādīs laiks un izmeklēšana.

   ***
   Tikmēr izmeklēšana jau bija sākusies. Tās noteikumi skarbi: lik­ties virsū un neatlaist... Spiest, kamēr atzīstas. Pratināt uzbrūkoši... kalt dzelzi, kamēr karsta!
   Pie Jurģa Skulmes vēl ritēja kratīšana, kad uz prokuratūru atveda Valdu Vilīti. Taisnā ceļā no dzīvokļa... Vēl dzīvi siltu un apstulbušu. Un uzreiz vērsim pie ragiem: vai pazīst Jurģi Skulmi? Kad ar to iepazi­nusies? Kādas attiecības ar pēdējo u. tml. Jautājumi tieši un nepārprota­mi. Tie birst kā no pārpilnības raga. Taču uz beigām paši skarbākie...
   "Vai jums ir zināms par Skulmes nacionālistisko darbību?" ne­daudz griezīgā tonī ieprasījās izmeklētāja Dzintra Lūkina.
   "Man par to nekas nav zināms..." gandrīz automātiski attrauca Valda. Taču sekoja nākamais jautājums:
   "Vai viņš vāca nacionālistiska satura materiālus? Un, ja vāca, tad kādā nolūkā?"
   "Par to es... nezinu," pratināmā palika pie sava.
   Pēdējais jautājums vēl tiešāks:
   "Vai esat no ārzemēm saņēmusi naudas līdzekļus un mantas?"
   "Nē..." izbijusies nomurmināja Vilīte.35 Šis jautājums gandrīz izsita jauno sievieti no līdzsvara. Domas šaudījās kā negudras. Vai tiešām Jurģis kaut ko izstāstījis? Nevar būt... Valda sevi mierināja. Tagad tikai jāiztur. Lai tur lūst vai plīst, bet jāiztur.
   Tikmēr blakus kabinetā pratināja Ādamu Osiņu. Jau vecu un lab­sirdīgu vīru. Viņš dzīvojis pie Skulmes. Palīdzējis saimniecības darbos. Cilvēks pieredzējis. Par vācu laika "grēkiem" sēdējis pat cietumā. Dabū­jis veselus piecus gadus. Un par ko?! Par to, ka okupācijas laikā strādājis darba biržā...36
   Arī viņam prasa par Jurģi. Taujā par radiem, draugiem un paziņām. Prasa par kādu Izu Cielēnu (*Izabella Genmarkere (Cielēna). Bijušā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna meita) no Zviedrijas: vai pazīst tādu un ko var pa­stāstīt? Taču Osiņa atbildes stingras. Viņš neko nezin. Jā, Izu pazīst, bet vai Jurģis tai devis kādas ziņas vai materiālus, nezina. Arī par emigrantu grāmatām neko pastāstīt nevar. Tādas nav nedz redzējis, nedz lasījis. Pats pa vakariem študierējot Alberta Jansona Tumša nakte, zaļa zāle.
   Pēdējais jautājums pavisam dīvains: vai Skulmes mājās nav ierīko­tas kādas diskrētas slēptuves? Arī šoreiz atbilde noliedzoša: viņš par tādām pirmoreiz dzirdot!37
   Prokurors Dātavs vien paraustīja plecus un pratināšanu beidza.
   Ap diviem pēcpusdienā uz prokuratūru atveda Modri Slavu. Tieši no Kauguriem. Viņu pratināja prokurors Mūris. Tas pats, kas Modri kratīja. Jautājumi gan par dzīvoklī atrastajām kartēm, gan Hitlera grāmatu Mein Kampf. Bet galvenokārt par Skulmi: vai darījis viņa labā kādus darbus un saņēmis par to atlīdzību. Taču atbildes lika vilties. Nekā kompromitē­joša. Vien normālas darba attiecības.38 Arī pratināmā attieksme augst­prātīga. Atcirtis tā, ka pat jautāt negribēsi. "Ir nu gan ciets rieksts gadījies," nodomāja Mūris. Gan Guntis Grutups tiks ar viņu galā...
   Nākamajā dienā izsauca pašu Jurģi Skulmi. Izmeklētāja kabinetā ienāca pagara auguma, pilnīgs un nedaudz lācīgs vīrs. Ienācējam bija ap gadiem piecdesmit. Mati tumši un kupli. Uz acīm masīvas brilles. Skats pakļāvīgs un nervozs. Ģērbies gaiši rūtainā pusjakā. Ap kaklu brūna šalle. Seja interesanta. Nedaudz masīvs zods, biezas, jutekliskas lūpas.
   Cilvēks... haotisks. Tā viņu pirmajā pratināšanā raksturoja Valda Vilīte.
   "Inteliģents..." nodomāja pie sevis prokurors, "pēc spītnieka neizskatās. Arī mēli diezin vai turēs... Tāds iedomīgs, pašpārliecināts mīkstmiesis. Ar tādu mēs tiksim galā."
   Izmeklētāja kabinets — tāds būcenis vien ir. Tik vien kā rakstām­galdam un seifam vieta. Ja ienāk kāds apmeklētājs, telpa pilna. Nav, kur apgriezties.
   Novērtējis pratināmo, Grutups sāka ar anketas datiem: Skulme Jurģis Ugas dēls, dzimis 1928. gadā Rīgā, bezpartejisks, latvietis, izglī­tība augstākā, mākslas zinātņu kandidāts. Agrāk nesodīts, dzīvo civil­laulībā, strādā Mākslas akadēmijā par sektora vadītāju. Pēc profesijas... gleznotājs.
   Izvilcis sešas smalkā rokrakstā aprakstītas lapas, izmeklētājs tās uzrādīja Skulmem. Trīcošiem pirkstiem paņēmis lapiņas, pratināmais tās steigā pāršķirstīja.
   "Jūsu?" ironiski smaidot, ievaicājās prokurors. "Jā, manējās..." apstiprināja Skulme.
   "Pastāstiet, no kura laika nodarbojaties ar informācijas vākšanu?"
   Izmeklētāja balss tāda ledaina. Tā necieta iebildumus.
   "No šā gada marta sākuma..." it kā satrūcies steidzās atbildēt prati­nāmais. Pat negaidot nākamo jautājumu, viņš aizgūtnēm sāka stāstīt:
   "Priekšlikumu vākt informāciju saņēmu no savas bērnības drau­dzenes Izabellas Genmarkeres. Izabella dzīvo Stokholmā... Strādā par angļu valodas skolotāju. Viņa vēlējās gūt priekšstatu par dzīvi Padomju Latvijā. Esam pazīstami no skolas gadiem. Četrdesmitajā gadā mācījā­mies kopā Anrī Barbisa vidusskolā. Toreiz viņas uzvārds bija Cielēna. Uz Zviedriju Iza aizbrauca četrdesmit ceturtajā gadā.
   Savāktā informācija man bija jānodod kādam cilvēkam... Vieta un laiks gan netika noteikts... Svešinieks ieradīsies un atsauksies uz Genmarkeri. Tā arī notika... Viņš bija atbraucis uz Ozolkalna ielu. Tā bija vienīgā reize, kad sastapāmies. Nekad agrāk šo cilvēku redzējis neesmu."
   Norunājis savu monologu, Skulme apklusa. Šķita, izmeklētāju šis slepenais kurjers pat neinteresē... Rūpīgi pierakstījis Skulmes teikto, viņš uzdeva nākamo jautājumu:
   "Piezīmēs rakstīts, ka marta sākumā Aizputē kaisītas skrejlapas, kurās kritizēts demokrātijas trūkums Latvijā... No kurienes jums šādas ziņas?"
   "To es uzzināju no savas mājas pārvaldnieka Ādama Osiņa," nobēra Skulme. "Taču, vai tas atbilst īstenībai, nezinu..."
   "Varbūt jūs pats tās izplatījāt?" viltīgi smaidīdams, iejautājās prokurors.
   "Nē... nē..." izbijies attrauca pratināmais. "Tas ir pilnīgi izslēgts... Ne es, ne mani paziņas ar tādām lietām nenodarbojas."
   "Labi..." apmierināts nokrekšķināja prokurors. "Iesim tālāk... Savā vēstulē jūs rakstāt, ka Popova radiorūpnīcā izgatavotas īpašas radiolas... Speciālisti tās vērtējot kā noklausīšanās iekārtas... Kas jums to teica?"
   "Radiorūpnīcā strādā mans paziņa Andris Vilītis. Viņš arī stāstīja... Es gan personīgi par šo jautājumu interesi neizrādīju..."
   "Hmm... neizrādījāt," it kā pie sevis noburkšķēja prokurors. "Bet kas jūs informēja par Latvijas vecajiem pagrīdniekiem un boļševikiem?It kā viņi vēloties kļūt par novērotājiem Apvienoto nāciju organizācijā... Nu līdzīgi Palestinas atbrīvošanās kustībai?"
   "Šādas domas man izteica Arvīds Pumpurs... Neviens cits kā viņš..." apstiprināja Skulme.
   "Interesanti..." pašūpojis galvu, noteica izmeklētājs. "Tad jau iznāk, ka Baltijas valstu stāvoklis ir analoģisks Palestīnai, kuru okupējusi Izraēla? Vai tā jūs bijāt domājis?"
   Pratināmais nedaudz piesarka, taču pēc mirkļa raitā balsī turpināja:
   "Laikā, kad to rakstīju, biju maldīgos priekšstatos... Domāju, ka Baltijas valstis atrodas krievu okupācijā..."
   Tālāk sekoja jautājumi gan par streikiem Daugavpilī un Liepājā, gan četrdesmito gadu Latvijā un citām tēmām. Skulmes atbildes precī­zas: to man stāstīja Ošiņš, par šīm lietām informēja Pumpurs. Vēl citas ziņas saņēmu no Andra Vilīša. Jau pirmajā pratināšanas reizē Skulme nosauca gan vēstules saņēmēju, gan savus informatorus... Arī grēkus paspēja nožēlot... Pat izstāstīt, ka ticies ar emigrantu Agni Balodi. (*Agnis Balodis. Dzimis 1932. gadā Rīgā. Miris 1994. gadā Stokholmā. Publicists uņ vēs­turnieks. Sarakstījis grāmatas par Latvijas vēsturi, kas septiņdesmitajos gados nelegāli tika ievestas Latvijā) Šo tikšanos viņam savulaik organizēja Valda Vilīte...19
   Izmeklētājam taisnība — šis vīrs bija kā vasks... Nemaz biedēt vai mudināt nevajadzēja... Pats visu izstāstīja...
   Nu varēja jau mazliet palauzties... Nespert visu uzreiz ārā... Skat, vecais Ošiņš muldēt gan muldēja, taču neko būtisku nepateica. Arī Valda Vilīte turējās. Par Modri Slavu nemaz nerunājot. Bet šis ņem un stāsta! Pat grēkus nožēlo... Jā, izmeklēšana solījās būt viegla... kā pa­staiga... Spēj tik papīrus noformēt. Nav kā ar "ugolovņikiem". Tie neko neatzīs. Teiks, lai pierāda... Lai pasvīst un pastrādā. Un tad vēl truli noliegs. Bet varbūt nemaz nebija tik traki? Varbūt cilvēks tik mazumiņu atzina? Atzina to, ko nevarēja noslēpt? Izvēlējās mazāko ļaunumu. Varbūt kaut ko neteica un neatklāja. Ej tu zini... Dzīvē ne viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdi šķitīs.

   ***
   Pēc četrām dienām Skulmi izsauca otrreiz. Laiks pagājis... Varbūt cilvēks pārdomājis un apsvēris? Varbūt pastāstīs vēl kaut ko?!
   Pieredze izmeklētāju nepievīla. Ne velti viņu dēvēja par "koļītāju" un cilvēku dvēseļu pazinēju. Iedevis Skulmem dažas tukšas protokola lapas, Grutups zīmīgi noteica:
   "Tagad uzrakstiet pats. Uzrakstiet visu, kā bija! Arī savu vēstuli izskaidrojiet, ko esat domājis ar atsevišķiem vārdiem un teikumiem. Aprakstiet savas domas un izjūtas. Arī attieksmi norādiet — kā vērtējat savu rīcību. Jūsu liktenis jūsu paša rokās."
   Uzklausījis prokurora tēvišķos padomus, Skulme piekrita. Paņēmis tukšās lapas, viņš cītīgi sāka rakstīt:
   "Liecību dodu pašrocīgi. Vēlos sniegt papildu paskaidrojumus. Izskaidrot vēstuli, kuru nosūtīju Izabellai Genmarkerei. Vispirms par mākslas vēsturnieci Laimu Reihmani. Vēstulē to nodēvēju par "saldo nāvi". Palama skarba, bet pelnīta. Kas viņu tā nokrustīja, nezinu. Taču cilvēkus kaitināja viņas iztapīgums... Uz Reihmani nevarēja paļauties.
   Arī par Artūru Lapiņu taisnība. To es neizdomāju... Tā viņu vērtēja laikabiedri, kurus Lapiņš kritizēja. Kritika ļauna un neobjektīva. To man stāstīja Oto Skulme, Kārlis Zemdega un citi mākslinieki.
   Par Vili Lāci arī uzrakstīts pēc nostāstiem. Par viņa ārzemju naudas noguldījumiem zināja Arvīds Pumpurs. Viņš rakstnieku pazina perso­nīgi. Par to stāstīja arī dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
   Savā vēstulē es rakstīju par "mirušajām dvēselēm"... Tas nāca no Mākslas akadēmijas. Kad tur uztaisīja revīziju, atklājās, ka naudu saņē­muši cilvēki, kurus neviens nezina... Tas manī raisīja rūgtumu.
   Par skrejlapām, streikiem un cenām man stāstīja Ošiņš. Arī to nolēmu uzrakstīt.
   Protams, var rasties jautājums, kas mani vedināja uz šādu rīcību. Kas aicināja kritizēt un vispārināt? Tikai tagad saprotu, ka visam pa­matā aizvainojuma komplekss... Tas radīja augsni subjektīvam un greizam skatījumam. Esmu daudz ko pārspīlējis... Maznozīmīgus sīku­mus pacēlis "debesu augstumos". Metis aplamu ēnu uz vidi, kurā dzī­voju. Tagad tas rūgti jānožēlo..."40
   Par to aizvainojuma kompleksu Skulmem taisnība. Gleznotājs labs. Tikai sava rokraksta nav. Viņš seko tradīcijām. Sirdij tuvākas ainavas. Tikmēr pārējie strādā modernāk un spilgtāk. Arī karjeras ziņā tiem veicies. Taču veiksmes mēraukla īsa. Kurš labāks vai sliktāks, rādīs laiks. Laiks vienīgais soģis un pavēlnieks.
   Skulmes iesniegums sanāca tāds haotisks. Aprakstītas vien dažas personas un detaļas. Taču nobeigums varens. Cilvēks izskaidrojis savus maldus un kļūdas. Arī nožēlas pārpārēm. īstena grēksūdze. Tas arī bija galvenais: cilvēks atzinis savu kļūdu. Atzinis, ka apmelojis savu valsti un iekārtu. Šim apstāklim izšķiroša nozīme. Politiskās lietās tas pats svarīgākais. Skulmes vaļsirdība tiks novērtēta.

   ***
   Trīspadsmitajā maijā uz prokuratūru izsauca Modri Slavu. Tā Dzintara Līņa vēlme. Viņš pēdējās nedēļas pa prokuratūru vien dzīvoja. Cēlās un gūlās. Noteica visu: kad kuru saukt un ko prasīt. Kam uzspiest, un kuru palaist vaļīgāk.
   Ar Slavu viņam savi rēķini. Pats nodaļas priekšnieks Gothards ieteicis šo puisi īpaši drebināt. Nopratināt kārtīgi. Izprasīt sīki un smalki. Lai jūt, ka nekādu joku nebūs.
   Ap pusvienpadsmitiem izmeklētāja kabinetā ienāca jauns, izska­tīgs vīrietis. Modrim ap gadiem trīsdesmit. Stāja nevainojama. Arī augums perfekts. Ne velti skolas gados svīdis pie līdztekām un vingro­šanas stieņa. Šis rūdījums dod spēku ilgam laikam. Ķermeņa vingrumu nespēj noslēpt pat uzvalks. Tas augumam pieguļ nevainojami. Ir tādi cil­vēki, kuriem derēs jebkuras drēbes. Pat uz konveijera šūtās. Ieiesi veikalā, pielaikosi un, skaties, der... Cits pēc putnubiedēkļa, bet Modrim perfekti. Ne bikses par platu, ne žakete par šauru. Tāds standarta augums.
   Arī seja simetriska. Viss savā vietā: gan deguns, gan ausis, gan lūpas un zods. Pat frizūra atbilstīgi kanoniem. Septiņdesmitajos nēsāja tādus garākus matus. Ne gluži kā Bēthovenam vai Šopēnam. Bet tuvu tam. Tāda mode. Toreiz apģērbam un frizūrai bija svars. Nebija jau, ar ko izcelties. Vien ar kādu importa mantu vai apģērbu. Toreiz tas skaitījās šiki. Arī drošībniekiem sava mode: vienmēr tumšs uzvalks, kaklasaite un importa kurpes. Tā noteicis ģenerālis Avdjukevičs. Lai viss būtu solīdi un sterili. Nekādu vaļību. Arī mati nedrīkst būt gari. Par bārdu nemaz nerunājot. Visi kā tādi Džeimsi Bondi. Jau tas viņus atšķīra no pārējiem. Nav kā prokuratūrā vai milicijā. Tur staigāja daudz pieticīgāk un skopāk. Iespējas mazākas... Neviens tev neskries un nepiedāvās importa mantu. Drošībniekiem citādāk. Katrs gatavs pakalpot un pielīst. Viņi veido "orgānu" eliti. Neaizstājami un neaizskarami.
   Ienācis kabinetā, Modris noskurinājās. Tāda pati šaurība kā viņa dzī­voklī. Ne tādu viņš bija iedomājies prokuratūru. No ārpuses jau varena ēka, rotāta statujām un mūra lējumiem. Bijusī franču vēstniecība. Arī kāpnes uz otro stāvu greznas. No pašas grīdas līdz griestiem zeltīts spogulis. Nu gluži kā pilī. Taču jo augstāk kāpa, jo pieticīgāk. Pati izmek­lēšanas pārvalde iekārtota pažobelē. Kā citādi nosauksi šo telpu? Šaurība un pieticība. Vien priekšniekiem kabineti plaši un respektabli. Pārējie dzīvo saspiestībā. Trīs četri cilvēki vienā telpā. Taču toreiz neviens nesūdzējās. Nebija arī pieņemts. Kā ir, tā jāstrādā. Vienīgi izmeklētājiem nedaudz ērtāk. Katram pa būcenim. Lai sveša acs neredz vai auss nedzird.
   Piedāvājis apsēsties, izmeklētājs lietišķi ievaicājās:
   "Jūs esat Slava?"
   "Jā... Saņēmu pavēsti... Mani jau vienreiz pratināja..."
   "Zinu jau, zinu," pārtraucis runātāju, noteica Grutups. "Mums te radušies vēl vairāki jautājumi. Savulaik Jurģa Skulmes uzdevumā jūs Valsts bibliotēkā fotografējāt plakātus. Precizējiet, kad šī fotografēšana notika? Kādus plakātus fotografējāt, un kas deva atļauju?"
   "Fotografēju septiņdesmit piektajā. Tas bija manas darba vietas — institūta — plāna darbs. Atļauju deva institūts."
   Pierakstījis atbildes, prokurors uzdeva nākamo jautājumu:
   "Cik tieši plakātu kopiju izgatavojāt, kam tās nodevāt, un kādu atlīdzību saņēmāt?"
   Jautājumi raiti un tekoši. Tikpat precīzas arī atbildes:
   "Pavisam izgatavoju ap trīssimt plakātu. Fotogrāfijas nodevu kopā ar negatīviem. Tiem visiem jāatrodas Mākslas akadēmijas vēstures sek­torā... Par darbu saņēmu simt piecdesmit rubļu. Visa nauda palika manā rīcībā. Ar Skulmi nebija jādalās..."
   "Vai emigrantu literatūru esat fotografējis?" negaidīti ieprasījās Grutups.
   "Nē! Ar šādu literatūru man nav bijis izdevības iepazīties... Kur nu vēl fotografēt?!" bez mazākā mulsuma noskaldīja pratināmais.
   "Bet ar latviešu emigrantiem esat ticies? Ja esat, tad kādā sakarībā un ar ko tieši?"
   "Jā, esmu..." bridi padomājis, noteica Slava. Uzskaitījis pāris radinieku, ar kuriem ticies, viņš šķelmīgi pasmīnēja un sāka stāstīt par kādu austrālieti... Esot atbraucis tāds Balderis. Interesējies par latviešu fotogrāfijas vēsturi, vēlējies nopirkt kādas bildes. Taču cilvēks izrādījies nekompetents. Par fotomākslas vēsturi neko nav zinājis... Vienīgi tāda pārgudra muldēšana...
   Kad vēlāk Grutups to atstāstīja Līnim, vecais opers kļuva zaļš no dusmām. Tavu nekaunību! Slava sācis stāstīt par VDK aģentu "He­lēnu", kuru savulaik viņam piesūtīja. Ir nu gan "nahals"... "Atkodis" viņu cilvēku un vēl prokuroram stāsta. Liek lai ieprotokolē. īsti kumē­diņi... Še tev emigrants! Gribējāt dzirdēt... nu tad klausieties!
   Tālāk gāja vēl interesantāk. Grutups izvilka Modra dzejoļus. Tos pašus, kurus atrada kratīšanā.
   "Sakiet, Slava," nedaudz griezīgi iejautājās izmeklētājs, "jūsu dzī­voklī tika izņemti dzejoļi. Starp tiem kāds ar nosaukumu "Veltījums draugam". Dzejolis beidzas ar vārdiem: "Ak, Dievs varenais, sūti vīrus, sūti tos..." Kas šo dzejoli sarakstījis? Kad un kādā nolūkā? Vai varat pastāstīt par šā sacerējuma politisko saturu?"
   Modris nedaudz piesarka, taču nomierinājies sāka stāstīt:
   "Dzejoli sacerēju tā ap sešdesmit sesto gadu. Nekāda speciāla nolūka tur nav... Sava veida atziņu reģistrācija. Neesmu to popularizējis. Arī politiku tur nesaskatu."
   "Bet dzejoļa otrais pants?" iebilda izmeklētājs. "Nu paklausieties, ko jūs rakstāt:
   "Dejojiet, dēli, dziediet, meitas. Karojiet, dēli, dzemdējiet, meitas. Neatņem mums vietu mūžībā, Smirdošā, brutālā roka. Smejiet tam sejā un Spiediet zemē Bez viltus un naida, Kaut pretinieks stiprs."
   Par kādu brutālo, stipro pretinieku jūs šeit runājat? Pret ko aicināt cīnīties? Gribat vēl kādu gabalu dzirdēt? Cik saprotu, tur tiek runāts par latviešiem:

   "Tu viens, citus alkstošs — Tev briesmas draud — izkust daudzos. Ne izzust tev, bet pašam būt, Spēcīgam vienam, nepakļāvīgam kā cits Tevi glābs, kad sitiens ķers briesmīgs."

   Nolasījis fragmentu, prokurors iejautājās: "Par kādām briesmām jūs šeit runājat?"
   Šķita, pratināmais ir pilnīgi mierīgs. Raitā un kaismīgā balsī viņš sāka skaidrot savu garadarbu:
   "Ar brutālu, stipru pretinieku es domāju jebkuras negatīvas parādī­bas... Arī cilvēkus, kuri traucē normālai sabiedrības gaitai. Pie negatīvām parādībām pieskaitu egoismu, bezprincipialitāti, godkārību, šovinismu, varaskāri, pasivitāti un kalpošanu tīri materiālām interesēm. Pret šīm parādībām es arī vēršos, aicinu pret to cīnīties.
   Arī briesmas es traktēju kā tīri cilvēcisku tieksmi pakļauties gļēvu­mam. Esmu izvērsis šo principu, taču vienlaikus konkretizējis attiecībā uz latviešiem. Tas ir tāpēc, ka es piederu latviešu tautai. Tur nav nekā nacionālistiska. Nacionālistiskiem dzejoļiem trūkst vispārcilvēciska fona. Tie izceļ savu nāciju uz citu tautu nicināšanas rēķina. Mans dze­jolis ir tikai nacionāls, jo iestāties par savu tautu nenozīmē būt pret citām tautām."
   To dzirdot, Grutupam palika mute vaļa... Tādu ekvilibristiku viņš nebija gaidījis. Un viss tik veikli un raiti. Pat piekasīties grūti. Diezgan loģiski un sakarīgi. Ko tādam pārmetīsi, par ko apsūdzēsi? Vai tad mājās nedrīkst dzejoļus rakstīt? Sēdi un raksti. Tāpat vien — prieka pēc. Slava vēl piebilda, ka neesot tos popularizējis... Laikam Kriminālkodeksu studējis. "Jā..." nodomāja pie sevis izmeklētājs, "šī publika vilku no meža izmelos. Tādam būs grūti kaut ko piešūt..."
   "Labi..." norūca pie sevis prokurors. Viņš instinktīvi juta, ka no ierastās pašpārliecinātības nav ne vēsts. "Iesim tālāk. Kratīšanā jums iz­ņēma sacerējumu "Esiet neaizstājami!". Es jums nocitēšu kādu fragmentu no šā darba: "Ir tik daudz piekritēju mums, ka reizēm uzmācas doma par viņu nevajadzīgumu, pat kaitīgumu. It kā būtu sevišķa labvēlība — atzīt sevi par piederīgu latviešu tautai un lamāt krievus...
   Domās esi pilnīgi brīvs un uzdrošinies nerēķināties ar šķietamo realitāti. Tā apgalvo, ka nekas nav iespējams. Met savu domu un cerību kvēlošās bultas nākotnē! Tās iezīmēs un parādīs nākotnes ceļus. Pa­teiks, kas jādara šodien, lai kaut kas rastos rīt... Toties darbībā ievēro piesardzību. Nesteidzies. Nevar gribēt labu ražu stundu pēc sējuma. Rūpīgi atlasi sēklu...
   Kauns un noziegums ļaut citu gribai valdīt pār sevi, domāt citu domas. Darīt to, ko liek citi... Negaidi! Gaisos vēl arvien kaujas Lāčplē­sis ar Melno bruņinieku... Sasper, Pērkon! Iztīri gaisu! Šī smirdoņa vairs nav paciešama...""
   Nolasījis fragmentu, prokurors sēca no dusmām:
   "Kas ir tie, kas lamā krievus? Un kas tā par cīņu, kuru jūs personificējat ar Lāčplēsi un Melno bruņinieku? Vai šeit nav runa par jums zināmās nacionālistiskās grupas darbību?!"
   Izmeklētāja balss draudīga. Tā neko labu nesolīja. Arī pratināmais piesarcis.
   "Pilnīgi izslēgts..." viņš satraukumā nobēra. "Es šeit nerunāju ne par kādu nacionālistiskas grupas darbību... Tas ir izslēgts... Neko citu piebilst nevaru."41
   Pēc pēdējās Slavas atbildes kabinetā iestājās klusums. Izmeklētājs nervozi pārcilāja papīrus. Jau tāpat bija skaidrs, ka pratināšana bei­gusies. Ko tādam prasīsi? Cilvēks spītīgs un nepakļāvīgs. "īsts nekauņa!" nodomāja pie sevis prokurors. Viņš vēl ilgi nespēja atgūties un nomierināties: nu pagaidi tikai! Iešu es ar tevi te ņemties! Lai ar šo spītnieku komiteja tiek galā...
   Drošībnieki jautājumam piegāja tīri praktiski. "Aplika" Modri Slavu ar aģentiem tā, ka nepakustēsi... Slepenie ziņojumi plūda strau­mēm. Septiņdesmit septītā gada trīsdesmitajā jūnijā par Slavu ziņoja kāds "Ansis": Modris kritizējis jauno konstitūciju. Teicis, ka tā vairošot tikai krievu pieplūdumu Latvijā. Visi šķēršļi noņemti. Jebkurš Padomju Savienības pilsonis automātiski kļūst par Latvijai piederīgu. Rietumos gan šo konstitūciju slavē. Esot demokrātiska. Taču tā ir tikai šķie­tamība.42
   Arī aģents "Sīmants" (*Ar pseidonīmu "Sīmants" darbojās kāds dramaturgs, literatūrzinātnieks un rakstnieks, M. Slavas kolēģis no Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta. Ētisku apsvērumu dēļ nevēlos viņu nosaukt, cerībā, ka viņš pats kādreiz izstāstīs par savu kalpošanu Valsts drošības komitejai (GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 18. lpp.)) stāsta, ka "objekts" slavējis sociāldemokrā­tus, īpaši Bruno Kalniņu. Uzteicis arī emigrantu filozofiskos sacerēju­mus. Esot sajūsmā par Valda Grēviņa feļetoniem. Tāpat par latviešu folkloru. Tā visas kultūras pamats. Bez folkloras latviešu nācijai draud bojāeja. Tāpēc jāpretojas krievu kultūras ekspansijai visiem spēkiem. Cita ceļa nav.43
   Ļoti negatīvi noskaņots pret ebrejiem. Latviešiem jādraudzējas ar igauņiem, lietuviešiem, skandināviem un indiešiem. Bet no ebrejiem jāturas pa gabalu. Tā par Modra teikto ziņojis aģents "Ansis".44
   Vēl kāds "Aivars" brīdināja komiteju, ka Slava sarunās ar draugiem apspriežot jautājumu par Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības. Pārrunājot gan Solžeņicina darbus, gan latviešu kultūras, valodas un ieražu problēmas. Arī ārzemju radio klausoties.45
   Modris Slava drošībnieku redzeslokā nokļuva jau pirms astoņiem gadiem. Sešdesmit devītā gada trīsdesmitajā novembrī viņš, vēl students būdams, apciemoja rakstnieci Vizmu Belševicu. Rakstniece ar studentu daudz ko pārrunāja. No mākslas jautājumiem pārgāja pie literatūras. Modris piedāvāja finansēt kādu darbu par padomju īstenību. Faktiski aicināja uzrakstīt pretpadomju romānu. Arī nosaukumu izdomāja: "Neredzīgā Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām".46
   Abu saruna raita un saistoša. Vien bēda, ka drošībnieki to ierak­stījuši. Belševicas dzīvoklī uzstādīta noklausīšanās aparatūra. Ieurbušies no augšējā stāva dzīvokļa. Kaimiņam sastāstījuši visādus pekstiņus — esot jārūpējas par valsts drošību. Viņu dzīvoklī tikšot uzstādīta kāda īpaša aparatūra. Kāda, to, protams, neteica. Saimnieka prombūtnē noņē­ma parketa dēlīšus, izzāģēja melno grīdu, izgrāba zemgrīdas pildījumu un tad ar urbīšiem līdz Belševicas dzīvokļa griestiem. Beigās ar pašu smalkāko borīti nonāca līdz griestu apmetumam. Jāstrādā uzmanīgi — tā, lai caurums iznāktu mikroskopisks. Arī apmetums nedrīkst nokrist. Tālākais jau tīrākā tehnika: griestos ievietoja skaņu caurulīti. Tās galā mikrofons. Tālāk ekranizēti vadi, pastiprinātāji un austiņas. Dzirdēja visu tā, it kā paši sēdētu pie rakstnieces galda un tērzētu.
   Kad augšējā dzīvokļa kaimiņš atgriezās savā mājoklī, viņš varēja tikai zīlēt, kādu gan aparatūru viņa dzīvoklī uzstādījuši. Pēdu nekādu. Viss sakārtots nevainojami. Arī parkets savā vietā.47
   Tā, runājot ar Vizmu Belševicu, Modris Slava iekrita. Kompetenti cilvēki noklausījās un nosprieda: šis puisis ir jāpieskata.
   Drošībnieku pacietības mērs bija pilns septiņdesmit septītā gada rudenī. Septiņpadsmitajā novembrī viņa darba vietā, A. Upīša valodas un literatūras institūtā, ieradās četri VDK vīri. Gāja taisni pie institūta direktora, akadēmiķa Jāņa Kalniņa. Vēlāk uz direktora kabinetu izsauca Modri Slavu. Izsauca un ar lielu pompu šo grēkāzi aizveda. Iesēdināja melnā Volgā un uz milicijas pārvaldi prom. Turpat iepretī Centrālajai stacijai. Jābrauc vien nieka pārsimt metru, bet šie ar Volgu... Lai būtu respekts. Lai pārējiem mācība.
   Tajos gados čekai milicijas pārvaldē bija savas telpas un kabineti. Ļoti ērti un konspiratīvi. Arī upuris neizpratnē — aizveduši uz miliciju, bet pratina čekisti.
   Ņēmās Modri Slavu kaunināt, strostēt un draudēt. Taču šis nekā: neatzīst savu vainu un punkts. Dariet, ko gribat! Beigu beigās viņam izteica oficiālu brīdinājumu.48
   Kamēr vieni pratināja, citi slepus viņa mēteļa apkaklē iešuva "Sputņiku49" Tādu miniatūru mikrofonu. "Sputņiks" darbojās godam. Baterijas kalpoja divas dienas. Tad varēja dzirdēt visu, ko "objekts" runā. Iet cilvēks pa ielu un sarunājas. Pēc divsimt metriem seko mašīna ar rāciju un noklausās. Ļoti ērti un konspiratīvi. Atnāk "objekts" mājās, pakar gaitenī mēteli, bet istabā viss dzirdams. Kontrole pilnīga.
   Lai noskaidrotu Modra Slavas kontaktus, pa pēdām viņam nosūtīja ārējās novērošanas darbiniekus. (*VDK ārējās novērošanas jeb 7. daļa komplektējās pamatā no krieviem. Latviešu tur bija maz. Arī valodas zināšanas neprasijās. Tik vien kā labas novērošanas spējas un izturība. 7. daļas darbība ritēja savrup no pārējām VDK struktūrām. Konspirācijas labad "semjorkas" darbinieki pat Stūra mājā nedrīkstēja rādīties. Arī VDK apliecības viņiem nedeva. Tās glabājās daļas priekšnieka seifā. Ikdienā uz rokas vien milicijas piesegdokumenti) Lai staigā pakaļ un skatās. Lai fiksē katru, kas ar "objektu" tiekas.
   Norīkoja divas brigādes. Katrā pieci cilvēki. Uzmana kā īstu spiegu. Piefiksē katru soli un tikšanos. Pirmais maršruts pavisam īss. Modris Slava sazvanīja kādu draugu un steidza no Zinātņu akadēmijas uz "Dieva ausi" — populāru kafejnīcu. Arī vieta interesanta — bijusī pareizticīgo katedrāle. Tagad — Zinību nams un planetārijs.
   Pie akadēmijas jau dežurēja mašīna un gaidīja, līdz "objekts" pa­rādīsies. Cilvēks iznāca un steigā devās uz trolejbusa pieturu. Kāds no aģentiem neuzkrītoši sekoja upurim. Viņa uzdevums vienkāršs: iekāpt trolejbusā un pavadīt Slavu. Aģenta ekipējums nopietns. Vidukli apjož plata josta. Gluži tāda kā skursteņslauķim. Tajā iemontēta rācija ar aku­mulatoru. Pats ietinies vadu vados. Uz krūtīm zem krekla piesprausta sarunu ierīce, neliela spīdīga metāla poga. Aiz jakas apkakles aizbāzts pastiprinātājs. Tajā dzirdēsi maiņas vecākā pavēles. Tad vēl vibrators. Ierīce piestiprināta miesai. Ar tās palīdzību aģentam raidīs nosacītus signālus: kad gaidāms "objekts", bet kad jāpaiet malā, lai uzklausītu no­rādījumus un instrukcijas. Kabatā rācijas pults. Tajā iemontēti vairāki slēdži. Tie maina režīmus: no vibrācijas uz skaņas signālu. Var ieslēgt arī pārrunu ierīci. Pats centrālais slēdzis — ļoti ērts. Taustiņš pielāgots īkšķa formai. Tad vēl antena — izolēts vads, kas ielaists bikšu starā. Vienīgi jāuzmanās, lai antenas gals nelīstu ārā...
   Kad abi ar "objektu" iekāpj trolejbusā, jāskatās, kur viņš apsēdīsies. Ja aizmugures sēdeklī... slikti. Tas apgrūtinās vērošanu: ik pa laikam jāgriežas atpakaļ un jāskatās. Ja nu pēkšņi figurants izkāpj citā pieturā...
   Kā par sodību Slava tā arī izdarīja. Apsēdies pakaļējā sēdeklī, viņš vēroja publiku. Ko padarīsi? Tāda ir dzīve. Vienīgi jāuzmanās, lai, vēro­jot Modri, acu skatieni nesastaptos. Tas var izrādīties liktenīgi. Cilvēks sajutīs un kļūs tramīgs. Sapratīs, ka viņam seko. Tas pats sliktākais. Tad operācijai draud krahs. Acu skatienam arī cita īpatnība. Tas iespiežas atmiņā. Var aizmirst daudz ko, taču acu izteiksmi... To atceras gadiem. Tāpēc labāk visu vērot ar tādu tukšu, neko neizsakošu skatienu. Tas nepiesaista uzmanību. Arī apkārtnes "panorāma" pilnīga.
   Kad trolejbuss sāka kustēt, viena no aģentu mašīnām brauca tam pa priekšu. Otra jau devusies uz planetāriju. Tur kafejnīcā "objektam" paredzēta tikšanās.
   Tuvojoties pieturai, aģents deva signālu, ka figurants grasās izkāpt. Pie planetārija Slavu jau gaidīja cits darbinieks. Viņš sekoja "objektam" un deva zīmi, ka pēdējais dodas uz kafejnīcu. Tur figurantu jau gaidīja... Kāds pārītis. Vīrietis un sieviete. Abi neuzkrītoši dzēra kafiju un tēr­zēja. Viņu uzdevums precīzs: nofotografēt Modra sarunu biedru. Fiksēt kontaktu. Lai pēc tam varētu pārbaudīt, kas par cilvēku un kādā sakarībā ticies ar "objektu". Pats fotoaparāts iemontēts vīriešu rokas­somiņā. Ļoti ērti un diskrēti. Tādas toreiz nēsāja daudzi. Parasts vīriešu galantērijas piederums. Vai kāds brinums — klients to novietojis uz kafejnīcas galdiņa. Atliks vien sataustīt padziļinājumu un nospiest pogu. Tur zem dermatīna iemontēts slēdzis. Tas atver nelielu štoriņu, un objekts nobildēts. Štoriņa noslēpta aiz rāvējslēdzēja. Slēdzējs defor­mēts un atstāts pusvirus.
   Somiņā ievietots neliels šaurfilmu aparāts. Izgatavots speciāli ārē­jai novērošanai. Tāda laba un precīza mehānika. Nekas vairāk. Taču manta ērta un noderīga. Pašas bildes gan tādas vājas, bet atpazīt varēja. Arī pierādījums nodrošināts.
   Un tā dienu no dienas. Sekoja katram Modra Slavas solim. Visu fik­sēja un iegrāmatoja.50 Varēja tikai apbrīnot drošībnieku apsēstību. Tie vajāja cilvēku, kura vienīgais grēks bija — kaislīga savas tautas un Dzimtenes mīlestība.
   Lai kā Slavu vajāja, viņa pārliecība stingra. Cilvēks patstāvīgs, nedaudz iedomīgs un pārgudrs. Liels savdabis jau no skolas gadiem. Vienmēr staigāja ar sporta somu un kādu gudru grāmatu padusē. Modris dzīvoja ideju pasaulē. Nebija tāda spēka, kas to varētu sagraut. Šādu cil­vēku neviens nespēja iebaidīt vai pakļaut. Ne viņam karjera, ne amati rūpēja. Vien ideja, kurai viņš kalpoja un kuras dēļ dzīvoja.

   ***
   Neilgi pēc izmeklēšanas sākuma uz prokuratūru paaicināja Monvīdu Airi. Valkas novadpētniecības muzeja darbinieku. Viņa uzvārds minēts Longina Avdjukeviča vēstulē. Cilvēks ziņojis par Jurģa Skulmes pretvalstisko darbību. Bijis apzinīgs un centīgs. Kā tādu neuzklausīsi?!
   Pats ziņotājs jau vīrs gados. Airem pāri septiņdesmit. Atnācis pie izmeklētāja, viņš raiti un loģiski sāka stāstīt: "Septiņdesmit piektā gada jūlijā, ja nemaldos, divdesmit devītajā datumā pie mums ieradās Kultūras ministrijas darbinieku grupa. Pavisam sešas personas. Kāda sieviete Valda, uzvārdu esmu piemirsis. Tad kāds jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit un citi. Muzeja direktors man uzdeva atbraucējus pavadīt un vēl pastāstīt par Valkas vēsturiskajām vietām. Paņēmu līdz arī savu atmiņu pierakstu un fotogrāfiju mapi. Sākotnēji braucām uz Jāņa Cimzes kapu. Pa ceļam pieturējām Valkas brāļu kapos. Tur ap­glabāti Lielajā Tēvijas karā kritušie padomju karavīri. Cik atceros, atbraucēji to uztvēra vienaldzīgi. Jurģis Skulme pat atļāvās teikt, ka krievu kapi viņus šoreiz neinteresē. Tāds kapu apzīmējums mani pārsteidza. Skulmi agrāk nepazinu un uzskatīju viņu par atbildīgu mi­nistrijas darbinieku. Aizrādīju, ka pie mums tos sauc par brāļu kapiem. Taču Skulme vēlreiz to nodēvēja par krievu kapsētu... Pēc tam viņš man jautāja, kur Valkā atrodas bijušo "Latvijas brīvības cīnītāju brāļu kapi". Es pa Suvorova ielu aizvedu viņus līdz vietai, kur kādreiz tika apglabāti baltgvardi... Uz manu jautājumu, kāpēc viņu interesē šī vieta, Skulme attrauca, ka šo kapu pieminekļa autors esot tēlnieks Melderis, kas tagad reabilitēts un godā celts. Izstāstīju, ka pēc kara kāda dzelzceļnieku bri­gāde ar veseriem šo pieminekli noskaldīja un vietu nolīdzināja. Skulme to uztvēra ar sašutumu: kā tā varot? Tāds vandālisms! Šādas rīcības rezultātā zudībā aizgājis ne viens vien vērtīgs piemineklis. Šķita, šo vietu atbraucēji fotografēja. Taču apgalvot nevaru, jo neatceros.
   Aplūkojām vēl dažus citus pieminekļus un devāmies uz muzeju. Pirms šķīrāmies, parādīju visiem dažas vēsturiskas fotogrāfijas. Pēc tam noturējām muzejā apspriedi. Piedalījās direktors, vecākā zinātniskā līdzstrādniece Māra Ķīlē, fondu glabātāja Aija Priedīte, jaunākā zināt­niskā līdzstrādniece Meldra Cimdiņa un pieminekļu aizsardzības in­spektore Janīna Jonīna."51
   Uz prokuratūru paaicināja vēl divas darbinieces — Janīnu Jonīnu un Māru Ķīli. Pēdējā tāpat kā Monvīds Aire bija ziņojusi par Skulmes nacionālistiskajiem izteicieniem. Prokuratūrā viņa runāja visai skarbi: Skulme Kultūras ministrijas vārdā kritizējis muzeja noformējumu, arī Uzvaras dienai veltīto izstādi. Vēl izteicies: "Ko jūs te ar tām idejiskām bildītēm... Uzvaras diena jau sen pagājusi..." Arī par padomju brāļu kapiem bijis nicīgs: "Vai tie krievu kapi? Tad tur nav ko iet..." Tā teicis Skulme. Prasījis, lai parāda vietu, kur atradies nogāztais Meldera pie­mineklis. Lūdzis sameklēt arī fotogrāfiju... To pašu, kurā redzams Mātes Latvijas tēls un divas baltu krustu rindas. Arī Smiltenē tas pats. Foto­grafējuši pieminekli buržuāziskās Latvijas karavīriem. Kad atgriezāmies muzejā, pat Aire sūdzējās par Jurģa Skulmes dīvaino izturēšanos. Tā savu liecību nobeidza Māra Ķīle.52
   Vai šie cilvēki bija Valsts drošības komitejas aģenti? Diezin vai... Vien padomju ideoloģijas apmāti ļaudis. Māra Ķīle jau studenta gados izcēlās ar stingru pārliecību... Slavēja un apbrīnoja latviešu revolucio­nārus. Gan Aire, gan Ķīle... cilvēki provinciāli. Tādu Skulmes ķecerību pārdzīvot nespēja. Piedevām vēl bailes... Ja nu kāds "nostučī" un paziņo par Rīgas kundziņa izdarībām... Ko tad? Iznāks, ka viņi ar Airi klu­sējuši... Nav ziņojuši!
   Gan Monvīda Airēs, gan Māras Ķīles bažas nebija bez pamata. Jau nākamajā dienā kāda aģente "Kristīne" ziņoja drošības komitejai, ka Jurģis Skulme un Valda Vilīte kopā apmeklējuši vietu, kurā atradies piemineklis buržuāziskās Latvijas karavīriem. Cilvēkiem, kuri deviņ­padsmitajā gadā cīnījušies pret padomju varu. Abi interesējušies par iespējām iegūt nojauktā pieminekļa fotogrāfijas.'3
   Aģenta ziņojums datēts ar septiņdesmit piektā gada trīsdesmito jūliju. Arī ziņotājs bijis vietējais. Cilvēks kalpojis drošības komitejas Valkas nodaļai.
   Nu var tikai zīlēt, kurš no tiem, kas piedalījās muzeja ražošanas apspriedē, ir noziņojis... Varbūt Janīna Jonīna, kas prokuratūrā liecināja visai neitrāli. Bet varbūt Aija Priedīte vai Meldra Cimdiņa... Šīs per­sonas uz prokuratūru vispār nesauca. Atstāsim šo jautājumu bez atbil­des. Tāpat jau zināms — katrā kolektīvā bija pa ziņotājam. Visa valsts nosegta ar ziņu pienesēju tīklu. Tie sastopami katrā rūpnīcas cehā, katrā studentu grupā un fakultātē. Pat katrā pašdarbības kolektīvā. Slepenie drošības komitejas palīgi redz un dzird visu. Ar šo kārtību varēja sacen­sties vien fašistiskā Vācija. Salīdzinājums skarbs, taču analoģija vietā. Pat darbības principi neatšķīrās.
   Pats dīvainākais, ka arī atbraucēju vidū bija sava melnā avs. Čeka savervēja kādu arhitektu. Vēl jaunu un dedzīgu puisi. Arī viņš bija kopā ar Skulmi Valkā. Visu redzēja un dzirdēja. Pēteris Mazais viņu izsauca un nobaidīja. Lika stāstīt par visiem Skulmes kontaktiem un sarunām. Eižens arī stāstīja...34 Vēlāk jaunekli uz prokuratūru paaicināja, lai izstāsta, kādus pieminekļus Valkā apmeklējuši un ko fotografējuši. Liecība Skulmem labvēlīga: neko tādu nav redzējis un dzirdējis...55 Dīvaini! Taču šādas liecības cēloņi visai prozaiski. Vēl pirms iešanas uz prokuratūru liecinieks piezvanīja uz drošības komiteju Mazajam. Lūdza padomu — ko stāstīt prokuroram un ko nē? Varbūt teikt patiesību?!
   "Vai tu traks?!" satraucās Mazais, "liecini neitrāli... Tāpat tava lie­cība neko neietekmēs. Taču savu statusu tu nedrīksti atklāt! Viena lieta prokuratūra, pavisam cita — drošības komiteja. Saprati?!"56
   Tā arī notika. Jo vairāk cilvēks stāstīja drošības komitejai, jo mazāk prokuroram. Loģika vienkārša. Arī izmeklēšana savdabīga. Viena patiesība drošībniekiem, cita prokuroram. Nekā neparasta vai dīvaina. Tādu kārtību iedibinājuši. Izmeklētāja gan žēl... Viņa papīros tikai puse no patiesības...

   ***
   Bija vēl kāds cilvēks, kas izmeklētāju intriģēja... Arvīds Pumpurs... Bijušais pagrīdnieks un frontinieks. Gvardes majors un poļitiuks. Pēc Rīgas ieņemšanas nozīmēts par tautas komisāru. Komisārs! Vārdam piemita īpaša maģija... Šķita, šim amatam ir sevišķa vara. Kāds pār­dabisks spēks un pilnvarojums. Vēlāk gan amati zemāki. Taču arī tad bijis ministra vietnieks. Cilvēks zinīgs un kompetents. Viņa acu priekšā ritējusi vēsture. Pumpurs laikabiedrs tiem, kuri Rīgā sagaidīja krievu tankus... Ne velti personālo pensiju nopelnījis. Un tagad izkratīts un pazemots. Jānāk uz prokuratūru un jātaisnojas. Jāskaidro savi nacio­nālistiskie uzskati... Jau tas vien šķita interesanti un aizraujoši. Cilvēks no pārliecināta komunista pārtapis nacionālistā. Kā tā? Komunists — un te pēkšņi nacionālists. Tas nekādi nerīmējās kopā. Un vēl sapinies ar Skulmi... Šo dīvaino Zemgales patriciešu dzimtas atvasi un inteliģentu.
   Arī pats Skulme labais... Katrā vārda galā piemin Pumpuru. Pum­purs stāstījis un Pumpurs teicis... un tā bez gala. Stāstījis gan par vēs­turi, gan okupāciju un kompartijas vadoņiem. Šķita, Skulme izmanto šo vīru. Izmanto kā glābšanas riņķi... Vecais boļševiks te šur, te tur... It kā no tā Skulmes atbildība mazinātos. Vēstuli rakstījis taču viņš, ne Pumpurs.
   Nu, redzēs, redzēs, ko tas Pumpurs pratināšanā teiks? Kā attaisnos savu rīcību? Bet varbūt visu noliegs un taisnosies, ka neko nav zinājis?
   Divdesmit septītajā aprīlī izmeklētāja kabineta slieksni pārkāpa kāds pavecs vīrs. Pumpuram tieši septiņdesmit. Taču acīs mundrums un spīts. Liecinieks īsos vārdos pastāstīja, kā iepazinis Skulmju ģimeni. Jau piecdesmit astotajā sācis ārstēties pie Jurģa mātes, profesores Ksenijas Skulmes. Vēlāk Skulmēm kaimiņos būvējis māju. Tā arī aiz­sākusies draudzība.
   Vēl daži jautājumi par Jurģa draudzenēm, sievām, paziņām, un tad jau vērsim pie ragiem...
   Sataisījis nopietnu ģīmi, izmeklētājs cietā, metāliskā balsī ieprasījās:
   "Izmeklēšanas rīcībā ir materiāli, ka jūs Skulmem esat palīdzējis vākt informāciju. Izstāstiet par to, lūdzu, sīkāk!"
   "Nekādu informāciju neesmu vācis!" tikpat stingri atcirta Pum­purs. "Nekad ar Skulmi nav bijusi runa par kaut kādu ziņu vākšanu. Cita lieta, ja esam kaut ko pārrunājuši. Pārsprieduši kādus politiskus jautājumus. Varbūt Jurģis izmantojis manis teikto. Ja tā, tas jau pavisam cits jautājums. Tad viņš to darījis, man nezinot. Nevaru apgalvot, ka neesam pārrunājuši ar Skulmi četrdesmitā gada notikumus Latvijā. Taču vienmēr esmu tos atspoguļojis pareizā partejiskā gaismā..."
   Noklausījies Pumpura teikto, prokurors uzdeva kādu dīvainu jau­tājumu:
   "Vai pazīstat tādu Klāvu Lorenču? (*K. Lorcncs (1885—1975). Sociāldemokrāts. 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Saeimas deputāts. Pēc Ulmaņa apvērsuma pusgadu pavadījis arestā. 1940.—1941. un 1944.—1951. gados ieņēmis dažādus amatus tā laika pārvaldē) Esat ar viņu ticies un saņēmis kādus materiālus?"
   "Nē..." cieti noteica liecinieks. Šķita, šis jautājums viņu nepārsteidza.
   "Bet emigranti?" neatlaidās izmeklētājs, "vai tie Skulmi apciemoja? Varbūt kādu literatūru no ārzemēm veda?"
   "To es nezinu," strupi noteica Pumpurs. "Arī emigrantu literatūru neesmu redzējis."57
   "Jā, sākums diezgan skarbs," nodomāja Grutups. Šis vecais pagrīdnieks nebūs ar pliku roku ņemams. Klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis. Dažās dienās paspējis izstrādāt aizstāvības pozīciju — nekādu informā­ciju nav vācis. Neko nav zinājis. Ja nu vienīgi Skulme izmantojis viņa vārdus... Bet tā nav viņa vaina un atbildība. Kā cilvēks var atbildēt par to, ko runā un stāsta kāds cits?
   Otrreiz Pumpuru izsauca tikai pēc pāris mēnešiem. Tad jautājumu birums lielāks. Komitejas vīri izstudējuši vecā boļševika arhīvu. Apsūkājuši katru vārdu un teikumu. Sastādījuši prokuroram pamatīgu jautā­jumu listi. Tādu savdabīgu "voprosņiku". Tur citēti Pumpura izteikumi, dzejoļi un piezīmes. Pat vēstules nav aizmirsuši. Nu... turies, vecais! Nespēsi vien atbildēt un skaidrot... Pats Gothards izpētījis tavus garadarbus. Atklājis tavas slēptākās domas un jūtas. Nu tev būs... partejiska pozīcija...
   Arī izmeklētājs tāds agresīvs. Izvilcis no galda apakšas apdrukātas lapiņas, viņš sāka jautāt:
   "Kratīšanas laikā izņemta jūsu piezīmju grāmatiņa, kurā ierakstīts šāds dzejolis: "Ne laiks, bet naidnieks tevī sēž un grauž. Tas tevi sagrauzīs." Izskaidrojiet, lūdzu, šā dzejoļa jēgu!"
   "Es domāju, ka šeit ir runa par pagājušo gadsimtu, muižniecības iznīcināšanu," bezkaislīgi noteica Pumpurs. "Tas vērsts pret vācu muiž­niekiem."
   "Bet šis pantiņš...?" aizkaitināts turpināja prokurors: ""Jaltas kon­ferencē Baptists padevās Sātana sirpim... Padevās un nolieca galvu. Nē, viss vēl nav galā... Reiz kritīs šis cilvēks." Ko šis dzejolis nozīmē?" ar uzvarošu smaidu iejautājās izmeklētājs.
   "Jā..." dziļdomīgi noteica liecinieks. "Tas ir mans dzejolis. Tikai nevaru atcerēties, kad tas uzrakstīts. Arī par Baptistu un Sātanu esmu aizmirsis. Šodien to nevaru izskaidrot..."
   "Labi, aizmirsāt, bet šo tekstu atceraties?" neatlaidās pratinātājs: ""Bet, ja man būtu lemts pēc pāris simts gadiem atcerēties šo laikmetu, kurā dzīvoju, — es teiktu: tas bija cilvēces kultūras komēdijas laik­mets." Ko varat teikt par šo sentenci?"
   "Nu, tur nekā tāda nav..." pasmaidīja liecinieks. "Tas ir pārfrāzējums no Anatola Fransa grāmatas Dieviem slāpst. Te ir domāti Āfrikas politiskie notikumi."
   Šķita, Pumpurs ņirgājās par izmeklētāju. Ne Grutups zina Anatolu Fransu, ne viņa grāmatu. Stāsti, ko gribi. Arī par Āfriku var muldēt...
   Taču prokurors kā no dzelzsbetona. Pāršķīris kārtējo lapiņu, viņš smīnēdams ieprasījās:
   "Vai arī šis dzejolis par Āfriku? Ieklausieties, Pumpur:

   "Te nu atzīties nav lieki — Padomes — tas viss ir nieki...
   Visa vara milicim! Gumijas steks un svina pika...""

   "Tas nav mans dzejolis," it kā atmodies protestēja liecinieks. "Esmu šo tekstu vienkārši norakstījis. Runa varētu būt par septiņ­padsmito gadu Rīgā. Cara varu nomainīja pagaidu valdība, taču strād­niecībai brīvestības nebija. Neko citu paskaidrot nevaru."
   "Izskaidrojums pašķidrs, taču pantiņš labs," nosmējās pie sevis pratinātājs. Vēl ilgi viņam ausis skanēja: "Padomes — tas viss ir nieki. Visa vara milicim!" Bija vai nebija Pumpurs to uzrakstījis, tomēr dzejo­lis trāpīgs. Vēl ar atskaņām. Tāds paliek atmiņā. Labi vien, ka Gothards to izrakstījis... Laikam arī pašam iepaticies.
   "Bet šis garadarbs?" turpināja prokurors, "arī nav jūsu?":

   "Ardievu, Krievzeme — tu netīrā,
   Tu vergu zeme, kungu kalpībā.
   Un arī jūs — zili mundierotie vīri,
   Un tu — paklausīgā tauta!"

   To dzirdot, Pumpurs sāka smieties:
   "Tas, protams, nav mans... Tas ir Ļermontovs... krievu dzejnieks. Es to vienīgi iztulkoju."38
   Izmeklētājs saviebās. Pat Ļermontovu viņš nebija atpazinis. Ko tie drošībnieki tur sarakstījuši? "Neatšķir Pumpuru no Ļermontova!" noskurinājās Grutups.
   Tālāk sekoja jautājumi par kratīšanā izņemtajām grāmatām. Taču atbildes trafaretas:
   "Jā, šī vācu laiku grāmata ir mana. Taču paredzēju to izmantot savam topošajam romānam. Arī šī Ulmaņlaika brošūra manējā. Arī tā domāta romāna rakstīšanai."
   Nekādas politikas... Viss tikai literārajām vajadzībām! Pumpurs bija atradis ērtu formulu: aizliegtā literatūra vākta vien akadēmiskiem un vēsturiskiem mērķiem. Nekādas pretpadomju aģitācijas vai propa­gandas.
   Vecais pagrīdnieks bija uzdevuma augstumos. Sagatavojies ne pa jokam. Laikam atcerējies Ulmaņa politpārvaldi. Arī tur tincināja un izprašņāja. Nu žandarmērija kas žandarmērija. Tagad žandarma vietā prokurors. "Kad vara sāk represēt savus pamatlicējus, tai nav vairs nākotnes..." nodomāja pie sevis Pumpurs.
   Drošības komitejas redzeslokā Pumpurs nonāca jau septiņdesmito gadu sākumā. Septiņdesmit trešā gada divdesmit trešajā janvārī komi­teja ierosināja operatīvās izstrādes lietu ar devīzi "Renegāti"...59 Atkri­tēji... Cilvēki, kas nolieguši savus agrākos uzskatus. Nodevuši partiju un pārgājuši ienaidnieka pusē. Tāda, lūk, apsūdzība. Starp renegātiem Eduards Berklavs, Klāvs Lorencs, Mārtiņš Rācenis, Tālivaldis Skreija, Viktors Lorencs (*V. Lorencs (1927—19921. Kļava Lorenča dels. Kinodramaturgs) un arī... Arvīds Pumpurs. Nedaudz vēlāk — tā paša gada divpadsmitajā novembrī — renegātiem pieskaitīja arī Jurģi Skulmi.60 Dīvaini! Viņš tā kā būtu bezpartejisks... Kuru gan partiju Skulme būtu nodevis un kādus agrākos uzskatus noliedzis? Taču fakts paliek fakts, operatīvie dienesti nesnauda. Jau septiņdesmit otrā gada jūnijā drošīb­nieki ierakstīja kādu sarunu. Tā risinājās starp Klāvu Lorenču un Arvidu Pumpuru. Runājuši par šo un to. Arī par Izu Genmarkeri: Izabellai drīz no Zviedrijas jāierodas Latvijā. Viņa solījusi atvest emigrantu literatūru, kādu Bastjāņa grāmatu un Cielēna memuārus. Grāmatas viņa vedot Jurģim Skulmem. Šim vīram gan abi sarunu biedri pārāk neticot — esot pārāk pļāpīgs, lielīgs un no politikas maz ko saprotot. Taču cilvēks zinīgs. Arī Genmarkere viņam uzticas. Ar tādu gribi negribi jārēķinās.61
   Drīz pēc šādas "rekomendācijas" arī Jurģi drošībnieki iekļāva renegātos. Pats slavenākais no viņiem, protams, Eduards Berklavs. Cilvēks leģendārs. Uzrakstījis septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstuli. Tas vien jau kaut ko nozīmēja.
   Septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā decembrī Berklavu pie sevis uz Stūra māju izsauca apakšpulkvedis Fridrihs Straube-Strauss. Ievedis Berklavu kabinetā, Straube bez aplinkiem paziņoja:
   "Mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Esat darbojies pret pastāvošo varu. Apmelojis Latvijā notiekošo. Jums taču zināms, ka Rietumvalstīs ir publicēta septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstule. Tajā apmelota padomju dzīve... Vēstules autors esat jūs. Nevēlu jums ļaunu, taču jūsu paša interesēs būtu visu atzīt un atklāti mums par to izstāstīt, kas jūs pamudināja to darīt? Kas ir pārējie vēstules parak­stītāji? Kā to izvedāt no valsts? No jūsu atzīšanās, Berklav, būs atkarīga komitejas rīcība."
   Mirkli padomājis, Berklavs šķietami vienaldzīgā balsī noteica:
   "Par šādu vēstuli esmu dzirdējis. Par to jau ziņo ārzemju raidstaci­jas. Taču, kas to rakstījis, nezinu..." Viņš bija nolēmis neatzīties. Lai tur lūst vai plīst, bet neatzīties.
   "Tātad sevi par autoru neatzīstat?" skarbi pārjautāja Straube.
   "Nē... neatzīstu," Berklavs palika pie sava.
   "Bet ko teiksit, ja parādīšu jums pierādījumus?" rezignēti smaidot, turpināja apakšpulkvedis.
   "Tādu pierādījumu jums nevar būt," iebilda pratināmais. "Maldāties..." plati smaidot, noteica Straube. "Nu tad parādiet..." "Parādīšu, parādīšu..."
   Straube piecēlās un izņēma no seifa vairākas lapas. Uzmetis acis Berklavam, apakšpulkvedis tās nolika uz galda.
   Šķietami mierīgi tās pārlapojis, pratināmais izgrūda:
   "Tie nav nekādi pierādījumi... Jūs, protams, varat panākt notiesā­šanu, taču iebiedēt mani neizdosies."
   Paraustījis plecus, Straube īsi noteica:
   "Ja tā, tad tā..." Brīdi padomājis, viņš vēl piebilda: "Šodien mēs jums izteiksim oficiālu brīdinājumu. Izlasiet un parakstieties!"
   Izlasījis pasniegto papīru, Berklavs to parakstīja. Vien piebilda, ka brīdinājumā teiktais neatbilst patiesībai.
   Pavadījis līdz Stūra mājas ārdurvīm, Straube pagriezās pret veco vīru un, tēvišķīgi smaidot, noteica:
   "Priecīgus Ziemassvētkus, biedri Berklav... Ceru, ka mēs vairs nesatiksimies..."
   "Nu, tas būs atkarīgs no jums," šķiroties nomurmināja Berklavs.62
   Jā, dīvains cilvēks bija šis Straube-Strauss. Viens otrs kolēģis viņu dēvēja par disidentu un nacionālistu... It sevišķi jau krievu biedri... Tie vispār bija šokā. Pārāk asa mēle un prāts bija apakšpulkvedim. Brīžiem viņš izteicās tā, ka pat vaigi sārtojās... Tādu sarkasmu varēja tikai pameklēt. Taču nekāds disidents vai nacionālists Straube nebija. Vienīgi izteiksmes forma asa. Tāds stils... Arī raksturs skarbs. Plus vēl piere­dze... Darbojies ārējās izlūkošanas lauciņā... Ticies ar ārzemju kolēģiem. Vedis gudras un viltīgas sarunas... Ne velti 1. daļas priekšnieks Kučāns viņu turēja aizdomās... Vecajam šķita, ka Straube pārdevies ārzem­niekiem, piekritis spiegot... Pārtapis "kurmī", kas savējos rok...63 Taču diezin vai tā bija taisnība? Kučānam daudz kas šķita... Tāds darbs. Visur ienaidnieki rādās.
   Septiņpadsmit komunistu vēstule sataisīja pamatīgu troksni. No amata bija jāšķiras 5. daļas priekšniekam Jānim Vaivodam. Tas par to, ka nav zinājis un novērsis... Pats Augusts Voss par to klapatoja. Un kā neuztrauksies: tūlīt pēc vēstules iznākšanas zvanījis uz čeku. Kas no­tiekot? Ārzemju radio ziņo, ka Latvijā apspiežot pamatnāciju. Visur pie šprices tikai krievi! Latviešiem atvēlēta pabērna loma. Par to sūdzoties Latvijas komunisti. Kā par nelaimi, pie tālruņa gadījies Vaivods. Šis jestri atbild, ka par vecajiem boļševikiem un partijniekiem nekādas izstrādes nevedot... "Ak tā!" noskaities Voss un licis noņemt Vaivodu.64 Viņa vietā iecēla Staņislavu Zukuli. (*Staņislavs Zukulis (1929—1993). Sākoties karam, kopā ar māti Jadvigu evakuējies uz Krieviju. Pēc kara beidzis Rīgas 22. (krievu) vidusskolu. Anketās rakstījis, ka ir latvietis. 1949. gadā nosūtīts uz Valsts drošības komitejas skolu. Mācijies neklātienē Vissavienības juridiskajā institūtā un vēlāk LVU. Viduvējs students. 1972. gada 23. martā iecelts par VDK 5. daļas priekšnieku, atbrīvojot no šā amata Jāni Vaivodu. 1984. gadā iecelts par LPSR VDK priekšsēdētāju. Pēdējā dienesta pakāpe — ģenerālleitnants. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zukulis iecelts par LKP CK Informācijas centra Operatīvās analīzes un realizā­cijas grupas vadītāju. Aktīvs pučists (sk. LUA, S. Zukuļa personas lieta, 1.-28. lpp., LVA fonds Nr. PA-102, 11. apr., 10. lieta, 188., 192., 144., 148^ lpp.; fonds Nr. PA-102, 8. apr., 7. lieta, 258., 260. lpp.; fonds Nr. PA-101, 65. apr., 29. lieta, 166., 169. lpp; fonds Nr. PA-101, 53. apr., 23. lieta, 46., 57. lpp.; fonds Nr. PA-101, 36. apr., 15. lieta, 46., 59. lpp.)) Arī viņš no vecajiem. Kadrs pār­baudīts. Tūlīt pēc kara par tulku strādājis... Pats savām acīm redzējis un arī dzirdējis, kā moka un spīdzina Latvijas patriotus. Rūdīts cilvēks. Ļoti elastīgs un paklausīgs. Neko bez priekšniecības ziņas nedarīs/" Arī internacionālists patiess. Latviski saprot, bet nerunā. Ja nu vienīgi kunga prātā... Tad pie glāzītes izmet kādu vārdu latviski... Tas tā "odziņai" un "šikam"... Redz, šis pat latviski prot... Kas to būtu domājis?!
   Lai kā vērtētu Zukuli, viņa nākšanai pie varas bija sava nozīme. Arī Skulmes likteni pulkvedis izšķirs. Dos savu svētību un vēl parakstu uzliks.

   ***
   Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā Ņujorkā iznāca kāda grāmata. Nosaukums intriģējošs — Zili stikli, zaļi ledi. Tas pata­pināts, aizgūts no Raiņa. Paņemta pirmā rinda no dzejnieka slavenās divrindes:

   "Zili stikli, zaļi ledi,
   Vidū stinga dvēselīte."

   Tās autors Uldis Ģermānis. Vēsturnieks, publicists un rakstnieks. Autors apciemojis padomju Latviju. Staigājis pa Rīgas ielām. Ieklausījies valodās. Ticies ar cilvēkiem. Apmeklējis muzejus, teātrus un bibliotē­kas. Pēc tam visu kopā salicis. Dalījies savos iespaidos un izjūtās.
   Grāmatas būtība jau pašā nosaukumā. Ar stingo dvēselīti autors domājis... padomju Latviju.
   Lasāmviela saistoša un interesanta. Pagātne mijas ar tagadni. Konkrētu cilvēku dzīve ar visas tautas likteni. Autora galvenā rūpe... nācijas dzīvotspēja. Vai latvieši spēs noturēties?! Izturēt svešu tautu spiedienu?! Saglabāt savu valodu un kultūru?!
   Uzrakstīts gaumīgi. Ar pietāti... Nekādu pārspīlējumu vai kariķējumu. Arī naidu nejūt. Drīzāk smeldzi un sāpi.
   Grāmatas spēks slēpās patiesumā. Tur bija gan latviešu strēlnieki, gan Jukums Vācietis, gan trīsdesmit septītā gada represijas, tad okupācija, karš, Kurzemes cietoksnis un trimda. Uzrakstīts ļoti tēlaini un dzīvi. Atklājums pēc atklājuma. Ja Rietumu latvietim nekā īpaša, tad padomju pilsonim vesela bagātība. Tāds faktu, biogrāfiju un notikumu klāsts... Tas daudz ko liek izvērtēt un pārvērtēt. Nu kaut vai tie paši vācieši... Autors atstāsta kādu sarunu ar baronu fon Mēdemu. Tepat Rīgā, četr­desmit otrā gada pavasarī. Tikušies ar baronu kādā grāmatnīcā. Fon Mēdems Ģermāni uzrunājis: "Jūs taču laikam esat latviešu vēsturnieks? Iepazīsimies! Esmu fon Mēdems. Uzaugu Vācijā. Taču uzskatu sevi par zemgalieti. Ļoti cienu latviešus. Jūs esat apdāvināta tauta. Vācieši netiek jums līdzi. Bet kāpēc latvieši iznīcina cits citu? Jums bija lieli cilvēku zaudējumi krievu okupācijas gadā. Bet tagad jūs apšaujat savus komu­nistus. Apsūdzat arī nevainīgus cilvēkus. Kāpēc apšaut latviešu sarkanos? Viņi taču arī ir latvieši. Ja viņi paši jums neder, derēs viņu bērni. Maza tauta tā nedrīkst šķiesties. Tā ir pašiznīcināšanās. Vācieši cenšas pievākt ikvienu savējo. Tik taupīgi rīkojas liela tauta. Bet jūs?! Brīvprātīgi skrienat ugunīs! Ļaujat sevi iznīcināt! Vai tad jūs neredzat, kas notiek? Esat pārāk dedzīgi uz kaušanos..."66
   Arī par kara sekām interesanti: "No Otrā pasaules kara ugunīm latvieši iznāca drausmīgi novājināti, dezorganizēti, demoralizēti un pro­pagandas apdullināti."67 Tā raksta Ģermānis, un viņam lielā mērā ir taisnība. Un kur tad vēl pēckara laiks: "Latvieši nokavēja arī iespēju nostiprināt savu varu kompartijā. Par vēlu izskanēja Berklava izmisīgais aicinājums: godīgie latviešu cilvēki, stājieties partijā!"68 — "Un tomēr mums jāsaglabā jautrs un možs gars, jādara labākais, ko pašreizējos apstākļos varam izdarīt."69
   Ģermāņa grāmata sniedza atklājumu pēc atklājuma: gan par Arvīdu Pelsi, gan režisori Veru Baļunu un citiem ieklīdeņiem no Krievijas. Satriecoši un pārsteidzoši.
   Un tad vēl par pašu padomju ikdienu: "Mundieri, uzpleči, kokar­des, medaļas, pogas, siksnas, uzšuves un piešuves. Steidzas šurp un turp. Pa Rietumiem ceļojot, pat vairāku nedēļu laikā neesmu tik daudz uni­formētu vīru redzējis kā šeit. Spēcīgas ir vecās Krievijas tradīcijas!"70
   Tādu skatu Rīgas ielās redzējis rakstnieks. Un viņam, protams, tais­nība. Tikai mēs, šeit dzīvojot, bijām pie tā pieraduši un ar to apraduši.
   Arī par krieviem skarbi, bet patiesi. Patiesi gan par viņu rupjību, nevīžību un augstprātību. Taisnība arī par krievu atvērtību un dvēseles plašumu.
   Kad Ģermānis izdeva savu grāmatu, diezin vai viņš domāja, ka dro­šības komiteja to medīs kā visaugstāko ķecerību. Bet tieši tā arī notika.
   Grāmata jau no septiņdesmito gadu sākuma tika kopēta, pavai­rota un paklusām tautā laista. Tā ceļoja no mājas mājā. Avīžu papīrā ievākotu, to deva cits citam kā nezin kādu valsts noslēpumu. Skaidri atceros, ka man šo grāmatu iedeva uz vienu nakti. No rīta jādod atpakaļ. Pat miegs nenāca, to lasot. Tik interesanta un aizraujoša tā šķita. Nezinu otru grāmatu, kura septiņdesmitajos tā būtu lasīta kā Zili stikli, zaļi ledi.
   Arī Skulmes lietā gandrīz katram lieciniekam prasīja par Ģermāņa grāmatu. Tas mundiera goda jautājums. Gothards Līnim bija noteicis: "Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi atrast un izņemt!" Lai tur lūst vai plīst! Bet uzdevums jāizpilda!
   Tad nu arī centās... Pratināja desmitiem cilvēku. Visiem uzdeva dažus standarta jautājumus: ko jūs pašreiz lasāt? Kā ar grāmatu Zili stikli, zaļi ledi7. Vai neesat lasījis? Varbūt kādam redzējis?
   Daudzi teicās neko nezinām. Ne tādu grāmatu redzējuši, ne lasī­juši. Taču melnā avs atradās... Divdesmitajā jūnijā nopratināja kādu Noru Muižnieci.71 Teātra mākslas speciālisti. Pēc profesijas režisori. Sievietei krietni pāri piecdesmit. Uzkrāta dzīves un darba pieredze. Arī izglītība augstākā. Vienīgi raksturs nešpetns. Izsaukta pie izmeklētāja Grutupa, Muižniece nodeva visus. Atklāja nianses un detaļas. "Skulmi es pazīstu jau no sešdesmitā gada," stāstīja lieciniece. "Kopā ar savu bijušo vīru Oskaru Muižnieku Berģos sākām celt māju. Kaimiņos dzī­voja Jurģis Skulme. Pazīstu arī Arvīdu Pumpuru. Cik zinu, Pumpurs ar Skulmi draudzējās. Abi uzturēja ciešus kontaktus.
   Septiņdesmit trešā gada ziemā pie mums atnāca Rūta Osiņa. Viņa tobrīd dzīvoja kopā ar Skulmi. Rūta atnesa manam vīram kādu avīžu papīrā ievākotu grāmatu. Kad ieprasījos, kas tā par grāmatu, vīrs to man parādīja... Izrādījās, ka Rūta atnesusi Ulda Ģermāņa Zili stikli, zaļi ledi. Sapratu, ka sūtījums nāk no Jurģa Skulmes...
   Vēl vasarā grāmata bija pie mums, bet tad kaut kur nozuda. Kur tā palika, nezinu. Par citām emigrantu grāmatām nevaru pastāstīt. Arī par Jurģa pretvalstisko darbību neko tuvāk nezinu. Vien to, ka abi ar Pum­puru tie kritizēja mūsu dzīvi..."
   Beidzot bija uztaustīts reāls pavediens. Viens no lieciniekiem atzi­nis, ka Jurģis izplatījis pretvalstisku grāmatu. Ne vien pats lasījis, bet arī citiem devis. Tas jau prasījās pēc krimināla. Atlika vien nopratināt Oskaru ar Rūtu, un lieta darīta.
   Pēc pāris dienām pie prokurora izsauca Rūtu Osiņu... tobrīd jau Muižnieci.72 Sieviete tikusi pie jauna uzvārda. Nocēlusi Noras vīru Oskaru. Dzīve kā teātris. Vien ikdienas proza skarba. Arī jaunās laulības cena augsta. Par to būs jāmaksā gan Rūtai, gan Oskaram. Jāmaksā un jātaisnojas...
   Rūta gan turējās. Arī Jurģi nenodeva. Vienīgi prokurors neapmie­rināts...
   Jau nākamajā dienā liecinieci izsauca majors Līnis. Jāiet uz Stūra māju. Jāiet un jāskaidrojas... Tā tev nav prokuratūra... Jau dzirdot par čekas māju, sirds ietrīsējās. Šim namam piemita īpaša aura. Daudz baisāka un skarbāka. Vai mazums nostāstu dzirdēts?! Kas prokuratūra, salīdzinot ar čeku! Tāds nieks vien ir... Ja prokuratūras caurlaižu birojā dežurēja vien sievas ar uzplečiem, tad čekā tevi sagaidīja skarbi vīriešu skatieni. Tie nopētīja katru, kas šajā namā ienāca. Arī forma cita. Ne vairs miliču sarkanās uzšuves, bet kaut kas militārs, kaut kas zils ar zaļu. Gluži kā Ģermāņa grāmatas nosaukums. Zili zaļš un ledains...
   Lai nokļūtu līdz majora Līņa kabinetam, bija jābrauc uz sesto stāvu, jāšķērso paliela priekštelpa un tālāk jau Līņa "apartamenti"... Visi to sauca par pīpmaņu celli. Tur sēdēja pats majors un vēl kāds kolēģis. Telpa neliela. Kādi sešpadsmit kvadrātmetri. Iekārtojums askētisks. Gaišs tā laika rakstāmgalds, gatavots no skaidu plātnes. Pati galda virsma — lakota. Lakojums gan stipri nosacīts. Vien tumšas švīkas un pleķi. Tie no neapdzēstiem cigarešu galiem. Uz galda lampa ar matēta stikla kupolu un melnu plastmasas pamatni. Arī pelnu trauks no tumšas plastmasas. Pie griestiem dienasgaismas spuldzes. Tādas iedzelteni matētas kārbas. Toreiz šādi gaismekļi bija visur. Skaitījās it kā moderni. Taču gaisma auksta un nemīlīga. Kabineta sienas klāja krāsojums. Diezgan neizteiksmīgs un trafarets. Norullēts ar rullīti un miers...
   Līnim vieta pie loga. Tāda maza privilēģija. Tā paredzēta vecākam biedram. Vien skats neizteiksmīgs. Redzams tikai čekas iekšējais pagalms un pretējā korpusa jumts. Uz tā izvietots dzeloņdrāšu pinums. Tāda skarba un nopietna realitāte.
   Ienākusi kabinetā, Rūta notrīsēja. Pie galda sēdēja drukna paskata vīrs. Deguns smails. Seja piesārtusi. Acu skatiens blāvs, bet stingrs. Galvvidus pliks. Matu tikpat kā nav. Un tie paši, kas saglabājušies, tādā gaiši rūsganā salmu krāsā. Runāja cilvēks neskaidri, saraustīti un ner­vozi. Pirmais jautājums kā no ložmetēja. Čerkstošā balsī majors ieprasījās:
   "Ko jums izsaka vārdu kopa "Zili stikli, zaļi ledi"?"73
   Uzdevis jautājumu, Līnis tā īpatni paskatījās. Brīdi apdomājusi, jaunā sieviete klusā, nedrošā balsī nomurmināja:
   "Nu, Raiņa lugu... Ko gan citu? Vēl skolas gados māte lika to lasīt. Rainis obligāti bija jālasa..."
   Izskatījās, ka čekistu šī atbilde apstulbināja. Viņš bija gaidījis Ģer­māni, bet saņēma preti Raini... Majors pat iedomāties nevarēja, ka tā var atbildēt. Redz, cik svarīgi ir skolas gados lasīt obligāto literatūru. Viņš savus vecākus nebija klausījis. Un nu tas atspēlējās... Ko tur varēja iebilst?! Neko! Tiešām, tas bija Raiņa teksts. Arī luga Raiņa.
   Uzdevis vēl dažus jautājumus, Līnis izgāja no kabineta. Vienkārši piecēlās, un, nekā neteicis, aizgāja. Viņam vajadzēja atjēgties. Lai šī "dāmiņa" sēž un padomā... Tāds vecs taktisks gājiens: atstāj pratināmo vienu, un pats staigā pa kabinetiem.
   Tikmēr Rūtai sirds vai pamira... Mati stāvus cēlās. Sēdi viena čekas kabinetā un gaidi. Varbūt kāds tevi vēro? Ej tu zini, kurā šķirbā kas uzstādīts... Ņems vēl un arestēs!
   Taču šoreiz nearestēja... Līnis bija steidzīgs un drīz vien upuri at­laida. Rauj viņu velns to Ģermāni ar visu viņa grāmatu! Lai Grutups ņemas pa prokuratūru un pratina. Lai tiek galā ar tiem grāmatu lasītājiem. Viņam svarīgākas lietas darāmas. Tikai žēl par to Raini... Kā viņš to nebija zinājis! Skaitījās taču kultūras un mākslas pazinējs... Ar to pazīšanu gan tā bija kā bija. Izglītība pašvaka. Faktiski izglītības nekādas. Vien čekas skola un kvalifikācijas celšanas kursi. Jā, viņš zi­nāja daudz par mākslinieku un literātu vidi: kurš ar ko guļ, kas kuram skauž, kurš ir pļāpa un pielīdējs, kurš atklāts nodevējs. Bet lai studētu lugas! Nē! Tam neatlika laika. Ar to lai nodarbojas slaisti un dienderi.
   Tikmēr Grutups ņēmās pa prokuratūru. Izsauca Oskaru Muiž­nieku.74 Taču arī viņš nekādu emigrantu literatūru nav lasījis. Pat Uldi Ģermāni nezina... Kur nu vēl viņa grāmatu! Bijusī sieva viņu tikai aprunājot...
   Vajadzēja vien rīkot konfrontācijas. Gan Norai ar Rūtu. Gan Oska­ram ar bijušo sievu.75 Procedūra netīkama. Sēdi aci pret aci un liecini. Tas prasa nervus un izturību.
   Taču bijusī laulene stingra: redzējusi, kā vīram nodod grāmatu un punkts. "īstākā ragana," nodomāja pie sevis Oskars. Greizsirdības dzīta, grib viņu pazudināt. Arī Rūtai atmaksāt... Jā, atriebe ir salda... Kas dzīvē ar to var sacensties? Maz lietu, kas cilvēku tā iedvesmo un aptumšo. Skrien kā zirgs ar klapēm uz acīm... Tērē enerģiju, un tikai vecumā atskārsti, cik apmāts un tuvredzīgs esi bijis.
   Šoreiz no konfrontācijas nekas nesanāca. Katrs no spītniekiem palika pie sava. Nora pie sava. Arī Oskars ar Rūtu savu pozīciju ne­mainīja.
   Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi tā arī neatrada. Šī apsūdzības epizode Skulmem izpalika. Vienīgais ieguvējs Uldis Ģermānis. Viņš varēja justies apmierināts. Labu grāmatu uzrakstījis. To medī gan čeka, gan prokuratūra. Kur vēl labāku atzinību? Tas rakstnieka nopelns un gods.

   ***
   Lai Skulmi apsūdzētu, meklēja visu, ko varēja. Izskatīja daudzu aģentu ziņojumus. Šķirstīja un lasīja, līdz beidzot atrada. Jau sep­tiņdesmitajā gadā par Jurģi ziņojuši divi aģenti. Kāds "Auza" rakstīja, ka Skulme dibinājis sakarus ar ārzemēm. Noorganizējis slepenu ziņu pār­sūtīšanas kanālu. Informējis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteju. Sūtījis tai dažādus materiālus. Nesen ko­mitejas uzdevumā mēģinājis izvest bijušā Latvijas armijas un leģiona kapteiņa Zemīša memuārus. Par memuāru esamību zinājušas emi­grantu aprindas Zviedrijā, Austrālijā un Amerikā. Taču pasākums izgāzies. Par to stāstījis aģents "Pēteris". Viņa klātbūtnē Zemītis savu nodomu grozījis un memuārus sadedzinājis.76
   Lai to pārbaudītu, uz prokuratūru uzaicināja bijušo VDK aģentu Frici Roni. Viņš bija tas, kurš drošībnieku uzdevumā pieskatīja Zemīti. Ziņoja par bijušā virsnieka gaitām, domām un iecerēm.
   Aģents "Pēteris" jeb Fricis Ronis baudīja īpašu komitejas uzticību. Cilvēks pieredzējis. Par "dzimtenes nodevību" četrdesmit sestajā notiesāts uz desmit gadiem. Sākotnēji sēdējis Rīgas lēģerī. Cietumā iepazinies ar Jāni Zemīti. Arī viņš ieslodzītais. Vēlāk kopā rakuši Noriļskā ogles. Arī mājās atgriezušies vienlaikus. Tā aizsākusies viņu draudzība... Ja Zemītim tā nāca no sirds, tad Ronis pildīja pienākumu. Drošībnieku uzdevumā ziņoja par savu kādreizējo biedru un draugu.
   Uz prokuratūru Ronis atnāca pūzdams un elsdams. Cilvēkam tuvu pie astoņdesmit. Spēki jau galā, taču prāts skaidrs. Arī doma secīga. Pāris uzvedinošu jautājumu, un liecinieks sāka stāstīt:
   "Septiņdesmitajā gadā es apciemoju Zemīti. Biju pie viņa Koknesē. Sēdējām un dzērām tēju. Zemītis man stāstīja, ka uzrakstījis atmiņas. Kādas piecdesmit burtnīcas. Rakstījis aiz gara laika. Aprakstījis visu savu dzīvi. Gan par Ulmani, gan Staļinu un ieslodzījuma laiku. Darījis to pēc kāda cilvēka pasūtījuma. Tā, lai paliktu kaut kas pēc nāves.
   Pasūtītājs bijis Jurģis Skulme. Kopā šņabi dzēruši un izdomājuši. Vēlāk Jurģis piedāvāja memuārus nosūtīt uz Zviedriju. Minēja arī Izu Genmarkeri. Meitas vārdā Cielēnu. Ar viņas palīdzību tās burtnīcas aizgādātu. Taču Zemītis atteicās. Te liels nopelns viņa meitai, kura dzīvo Amerikā. Viņa tēvu atrunāja: sanākšot vien nepatikšanas un kreņķi. Arī es teicu, lai nedara muļķības. Zemītis paklausīja un burtnī­cas sadedzināja. Turpat Pērses upes krastā iekūrām ugunskuru un sa­dedzinājām."77
   Liecība īsa, bet precīza. Nosaukts gan pasūtītājs, gan pats rakst­nieks.
   Jānim Zemītim bija jau astoņdesmit trīs gadi. Vecums pieklājīgs. Uz prokuratūru vecais vīrs vairs atbraukt nevarēja. Vajadzēja viņu prati­nāt mājās. Divdesmit piektajā maijā prokurors ieradās Kokneses ciema Pērsejās. Tās vēl Zemīšu dzimtas mājas. Pats saimnieks cēlies no muižas kalpiem. Maskavā beidzis kara skolu. Mācījies kopā ar vēlāko maršalu Zukovu. Cīnījies Pirmā pasaules kara frontēs. Uzdienējies līdz štabskapteinim. Par drošsirdību apbalvots ar Svētās Annas ordeni. Vēlāk dienējis ģenerāļa Deņikina armijā. Tad Latvijas atbrīvošanās cīņas un Trīszvaigžņu ordenis. Jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas armija. Trešais Jelgavas kājnieku pulks. Kapteinis. Noteikts, saticīgs un izpa­līdzīgs virsnieks. Spējīgs panest visas kara laika grūtības. Valsts intere­ses stāda augstāk par savējām. Pēc Ulmaņa apvērsuma atvaļināts. Nicīgi izteicies par vadoni. Zemītim nav patikusi Ulmaņa pašslavināšanās.
   Kad sākās Otrais pasaules karš, par Zemīti atcerējās ģenerālis Dankers. Bijušais Kurzemes divīzijas komandieris. Kapteini iesauca Vērmahtā. Viņš gan mēģinājis izvairīties, taču saņēma brīdinājumu: nepaklausības gadījumā uz Vāciju izsūtīs viņa ģimeni. Bija vien jāsamie­rinās un jākaro: dienējis būvbataljonā un cēlis frontes nocietinājumus. Vēlāk vācieši viņu notiesāja un atvaļināja. Sodīja par nepaklausību — virsnieks klausījies Maskavas radio. Atšķirībā no vāciešiem pratis krieviski un klausījies. Tas arī viņa grēks.
   Kad ienāca krievi, Zemītis slēpās. Turpat Pērsejās. Kartupeļu bedrē ierīkotā bunkurā. Virsnieks tur nosēdēja gandrīz gadu. Viņu izdeva kāda krievu laukstrādniece. Zemīti arestēja četrdesmit sestā gada astotajā maijā. Pratināja dienām un naktīm. Nezin kādu noziedznieku atraduši! Tirpināja drošības komitejas vīri, leitnanti Agejenko un Proničevs. Ņēmās dzīvi silti, taču apsūdzība šķidra — dienot vācu armijā, Zemītis būvējis kara ceļus... Tā arī visa nelaime un vaina. Karagūstekni patai­sījuši par "noziedznieku".
   Arī radus mocīja. Sauca uz čeku gan tēvu, gan brāli un māsu. Visiem prasīja, vai līdzējuši Zemītim slēpties. Visu vainu uzņēmās tēvs. Viņš vienīgais palīdzējis dēlam. Lai ņem viņa galvu, bet neaiztiek bēr­nus. Arī pats Zemītis turējās kā virsnieks. Ne viņš kādu aprunāja, ne nodeva. Četrdesmit sestā gada divdesmit sestajā septembrī Iekšlietu karaspēka tribunāls pasludināja spriedumu. Sods — desmit gadu. Sprie­dumu parakstījis leitnants Ņekrasovs un ierindnieki: Bujevs un Korickis.7s Vēl viens dzīves posms kapteiņa Zemīša dzīvē bija noslēdzies.
   Kad Zemītis bija izstāstījis savu biogrāfiju, Grutups negaidīti ievaicājās:
   "Lieciniek, ko jūs rakstījāt savos memuāros?"
   Jautājums būtisks. Jā, ko tad īsti vecais vīrs tur rakstījis? Varbūt neko pretvalstisku? Rakstījis vien par māju, dabu un mīlestību... Ja tā, par ko gan vainot Skulmi? Arī pašu memuāru vairs nav. Tie sen, kā gājuši zudībā. Atlicis vien nopratināt Zemīti.
   Vecais virsnieks sarāvās. Tādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Nu vajadzēja atcerēties un stāstīt. Stāstīt visu, ko piedzīvojis un pārdzīvojis.
   "Tas bija neilgi pēc Jurģa tēva, mākslinieka Ugas Skulmes nāves," mierīgā balsī iesāka Zemītis. "No gara laika sāku rakstīt atmiņas. Vispirms par četrdesmitā gada notikumiem Latvijā..."
   Liecinieks uz brīdi apklusa un, zīmīgi paskatījies izmeklētājā, turpināja:
   "Lai jūs labāk saprastu... un novērtētu. Mans tēvs bija aktīvs piektā gada revolūcijas dalībnieks. Arī krusttēvu Zariņu par buntošanos nošāva. To visu stāstu, lai jūs izprastu... Lai būtu skaidra mana nostāja... Kā jau agrāk liecināju, mani trīsdesmit ceturtajā no armijas atvaļināja... Atbrī­voja par brīvdomību. Jāatzīst, ka nebiju sajūsmā par Ulmaņa nākšanu pie varas.
   Četrdesmito gadu sagaidīju savās mājās... Pērsejās. Biju atvaļināts karavīrs. Uz tā laika notikumiem raudzījos no malas. Par krievu ienāk­šanu uzzināju no meitas. Viņa piedalījās Dziesmu svētkos Daugavpilī un savām acīm redzēja, kā ienāk svešzemnieki. Pēc pāris dienām viņi jau bija Koknesē.
   Aprakstīju, kā valsts drošības orgāni apcietināja melnsimtniekus... un izveda budžus... Jāatzīst, ka no mūsu apkaimes neaizveda tikpat kā nevienu."
   Tiktāl Zemīša paskaidrojumi izklausījās pieņemami... Gandrīz kā no padomju vēstures grāmatas. Bet tad liecinieks izmeta ko tādu, kas izmeklētājam lika saspringt...
   "Krievu ienākšanu aprakstīju kā brīvās Latvijas likvidēšanu. Kā Latvijas okupāciju. Tādās domās bija arī citi latvieši. Memuāros rakstīju par Berlīnes viltību, kura pārdeva Latviju krieviem... Toreiz tā domāja daudzi. Ne es vienīgais... Par to arī rakstīju. Arī par vāciešu ienākšanu. Mēs to uzskatījām par atbrīvošanu no krievu jūga."
   "Nu jau iet par traku..." nodomāja prokurors. "Tāda ķecerība! Bet ko padarīsi?!" Apstādināt veco vīru vairs nevarēja. "Jāraksta vien viss, ko viņš stāsta."
   Šķita, liecinieks aizvien vairāk iekaist. Acis sāka mirdzēt. Arī balss tembrs mainījās. Valoda kļuva aizrautīgāka un kaismīgāka:
   "Tālāk par Staļina laiku," turpināja Zemītis. "Desmit gadu pava­dīju Noriļskas lēģerī... Rakstīju visu, ko biju redzējis un pārdzīvojis. Cik zvērīgi ar mums apgājās! Kā mirām badā! Kā šahtās aizgāja bojā mani biedri! Strādājām bez jebkādas drošības tehnikas. Cilvēka dzīvībai nekā­das vērtības. Pat mirušos apgānīja. Čekisti ņirgājās par līķiem, spārdīja tos kājām un smējās..."79
   Liecinieka acīs parādījās asaras. Arī izmeklētājs tāds dīvains. Ze­mīša stāstītais viņu bija satriecis. It kā atģidies, prokurors ieprasījās:
   "Vai Jurģim Skulmem devāt lasīt savas atmiņas?"
   "Nē... Es vienīgi viņam stāstīju," mierīgā balsī atbildēja liecinieks.
   "Kā ar to Skulmes priekšlikumu? Nu par to, ka memuārus varētu izdot ārzemēs?"
   "Jā, tādu priekšlikumu Jurģis izteica. Solīja, ka varēšu nopelnīt kādu kapeiku. Viņš tikai gribēja man materiāli palīdzēt. Pie mums jau neko tādu nedrukātu. Sanāktu vien nepatikšanas... Taču es viņam atteicu..."80
   Ar šiem liecinieka Zemīša vārdiem pratināšanu uz brīdi pārtrauca. Kokneses ciema padomē jau gaidīja Jurģis Skulme. Šodien paredzēta vēl kāda izmeklēšanas darbība. Skulmi konfrontēs ar Zemīti. Nostādīs aci pret aci un tad lai runā! Iemesls pavisam prozaisks. Apsūdzētais noliedz Zemīša teikto. Stāsta, ka vecajam vīram nav neko lūdzis. Arī par ārzemēm un memuāriem neko nezinot. Lai to noskaidrotu, bija izlemts abus salaist kopā. Tad lai mēģina viens otru apstrīdēt. Lai šie plūcas un pierāda savu taisnību.
   Sākumā viss ritēja mierīgi. Zemītis savu patiesību apstiprināja. Vēl piebilda, ka no publicēšanas atteicies, jo tas bijis riskanti.
   Arī Skulme palika pie sava. Allaž tik pakļāvīgais Jurģis šoreiz bija stingrs: neesot neko tādu Zemītim piedāvājis. Taču par memuāriem zinājis. Pats piedāvājis Zemitim uzrakstīt atmiņas par savu tēvu — mākslinieku Ugu Skulmi. Abi bijuši veci paziņas. Kāpēc neuzrakstīt kaut ko tēva piemiņai?
   Kad konfrontācija jau gāja uz beigām, Skulme, pagriezies pret iz­meklētāju, ieprasījās:
   "Atļaujiet man uzdot vienu jautājumu Zemītim."
   "Lūdzu... Jautājiet," vēlīgi atteica Grutups.
   Cieši ieskatījies Zemītim acīs, Skulme iejautājās:
   "Lieciniek, varbūt jūs kaut ko jaucat? Varbūt runājāt ar manu tēvu? Varbūt viņš piedāvāja rakstīt par vēsturi?"
   Mirklis izšķirīgs. No Zemīša atbildes daudz kas atkarīgs.
   Brīdi apdomājies, vecais vīrs sāka stomīties:
   "Jā... Nav izslēgts, ka es kaut ko jaucu... Varbūt tiešām runāju ar Jurģa tēvu? Šādu iespēju izslēgt nevaru..."81
   Tūdaļ pēc Zemīša atbildes Skulmem palūdza no kabineta iziet.
   "Lieciniek!" izbrīnā iejautājās izmeklētājs. "Esat aizmirsis savas iepriekšējās liecības?! Jūs taču stāstījāt, ka Jurģis piedāvājis nosūtīt memuārus uz ārzemēm. Tagad sākat šaubīties! Ko tas viss nozīmē?!"
   Vecais vīrs nodrebēja. Pārāk dzīvā atmiņā vēl Noriļskas lēģeris... Un visi tie pazemojumi un pārdzīvojumi!
   "Jā..." smagi izdvesa Zemītis. "Man Jurģa Skulmes palika žēl... Tik daudz gadu pazinu viņa tēvu. Iedomājos, ka Jurģim tagad būs nepatik­šanas... Taču jāatzīst, ka tieši Jurģis Skulme man piedāvāja izvest memuārus uz ārzemēm...""2
   Šo "kauju" izmeklētājs izcīnījis. Tikai kāda tam jēga? Zemīša memuāru vairs nav. Tie sen kā sadedzināti. Pie lietas vairs nepiešūsi. Un ko pārmetīsi Skulmem?! Neko! Viņam pietiks ar paša rakstīto! Gan pašam pietiks! Gan citiem atliks!

   ***
   Vissmagāk Skulmes dēļ cieta Valda Vilīte. Dedzīga un pašaizliedzīga sieviete. Jurģa dēļ gatava uz visu. Gan aizstāvēs, gan palīdzēs. Izdarīs visu, ko lūgs. Izdarīs draudzības un mīlestības vārdā.
   Čekā Valdu vērtēja kā tuvāko Jurģa sabiedroto. Stingru un nelokāmu. Arī nacionālā apziņa spēcīga. No viņas maz ko izspiedīsi. Valda Skulmi nenodos. Cīnīsies līdz galam. Šo dāmu tik viegli nesalauzt. Vien apkau­not un pazemot.
   Viens no viņas "grēkiem" — dienasgrāmata. Tur fiksētas slēptākās domas un jūtas. Tur cilvēks atklājies. Parādījis savus centienus un pār­liecību. Dienasgrāmatas dēļ jāiet uz prokuratūru un jātaisnojas.
   Tūlīt pēc Jāņiem Vilīti izsauca izmeklētājs Grutups. Prokuroram uz galda parasta rūtiņu burtnīca. Tajā izraksti no Valdas dienasgrāmatas. Tāds savdabīgs konspekts. Strādāts rūpīgi un apzinīgi. Viss iepriekš izstudēts, izrakstīts un pasvītrots. Katra ķecerība kā uz delnas. Tas apakšpulkveža Gotharda darbs. Viņš izmeklētājam sagatavojis špikeri. Pat jautājumus sarakstījis. Atliek vien pratināt un strostēt.
   "Lieciniec..." skarbi ieprasījās Grutups, "dienasgrāmatā rakstīts, ka bijāt Pirmā maija demonstrācijā. Es jums nocitēšu: "Kādi drausmīgi purni šajā dienā izlien uz ielām! Vairākums iet kolonnās, rokās tiem tīk­liņi. Tur pudeles un demokrātiski uzkožamie — zivis, desu gabali un maizes rikas. Tāda lētas dzertuves smaka. Tikko kolonnas pagāja, tauta metās tuvējos apstādījumos. Trakā steigā uz soliņiem un ēku palieve­ņiem izsaiņoja ēdamo un dzeramo. Pudeles sarindotas strīpām. Tauta priecājas, kā māk." Pastāstiet, lūdzu, kur jūs šādus skatus esat redzējusi un par kādiem drausmīgiem purniem ir runa?"
   Valda samulsa... Tik dīvaini bija dzirdēt savus vārdus un domas. Rakstīts taču sev... bet tagad viens ņem un lasa... Vēl jautājumus uzdod!
   "Nu..." saminstinājās lieciniece, "esmu piedalījusies gandrīz visās Rīgas parādēs. Arī Ļeņingradā biju. Dienasgrāmatā aprakstīta septiņdesmit
   ceturtā gada Pirmā maija demonstrācija. Parāde mani netīkami pārstei­dza. Daudzi tās dalībnieki lietoja alkoholu... Un vēl bērnu klātbūtnē. Visu to redzēju 13. janvāra ielā. Ar tiem drausmīgajiem purniem jāsa­prot... dzērāji..."
   "Labi..." apmierināts noteica prokurors. "Iesim tālāk... Nākamais ieraksts: "Ainažos nav krievu, taču vide nolaista. Paši vien nolaiduši kādreiz tik spodro pilsētiņu..." Izskaidrojiet, lūdzu, savu domu..."
   "Šis pieraksts radās pēc tam, kad ar māti apmeklējām dzimtās vietas. Ainažos esmu dzimusi un skolā gājusi. Māte stāstīja, ka Ainaži bijusi skaista un spodra pilsētiņa. It kā dzīvo tie paši cilvēki, bet pilsētu nolaiduši... Ar krieviem jāsaprot ļaudis, kuriem tā nav dzimtā vieta..."
   "Nu, bet šis ieraksts...?" smīnēdams noprasīja izmeklētājs:

   "Прошла зима,
   Настало лето,
   Спасибо партии за это!"
   (*Pagāja ziema, iestājās vasara, paldies partijai par to!)

   "Vai tā nav ņirgāšanās par komunistisko partiju?"
   "Nē..." protestēja lieciniece. Man tikai patika šo rindu skanē­jums... Fonētika... To pierakstīju bez jebkāda zemteksta. Dzirdēju, iepatikās un pierakstīju..."
   "Par to partiju vēl esat rakstījusi..." turpināja Grutups. "Kaut vai šādas rindas: "...Un naivie letiņi brēkā... Vajag visiem stāties partijā, tad varēs darīt, ko gribēs." Ko domājāt ar šīm rindām?"
   "Laikam domāju kādu savu darba kolēģi... Taču precīzi vairs neat­ceros. Ko rakstīju, to rakstīju... Vai visu var atcerēties?!"
   "Bet šo pierakstu... atceraties? Es jums nolasīšu: "Džūkstē pie Zemdegas pieminekļa kāds puisis izņēma pirmskara grāmatiņu un la­sīja... Lasīja par brīvības cīņās kritušajiem..." Par kādām brīvības cīņām ir runa? Izskaidrojiet, ko jūs ar to domājāt?"
   "Neko vairāk nevaru paskaidrot. Vienkārši bija tāds gadījums. Pie­braucām pie pieminekļa... Toreiz kārtojām dokumentus, lai ņemtu to mākslas pieminekļu uzskaitē. Atbrauca jau minētais puisis un, izvilcis grāmatu, lasīja..."
   "Tā vienkārši... atbrauca cilvēks un lasīja?!" neticīgi grozīja galvu prokurors.
   "Jā... tieši tā..." apstiprināja lieciniece.
   "Jums te ir ieraksts par braucienu uz Ādažiem. Ieklausieties: "Cil­vēki kaut kādi pusidioti, gandrīz visi krievi!" Ko tas nozīmē...?" draudigi iejautājās izmeklētājs.
   Valda piesarka, taču pēc brīža saņēmās un turpināja:
   "Toreiz braucām apskatīt Rīgas rajona pieminekļus. Pusdienojām Ādažos. Viss solīdi un kārtīgi. Pēc tam devāmies uz bijušo Ādažu cie­matu. Kontrasts graujošs. Muižiņā apmetušies iebraucēji no Krievijas. Tādas nevīžīgi ģērbtas krievu strādnieces. Viena pat atļāvās mūsu priekšā nokārtot dabiskās vajadzības. Tas man likās nenormāli. Tā arī radās šis ieraksts."
   "Arī šeit rakstīts par krieviem..." turpināja Grutups. "Runa ir par Eleju. Tur, pēc jūsu vārdiem, nokomplektēta visšausmīgākā brigāde no krievu emigrantiem. Vēl tur rakstīts, ka baltajiem vergiem gar ceļa malu saceltas glītas mājiņas. Kas ir šie baltie vergi un krievu emigranti?"
   "Jā, to es atceros..." spītīgi noteica Valda. "Braucām apskatīt Zimzas muižas mākslas pieminekļus. Pa ceļam iegriezāmies padomju saimniecībā Eleja. Gar ceļu uzbūvētas tādas glītas kotedžas. Taču nav ne puķu, ne koku. Tikai milzīgas atkritumu kaudzes. Manī tas raisīja ārkārtīgu sašutumu. Tā arī tapa ieraksts par baltajiem vergiem un krievu emigrantiem. "83
   Varēja tikai apbrīnot Gotharda apsēstību. Izrakstījis visu par krieviem... Izstudējis Vilītes dienasgrāmatu sīki un smalki. Neko teikt! Patiess internacionālists... Krievus vien aizstāv! Tāds laikam čekas uzdevums: nīst visu latvisko un stiprināt impēriju. Publiski gan teicās, ka aizstāvot padomju varu. Visi padomju cilvēki vien esot. Nacionali­tātēm nekādas nozīmes. Taču dzīvē citādi. Viena tautība pacelta pāri visiem. To vien aizstāv un sargā.
   Arī pārliecība apakšpulkvedim dzelžaina. Ne velti, stājoties univer­sitātē, viņš rakstīja: "Cīnītāji ir tie, kas ar nesalaužamu spēku un dzelzs izturību vada masas cīņā pret fašismu... Varoņi būs tie, kas ar drošu roku un stingru gribu vedīs Latviju pretī jauncelsmei.""4
   Vārdi spēcīgi. Teksts līdzinās reliģiskam traktātam. Laikam jau taisnība. Droša roka vajadzīga, gan apkarojot nacionālos partizānus, gan cīnoties pret savu tautu. Kā bez drošas rokas un gribas?! Bez tās ienaid­nieku neatklāsi.
   No krieviem izmeklētājs pārgāja pie špikiem. Šķelmīgi uzlūkojis Vilīti, viņš iejautājās:
   "Izskaidrojiet, lūdzu, tādu dīvainu tekstu: "Gaidīju pie Akadēmijas Jurģi... Saskatīju divus "špikus"... Tādi jauni knēveļi. Nemaz nebija grūti tos sazīmēt. Arī uz Tallinu braucot, Jurģim sekoja...""
   Uzdevis jautājumu, Grutups vērīgi uzlūkoja pratināmo.
   "Nu... zināt..." it kā taisnojās Valda. "Bija ļoti netīkami... Mūsu tuvumā visu laiku grozījās divi jauni cilvēki. Tādēļ arī šis ieraksts. Arī braucot uz Tallinu, tas pats... To Jurģis man pats stāstīja. Neko piebilst vairāk nevaru."
   Noklausījies Vilītes atbildi, Grutups uzdeva nākamo jautājumu:
   "Savā dienasgrāmatā jūs rakstāt: "Laba katra legālās cīņas forma..." Par kādu cīņu jūs te runājat? Ar ko esat nodomājusi cīnīties?"
   Jautājums vietā. Padomju laikā visiem lika mācīties "sociālistiskās revolūcijas" teoriju. Arī tur stāstīja par cīņas formām. Kā nelegālo saistīt ar legālo, un kad pāriet uz bruņotu pretestību. Šādi teksti raisīja pārdomas. Jau toreiz viens otrs smikņāja, ka valsts pati sev gatavo kap­račus... Taču Vilītes atbilde izmeklētāju pārsteidza. Ne velti viņa beigusi divas augstskolas — Universitāti un Mākslas akadēmiju. Gandrīz zibenīgi sekoja pratināmās komentārs:
   "Ar legālām cīņas formām domāju lekcijas... Jā, tieši lekcijas! Runa ir par pieminekļu aizsardzību. Mums nav likuma, kas tos aizsargātu. Daudzi vērtīgi objekti jau zudībā gājuši. Izdemolēti vai nojaukti. Tāpēc jācīnās, kā var. Es to darīju, lasot lekcijas. Tā ir mana legālā cīņas forma..."
   Prokuroram palika mute vaļā. Tādu domu veiklību viņš nebija gaidījis... "Labi jau, labi..." noteica Grutups. "Tagad pāriesim pie cita jautājuma. Varbūt jūs paskaidrotu šādu ierakstu: "...tādi ūdeņaini refe­rāti. Runāja tikai baltkrievi. Stāstīja par komjauniešu talkām un karavīru kapiem..." Un tālāk seko teksts: "Visu pasākumu saturs tikai karš un revolūcija... Veselu gadu meklē kaut kāda kritušā sarkanarmieša Ņegodņika radiniekus... It kā nebūtu, ko darīt. Ir nu gan vēsture!" Par ko jūs te rakstāt? Ar ko neesat apmierināta...?"
   "Nu..." sastomījās Vilīte, "biju neapmierināta, ka tik maz laika velta vēstures objektiem. Es tomēr esmu mākslas pieminekļu speciāliste...Arī par Ņegodņiku atceros. Mani uzaicināja nolasīt lekcijas Valkas vidusskolā. Lekcijas laikā vietējā novadpētniecības pulciņa vadītāja stās­tīja par tā sarkanarmieša radu meklēšanu... Tajā pašā laikā viņa nezina, ka turpat līdzās, bijušajā Mēra muižā, dzimis mūsu izcilais gleznotājs Rūdolfs Pērle. Skolotāja liek meklēt kaut kādu Ņegodņiku, bet nepazīst ievērojamu latviešu simbolistu... Vai tā nav vienpusība? Tik daudz enerģijas veltīt karam un citu neko neredzēt! "85
   Jo tālāk pratināšana gāja, jo absurdāki jautājumi. Šķita, izmeklētājs pats sevi novedīs līdz trakumam. Visur viņam rādījās zemteksti, "kontras" un provokācijas. Tā, sekojot Gotharda loģikai, pats paliec par mazu "gothardu". Visur saskati vien naidniekus un pretvalstiskus elementus.
   Arī pratināšanas nobeigums graujošs. Vilīte sarakstīja veselu kaudzi piezīmju: te šur, te tur viņas teiktais nav pareizi saprasts un pie­rakstīts.86
   Neko labu viņas nepiekāpība nesolīja... Tā arī bija. Nākamajā dienā Valdu izsauca uz čeku. Jau tā nevari mieru rast. Dzīvo kā tādā nemaņā un trauksmē. Un te vēl jāiet uz drošības komiteju.
   Stūra mājas caurlaižu birojā Valda uzrādīja pasi, bet tur lika uz­gaidīt... Bija jāgaida gandrīz stunda. Stāvi un nervozē. Sākotnēji domāja, ka būs grūti no šīs mājas ārā tikt... Bet tagad izrādījās, ka arī iekšā tikt nav viegli... Beidzot izdzirdēja kāda vīrieša skarbu komandu: "Varat iet!" Trīcošiem ceļgaliem sieviete iekāpa liftā un uz augšu... Tur viņu jau gaidīja majors Līnis. Tas pats, kuru viņa šad un tad bija redzējusi Kultūras ministrijā. Visi zināja, ka viņš ir no čekas. Nākot pie pārvaldes priekšnieces Olgas Klints. Tāda miniatūrīga, bet spica dāma. Arī frizūra uz goda. Vienmēr elegantā kostīmā. Racionāla un izdarīga sieva. Līnis pie viņas nereti sēdēja un dzēra kafiju. īsināja laiku un šo to pārrunāja.
   Kad Vilīte ienāca Līņa kabinetā, spēki bija galā. Viss pārējais kā tādā nemaņā. Līnis kaut ko laipni prasīja un tincināja. Stāstīja, ka viņa savā dienasgrāmatā ķengājusi kultūras ministra vietnieku Helmāru Verneru: (*Helmārs Verners. Dzimis 1925. gadā. Partijas darbinieks. No 1964. līdz 1979. gadam kultūras ministra vietnieks. No 1979. gada LPSR Brīvprātīgās Grāmatu draugu biedrības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (sk. LVA, 678. fonds, 8. apr., 982. lieta, 1.-2., 58. lpp.)) kā viņš piedzēries četrrāpus pa trepēm klumburējis un vēl neķītri lamājies. "Tā nav solīdi..." tēvišķi mācīja Līnis. "Savus kolēģus tā nedrīkst zākāt."87
   Dīvaini bija to dzirdēt. It kā Valda par Verneru publiski būtu ko teikusi. Vien savā dienasgrāmatā ierakstījusi. Ne viņas vaina, ka proku­ratūra un čeka to lasa.
   Pēc brīža, neko nepanācis, Līnis no kabineta izgāja. Durvīs parā­dījās maza auguma plikgalvis. Kā ienāca, tā sāka bļaut: tu tāda un šitāda. Padomju skolu beigusi, bet tā rīkojies?! Pārdevušies ārzemniekiem esi?! Nēsā viņu dāvātos kažokus?! Un vēl smaržas pieņem?! Par lupatām esi pārdevušies!88
   Valda sēdēja ierāvusies un galvu nodūrusi. Tik vien kā pratinātāja pliko galvvidu un kurpes ievēroja. Dīvaini! Čekista kājās taču importa apavi. Viņai pārmet par kažoku un smaržām, bet pats importu nēsā?!
   Vēl ilgi pēc tam ausīs skanēja: "kažoki", "smaržas", "padomju skola" un "nodevība"... Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka bļāvējs bijis Pēteris Mazais. Līņa cīņu biedrs un kolēģis. Abi sadomājuši nelielu "kara viltību"... Pratinājuši Vilīti tandēmā. Viens ar "sviestmaizi", otrs ar "pletni". Tā cilvēku ātrāk mīkstu padarīsi... Uzkarsē... atdzesē... Lamā un pažēlo... Skat, un pēc brīža jau pratināmais gatavs!
   Kad Valda beidzot tika ārā no čekas mājas, gar ielas malu sievietei sekoja melna Volga. Mašīnas sānu stikls nedaudz nolaists. Pa logu iz­liecies kāds vīrs. Rokās svešajam kamera. Tā seko katram upura solim.89 Jūties kā tāds zvērs, kuram pēdas dzen. Operatora seja šķita pazīstama. Tā kā televīzijā redzēta... Bet varbūt tie tikai māņi.
   Diena pagājusi vētraini. Tā ilgi vēl paliks atmiņā. Ir brīži, kurus laiks nespēj pievārēt. It kā nejauši tie pavīd apziņā un vajā visu dzīvi.

   ***
   Vajāja ne tikai Valdu Vilīti. Arī viņas brāli. Vienkāršu Popova radiorūpnīcas strādnieku Andri Vilīti. Jau tajā pašā dienā, kad kratīja Skulmi, pie viņa uz rūpnīcu atbrauca Dzintars Līnis.90 Rūpnīcas vadība pārsteigta: atbildīgs čekas darbinieks, bet meklē vienkāršu transporta strādnieku. It kā vēlas nopratināt...
   Arī pats Vilītis mēms no brīnumiem. Līdz šim viņš čekistus vien filmās redzējis. Visi tādi skarbi, ādas jakās tērpti vīri. Galvā formas cepure. Pie jostas nagans. Bet šis... nekā tamlīdzīga. Atbraucis civilā uzvalkā. Arī neizskatās pēc varoņa. Tāda ikdienišķa, parasta seja. Nekā īpaša... Pie dzērienu veikala vēl noturētu par savējo...
   Taču tonis pavisam cits... Ne labdien, ne sveiki, bet uzreiz vērsim pie ragiem: lai stāsta par Jurģi Skulmi. Par to, kā savās mājās organizējis slepenu tikšanos. Un galvenais — par radiolām! Kas tie par aparātiem? Kur tos redzējis un kāpēc Jurģim stāstījis?
   Andris Vilītis no pārbīļa izstāstīja visu: gan kā organizējis tikšanos ar ārzemnieku, gan par radiolām. Visu kā pie bikts. Kur ko redzējis un kam stāstījis.
   Līnis uzmanīgi noklausījās un vēl piekodināja: drīz tevi sauks prokurors. Tu viņam par to ārzemnieku izstāsti visu... Par radiolām tev jārunā citādi... Jā, izgatavojāt tādus aparātus... Taču Jurģim tu neko neesi stāstījis... Saprati?! Un lai nebūtu nekādu fokusu... Ja nē, mēs tevi pašu apsūdzēsim par spiegošanu, dzimtenes nodevību. Tā kā skaties. Un par Skulmi nebēdā. Neesi viņam stāstījis un punkts.
   Andris Vilītis vēl nopriecājās: redz, kāds labs čekists. Ļaunu man ne­vēl. Pasaka vēl priekšā... Pamāca. Ko stāstīt, ko ne! Bet par ko labāk klusēt!
   Sešpadsmitajā maijā Andri Vilīti izsauca prokurors Grutups. Andrim tobrīd trīsdesmit trīs gadi. Jauns un spēcīgs puisis. Bet, ieraugot prokuroru, dūša papēžos. Taču prokurors ļoti laipns un vēlīgs. Tāds sirsnīgs cilvēks... Lūdza visu pastāstīt. Vilītis arī stāstīja:
   "Jurģi zinu tikai kā savas māsas Valdas draugu. Pirms pāris gadiem Valda lūdza izdarīt kādu pakalpojumu. Atļaut savās mājās noturēt tik­šanos. Skulme gribot satikt vienu cilvēku. Es, protams, piekritu.
   Tikšanās notika rudenī. Mēnesi un datumu vairs neatceros. Bija jau vakars. Ārā tumšs. Pirmie atnāca Jurģis ar māsu. Vēlāk ieradās svešais. Neviens man viņu priekšā nestādīja. Vien teica, ka saruna būs uz pāris stundām.
   Ciemiņus ielaidu viesistabā. Paši ar sievu pa guļamistabu. Nogai­dījām līdz pusnaktij. Bet šie kā runā tā runā. Abi ar sievu aizgājām gulēt. Taču miegs nenāk. Sirdī satraukums. Sapratām, ka labi nav. Mājās taču ārzemnieks! Aiz gara laika sāku klausīties, ko šie runā. Tāpat... pieliku ausi pie durvīm un mēģināju saklausīt. Dzirdēju vien runas par mākslu, kultūras pieminekļiem un emigrantiem. Nekā īpaša. Vēlāk aizmigām. Pat nedzirdēju, cikos ciemiņi aizbrauca."91
   "Labi, par šo gadījumu pietiks," apmierināts noteica izmeklētājs. "Tagad pastāstiet par radiolām Simfonija..."
   "Kas attiecas uz Simfoniju..." raiti iesāka Vilītis, "tad šādas radiolas izgatavojām. Kopskaitā pavisam piecdesmit sešas. Visas armijas vajadzībām... Pasūtījumu beidzām septiņdesmit sestā gada decembrī. Es toreiz strādāju montāžas cehā un visu labi zināju."
   "Vai Skulmem esat par to stāstījis?" negaidīti ieprasījās prokurors.
   "Nē... Jurģim neko nestāstīju. To es varu apgalvot kategoriski. Ar viņu neesmu pat ticies. Jau pusotra gada neesam redzējušies."
   "Tātad jūs apgalvojat, ka Skulme par to nekā nezināja?"
   "Tieši tā... Es pilnīgi izslēdzu šādu iespēju. Arī māsai neesmu teicis."92
   "Ļoti labi..." apmierināts nokrekšķināja izmeklētājs. "Tagad parak­stiet protokolu un varat iet."
   Liecinieks Līņa uzdevumu izpildījis. Stāstījis tikai to, ko drošīb­nieks lūdzis.
   Pēc pusotra mēneša sarīkoja kādu īpatnu konfrontāciju. Visa pro­cedūra vien nieka desmit minūtes. Pie prokurora izsauca Jurģi Skulmi un Andri Vilīti. Pagriezies pret Skulmi, Grutups uzsvērtā nopietnībā lūdza kādu apstiprinājumu:
   "Pastāstiet, Skulme, kādu konkrētu informāciju jūs ieguvāt no Andra Vilīša? Vai viņš jums stāstīja par tām īpašajām radiolām?"
   Prokurora balss tāda tēvišķi vēlīga un laipna.
   "Zināt..." nedaudz iepauzējis, sāka Skulme, "šodien man radušās šaubas... Es vairs nevaru apgalvot, ka Vilītis man būtu to stāstījis... Šajā ziņā esmu kļūdījies. Un... vispār, par radiolām neko konkrēti ne­zinu..."93
   Ar to procedūru beidza. Vilītim pat jautājumus neuzdeva. Neko teikt. Konfrontācija varena. Arī darbs ieguldīts... Visi nopelni Līnim... Viņš pierunāja Jurģi... skubināja šo faktu noliegt. Teikt, ka kļūdījies.
   "Pašam tev būs labāk," mācīja majors. "Viena epizode mazāk," apgalvoja čekists. Un Jurģis piekrita. Atzina, ka kļūdījies. Bet vai no tā apsūdzība kļuva vieglāka?! Diezin vai! Drīzāk otrādi! Ziņa par radiolām bija patiesa. To noliegt būtu grūti. Skulme vienmēr varētu teikt, ka nekā melīga nav izplatījis. Taisnību vien teicis. Un nu par to viņu tiesā?! Šis fakts apsūdzībai bija kā dadzis acī. Un nu to veiksmīgi atrisināja Skulme savas vieglprātības dēļ bija zaudējis pēdējo reālo aizstāvības argumentu.

   ***
   Bija vēl kāda tēma, kas izmeklēšanu interesēja. Iļja Ripss! Puisis, kas pie Brīvības pieminekļa mēģināja sadedzināties. Gadījums baiss. Jurģis par to rakstījis savās piezīmēs...
   "Sakiet, kas jums to stāstīja?" skarbi iejautājās izmeklētājs. "Kas jums sniedza šādas ziņas?"
   "Par Ripsa pašnāvības mēģinājumu man savulaik izstāstīja mākslas vēsturniece Ļusja Ulasēviča. Šķiet, viņa vēlāk aizbrauca uz Izraēlu."
   "Es jums nolasīšu kādu fragmentu no piezīmju grāmatas," izvilcis no galda apakšas kladi zaļganpelēkos vākos, turpināja Grutups. "Pa­klausieties: "Pie Brīvības pieminekļa Rīgā kāds students Iļja Ripss mēģināja izdarīt pašnāvību. Jauneklis gribēja sadedzināties. Arī plakātu izvilka. Protestēja pret krievu okupāciju Čehoslovākijā. Taču mēģi­nājums neizdevās. Ripsu ar salauztām ribām nogādāja čekā..." Tas ir jūsu teksts, Skulme?" pārjautāja izmeklētājs.
   "Jā..." apstiprināja pratināmais. "Es to pierakstīju. Bet tikai per­soniskām vajadzībām. Tas nebija domāts izplatīšanai..."94
   "Ak tā..." pašūpojis galvu, Grutups dziļi ieskatījās pratināmā acīs. No šā skatiena vien kļuva neomulīgi. Nolaidis acis, Skulme uz brīdi aiz­domājās. Vēl tagad atmiņā šis gadījums ar Ripsu. Par to sačukstējās visa Rīga. Neviens jau īsti nezināja... Tikai stāstīja, ka viens ebrejs mēģinājis sadedzināties. Patiesība zināma ļoti nedaudziem. Vien čekai un psihia­triskās slimnīcas ārstiem. Taču gadījums šokējošs. Par to rakstīja Latviešu centrālajā komitejā Vācijā. Viņu laikraksts Latvija iznāca ar kliedzošu ievadrakstu: "Liesmu protests pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Kāds universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students aizdedzi­nājis sevi pie Brīvības pieminekļa. Liesmu pārņemts, skrējis pa galveno ielu un kliedzis: "Laidiet mūs uz Izraēlu!" Ripsu aizturējuši jūrnieki. Noslāpējuši liesmas un piekāvuši. Vēlāk milicija apdegušo jaunekli uz čeku aizvedusi.
   Arī Rīgas ebreju studenti satraukušies. Izplatījuši paziņojumu... Meklējuši atbalstu. Izmisīgi saukuši: "Palīdziet mums! Klusēšana ir noziegums! Protestējiet!"95
   Jā, gadījums intriģējošs...
   Sešdesmit devītā gada trīspadsmitajā aprīlī kāds jauneklis rūtainā pavasara mētelī iegāja Ļeņina ielas deviņpadsmitā nama pagalmā. Tāds sešstāvu centra nams. Ļoti respektabls un grezns. Turpat līdzās Brīvības piemineklim. Mājas pirmajā stāvā televīzijas veikals. Vienmēr kupli apmeklēts un ļaužu pilns. Ieeja pagalmā no Raiņa bulvāra. Gandrīz līdzās prokuratūrai.
   Uz pagalmu veda pelēki metāla vārti. Gan dienu, gan nakti tie stāvēja pusvirus. Toreiz nebija ne sargu, ne slēdzeņu. Viss kopīgs un at­klāts. Pieejams ikvienam.
   Vīrietis vienā rokā nesa portfeli, otrā tādu prastu padomju laiku koferi brūnā krāsā.
   Uz ielas jau pavasaris. Saule spilgta. Gaiss dzidrs. Arī sirdī tāds pavasarīgs noskaņojums. Taču jauneklis, šķiet, to nemaz neievēroja. Stingriem soļiem viņš šķērsoja pagalmu, atvēra kādas durvis un nokāpa pagrabā. Pulkstenis bija ap četriem pēcpusdienā. Visi vēl darbā. Sēta tukša. Arī pagrabā neviena. Jauneklis lietišķi nolika uz grīdas koferi. Turpat līdzās pieslēja portfeli. Tad lēnā garā novilka mēteli.
   Izvilcis no kabatas mazu zāļu pudelīti, svešinieks saujā iebēra vienu eleniuma tableti un, ielicis mutē, sakošļāja. Paņēma nelielu papīra gaba­liņu, apsēdās un nesteidzīgi rakstīja: Rīga, Akas iela 8, dzīvoklis 10.1. Ripss. Pabeidzis rakstīšanu, jauneklis nelielo rūtiņu lapu divreiz salocīja un ielika mēteļa kabatā. Tikpat lietišķi svešinieks attaisīja koferi un izņēma no tā "pufaiku", finiera gabalu un palielu rasējamā papīra loksni.
   Izņēmis no portfeļa tušas pudelīti un nelielu otiņu, viņš uz vatmaņa sāka kaut ko rakstīt. Vispirms ar lodīšu pildspalvu atzīmēja melnus kvadrātiņus. It kā sadalīja loksni un tad vilka ar tušu. Teksts sanāca tāds ķeburains. Ķermeni pārņēmis satraukums. Eleniums vēl nebija iedarbo­jies. Roka nedaudz trīcēja. Arī tuša tā savādi klājās. Tomēr saprast varēja: ОККУПАЦИЯ ГИТЛЕРОВЦАМИ ЧЕХОСЛОВАКИИ ПОЗОР. Я ПРОТЕСТУЮ ПРОТИВ ФАШИСТСКОЙ ОККУПАЦИИ (*Hitlerieši okupē Čehoslovakiju — kauns. Es protestēju pret fašistisko okupāciju)
   Lai kā iepriekš bija mērījis... taču vārds оккупации sanāca tāds mazāks. Tomēr izlasīt varēja.
   Nobeidzis plakātu, Iļja uzvilka vateni. Vēl atlika no portfeļa izņemt pudeles ar benzīnu. To viņš jau iepriekš bija nopircis. Turpat Ļeņina un Miera ielas stūrī. Sākumā gan operatore tā dīvaini bija skatījusies. Taču beigās atmeta ar roku — ja pudelēs, tad pudelēs... Iepildīja benzīnu četrās puslitra pudelēs.
   Attaisījis vienu no pudelēm, Iļja to pacēla plecu augstumā un ap­lēja vateni. Pēc tam izlēja otru. Benzīns ātri sasūcās audumā. Degvielas smarža jau pildīja visu pagraba telpu. Arī pirksti kļuva auksti.
   Nedaudz pastāvējis, viņš izņēma vēl vienu pudeli un, aizbāzis aiz jakas, apmierināts nodomāja: "Tas tā... rezervei..." Vēl atlika piespraust plakātu finierim, un darbs paveikts.
   Piespiedis finiera gabalu krūtīm, viņš lēniem soļiem gāja pa trepēm uz augšu. Plakāts pagriezts otrādi... Tā, lai tekstu neredzētu.
   Iznācis uz ielas, viņš devās taisni uz pieminekli. Pat cilvēkus ne­ievēroja. It kā apkārt neviena nebūtu. Galvā tikai viena doma — aiziet līdz piemineklim, izvilkt plakātu un pielaist sev uguni... Tikai viena, it kā sev dota pavēle — izdarīt... Demonstrēt ļaudīm protestu un uzšķilt sērkociņu. Paspēt un izdarīt! īstenot mērķi, kuru sev noteicis! Jau pirms četrām dienām viņš bija izlēmis... Tieši devītajā aprīlī no rīta Iļja juta tādu kā grūdienu... Iekšēju mudinājumu... Jāprotestē!
   Vēl spilgtā atmiņā pagājušā gada pavasaris... Tāds pacēlums un vieg­lums. Čehoslovākijā sākusies revolūcija... Pat cilvēki uz ielas smaida. Ne jau visi... Iebraucēji neizpratnes un naida pilni. Taču vietējie... It sevišķi jau latvieši... Tie nespēja noslēpt prieku. Viņos jūtams vien atbalsts un solidaritāte.
   Universitātes pēdējā kursā viņu iesauca "sboros". Turpat netālu — Kaļiņingradā. Tur izjūtas daudz citādākas. Virsnieki tikai berzē rokas... Tie rautin raujas uz Prāgu... Nu viņi tiem čehiem parādīs! Bet Rīgā pil­nīgi pretēji. Tauta cita... Nekāda naida vai kareivīguma. Drīzāk līdz­jūtība.
   Tad nāca sešdesmit astotā gada augusts. Naktī no divdesmitā uz divdesmit pirmo Čehijā ienāca krievu tanki. Prāgas pavasaris bija bei­dzies. Arī sirdī tukšums. Prāts mēģināja rast atbildes. Taču izeju neredz. Vien protestēt un... kliegt.
   Kad Iļja pienāca pie Brīvības pieminekļa, pats grūtākais bija izvilkt plakātu... Nekad nebija domājis, ka tas ir tik smagi. Kas tur — nieka finiera gabaliņš?! Taču rokas kā svina pielietas. Arī "pufaika" neaiz­degās... Jau otru sērkociņu šķiļ, taču no uguns ne vēsts. Izvilcis līdz­paņemto pudeli, viņš izlēja tās saturu uz vateņa. Uzšķīla sērkociņu, un tālākais kā nemaņā. Asas sāpes. Cilvēku kliedzieni. Pūlis. Niknas lamas un... vārdi: "Ах ты, жид проклятый!" (*Ak tu, žīds nolādētais!) Tie bija vienīgie, kurus viņš dzirdēja.
   Skats no malas līdzinājās kādai dīvainai fantasmagorijai. Jauns cil­vēks stāv pie Brīvības pieminekļa un kaut ko kliedz. Jau tas šķita dīvaini. Piemineklim pat tuvoties nedrīkstēja. Kur nu vēl bļaut! Pēkšņi virs stāvošā uzvirpuļo uguns un dūmu stabs. Kā tāda dzīva lāpa. Jauneklis sāka skriet un steigā rāva degošo apģērbu. Pie Padomju bulvāra (**Tagadējais Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris) paš­nāvnieku satvēra jūrnieki. Ielenca bēgošo un kopīgiem spēkiem apdzēsa. Pienāca arī kāds milicis. Cieši satvēris upuri, viņš lūkojās pieminekļa virzienā. Bet jauneklis stāvēja kā sālsstabs. Gluži vai miera stājā. Pilnīgi sastindzis.96 Stāvs vājš. Uz acīm brilles. Bet apkārt cilvēku bars.
   Ar katru brīdi pūlis kļuva lielāks. Kādi cilvēki piecdesmit jau sanākuši. Tie apstāja nelaimīgo un ziņkārē blenza. Sist gan nesita. Tikai dīvaina murdoņa un lamas. Latviešu valodu gan nedzird. Vien krievu mēle. Vai tas kāds brīnums? Latviešiem jau balsstiesību nebija... Toni noteica iebraucēji. Tie īstenie Rīgas saimnieki. Viņiem pieder ielas, bul­vāri, centra krogi, visi jaunie kvartāli un lielo priekšnieku krēsli. Un kur tad vēl armija! Latvieši vien pa stūriem... Sačukstas un smīkņā. Ja gribi dzīvot — runā krievu mēlē. Arī lamājies krieviski. Skaties viņu filmas un atdarini... Tā pielāgosies un izdzīvosi.
   Kad sāka pārbaudīt, kas ir pašnāvnieks, atklājās pārsteidzošas lietas. Izrādījās, ka tas ir Iļja Ripss. Latvijas Valsts universitātes piektā kursa students. Ļeņina stipendiāts. Savulaik uzņemts universitātē bez iestāj­pārbaudījumiem. Tāds bijis paša PSRS izglītības ministra rīkojums.
   Puisis patiešām talantīgs. Cilvēks ar izcilām matemātiķa dotībām. Jau piecpadsmit gadu vecumā uzņemts augstskolā. Skolas gados bijis PSRS izlases komandas dalībnieks starptautiskajā matemātiķu olim­piādē.
   Arī vecāki ļoti solīdi. Māte Latvijas laikā bijusi pagrīdniece un revo­lucionare. Tēvs — Lielā Tēvijas kara dalībnieks.
   Iļja audzis kā tipisks mājas bērns, mātes aprūpēts un lolots. Jau no bērnības studējis Feierbahu, partijas kongresu stenogrammas un mate­mātiku. Galvenais tomēr matemātika. It sevišķi grupu teorija. Jau studējot varēja vienlaikus klausīties lekciju un risināt kādu matemā­tikas uzdevumu. Šķiet, viņš neko ne redz, ne dzird. Taču, kad lekcija beidzās, jautājumi paši būtiskākie... Dod, Dievs, pasniedzējam rast uz tiem atbildes.
   Pēc dabas Iļja ļoti noslēgts un kautrīgs. Arī izlutināts un kaprīzs. Ne par šo, ne to varēja "uzsprāgt gaisā" un apvainoties.
   Runāja viņš klusā, ļoti maigā, gandrīz dziedošā balsī. Pēc sava rak­stura liels dīvainis. Kādā studentu kompānijā pēkšņi izkāpa pa otrā stāva logu un sāka laisties pa notekcauruli uz leju. Taču caurule neiz­turēja, un Ripss nogāzās. Untums beidzās ar Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Kad slimniekam prasīja, kāpēc tā darījis — atbilde pārsteidzoša: vien­kārši sagribējās un viss... Nekā racionāla... Vien mirkļa iegriba.
   Līdzīgi bija universitātē. Kādā gaitenī vairāku metru augstumā sakrauti vecie soli. Visi, kā pienākas, iet pa gaiteņa brīvo pusi. Taču Ripss nē... Līdīs augšā un kāps pāri sakrautajiem soliem... Iegriba? Jā... Spontāna un neparedzama.
   Taču darba spējas kolosālas. Arī uzcītība pārsteidzoša. Studēja ļoti intensīvi. Daudz lasīja speciālo literatūru. Gandrīz vienmēr risināja kādu matemātikas uzdevumu. Arī kā sarunu biedrs interesants. Daudz lasījis, studējis klasiķus. Uz jebkuru jautājumu atbildēs. Vēl izskaidros un pamācīs. Brīžiem studiju biedriem uzdos jautājumus. Tādus dīvainus un filozofiskus. Tieši pat neatbildēsi... Nu, piemēram, vai tas ir iespē­jams, ka visi iet kopsolī, bet viens ne... Taču beigās izrādās, ka šim "vienam" bijusi taisnība...
   Ripss pat negaidīja atbildi. Uzdevis jautājumu, viņš pēkšņi pagrie­zās un aizgāja.
   Interesanti, ka savā atvadu vēstulē pirms pašnāvības mēģinājuma Iļja rakstīja: "Gribu kliegt tiem sejā. Teikt, ka cilvēks ir stiprāks... Nevar visiem aizbāzt muti!" Arī savu izmisīgo soli students vērtēja kā vēstu­risku. Cilvēki to atcerēsies. Atzīs, ka kļūdījušies. Teiks, ka Ripsam bijusi taisnība... Viņš vienīgais redzējis pareizo ceļu. Visu sapratis un novērtējis.
   Ripss bija liels vientuļnieks. Mīlēja Baha un Haidna mūziku. Klau­sījās to stundām. Vienmēr uzsvēra, ka šo dižgaru skaņdarbi ir ģeniāli. Arī melodijas pacilājošas. Tās noved domu līdz loģiskam risinājumam.
   Praktiskajā dzīvē Iļja ļoti kautrīgs. Savās izdarībās tizls. Kad armi­jas kursos visiem mācīja ierindas soli, students nespēja to apgūt. Taču vakaros citīgi trenējās. Pats sevi komandēja: "Soļos... marš! Uz labo! Uz kreiso!" Tā spocīgi bija vērot, kā viņš viens pats pa placi maršē... Arī praktiskās dzīves iemaņu nekādu... Vienreiz ar kailām rokām paķēra karstu tējkannu un nesa... Pārējie kliedz: "Met zemē! Liec nost!" Taču Iļja nereaģē un nes... Vēlāk plaukstas pagalam. Apdegušas kā vēzim... Taču jaunkareivis vien nosaka: "Jo sliktāk, jo labāk..." Loģika savda­bīga... Vienīgi ar secinājumiem jābūt uzmanīgam. Nedrīkst pārsteigties. Kas vienam neloģisks, citam loģiskāks par loģisku. Bez zināšanām un izpratnes cilvēka rīcība var šķist dīvaina... Varbūt šķietamo neloģismu diktē citi mērķi un nodomi. Ar formālām prātulām vien nepietiek... Tikai laiks parāda, kuram bijusi taisnība.
   Iļjas Ripsa lieta virzījās pēc noteikta scenārija. Jau četrpadsmitajā aprīlī ierosināja krimināllietu. Pašu vaininieku ievietoja Centrālcietuma slimnīcā. Nozīmēja psihiatrisko ekspertīzi. Izpētīja visu upura dzīvi. Apklaušināja radus, kaimiņus, studiju biedrus un draugus. Skrupulozi aprakstīja katru niansi un dīvainību.
   Arī universitāte pacentās. Jau nākamajā dienā pēc pašnāvības mēģinājuma atzina, ka Ripss ir slims un nepieskaitāms. To ierakstīja oficiālā raksturojumā. Parakstītāju vesela strīpa: rektors, partijas sekretārs, dekāns, komjauniešu līderis un pirmās daļas priekšnieks... Atzinums visaugstākajā līmenī. Spriedums faktiski jau pieņemts. Ko gan dakteri vēl pētīs?! Taču nē! Visu aprakstīja un atklāja šizofrēniju. Tādu lēni progresējošu psihisku kaiti...
   Tikmēr Ripss dzīvoja pa cietuma slimnīcu. Atbildēja uz izmeklētāju Dembovska un Rēvalda jautājumiem un lasīja. Beidzot iemācījās latviski. Izlasīja vai visu Upīti un Lāci. Atklāja, ka Rīgā dzīvo arī latvieši... Tiem sava valoda un kultūra. Māte gan bērnībā stāstīja. Taču kas zēna gados to respektēja? Vēlāk viņš atcerējās, ka mamma savulaik vīlusies... Latvijas laikā bijusi aktīva pagrīdniece. Taču, kad ieraudzījusi Padomju Krieviju, šoks bijis milzīgs. Tādu nabadzību un tumsonību viņa nebija gaidījusi. Bet ko nu vairs?! Nu jau par vēlu! Latvijas vairs nav. Tā izlaupīta un pazemota...
   Ar ebrejību Iļju saistīja vien idišs. Valoda, kurā runāja ģimenē. Par ebreju problēmām un emigrāciju tur nesprieda. Māte revolucionare, tēvs ordeņu kavalieris. Vai viņam par tādām lietām spriest un domāt?!
   Tomēr attieksme pret ebrejiem mainījusies. To varēja just uz katra soļa. Krievija parādījusi vēl vienu sava rakstura šķautni.
   Ripsa notiesāšana faktiski bija novērsta. Atlika vien piespiedu ārstēšana. Taču arī šeit problēmas. Aizsūtīs tevi uz Krieviju un beigas. Par katru cenu jāpaliek Rīgā. Šeit dzimtās sienas un dakteri. Tie gan ārstēs, gan palīdzēs.
   Pie ieslodzītā no Maskavas ieradās advokāts. Semjons Ārija. (*Līdzās S. Ārijam tika nozīmēts arī vietējais advokāts — Imants Briģis.) Cilvēks ļoti cienījams. Aizstāvēja disidentus un ebrejus. Viens no retajiem, kuram varēja uzticēties. Pamatā jau visi aizstāvji kalpoja vienam kungam — varai. Taču Semjons Ārija — nē. Viņš palicis uzticīgs amatam. Ar viņu saruna ļoti vērtīga. Aizstāvības pozīcija skaidra. Vienīgā cerība un glābiņš... nepieskaitāmība. Šāda nostāja izdevīga visiem. Tā apmierina gan drošības komiteju, gan universitāti... Kurš gan veselā prātā iebilst varai?! Tāds cil­vēks ir vai nu slims, vai nelabojams noziedznieks. Citu alternatīvu nav!
   Ripsa aizstāvība izvēlējās pirmo ceļu un uzvarēja. Sešdesmit devītā gada rudenī tiesa nozīmēja vaininiekam piespiedu ārstēšanu. Tepat Rīgā. Psihiatriskajā slimnīcā.
   Tieši pēc diviem gadiem Iļju no slimnīcas atbrīvoja. Par to parū­pējās tiesa. Arī prokurors neiebilda. Iebraucējs no Krievijas — Čibisovs. Tāds neliels, drukns vīrs ar izvalbītām acīm. Viņš cietumā bija bļāvis un kliedzis. Pārmetis slimniekam pretpadomju uzskatus. Taču tagad pie­krita. Ripss skaitās apārstēts un var tikt atbrīvots.97
   Septiņdesmit otrā gada otrajā janvārī Iļja Ripss (**Iļja Ripss. Dzimis 1948. gadā Rīgā. Patlaban Jeruzalemes universitātes matemātikas pro­fesors. Ar matemātiskām metodēm apstrādājis Toras tekstu. Viens no pasaulē zināmākajiem Bībeles kodu atšifrētajiem. Cilvēks ar ļoti maigu un klusu balsi) ieradās Izraēlā. Lodās lidostā viņu sagaidīja radi un draugi.
   "Esmu laimīgs, ka sagaidīju šo dienu," neskaitāmas reizes atkār­toja jauneklis.98 Saviļņojums milzīgs. Bijušais rīdzinieks ieradies savā senču zemē. Skatoties viņā, pārņēma dīvaina sajūta: kā tik trauslā un kautrīgā jauneklī varēja mājot tāds spēks?! Viņš vienīgais no lielās Rīgas bija iedrošinājies protestēt...

   ***
   Jau pašā izmeklēšanas sākumā Jurģi Skulmi tincināja par ebre­jiem... Tāda savdabīga interese un tēma. Ja visus pēckara gadus drošīb­nieki ņēmās ar latviešiem, tad pēdējos gados parādījās ebreji...
   "Sakiet, Skulme..." azartiski iejautājās izmeklētājs, "kādas ir jūsu attiecības ar ebrejiem? Vai esat pārdevis viņiem arī gleznas?"
   "Nu..." saminstinājās Jurģis, "kā lai saka?"
   "Stāstiet, stāstiet..." iedrošināja prokurors. "Stāstiet visu, kas jums zināms."
   "Jau vairāku gadu laikā," lēni iesāka apsūdzētais, "pie manis daudzkārt ir vērsušies ebreju tautības izceļotāji. Viņi gribēja iegādāties manas gleznas. Interesējās arī par tēva darbiem. Vēlējās nopirkt klasiķus... Es šeit domāju māksliniekus, kurus pazīst pasaule. Taču šādu gleznu man nebija. Arī tēva darbus es nepārdevu. Ja nu vienīgi muzejam kādas četras gleznas.
   Kad pavaicāju, kā viņi šos darbus izvedīs, atbilde viena... Tā neesot īpaša problēma. Viņi pazīstot Jāzepu Pasternaku. Šis vīrs to nokārtošot.
   Man radās iespaids, ka ebreji mani labi zina... Šis fakts šķita pār­steidzošs. Varbūt pateicoties maniem vecākiem. Gan māte, gan tēvs pazina daudzus ebrejus. Kopā mācījušies, strādājuši. Tikai tā es varu izskaidrot izceļotāju interesi par mani."99
   Izmeklētāja jautājumi nebija nejauši. Ne velti drošības komitejā izveidota īpaša ebreju nodaļa. Nevienai citai tautai, izņemot latviešus, šāds "gods" nebija parādīts. Taču ebreji pat čekas mājā nokļuvuši izredzēto kārtā. Tas laiks, kad viņi paši pa Stūra māju uzplečos staigāja, aizgājis. Tikumi mainījušies. Visam pie vainas Sešu dienu karš. Tas nesa Izraēlai uzvaru. Nelīdzēja ne krievu tanki, ne lidmašīnas. Arābu karotāji tos vienkārši pameta. Pameta un muka. Tajās dienās ne viens vien padomju pilsonis sāka apjaust dzimtās saknes... Tādu kā lepnumu. Un kā lai nelepojas?! Ebreju valsts guvusi militārus panākumus. Senču zeme tikusi uzvarētājas godā. Tas iedvesmoja un iedrošināja. Sākās process, kuru vēlāk sauks par Aliju... Atgriešanos Dzimtenē!
   Rīga — viens no ebreju kustības mezglu punktiem. Rīga atmodās agrāk par Maskavu. Ne velti šeit pēc kara saplūduši visi vajātie un brīvdomīgie. Un kur vēl vecais ieraugs?! Latvijas ebreji... Tiem nacionālās jūtas gana stipras. Laikam ritot, tas nesa augļus...
   Arī pēc smaržas un garšas Rīga līdzinājās Eiropai. It kā tā pati padomju valsts, tomēr garša cita. Citi arī tikumi. Sovjetizē, kā gribi, bet vecās iedabas neizmainīsi.
   Taču laika garšu un smaržu stipri mainīja kāds traģisks notikums. Septiņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā Ļeņingradā aizturēja div­padsmit ebrejus. Starp aizturētajiem deviņi rīdzinieki. Sākās tā saucamā "lidmašīnu lieta". Stāsta fabula gauži vienkārša. Grupa padomju ebreju nolēma bēgt no šīs valsts. Lai to izdarītu, izlēma nolaupīt lidmašīnu. Iecere ģeniāla! Izpirks biļetes uz iekšzemes reisu Ļeņingradā—Priozerska. Jau lidojuma laikā uzbruks apkalpei, sasies upurus, iebāzīs guļam­maisos un pa ceļam atstās Priozerskā. Tur uzbrucējiem pievienosies vēl četri ebreji. Tālāk uz Stokholmu, un visa pasaule vaļā. Taču iecere izgāzās. Deviņus uzbrucējus aizturēja, jau kāpjot lidmašīnā. Pārējos savāca mežā pie Priozerskas.
   Par galvenajiem "nozieguma" organizētājiem vara nosauca Eduardu Kuzņecovu un Marku Dimšicu. Kuzņecovs — bijušais politieslodzītais. Pirms aresta strādājis Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Dimšics — atvaļināts lidotājs. Viņam būtu jāstūrē nolaupītais lidaparāts.
   Par grupas idejisko līderi "nominēja" Josifu Mendeļejeviču. Reli­ģiozu ebreju no Rīgas. Cilvēks krietns un kārtīgs. Arī čekā turējās. Ne kādu aprunāja, ne nodeva.
   Par nodevēju un provokatoru Izraēlas prese vēlāk nosauca Marku Dimšicu. Bet pašu aizturēšanu par smagu triecienu ebreju nacionālajai kustībai.
   Bija vai nebija provokācija — grūti spriest. Taču iecere vieglprātīga. Zinīgi cilvēki smīkņāja, ka pretendenti uz liktenīgo "reisu" vervēti pat Rīgas ielās un bulvāros... Arī bērni skolā atvadījušies no klases biedriem: esot jālido uz Izraēlu... Vai kāds brīnums, ka čeka visu jau iepriekš zināja?!
   Tā paša gada piecpadsmitajā decembri Ļeņingradā sakas tiesa. Pro­cess nervozs. Ļoti emocionāls un izaicinošs. Josifu Mendeļejeviču aizstāvēja advokāts Semjons Ārija. Darīja to prasmīgi un gudri. Vien argumenti savādi. Runājot par antisemītismu, aizstāvis minēja buržuā­zisko Latviju. Stāstīja, ka tur apspieduši ebrejus. Visi pagrīdē vien dzīvo­juši. Cilvēki jau saprata, ka Latvijas vietā domāta Padomju Savienība. Taču vārdi pateikti. Tos no dziesmas neizmetīsi. Latvijā, lūk, nīduši ebrejus, bet lielā dzimtene bezmaz vai paraugvalsts.
   Arī prokurors izcēlās. Šķita, viņš priecājās pats par sevi. Jautājumi kā no čekas tribīnes. Kad Mendeļejevičs paziņoja, ka viņš ir ebrejs un padomju valsts to neinteresē, prokuroram visas spuras gaisā: "Jums taču lielā krievu tauta atvēlējusi Birobidžanu!!! Brauciet un dzīvojiet! Ko jūs te par to Izraēlu!"
   Taču apsūdzētais savaldījās. Vien noteica: "Ļaujiet man pašam noteikt, kura valsts ir mana. Es vēlos dzīvot savā senču zemē..."
   Jā... padomju valsts bija sastapusies ar nopietnu un labi organizētu pretinieku. Daudz draudīgāku par latviešu nacionālismu. Latviešiem trūka starptautiska atbalsta. Trūka arī neatlaidības un pārņemtības. Arī masveidība tobrīd izpalika.
   Spriedums visiem "samoļotčikiem" bija bargs. Dimšicam un Kuzņecovam nāves sods, bet pārējiem gadi. Vēlāk gan nāves sodu atcēla.100 Taču trieciens ebrejībai graujošs. Tāds šoks, no kura grūti atžirgt. Tas vien mudināja pamest šo valsti. Taču "otkazņiku" liktenis grūts. Šķērslis pēc šķēršļa. Veseli desmit elles loki. Vispirms jāsaņem "vizovs"... Uzaicinājums no Izraēlas. Pašam aicinātājam jābūt tuvam radam... Jau tas radīja problēmas. Kur ņemt tik daudz tuvu radinieku? (*Kā uzskatīja VDK darbinieki, tad fiktīvi radniecības dokumenti pamatā tika gatavoti Polijā |sk. GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 50. lpp.))
   Tālāk darba vietas raksturojums. Dokuments ļoti svarīgs. Ikviens, kurš to prasīja, kļuva par "tautas ienaidnieku". Papīrs jāapspriež darba kolektīvā — jāķidā un jānomelno...
   Vēl prasīja piekrišanu no palicējiem... Arī no bijušās sievas... Varbūt aizbraucējam ir kāds alimentu parāds? Varbūt citi radi nemaz negrib, ka viņš brauc? Problēmu vesela jūra. Arī pārbaudījums spēcīgs. Ne katrs to spēja izturēt.
   Tad vēl speciāla atļauja režīmniekiem — cilvēkiem, kuru darbs sais­tīts ar valsts noslēpumu. Tā pavisam cita epopeja. Atteikumu saņēma pat kāda apkopēja, kura strādāja karaspēka daļā.101
   Septiņdesmit otrajā gadā ieviesa tā saucamo diploma nodokli. Jā­maksā par augstāko izglītību. Jāmaksā tūkstoši. Ņem naudu, kur gribi. Ja vēlies aizbraukt, tad maksā. Šīs mocības pēc laika gan atcēla. Tas, pateicoties ārvalstu spiedienam. Taču tautas noskaņojums draudīgs. Ebrejus atklāti dēvē par atkritējiem un dzimtenes nodevējiem. Vēl šo­dien atceros kādu sarunu. Mani kā jaunu prokuratūras darbinieku nozīmēja par dežurantu. Jāsēž pieņemamajā istabā un jāuzklausa apmeklētāji. Darbs nav grūts, bet atbildīgs...
   Septiņdesmit devītā gada vasarā uz pieņemšanu ieradās kāds ebreju pāris. Atbraukuši uz Rīgu, taču pieraksts viņiem liegts. Arī atteikuma iemesli neskaidri. Mans uzdevums vienkāršs. Piezvanīt Vispārējās uzraudzības daļas priekšniecei Koļesovai un nosūtīt lūdzējus pie viņas.
   Kad piezvanīju Innai Petrovnai, priekšniece tāda pikta. Uzklausīja vien pāris minūtes un pēkšņi iejautājās: "Что, евреи? Да, Андрис? Да гони ты их к чёрту! Никаких евреев! И слушать не хочу.." (*Ko, ebreji? Jā, Andri? Sūti viņus pie velna! Nekādu ebreju! Klausīties negribu...)
   Balss pavēloša... Neiecietīga un skarba. Tās zemteksts nepārpro­tams: ebreji nav cienīgi, lai tos uzklausītu. Kur nu vēl palīdzētu un prokuratūrā laistu. Tā, lūk! īsi un skaidri: гони ты их к чёрту!
   Saruna ritēja tik skaļi, ka arī lūdzēji dzirdēja. Abi tādi kā nokaunē­jušies. Mulsi smaida un klusi piebilst: "Jūs vismaz mūs pieņēmāt... Uzklausījāt... Citi pat redzēt nevēlas. Pie mums Krievijā vienas rupjības un lamas. Viens vienīgs prastums un neiecietība. Tāda šodienas attieksme pret ebrejiem. Atvainojiet par traucējumu. Paldies, ka pieņēmāt. Paldies jums..."
   Ar šiem vārdiem ebreju pāris atvadījās un aizgāja. Vai es tobrīd šo starpgadījumu novērtēju? Diezin vai... Pārāk jauns un nepieredzējis vēl jutos. Taču sarunu atcerējos. Pat pēc daudziem gadiem tā palikusi atmiņā. Laikam jau toreiz kaut kas aizķēra!
   To laiku raksturoja naids. Neiecietību sludināja atklāti un ciniski. It sevišķi jau vecākie biedri... Iebraucēji no Krievijas... Viņu prokuratūrā netrūka. Gan bijušie militāristi un smeršisti. Gan pēckara ieklīdeņi un laimes meklētāji. Tādu toreiz papilnam.
   Tajos gados visi skatījās filmu Vairogs un zobens. (*** Filmas krievu nosaukums Щит и меч) Tādu elegantu un populāru mitoloģiju par čekistiem. Filmā arī kāda dziesma — С чего начинается Родина..(* Ar ko sākas Dzimtene... ) Meldiņu iedziedājis Marks Berness. Krievu ebrejs... Tas mūsu biedriem nepatika — tāda dziesma, bet iedziedājis Berness! Kā tā?! Tik svarīgu melodiju uzticējuši ebrejam! Vai viņam tā kāda... dzimtene?! Jāsmejas!
   Strādāja prokuratūrā arī tāds republikas prokurora palīgs Ļoņa Vestermans. Viņam ar Dzimteni viss kārtībā. Tēvs cēlies no Latvijas ebrejiem.
   Puisis ne visai gudrs, bet ļoti manīgs. Atbildēja par jaunāko li­kumdošanu. Arī šis fakts daudzos raisīja dusmas. Skraida te tāds Vestermans... Kaut ko meklē un okšķerē! Varbūt pat spiego?! Kārtības nekādas... Būtu mums teikšana, tāds sen vairs te nestrādātu!
   Ebreji, kā allaž, maskējās. Uzdevās par krieviem un ukraiņiem. Taču tas viņus neglāba. Visi tāpat jau zināja, kurš īstens krievs vai ukrai­nis, bet kurš tikai izliekas. Vienu šādu "ukraini" pieķēra blēdībās. Ilgus gadus uzdevies par kara dalībnieku. Krievu-somu karā viņu sašāvusi "kukuška". Tāds somu snaiperis. Sēdējis eglē un gaidījis nākamo prokuroru... Jestrais karotājs vēl dažādus pabalstus saņēma. Taču Mas­kava viņu "atkoda". Kadru daļas dāmas atrada, ka prokurors pats sev rokā iešāvis. Tīrījis ieroci, un tas "nejauši" izšāvis...
   Cilvēku pēc tam notiesāja. Par krāpšanu un valsts īpašuma izlau­pīšanu.
   Arī drošības vīriem darba pilnas rokas. Viņiem jācīnās ar cionismu... Ebreju buržuāziju! Reakcionāru nacionālistisku kustību! Ebreji radījuši sev fantomus: esot Dieva izredzēta tauta. Gribot apvienot visas pasaules ciltsbrāļus. Darīt to, neņemot vērā valodu, kultūru un val­stisko piederību.
   Izraēla pasludināta par padomju valsts ienaidnieci! Turpat līdzās Amerikai, Anglijai, Francijai, Vācijai un Japānai.102 Tāda, lūk, pasaules kārtība. Ieceļ ienaidnieku kārtā un punkts. Cilvēks mierīgi dzīvo un strādā. Viņš pat nezina, ka pieskaitīts ienaidniekiem...
   Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: "vaļutčiki", pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus... Visus "optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.
   Otrā grupa — inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!
   Trešie — paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegālu kodolu. Pirks ārzemēs īpašu­mus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks... Tad vēl kāda īpaša grupa — disidenti. "Otkazņikus" centās izmantot. Pie­dāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai "nocirst galvu"... Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.
   No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju.10'1 Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to de­klarēja paši aizbraucēji.
   Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte — Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits.104 Toreiz domāja — uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.
   Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas "galveno rabīnu". Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu.I0S Tikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.
   Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena — aģenti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.
   Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents... Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.
   Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja — augstākā Rīgā... No tās pagrabiem Sibīrija redzama!
   Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valo­das. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.
   Visu viņa ģimeni palaida... Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un rak­sta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēpumus!106
   Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norādījuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklau­sīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas.107
   Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā val­stī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi "pareizie"... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pil­nībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!
   Starp "īstenajiem" Mākslas akadēmijas docents Vulfsons, medicī­nas doktors un profesors Bļugers, akadēmiķis Hillers, Universitātes mācībspēks Krupņikovs, kultūras darbinieks Pasternaks un citi.10"
   Rakstot šīs rindas, pārņem dīvaina sajūta... Šodien viens otrs ebrejs raujas vai pušu, lai aizstāvētu lielās kaimiņzemes intereses... Vai tiešām krievi viņus tā iebaidījuši? Varbūt dzīvi vēl seno grautiņu simboli? Tie ceļo apziņā no paaudzes paaudzē? Bet varbūt pie vainas vēl nesen krievu radikāļu izmestais lozungs: čemodāns, stacija, Izraēla! Grūti teikt. Vai viņi, aizstāvot bijušo impēriju, nezaimo pret saviem ciltsbrāļiem?! Pret tiem, kuri tik daudz pārdzīvoja un cieta... Nu kaut vai Josifs Mendeļejevičs... Atsēdēja Mordovijā no zvana līdz zvanam. Tad vēl Vladimiras cietums un piecdesmit sešu dienu bada streiks... Cilvēks cieta par savu tautu un pārliecību. Pret šādiem ebrejiem var just tikai cieņu. Bet kur ierindot "pareizos"? Varbūt atstāt to viņu pašu ziņā. Laiks visu novērtēs un izsvērs.

   ***
   Jau trešajā dienā pēc krimināllietas ierosināšanas izmeklētājs Grutups pieteica vizīti Kaupužam. (* Vladimirs Kaupužs. Dzimis 1925. gadā. No 1962. līdz 1986. gadam LPSR kultūras mi­nistrs. Beidzis Konservatoriju. 1940. gadā Kaupužam bija tikai 15 gadu, un kaut kā neērti viņu pieskaitīt kolaboracionistiem. Taču savās anketās un autobiogrāfijās viņš pats sevi pieskaitījis pie neatkarīgās Latvijas valsts nodevējiem |sk. LVA, 678. fonds, 8.' apr 1063 lieta, 87.-87. op., 88.-89. op., 90.-91., 106.-107. op., 108.-108. op., 191. Ipp.)) Toreizējam kultūras ministram...
   Pats ministrs — cilvēks respektabls. Latvijas laikā darbojies ne­legālā jauniešu organizācijā. Ticis pat aizturēts. Pēc vācu ienākšanas evakuējies uz Krieviju. Bijis iesaukts armijā. Dienējis Tālajos Austru­mos. Piedalījies cīņās Mandžūrijā un Korejā. Karojis ar japāņiem. Par to arī medaļu nopelnījis.
   Arī visa tālākā biogrāfija perfekta: strādnieks, komsorgs un Konser­vatorijas students. Četrdesmit devītajā iestājies partijā... Pēc deviņiem gadiem jau Operas direktors. Vēlāk kultūras ministrs, centrālkomitejas loceklis un Augstākās padomes deputāts. Viss kā pēc notīm.10"
   Ministrs solīja izmeklētāju pieņemt personīgi. Lieta ārkārtīgi nopietna... Tāda šmuce, ka lielāku nevar iedomāties. Un pie visa vaino­jams tas Skulme! Izlēcējs un balamute. Jau ar Eliasa mantojumu ziepes savārījis... Skulme uzmeties par mantinieku aizstāvi. Zvanās uz Zvied­riju un maisās pa kājām. Grib valstij atņemt vērtīgas gleznas. Jau toreiz šķita, ka Skulme labu galu neņems. Un še tev! Paredzētais piepildījies! Prokuratūra ierosinājusi lietu. Tad vēl tā Lestenes baznīca... Jurģis par katru cenu grib nosargāt šo kulta celtni. It kā nesaprastu... Dīvains tips!
   Jau vakar ministru informēja, ka izkratīta Valda Vilīte. Kultūras mi­nistrijas ierēdne. Pie viņas kratīšanā izņemta dienasgrāmata. Tajā sarak­stītas Dieva zīmes... Vilīte noķengājusi ministra vietnieku. Helmārs Verners nodēvēts par dzērāju un plenci. Šis fakts vairoja dusmas. Nu pagaidiet tikai! "Rakstnieki atradušies?!" pukojās pie sevis Kaupužs.
   Iegājis ministra kabinetā, Grutups ieraudzīja ļoti solīdu vīrieti. Kaupužam nedaudz pāri piecdesmit. Vīrs vēl spēka gados. Pie žaketes atloka sarkanais deputāta karodziņš. Jau tas vien norādīja, kas par cil­vēku... Ministrs smaida. Seja tāda apgarota. Mati gan nedaudz atkā­pušies. Piere plata. Arī skatiens draudzīgs un silts. Ko patiesībā viņš domāja, grūti pat teikt.
   Apsēdās turpat kabinetā pie lielā galda. Apsēdās un pārmija dažus vārdus. Izmeklētājs iesniedza ministram nelielu vēstuli. Republikas prokurora vietnieks Daukšis lūdz pārbaudīt Mākslas akadēmijas zināt­nisko sektoru. Nepieciešama ideoloģiska satura pārbaude. Jāapskatās, ko tas Skulme tur savācis...
   "Protams, protams..." vēlīgi attrauca Kaupužs. "Nozīmēsim komisiju un pārbaudīsim. Ja jau prokurors lūdz, tad izdarīsim..."
   "Sakiet, biedri ministr," nedaudz samulsis iejautājās Grutups, "es drīkstētu jums uzdot kādu jautājumu?"
   "Lūdzu, lūdzu... Jautājiet!" iedrošināja Kaupužs.
   "Sakiet, kā jūs vērtējat Skulmi? Nu, es domāju kā mākslinieku?"
   Ministrs tā skābi pasmaidīja:
   "Zināt, mums republikā ir četri simti mākslinieku..." Nedaudz iepauzējis, Kaupužs piebilda: "Skulme ir četri simti pirmais! Jūs mani sapratāt?!""0
   Izmeklētājs piekrītoši pamāja. Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Abi lietišķi atvadījās, un Grutups izgāja no kabineta.
   "Skulme četri simti pirmais!" nodomāja izmeklētājs. Redz kā?! Arī ministrs viņam nelabvēlīgs. Ja tā, lietai nebūs nekādu šķēršļu. Ies kā pa sviestu. Kā drošībnieki gribēs, tā arī darīs.
   Septiņdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajā maijā Skulmes darba ideoloģiskā pārbaude tika nobeigta. Vaininieka darbu izvērtēja īpaša komisija. Pārbaudītāju vidū LPSR Tautas mākslinieks Artūrs Lapiņš. Tas pats, kuru Skulme savā vēstulē kritizējis. Tad vēl Dzintars Kļaviņš, Konservatorijas prorektors. Voldemārs Šusts — Mākslas akadēmijas katedras vadītājs un kāda Bogdanoviča. Kultūras ministrijas mācību iestāžu daļas priekšniece.
   Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Artūru Lapiņu. Nu varēja gaidīt, ka Skulmi izplūkās kā tādu vistu... Spalvas vien pa gaisu lidos... Taču pārbaudes akts sastādīts mērenos toņos. Ievadā vien hronoloģiskas un tematiskas ziņas: kad zinātniskais sektors dibināts, ar ko nodarbojas, kas tur sakrāts un apkopots.
   Tad nāca kritizējošā daļa: starp papīriem daudz buržuāziskās Latvijas un vācu laika materiālu. Tādu dokumentu lasīšana būtu stingri kontrolējama. Taču Skulme to nav darījis. Bijis liberāls un vieglprātīgs. Pieļāvis brīvu pieeju. Ļāvis studentiem lasīt visu, ko vien sirds vēlas. Šajā ziņā kārtības nekādas. Pat cilvēki no malas varēja šos dokumentus pētīt un studēt.
   Skulme ignorējis materiālu atlases principus. Pārkāpis padomju vēstures zinātnes nerakstītos likumus. Bijis haotisks un neorganizēts. Paškritikas nekādas. Vācis papīrus no malu malām.
   Arī uzskaite izpalika. Katrs varēja ņemt, ko vien gribēja. Pat foto­grafēt un izplatīt. Jau tas vien atzīstams par nāves grēku... Ideoloģiskais kaitējums milzīgs un neaptverams... Tāpēc secinājums viens: viss kaitī­gais jāpārvieto specfondā. Jānoglabā un jānoslēpj. Jānobāž tā, lai neviena sveša acs to neredzētu."111
   Dokumenta beigās paraksti: Lapiņš, Kļaviņš, Susts un Bogdanoviča. Viss akurāti sarakstīts un piešūts lietai. Lai prokurors un tiesneši vērtē. Komisija savu viedokli izteikusi. Vērtējums principiāls un partejisks.
   Taču tā bija vien priekšspēle. īstais novērtējums vēl priekšā. Vladi­mirs Kaupužs labi saprata, ka ar to būs par maz. Viņš, vecs partijnieks, zina, ko darīt.
   Tūlīt pēc Jāņiem, divdesmit septītajā jūnijā, sasauca ministrijas kolēģijas sēdi. Dienas kārtība graujoša. Pats formulējums krievu mēlē — О крупных идейно политических ошибках в работе научной лаборато­рии Академии художеств. (* Par lielām idejiski politiskām kļūdām Mākslas akadēmijas zinātniskās laboratorijas darbā )112 Latviski grūti pārtulkot. Nosaukumam pie­trūks garšas un smaržas. Bet viens bija skaidrs. Tāda dienaskārtība prasa zināmu konsekvenci. Jurģis Skulme taču nedzīvoja uz neapdzīvotas salas. Kur skatījās Mākslas akadēmijas vadība? Arī Skulmes tiešā priekšniecība un ministrijas uzraugi? Kāpēc nav laikus reaģējuši? Ļāvuši šim cilvēkam vākt un izplatīt naidīgu informāciju?! Visupirms jau katedras vadītājs Pēteris Zeile... Vēl pirms gada slavinājis Skulmi Karogā. Rakstījis kā bez jēgas un saprašanas. Sastāvējis vaininieku uz nebēdu. Prasti sakot, dezinformējis sabiedrību... Par šādu politisku tuvredzību pienācās sods.
   Arī akadēmijas prorektors Indulis Zariņš, šis nekaitīgais karjerists un dzīves baudītājs, nav bijis uzdevuma augstumos. Pieļāvis kaitīgu materiālu izplatīšanu.
   Tikpat līdzvainīga arī Rasma Lāce — bijusī Mākslas vēstures un teorijas katedras vadītāja.
   Jāsoda arī kāds no ministrijas... Bez paškritikas nevar... Teiks, ka nav bijuši principiāli. Šoreiz par to būs jāatbild Jānim Reiniekam. Viņš vada mācību iestādes un kadrus. Lai jūt, ka neviens šeit nav bez vainas.
   Kolēģijas lēmums bargs: Skulmes vadītā sektora darbu apturēt... Laboratorijas veikumu izvērtēt. Šoreiz to uzticēt pašam Helmāram Verneram. Citādi staigā pa ministriju dzerdams... Lai pasvīst un pastrādā.
   Apsūdzēto Skulmi no darba atlaist! Lēmums galīgs un nav pārsūdzams. Pārējie jāaudzina un jāsoda. Zeilem par muļķīgajiem rak­stiem — stingrais rājiens. Tāds pats arī Indulim Zariņam. Viņš to pel­nījis par politisku vieglprātību... Formulējums maigāks. To novērtēs vien zinoša acs. Politisku tuvredzību prorektoram nepiešūsi, taču viegl­prātību jebkurā brīdī.
   Jānim Reiniekam pietiks ar rājienu. Lai turpmāk zina, ka tā ne­drīkst vadīt! It kā marksismu nebūtu studējis! Nesaprot, kas ir kontrole un paškontrole.
   Nobeigumā vēl dažas rekomendācijas: lūgt Zinātņu Akadēmiju izvērtēt savas darbinieces Rasmas Lāces rīcību. Arī viņa pieļāvusi poli­tisku tuvredzību. Tāpat jālūdz Mākslas akadēmijas partijas organizācija visu kārtīgi apspriest un izsvērt."3 Lai cilvēki saprot, ka tā nedrīkst uzvesties. Demokrātija nav visatļautība. Tas jāiegaumē ikvienam.
   Šo bargo lēmumu parakstījis Vladimirs Kaupužs. Smags un mērķ­tiecīgs karjeras cilvēks. Ikdienā vienkāršs un sirsnīgs. Taču savu vietu un lomu zina. īsts nomenklatūras zelta fonds.
   Viens izmeklēšanas posms beidzies. Secinājumi izdarīti. Rājieni un sodi sadalīti. Ierēdņi nostrostēti un iebaidīti. Sistēma darbojusies perfekti. Ministrs bijis uzdevuma augstumos. Arī drošības komiteja apmierināta.
   Viss ritēja, kā plānots. Stingri, noteikti un precīzi.

   ***
   Lai pārbaudītu Skulmes sūtītās vēstules rokrakstu, nozīmēja ekspertīzi. Par sūtījuma autorību šaubu nekādu. Pats Skulme to atzinis. Visu izstāstījis un nožēlojis. Izskaidrojis katru vārdu un teikumu. Tomēr kārtībai jābūt! Ekspertīze jānozīmē! Tās slēdzienam būs zināma nozīme. Lai zinātnieki pasaka savu vārdu. Lai pierāda rokraksta auten­tiskumu. Tas piedos solīdumu un stabilitāti. Arī Skulmem nebūs, kur sprukt. Citādi vēl tiesā ņems un atteiksies. Teiks, ka nav to rakstījis.
   Lai salīdzinātu Skulmes rokrakstu, "izraka" pat kādu piecdesmit devītajā gadā rakstītu paskaidrojumu. To Jurģis savulaik sniedzis drošības komitejai. Skaidrojis, kāpēc braucienā pa Krieviju fotografējis dabas skatus. Varbūt kaut ko spiegojis?
   Jā, šim cilvēkam neveicās. Drošībnieku redzeslokā jau no agras jaunības. Ej tu zini?! Varbūt raksturs tāds? Bet varbūt liktenī ierakstīts? Ir cilvēki kā peles. Ne viņus kāds redz, ne dzird. Visas dzīves laikā tikai pāris svarīgu notikumu. Pati dzimšana un nāve. Taču ir arī tādi, kuri vienmēr piesaistīs uzmanību. Skulme piederīgs nemiera cēlājiem. Pārāk azartisks, iedomīgs un augstprātīgs. Taču reizē naivs. Tāds ienaidniekus un nelabvēļus sakrās kaudzēm. Gan pašam pietiks, gan citiem atliks.
   Pats ekspertu slēdziens varens. Arī Skulmes rokraksts izķidāts. Autors rakstījis vienkāršā, labi izstrādātā un vidējas stieptības rok­rakstā.
   Ekspertīzei pievienotas fotogrāfijas. Attēlots katrs burts, tā uzspiedums, vērsums un izliekums. Aprakstīta katra īpatnība. Izskaidrots katrs ķeburs un patvaļīga līnija. Visam atrasta sava vieta un nozīme. Zinātnlskums un precizitāte. Ieguldīts milzu darbs. Arī secinājumi ka­tegoriski: vēstuli rakstījis pats Jurģis Skulme. Tāds rokraksts ir vienīgi viņam. Atrastas gan individuālas, gan sevišķas pazīmes. Šaubu nekādu. Abu ekspertu viedokļi sakrīt. Skulme to rakstījis un punkts.114 Viņš ķengājis savu valsti. Nu jāsaņem sods.
   Dzīve gājusi milzu soļiem uz priekšu. Vēl pirms trīsdesmit gadiem šādu ekspertīzi neviens neprasīja. Pietika ar atzīšanos. Tūlīt pēc kara visu darīja vienkāršāk. Ja pierādījumu nebija, tos izdomāja... Radīja turpat... izmeklētāja kabinetā. Cilvēks pat nenojauta, ka viņš pats sev kapu rok...
   Četrdesmit septītā gada astoņpadsmitajā jūlijā drošības orgāni arestēja dzejnieci Ilzi Kalnāri. Trauslu un slimīgu sievieti. Apsūdzība varena. Kara laikā bijusi Tēvijas korespondente. Rakstījusi pretpadomju dzejoļus. "Kurzemes katlā" savu naidīgo darbību turpinājusi. Sadarbo­jusies ar 19. divīziju. Pēc kara slēpušies. Dzīvojusi pa mežiem. Izdevusi kādu nacionālistisku avīzi. Kalpojusi "latviešu partizāniem".115
   Izmeklētāja kabinetā ieveda vidēja auguma sievieti. Nekā īpaša. Pleci nošļukuši. Mati rūsgani. Piere plata. Seja samocīta un bāla. Vienīgi acīs neprāts.
   Pratināmā sūdzējās par sāpēm sirdī. Taču kas to ņems vērā? Ja nu vienīgi izmantos... Teiks, ka palīdzēs un saudzēs... Tikai pašai jāprotas. Jānosauc visi latviešu "bandīti" un nacionālisti...
   Vērojot Kalnāri, acīs dūrās vēl kāda pazīme. Sievietei mutē trīs zelta zobi.116 Šo īpatnību rūpīgi piefiksēja. Maz kas var gadīties. Varēs vismaz identificēt.
   Pirmā pratināšana jau divdesmitajā jūlijā. Jautājumu daudz. Atbildes tādas izvairīgas un nenoteiktas. Nopratināšanas beigās pats svarīgākais jautājums.
   "Ieslodzītā..." skarbi ierunājās izmeklētājs, "nosauciet visas per­sonas, kas sniedza materiālu atbalstu bandītiem! Nosauciet tos, kuri atbalstīja Feldbergu! (*Latviešu partizānu komandieris, kuru 1947. gadā nošāva) Neaizmirstiet arī citus! Uzrādiet cilvēkus, kuri jums personīgi palīdzēja. Sapratāt mani?!" pārjautāja čekists.
   "Jā..." smagi nopūtās pratināmā. "Uz šo jautājumu es neatbildēšu... Atsakos dot jebkādas liecības."117
   Atbilde cieta un nelokāma.
   Tā Kalnāri pratināja un mocīja ilgi. Pratināja, līdz atģidās, ka lietā trūkst pierādījumu. Nav ne viņas dzejoļu, ne rakstu. Visus arhīvus pārmeklējuši, taču no dzejoļiem ne vēsts. Kādu nacionālismu viņai piešūsi? Trūkst būtisku pierādījumu... Tie jārada pašiem...
   Sešpadsmitajā decembrī kāds drošībnieku leitnants Muravjovs pieņēma savdabīgu lēmumu118 un, viltīgi smaidot, lika apsūdzētajai uzrakstīt kādu no saviem dzejoļiem. Nu tā, prieka pēc. Gribot izlasīt un novērtēt. Neko vairāk!
   Kalnārei par lēmumu neko neteica. Apsūdzētā arī neprasīja... Kas viņai? Dzejniecei visas vārsmas galvā. Cik tur tā darba?! Paņēmusi papīru un zīmuli, Ilze apsēdās un rakstīja:

   "Jūs saucat viņus par varoņiem,
   Par īstajiem tēvzemes dēliem,
   Kas cīnās zem Kurzemes ozoliem
   Ar ticības zobeniem kvēliem.

   Vārds "varoņi" viņiem vairs nepiedien,
   Kā vēsma tiem slava pāri skrien —
   Tik lieli tie kļuvuši cīņā.

   Vārds "varoņi" pārāk sīks un mazs,
   Kad tēvzemei ziedots dārgākais —
   Tik lieli tie kļuvuši nāvē.

   Pat kājas tiem gurušiem noauju —
   Tik lieli tie kļuvuši cīņā.” 119

   Rindas ļoti skaistas. Arī doma skaidra. Dzejniece vārsmo par lat­viešu partizāniem. Ko labāku var vēlēties? Šī dzeja kļūs par apsūdzības stūrakmeni.
   Izmeklētājs lūdza vēl kādu pantiņu uzrakstīt. Dzejniece piekrita un turpināja. Uzrakstīja veltījumu latviešu karavīriem:

   "Vienu vārdu rakstu asinīm,
   Skan tas manī tūkstoš atbalsīm —
   Latvija...

   Tavu vārdu rakstu asinīm,
   Ļauj man mirt zem tavām debesīm —
   Latvija..."120

   Jau vairākas lapas pierakstītas, bet izmeklētājs tikai skubina, lai rakstot vien... Viņam patīkot... Tāda skaista un patriotiska dzeja.
   Dzejniece pasmaidīja... un uzrakstīja veltījumu... latviešu parti­zāniem:

   "Putnam ir ligzda un zvēram ir ala —
   Vienīgi tev nav, kur tverties no sala,
   Pazemots, vajāts mežā tu klīsti.

   Koks, tevi sargādams, noliecas pāri,
   Meža zvērs neaiztiek cilvēku bāri.
   Tikai brālis latvietis nodod un nīst,
   Debesīm asaras līst..."121

   Kad pēdējo dzejoli pārtulkoja krieviski, izmeklētājs tā dīvaini pa­skatījās. Ausīs skanēja dzejoļa rindas:
   "Дерево, спасая тебя, нагибается,
   Зверь не затронет...
   Только брат латыш предаёт и ненавидит..." 123

   "Nu... nu..." nodomāja viņš. Redzēsim, kā tu pati vēl uzvedīsies...!"
   Jau divas nedēļas pēc apcietinājuma Kalnāre sāka saukt uzvārdus... Viņu pratināja visu dienu. Kā ap pusdienlaiku sāka, tā pusnaktī beidza.123
   Vēl pēc trim nedēļām protokolu lapa pilna. Tikai uzvārdi un adreses. Dzejniece nosaukusi visus, kuriem mājās ieroči...124 Lasot mati ceļas stāvus. Kalnāre minējusi pat kādu studentu...
   Arī viņu pieskaitīja bandītiem un noziedzniekiem.
   Pašās beigās pratināmā nodeva arī cilvēkus, kuri to slēpuši un ēdinājuši. Pratināšanā vēl uzstāja, lai, sodot viņu, ņemtu vērā veselības stāvokli. "Tāpat vēlos," piebilda dzejniece, "lai mani uzņem Rakst­nieku savienībā... Vēlos kļūt par īstenu padomju rakstnieci..."125
   Vēl tikai nesen viņa bija vārsmojusi:

   "Tikai brālis latvietis nodod un nīst,
   Debesīm asaras līst..."

   Jā, debesīm asaras lija... Dzejniece nebija izturējusi. Nodevusi visus. Visus bez izņēmuma. Pat savus glābējus. Liktenis briesmīgs. Pat ienaidniekam nenovēlēsi!
   Arī pierādījumus savai apsūdzībai sagādājusi. Pati savām rokām izmeklētāja klātbūtnē rakstījusi...
   Vēlāk priekšniecība čekistu Muravjovu slavēja. Cilvēks parādījis iniciatīvu. Savācis pierādījumus uz līdzenas vietas. Pat ekspertīze nav jātaisa. Apsūdzētā pati savus dzejoļus uzrakstījusi. Kāda tur vairs ekspertīze? Viss tāpat skaidrs. Melns uz balta. Viss pretvalstisks un nacionālistisks. Darbs izdarīts godam. īsta izmeklēšanas klasika.
   Arī Kalnārei savs labums. Kara tribunāls toreiz sodīja trīsdesmit divus cilvēkus. Lielākajai daļai sods maksimālais — divdesmit pieci gadi. Taču dzejniecei vien desmit...126 Vēlāk gan spriedumu atcēla. Cilvēki sūdzējās, ka izmeklētājs tos sitis un spīdzinājis.
   Kad lietu no jauna izskatīja, dzejnieces vecie "nopelni" jau aizmirsti. Viņa līdz ar pārējiem saņēma tos pašus divdesmit piecus... Nelielai daļai apsūdzēto pa desmit, bet Kalnāres slēpējai un glābējai Emīlijai Tupesei cietumā būs jāpavada pieci gadi.127 Tā samaksa par kādreizējo palīdzēšanu... Nudien, jāsāk domāt, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts.
   Taču nesteigsim nosodīt Ilzi. Varas uzvara niecīga. Pieveikuši vien trauslu un slimu meiteni. Mocījuši, līdz piespieduši... Vai tas kāds varoņdarbs?!
   Dzejnieces nopelni daudz lielāki. Viņas rakstītie vārdi stiprāki par viņu pašu. Tie kalpos vēl ilgi. Vārdi dos spēku un cerību. Jau atceroties, ķermeni pārņem trīsas. Jauna meitene leģionāru formā no Vācijas atgriezās Kurzemē. Citi muka, bet viņa atgriezās... Atgriezās, lai cīnītos! Karavīru frencis sievietei par lielu. Uz labā pleca uzšuve: sarkanbalt­sarkans vairodziņš un vārds Latvija. Balti burti uz melna fona. Šie burti dzejnieces sirdī.
   Tā pati meitene Kurzemes cietoksnī vēlāk rakstīs: "Mēs nemirsim nekad!"128 Un viņai būs taisnība. Domas spēks milzīgs. Ar šiem vārdiem dzejniece ieies mūžībā.

   ***
   Lietas izmeklēšana jau tuvojās beigām, kad majors Līnis palūdza izsaukt kādu Zani Kulinski. Liecinieks pazīstot gan Pumpuru, gan Skulmi.
   Kad Grutups ievaicājās, ko šis cilvēks varēs liecināt, majors vien paraustīja plecus: "Nu, varbūt par Skulmes nacionālistisko darbību? Es īsti nezinu... Taču nopratināt vajag! Lai mums vēlāk nepārmestu... Teiks, ka neesam visus izsaukuši... Uzaicini tāpat vien... Skata pēc..."
   Divdesmit otrajā jūnijā izmeklētāja kabinetā ienāca liela auguma vīrs. Gandrīz pie metra deviņdesmit... Cilvēks ap gadiem sešdesmit. Taču stāvs spēcīgs. Mati gan iesirmi, bet vēl kupli. Acis tumšas. Ļoti vērīgas un izteiksmīgas. Arī deguns iespaidīgs. Kā tāds masīvs putna knābis. Nošķiebts uz vienu pusi, bet degungals ieliekts. Šķita, ka deguns ir viens no galvenajiem šā cilvēka maņu orgāniem. Gandrīz kā sūknis, kas sūc un filtrē gaisu. Jūt katru smaržu un vibrāciju. Arī ska­tiens pētīgs. Gluži kā rentgena stars. Tas redzēs visu. Ko neredzēs, to saodīs. Uzminēs katru tavu slēptāko domu un niansi. Iespaidīgs vīrs. Taču liecība ne šāda, ne tāda.
   "Sakiet, Kulinski..." iejautājās izmeklētājs, "vai jūs pazīstat Arvīdu Pumpuru? Ko varat par viņu pastāstīt?"
   "Jā..." nesteidzīgi atteica liecinieks, "Pumpuru es pazīstu. Zinu šo cilvēku no piecdesmit astotā gada. Kopā strādājām Komunālās saimniecības ministrijas sistēmā. Es tolaik biju galvenais inženieris. Satikos ar Pumpuru darba jautājumos. Pēdējos septiņus gadus esmu viņu redzējis labi ja trīs reizes."
   "Bet Jurģi Skulmi?" pārtraucis liecinieku, iejautājās izmeklētājs. "Vai viņu arī zināt?"
   "Arī Skulmi pazīstu..." tikpat mierīgi noteica Kulinskis.
   "Ko varat liecināt par Skulmi? Varbūt par viņa kontaktiem ar emi­grantiem?"
   "Nē..." cieti noteica liecinieks. "Par tādām lietām es neko nezinu."
   "Varbūt par Skulmes uzskatiem? Viņa nacionālistiskajām runām?" neatlaidās Grutups.
   "Runām?" izbrīnīts pārjautāja Kulinskis.
   "Jā... jā... tieši runas vai izteicieni mani interesē."
   "To gan neesmu dzirdējis," nosvērtā balsī atteica liecinieks. "Man ar viņu nekad nav bijušas tādas sarunas... Nekad neesam diskutējuši par politiku vai ekonomiku. Arī par viņa paziņām neko nezinu."
   "Sakiet..." zaudējis pacietību, iejautājās izmeklētājs, "vai par Pum­pura memuāriem arī neko nezināt?!"
   "Par tādiem pirmo reizi dzirdu," paraustījis plecus, noteica Ku­linskis.129
   "Lai ko šim cilvēkam prasītu, atduries kā pret sienu!" nodomāja Grutups. "Ko tas Līnis ar to Kulinski? Lika vēl saukt un pratināt! Kāda tam jēga? Kavē vien laiku... Prasi ko prasīdams, to tik vien dzird: "Neko neesmu redzējis un dzirdējis. Neko nevaru jums pastāstīt.""
   Tā arī neko nepanācis, izmeklētājs pratināšanu beidza. Kulinskis laipni atvadījās un izgāja no kabineta. Grutups pat nenojauta, kāds vīrs viņu apmeklējis. Līnis palūdza, un viņš nopratināja. Tas arī viss...
   Par Zaņa Kulinska īpašo lomu zināja vien daži cilvēki... Tieši viņš noteica Jurģa likteni. Bez šā cilvēka nebūtu Skulmes lietas...

   ***
   Žanis Kulinskis (1918—2006). piedzima Liepājā. Kāda jūrniecības ierēdņa ģimenē. Piedzima gadā, kad dibināja Latvijas valsti. Viņš viens no zaudētās paaudzes. Paaudzes, kuras likteni noteica karš. Tūlīt pēc sko­las sola ierakumi un fronte. Pēc tam gūstekņu nometne un cietums. Vieni apkaunojumi un pazemojumi. Kad atjēdzās, puse dzīves jau no­dzīvota.
   Četrdesmit ceturtajā Kulinski iesauca vācu armijā. Leģionārs nozīmēts aviācijas pulkā par motoristu. Vēlāk piedalījies zenītbateriju ierīkošanas darbos.
   Pēc kara gūstekņu nometne. Četrdesmit sestajā gadā Zani atbrīvoja. Jau tad cilvēki runāja, ka leģionāriem dzīves nebūs. Krievi viņiem ne­piedos. Savāks visus un notiesās... Tā arī notika. Žani Kulinski arestēja četrdesmit septītā gada aprīlī.1,0 Vienkārši paņēma un savāca. Kā toreiz teica, "izņēma"... Klusi un bez trokšņa. Oficiāli visu noformēja tikai vasarā. Divdesmitajā jūlijā pieņēma lēmumu par arestu.1'" Cilvēks četrus mēnešus gaisā karājies... Neskaitījies ne arestēts, ne apsūdzēts. Gluži vienkārši "izņemts"... Izolēts no sabiedrības.
   Tajā pašā divdesmitajā jūlijā uzrādīja apsūdzību. Kulinski vainoja pretpadomju darbībā: esot radījis pretvalstisku organizāciju Imanta. Kopā ar citiem leģionāriem izstrādājis slepenus šifrus, rīkojis sapulces un plānojis diversijas.132 Izklausījās jau briesmīgi... Taču patiesība nedaudz citāda... Žanis bija uzrakstījis kādu skrejlapu. Teksts precīzs un kodolīgs: jācīnās pret kolaborantiem. Jācīnās pret tiem, kas, glābjot savu ādu, nodod citus. Jācīnās pret visiem latviešu tautas ienaidniekiem.
   Ja krievi sāks masveida arestus un izvešanas, jārīko diversijas. Jāpretojas... Jāatbrīvo ieslodzītie un arestētie!133
   Tāds īsumā skrejlapas saturs un būtība. Ne mazāk un ne vairāk.
   Lapiņas palīdzēja nodrukāt divas Kulinska paziņas: kāda pavisam jauna Lauksaimniecības akadēmijas studente Anna Krima un grāmat­vede Renāte Gulbe. Renātei sava pārliecība. Viņas vīru arestējuši krievi.134 Kam citam, ja ne viņai skrejlapas būtība saprotama un pie­ņemama.
   Lietā figurēja arī virkne leģionāru. Ar tiem Žanis vien satikās un sirdi kratīja. Cits citam žēlojās un sūdzējās. Neko vairāk! Jā, rakstīja šifrētas vēstules... Taču toreiz citādi nevarēja. Pastu stingri kontrolēja. Vai tad drīkstēja atklāti savas domas paust?! Taču nē!
   Jau pirmajā pratināšanā Kulinskis atzinās, ka organizējis slepenu pretestības grupu. Apsūdzētais nosauca arī visus savus draugus un pa­ziņas: Arnoldu Ķesteri, Voldemāru Spindi, Andreju Spoli, Arvīdu Ozoliņu, Bruno Līcīti, Ernestu Reidi un abas jaunās sievietes — Annu Krimu un Renāti Gulbi.135
   Lielākā daļa no puišiem — viņa kara biedri.
   Andrejs Spole gan pratināšanā apgalvoja, ka Žanis to visu izdomājis... Nav nekādas pretpadomju darbības vai grupas. Viss vienīgi Kulinska fantāzijas auglis. Taču, vai kāds to ņems vērā?! Vara ticēja Žanim Kulinskim: bija tāda grupa un punkts.
   Jau izmeklēšanas sākumā Žanis noformulēja savu personisko attieksmi: neesot ziņojis par grupu, jo zinājis, ka visus agri vai vēlu arestēs... Lai organizāciju ātrāk sagrautu, izlaidis skrejlapu... Tas pie­saistīs čekas uzmanību un sekmēs ātrāku galu...136
   Kulinska liecība viena vienīga provokācija un nodevība. Taču varai ļoti ērta un izdevīga. Pateicoties nodevībai, savāks veselu baru latviešu... Tāpat no viņiem nekādas jēgas! Padomju cilvēkus no viņiem neiztaisīsi. Tad jau labāk visus cietumā un uz Krieviju prom...
   Vēl svaigā atmiņā četrdesmit pirmā gada jūnija beigas... Krievu atkāpšanās no Rīgas. Tad latvieši šāva no visiem māju jumtiem un pažo­belēm. Tādu elli vairs pieļaut nedrīkst! Šo tautu nevar izmācīt! Vienīgi sodīt un represēt. Notīrīt līdz baltiem kauliem. Salašņas vien atstāt... Un tad jau redzēs, kas no tā iznāks?! Gan jau būs, kas dzīvo šajā malā. Ievedīs savējos... Tie sargās valsti un robežas.
   Četrdesmit astotā gada februāri noturēja kara tribunāla sēdi. Paši tiesātāji — karavīri: tiesas priekšsēdētājs majors Pahomovs, bet locekli jefreitors Veselovs un ierindnieks Kuzņecovs.137
   Kulinskis tiesā uzvedās, kā nākas. Visu "atklāti" un "godīgi" iz­stāstīja. Taču spriedums bargs.
   Kulinskim ar Ķesteri pa divdesmit pieci. Spindem, Reidem, Spo­lēm, Ozoliņam un Krimai — desmit. Vienīgi Renātei Gulbei pieci gadi cietumā.
   Prokurors ar spriedumu nav mierā. Pārāk maigs un saudzīgs... Lielā steigā tapa protests. Dokumentu parakstīja kāds justīcijas apakšpulk­vedis Timčenko.
   Sūdzējās arī notiesātie. Kulinskis rakstīja, ka izmeklētājs Kudrašovs viņu sitis un pazemojis. Nav ņēmis vērā nevienu apsūdzētā argu­mentu. Visa "pretvalstiskā" darbība bijusi vien zēnu rotaļa un muļķība. Viņš gribējis tikai novirzīt "organizāciju" pareizā gultnē...138
   Četrdesmit astotā gada vienpadsmitajā martā kara tribunāla sprie­dumu atcēla. Verdikts ļoti interesants. Tiesa atzinusi, ka apsūdzētie morāli un fiziski ietekmēti. Ozoliņš, Krima un pārējie pratināti bez tulka. Cilvēki pat valodu nesaprot, bet šos tik pratina... Vai tādai izmek­lēšanai un tiesai vispār kāda jēga? Protams, ka nē!139
   Augustā lietu izskatīja otrreiz. Spriedums vēl bargāks. Visiem pa divdesmit pieci, bet abām meitenēm — desmit gadi cietumā... Tas par sūdzēšanos!140
   Pēc septiņiem gadiem arī šo spriedumu noprotestēja. Pats Baltijas kara apgabala prokurors, ģenerālis Rjabcevs rakstīja, ka pretvalstiskā organizācija Imanta nemaz nav pastāvējusi... Redz kā?! Viss vienas iedo­mas un blēņas. Cilvēki notiesāti par to, ka dienējuši vācu armijā... Tā patiesa apsūdzības būtība. Vienīgā jurisprudence un taisnība. Latvieši sodīti par dalību pretinieka armijā.
   Protestu apmierināja, un notiesātos no cietuma izlaida.'41 Jurispru­dence gan nebija mainījusies.
   Vienīgi laiki citi. Citas vērtības un tikumi. Jaunā soģu paaudze atkratās no pēckara grēkiem... Tā arī visa patiesība un likumība. Imantas lietas papīri sagula arhīvā. Bet tur melns uz balta rakstīts — Kulinskis atbalstījis jauno varu. Nodevis savus draugus un biedrus... Cilvēks vērtīgs un interesants.
   Sešdesmit septītajā gadā Kulinska lietu "pacēla" Jānis Loko­mets (1929—1991).142 Tāds nīgrs čekists. Visus pēckara gadus apkarojis vien latviešu partizānus. Tagad laiki citi... Arī metodes citādas. Taču būtība nav mainījusies. Kārtīgs aģents visos laikos zelta vērts.
   Šķirstot Žaņa papīrus, Lokomets atklāja dīvainas lietas. Būdams labs sportists, ieslodzītais cietumā nositis divus kriminālos... Fakts intriģējošs. Tā varēja rīkoties tikai vīrs ar raksturu. Bez drosmes to neiz­darīsi. Ne kurš katrs pratīs sevi aizstāvēt. Taču Žanis prata...14
   Atgriezies no ieslodzījuma, Kulinskis strādāja celtniecībā. Sākot­nēji Talsos, pēc tam Dobelē, bet vēlāk Rīgā. Visur pulcināja ap sevi drau­gus un domubiedrus... Rīkoja diskusijas, kāršu spēles un citus saietus. Pats Žanis — izcils būvspeciālists. Spēcīgs organizators. Nepārspējams ietekmētājs un pārliecinātājs...144
   Šādu cilvēku ignorēt būtu muļķīgi. Jau toreiz Kulinskis saņēma no drošībniekiem uzdevumu pieskatīt kādu Jūliju Studentu. Bijušo Latvijas Universitātes profesoru.145 Pēc kara Students strādāja Dobelē par stikli­nieku... Staigāja pa mājām un stikloja logus. Vienkārši ģērbts, neliela auguma vīrs. Pierē pamatīgs bumbulis... Tautā runāja, ka tajā visa pro­fesora gudrība. Citi gan teica, ka tas esot vēzis...
   Šo cilvēku labi atceros. Arī mūsu mājā viņš nomainīja kādu sasistu loga rūti. Ieraudzījis plauktā savas grāmatas, profesors apraudājās... Biju­šais psiholoģijas un pedagoģijas speciālists pārtapis stiklotājā... Tā — pēckara proza un traģika. Jaunā vara samalusi visu tautu... Profesoru padarījusi par stiklotāju.
   Taču dzīves proza interesanta. Kulinska uzdevums precīzs — vērot, vai Students nedara ko pretvalstisku. Ar ko tiekas un par ko runā. Vai nekūda jaunatni uz nepaklausību?!
   Visi šie bijušie jāpieskata... Bet pēc tam jāziņo un jāraksta at­skaites...
   Savu uzdevumu Žanis pildīja perfekti. Gudrs cilvēks. Arī pieredzes pārpārēm. Visu noskaidros un izpētīs. No viņa pat pele nenoslēpsies!
   Kulinski oficiāli savervēja sešdesmit septītajā... Vervēja tas pats Jānis Lokomets.146 Arī pseidonīmu piemeklēja. Visus ziņojumus Žanis parakstīja ar "Jēkaba Smiltnieka" vārdu. Segvārda izvēle nav nejauša Smiltnieka uzvārds Kulinskim tuvs un mīļš. To lietojis vēl viņa vectēvs — aktīvs piektā gada revolucionārs. Slēpdamies no ohrankas, vectēvs no­mainīja uzvārdu. Pārtapa Kulinskī.
   Tagad vecais uzvārds atdzimis. Nu to lieto Žanis. Ar to viņš piesedzas... Slēpjas no cilvēkiem un raksta ziņojumus. Ar Smiltnieka uzvārdu Kulinskis izšķirs daudzus likteņus...
   Septiņdesmit piektā gada martā "Jēkabu Smiltnieku" iesaistīja Jurģa Skulmes izstrādē. Visa šā pasākuma režisors Voldemārs Gothards. VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks. Viņš vadīja aģenta "Smiltnieka" darbu. Izstrādāja operatīvos plānus un pieņēma aģenta ziņojumus.
   Lai pieķertu Skulmi, izvēlējās ļoti ticamu leģendu. Žani Kulinski ar Jurģi Skulmi iepazīstinās Arvīds Pumpurs. Skulmes kaimiņš un domubiedrs. Arī iemesls loģisks: Kulinskis bijušais leģionārs. Atsēdējis deviņus gadus nometnē. Uzkrājis pieredzi un zināšanas. Uzrakstījis par sevi atmiņas. Tagad piedāvās tās Jurģim. Ar Skulmes palīdzību nosūtīs uz Zviedriju. Leģenda ticama un pārliecinoša. Arī aizdomu nekādu.147
   Operācija ritēja pēc plāna. Skulme šo "ēsmu" norija. Pieņēma Kulinski kā draugu. Klāstīja viņam savus uzskatus un dāvināja emi­grantu avīzes. Lai lasa un studē. Iedeva arī kādu laikraksta Brīvība sep­tiņdesmit ceturtā gada numuru.148
   Ar laiku izveidojās uzticība. Un kāpēc lai neticētu? Kulinskis tāds saprotošs un nosvērts. Arī paziņu loks viņam plašs. Zinot kādu jūr­nieku. Cilvēks bieži kuģojot uz Zviedriju. Ja vajadzēs, nogādās jebkuru papīru un informāciju. Problēmu nekādu.
   Abu vīru starpā valdīja pilnīga saskaņa. Skulme lūdza "draugam" palīdzību. Uz Zviedriju jāaizsūta kāds raksts. Jurģis uzrakstījis par Ģe­derta Eliasa mantojumu. Aprakstījis visas problēmas un nebūšanas. Gribot par visu informēt Zviedriju.149 Lūgums tika izpildīts. Raksts savlaicīgi nogā­dāts adresātam. Šis apstāklis uzticību tikai vairoja. Tā pamazām Kulinskis iemantoja Skulmes draudzību. Jurģis varēja priecāties. Sagādājis sev tiešām vērtīgu palīgu. Aģents "Jēkabs Smiltnieks" ar laiku izzināja visu. Pat to, kā Skulme organizē un rīko konspiratīvas tikšanās: paņem Rīgas centrā taksi. Brauc pa mazām un šaurām ieliņām uz nomali. Vēlāk taksometru atlaiž un tad pa caurbrauktuvēm un pagalmiem uz vajadzīgo dzīvokli...1''0
   Tā nofiksēja Jurģa tikšanos ar Agni Balodi. To pašu tikšanos, par kuru Andris Vilītis prokuratūrā stāstīja. Toreiz nopētīja visu: kad atbrauca, cik ilgi sēdēja un kad aizbrauca. Visu iegaumēja un rūpīgi pie­rakstīja.
   Skulme dzīvoja kā zem lupas. Modra acs uzmanīja katru viņa soli. Skulmes dzīve bija pakļauta pilnīgai kontrolei.

   ***
   Septiņdesmit sestā gada piektajā augustā Valsts drošības komitejā ierosināja operatīvās izstrādes lietu "Poļot"...151 Nosaukums dīvains... It kā saistīts ar lidošanu? Vienīgi, kur taisījās lidot? Varbūt uz Zviedriju? Bet varbūt tikai iedomu un fantāzijas ceļojums? Grūti teikt, taču intriga nepārprotama.
   Izstrādes objekti veseli četri: pats Jurģis Skulme, viņa draudzene Astrida Peka un abi Vilīši. Valda un Andris.152
   Izstrāde nav joka lieta. Pakļaus tevi absolūtai pārbaudei. Noklau­sīsies, staigās pakaļ un okšķerēs. Pētīs kā rentgenā — ar ko tiecies? Par ko runā un domā? Visi aģenti strādās kā sadeguši. Nezin kādus noziedz­niekus atklājuši.
   Lai lietu ierosinātu, jāatrod pamatojums. To sameklēja ātri. Jurģis Skulme — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ārzemju noda­ļas informators. Nodarbojies ar melīgu ziņu vākšanu. Savākto informā­ciju nodevis emigrantiem. Kaitējis padomju valsts godam un prestižam.151
   Vārdi spēcīgi. Tos uzrakstījis majors Dzintars Līnis. Viņa ziņā nodos Skulmi un pārējos.
   Kad Līnis lēmumu bija sacerējis, atlika vēl saskaņot... Jāiegūst visu priekšnieku vīzas un akcepti. Vispirms jālūdz atbalsts Voldemāram Gothardam. Bez viņa paraksta lēmums nekustēs ne no vietas.
   Pats Gothards cilvēks skrupulozs. Visu izsvērs un pārbaudīs. īpaši jau lēmuma tekstu. Izķidās un salabos. Lai skanētu gludi un pareizi. Valodas forma un stils Gotharda jājamzirdziņš. Nevar noliegt, šim cil­vēkam piemita zināms literārs talants. Viņa teksti gludi un līdzeni. Arī formulējumi apaļi. Kā cilvēks Gothards īpatnējs. Vienmēr perfektā uzvalkā. Drēbe rūpīgi piemeklēta. Tāds tumši zils audums ar svītriņu. Atbilstīgi uzvalkam pašūta arī veste.
   Vienmēr saposts un stivs. Tāds arī runas veids. Lietišķs un kodo­līgs. Neviena lieka vārda.
   Pēc rakstura priekšnieks stūrains un skarbs. Par savu taisnību cī­nīsies līdz galam. Ietiepības dēļ sanaidojās ar pašu komitejas priekšsēdi Longinu Avdjukeviču. Sastrīdējās ne pa jokam: Gothards atteicies iero­sināt krimināllietu. Cilvēks uzrakstījis Cīņai vēstuli par trīsdesmit sep­tīto gadu... Veselu poēmu sacerējis. Nosodījis represijas un aizstāvējis latviešus.
   Augšas izlēma, ka autors jāsoda. Taču Gothards ietiepās. Viņa argu­menti spēcīgi. Partija taču Staļina kultu nosodījusi! Par ko tiesāt autoru?! Par ko viņu kārt pie lielā zvana?!154
   Konflikts aizgāja līdz Maskavai. Tur lēma, ka Gothardam taisnība. Taču uzvara īslaicīga. Par to bija jāsamaksā. Attiecības ar Avdjukeviču sabojātas. Arī karjeras iespējas izsmeltas. Un viss Gotharda rakstura dēļ. Nekādu kompromisu vai elastības.
   Nebija jau tā, ka Gothards būtu kāds disidents... Drīzāk otrādi. Fanātisks savas pārliecības un darba vergs. Visur saskatīja vien padomju varas ienaidniekus un nelabvēļus.
   Jaunākajiem kolēģiem Gothards stāstīja, ka drošībniekos iestājies pēc paša iniciatīvas.155 Neviens viņam nav licis vai viņu spiedis. Pats izlēmis. Vecāki bijuši turīgi, bet dēls nolēmis cīnīties ar buržujiem.
   Teiktais par vecāku bagātību — viena vienīga leģenda. Nebija nekā­das bagātības vai turības. Tēvs parasts amatnieks, bet māte mājsaim­niece. Trīsdesmito gadu beigās ģimene nopirka nelielu zemes gabalu. Kādus četrus hektārus. Tā arī visa bagātība un turība. Taču Gothardam vajadzēja leģendu... Lai slēptu savu mazvērtību... Tā viņu mocīja jau no skolas sola. Zēns ļoti kluss un sapņains. Visa viņa dzīve — vienas iedo­mas un fantāzijas. To visu vainagoja ikdienišķa un banāla skaudība.
   Arī partijas sapulcēs apakšpulkvedis kašķīgs. Pārmet kolēģiem iecie­tību un toleranci... Saudzējot rakstnieku Albertu Belu... Būtu viņam teikšana, sen to nacionālistu noliktu pie vietas... Šajā ziņā 5. daļas priekšnieks Zukulis bija lojālāks. Varbūt, pateicoties viņam, viens otrs rakstnieks netika represēts un sodīts.156
   Vērojot Gothardu, atlika vien pabrīnīties — kā viņš var sadzīvot ar Līni. Pilnīgi dažādi cilvēki. Cik viens noslēgts, tik otrs atvērts un ko­leģiāls.
   Līnis pats savu metodi izstrādājis. Palaiž kādu jociņu un vēro, kā cilvēks reaģē...
   Ja humora dzirksti uzķer — viss kārtībā. Ar šo cilvēku varēs sa­strādāties. Ja nē... Diez kas nebūs...
   Līnis elastīgs un slīpēts. Jutīs katru vaibstu un grimasi. Arī darba rezultāti labi. Aģentu viņam netrūkst. Kā tādam cilvēkam atteiksi?! Gothards izlasīja Līņa papīru un uzrakstīja: согласен..(*Piekrītu) Viens paraksts jau saņemts. Viņa tiešais priekšnieks Gothards lēmumu akceptējis.
   Atliek vēl 5. daļas priekšnieka vietnieks Fridrihs Straube-Strauss un pats Staņislavs Zukulis.
   Gan Straube-Strauss, gan Zukulis Līņa lēmumam piekrita. Tālā­kais ceļš pie paša ģenerāļa Avdjukeviča. Viņa paraksts izšķirīgs.
   Ar Avdjukeviču nekad nevarēja zināt. Komitejas priekšsēdis vien­mēr raudzījās uz ceku... Ko teiks partija? Vai vēlāk nepārmetīs? Iebildīs, ka pārcentušies! Pārāk šerpi izrīkojušies...
   Vecie čekisti Avdjukeviču necienīja. Sauca par ielikteni un... desantnieku.157 Savulaik uz čeku to komandējusi partija. Desantējusi orgānos... Iecēlusi par komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Cilvēks bez pieredzes un prakses, bet iecelts priekšniekos... Vēl apakšpulkveža činā! Cits visu mūžu strādā, lai "puspulkveža" zvaigznes nopelnītu! Bet šim uzreiz uzpleči pilni! Laikam partijai tas svarīgi. Netic drošībnie­kiem... Baidās no viņu ietekmes: skaties, vēl jaunu trīsdesmit septīto uztaisīs!!!
   Pats komitejas priekšsēdis latviešu valodu prata labi. Savulaik dienējis Latvijas Armijā. Arī valodu apguvis. Taču latviski nerunā... Principa pēc! Kas viņam... vietējā valoda... Viņš taču nav latvietis!
   Avdjukeviča vecāki Latvijā ieceļoja no Baltkrievijas. Mazais Longins šeit uzauga un skolā gāja. Vēlāk armijā dienēja. Solīja būt uzticīgs Latvijas valstij! Taču zvērestu lauza. Viņš viens no Latvijas noliedzē­jiem. Četrdesmitajā gadā piedalījies policijas atbruņošanā. Atņēmis līdz­cilvēkiem mājas un īpašumus. Apsveicis Latvijas "uzņemšanu" Padomju Savienībā.158
   Vēlāk karš, partizānu gaitas un partijas darbs. Karjeras noslēgums drošības komitejā. Tiem laikiem cilvēks ietekmīgs. Kad Avdjukevičs zvanīja, ne velti Anrijs Kavalieris (*Anrijs Kavalieris. Septiņdesmitajos gados LPSR iekšlietu ministra vietnieks) sastinga miera stājā.159 Paķer klausuli, uzlec no krēsla un stāv... Abus runātājus šķir vairāki kvartāli un biezas mūra sienas. Vienam sēdeklis Iekšlietu ministrijā, otram ko­mitejā. Taču ministra vietnieks, izdzirdis Avdjukeviča balsi, pieceļas... It kā priekšsēdis stāvētu līdzās. Arī sarunas maniere pakalpīga: "Jā, biedri Avdjukevič... Klausos... Sapratu... Izpildīsim... Izdarīsim visu, kā pie­nākas..." Tā, lūk! Cilvēks ar respektu. Jau dzirdot viņa balsi, satrūksies...
   Avdjukevičs Skulmes izstrādi akceptēja. Nu visi ceļi vaļā. Vesela operu un aģentu armija uzraudzīs Skulmi. Arī uzdevums precīzs — savākt pierādījumus un noķert šo vīru pie rokas... Uzstādījums bargs. Tas Skulmem neko labu nesolīja.
   Ap Jurģi pastāvīgi grozījās aģents Žanis Kulinskis. Tvēra katru Skulmes vārdu. Informācija svarīga. Jurģis lielījies, ka zinot daudzus čekas aģentus. Latviešu emigrantu vidū tādu esot papilnam. Arī starp Latvijas māksliniekiem ziņotāju netrūkstot. Par čekas špiku nosaucis gleznotāju Uldi Zemzari.
   Skulmes mākslinieka darbnīcā Ļeņina ielā ievietoja noklausīšanās ierīci.160 Šis pasākums deva rezultātus. Jau pirmajās dienās noklausīta kāda interesanta saruna. Jurģis pļāpājis ar savu draudzeni Valdu Vilīti:
   "Klausies, Valda..." koķeti iejautājās Skulme, "varbūt man šeit visu likvidēt... un braukt uz ārzemēm? Ja tagad to neizdarīšu, īstu dzīvi vairs neredzēšu!"
   "Tad tev jāņem mani līdzi..." šķelmīgi attrauca Valda. "Citādi tu būsi pagalam! Kaut gan, ja tā labi padomā," piebilda sieviete, "tu arī kopā ar mani pazudīsi. Mums vajadzētu izlemt: būt pirmklasīgiem buržujiem vai vilkt nožēlojamu emigrantu dzīvi... Tad jau labāk mo­cīties šeit..."
   "Es nekur nepazudīšu!" lielīgi atcirta Jurģis. "Kas man ārzemes?! Arī tur pratīšu iekārtoties..."161
   Saruna zīmīga. Jurģis Skulme kā uz delnas — lielīgs un pašpār­liecināts. Pašam tuvu piecdesmit, bet melš kā puika. Taču vienā ziņā Jurģim taisnība: ja tagad neaizbrauksi, dzīves vairs nebūs...
   Šie vārdi vēlāk izrādīsies pravietiski. Skulmes dzīve metīs strauju kūleni. No mākslinieka un brīvdomātāja — ieslodzītais...
   Kad septiņdesmit sestā gada decembrī no Zviedrijas atbrauca Izabella Genmarkere, notikumi ritēja strauji...162
   Iza gudra un nosvērta sieviete, taču arī viņai kļuva neomulīgi. Caurām dienām viņai Rīgā sekoja... Novēroja un okšķerēja. Nofiksēja pat kādu diskrētu tikšanos ar Jurģi. Tepat Rīgas centrā... Avotu ielas sešdesmit devītā nama kāpņu telpā. Starp pirmo un otro stāvu viņa satikās ar Skulmi. Jurģis nodeva nelielu paciņu ar savām piezīmēm. Tādu mazu, salocītu vīstoklīti. Virsū vēl uzlikta krievu simts rubļu nau­das zīme...161
   Jau tobrīd šķita, ka špiki to pamanījuši... Kāpjot lejā, kāds cilvēks strauji izgāja no mājas. Izslīdēja kā ēna... Taču Iza pamanīja. Drīzāk sa­juta. Sievietes maņa viņu nebija vīlusi. Ārējā novērošana strādāja per­fekti.
   Kad ar Jurģi tikās mākslinieku darbnīcā, konspirācija pilnīga. Abi sēž un sarakstās. Kā tādi sazvērnieki. Telpā klusums, bet šie viens uz otru skatās, smaida un raksta. Jautājumi — atbildes. Atbildes — jau­tājumi.
   Gan Iza, gan Jurģis juta, ka viņus noklausās. Zināt jau nezināja, taču sajūta nepārprotama.
   Kad Jurģis uzrakstīja par kādu krievu kara kuģi, kas Rīgas ostā sa­dumpojies, Iza neizturēja:
   "O... jā... Nu tas ir numurs!" pārsteigta iesaucās sieviete. "Viņš (*Domāts Zviedrijā dzīvojušais sociāldemokrātu līderis Bruno Kalniņš) to pratīs novērtēt!"
   Tieši šos vārdus slepenais mikrofons ierakstīja.164 Vēlāk Izas vārdus atšifrēja. Cik tur tā darba?! Skulme Izai stāstījis par eskadras mīnu kuģa Storoževoj dēkām. (**1975.gada novembrī krievu karakuģa Storoževoj apkalpe sadumpojās un mīnu kuģis pat­vaļīgi izgāja no Rīgas ostas) Bija tāds padomju kara kuģis, kura apkalpe sadum­pojās. Tieši Oktobra revolūcijas piecdesmit astotajā gadadienā. Kuģa komandieris Sabļins atkārtoja kādreiz tik slavenā leitnanta Šmita varoņdarbu... Virsnieks izveda kuģi jūrā un nosūtīja radiogrammu: "Visiem! Visiem! Visiem! Uz eskadras mīnu kuģa pacelts nākamās komunistiskās revolūcijas karogs!"
   Tāds dīvains romantiķis bija šis Sabļins. Par savu revolucionāro dedzību viņš vēlāk samaksāja. Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāves sodu. Septiņdesmit sestā gada trešajā augustā Sabļinu nošāva.165
   Vēlāk šo faktu ar kara kuģi apstiprināja arī aģents "Jēkabs Smiltnieks".166 Jurģis viņam bija stāstījis par kuģi... Solījis šo ziņu nogādāt aiz robežas.
   Tā, lūk, kopīgiem spēkiem Jurģa nodomus atšifrēja. Kad Latvijā viesojās Genmarkere, visa VDK 5. daļa skraidīja kā sadeguši. Jurģa māja Ozolkalnu ielā bezmaz vai ielenkumā. Katru mašīnu uz ceļa pārbaudīja... Vai tikai nebrauc pie Skulmes? Darīja to pietiekami profesionāli. Mašī­nas turēja valsts autoinspekcija. Turpat līdzās "brīvprātīgie kārtības sargi"... Tādi eleganti vīri privātā apģērbā.167 Tie visu skatās un pēta. Kontrole pamatīga.
   Strādāts tika bez gala, taču īstu rezultātu nebija. Šādas tādas ziņas, bet nekā būtiska. Lai Jurģi pieķertu, prasījās kas iedarbīgāks. Jau četri sējumi pierakstīti... Katrā pa trīssimt lappusēm. Operatīvā lieta "Poļot" piebrieduši ne pa jokam... Tur ir gan operatīvie plāni, gan uzziņas ar biogrāfijas datiem un kontaktiem. Noklausīšanās ierakstu atšifrējumi un aģentu ziņojumi. Taču īsts "kompromats" tā arī izpaliek!
   Par vissvarīgāko pierādījumu parūpējās pats Jurģis Skulme. Septiņdesmit septītā gada martā pēc lzas lūguma viņš uzrakstīja vēstuli. To pašu par streikiem, skrejlapām, gaļas vagoniem un septiņpadsmito jūniju.
   Uzrakstīja un nodeva draudzenei Astrīdai. Lūdza to aizgādāt Ža­nim Kulinskim. Viņš vēstuli ar kāda "jūrnieka" palīdzību aizsūtīs uz Zviedriju.
   Pēc Jurģa domām, vēstule tāda parasta... Nekā īpaša. Nu, daži jociņi, anekdotes un pāris vēsturisku faktu.
   Astrīda Jurģa lūgumu izpildīja. Nodeva vēstuli Žanim tieši rokās. Pāris vārdu pārmija un šķīrās.
   Tālākais sūtījuma ceļš kā spiegu filmās. Tajā pašā dienā uz Vol­demāra Gotharda rakstāmgalda tika nolikta kāda vēstule. Tā no aģenta "Jēkaba Smiltnieka". Sūtījums steidzams. Pats Žanis Kulinskis atgādājis. Kad apakšpulkvedis to izlasīja, acīs iedzirkstīja prieks: "Beidzot! Beidzot esam šo cilvēku pieķēruši! Nu viņš iekritis... Sarakstījis visādas blēņas un muļķības... Sarakstījis tā, ka pakrūtē sāk kņudēt." Līdz šim nekā tamlīdzīga... Skulme rakstīja vien par Ģederta
   Eliasa mantojuma lietām. Rakstīja un šķendējās. Vēstules diezgan asas un nesaudzīgas, taču nekā krimināla... Kā tu cilvēku tiesāsi par manto­juma lietu kārtošanu? Ārzemnieki būs neizpratnē... Arī savējie nesa­pratīs! Cilvēks cīnās vien par taisnību, bet šo pie tiesas sauc! It kā nemaz likumu nebūtu?!
   Toties tagad aina pavisam cita... "Nu, pantu mēs piemeklēsim," nodomāja Gothards. "Šim putniņam vairs neizsprukt! Gaļas vilcieni... Streiki... Skrejlapas... Tas jau ož pēc krimināla..."
   Apmierināts viņš nolika vēstuli un sāka gatavot ziņojumu priekš­niecībai. Operatīvā lieta "Poļot" bija devusi rezultātus... Lidojums vainagojies panākumiem.

   ***
   Kad Skulmes vēstuli pārtvēra, tālākais jau tīrākā tehnika... Jāatrisina vien virkne jautājumu. Vispirms, ko darīt ar pašu Skulmi? Vai virzīt izmeklēšanai un tiesai? Bet varbūt autoru pažēlot? Cilvēks pārsteidzies! Sarakstījis blēņas un niekus... Tagad droši vien nožēlo...
   Iespējas dažādas. Viss čekistu ziņā un lemšanā. Ja tomēr sodīt... kā legalizēt savāktās ziņas? Nu kaut vai to pašu Jurģa vēstuli! No kurienes tā nokļuvusi drošībnieku rokās? Kas to sūtījis vai nesis? Jautājumi sva­rīgi... Spēj tik izdomāt un atbildēt.
   Par Jurģa Skulmes tiesāšanu krasi iestājās VDK 1. daļas priekšnieks Miervaldis Kučāns. Viņam savi rēķini... Ne jau ar Skulmi, bet Jāni Ritumu. (*Dzimis 1914. gadā Rīgā, miris 1980. gada Stokholmā) Šo Zviedrijas latvieti un uzņēmēju. Viņš Kučānam bija solījis sadarboties! Palīdzēt padomju izlūkdienestam... Neitralizēt šos neērtos latviešu sociāldemokrātus... Taču solījumu lauza. Uzdevumu neizpil­dīja. No padomju Džeimsa Bonda nekas nesanāca...168
   Jau tā Latvijas VDK izlūkošanas daļa neko augstu nekotējās. Visi nopelni vien Maskavai. Un tagad vēl Ritums?! No šā "izlūka" — čiks vien... Situācija jālabo... Par Jāņa Rituma "nodevību" būs jāmaksā Jurģim Skulmem. Visa viņa tiesāšana viena vienīga atriebe Ritumam.169Rituma dēļ Skulmi apsūdzēs un tiesās... Skaidas leks un šķembas lidos... Visas nelaimes tikai Rituma dēļ...
   Kučānam piebalsoja arī Straube-Strauss. Viņš pasvieda ideju, ka lietu jādod prokuratūrai.170 Tā būs solīdāk un ērtāk.
   Avdjukevičam un Zukulim bija vien jāpiekrīt kolēģu teiktajam. Nav labāka risinājuma par Skulmes tiesāšanu. Vismaz kaut ko būsim izdarī­juši! Vienu lietu noveduši līdz tiesai. Jau to vien novērtēs kā panākumu!
   Jurģa Skulmes vēstules legalizāciju uzticēja Voldemāram Gothardam.171 Viņam jāizdomā, kā to padarīt likumīgu...
   Gothards atrada vienkāršu un trafaretu risinājumu. VDK tehniska­jai daļai uzdeva izgatavot divas aploksnes... Abas sūtītas it kā no Zviedrijas. Uz aploksnēm "oriģinālie" Zviedrijas pasta zīmogi... Taču tās izgatavoja tepat Rīgā. Stūra mājas otrajā stāvā...
   Lai kā mums ar tiem aģentiem, taču labu meistaru nekad nav trū­cis. Izgatavos pašu velnu. Kas viņiem Zviedrijas pasta zīmogi? Izgriezīs no kaučuka! Pagatavos tā, ka pat zviedri neatšķirs... Neviens vairs nepateiks, kurš oriģināls, bet kura tikai kopija.
   Tieši Gotharda galvā dzima ideja, ka vēstuli no Zviedrijas sūtījis kāds "patriotiski noskaņots tautietis".172 Atsūtījis uz Dzimtenes balss redakciju... un punkts.
   Vēstuli, protams, neviens nesūtīja. Lai nu kā ar tiem ārzemju tau­tiešiem, taču tādu pašnāvnieku atrast bija grūti. Arī garantiju nekādu. Izlīdzējās vien ar savējiem...
   Arī aploksnes sanāca uz goda... Gan pasta zīmogi uzspiesti, gan adresāti norādīti. Pašas aploksnes oriģinālās. (*Zīmīgi, ka aplokšņu apskates protokolā kā pieaicinātie norādīti divi pavisam jauni proku­ratūras Izmeklēšanas pārvaldes tehniskie darbinieki — sekretāre un kurjers. Viņiem pat jēgas nebija, ko viņi apskata un kādus priekšmetus novērtē...)
   Ar adresēm gan sanāca misēklis. Cilvēki pārcentās. Iznāca pārāk idejiski. Nu, piemēram, uz Dzimtenes Balsi sūtītās vēstules melns uz balta rakstīts: RSS DE LETTONIE... Tik tālu būtu pareizi. Tā jau franču mēlē uz ārzemju aploksnēm rakstīja. Tālākais teksts raisīja vien smaidu. Zem franču vārdiem adrese uzrakstīta latviski. Taču adresāts sanācis dīvains — PAD. LATVIJA..."'' Autors par visām varītēm centies uzsvērt, ka viņš sūtījis vēstuli nevis vienkārši uz Latviju, bet tieši uz "padomju Latviju"...
   Tā gan neviens ārzemnieks nerakstīja... Lai cik liels "padomju Latvijas patriots" viņš arī būtu, šādu salikteni cilvēks nelietoja. Ja nu vienīgi rakstnieks Uldis Ģermānis... Ironizējot par mūsu valsti, viņš to sauca par "Padlatviju". Taču Ģermānis vienīgais tā rakstīja. Šajā ziņā apakšpulkvedis Gothards bija pārcenties.
   Uz otras aploksnes norādīja Izas Genmarkeres dēla Alfa Svensona uzvārdu un adresi.174 Šī aploksne skaitījās tā galvenā... Pēc Gotharda ieceres, Svensonam adresēto vēstuli "nozadzis" kāds patriotisks emi­grants... Nozadzis un pārsūtījis uz Dzimtenes Balsi.
   Čekisti Izas Genmarkeres dēla adresi izvēlējās īpaši... Tas Izai mazs sveiciens no Valsts drošības komitejas.... Lai atceras un zina, ka par viņu nav aizmirsuši...
   Ar pašu Dzimtenes Balsi visu nokārtoja ātri. Par redaktoru strā­dāja komitejas darbinieks, apakšpulkvedis Edvīns Berķis. (*Edvīns Berķis. Dzimis 1932. gadā. Žurnālists. Beidzis Augstāko partijas skolu. Drošības komitejā no 1964. gada. VDK 1. daļas darbinieks. Strādājis arī ārzemēs. Taču lielākoties dar­bojies dažādās piesegorganizācijās. Apakšpulkvedis (sk. LVA, PA-15500. fonds, 6. apr., 1. lieta, 50.-68. lpp; LVA, PA-15500. fonds, 2. apr., 7234. lieta, 13. lpp.))175 Gudrs un atjautīgs cilvēks. Viņam nebija gari jāstāsta un jāskaidro. Visu saprata zibenīgi. Saprata un izdarīja: Gothards sagatavoja pavadvēstuli, bet Berķis parakstīja. Sanāca, ka Dzimtenes Balss uz drošības komiteju pārsūta "ārzemju patriota" vēstuli...176 To pašu Skulmes rakstīto trak­tātu...
   Galarezultātā viena vienīga blēdība jeb, smalki runājot, operatīvā kombinācija. Notikusi pierādījumu legalizācija. Operatīvās ziņas pārta­pušas likumīgos argumentos. Kalamburs visīstākais... Taču ko darīsi? Skulme aiz restēm jādabū! Arī jānotiesā likumīgi!
   Šodienas acīm raugoties... nekādu melīgu ziņu izplatīšana nemaz nav notikusi. Vien operatīva kombinācija. Žanis Kulinskis Skulmes vēstuli atnesa uz drošības komiteju. Drošībnieki imitēja vēstules pār­sūtīšanu uz Zviedriju, un tas arī viss! Kāda tur melīgu ziņu izplatīšana? Nekāda! Ja nu vienīgi vēstuli izplatījusi pati drošības komiteja...
   Lai šo operatīvo kombināciju slēptu, izdomāja stāstu par VDK aizkordona aģentu, kurš Skulmes vēstuli pārtvēris. Tā vismaz proku­ratūrā stāstīja. Taču nekāda ārzemju aģenta nebija. Mūsu pašu Žanis Kulinskis darbojās un centās.
   Vēlāk tautai stāstīja par Eliasa mantojumu un Lestenes baznīcu... Teica, ka Jurģis tieši šo lietu dēļ cietis... Taču tā nebija taisnība... Ne jau Ģederts Eliass, bet Jānis Ritums visam pie vainas. Viņa dēļ Skulme cieta.
   Arī Lestenes baznīca "ņepričom"... Šīs baumas palaida pati komi­teja. Izdarīja to caur saviem aģentiem. Tie gāja un stāstīja, ka Jurģis nogrēkojies... Gribējis saglābt baznīcu un pinies ar ārzemju manti­niekiem. Efekts pārdomāts... Lai visi zina un saprot, ka tādas lietas nedrīkst darīt. Šo morāli un patiesību būs ielāgot ikvienam.

   ***
   Jau divdesmit septītajā aprīlī prokurors lūdza noskaidrot personu, kurai Jurģis nodeva vēstuli... Taču no atbildes ne vēsts. Drošībnieki klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tikai pēc diviem mēnešiem sekoja VDK 5. daļas priekšnieka Zukuļa atbilde, ka šo cilvēku nevar no­skaidrot...177 Lai cik varena drošības komiteja, taču Skulmes slepeno kurjeru tā atrast nevar... Lietas izmeklēšana tuvojas beigām, bet viens no svarīgākajiem figurantiem tā arī nav zināms...
   Septiņdesmit septītā gada piektajā jūlijā Grutups pieņēma lēmumu, ka minēto personu noskaidrot nav iespējams.178 Tā, lūk, nevar noskaid­rot un viss... Žanis Kulinskis var dzīvot tālāk. Viņš nostādīts ārpus likuma. Cilvēks neaizskarams... Aģents "Jēkabs Smiltnieks" savu uzdevumu izpildījis... Apsūdzējis Skulmi un nu var justies mierīgi...
   Pašam Skulmem gan nekāda miera nebija. Staigā vien uz proku­ratūru un taisnojas. Arī majors Līnis viņu sauca. Prasīja faktiski to pašu, ko prokurors. Brīžiem tā dīvaini ap sirdi. Šķita, ka Līnis pārbaudīja izmeklētāja darbu? Ej tu zini... taču sajūta jocīga.
   Sestajā jūlijā apsūdzētais jau kārtējo reizi ieradās pie prokurora.
   "Sakiet, Skulme," lietišķi ievaicājās izmeklētājs, "kā tur ar tām radiolām īsti bija? Pastāstiet konkrētāk... Kāpēc rakstījāt par tām?"
   "Nu..." sastomījās pratināmais, "man šis fakts bija tāds nepa­tīkams atklājums... Vai tas atbilst patiesībai, nezinu... Neesmu tehnisks cilvēks..."
   "Bet par streikiem Daugavpilī un Liepājā?" turpināja Grutups. "Kādā nolūkā to izplatījāt? Varbūt arī tas jums likās neparasti?"
   "Jā..." izbrīnījās Skulme, "tieši tā... Tas man šķita ļoti neparasti. Tāpēc arī rakstīju... Bet vai tā bija vai nebija, grūti teikt."
   "Labi," apmierināts noteica izmeklētājs. "Tagad parunāsim par Liepāju... Savā vēstulē jūs rakstāt, ka pilsētas centrā parādījās uzraksts, kurā viens no PSKP un padomju valsts vadītājiem nodēvēts par latviešu tautas apspiedēju. Vai arī šo gadījumu nepārbaudījāt?"
   "Nē..." pārliecinoši noteica Skulme. "Pārbaudīt nepārbaudīju... Vai tas atbilst patiesībai, nezinu..."179
   Un tā jautājums pēc jautājuma. Skulmes atbildes trafaretas: jā, rak­stīt rakstīju... Taču, vai tas atbilst patiesībai, apgalvot nevaru.
   Tā maz pamazām Jurģis pats sevi apsūdzēja... Stāstīja, ka izplatījis nepārbaudītas ziņas. Rakstījis visu, kas ienāk prātā... Pārsvarā jau netī­kamo, slikto un neparasto... Dīvaini...
   Izmeklētājs tikai sēdēja un pierakstīja. Aizpildīja protokolu un priecājās. Tik labs apsūdzētais sen nav bijis. Darbs sokas raiti. Piepūles nekādas. Atbild visu kā pēc notīm. Izcili. Prieks darboties ar tik inteliģentu cilvēku...
   "Man vēl daži jautājumi..." it kā starp citu iejautājās prokurors. "Sakiet, Skulme, kā jūs vērtējat to, ko rakstījāt par Baltijas valstu okupāciju? Es domāju jūsu personisko attieksmi..."
   Uzdevis jautājumu, izmeklētājs cieši uzlūkoja Skulmi. Jurģis nodrebēja, taču, pārvarējis mulsumu, klusā balsī iesāka:
   "Toreiz biju maldīgās domās... Nesapratu. Rakstīju, ka krievi okupējuši Baltijas valstis... Citu neko piebilst nevaru..."
   "Hmm, nevarat," noburkšķēja prokurors. "Tagad esat sapratis?"
   "Jā..." nopūtās apsūdzētais. "Domāju, ka tas bija nedaudz vien­pusējs skatījums... Šodien apzinos, ka esmu kļūdījies. Ačgārni vērtējis dzīvi. Jau krietns laiks pagājis... Daudz esmu pārdomājis. Centies labot nodarīto... Daudz strādājis... Darījis to pēc vislabākās sirdsapziņas... Un ceru, ka darbs kaut daļēji mīkstinās manu vainu..."180
   Pratināšanas fināls sanāca fantastisks... Apsūdzētais visu rūgti nožēloja un solīja laboties...
   Kad Grutups to izstāstīja Līnim, vecais opers varen nopriecājās. Un kā lai nepriecājas? Komiteja savu mērķi sasniegusi. Par to liecina apsūdzētā nožēla. Tā visaugstākā balva! Šādu cilvēku var droši laist uz tiesu. Arī procesam jābūt atklātam. Nekādu ierobežojumu. Lai visi redz un dzird... Lai vērtē! Tas valsts prestižu tikai vairos.

   ***
   Jurģa Skulmes apsūdzību sastādīja ļoti meistarīgi. Atlasīja tikai atsevišķus, bet ļoti zīmīgus faktus... Tikai tos, kurus tiesā nevarēs pie­rādīt... Izvēlējās pašus ērmīgākos un spocīgākos notikumus.
   Vispirms par Latvijas vecajiem pagrīdniekiem... It kā viņi aicinot Baltijas valstu apvienību kļūt par novērotājiem Apvienoto Nāciju Organizācijā... Līdzīgi Palestīnas atbrīvošanās kustībai.
   Tad vēl Skulmes rakstīto par streikiem Daugavpils Sintētiskās šķiedras un Lokomotīvju remonta rūpnīcā.
   Minēja arī radiolas Simfonija, kurās, pēc Skulmes vārdiem, iemon­tētas noklausīšanās iekārtas...
   Un "saldajam ēdienam" — par to dzelzceļa sastāvu, kura riteņus piemetinājuši sliedēm... Rezultātā viss sliežu ceļš saārdīts.
   Nobeigumā vēl atzīmēja, ka Skulme ciniski ņirgājies par partijas un padomju valsts vadītājiem.1"1
   Tā arī visa apsūdzība. Ne vārda par Mākslinieku savienības 9. kon­gresu, pārtikas cenām, garajām rindām un baznīcu postīšanu.
   Arī par Gorkija ielas tiltu klusums. Tāpat par četrdesmitā gada sep­tiņpadsmito jūniju, Maskavas orgbiroju un citām vēstures realitātēm. It kā tādu faktu nemaz nebūtu.
   Un kur nu vēl partijnieku un ministru slepenās algas un kases!
   Neminēja ne Vili Lāci, ne Andreju Upīti. Arī faktus par Ziemeļa un Beluhas slimošanu...
   Apsūdzība meistarīga. Neviena lieka vārda vai burta. Viss iepriekš atlasīts un izvērtēts.
   Lai apsūdzību pamatotu, izprasīja veselu rindu "spravku". Atbildes perfektas. Visi adresāti noliedz, ka Latvijā jebkad bijuši streiki un skrej­lapas... Nekā tamlīdzīga! Arī speciālas radiolas nav ražotas. To ar savu parakstu apliecina pats Popova radiorūpnīcas direktors. Jā, radiolas būvētas... Taču tikai sadzīves vajadzībām. Nekādu noklausīšanās iekārtu vai aparātu...
   Arī vagonu riteņi nav tikuši piemetināti... To apgalvo Baltijas dzelzceļa priekšnieka vietnieks Smirnovs.
   Pat Daugavpilī viss mierīgi. Nav nekādu streiku vai nekārtību. Nekas ārkārtējs milicijā nav redzēts un reģistrēts. To apliecina Dau­gavpils milicijas priekšnieks pulkvedis Manžoss...
   Pienāca arī vēstule no LPSR Ārlietu ministrijas. Prokurors vaicāja un ministrija atbildēja. Rakstīja par Baltijas valstu emigrantiem. Esot ārzemēs nodibinājuši dažādas pretpadomju organizācijas un centrus. Kas tos visus var uzskaitīt un zināt?! Apvienojušies vien bijušie fašisti, leģionāri, okupācijas iestāžu darbinieki un viņu līdzskrējēji... Dažādi salašņas un pretpadomju elementi...
   Ministrijas atbilde kaismīga. To parakstījis kāds Ārlietu ministrijas padomnieks Juris Bojārs.182
   Izziņu savākts kaudzēm. Tonis visām viens: nekādu streiku, nekār­tību un skrejlapu... Visur valda miers un kārtība.
   Prokuratūrā vēl smējās, ka Grutups kāda apsūdzētā Zunšēna lietā dabūjis izziņu, ka Molotova un Ribentropa pakta slepenā protokola nemaz nav bijis...183 Viss tikai iedomas un blēņas. Izmeklētājs varen priecīgs... Rādījis vēsturisko izziņu un lielījies — ar izziņām tagad var pierādīt jebko... Tāds "spravku" laikmets. Visu apliecina vai apgāž tikai papīrs... Ja "papīrs" ir... Viss kārtībā! Ja izziņas nav — vaino pats sevi... Tāda toreiz bija kārtība.
   Taču varai no vēstures bail... Sestajā jūlijā tapa kāds īpatns akts... Nosaukums varens: Par izņemtās literatūras un priekšmetu iznīcinā­šanu... Sastādīts pieaicināto klātbūtnē. Asistējis kāds Josifs Barkovskis (*Josifs Barkovskis (1904—1993). Polis. Dienējis Latvijas armijā. No 1929. līdz 1936. gadam par pretvalstisku darbību sēdējis cietumā. No 1940. gada septembra Daugavpils pilsētas čekas priekšnieks. Pēc tam Drošības tautas komisariāta izmeklētājs. Represējis nevainīgus cilvēkus. Izdarījis smagus noziegumus pret latviešu tautu. Skulmes lietā, būdams VDK darbinieks, kā pieaicinātais parakstījies uz kratīšanā izņemto materiālu apskates pro­tokoliem (sk. LVA, 15500. fonds, 1. apr., 501. lieta, 3.-12. lpp.)) un Ināra Urkēviča. Parakstījis Guntis Grutups.
   Akts baiss... It kā prokuratūras kurtuvē Raiņa bulvārī 9 dedzināta pretpadomju literatūra... Skats aizraujošs... Tādas orģijas varēja redzēt vien nacistu Vācijā, kad "sliktās" grāmatas ugunskuros meta...
   Aizliegto grāmatu daudz: Latviešu strēlnieki. Pirmā daļa. Divdesmit devītā gada izdevums, Piemiņas vairogs Latvijas kritušajiem, varoņiem, izdota divdesmit sestajā gadā... Tad vēl Latviešu gadagrā­matas, satīriskais žurnāls Svari un citi periodiskie izdevumi.
   Kurtuvē mesti arī žurnāli Die Woche un Hitlera Mein Kampf... Mests viss, kas izdots vācu laikā vai vēl pirms kara.
   Akts ļoti precīzs. Tieši pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs visas grāmatas un žurnāli iemesti kurtuvē un sadedzināti.184
   Nekādas dedzināšanas, protams, nebija. Viss vien māņi un blēņas. Arī izmeklētājs nav pie vainas. Šķiet, ka republikas prokuratūrā tādas kurtuves nemaz nebija. Aizliegto literatūru neviens nededzināja. Tā gadiem mētājās drošībnieku plauktos un atvilktnēs. Mētājās, līdz kāds to savāca... Paglāba grāmatas no iznīcības. Šodien var vienīgi pasmai­dīt... Taču tāds bija laiks un tādi tikumi.

   ***
   Septiņdesmit septītā gada piecpadsmitajā jūlijā Jurģa Skulmes lietā sastādīja pēdējo protokolu. Izmeklēšanu pabeidza.185 Kopš lietas ierosi­nāšanas pagājuši vien nepilni trīs mēneši. Darbs izdarīts ekstra tempos un termiņos. Tikai trīs mēneši, un lieta gatava. To var sūtīt uz tiesu. Liecinieki nopratināti un konfrontēti. Apskates un ekspertīzes veiktas. Katrs sīkums nomērīts un nosvērts. Pats apsūdzētais atzinies un nožēlo­jis grēkus. Viss izdarīts godam. Apsūdzības raksts noformēts pēc visiem kanoniem. Ar visiem parakstiem un akceptiem. Arī republikas proku­rora vietnieks Daukšis uzlicis savu autogrāfu. Viņš garantē, ka Skulme bez soda nepaliks.
   Ieguldīts milzu darbs. Vesela aģentu un operu armija pūlējusies un centusies. Arī prokurori savu roku pielikuši. Un viss šā Skulmes dēļ... Šā paštaisnā un lepnā cilvēka dēļ. Atradies disidents! Ne tādus vien esam pievarējuši... Tiksim galā arī ar Skulmi...
   Nevar noliegt — intelektuālis spožs. Arī sievietēm Jurģis patīk. Viņas kā trakas uz šo lamzaku. Taču arī Skulme nav mazais bērns. Prata savas dāmas izmantot. Viņa dēļ meitenes rāvās vai pušu. Pat cietumā gatavas bija iet... Ne jau visas... Taču līdzjutēju Jurģim pietika. Arī nelabvēļu gana. Tie rosījās čakli. Stāstīja čekai visu. Informēja par katru sīkumu. Ja paši nezināja, mācēja izspiest no Jurģa draudzenēm. Pajautās tā, ka pat nejutīsi. Ne velti pie Jurģa akadēmijā "ģēniji" vien mācījās. Meitenes gudras un apsviedīgas. Neko teikt... Tikai nodeva Jurģi... Prasti, negodīgi un tieši. Taču viņa dotās zināšanas visām noderēja...
   Kas tad šīs studentes bija? Nu nekas īpašs... Nav vērts pat minēt... Vienkāršu ļaužu atvases. Ne īsta dzimtas goda, ne inteliģences. Vien dūša un nekaunība! Tā bija varena...
   Arī pats Jurģis... Gudrs jau gudrs, taču naivs. Gribēja gan disidentu tēlot, gan sabiedrībā grozīties. Arī lētticības pārpārēm. Taču tāds jau visu pārņemto un aizrautīgo liktenis. Kas cenšas, tas ar pazīst maldu! Gētem taisnība... Ko tad nu vairs?! Jāstājas tiesas priekšā... Jāatbild par vārdiem un darbiem.
   Pirmoreiz kopš izmeklēšanas sākuma Jurģis tikās ar advokātu...
   Tāds vidēja auguma štrams vīrietis. Kārlis Sūna. Advokatūrā no četrdesmit sestā gada. Nācis no strādniekiem. Tēvs latviešu sarkanais strēlnieks. Dēls tēva cienīgs. Ar izcilību beidzis Universitāti.186 Arī ora­tors lielisks.
   Pašķirstījis lietu, advokāts lūdza Skulmem atnākt pie viņa. Esot vēl jāapspriežas.
   Kad apsūdzētais ieradās, Sūna izskatījās tāds dīvains. Pielicis pirk­stu pie lūpām, advokāts rāda uz telefonu un kaut ko čukst... Viņš nevarot Jurģi aizstāvēt... Neesot viņa profils... Lai ejot pie Imanta Briģa.187 Viņš tādas lietas ņemot. Esot solīds un respektabls...
   Kas tad toreiz nezināja Briģi?! Cilvēks ar varenu un dobju balsi. Dzirdēsi jau pa gabalu. Kā advokāts — pašpārliecināts un drošs. Tiesā palaidīs kādu jociņu, un publika smejas. Arī tiesnešiem smiekli nāk. Ļoti komunikabls un runīgs. Viens no advokātu zelta piecinieka. Apdāvināts cilvēks. Uzstājas perfekti. Lietās orientējas brīvi. Vienīgi patīk izrādīties. Spēlēt uz publiku. Taču cilvēks centīgs un rosīgs.
   Zinīgi cilvēki gan melsa, ka Briģis kalpojot čekai... Speclietās vien piedaloties. Tur jau katrs nevar... Šajās lietās uzstājās vien uzticami advokāti...
   Valodas dažādas. Cik tur patiesības, cik melu — zināja vien ne­daudzi.
   Imants Briģis — cilvēks ar sarežģītu biogrāfiju. Visa viņa dzīve kā vēstures grāmata. Pašķir attiecīgo lappusi, un bilde skaidra.
   Imants piedzima Talsos. Tādā jaukā Kurzemes pilsētiņā. Tur uzau­ga un skolā gāja. Četrdesmit ceturtajā jauneklim palika astoņpadsmit... Tiem laikiem zīmīgs gadaskaitlis. Visīstākais armijas vecums... Toreiz visus astoņpadsmit gadu vecos sauca leģionā. Taču kurš tajos gados grib dienēt?! Kam prieks uz fronti doties?! Tāda rīcība līdzvērtīga paš­nāvībai!
   Taču Briģis nebūtu Briģis, ja nerastu izeju... Kāds izmanīgs vācu virs­nieks piedāvāja viņam izvēli: vai nu uz fronti, vai mācības abvēra skolā. Imants izvēlējās mācības. Tāda parasta frontes izlūku skola Nr. 212. Turpat Kurzemē — Pūces krogā. Gatavo vien diversantus un neredza­mās frontes darbiniekus.
   Kara beigas Briģis sagaidīja Kurzemē. Taču jaunais izlūks jutās drošs. Visi papīri kārtībā. Pēc tiem skaitās, ka viņš strādājis kara hos­pitālī par sanitāru. Profesija miermīlīga un nevainīga.
   Dokumentus izlūkam sagādāja kāds Sulmans. Abvēra virsnieks un labvēlis.
   Kad ienāca krievi, pirmajā brīdī viss vēl likās mierīgi... Taču cik ilgi? Dzīve nestāv uz vietas. Likteņa labvēlība īsa. Arī Briģis dabūja trūkties. Viņu nodeva kāds kursants, ar kuru Imants kopā mācījies...
   Taču ir tādi cilvēki, kuriem veicas. Briģis pieder veiksminiekiem. Arī šoreiz Imantam paveicās. Ja vācu laikā palīdzēja Sulmans, tad, krieviem ienākot, uzradās cits labvēlis... SMERŠ kapteinis Petrovs. Reti inteliģents un gudrs čekists. Briģis viņam atklāti un godīgi izstāstīja. Visu par abvēru un savām gaitām. Kapteinis to novērtēja. Piedāvāja iespēju. Izvēle vienkārša — vai nu kalpot čekai, vai doties uz cietumu... Briģis izvēlējās pirmo... Kļuva par čekas ziņotāju.
   Sākumā viņu nozīmēja par aģentu — atpazinēju. Darbs nav grūts... Staigā pa sagūstīto nometnēm un vēro... Cilvēki izlikti tādās kā vit­rīnās... savdabīgos televizoros... Briģim jāpasaka, kurš no "izliktajiem" dienējis leģionā vai policijā. Kurš bijušais aizsargs vai pagastvecis. Kurš draugs, kurš ienaidnieks... Cilvēku šķirošanas konveijers darbojas bez mitas... Darbs gan čekistiem, gan Briģim.
   Vēlāk uzdevumi sarežģītāki. Jaunais censonis uzkalpojies līdz piesegmājokļa turētājam... Tāds interesants darbs... Briģis dzīvo kādā mājā netālu no Zvārdes poligona. Miteklis īpatns... Faktiski savdabīgas lamatas. Kā tāda malduguns, uz kuru cilvēks tiecas, bet iekrīt čekas gatavotā slēpnī...
   Kad sākās ārzemju spiegu medības un slavenās radio spēles, Briģim tajās vieta un loma garantēta. Viņš gatavo viltus aerodromu. Mežā zāģē kokus un krūmus, gatavo lidmašīnu nosēšanās joslu. Lai būtu ērtāk, Imantam sagādāja pat motorzāģi. Tiem laikiem neredzētu ērtību un luk­susu. Strādā tik uz nebēdu...
   Taču ārzemju spiegi neatlidoja... Tā gadījās... Jā, signālu saņēma... Arī lidmašīnu redzēja. Taču lidaparāts nenosēdas. Laikam taču sabijās... Kaut ko juta un pārdomāja...188
   Tomēr aģents bija centies. Ne viņa vaina, ka ārzemju plāni mai­nījušies. Vai viņš var atbildēt par ārvalstu spiegiem un diversantiem? Taču nē!
   Čeka jauno censoni bija novērtējusi. Cilvēks veikls un asprātīgs. Ne velti viņu iesauca par "ātro"... Jau četrdesmit sestajā gadā ar čekas svētību Briģis iestājās Universitātē.189 Arī fakultāte uz goda. Bijušais abvēra kursants studēs jurisprudenci. Iegūs zināšanas un praksi. Reti kuram tāds gods tiek izrādīts. Taču Imants nopelnījis. Cilvēks uzticams. Arī galva laba. Lai tik studē un mācās.
   Pēc studijām Briģi uzņēma advokatūrā.190 Taču laiks trauksmains. Miris pasaules proletariāta vadonis ģeneralisimuss Josifs Visarionovičs Staļins...
   Pēc vadoņa nāves daudz kas mainījās. Arī čeka dabūja trūkties. Vecos kadrus izdzenāja. Arī Briģa labvēļi pačibēja.
   Piecdesmit trešā gada septembrī jauno advokātu izsauca uz atkār­totu atestāciju.
   Pārbaudes komisija barga — tieslietu ministra vietnieks Tjumins, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Rīdziņš, advokātu priekšnieks Iļjenko un vēl virkne atbildīgu biedru. Starp tiem arī bijušais čekists un vācu ģenerāļu tiesātājs Eduards Kirre.
   Toni uzdeva Iļjenko:
   "Iepriekšējā sēdē, biedri," bargi iesāka priekšsēdis, "mēs Briģa jautājumu atlikām. Saņēmām signālus, ka viņš vācu okupācijas laikā bijis ārzemēs. Pats Briģis mums stāstīja, ka braucis vien uz Vāciju. Kā sanitārs pavadījis ievainotos. Taču tā nav taisnība. Šoreiz Briģis izrunājies... Dzērumā lielījies, ka apmeklējis arī Franciju, Beļģiju un Itāliju. Taču viņš to, protams, noliedz..."
   "Jā, es to noliedzu..." protestēja advokāts. "Tā bija vien lielība. Tiešām stāstīju, ka biju Itālijā un Romas pāvestam grēkus sūdzēju. Tāds joks man nejauši paspruka. Taču, izņemot Vāciju, nekur neesmu brau­cis. Nu sabiju tur pāris mēnešus. Tas arī viss. Es jums saku taisnību."
   "Jūs atkal melojat..." iebilda Iļjenko. "Savā paskaidrojumā norādījāt, ka Vācijā nodzīvojāt četrus mēnešus, bet tagad sakāt, ka tikai divus?!"
   "Nu vai visu var atcerēties?" oponēja Briģis.
   "Jūs tomēr palīdzējāt vāciešiem? Kalpojāt viņiem..." strīdā iejaucās ministra vietnieks Tjumins.
   "Jā..." atzina advokāts. "Biju neapzinīgs. Toreiz man bija tikai sep­tiņpadsmit gadu. Tagad esmu audzis, visu pārdomājis un sapratis. Padomju vara man savulaik uzticējās. Vadīju Ventspils kultūras namu..."
   "Tas tikai nozīmē, ka biedri jūs pārvērtēja..." skarbi iesaucās Tju­mins. "Es jums neticētu!"
   Komisijas lēmums bargs: Briģi kā politiski neuzticamu no advo­kātu kolēģijas izslēgt.191
   Taču laiki mainās. Vecie grēki aizmirstas. Arī Briģim, kā vienmēr, veicas... Jau piecdesmit sestajā viņu reabilitēja — uzņēma advokātos no jauna.
   Arī vecie nopelni nav aizmirsti. Viņš drošībnieku uzticību ieguvis jau sen. Pats 5. daļas priekšnieks Zukulis Briģi aizstāv un vada.193
   Advokāts meistarīgs. Bez viņa čekisti kā bez rokām. Kas aizstāvēs disidentus? Kas tiem mācīs, kā uzvesties? Ko teikt, bet ko noklusēt? Kā nožēlot grēkus un lūgt valstij piedošanu?
   Tādu darbu kuram katram neuzticēsi! Tik smalkai misijai der vien pārbaudīti vīri...
   Tā Jurģis Skulme ar Sūnas svētību ieguva sev aizstāvi un sargu...

   ***
   Pēc izmeklēšanas nobeigšanas savācās uz nelielu pasēdēšanu. Tra­dīcija jāievēro. Jurģa lietu vajag apslacīt. A ko! Darbs padarīts. Termiņi ievēroti. Viss izdarīts uz tip-top!
   Paņēma pāris trauku un atzīmēja. Tējkarotes tiesu ielēja starp lietas vākiem. Tas veiksmei. Lai izdodas! Lai tiesā viss iet gludi...
   Kompānija raiba. Pats majors Dzintars Līnis ar Gunti Grutupu. Tad vēl Mūris un kāds "špiks" no Iekšlietu ministrijas. Tāds maza auguma, neizskatīgs vīrietis. Taču cilvēks veikls. Arī runāšana raita.
   Visi iedzēra un pļāpāja. Smējās par Jurģi. Kā viņš "nokoļījies" un visu izstāstījis.
   "Džemma (*Domāta Jurģa Skulmes māsīca, māksliniece Džemma Skulme) esot braukusi pie Pelšes..." ierunājās Grutups. "Lūgusi, lai palīdz... Taču šis nekā... I pirkstu nav pakustinājis."
   "Ko tad šis līdzēs?" iebilda Līnis. "Jurģis taču amerikāņu aģents... Pelše to zina. Kā tādā lietā palīdzēsi?! Mūsu kantora papīros neviens negrib jaukties."
   "Nu... nu... nesaki!" iebilda Grutups. "Kas to lai zina! Var vēl iejaukties... Pieprasīs mīkstāku sodu!"
   "Eh..." atmeta ar roku Līnis. "Neticu... Nav Džemma tik liela "šiška", lai Pelše tur kaut ko darītu..."
   "Paklau, bet kas ar pārējiem?" iejautājās Mūris.
   "Izbeidzām..." noteica Guntis. ""Svoloči" jau vien ir... Visi tie Slavas un Vilītes... Bet nav izplatīšanas fakta... Rakstījuši daudz ko... taču nav pierādījumu... It kā citiem nav stāstījuši."
   "Nu... nu," nobubināja Mūris. "Es tam Slavām iešķiebtu."
   Grutups atbildes vietā vien nošūpoja galvu.
   "Bet kā ar tām Jurģa dāmām?" ieprasījās mazais "špiks".
   "Lai iet ratā! Veselu harēmu tur uztaisījis... Viena pat bija atskrē­jusi uz Jurģa kratīšanu."
   "Ej nu?" izbrīnījās špiks.
   "Kā tad... Edīte Poga... Aktīva komjauniete, bet palīdz tam "ugolovņikam"."
   "Un kā ar Astrīdu?" ieprasījās Mūris.
   "Ar viņu viss kārtībā..." sausi noteica Guntis. "Tā zina, ko ēdusi... Klusēs kā ūdeni mutē ieņēmusi. Prasi to Dzintaram... Viņš labāk zinās."
   Taču Dzintars vien sēdēja un smaidīja. Cēla glāzi pēc glāzes. Taču neviena lieka vārda. Čekas rūdījums...
   Tā visi sēdēja un pļāpāja. Dzēra, līdz izdomāja aizšaut līdz Operai. Tak ne jau uz teātri. Operas kafejnīcā pazīstamas bufetnieces. Meitenes uzcienās. Viņām bail no "obehaesņikiem". (* OBHSS — sociālistiska īpašuma izlaupīšanas apkarošanas nodala) Draudzējās vien ar čekis­tiem un prokuroriem.
   Nosēdēja Operas bufetē līdz vienpadsmitiem. Ne jau pie galda. Produktu noliktavā. Turpat uz kastēm un mucām. Katram pa ķilavmaizītei un glāzei.
   Gāja lustīgi... Smiekli, zobgalības. Pa kādam lamu vārdam... Pēc brīža neviens vairs citā neklausījās. Katrs kaut ko runā un stāsta. Tikai nav, kas klausās. Visi striķi jau trūkuši... Bremzes atlaistas... Grutups auro, ka ir zviedru spiegs... Jā, spiegojot Zviedrijas labā. Palīdzot Bruno Kalniņam. "Vai Jurģis vienīgais, kas viņam palīdz?" kliedza Guntis. "Es arī līdzu!"
   Vienā brīdī aizrunājās līdz likumiem.
   "Kas tie likumi?!" iesaucās Līnis "Vien lielceļa putekļi. Kad vaja­dzēs, notrausīs un ies tālāk..."
   "Kā?" protestēja Grutups. "Mēs strādājam pēc likuma... Saprati! Ir likums, izmeklējam. Nav... tad neko nedarām."
   Pozīcija ērta... Visu nosaka vien likums... Kāda tur morāle?! Par Latviju nemaz nerunājot. Par to tikai tādi kā Jurģis domā. Pārējiem vien likums. Un ko par Latviju runāsi?! Latviju viņi nav redzējuši. Ja nu vienīgi bērnībā. Bet kas to vairs atceras? Arī skolā neviens nemācīja. Vien teica, ka krievi Latvijā dzīvojuši mūžīgi. Tieši tā... Un vēl revolū­cija bijusi. Visus budžus uz Sibīriju izveduši. Tas arī viss. Tā arī ir Latvija... Citu viņi nemaz nezina.
   "Bet tas Jurģis gan ir dulls," ierēcās Grutups. "Kā viņam trūka?! Māja... Mašīna... Dzivo uz nebēdu. Bet šis... Nē! Taisnību meklē?! Atradies cīnītājs..."
   Taču pārējiem šī tēma vairs neinteresēja. Mūris vēl apjautājās par Pumpuru. Taču Grutups strikts:
   "Tas vecais boļševiks galīgi nojūdzies... Nesaprot, ko dara... Vaja­dzēja viņu tiesāt! Pierādījumu, cik uziet! Pats Jurģis vēstulē rakstīja..."
   "A ko... arī pret Pumpuru izbeidzāt?" neapmierināts iejautājās Mūris.
   "Nu kā tad... Prasi Dzintaronkulim! Viņš droši vien izlēma..."
   Taču Līnis vien spriež par mākslu. Stāsta, ka Paulam esot labs bāriņš... Viņš to zinot. Nesen ticies ar Induli Zariņu. Diskutējuši par mākslinieka sūtību... Zariņš teicis, ka visos laikos mākslinieki pildījuši varas pasūtījumus. Tas pats Mikelandželo taču arī strādājis augst­maņiem...
   Par darbu Dzintars nerunā... Par tādām lietām vien juristi un pro­kurori spriež. Kā iedzer, tikai par darbu... It kā citu tēmu nebūtu.
   Tā pasēdēja, papļāpāja un šķīrās. Skulmes lieta nobeigta, un ko tur vairs...

   ***
   Dažas nedēļas pirms izmeklēšanas beigām Longins Avdjukevičs izsauca pie sevis Staņislavu Zukuli un Voldemāru Gothardu. Apspriede īsa. Dienaskārtībā viens vienīgs jautājums — Jurģim Skulmem piesprie­žamais sods.
   Pirmais Avdjukeviča pieņemamajā telpā ieradās Gothards. Jau pārkāpjot slieksni, sirdi pārņēma tāda dīvaina svinīguma sajūta. It kā gaiss būtu citādāks. Taču nē. Istaba kā istaba. Un tomēr... Parketu rotā sarkans paklājs. Dienasgaismas spuldžu vietā — lustra. Stils nenoteikts. Kaut kas pompozs un grezns.
   Citādi pieņemamā telpa noformēta atturīgi. Pie sienas neliels skapis virsdēbēm. Tālāk divi rakstāmgaldi. Pie viena Avdjukeviča sekretāre, pie otra pirmā vietnieka palīdze.
   Abas simpātiskas meitenes. Atšķirībā no citām sekretārēm, dāmas ieģērbtas formā. Tas tā, lai būtu solīdāk. Nav taču nekāda civilā iestāde.
   Uz galdiem vairāki tālruņi un tumši sarkani lietu vāki. Uzraksti zīmīgi — "Ķą ļīäļčńü"...(*Parakstam) Tādās mapītēs liek svarīgus dokumentus... Tos paraksta priekšnieki...
   Ir vēl kāda savdabība, fa citos kabinetos rakstāmgaldi prasti un vienkārši, tad šeit jau solīdas tumšas mēbeles. Arī galdu virsmas masi­vas... Jābūt taču atšķirībai starp priekšnieku apartamentiem un padoto kabinetiem.
   Pēc brīža ieradās arī Zukulis. Viņš te jūtas daudz brīvāk un drošāk. Avdjukeviča kabinetā Zukulis viesojas bieži. Pat pieņemamās istabas saimnieces viņam smaida.
   Pēc mirkļa sekretāre abus aicināja pie priekšsēža. Avdjukēvičs savus padotos sagaidīja ar tādu skaņu smaidu. Sejas izteiksme uzsvērti nopietna. Pat nedaudz rezignēta. Priekšsēža sejā tāda dīvaina grimase. Tāda kā neapmierinātība. Paskats tāds, it kā cilvēks tikko būtu iznācis no zobārsta kabineta.
   Avdjukeviča kabinets diezgan plašs. Savi četrdesmit vai piecdesmit kvadrātmetri. Iekārtojums vienkāršs, taču varenības sajūta nepārpro­tama. Masīvs un respektabls rakstāmgalds. Tam priekšā garš apspriežu galds. Abās pusēs sarindoti krēsli. Arī pie sienām izvietoti sēžamie.
   Pie gala sienas tieši virs rakstāmgalda Ļeņina portrets. Pretējo sienu rotā Fēliksa Dzeržinska jaunības dienu bilde. Fotogrāfija zināma un pazīstama. Tādu Dzelzs Fēliksa portretu toreiz netrūka. Čekistus cēla vai debesīs... Mitoloģija varena... Gan filmas, gan grāmatas... Visur revolūcijas bruņinieki — čekisti. Cieti kā tērauds un gudri kā pūces. Arī pārliecība dzelžaina.
   Ja salīdzina filmās redzēto ar pašu kabineta saimnieku, atšķirība milzīga... Tāds piepūties, īgns vīriņš. Arī vecums liek sevi manīt. Longinam jau pāri sešdesmit. No varenības ne vēsts.
   Zukulis īsi aprakstīja situāciju: lietas izmeklēšanu drīz nobeigs. Viss plānotais jau izdarīts. Prokuratūra strādājusi cītīgi. Pierādījumi savākti. Pats Skulme savu vainu atzinis. Tiesas process būs atklāts.
   "Labi..." apmierināts noteica Avdjukēvičs. "Kādi priekšlikumi par sodu?"
   "Mēs te apspriedāmies ar Gothardu," dedzīgi iesāka Zukulis, "un domāju, ka šoreiz pietiks ar "stroikām"..." "Kā... kā?" pārjautāja priekšsēdis.
   "Nu... nosūtīs uz tautas saimniecības celtnēm... Skulme savu kļūdu atzinis. Izdarīto nožēlo... Lai iet uz "stroikām"... Lai strādā un izpērk grēkus..."
   "Es padomāšu..." novilka Avdjukēvičs. "Man vēl jāapspriežas... jāparunā cekā... Jā, starp citu," it kā pēkšņi atcerējies, iejautājās priekš­sēdis, "vai ir domāts par tiesnesi?"
   "Protams, protams... Mums tur ir vairāki savi cilvēki. Parasti komitejas lietas skata Dudars." (*Aivars Dudars. Dzimis 1931. gadā. LPSR Augstākās tiesas tiesnesis. No 1951. līdz 1956. gadam dienēja armijā — valdības sakaru pulkā. VDK struktūrā. Iesākumā linijuzraugs. Pēc tam kursants, vada komandieris, strēlnieku bataljona sakaru priekšnieks, bataljona komsorgs. Beidzis virsnieku skolu. Demobilizējies leitnanta pakāpē. 1979. gadā jau kapteinis, bet 1984. gadā majors. Skatījis disidentu lietas. Sākotnēji j. Skulmes lieta bija nozīmēta tieši viņam)
   "Labi..." pārtraucis Zukuli, ierunājās Avdjukēvičs. "Tieciet ar to paši galā... Šonedēļ pie manis būs Azāns. (**B. Azāns. Toreizējais LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs) Es ar viņu parunāšu..."
   Apspriede pavisam īsa. Nedaudz saspringti pavēries Gothardā, Avdjukēvičs lika noprast, ka saruna beigusies.
   Abi vīri atvadījās un izgāja no priekšsēža kabineta.
   Tālākais jau ritēja kā parasti. Avdjukēvičs pārrunāja sodu ar pašu Augustu Vosu. Sekretārs uzmanīgi noklausījās un beigās izmeta: "Pēc jūsu ieskatiem..."
   Priekšsēdis šo frāzi labi saprata. Ja Voss būtu teicis: "Nu jūs tur skatieties! Vajag tā stingrāk! Principiālāk! — ar Jurģi būtu cauri. Cietums garantēts. Bet tagad... "pēc saviem ieskatiem". Ja pēc saviem, tad saviem. Tajos laikos jau tieši nekad neteica: vajag tik un tik gadu... Nē! Runāja aplinkus... diplomātiski. Pašam bija jāsaprot... Ja domu uztversi no pusvārda, tevi atzīs par profesionālu un gudru. Jā nē... Tāds diletants un dulburis vien esi.
   Vosa palīgs priekšnieka viedokli nodeva Sergejam Aņisimovam. Čekas administratīvo orgānu daļas vadītājam.
   Sergejs Ivanovičs bija tipisks ienācējs no Krievijas. Vienkāršs un komunikabls. Pēc dabas — rupjš zaldāts... Taču uzskatīja sevi par lite­rātu... Runas rakstīja pats. Vēl priecājās, ka labi sanācis.
   Viņa vājā vieta — dzīvnieki. Tos viņš mīlēja. Par dzīvniekiem Aņisimovs rūpējās no sirds. Parkā pie čekas baroja vāveres. Iznāk pus­dienlaikā un ņemas ar zvēriņiem.
   Bērnu viņam nebija, tāpēc dzīvnieki viņa galvenā rūpe. Arī mājās ņēmās ar kaķeni. Pats dzemdības pieņēma. Atnāk uz darbu saskrāpētām rokām un stāsta, kā sagaidījis kaķēnus.
   Pret latviešiem neitrāls. Varbūt kādreiz pavīpsnāja, bet citādi... neko... Ebrejus gan necieta... Kad Josifam Lisagoram (*J. Lisagors strādāja LPSR Tieslietu ministrijā. Vadīja likumu sistematizācijas darbu) bija izlēmuši pie­šķirt ordeni, Aņisimovs pateica īsi un skaidri: "Ęčäąģ ķå äąāąņü!" (**Žīdiem nedot! ) Ar to arī jautājums bija izšķirts: "Šąē ķå äąāąņü, ņąź ķå äąāąņü..." (***Ja jau nedot, tad nedot...)
   Aņisimova vietniece Venda Martinovna Precene pavisam cits cil­vēks. Pēc tautības puskrieviete un pusigauniete. Ieradusies Latvijā pēc kara. Reizē ar operatīvo grupu... Viņa latviešus ciest nevarēja. Vienmēr pukojās par nacionālajiem kadriem... Ja kāds iedrošinājās bilst, ka šeit ir Latvija un priekšroka jādod saviem cilvēkiem, Venda Martinovna gāja pa gaisu: "Kas vēl nebūs?! Latviešiem piešķirs kādas priekšrocības?! Pilnīgi izslēgts!"
   Tā, lūk, ar Preceni...
   Tajos laikos ar republikas prokuroru neviens īpaši nerēķinājās. Arī padomu viņam neprasīja. Aņisimovs izsauca pie sevis Laiviņu un sausi informēja par čekas viedokli. Tas arī viss. Nekādu diskusiju. Jāpieņem zināšanai un jāizpilda.
   Kad Avdjukevičs bija saņēmis Vosa piekrišanu, Gothards soda jautājumu pārrunāja ar Viktoru Būsi. Pateica īsi un skaidri. Vadība ieplānojusi "stroikas".
   Buse informēja savu vadību, un tālākais jau tehnika. Tā kā lietu skatīs latviski, uz tiesu komandēs Raimondu Daudišu. (****Raimonds Daudišs. Dzimis 1938. gadā. No 1976. līdz 1979. gadam LPSR prokurora palīgs. Uzraudzījis VDK lietas. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. 2000. gadā pensionējies (sk. LR PA, R. Daudiša personas lieta, 1.-16. lpp.)) Cilvēks pieredzējis. Uzticams. Arī uzstājas labi.
   Varētu jau pats Buse, taču viņš nav iemācījies valodu. Jau trīs­desmit gadu dzīvo Latvijā, bet latviešu valodu neprot. Pēc papīriem skaitās latvietis, taču runā vien krievu mēlē.
   Raimonds Daudišs speclietās orientējās labi. Arī metodiku pārzi­nāja. Viņš saskaņos viedokļus. Aizies pie tiesneša un visu izrunās. Izstrādās nelielu scenāriju. Prokurors prasīs bargāku sodu, bet tiesnesis pažēlos... Iedos nedaudz mazāk... Sanāks, ka tiesa bijusi objektīva. Pati lēmusi, nevis klausījusies, ko prokurors saka...
   Mehānisms stabils un nesatricināms. Nekādas pašdarbības vai pat­vaļības. Viss iepriekš jau paredzēts. Tāda labi atstrādāta tehnika. Katrs zina savu vietu un atbildību.194
   Vienīgi misēklis ar tiesneša izvēli. Dudara slimības dēļ lietu vaja­dzēja nodot Uldim Krastiņam. (*Uldis Krastiņš. Dzimis 1932. gadā. No 1963. gada LPSR Augstākās tiesas loceklis. 1979. gadā ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu. 1985. gadā sācis strādāt Universitātē. Juridisko zinātņu doktors. Profesors (sk. LR AT arhīvs, U. Krastiņa personas lieta Nr. 12, 1.-4., 77., 104.-110., 114., 123.-124. lpp.)) 195
   Cilvēks gudrs un loģisks. Arī pieredzes gana. Gan jau process izdosies, un viss būs perfekti.

   ***
   Tiesas process sākās astoņpadsmitajā augustā. Turpat Augstākās tiesas namā. Otrā stāva mazajā zālē.
   Jau pusstundu iepriekš sāka ielaist ļaudis. Pie durvīm dežurēja milicis. Dokumentus gan nepārbaudīja. Taču noprasīja, vai cilvēks atnā­cis uz tiesu. Saņēmis apstiprinājumu, dežurants norādīja uz sēdvietām.
   Pati tiesas telpa neliela. Labi ja kādas trīs solu rindas. Zāles galā paaugstinājums tiesai. Tur pie gara un plata galda sēdēs tiesneši. No­teiks apsūdzētā likteni. Kreisajā pusē prokurora galdiņš, bet pie pretējās sienas aizstāvju vietas.
   Līdzās advokāta galdam — apsūdzēto sols. Tāda norobežota daļa no zāles. Robeža tīri simboliska. Vien metru augsta koka siena un durtiņas. Taču tā novelk zināmu līniju... Nošķir parastu klausītāju no apsūdzētā... Arī dzīvi sadala. Iedalījums būtisks. Tas mainīs cilvēku attieksmi.
   Visas mēbeles zālē gaišas. Gan tiesnešu galds, gan krēsli, gan arī apsūdzēto sols. Vienīgi soģu galds daudz masīvāks un respektablāks. Tā virsmā iestrādāta biezs, zaļas krāsas audums. Jau tas vien noskaņo uz svinīgumu.
   Ļaudis pamazām pildīja zāli. Pirmajā rindā apsēdušās divas pave­cākas dāmas — Marta Krustiņsone un Jekaterina Ripa. Abas vecas partijnieces un revolucionares. Viņām jāpārstāv sabiedrība... Jāpauž izbrīns un nosodījums.
   Pārējos solos Skulmes bijušās studentes, darba kolēģi, draugi un līdzjutēji. Viens otrs atnācis aiz ziņkārības. Cits ieradies, lai apskatītu Skulmi... Dzirdētu, ko viņš teiks un kā aizstāvēs sevi...
   Atsūtīts arī Kultūras ministrijas pārstāvis. Viņam uz tiesu jānāk obligāti. Pats ministrs lūdzis, lai informē...
   Tad vēl sabiedriskie apsūdzētāji — Georgs Kruglovs un Olga Novacka. Tos izvirzījuši savējie — Mākslas akadēmijas cilvēki. Lai iet uz tiesu un nosoda. Georgs Kruglovs — cilvēks pārliecināts. Bijušais re­volucionārs un pagrīdnieks. Visīstākais kolaboracionists un Latvijas noliedzējs. Viņš uzstāsies saskaņā ar savu visdziļāko pārliecību. Novacka gan tāda līdzskrējēja. Dzīves apbižota vecmeita. Pašas mazvērtība dzen šo sievieti uz tiesu. Vismaz varēs atdarīt! Atmaksāt šim zobgalim un pārgudriniekam...
   Zāles pēdējā solā apsēdušies vairāki jauni cilvēki... Tie pārstāv dro­šības komiteju. Atnākuši klausīties un skatīties. Arī vestibilā dežurē drošībnieki. Komitejas acis un ausis ir visur. Tiesas nams nav izņēmums.
   īsi pirms lietas sākuma savu vietu ieņem apsūdzētais Jurģis Skulme. Paskats bēdīgs. Jurģis pavisam sašļucis. Ne vēsts no agrāk tik šarmantā vīrieša. Pat acīs nevienam neskatās. Kā apsēdās, tā deguns papīros. Kaut ko cītīgi lasa... Bet varbūt tikai izliekas?
   Pilnīgs pretstats Skulmem — advokāts Imants Briģis. To, ka tuvo­jas Briģis, varēja just jau pa gabalu. Tāda dobja un spēcīga balss... Kad aizstāvis parādījās, skanēja viss gaitenis. Pat ienākot zālē, viņš sveicinās ar visiem... Pieiet un kaut ko čukst ausī sekretārei, pārmij dažus vārdus ar prokuroru un tad pievēršas Skulmem:
   "Raksturojumus paņēmāt?" kā no ložmetēja nobēra Briģis.
   "Jā..." gandrīz čukstus attrauca apsūdzētais.
   "Nu tad labi..." apmierināts noteica advokāts un nedaudz piezemētākā balsī turpināja: "Atcerieties, ko es jums stāstīju?! Runājiet droši... Stāstiet visu... Un galvenais — attieksme! Jums vajadzēs uzstā­ties pirmajam."
   Pats prokurors Raimonds Daudišs atstāja ļoti solīda cilvēka iespaidu. Tāds vidēja auguma, simpātisks vīrietis. Mati ogļu melnumā. Skatiens tiešs un atklāts.
   Prokurors sēdēja, šķirstīja papīrus un gaidīja. Ik pa brīdim pameta acis uz Briģi, pasmaidīja un atkal pievērsās dokumentiem.
   Tieši pulksten desmitos ienāca tiesa. Sekoja dažas formalitātes, un sēde varēja sākties.
   Kad prokurors bija nolasījis apsūdzības rakstu, tiesnesis bezkaislīgi ieprasījās:
   "Sakiet, Skulme, vai apsūdzību sapratāt?" "Jā..." zibenīgi noteica Skulme. "Sevi par vainīgu atzīstat?"
   Šajā brīdī zālē iestājās pilnīgs klusums. Ar aizturētu elpu visi gai­dīja, ko Skulme atbildēs. Faktiski jau klausītājus interesēja divas lietas: ko teiks Skulme un kāds būs spriedums. Viss pārējais tikai tā... Juristu spēlītes.
   "Apsūdzību sapratu..." vēlreiz atkārtoja Skulme. "Sevi par vainīgu atzīstu..."
   Par spīti bēdīgajam paskatam, Skulmes atbilde skanēja pārlieci­noši. Arī balss tembrs normāls. Nemaz nejūt, ka viņš būtu uztraucies. Gluži otrādi... Šķiet, advokāta teiktais Jurģi iedrošinājis.
   "Pastāstiet mums," mierīgā balsī turpināja tiesnesis, "kā jūs iepa­zināties ar Izabellu Genmarkeri? Kas pamudināja rakstīt vēstuli? Izstāstiet arī par citiem apstākļiem, kuri minēti apsūdzībā."
   "Sakarā ar apsūdzības rakstu," lēni iesāka Skulme, "varu paskaidrot, ka manu un Izabellas tēvu vienoja kopīgas intereses glezniecības jomā..."
   Sekoja samērā garlaicīgs stāsts par Latvijas bijušo ārlietu ministru Fēliksu Cielēnu, viņa meitu Izabellu un dažādiem pagātnes notiku­miem. Interesantākais sākās vēlāk... Zālē sēdošo uzmanību piesaistīja Skulmes teiktais par viņa attieksmi...
   "Man ir bijis pietiekami daudz laika, lai pārdomātu savu dzīvi..." gaudās apsūdzētais. "Šodien esmu sapratis, ka nebija nekādas vajadzības rakstīt šādas nepārbaudītas ziņas... Esmu Izabellai izdarījis lāča pakalpo­jumu... Arī mūsu dzīvi attēlojis ačgārni. Zināms, ka atsevišķas ne­kārtības notiek, bet par to nevajadzētu stāstīt svešzemju cilvēkiem... Ģimenes ķildas taču arī nenes uz āru. To visu man vajadzēja ievērot! Kaut vai aiz cieņas pret sevi... un savu Dzimteni!!!
   Man jau nebija nolūka diskreditēt Padomju valsti un tās sabied­risko iekārtu... Esmu rīkojies nepārdomāti. Atzīstu sevi par vainīgu. Esmu pelnījis sodu. Arī kolēģiem nodarīju pāri. Šodien es visu to no­žēloju..."196
   Jā... neko teikt. Nožēla pilnīga! Jurģi salauzuši... Paklausot Briģa padomam, viņš atzina vainu un rūgti visu nožēloja. Kaisīja sev pelnus uz galvas... Žēl! Varēja taču pacīnīties?! Iebilst! Teikt, ka daudzi fakti atbilst patiesībai! Taču nē!!! Jurģis sekoja sava aizstāvja pozīcijai. Akli pildīja Gotharda un Līņa gribu...
   Arī pats aizstāvis formāls... Viņam viens uzdevums — panākt Skulmes atzīšanos un grēku nožēlu. Tā visa "aizstāvības" taktika. Faktiski — čekas izstrādāta līnija...
   Citi teiks: sistēma, apstākļi... Ko cilvēks varēja darīt? Taču apstākļus veido paši cilvēki... No pašiem latviešiem daudz kas bija atkarīgs... No viņu stājas un gribas. Cita lieta krievi, kuri strādāja čekā... Viņi cēla impēriju. Būvēja savu valsti. Uzdevums cēls un iedvesmojošs. Bet ko latvieši?! Vien piepalīdzēja un līda... Vai viņi labāki par Skulmi? Diezin vai! Tādi paši vergi un upuri... Kalpo svešiem kungiem un priecā­jas. Tiesu vēl sarīkojuši... Latvieši tiesā latviešus... Nožēlojami un bez­gaumīgi. Iebrucēji savu mērķi sasnieguši...
   "Vai Gcnmarkerei arī agrāk sūtījāt vēstules?" negaidīti iejautājās priekšsēdis.
   "Jā... sūtīju," atzina apsūdzētais. "Rakstīju par mākslas un sadzīves tematiem. Rakstīju arī par citām lietām. Toreiz man bija greizs ska­tījums uz dzīvi. Pārspīlēju negatīvo... Pašam žēl... Brīžiem uznāca depre­sīvs noskaņojums. Varbūt tas pamudināja? Tādas negatīvas atklāsmes vien rakstīju."
   "Ko jūs varat teikt par Arvīdu Pumpuru... Osiņu?" turpināja ties­nesis.
   "Nu..." sastomījās Skulme, "Pumpurs ir vecs komunists... Viņš da­lījās atmiņās par dzīvi... Par Daugavpili un Liepāju man stāstīja Ošiņš..."
   "Bet par tām speciālajām radiolām?" neatlaidās pratinātājs. "No kurienes jums šādas ziņas?"
   Skulme apmulsa. Pagāja viena minūte, otra, bet zālē klusums. Beidzot apsūdzētais saņēmās un izdvesa: "Nu... par tām radiolām es biju iedomājies... Droši vien no kāda dzirdēju... Varbūt uz ielas? Šodien es to nevaru pateikt..."
   "Sakiet, apsūdzētais," negaidīti iejautājās kāds no piesēdētājiem. Tāds drukns un masīvs vīrs. "Ko jūs varat teikt par mūsu mākslu? Kā vērtējat to?"
   "Domāju, ka mūsu māksla attīstās pozitīvi... Mums ir daudz māk­slinieku. "
   Šajā brīdī pratināšanā iesaistījās prokurors. Pagriezies pret Skulmi, viņš skarbi ieprasījās:
   "Apsūdzētais! Vai jūs pārbaudījāt ziņas, kuras rakstījāt savā vēstulē?"
   Jautājums lieks. Skulme jau visu atzinis un nožēlojis. Taču proku­rors grib vēlreiz sākt no gala.
   "Nē... nepārbaudīju," čukstēja apsūdzētais.
   "Bet kas jums prasīja šādas ziņas? Varbūt Izabella Genmarkere lūdza?"
   "Nē... Izabella to man neprasīja... Apzinos savu kļūdu... Ko es tur vairs varu piebilst..."
   Jautājumi bira no visām pusēm. Tikko prokurors beidza, savu jautājumu pieteica sabiedriskā apsūdzētāja. Jurģa bijusī kolēģe. Mākslas akadēmijas bibliotekāre Olga Novacka.
   Jautājums tāds dīvains:
   "Savās liecībās, Skulme, jūs stāstāt..." metāliskā tonī sāka No­vacka, "ka vēstuli nodevāt kādai personai... Kas bija šis cilvēks, ar kura palīdzību vēstuli sūtījāt?"
   Samiegusi acis, Novacka cieši raudzījās Jurģī.
   "Šo personu es redzēju pirmo reizi... Vairāk neesam tikušies..."1'''7
   Novackai šķita, ka nu Skulme būs sprukās... Ņems tūlīt un visu atklās... Stāstīs par savu kurjeru. Taču Jurģis — nekā... Vien noteica, ka šo vīru nav pazinis...
   Novacka jau grasījās turpināt, taču prokurora skatiens viņu apturēja.
   Redz, kā ir, kad nejēgas sāk pratināt! Pašai Olgai šķita, ka uzdevusi nezin kādu tur jautājumu! Taču faktiski izgāzusies... Prasījusi to, ko nedrīkst jautāt... Ja jau tiesnesis un prokurors neprasa, tad ko tu bāzies?! Cilvēks nesaprot, ka šī tēma netiek apspriesta. Neviens taču negaida, ka Skulme sāks stāstīt par Kulinski... Viņam vienkārši to neprasa... Kurš tramdīs Jurģi un pakļaus briesmām aģentu? Labāk tēlot muļķi. Lai Skulme domā, ka drošībnieki neko nezina.
   Tādus jautājumus var uzdot vien muļķis vai naivs cilvēks...
   Pēc "slavenā" Novackas jautājuma tiesa izsludināja pārtraukumu.

   ***
   Pēc pārtraukuma zālē sākās rosība. Ieradusies Latvijas televīzija. Pa priekšu visiem rosās tāds liela auguma vīrs. Zinātāji stāsta, ka tas ir Edvīns Freidenfelds. Gatavojot pārraidi par Skulmi.
   Tieši Freidenfelds savulaik filmēja Valdu Vilīti.198 Kad meitene iznāca no čekas, viņai sekoja melna Volga... Mašīnā ar kameru Freidenfelds...
   Arī šoreiz Edvīns savā elementā. Nedaudz piesarcis. Ļoti svarīgs un nopietns. Kad viena no viņa bijušajām kolēģēm pasmaidīja, Freidenfelds pikts: nav ko smīkņāt! Lieta ļoti nopietna... Vēl redzēsim, kuram būs taisnība!
   Tūlīt pēc pārtraukuma sāka pratināt lieciniekus. Pirmais uz lieci­nieku paaugstinājuma Arvīds Pumpurs. Vecs pagrīdnieks un revolu­cionārs. Vīram jau septiņdesmit. Taču turas braši.
   "Kā jūs iepazināties ar Skulmi?" iejautājās priekšsēdētājs.
   "Es slimoju," moži iesāka liecinieks, "gāju pie Jurģa mātes ārstēties, un tā arī iepazināmies."
   "Vai stāstījāt viņam par vēsturi?" turpināja tiesnesis. Balsī tāds kā azarts.
   "Nē... Tāda saruna ar Skulmi nav bijusi," droši noteica Pumpurs. "Esmu partijas biedrs no trīsdesmit devītā gada... Rakstīju par tiem laikiem grāmatu. Vācu materiālus. Mana interese par vēsturi saistās tikai ar literāro darbu..."
   "Kā vispār vērtējat Jurģi Skulmi? Es domāju uzskatus."
   Vecais vīrs nedaudz padomāja un tad lēnā garā iesāka:
   "Jurģim dažubrīd ir tādi neparasti izteicieni... Viņš mīlēja kritizēt savu priekšniecību... Vairāk neko piebilst nevaru..."
   "Tiesājamais Skulme!" pagriezies pret Jurģi, skarbi ierunājās ties­nesis. "Vai jums ir jautājumi Pumpuram? Varbūt kāda piezīme sakarā ar viņa liecību? Jūs mums stāstījāt, ka ziņas saņēmāt no Pumpura...?"
   "Jā..." apstiprināja Jurģis, "tieši tā arī bija. Pumpurs to ir piemir­sis... Aizmirsis, ka sniedzis man ziņas un stāstījis..."
   Skulmes apgalvojums zīmīgs... Šāda liecība līdzinājās nodevībai. Taču Pumpurs ciets. Nav stāstījis un punkts.
   Vēlāk ļaudis runāja, ka Pumpurs Jurģim solījis palīdzēt... Atzīt, ka sniedzis ziņas par vēsturi. Taču viņa liecība pilnīgi pretēja...
   Izskaidrojums vienkāršs! Liecinieku pirms tiesas apstrādāja majors Līnis. Opers skaidri un gaiši pateica: "Ja tu kaut pušplēstu vārdu atzīsi, pašu notiesāsim... Pamēģini tikai! Mums ir tikai viena interese — parādīt, ka Jurģis ziņas smēlies no baumām, klačām un ielu runām... Saprati?! Mēs gribam viņu pataisīt par nenopietnu cilvēku...
   Ja tiesā liecināsi, kā nākas, viss būs kārtībā. Saņemsi vien partijas sodu...'"99
   Tāda, lūk, patiesība. Arī veco boļševiku samaluši...
   Draudi par Pumpura tiesāšanu gan nedaudz pārspīlēti. Tādu plānu nebija. Kā tiesāsi šo "revolūcijas" veterānu?! Kā tas izskatīsies?! Pa­domju vara tiesā pati savus balstus... Tāda lieta varai kaitētu.
   Nākamais liecinieks bija tieši tāds, kādu majors Līnis vēlējies. Pie liecinieku barjeras nostājās Ādams Ošiņš. Tikpat vecs kā Pumpurs. Dzīvojis pie Skulmes un palīdzējis saimniecībā.
   Stāstījis Jurģim dažnedažādas baumas un tenkas.
   "Lieciniek, ko jūs Skulmem stāstījāt?" ar nelielu ironiju balsī iejautājās tiesnesis.
   "Es tagad vairs īsti neatceros... Braucu vienreiz vilcienā. Tur trīs vīri sprieda, ka Daugavpilī cilvēki taisījuši streiku... Veikali tukši, da­būt neko nevar, un tāpēc jāstreiko. Vēlāk par šo gadījumu izstāstīju Skulmem."
   "Vai liecinieka teiktais atbilst patiesībai?" pagriezies pret apsūdzē­to, iejautājās tiesnesis.
   "Jā..." apstiprināja Skulme. "Ošiņš man stāstīja, ka ļaudis Daugavpilī un Liepājā streikojuši."
   "Pareizi!" pat nesagaidot tiesas priekšsēdētāja uzaicinājumu, iesaucās Ošiņš. "Ko vilcienā dzirdēju, to arī pastāstīju. Vai tā bija vai nebija — apgalvot nevaru. Taču Skulme neko melīgu nav izplatījis. Es tik tiešām viņam stāstīju..."200
   Smejies vai raudi, bet Līņa teiktais pamazām piepildījās... Jurģis saklausījies vien tenkas un baumas...
   Nākamo izsauca kādu Mākslas akadēmijas docentu Pēteri Zeili. Ideja par viņa pratināšanu dzima pēdējā brīdī. Jau izmeklēšanas beigās viņu nopratināja prokurors. Liecība izdevās lieliska... Zeile nosodīja Jurģi. Un kā lai nenosoda?! Skulmes dēļ viņš no ministra stingro rājienu nopelnījis. Tas par to, ka savulaik Jurģi cildinājis un slavējis...
   Zeile norāts un iebiedēts. Arī dusmas uz Jurģi pamatīgas. Tieši tas, kas drošībniekiem vajadzīgs.
   Jau prokuratūrā Zeile stāstīja, ka darbā Skulmi bijis grūti atrast. Cilvēks neorganizēts un haotisks. "Ignorē darba disciplīnu. Padomju iestādes darba principus un atbildību. Pārkāpj idejiskos kritērijus. Šāds cilvēks akadēmijā nedrīkst strādāt."201 Tā toreiz stāstīja Pēteris Zeile. Kaut ko līdzīgu no viņa gaidīja arī šodien.
   Tiesas priekšā nostājās gadu piecdesmit vecs vīrietis. Ļoti izskatīgs. Kupli, nedaudz iesirmi mati. Mazas, melnas ūsiņas un labi kopta bārda. Tā sedza vien zodu. Mugurā elegants pelēks uzvalks ar tikko jaušamu rūtojumu, balts krekls un zili svītrota kaklasaite.
   Seja lieciniekam piesarkusi. Uzmanīgi ieskatoties, varēja just, ka viņš pamatīgi satraucies. Pat bikšu gali trīc...
   Nesagaidījis tiesneša jautājumu, Zeile nedaudz aizlauztā balsī sāka stāstīt:
   "Skulmi es pazīstu... Viņa rīcība mani dziļi satrieca... No Jurģa to nebiju gaidījis! It kā jau liels entuziasts... Pat disertāciju aizstāvējis. Taču vienlaikus ļoti pretrunīgs... Ne par šo, ne par to varēja kādu ap­vainot... Uz līdzenas vietas sabojāt attiecības.
   Skulme bija pārlieku pašpārliecināts..."
   Liecinieka balss pamazām kļuva aizvien skaļāka un skarbāka. Šķita, viņš sevi iedvesmo un uzkurina...
   "Skulme nerēķinājās ar kolektīvu... Viņam pat aizliedza strādāt par pedagogu. Un tas viss... rakstura dēļ! Tas ir milzīgs kauns, kas man te jāpiedzīvo!" gandrīz vai kliedza Zeile. "Skulmem nevar uzticēt to bagātību, kas sakrāta viņa sektorā. Cilvēks nonācis līdz analfabēta līmenim."
   Vārdu "analfabēts" docents izrunāja ar izteiksmi. Pa zilbēm un ar visiem uzsvariem.
   "Skulme nodarījis Akadēmijai nelabojamu kaitējumu. Kolektīvs ir sašutis. Mēs nosodām šādu rīcību. Esmu dziļi satriekts!"202
   Ar šiem vārdiem Zeile savu liecību beidza. Pat jautājuma neviena. Apstulbis un pārsteigts lieciniekā vērās prokurors. Tādu dusmu izvir­dumu viņš nebija gaidījis.
   Par to kolektīvo sašutumu gan nedaudz pārspīlēts. Drīzāk vien­aldzība un neizpratne.
   Majors Līnis varēja justies apmierināts. Pēc viņa lūguma Zeili iekļāva lieciniekos. Iekļāva un nekļūdījās.203 Vēl tikai pirms gada docents bija slavējis Skulmi. Tagad ies un nosodīs! Kombinācija lieliska. Augstākā pilotāža. Lai nu ko, bet cilvēkus majors pazina.
   Zeili uz liecinieku tribīnes nomainīja kāda maza auguma sieviete. Viņai ap gadiem trīsdesmit. Astrīda Peka... Jurģa Skulmes draudzene un faktiskā sieva.
   "No kura laika pazīstat Skulmi un kādas ir jūsu attiecības?" ofi­ciālā tonī noprasīja tiesnesis.
   "Pazīstu Jurģi no septiņdesmit pirmā gada. Esmu viņa faktiskā sieva no septiņdesmit trešā gada," klusā balsī atbildēja lieciniece.
   "Kā vērtējat apsūdzētā rīcību?"
   "Viņa rīcību nosodu..." gandrīz čukstus noteica Astrīda. "Tas viss rakstura dēļ... Jurģis ir straujš... neapdomīgs. Pats nezina, ko dara. Viņš tāds impulsīvs..."
   "Ko varat teikt par Izabellu Genmarkeri?" turpināja tiesnesis.
   "Loti patīkama, interesanta sieviete. Varbūt tas varēja ietekmēt Jurģa rīcību?! Izabella bija pozitīvi noskaņota pret Padomju Savienību. Viņai tādas ziņas nebija vajadzīgas. Jurģis varēja pārprast Izu..."
   "Cik bieži Jurģis Genmarkerei rakstīja?"
   "Nu..." samulsa lieciniece. "Vēstuļu apmaiņa bija regulāra... Jurģis ir rīkojies neapdomīgi. Viņš nožēlo savu rīcību..."204
   Jā, neko teikt! Lieciniece kaut ko zem deguna murmināja un noso­dīja Skulmi. Dīvaini! Maziņa, sarāvusies un nobijusies. Kā tāda pelīte... Ne velti čekisti pēc tam smējās, ka Jurģa draudzene drošības komitejā bijusi varen runīga...205
   Kāds tur brīnums?! Jauno sievieti vienkārši iebaidīja, lika nosodīt Jurģi un nožēlot grēkus...
   Viņa savu uzdevumu izpildīja. Astrīdai jau nebija, kur sprukt! Pietika vien atgādināt par vēstules nešanu, lai lieciniece sabītos. Un kā nebīsies?! Ja vispār kāds izplatījis šo nelaimīgo vēstuli, tad tā bija tieši viņa... Astrīda nesa Kulinskim vēstuli... Ja nebūtu jāslēpj aģents, viņa sēdētu uz apsūdzēto sola. Līdzās Jurģim...
   Peka bija pēdējā lieciniece. Viņas liecība it kā vainagoja apsūdzību.
   Izdomāts viss perfekti. Pats nopietnākais vīrs Arvīds Pumpurs savu dalību ziņu vākšanā noliedza. To viņš apstiprināja tiesā. Sanāca, ka Jurģis visu izdomājis. Viena vienīga fantāzija...
   Tad nāca Ošiņš...
   Tāds komisks un nenopietns... Jurģim stāstījis vien baumas un tenkas.
   Pēc Osiņa emocionāli naidīgais Pēteris Zeile. Viņa uzdevums no­sodīt un graut. Raksturot Skulmi kā nedisciplinētu, haotisku un viegl­prātīgu cilvēku.
   Un visbeidzot Astrīda. Jurģa sieva un draugs. Arī tā peļ un nosoda savu vīru...
   Liecinieku kvartets kolorīts. Izplānots gudri. Līnis ar Gothardu visu izdarījuši godam.
   Nesauks uz tiesu taču Modri Slavu vai Valdu Vilīti! Kāds labums no viņiem?! Tikai procesu sabojās! Vajadzīgi vien nosodītāji un nožēlotāji.
   Arī advokāts bezspēcīgs... Vai viņš drīkstēja ķidāt Jurģa vēstuli? Teikt, ka tur rakstītais atbilst patiesībai?! Taču nē! Arī citus lieciniekus aicināt nedrīkstēja! Kārtība dzelžaina! Ja pārkāpsi, lai Dievs tevi žēlo... Noēdīs bez sāls... Atradīs, kur piekasīties... Piesūtīs provokatoru un noķers pie rokas.
   Bija jau vēla pēcpusdiena. Tiesa izsludināja pārtraukumu līdz nākamās dienas rītam. Priekšā vēl tiesu debates, pēdējais vārds un spriedums.

   ***
   Procesa otrā diena sākās ar apsūdzētāju runām. Vispirms deva vārdu Georgam Kruglovam. Vīrs jau gados. Mati sirmi. Taču spara un niknuma pārpārēm.
   Paskatījies uz tiesu un uzmetis īsu skatu Skulmem, Kruglovs iesāka: "Noklausoties liecinieku teiktajā un paša Skulmes paskaidroju­mus, man trūkst vārdu, lai izteiktu savu sašutumu... Es jau ilgus gadus darbojos Mākslas akadēmijas kolektīvā un nekādi nevaru saprast, kā cil­vēks, strādājot dienu dienā ar mums, var nostāties pret valsti un sabiedrisko iekārtu! Viņš ir nostājies arī pret kolektīvu! Skulme nav cienīgs atrasties mūsu vidū... Viņa rīcība ir nosodāma... Pat nevaru rast vārdus, lai izteiktu savu sašutumu!!!"206
   Runa īsa, bet skarba. Nekādas žēlastības Skulmem! Arī sabiedrībā viņam nav vietas. Tāds īsumā teikto vārdu saturs un būtība.
   Pēc Kruglova uz liecinieku paaugstinājuma kāpa Olga Novacka. Sieviete nedaudz pāri piecdesmit. Maziņa, apaļa un nikna. Mati cieši pie­glausti un spīdīgi. Uz acīm brilles. Tās zibeņo un dzeļ. Arī viņa sašutusi.
   "Kāds kauns... Kāds kauns!" spalgā balsī iesaucās apsūdzētāja. "Mēs esam satriekti par Skulmes rīcību!"207
   Novackai vārdi bira kā pupas. Kas tos visus varēja atcerēties un iegaumēt... Taču nosodījums nepārprotams. Tāda publikas iesildīšana pirms prokurora runas. Tāda neliela priekšspēle un uvertīra.
   Tūlīt pēc Novackas piecēlās prokurors Daudišs. Balss nostādīta lieliski. Vārdi spēcīgi.
   "Jurģis Skulme, kas padomju varas gados pabeidza Valsts Mākslas akadēmiju un kļuva Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs un kuram piešķirts mākslas zinātņu kandidāta grāds," svinīgi iesāka pro­kurors, "atmaksāja padomju valstij par iegūtajām zināšanām un iespēju pilnveidot savu talantu ar apmelojošu sacerējumu izplatīšanu. Pēc emi­grantes Genmarkeres uzaicinājuma sēdās pie galda, lai sacerētu melīgus izdomājumus par padomju valsti un sabiedrisko iekārtu. Klaji ņirgājās par mūsu valsts un komunistiskās partijas vadītājiem."
   Vārdu virknējums veikls. Šķiet, prokurors dzird savu balsi un le­pojas...
   Tālāk sekoja lietas apstākļu izklāsts un pierādījumu analīze...
   Viss agrāk jau dzirdēts un iegaumēts. Vienīgi prokurora vērtē­jums... Tas gan palika atmiņā... Ar zināmu patosu un pretenziju uz dzejiskumu Daudišs skaļi skandēja:
   "Ar melnu tinti viņš melnu nepatiesību rakstīja..."
   "Melna tinte" un "melna nepatiesība" vēl ilgi skanēja ausīs.
   Pats runas nobeigums juridiski sauss un precīzs:
   "Uzturot celto apsūdzību, lūdzu tiesājamo Skulmi Jurģi Ugas dēlu atzīt par vainīgu un sodīt... ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem."
   To dzirdot, zālē iestājās kapa klusums. Pats Skulme, šķita, vēl dziļāk iegrima krēslā...
   Pēc brīža prokurors turpināja:
   "Tomēr, ņemot vērā Skulmes izdarītā nozieguma raksturu un sabied­riskās bīstamības pakāpi, vainīgā personību un atbildību mīkstinošus apstākļus, uzskatu, ka Skulmi iespējams labot un pāraudzināt, neizo­lējot no sabiedrības, taču īstenojot uzraudzību pār viņu..." Tālākie prokurora vārdi jau viesa cerību:
   "Lūdzu Skulmi notiesāt nosacīti, taču obligāti iesaistīt darbā uz minēto soda laiku..."208
   Pašā runas nobeigumā sekoja tāds juridisks kalambūrs, ko nepieradušai ausij pat grūti saprast. Tikai viens bija skaidrs — Skulme turp­māk strādās milicijas iestāžu uzraudzībā. Strādās smagu fizisku darbu un izcietīs sodu...
   Galanti paklanījies, Daudišs savu runu beidza.
   Vēl atlikusi aizstāvja runa un Skulmes pēdējais vārds...
   Advokāts runāja formāli un bezkrāsaini. Vienīgi balss tembrs... Tas bija iespaidīgs. Citādi tukša salmu kulšana. Izvilcis pāris Jurģa rakstu­rojumu un vēl dažus papīrus, aizstāvis sāka cildināt Skulmi. Cik viņš labs speciālists un pedagogs. Tad vēl minēja visus Jurģa sabiedriskos amatus un sarakstītās grāmatas. Tas arī viss. Par lietas būtību ne vārda. Arī pierādījumu analīze izpalika. Briģis jau nedrīkstēja tos apstrīdēt vai kritizēt. Taču galīgi pasīvs arī nedrīkstēja būt! Izpelnīsies vēl drošības komitejas neapmierinātību.209 Teiks, ka nohaltūrējis... Vien imitējis aizstāvību... To arī nevar pieļaut... Tāpēc advokāts centās. Dimdināja savu vareno balsi un lūdza piemērot nosacītu sodu.
   Tūlīt pēc Briģa vārdu deva Skulmem. Ko gan viņš teiks? Kā iztu­rēsies un novērtēs prokurora vārdus?
   Taču Jurģis gauži mierīgs. Piecēlās un labi nostādītā balsī iesāka:
   "Atzīstu sevi par vainīgu... Pilnā mērā apzinos sava nodarījuma smagumu. Savu rīcību atzīstu par nosodāmu. Patiesi nožēloju. Tādēļ lūdzu man piespriest tādu sodu, kas ļautu darboties profesijā. Ļaujiet man pierādīt savu vēlmi un labot kļūdu..."210
   Teiktais pavisam īss, taču rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Arī balss izteiksmīga... Vārdi pauž nožēlu un vainu... No varoņa ne vēsts... Vien pazemība un padevība...
   Pēc stundas tiesa pasludināja spriedumu — divi gadi un seši mēneši.21' Tas par pazemību un padevību... Šo cenu Skulme samaksās pilnībā.
   Tikmēr zālē apjukums. Neviens īsti nesaprot, kādu sodu Jurģis saņēmis. It kā uz brīvām kājām, taču būs kaut kur jābrauc un jāstrādā...

   ***
   Klausoties apsūdzētā Skulmes pēdējā vārdā, pārņēma dīvaina sa­jūta. Vai tiešām vara tik spēcīga? Vai tā spēj salauzt ikvienu? Vai šajā namā skanējuši vien nožēlas un padevības vārdi?!
   Tā gluži nebija. Nama sienas glabāja daudz dramatisku stāstu. Tās dzirdējušas gan protestus, gan lāstus...
   Sešdesmit pirmā gada trīspadsmitajā aprīlī tiesu nama vestibilu un otrā stāva zāli pārplūdināja ebreji... Sabraukuši no visas Padomju Savie­nības. Ieradušies, lai dzirdētu apsūdzētos latviešu virsniekus... Atskrē­juši, lai noklausītos spriedumu!
   Drūzma neaprakstāma. Melnīgsnēji cilvēki enerģiski žestikulē, kaut ko pārspriež un gaida tiesu. Daudzi no atbraucējiem runā latviski. Tie bijušie rīdzinieki... Kad tiesas gaitenī gadās kāds no tiesas darbiniekiem, jautājumi birst kā no pārpilnības raga: cikos sāksies tiesa? Vai apsūdzētie jau atvesti? Kas uzturēs apsūdzību, un kas aizstāvēs šos zvērus?212
   Šodien Augstākā tiesa uzklausīs pēdējo vārdu un pasludinās sprie­dumu deviņiem latviešu virsniekiem un kareivjiem. Viņus vaino zvērī­bās un kara noziegumos. Karš sen kā beidzies... Pagājuši sešpadsmit gadi, taču cilvēkus vēl tiesā...
   Apsūdzība varena. Karavīriem pārmet visu: gan to, ka dienējuši Latvijas armijā un aizsargos, gan to, ka četrdesmit pirmā gada jūnijā pre­tojušies... Pārmet partizānu apkarošanu Baltkrievijā un kāda ebreju miestiņa iznīcināšanu. Uz tiesas svariem visa šo cilvēku dzīve... Par piederību Latvijas valstij būs jāmaksā ar asinīm...
   Tauta runā, ka tiesu pasūtījuši ebreji. Esot tāda vispasaules ebreju organizācija... Tā izdarījusi spiedienu un panākusi tiesu...
   Ažiotāža milzīga. Jau vairāk nekā mēnesi visas avīzes par to vien raksta. Uz apsūdzēto sola esot nosēdināti slepkavas, ebreju šāvēji un noziedznieki. Visīstākie vilkači... Galvenais no viņiem — kapteinis Jānis Bumbērs. Rokas gar sāniem nostiepis un izliekas par beigtu. Rāms un kluss kā jēriņš... Šaura, sausa, jezuītiska seja... Tajā mierīgs cinisms. Aiz briļļu stikliem saltas un duļķainas acis. Idejisko rūdījumu guvis vēl buržuāziskās Latvijas armijā. Virsnieks. Tādēļ nacionāli noskaņots. Ar vēsu prātu iznīcinājis citu nāciju cilvēkus. Tā raksta kāda M. Bembere un Jurijs Mušins. (*Jurijs Mušins. Dzimis 1923. gada. Žurnālistu savienībā uzņemts 1958. gadā. LETA kore­spondents ) Nezinu, kas viņi pēc tautības, taču naids pret latviešiem patoloģisks... Visus latviešus dēvē par Hitlera rokaspuišiem... "Nacionālisti tie paši rasisti vien ir," raksta abi korespondenti. "Ienīst citas tautas..."
   "Slepkavu acis šaudās kā vajātiem vilkiem... Viņi cenšas novērsties un slēpt savu seju. Apsūdzētais Jevgeņijs Lūsis atrunājas un izlokās. Esot pildījis vien pavēles..." pārmet apsūdzētajam kāds Dāvids Gefters (**Dāvids Samuila dēls Gefters. Daugavpils ebrejs. LETA korespondents. Kara laikā atradies evakuācijā. Deviņdesmito gadu sākumā vēl redzēts A. Rubika prāvā. Vēlāk emigrējis uz ASV) un Mihails Borisovs. (***Mihails Borisovs. Dzimis 1914. gadā. Žurnālistu savienībā uzņemts 1959. gadā. LETA korespondents. Sešdesmitajos gados pārgājis darbā APN. Domājams, VDK darbinieks)
   "Visā tiesas procesā galvu nepaceļ Osvalds Lapiņš. Truli kaut kur skatās. Sejā nekust ne muskulis. Varbūt tā ir pārakmeņojusies sirds?!" jautā žurnālists un secina, ka "par nevainīgu aitiņu izliekas arī otrs iz­dzimtenis un fašistu armijas kapteinis Francis Lemešonoks-Eglājs."
   Tādā stilā un tonī aprakstīta visa tiesa. Latvieši dēvēti vien par nacionālistiem un fašistiem. Patrioti tikai krievi un baltkrievi...211
   Pēc šādiem avīžu rakstiem vēstules plūda straumēm. Puse no tie­sas sējuma pilna ar cilvēku iesniegumiem. Spēj tik reģistrēt un zīmogot. Kāds anonīms rakstītājs lūdz apsūdzētos parādīt tautai. Izlikt apskatei kādā no Kirova parka (****Tagadējais Vērmanes dārzs) paviljoniem.214
   Parfimērijas fabrikas Dzintars partijas organizācijas sekretārs Haimenovs lūdz tiesai taisnīgu atriebi... Taisnības un humānisma vārdā pieprasa augstāko soda mēru!215 Tēvijas kara dalībnieks Benjamiņš Pulmans no Bauskas lūdzas no visas sirds: "Nošaujiet viņus... Veltīgi šie bendes padomju saulē sildās!"216
   Citus savukārt pārņēmusi nodevības epidēmija. Kāds Moreins no Revolūcijas ielas pierakstījis pilnu lapu. Uzvārdi un adreses. Lai dro­šības orgāni pārbauda šos cilvēkus. Lai noskaidro, vai uz viņu rokām nav ebreju asinis!217
   Arī Biruta Bumbēre uzrakstījusi. Viņas vīru, kapteini Jāni Bumbēru šodien tiesās. "Vīrs jau izcietis sodu," raksta sieviete, "cietumos un nometnēs pavadījis desmit gadus. Un ko tagad? Otrreiz viņu tiesās?! Mums ir divus gadus veca meita. Pažēlojiet kaut meitu! Cilvēki stāsta, ka manu vīru nošaus! Jau to dzirdot, kļūst baisi... Lūdzu glābiet bērnam tēvu..."218
   Tiesai uzrakstījusi arī Mirdza Lemešonoka. Tiesā viņas vīru, kapteini Franci Lemešonoku-Eglāju. Sieviete lūdz savā un bērnu vārdā... Lūdz saudzēt vīru un tēvu. Nepiespriest augstāko soda mēru. "Lai cik gadu jūs viņam iedosiet, paliks cerība. Gaidīšu visu mūžu. Taču, izlasot avīzes, pārņem šausmas... Pat vārdos nevaru izteikt. Par ko mums tāds sods?!" izmisumā vaicā Mirdza.219
   Velti šīs sievietes rakstīja un lūdzās. Apsūdzēto liktenis izlemts... Jau pirms pusgada pieņemts kāds īpatns dokuments. PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmums. Tas paredz izņēmuma kārtībā piemērot nāves sodu. Lēmums savdabīgs. Tajā nosaukti vārdi un uzvārdi: Jānis Bumbērs, Francis Lemešonoks-Eglājs, Osvalds Lapiņš, Ernests Vilnis un Jevgeņijs Lūsis. Pieci uzvārdi un pieci nāves sodi...220 Tiesa tikai skata pēc. Viss jau izlemts. No deviņiem apsūdzētajiem piecus drīkst nošaut. Pat par spīti noilgumam!!! Taču kas varai likumi? Vien lielceļa putekļi... Kad vajag, noslaucīs un ies tālāk.
   Sēde iesākās ar prokurora uzstāšanos. Tāds jauns, masīvs, bet stalts vīrs. Jānis Stalidzāns. Civiltiesību speciālists. Atnācis uz tiesu Viktora Buses vietā. Nosūtīts apsūdzēt, jo Buse nevar izteikties latviski!
   Prokurors runāja četras stundas. Runāja samērā viduvēji. Nu tā uz trīs ar krustu... Diezgan juceklīgi, saraustīti un nevienmērīgi. Lēkāja no vienas tēmas citā.221 Toties savu uzdevumu izpildīja. Sodus uzprasīja pareizus! Pieciem — nāves sods, bet pārējiem gadi.222
   Par šo darbu prokurors nopelnīja sev jaunu amatu...
   Tūlīt pēc Stalidzāna runas apsūdzēto pēdējie vārdi. Cilvēkiem nav ko zaudēt. Viņi runā atklāti. Runā tieši un bez aplinkiem. Zālē un pie tiesnešu galda neaprakstāms sasprindzinājums... Tādu valodu te neviens nav radis dzirdēt!
   Pirmais uzstājās Osvalds Lapiņš. Cilvēks ar traģisku likteni. Biju­šais Latvijas armijas virsnieks. Piecdesmitajā gadā jau notiesāts. Kara tribunāls viņam piesprieda divdesmit piecus gadus.223 Tagad uz apsūdzēto sola jāsēžas otrreiz. Procesa sākumā Lapiņām uzdeva nervi. Cilvēks sajuka... Lietas izskatīšanu uz vienu dienu atlika. Nozīmēja ekspertīzi. Otrā dienā slēdziens jau gatavs. Sarakstījuši veselas trīs lapas... Tur melns uz balta rakstīts: sarunas laikā cilvēks uztraucas, viņam trīc rokas un kājas. Pulss paātrināts. Kreisā roka nejūtīga. Sāp galva un visas muskuļu locītavas. Arī redze pasliktinājusies. Pacients raugās uz ārstu un neatlaidīgi prasa: "Vai tad esmu sajucis prātā, dakter? Esmu sajucis?! Atbildiet! Pasakiet to man!"
   Tiesā sēž ar zemu noliektu galvu. Nespēj saprast notiekošo... Taču ārstu slēdziens kategorisks: tā kā Lapiņš savu vainu atzīst tikai daļēji, orientējas apsūdzībā, uzskatām viņu par pieskaitāmu.224 Tā, lūk! Ja saproti, par ko tevi apsūdz, tad esi vesels!
   "Es noliedzu, ka visā astoņpadsmitā bataljona pastāvēšanas laikā būtu nogalinājis kaut vienu cilvēku!" kategoriski paziņoja Lapiņš. "Arī ebrejus neesmu šāvis. Par Slonimas operāciju neko nezinu. Pret mierī­gajiem iedzīvotājiem es nekaroju. Piedalījos vien mežu ķemmēšanās un partizānu aplenkšanās. Arī apsardzē stāvēju. Taču cilvēkus nešāvu. Kāpēc man jāatbild par to, ko neesmu darījis?
   Pēc vācu okupantu padzīšanas biju ieslodzījumā. Nosēdēju astoņus gadus. Kļuvu par otrās grupas invalīdu. Vēlāk atgriezos Latvijā. Tagad man ir darbs. Arī sabiedriskajā dzīvē piedalos. Domāju, ka manas ciešanas beigušās... Nodibināju ģimeni...
   Tā kā neesmu zvērībās piedalījies, lūdzu man nepiespriest nāves sodu."225
   Arī tiesājamais Voldemārs Šumahers savu vainu neatzina: nekādus ebrejus viņš nav šāvis. Arī zvērībās nav piedalījies. Tiesājamais lūdza vien saudzēt viņa ģimeni...226
   Tāpat Voldemārs Ogriņš vainu noliedza:
   "Neesmu piedalījies laupīšanās un cilvēku iznīcināšanā. Stāvēju vien postenī." Tā apgalvoja apsūdzētais.
   Līdzīgi rīkojās Jāzeps Zlaments. Arī viņš noliedza savu dalību arestos un šaušanās. Neatzina arī ebreju iznīcināšanu.227
   Nākamais pēdējo vārdu teica kapteinis Jānis Bumbērs. Cilvēks kolorīts. Avīzes par viņu vien rakstīja.
   Kapteinim nedaudz pāri četrdesmit. Piedzīvota un pārdzīvota ve­sela mūžība. Piecēlies viņš sāka stāstīt savu dzīvi:
   "Četrdesmitajā gadā pabeidzu kara skolu. Vācu propagandas iespaidā iestājos astoņpadsmitajā policijas bataljonā. Toreiz runāja, ka visus sūtīs uz fronti. Taču iznāca citādāk...
   Dienot bataljonā, pildīju vien vadības pavēles. Par savām dienesta gaitām vienmēr biju atklāts. Neko neslēpu. Biju rotas komandieris. Mūsu apakšvienība ar cilvēku šaušanām nenodarbojās. Jā, atzīstu, node­dzinājām dažas mājas... Taču šaušanas nebija.
   Mani jau vienreiz tiesāja. Nosēdēju desmit gadus. Ieslodzījumā iepazinos ar krievu cilvēkiem... Manas domas un priekšstati mainījās. Sāku izprast vācu propagandas būtību...
   Sodu izcietu katordznieku nometnē Kolimā. Daudz bija jāpiedzīvo un jāpārdomā... Apguvu krievu valodu. Lasīju klasiķus un izdzīvoju. Piecdesmit piektajā gadā mani atbrīvoja...
   Savus labākos gadus pavadīju nometnē. Tur iemācījos pašreizējo amatu. Piecdesmit sestajā atgriezos Rīgā.
   Sodu jau esmu izcietis... Savas ģimenes un divus gadus vecās meitiņas vārdā lūdzu..." šajā brīdī Bumbēra balss aizlūza. Brīdi paklu­sējis, viņš saņēmās un klusi noteica: "Lūdzu man mīkstināt sodu..."228
   Pēdējais uzstājās kapteinis Francis Lemešonoks-Eglājs. Arī viņš par dzīvi:
   "Trīsdesmit astotajā gadā beidzu Latvijas karaskolu. Kļuvu leit­nants. Līdz krievu ienākšanai dienēju Latvijas armijā. Pēc tam mani ieskaitīja Sarkanarmijā.
   Četrdesmit pirmajā tiku atvaļināts. Savu atbrīvošanu novērtēju kā neuzticības izteikšanu... Daudzus no virsniekiem krievi pēc tam ares­tēja. Vēlāk pēc Berijas rīkojuma tūkstošiem latviešu izveda...
   Vācieši to, protams, izmantoja. Teica, ka Staļina nemaz nav... Maskavā valdot vien ebreju grupa. Es viņu propagandai noticēju... Radās naids pret Padomju Savienību.
   Pēc kara nokļuvu gūstā. Divus gadus sabiju filtrācijas nometnē. Atgriezos mājās četrdesmit septītajā... Daudzi toreiz aicināja cīnīties... Teica, ka jāpretojas varmākām un okupantiem! Es tomēr atteicos. Uzsāku normālu dzīvi. Nodibināju ģimeni. Strādāju. Stāvoklis pama­zām uzlabojās... Sāka atgriezties izsūtītie. Arī karavīrus atbrīvoja.
   Ko es šodien varu teikt? Pie visa vainīgs karš un pārestības... Tas noveda mani uz apsūdzēto sola...
   Pats sev nelūdzu neko... Tāpat visu saprotu... Vienīgi saudzējiet ģimeni..."229
   Ar šiem vārdiem apsūdzētais savu runu beidza. Vārdi spēcīgi. Sevišķi par ģimeni! Kapteinis sevi nežēlo... Lūdz saudzēt sievu un bēr­nus... Tas vien šo cilvēku ceļ un dara nemirstīgu...
   Pēc pāris stundām tiesa pasludināja spriedumu: pieci likteņi un pieci augstākie soda mēri! Verdikts līdzvērtīgs upurēšanai! Tādam kā rituālam... Latviešiem kārtējo reizi jāatbild... Jāatbild par citu grēkiem!
   Kādā arhīva izziņā vēlāk rakstīja, ka cilvēki nošauti divdesmit devītajā maijā. Taču komisijas akta par soda izpildi... nav! Arī apbe­dīšanas vieta nezināma!
   Kad vēlāk lietu sāka pētīt, pretruna pēc pretrunas. Apsūdzības nekonkrētas. Pratināšanas metodes nelikumīgas. Izmeklētāji diktējuši liecības! Dzirdījuši ar alkoholu un likuši parakstīt protokolus. To lasot, mati stāvus ceļas...
   Arī paši apsūdzētāji sveši: Andrejevs, Krasnovs, Novikovs, Grišajevs u. c. Darīja kā gribēja. Pierādījumus fabricēja un viltoja. Visas apsūdzības baltiem diegiem šuva.230
   Arī tiesā zili brīnumi. Divas nedēļas pēc procesa beigām sastādīts kāds akts: tiesā nopratināti septiņdesmit cilvēki. Taču paraksti par liecību došanu tikai trīsdesmit astoņi! Pārējie gluži vienkārši pazu­duši...231 Šo liecību vērtība zudusi. Kas šodien ticēs lieciniekam, ja cil­vēks par saviem vārdiem nav atbildīgs?!
   Jā, spriedums kā upurēšana! Latviešiem nolaistas asinis... Atriebe un šķīstīšanās notikusi...
   Vēl šodien no mums prasa gandarījumu! Neesot samaksāti kara laika rēķini! Vai tad ar šo vēl nepietiek? Viena paaudze jau samaksājusi! Nolīdzinājusi ar asinīm... Arī par mums norēķinājusies! Bet izskatās — nepietiek!
   Varbūt arī mums izstādīt rēķinu?! Par četrdesmito gadu! Par deportācijām! Upuriem un visām pēckara šausmām!

   ***
   Augstais tiesas nams bija pieredzējis daudz dramatisku notikumu... Astoņdesmitā gada sešpadsmitajā septembrī savu pēdējo vārdu teica pavisam citi cilvēki... Jau padomju skolu beiguši. Dzimuši un auguši šajā valstī. Karš un represijas tiem gājušas secen...
   Uz apsūdzēto sola četri jauni cilvēki: Andris Šulcs, Gundars Gerbaševskis, Ivars Ivanovs un Oļegs Batarevskis.232 Apsūdzības visiem vienā­das. Viņi apzināti izplatījuši nepatiesus izdomājumus... Diskreditējuši valsti un sabiedrisko iekārtu. Vākuši un izplatījuši aizliegtas un pretvalstiskas grāmatas.
   Ja Jurģa Skulmes lietā milzu enerģiju tērēja, lai atrastu Ulda Ģer­māņa grāmatu Zili stikli, zaļi ledi, tad šeit upura lomā cita grāmata... Par pretvalstisku un apmelojošu pasludināta Alfrēda Ceihnera Latvijas boļševizācija 19401941.g." Grāmata izdota vēl vācu laikā. Darbs izcils. Tas veltīts Baigajam gadam. Skaitļi... Fakti... Uzvārdi... Aculiecinieku stāsti un dokumenti. Grāmata akadēmiska. Apsūdzība baisa. Atklāta, nesau­dzīga un tieša. Arī čekas māja aprakstīta. Pētījums skrupulozs. Ne velti drošībnieki to pasludinājuši par visu brīvdomātāju un ķeceru bībeli.
   Lietu skatīja tiesnesis Aivars Dudars, bet apsūdzību uzturēja Raimonds Daudišs.234 Starp aizstāvjiem arī Imants Briģis...
   Gandrīz visi tiesājamie savu vainu atzina un nožēloja. Gandrīz visi... Taču viens cilvēks tomēr... ne! Oļegs Batarevskis piecēlās un maigā, inteliģentā balsī noteica:
   "Sevi par vainīgu neatzīstu! Neko apmelojošu vai nepatiesu neesmu runājis! Tādi ir mani uzskati. Arī pieredze to man māca. Lūdzu mani attaisnot!!!"
   Pēc šāda paziņojuma pat tiesnesis sastinga. Arī aizstāvis tāds kā nokaunējies... Kā tādu cilvēku aizstāvēsi? Te nelīdzēs ierastās frāzes... Nevarēs teikt, ka apsūdzētais visu sapratis, nožēlojis un labojies... Jālūdz vien būs attaisnot...
   Gods kam gods, bet advokāts Imants Briģis bija uzdevuma augstu­mos... Lai tur lūst vai plīst, bet apsūdzētais jāaizstāv... Taču tik ierastā advokāta bravūra noplakusi. Nevar taču pērkondārdošā balsī sludināt, ka visa apsūdzība vien nieki un blēņas... Cilvēku tiesā par viņa pārliecību...
   Šoreiz advokātu glāba viņa amata prasme. Briģis runāja virtuozi. Gan par apsūdzētā jaunības degsmi un centieniem... Gan viņa subjek­tīvo viedokli un attieksmi...
   Vienīgi par pašu attaisnošanu tikai garāmejot... it kā starp citu... Šie vārdi baisi un dedzinoši... Kā tos skaidri pateiksi?! Jārunā aplinkus. Caur puķēm... Citādi komitejas vīri nesapratīs...
   Izlīdzējās ar frāzi, ka advokāts pievienojas sava aizstāvamā viedok­lim. Ne vairāk un ne mazāk. Tāpat jau skaidrs, ko aizstāvis lūdz...
   Nu vilks paēdis un kaza dzīva... Briģis izlīdis caur adatas aci... Gan drošībnieki apmierināti, gan Batarevskis gandarīts. Kas cits aizstāvim at­lika? Oļegs taču viņa bijušais students... Jurists. Kā viņam iestāstīsi niekus? Briģis to arī nedarīja. Pateica skaidri un gaiši: "Es, Oļeg, tev nevaru līdzēt. Vien pateikt pāris labu vārdu un viss. Tavs liktenis drošībnieku rokās. Kā vini lems, tā arī būs... Tā prokurors prasīs un tiesa spriedīs."235
   Tieši tā arī notika. Batarevskis nopelnīja gadu un sešus mēnešus. Sods jāizcieš labošanas darbu kolonijā.236 Tur būs laiks gan pārdomām, gan atmiņām.
   Bet atmiņas skaudras. Viss sākās jau pavasarī. Tieši septītajā aprīlī pie viņa darbā ieradās drošības komitejas vīri. Vesels bars. Izkratīja kabi­netu un taisnā ceļā uz Stūra māju. Pratināja visu dienu... Kā no rīta sāka, tā pusnaktī beidza. Arī pratinātājs varen ērcīgs. Sevišķi svarīgu lietu vecākais izmeklētājs apakšpulkvedis Jānis Dembovskis.237
   Izmeklētājs skarbs. Pateica skaidri un gaiši: "Tavu lietu esam iero­sinājuši pēc paša Viktora Buses rīkojuma.238 Kā prokurors teiks, tā arī darīsim. Šoreiz tev, putniņ, neizsprukt!"
   Kad Oļegs sūdzējās par galvassāpēm, Dembovskis ņirdza: "Galva sāp vien sievietēm... Un arī tad tikai zināmās reizēs... Ko tu te?! Izlocīties gribi?! Nekas nesanāks!"
   Apsūdzētais gan iebilda, ka jūtas noguris un nevarēs atbildēt uz jautājumiem... Izmeklētājam iepletās acis... Grimase baisa. Mirklis izšķirīgs. Šķita, Dembovskis zaudējis pacietību... Aiz niknuma ķēra karafi un glāzi... Vienu brīdi pat šķita, ka izmeklētājs gāzīs upurim pa galvu... Taču čekists noturējās un pierima...239
   Tieši pusnaktī Batarevski nolaida pagrabā...240 Metāla lifts, aprautas dežurantu komandas, dzelzs aizbīdņu spalgā skaņa, un tu jau sēdi ka­merā. Beidzot esi viens... Viens ar savām domām, izmisumu un bailēm.
   Tajā pašā dienā izkratīja Oļega dzīvokli. Savāca veselu kaudzi grā­matu. Jau tās pašķirstot, mati ceļas stāvus... Kāds Kārlis Polis uzrakstījis grāmatu Latvijas politiskā bilance. Darbs gan izdots vēl pirms kara, taču teksts ķecerīgs. Iedomājies tikai, autors raksta, ka "sociālisti un komunisti ir garīgi nenormāli cilvēki. Sagrābuši un izlaupījuši Krieviju. Cilvēkus padarījuši par lopiem."
   Un tad vēl teiciens, ka "sociālisms ir kā lamatas, kurās ļaužu mānītāji ievilina visus aprobežotos, lētticīgos un izvirtušos."
   Arī par Latviju grāmatā skarbi: "Aiz Zilupes glūn padomju žīdu komisārs un gaida, kad Latvija nobriedīs asinspļaujai..." Tādi, lūk, tek­sti! Ne ko pielikt, ne atņemt...
   Žurnālus un grāmatas izņēma veselu lērumu: četrpadsmit numu­rus žurnālu Atpūta. Tad vēl Solžeņicina grāmatu Gulaga arhipelāgs.
   Savāca arī latviešu klasiku — Annu Brigaderi un Aleksandru Čaku. Mūžības skartos nodēvējuši par aizliegtu grāmatu. Pārāk šerpi dzejnieks attēlojis latviešu strēlniekus. Streiki braukuši uz Latviju ar sarkanbalt­sarkaniem karogiem, sunījuši čekistus un krievus...
   Pēc ilgākiem pūliņiem atrada arī paša Batarevska piezīmes. Pelēkā kladē Oļegs atzīmējis savas slēptākās jūtas un pārdzīvojumus. Kādā vājuma brīdī autors rakstīja: "Mani nomāc apkārtējā vide. Jūtos vien­tuļš. Arī draugu nav. Pat kursa biedri aizskar un apvaino."241
   Starp apsūdzētā piezīmēm izlasīja arī kādas kursa biedrenes adresi un tālruni. Tāds īpatnējs vārds — Zvaigzne Jansone... Cilvēks nosaukts zvaigznes vārdā. Vārds intriģējošs... Izlēma nopratināt šo Zvaigzni... Izlēma un nekļūdījās. Kursa biedrene — īstens atklājums. Cilvēks runā kā no grāmatas. Liecība izcila! Apsūdzība sanāks varena!
   "Oļegs ir mans kursa biedrs," atzina jaunā sieviete. "Kopā ar viņu mācījos Juridiskajā fakultātē."
   "Kā varat raksturot Batarevski?" iejautājās izmeklētājs Leinerts.
   "Nu... viņš pēc dabas bija individuālists... No pārējiem turējās nomaļus. Arī tuvu draugu Oļegam nebija. Respektēja vien māti un vecmāmiņu. Kā viņas teica, tā viņš arī darīja."
   "Kādas bija jūsu attiecības ar Batarevski?" turpināja izmeklētājs.
   "Man... ar viņu?" izbrīnījās meitene. "Man ar viņu attiecības bija labas. Oļegs palīdzēja iekārtoties darbā. Sāku strādāt par juriskonsultu. Satikāmies bieži. Viņš man bija tikpat kā skolotājs. Palīdzēja darba jautājumos. Vēlāk gan sastrīdējāmies... Nesakrita politiskie uzskati."
   "Politiskie uzskati?" pārjautāja Leinerts. "Pastāstiet, lūdzu, kon­krētāk! Par kādiem uzskatiem jums radās domstarpības?"
   Jautājums tiešs. Izvēles nekādas. Jāstāsta vien ir:
   "Batarevskis cildināja Ulmani. Labi zināja vadoņa biogrāfiju. Citēja viņa runas. Galvenais, Oļegs gribēja... Nu kā lai to pasaka?"
   "Sakiet tieši!" iedrošināja izmeklētājs. "Kā bija, tā arī stāstiet!"
   "Nu... viņš gribēja panākt Latvijas neatkarību... Tās atdalīšanu no Padomju Savienības... Viņš tā arī teica: visas priekšrocības vien krieviem. Latviešus apspiež un nicina. Tautu nostādījuši uz iznīcības robežas... Tāpēc jāceļ latviešu pašapziņa. Mums jākļūst par nacionāli domājošu tautu."
   "Ak tā viņš teica?" pārjautāja Leinerts.
   "Jā..." nopūtās lieciniece. "Tādi bija viņa uzskati."
   "Ko vēl varat pastāstīt?" ieintriģēts iejautājās izmeklētājs.
   "Vēl varu par Oļega sievu... Aija beigusi Mākslas akadēmiju. Do­māju, ka viņai ir liela ietekme uz vīru. Arī sieva ir nacionālistiski noskaņota."
   Izmeklētājs vēl ieprasījās par ieročiem. Varbūt Batarevskis tur mājās kādu pistoli vai citu šaujamo?
   "Nē... to es nezinu," iebilda lieciniece. "Manam tēvam gan savu­laik nozaga revolveri. Tēvs strādā par milici. Izstāstīju Oļegam, taču viņš nekādu interesi neizrādīja."242
   Ar šo stāstu meitene ar tik īpatnēju vārdu — Zvaigzne — savu liecību beidza.
   Lieciniece patiešām vērtīga. Arī apsūdzība varena. Vēlāk gan Zvaigzne atjēdzās... Saprata, ko izdarījusi. Apsūdzējusi taču draugu un kursa biedru! Apsūdzējusi cilvēku, kurš viņai tik daudz līdzējis! Grēks liels! To tik viegli neizpirksi...
   Zvaigzne gan centās. Tiesā savu liecību mīkstināja. Taču izlietu ūdeni vairs nesasmelsi.
   Kamēr izmeklētāji pratināja lieciniekus, Batarevskis sēdēja Stūra mājas pagrabā. Laiks skarbs un briesmīgs. Arī pārdomas smagas... Die­nas un nedēļas rit lēni. Mēnesis aiz mēneša. Brīžiem tādas domas uznāk, ka bail pat atcerēties... Pagājušonakt sapnī ieraudzīja savu vectēvu... Stāv tāds balts un sirms vīriņš un aicina: "Nāc, Oļeg... Nāc droši... Es tevi glābšu... Atpestīšu."
   Sapnis pārtrūka, un cietumnieks pamodās... Vectēvs taču sen kā miris... Sen jau veļu valstībā... Uz kurieni viņš mani aicina? Kā vectēvs
   var mani glābt? Varbūt darīt galu visām mocībām?! Pustumsā spīguļo kameras lodziņš. Izsitīs stiklu, un lieta darīta... Stikla lauskas asas...
   Nē! Jāiztur! Ko bez manis vecāmāte, mamma un sieva? Ko viņas, nabaga sievietes, darīs? Jāiztur un viss... Lai tur lūst vai plīst, bet jāiztur...24'5
   Taču labāk par to nedomāt. Ir taču citas tēmas... Tik daudz grāmatu lasīts... Tik daudz likteņu pārdzīvots... Spēj tik atcerēties... Var taču dzīvot savā pasaulē... Atmiņu, iedomu un fantāziju pasaulē. Tur vien­mēr jūties komfortabli un viegli. Tā sniedz tīksmi, spītību un spēku. Vai kaut kas pasaulē ir stiprāks par ideju? Pār tavām domām nevienam nav varas. Guli, fantazē, atceries un iedomājies.
   Vēl tagad atmiņā kāds Zentas Mauriņas darbs. Tieši par četrdesmi­to gadu. Par kādu jaunu meiteni Spīdolu, kuru spīdzinājuši Stūra mājā. Tajā pašā namā, kur patlaban sēžu.
   Spīdola atnāca pie rakstnieces un mulsumā stāstīja: "Jaunais režīms bija noliedzis apmeklēt Brāļu kapus... Nereti gadījās, ka svētceļniekus apcietināja. Visi to zināja, tomēr gāja... Ap pusnakti aizgāju uz Brāļu kapiem. Aizgāju un klusā balsī deklamēju... Brīnišķīgs pārdzīvojums. Vārdi dega sirdī kā lāpas. Un tad mani arestēja. Vēl saistītām rokām deklamēju tautas lūgsnu. Neticēsiet, bet jutos patiesi laimīga. Par apcie­tināšanām jau iepriekš biju dzirdējusi. Taču tas mani neatturēja. Daudzi tagad kļuvuši gļēvi... Viņiem bail. Bet es nekā nebaidījos.
   Sākumā mani ievietoja kopējā kamerā. Tas vēl nelikās tik ļauni. Bija ar ko parunāties. Vēlāk pārcēla uz vieninieku celli... Pirmo spīdzi­nāšanas pakāpi izturēju..."
   "Vai jūs pazīstat doktoru Kānu?" negaidīti iejautājās Spīdola.
   "Tikai nedaudz," atteica rakstniece. "Vienreiz biju uz konsultāciju."
   "Vai zināt, kur Kāns tagad strādā?"
   "Nē..."
   "Čekā... Viņš gādā, lai cietumniekiem tiktu "aiztaupītas" vis­ļaunākās mokas. Tiklīdz kāds no sāpēm zaudē samaņu, dakteris to atmodina... Viņam tādi līdzekļi... Tikai žīds tādas mocības var izdomāt!"
   "Nu... nu," iebilda rakstniece, "cik man zināms, arī daudzi žīdi ir apcietināti. Žīds žīdu moka..."
   "Kā... jūs žīdiem simpatizējat?" iekliedzās Spīdola.
   "Nomierinies... Visi, kas cieš, ir mani brāļi. Visi, kas citiem sāpes sagādā — ienaidnieki. Nav tautas, kas būtu no pirmsļaunuma brīva. Tādēļ bezjēdzīgi kādu tautu nīst... Jānicina ļaunums."
   "Jūs reiz apgalvojāt, ka Dieva dzirksts kvēlo katrā cilvēkā," ieteicās Spīdola un turpināja, "tā nav taisnība... Velns ir varenāks par Dievu... Nevienam neesmu teikusi, ka biju ellē."
   Sekoja stāsts par karceri, metāla knaiblēm, asinīm un mokām. To izstāstījusi, Spīdola iejautājās:
   "Un tagad jūs arī nenīdīsiet žīdus?"
   "Nē, Spīdola... Es ienīstu bendes un spīdzinātājus. Un man vien­alga, vai tie žīdi, krievi, turki vai latvieši." Tomēr Spīdola palika pie sava: "Mūsu bendes tagad ir žīdi..."244"
   Zentas Mauriņas eseju nomainīja kāds cits stāsts. Viens no juris­tiem savulaik dalījās atmiņās. Stāstījis savus piedzīvojumus čekas mājā.
   Viņu, sešgadīgu bērnu, kopā ar māti četrdesmit devītajā savākuši drošībnieki. Mātei savs pratinātājs, bet puiku apstrādājusi čekas inspek­tore... Tāda kalsnēja un sausa ebrejiete. Lauzītā latviešu valodā sieviete uzkliedza:
   "Puisīt, tu zini, ka melot nav labi? Tu man, Jānīt, tagad pastāsti, kur ir tavs tētis? Kad tu kopā ar mammu viņu pēdējo reizi redzēji? Es taču zinu, ka jūs tēvu apmeklējat!"
   "Es... nezinu," iešņukstējās Jānis. No bailēm bērns pat valodu raustīja.
   "Noliec plaukstas uz galda!" uzbļāva inspektore. Zēns izstiepa trīcošos pirkstus uz galda... Sekoja spējš sitiens ar lineālu... Taisni pa pirkstiem. Sāpes neciešamas. Bērns iekliedzās un sāka raustīties... Asaras un vaimanas. Parunāt vispār vairs nevar. Ja arī gribētu ko stāstīt, nevarētu...
   Jau pēc daudziem gadiem vēlreiz iznāca sastapt šo sievieti. Sastapšanās liktenīga. Abi sāka strādāt vienā darba vietā — Rīgas 2. ti­pogrāfijā. Jānis pa vakariem mācās, bet naktīs strādā par burtlici. Turpat raujas arī kāda pavecāka ebrejiete. Vienmēr stāsta, ka savulaik strādājusi čekā. Laiks bijis bargs...
   Tāda laipna un izpalīdzīga. Gandrīz vai šefību uzņēmusies pār jauno cilvēku.
   Jānis vēl brīnījās, kāpēc viņa tik laba un pretimnākoša. Un vēl par čeku stāsta...
   Apskaidrība nāca vēlāk. Jauneklis bija atpazinis savu kādreizējo mocītāju... Arī viņa savu upuri bija atcerējusies. Laikam jau veco ebre­jieti sirdsapziņa mocīja... Bet varbūt bailes: ja nu jauneklis viņu atceras? Ko tad? Vēl gribēs atriebties... Bet varbūt viņš sen to aizmirsis... Maziņš taču bija...
   Kā ierauga, tā mokās: ir atpazinis vai nav... Tā līdz mūža beigām mocījās...
   Vienīgi tēvu Jānis gan nesagaidīja... Pēc aresta viņš vairs neatgriezās.
   Guli un prāto. Drūmas domas vien pa galvu šaudās. Un visas par čeku vai čekistiem. Ne velti drošībnieki meklēja Ceihnera Latvijas boļševizāciju. Grāmata saistoša un interesanta. Vēl tagad prātā kāds fragments no šā darba: "Četrdesmit pirmā gada septiņpadsmitajā jūnijā kāda Rīgas krievu avīze publicēja nekrologu: "Četrpadsmitajā jūnijā, izpildot dienesta pienākumus, traģiski gājis bojā darba tautas dēls un mūsu biedrs Nikolajs Kondratjevs." Nekrologu parakstījusi biedru grupa. Četrdesmit parakstu: Antonovs, Aleksandrovs, Broģanskis, Bermans, Vlasovs, Vulfsons, Hiršfelds, Židkovs, Zjūzs, Rafe, Ruvinskis, Cvetkovs, Ceitļins un citi." Uzvārdi interesanti. Neviena latvieša. Tikai krievu un ebreju vārdi...
   Aizgājēju Kondratjevu deportāciju naktī nošāva kāds latviešu virsnieks. Nošāva brīdī, kad viņš mēģināja arestēt virsnieka ģimeni...246
   Kad Oļegs no pārdomām atģidās, kļuva tā dīvaini... Arī viņš sēž Stūra mājas pagrabā. Apkārt sargi, izmeklētāji... Tikai nav neviena ebreja. Tas laiks, kad viņi te saimniekoja, jau pagājis. Vēl palikušos no čekas iztīrīja septiņdesmitajos gados... Tūlīt pēc slavenās "lidmašīnu lietas". Tagad apkārt vien krievi un latvieši... Krievu, protams, vairāk... Arī va­loda tikai krievu...
   Tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas viņu pārvietoja uz Šķirotavas cietumu... Tur viss sākās no gala: kopīga kamera, pierakstīšanās... Sitieni pa skaustu, krūtīm un vēderu... Arī jautājumi dīvaini... Nekad pa prātam neatbildēsi! Nedod, Dievs, aizņemties un palikt parādā... Ieslēgs skaitītāju. Procenti augs zibens ātrumā... Par tiem būs jāmaksā skaudri...
   Tāda, lūk, savas pārliecības un pēdējā vārda cena. Batarevskis to samaksāja un izturēja.

   ***
   Jurģis Skulme atzina savu vainu un nožēloja grēkus. Vara to novērtēja. Viņam sods daudz maigāks. Piespriestas vien "stroikas"! Piespiedu darbi... Ne īsti cietums, ne brīvība... Ne cepts, ne vārīts. Kaut kas pa vidām... Kaut kas pazemojošs un nožēlojams. Vara spēlējas ar viņu kā kaķis ar noķertu peli... Pat uz soda vietu jābrauc par savu naudu! Pazemojoši...
   Pirmā pietura Ugāle... Piecstāvīgs baltu ķieģeļu nams... Kopmītne. Viss nodzīvots un nolaists līdz kliņķim. Jurģa miteklis piektajā stāvā: viena istaba, virtuve un vanna. Trīsreiz nedēļā siltais ūdens. Arī iemīt­nieki trīs... Putekļi nav slaucīti nedēļām ilgi.
   Istabā trīs gultas. Dažādiem instrumentiem apkrauts galds. Istabā uz plaukta sakrautas radiodetaļas. Arī virtuvē skan radio... Tikai tāds dīvains — pati kaste atsevišķi un detaļas atsevišķi... Visa tā drazu kaudze tomēr skan... Tā vien šķiet, ka iemitinājies kāds radiotehniķis... Izrādās, nē... Divi no puišiem sametuši naudu un nopirkuši televizoru. Trešais bijis iemetējs. Kā piedzeras, tā ārdās... Vienā reizē izmetis pa logu pulk­steni, citas lietas un arī televizoru... Uz plaukta sakrauts tas, kas palicis pāri... Še tev bija — radiotehniķis! Vieni dzērāji un skandālisti.
   Dzīvoklis lepns... Pat balkons... No tā visu lieko met ārā... Ātri un ērti...
   Kompānija raiba... Pie galda sēž tāds drūms, gadus divdesmit piecus vecs jaunietis. Stāsta par dzeršanām un kautiņiem... Tad viens krievs, kurš pats nezina, par ko iekritis. Ir arī kāds latvietis. Dzērumā izraisījis avāriju. To vien dara kā lielās... Esot liela piekrišana pie sievietēm...
   Pilna kopmītne ar kaušļiem, zagļiem un dzērājiem...
   Jā, Ugāle nav Ozolkalna iela! Te neviens kafiju pie gultas nenesīs. Arī par molbertu un krāsām var aizmirst. Garastāvoklis uz nulles...
   Vakarā ienāca vietējais milicis. Skaitās te komandants. Nedaudz pagrozījās un aicināja uz pārrunām: Ugālē darba neesot. Viss ejot uz grunti... Arī nopelnīt neko nevarot. Nelikšot taču Jurģi pie lāpstas un ķerras... Lai braucot uz Daugavpili. Turklāt steidzīgi. Situācija traģiska. Nav ne darba, ne naudas, taču jābrauc...247

   ***
   Pusotra mēneša pēc sprieduma emigrantu avīze Latvija vēstīja, ka Rīgā notiesāts Jurģis Skulme. Viss sācies jau maijā. Jūnijā viņš atlaists no darba un vairākkārt pratināts. Mājā izdarīta kratīšana. Skulme it kā turēts mājas arestā. Augustā jau notiesāts ar divarpus gadiem pār­mācības nama. Tiesa bijusi slēgta. Process ildzis divas vai trīs dienas. Prokurors, VDK majors Kandrovs pieprasījis septiņus gadus...
   Skulme apsūdzēts par slepenu vēstuļu sūtīšanu. To kopijas figu­rējušas tiesā. Pats process filmēts. Tas darīts gudri: ja ārzemes sacels troksni vai protestēs, varēs reaģēt!
   Jurģa Skulmes māja esot aizzīmogota. Visi Rīgas mākslinieki esot ļoti satraukti...248 Jau nākamajā avīzes numurā korespondenti stāstīja, kā pret mākslinieku gatavota pati apsūdzība...249
   Oktobrī vēsti par Skulmes notiesāšanu pārpublicēja arī Amerikā. Ziņa tā pati: prokurors Kandrovs prasījis Skulmem septiņus gadus, bet tiesa iedevusi vien divarpus...
   Pats mākslinieks tiesā skaļi un skaidri protestējis... Visas apsū­dzības noraidījis...250
   Novembrī ažiotāža jau ritēja pilnā sparā. Avīzes pilnas... Rīgā vajā mākslinieku Skulmi!!! Pašu lietu dēvē par safabricējumu un viltojumu!
   Arī par Mākslas akadēmiju raksta. Piemin gan Induli Zariņu, gan Pēteri Zeili. Pēdējais Skulmi nosaucis par nodevēju... Aprakstīts arī Georgs Kruglovs. Šis Skulmi zākājis vispretīgākajā veidā. Minēts arī laipotājs un glumiķis Romis Bērns un citi.
   Avīzes apšauba visu, ceļ gaismā pretrunas un neskaidrības: kāpēc Skulme tik slepenas vēstules ar roku rakstījis? Kā uz Zviedriju sūtītā vēstule nonākusi tiesā? Ja vēstules vedējs to būtu iemetis Zviedrijas pastā, tā nokļūtu pie adresāta, nevis tiesā! Un ko darījis aizstāvis? Kāpēc nav cīnījies un protestējis?! Varbūt advokāts kalpojis čekai? Pildījis drošībnieku uzdevumus? Pierunājis Skulmi atzīties un visu nožēlot?!
   Varbūt padomju vara grib iebaidīt ārzemju latviešus? Negrib, ka tie uz Latviju brauc!251
   Jautājumu un pārmetumu daudz... Tos lasot, tā vien šķiet, ka visa latviešu emigrācija sacelta kājās... Cilvēki sašutuši par čekas rīcību...
   Vara Rīgā sāka nervozēt. Neviens nebija gaidījis, ka protesti būs tik apjomīgi. No latviešu avīzēm ziņas par Skulmes notiesāšanu pārceļoja uz vācu, zviedru un citu valstu laikrakstiem. Arī ārzemju radio par to vien kladzināja. Pietika jau ar ebreju protestētājiem! Un te vēl Skulme?! Kaut kas bija jādara! Drošības komiteja laida darbā savus aģentus...
   Sevišķi izcēlās divi ziņotāji. Kāds aģents ar segvārdu "Krista". Lai jūs nemaldina šis skaistais sievietes vārds... Aiz tā slēpās kāds Latvijas Operas un baleta teātra solists... Cilvēks fiziski pievilcīgs un izskatīgs. Strādāja čakli. Kad mūsu baleta trupa septiņdesmit septītā gada augustā viesojās Latīņamerikā, solistam dubultslodze. Jāzvana uz Eiropu. Jāsarunā randiņš. Pēc atgriešanās Eiropā tikšanās ar kādu radio Brīvība latviešu nodaļas redaktori Bungs. Abi tikās Amsterdamā. Redaktore solistam stāstīja, ka radio līdzstrādnieks Egils Švarcs (*Egils Švarcs, dzimis 1934. gada — bijušais Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs. Izceļojis no PSRS 1973. gadā.) esot sācis intere­sēties par Jurģi Skulmi. Teicis, ka pēc augusta procesa neko nezinot par mākslinieku...
   Arī viņai Skulme interesē. Tāpēc lūgusi solistam ievākt ziņas par mākslinieku. Tikai jāievēro piesardzība. Nekādā gadījumā nedrīkst tik­ties ar pašu Skulmi! Tas esot bīstami. Varbūt Jurģis padarīts par ziņo­tāju? Viss varot gadīties... Cilvēks jau pēc dabas vājš. Un ja vēl viņam izrāda kādu pretimnākšanu. Atvieglo soda režīmu... Tāds vīrs var būt gatavs uz visu! Stāstīs un ziņos par tiem, kuri to apmeklējuši... Apmeklētāju taču netrūkst. Uz disidentiem cilvēki kā traki... Krīt kā mušas uz medu...
   Solists jeb aģents "Krista" bija ļoti vērtīgs kadrs. Izskatīgs vīrietis. Ne velti redaktore Bungs viņā samīlējusies.252 Tas aģenta darbu tikai sekmēja.
   Izpildot redaktores lūgumu, aģents "Krista" septiņdesmit septītā gada divdesmit sestajā oktobrī tikās ar Valdu Vilīti... Taču Valda tāda nerunīga. Tik vien pateica, ka Skulme sēžot Daugavpilī. Lai prasot citiem. Jurģim tagad citas simpātijas...153
   Bija vēl kāda aģente ar segvārdu "Ieva". Ļoti enerģiska sieviete. Ziņojumu veselām kaudzēm. "Ieva" komitejai kalpo jau piecus gadus. Viņai dots uzdevums dezinformēt emigrantus.
   Septiņdesmit septītā gada oktobrī "Ieva" tikās ar Šiliņu pāri no Amerikas. Satikās tepat Rīgā. Labi patērzēja un pie reizes uzdevumu izpildīja. Stāstīja, ka nav labi taisīt troksni Skulmes lietA. Lai šo ziņu nodod emigrācijas vīriem — J. Staprānam un U. Bluķim. Lai viņi saprot. Lieks troksnis var tikai kaitēt Jurģim. Ierosinās vēl jaunu lietu. Ņems un otrreiz notiesās...254
   Aģente "Ieva" bauda īpašu komitejas uzticību. Viņa braukā pa ārzemēm, tiekas ar cilvēkiem un strādā. Septiņdesmit septītā gada asto­tajā septembrī "Ieva" Amerikā satikās ar U. Bluķi... Tas, naivs būdams, lūdza parūpēties par Skulmi... Varbūt māksliniekam nepieciešama kāda palīdzība, morāls atbalsts? Kad "Ieva" atgriezīsies Rīgā, lai apmeklē Astrīdu Peku vai Rūtu Muižnieci... Lai nodod sveicienus no Ilzes Lak­stīgalas un Ausmas Nonāts... Šoreiz sveiciens būs kā nosacīta parole... Tāds kā lojalitātes signāls...
   Pēc Bluķa vārdiem, gan Astrīda Peka, gan Rūta Muižniece ir tuvi cilvēki Jurģim... Ja izdosies kaut ko uzzināt, lai izstāsta Šiliņu pārim no Amerikas. Tie pašreiz viesojas Rīgā. Kad atgriezīsies, varēs pastāstīt...255
   Drošības komiteja cīnījās, kā mācēja. Lai aizvērtu muti šiem ārzemju protestētājiem un bļāvējiem, laida darbā "smago artilēriju"...
   Septiņdesmit septītā gada septiņpadsmitajā decembrī Latvijas televīzijā sākās iknedēļas raidījums Pasaule un politika. Vada pats Edvīns Freidenfelds. Raidījums populārs. Vizuāli ļoti interesants. Līdzās ekspertu viedokļiem dažādi dokumentāli kadri. Šoreiz pārraide veltīta Jurģim Skulmem.
   Raidījuma sākums intriģējošs. Freidenfelds stāsta par Bruno Kalniņu. "Emigrācijas barvedis tēlojot strādnieku partijas vadītāju... Kas viņš par vadītāju?!" lielā dedzībā iesaucās Freidenfelds. "Visa viņa par­tija viena vienīga izkārtne! Aiz tās slēpjas spiegu grupa!!!"
   Balss Freidenfeldam tāda, ka nobīsies... Uzreiz pielēksi no dīvāna un skriesi uz durvīm... Ja nu pēkšņi kāds ārzemju spiegs ielavās?!
   Tūlīt aiz Bruno Kalniņa — radiostacija Brīvība un Ķīnas Tautas Republika... Jā, tieši Ķīna! Tobrīd Padomju Savienības ienaidniece...
   Tad daži vārdi par Gorkija ielas tiltu. Diktors stāsta, ka tas nesabo­jās Vecrīgu...
   Un tad vērsim pie ragiem. Pa visu ekrānu Izabellas Genmarkeres portrets. Filmējuši drošībnieki. Rāda, kā Iza Rīgas lidostā izkāpj no lid­mašīnas.
   Pāris vārdos piemin Agni Balodi. Nākamajā kadrā jau tiesas sēde: Raimonds Daudišs skarbā tonī lasa apsūdzības rakstu. Dažas minūtes rāda prokuroru, tad uz ekrāna slavenā Jurģa Skulmes vēstule...
   "Darbs rūpīgs..." komentē Freidenfelds. "Redzat, cik glītā rokrak­stā uzrakstīts?"
   Tālāk diktora Valda Čukura perfektā balss. Tāda raksturīga vien padomju diktoriem. Čukurs ar izteiksmi lasa fragmentus no vēstules: par Daugavpili, Liepāju, streikiem, skrejlapām un vagoniem, kuru riteņi piemetināti sliedēm...
   Pēc brīža vēstuli nomaina jauns kadrs. Uz ekrāna vecais latviešu virsnieks Jānis Zemītis. Stāsta kā Jurģis no viņa memuārus prasījis.
   Televīzijas ļaudis aizbraukuši pat pie vecā vīra... Saorganizējuši interviju. Zemītis stāsta, ka naudas dēļ gribējis memuārus publicēt. Iztikšana esot vāja...
   Tālāk sižets par Agni Balodi. Liecinieki stāsta, kā Jurģis ar viņu ticies. Arī piefilmējums labs. Rāda Jurģa darbnīcu. Tad Valsts Mākslas akadēmijas, kur Jurģis strādājis, logus. Citē liecinieku liecības. Teksti ņemti no drošības komitejas papīriem... Lietā tādu dokumentu nav...
   Vēlāk operators atgriežas tiesas sēdē. Kamerai slīdot, rāda ties­nešus, lieciniekus, advokātu Briģi un, protams, prokuroru. Citē kādu fragmentu no apsūdzības runas. Slavē prokuroru un advokātu. Esot augstas raudzes juristi. Visu izdarīs precīzi un likumīgi. Tā, lūk! Lai ārzemnieki neuztraucas. Padomju tiesa strādā objektīvi un taisnīgi.
   Sižets beidzas ar spriedumu. Uldis Krastiņš visā nopietnībā lasa sprieduma rezolutīvo daļu:
   "Sodīt Jurģi Skulmi ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem..."
   Pats interesantākais kadrs pietuvināts raidījuma beigu daļai. Jurģis Skulme Daugavpilī. Būvmateriālu noliktavā. Stāv "pufaikā" un atbild uz korespondenta jautājumiem:
   "Ko jūs, Skulme, varat teikt cilvēkiem, kas gribētu darīt apmēram to pašu, ko jūs... izdarījāt?"
   Skulme uz brīdi koncentrējas un tad mierīgā un pārliecinošā balsī saka:
   "Ziniet, tādus īpašus padomus ir grūti dot... Ko es vienīgi varu teikt? Esmu ilgi domājis... Uzskatu, ka tā ir bijusi ārkārtīga neapdomība un nesaprātība! Ja kāds ko tamlīdzīgu iedomātos darīt, tāda rīcība būtu galīgi aplama..."256
   Vārdi kā akmenī cirsti — neapdomība, nesaprātība un aplamība... Iespaids, ka Jurģis labojies?! Neko teikt! Vareni!
   Vienīgi čekisti pēc tam smējās. Teicās, ka bijuši gatavi Skulmi atbrīvot... Ja viņš būtu piekritis televīzijas ekrānos paziņot, ka bijis Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes spiegs un tagad nožēlo savu rīcību, — viņu uz karstām pēdām atbrīvotu.257 Lai tie Rietumu bļāvēji redz, cik humāni esam...
   Taču tā nenotika... Jurģis vien kārtējo reizi nožēloja grēkus...
   Raidījums beidzās ar Bruno Kalniņu. Ekrānā redzams, kā viņš apmeklē Izraēlu. Filmēts Ben Guriona lidostā...
   Tālāk sekoja diktora vārdi: radiostacija Brīvība, Ķīnas Tautas Republika un cionisti... Tie visi ir Padomju Savienības ienaidnieki...
   No lielās politikas pārgāja pie morāles. "Mums visiem jābūt skaidrībā, ar kādiem cilvēkiem tiekamies. Politiskajai modrībai jābūt vienmēr un visur!" kaismīgā balsī sludināja raidījuma vadītājs. Ar šo sakramentālo frāzi pārraidi beidza.258
   Efekts spēcīgs. Sabiedriskā doma ievirzīta un nostiprināta. Šaubu nekādu!
   Pēc trim nedēļām milzīgs raksts Padomju Jaunatnē. Nosaukums iespaidīgs: "Observatora iekrišana jeb mākslinieks bez maskas". Kā autors norādīts Jānis Kritums. Zinātāji gan stāstīja, ka rakstu uzrakstījis Fridrihs Straube-Strauss.259
   Raksts pamatīgs. Viss tas pats, kas televīzijā. Ir tikai viena maza atšķirība. Ja televīzija beidza ar Bruno Kalniņu, tad avīze ar Valdu Vilīti... Kā viņa, palīdzot Jurģim, tikusi pie kažoka un franču smaržām...

   ***
   Jurģis Valdai Vilītei bija uzdāvinājis franču smaržas... Taču paša laikmeta smarža gan nebija franču... Drīzāk dvakoja pēc bailēm... Tās bija visur... Uz ielas... Mājā... Skolā... Darbā... Cilvēki baidījās no patiesības. Visur vien meli. Brīžiem skaisti, ticami un pārliecinoši, bet tomēr meli. Arī izlikšanās... Tā piedzīvoja ziedu laikus... Uzkāpj cilvēks tribīnē un sāk melst tādus niekus, ka pašam jāsmejas. Taču visi klausās un aplaudē... Ļaudis ar to samierinājušies un apraduši... Tāds laiks. Ja tērzēsi ar šo pašu tribīnes runātāju uz ielas, runās draudzīgi un atklāti... Kā uzkāpj tribīnē — viss mainās. Pavisam cits cilvēks. Pat balss mainās. Tonis oficiāls un kokains.
   1978. gada 18. janvārī sasaukta Mākslinieku savienības valdes prezidija sēde. Dienaskārtībā Jurģa Skulmes personas lieta. Gudri vīri un sievas lems, ko darīt ar šo nepaklausīgo spītnieku Jurģi.
   Sēde nolikta uz pulksten desmitiem rītā. Turpat Benjamiņa mājā. Edgara Iltnera kabinetā.
   Pati telpa vienkārša. Nav kā stāvu zemāk rakstniekiem. Tur valda greznība. Bet šeit nekā tamlīdzīga. Tipisks augsta ranga padomju ierēdņa kabinets. Tumšas, klasiskas mēbeles. Priekšsēdētāja rakstām­galdam piebīdīts garš apspriežu galds. Katrā pusē pa sešiem krēsliem. Galdi izvietoti "T" burta formā. Sēžamie arī gar sienām. Tie viesiem un tehniskajiem darbiniekiem. Pie gala sienas Leo Svempa glezna Vāze ai ziediem. Tā vienīgā atšķirība no citu priekšnieku kabinetiem. Tur pie sienas karājas Ļeņins. Šeit Leo Svemps... Mākslinieki taču... Šādu vaļību un brīvdomību tiem atļāva.
   Jau īsi pirms desmitiem sanāca prezidija locekļi: Uldis Zemzaris, Bruno Aide, Ojārs Ābols, Kārlis Dobrājs, Džemma Skulme, revīzijas
   komisijas priekšsēdētājs Pētersons un vēl pavisam jaunais un spriganais Jānis Anmanis.
   Prezidija sastāvs ļoti pārliecinošs. Vīri un sievas nobrieduši. Pie­redzes un nopelnu pārpārēm. Vienīgi Anmanis... Tam viss vēl priekšā. Taču cilvēks radošs un pretenciozs.
   Tieši desmitos savu vietu ieņēma Edgars Iltners. Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs. Šogad viņam piešķirts PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukums. Ievēlēts arī PSRS Mākslinieku savienības valdē. Vīrs titulēts... Pēc skata nemaz nepateiksi. Uz ielas noturētu par parastu ierēdni. Cilvēkam nedaudz pāri piecdesmit. Mati jau atkāpušies. Arī acīs nekā sevišķa. Tāds vidusmēra cilvēks.
   Iltners paziņoja dienaskārtību un, izvilcis kādu papīru, sāka lasīt:
   "Jurģis Skulme tiek apsūdzēts melīgu izdomājumu izplatīšanā... Apsūdzētais savu vainu atzinis un nožēlo. Pie šādiem apstākļiem tiesas kolēģija uzskata, ka Skulmi var labot un pāraudzināt, neizolējot no sabiedrības..."
   Tālāk sekoja Kriminālkodeksa panti un punkti.
   "Spriedums galīgs un nav pārsūdzams."
   Valdes priekšsēdētājs runāja lēni un šķietami bez emocijām. Runāja sausi, ieturēti un garlaicīgi. Beidzis papīra lasīšanu, viņš pacēla acis un stīvi ierunājās:
   "Visi jau droši vien lasījuši rakstu Padomju Jaunatnē. Arī televīzi­jas raidījumu redzējāt. Mums šodien jāizsaka sava attieksme pret Skulmi."
   Pirmais savu viedokli izteica Uldis Zemzaris. Vīrs pašos spēka gados. Nav pat vēl piecdesmit. Paskats amizants. Tāda neliela ķīļbārdiņa un labi apcirptas ūsiņas. Uz acīm brilles. Aiz to stikliem spri­ganas, dzirkstošas acis. Tāda pati arī valoda. Ko viņš patiesībā domā, grūti teikt. Taču valoda veikla. Demagogs pieredzējis...
   "Ziniet..." iesāka Zemzaris, "mēs ar Jurģi kopā mācījāmies Akadēmijā. Viņam vienmēr patika dažādas asprātības un joki. Arī bau­mas viņu interesēja... Taču tas, ko viņš tagad sadarījis, ir zemiski. Tāda rīcība prasa stingru nosodījumu.
   Jurģis dzīvoja atrauti no kolektīva... Dzīvoja pats savā pasaulē... Un, lūk, rezultāts!" iesaucās Zemzaris. "Viņš ir nokļuvis ļoti sliktā ietekmē..."
   Zemzaris runāja ātri un veikli... It kā Skulmes rīcību nosodīja. Taču kādu sodu piemērot, neteica... Visi gaidīja, ka viņš pieprasīs Jurģi izslēgt no Mākslinieku savienības. Taču runātājs par izslēgšanu nebilda ne vārda.
   Tūlīt aiz Zemzara uzstājās Bruno Aide. Vīrs jau gados. Viņam pāri sešdesmit. Galvasvidus papliks. Taču atlikušie mati stiepjas līdz apkak­lei. Tādi gari, sirmi peisaki... Arī vaigubārda varena. Gluži kā Napoleona armijas virsniekam. Acu skatiens gudrs un cilvēcīgs.
   "Arī es Jurģi Skulmi pazīstu jau sen," iesāka runātājs. "Viņam bija ļoti atvērts raksturs. Brīnums, kā viņš varēja nodarboties ar tik netīrām lietām. Jurģis vienmēr bija impulsīvs. Ko domāja, to runāja. Ļoti žēl, ka viņš tik zemu nolaidies... Es arī domāju, ka Jurģa rīcība prasa stingru nosodījumu."260
   Arī Aide par nosodīšanu, taču, kādu sodu piemērot, vecais vīrs neteica...
   "Dīvaini..." nodomāja Iltners. "Es taču Džemmai jau pirms sapul­ces teicu, ka nav cita varianta, kā izslēgt Jurģi... Taču šie abi kaut ko nav sapratuši..."261
   Apburto loku pārrāva Jānis Anmanis. Cilvēks jauns un straujš. Runāja interesanti, taču nedaudz dīvaini... Brīžiem tāda intonācija, ka jāsmejas...
   Anmanis iesāka raiti:
   "Jurģa Skulmes nodarījums met ēnu uz visu mākslinieku kolek­tīvu. Ko domās visi tie tūkstoši, kuri lasīja avīzi, noskatījās televīzijas pārraidi... Mākslinieks... un pēkšņi noziedznieks. Man šķiet, ka mums vajadzētu kādā lielākā sapulcē to visu pārrunāt... Kas tie ir par gadīju­miem, kad cilvēks nonāk uz apsūdzēto sola? Mākslinieki taču bieži brauc uz ārzemēm un var nokļūt dažādās situācijās... Es domāju, ka Jurģi Skulmi vajag izslēgt no Mākslinieku savienības..."262
   Iltners atviegloti uzelpoja. Vismaz viens skaidri un gaiši pateica, ka Skulme jāizslēdz... Redz kā?! Jauns vēl tas Anmanis, bet runā pareizi... Kā no grāmatas. Arī par ārzemēm pateica... Prieks klausīties.
   Nu maisam gals vaļā. Nākamais uzstājās Ojārs Ābols. Par viņu šaubu nebija. Cilvēks uzticams. Četrdesmitajā gadā nostājies komunis­tu pusē. Vēl pēc gada pieteicies Latviešu Strēlnieku divīzijā.
   Ābols runāja ļoti īsi un šķietami loģiski:
   "Mēs no Mākslinieku savienības," uzsāka Ābols, "esam izslēguši cilvēkus par dzeršanu un pļēgurošanu. Taču Jurģis izdarījis daudz smagāku pārkāpumu. Es pievienojos tiem, kuri liek priekšā viņu izslēgt no Savienības. Nezinu, kā viņš skatās uz mūsu organizāciju... Taču, ja viņam nepatīk mūsu kārtība un iekārta?!" kāpinādams toni, dusmās šņāca runātājs. "Ja viņš to nomelno?! Tad būs pareizi, ka Jurģis Skulme no mūsu kolektīva aiziet..."
   Kā nākamais pieteicās Kārlis Dobrājs. Interesants vīrietis. Izteik­smīga bārda... ūsas. Arī sejas vaibsti savdabīgi. Pati uzstāšanās gauži īsa, bet noteikta un precīza.
   "Ja māksliniekam nav pieņemami mūsu organizācijas statūti, kāpēc viņu te turēt?" retoriski vaicāja Dobrājs. "Tas būtu pretrunā ar loģiku. Ja Jurģis nav uzskatījis par iespējamu sargāt Mākslinieku savienības godu, viņam nav vietas mūsu kolektīvā..."263
   Viedoklis ass un nesaudzīgs. Arī retorika skarba. Kaut kas no piecdes­mito gadu stila. Tad tīrīja kadrus un teica — kolektīvā tādiem nav vietas...
   Tad piecēlās Džemma Skulme... Skaista sieviete. Gari blondi mati. Arī sejas pantos klasisks skaistums. Pati slaida un sportiska. Mugurā piegulošs tumšs džemperis ar paaugstinātu kaklu. Iespaids elegants. Vienīgi acīs tāds kā skarbums un aukstums...
   Dāma gudra un pašapzinīga. Arī valoda tāda pati.
   "Jurģis Skulme ir mans brālēns," lietišķi uzsāka Džemma, "taču mums nekad nav bijis cieša kontakta. Arī garīgā ziņā viens otru nesapratām. Viņš droši vien meklēja tādu vidi, kurā varētu justies apmierināts. Noklausoties televīzijas pārraidi un redzot to vēstuli, Jurģi vairs nevaru uzskatīt par cilvēku... Viņš vienkārši ir maniaks!!!"264
   Pēc pēdējiem Džemmas vārdiem klātesošie saskatījās... Tādus dusmu uzplūdus viņi nebija gaidījuši... Jurģis taču Džemmas radinieks... Kā viņa tā?!"265
   Taču māksliniece runāja no sirds. Kā domāja, tā arī runāja. Uz Jurģi sen krājies naids... Šis cilvēks viņai nepatika... Mūždien neapmierināts un īgns. Brīžiem pat šķita, ka Jurģis viņu skauž... Pašam nevedas un tad izgāž žulti uz līdzcilvēkiem.
   Ja tā tīri cilvēciski, tad Džemmai vienīgajai bija morālas tiesības tā izteikties. Jurģis viņas radinieks... Tuvs cilvēks var atļauties daudz ko pateikt... Citiem tādu tiesību nav...
   Nākamais runātājs daudz diplomātiskāks un pielaidīgāks — revī­zijas komisijas priekšsēdētājs Pētersons.
   "Jurģis savulaik ir izdarījis daudz laba," uzteica kolēģis. "Viņš vāca materiālus par mākslinieku daiļradi. Darīja to fanātiski. Arī revīzijas komisijā bija aktīvs. Kas to varēja iedomāties, ka viņš nostāsies uz tik slidena ceļa. Taču..." iepauzēja Pētersons, "ja viņš ar savu darbu pie­rādīs, ka ir cienīgs būt par mākslinieku kolektīva locekli, mēs viņu no jauna uzņemsim mūsu savienībā..."
   Pēdējais vārdu ņēma pats valdes priekšsēdētājs Iltners.
   "Jurģis Skulme taču pats atzinis, ka rīkojies negodīgi pret padomju sabiedrību!" rezumēja priekšsēdis. "Tagad viņš izcieš sodu. Es ne­domāju, ka mēs viņu jebkad būtu atstūmuši. Skulme fanātiski strādāja: gleznoja, piedalījās izstādēs un vāca materiālus par citiem mākslinie­kiem. Tajā pašā laikā viņš rīkojās negodīgi pret saviem kolēģiem."
   Ar šo rezumējumu sēdi beidza. Balsojums Jurģim nelabvēlīgs. Lielais vairums par viņa izslēgšanu. Tikai divi cilvēki balsojuši pret — Uldis Zemzaris un Bruno Aide.266
   "Apspriede laba..." nodomāja majors Līnis, "trūkst tikai vienotības."
   Viņš klusi bija sēdējis Iltnera kabineta stūrī. Visu redzējis un dzirdējis. "Nekas... nekas," pavīpsnāja majors, "gan jau palabosim. Nobalsos otrreiz!"267
   Un, tiešām — jau nākamajā Mākslinieku savienības prezidija sēdē klātesošie iepazinās ar Ulda Zemzara un Bruno Aides iesniegumiem.
   "Izplatījušās runas," rakstīja Zemzaris, "ka pagājušā sēdē es un Bruno Aide it kā aizstāvējām Jurģi Skulmi. Tā nav taisnība. Toreiz nebi­ju pret sodīšanu... Viedokļi dalījās tikai jautājumā par sodu. Tagad lūdzu ierakstīt, ka es pievienojos vairākuma viedoklim..."
   Arī Aide mainīja savu pozīciju un piekrita Jurģa Skulmes izslēg­šanai.26"
   Septiņdesmit astotā gada sešpadsmitajā februārī Skulmi no Māk­slinieku savienības izslēdza. Lēmumu pieņēma vienbalsīgi...269

   ***
   Tūlīt pēc Skulmes notiesāšanas operatīvo lietu "Poļot" izbeidza. Lidojums bija noslēdzies. Skulme nolikts pie vietas... Taču drošības komiteja savu darbu turpināja...
   Dzintars Līnis un Fridrihs Straube-Strauss savu uzdevumu izpildījuši. Nu kārta citiem... Pie darba ķērusies jauna drošībnieku brigāde... Cits daļas priekšnieka vietnieks. Arī operatīvais darbinieks cits... (*Grāmatas autoram ir zināmi VDK darbinieki, kuri nodarbojas ar Skulmes operatīvo uzraudzību. Taču, pēc vienošanās ar autoru, darbinieku uzvārdi netiek izpausti) Taču uzdevumi vecie — visu redzēt, dzirdēt, saprast un novērtēt...
   Jurģi Skulmi kontrolēja un pieskatīja. Raudzījās, ar ko viņš tiekas, ko runā un kā uzvedas. Varbūt atgriezies pie vecajiem grēkiem? Atsācis sludināt pretpadomju uzskatus?!
   Lai pārbaudītu cietumnieku, piesūtīja kādu bijušo klasesbiedru... Ciemos pie Skulmes atbrauca Normunds Vijups. Šķita tāds ātrs un nevaļīgs. Teicās, ka jāsteidzas atpakaļ uz Rīgu. Stāstīja, ka drīzumā braukšot uz Somiju. Iecerējis sastapt Bruno Kalniņu. Varbūt Jurģis grib sveicienus nosūtīt?! Varbūt kādu ziņu nodot?!
   Taču klasesbiedrs tāds dīvains... Diena pavēsa, bet Normunds nosvīdis. Tāds satraucies un uzvilkts...
   Vēlāk apkārtnes ļaudis stāstīja, ka attālos kaimiņos gaidījusi kāda mašīna. Agrāk neredzēti cilvēki vaļojušies un nervozējuši. Lai īsinātu laiku, spēlējuši kārtis. Taču partija nevedusies. Spēlmaņi tādi izklai­dīgi... Skatās vien pa malām un kādu gaida...270 Tā vismaz šķita. Bet var­būt tikai māņi un iedomas.
   Septiņdesmit astotā gada trīsdesmitajā novembrī drošībnieki iero­sināja jaunu operatīvo lietu. Nosaukums intriģējošs — "Ģeļec"...271 Šeptmanis... Darījumu cilvēks... Tāds, kas vienojies un noslēdzis lī­gumu... Jautājums tikai viens — par ko cilvēks vienojies? Par ko noslēdzis līgumu? Jautājums būtisks... Tā uzreiz nemaz neatbildēsi...
   Taču dzīve rit tālāk. Brīžiem tā atgādina drāmu, bet brīžiem sāk līdzināties komēdijai... Tādai vieglai pastaigai pa dzīvi... Arī Jurģim jautrāk ap sirdi. Soda režīmu atvieglojuši... Priekšnieki kļuvuši atsau­cīgāki un mīkstāki... Ja mīļi palūgsi, atļaus pārnakšņot pie draugiem. Vismaz varēs izrauties no kopmītnes rutīnas un vienmuļības. Atvieg­lojums neliels, taču dzīvi tas dara brīvāku.
   Čekisti gan vēlāk lielījās, ka Jurģis kļuvis pielaidīgāks... Neko īpašu no cietēja nav prasījuši. Vienīgi, lai pastāsta, kas pie viņa ciemo­jas. Ko viesi stāsta un par ko runā. Varbūt kaut ko piedāvā? Tas arī viss... Tāds lietišķs operatīvs kontakts. Tāda neliela detaļa un nianse. Šīs nianses dēļ arī režīmu mīkstinājuši...272
   Vai tā bija vai nebija, grūti teikt. Varbūt čekisti vien plātījās. Vē­lamo uzdeva par īstenību. Pierakstīja sev nebijušus nopelnus...
   Lai šis jautājums paliek vēsturei. Cilvēks jau tā pārdzīvojis un cietis. Viņa nopelni lielāki par grēkiem!

   ***
   Lietas noslēguma bilance skaudra. Jurģi Skulmi drošībnieki uzraudzīja veselus trīsdesmit gadus. Kā sešdesmit pirmajā sāka, tā deviņdesmit pirmajā beidza. Ieveda četras operatīvās lietas.273 Un tas... neskaitot tiesu un izciesto sodu.
   Pagājusi vesela mūžība. Viena cilvēka aizrautības, ideālisma un ciešanu laikmets.
   Nebija jau čekisti tik vareni, kā šodien šķiet. Ne jau visu zināja un saprata. Bija arī lietas, par kurām viņiem nebija ne jausmas. Tas Jurģa Skulmes un Valdas Vilītes "grēks"... Viņi pasaulei stāstīja par Latviju. Stāstīja par tās pazemojumu un apkaunojumu. Darīja svētu un vajadzīgu darbu. Šie cilvēki saglabāja mums Latviju. Par to vien pienākas gan­darījums.
   Astoņdesmit devītā gada ceturtajā janvārī Jurģi Skulmi uzņēma atpakaļ Mākslinieku savienībā. Lēmumu par viņa atjaunošanu parak­stīja Džemma Skulme!274 Māksliniece laboja savu kādreiz pieļauto kļūdu... Nav grēks mainīt savas domas... Daudz lielāks ļaunums turēties pie vecā... Laiks visu nolicis savās vietās.

   Jūrmalā, Bulduros,
   2008. gada 8. oktobrī.

   Saīsinājumi un atsauces
   LWA — Latvijas Valsts Vēstures arhīvs
   LVA — Latvijas Valsts arhīvs
   LRPA — Latvijas Republikas Prokuratūras arhīvs
   LR TSDC — Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentēšanas
   centra arhīvs LUA — Latvijas Universitātes arhīvs LAKA - Latvijas Advokātu kolēģijas arhīvs LR ATA — Latvijas Republikas Augstākās tiesas arhīvs MSA — Mākslinieku savienības arhīvs GAPA — Grāmatas autora personiskais arhīvs
   Наша земля (Mūsu zeme) — septiņdesmitajos gados Izraēlā iznākošs laikraksts
   apr. — apraksts
   lpp. — lappuse
   op. — otra puse
   mape — grāmatas autora personiskā arhīva dokumentu tematiskais iedalījums

   1 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 243.-253. lpp.
   2 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 7.-10. lpp.
   3 - Turpat, 11.-13. lpp.
   4 - Turpat, 3. lpp.
   5 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 20., 33., 39., 48., 56., 59. lpp.
   6 - Turpat, 87. lpp.
   7 - Turpat, 25., 39., 42., 96., 115. lpp.
   8 - Turpat, 39., 73., 96.-97., 100., 102., 121. lpp.
   9 - Turpat, 39., 48., 51., 64., 85., 94., 95. lpp.
   10 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta; 14.-15., 27.-28., 38.-39., 50.-51., 62., 63., 87.-88. lpp.; GAPA, Bijušo prokuratūras darbinieku atmiņu pieraksti: 1. mape: 8.-9. lpp.; 2. mape: 1.-4. lpp.; 3. mape: 1. lpp.; 4. mape: 1.-5. lpp.; 5. mape: 1., 3. lpp.; 6. mape: 1.-4. lpp.; 7. mape: 1.-2. lpp.; 8. mape: 1.-2. lpp.; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 37.-38., 44.-45. lpp.
   11 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 16.-17. lpp.; GAPA, M. Slavas atmiņas, 6.-10. lpp.; GAPA, Pieaicināto atmiņas, 1., 3. lpp.
   12 - LR TSDC, kopija Nr. 19/1, 05.02.08.
   13 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 10. lpp.
   14 - LR TSDC, kopija Nr. 19/1, 05.02.08.'
   15 - Turpat, kopija Nr. 19/2, 05.02.2008.
   16 - Turpat.
   17 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 18.-21. lpp.
   18 - GAPA, Pieacināto atmiņas, 1. lpp.
   19 - GAPA, V. Vilites atmiņas, 2.-3., 10.-11. lpp.
   20 - Turpat, 3. lpp.
   21 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 47. lpp.
   22 - Turpat, 89.-90. lpp.
   23 - LVA, A. Pumpura personas lieta, 1.-34. lpp.; LVA, PA-15500. fonds, 2. apr., 7852. lieta, 2.-26. op. lpp.
   24 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 89.-96. lpp.
   25 - GAPA, Pieaicināto atmiņas, 7. lpp.
   26 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 40.-43. lpp.
   27 - GAPA, Pieaicināto atmiņas, 5.-6. lpp.
   28 - LVA, 1986. fonds, 1. apr.,' 45278-ls. lieta, 42. lpp.; GAPA, R. Pumpura tuvinieku atmiņas, 1. lpp.
   29 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 65. lpp.
   30 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 16., 34., 47., 75. lpp.
   31 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 68.-74. lpp.
   32 - GAPA, G. Grutupa atmiņu pieraksts, 2. lpp.; Turpat, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksts, 26. lpp.
   33 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksts, 37. lpp.
   34 - GAPA, A. Dātava atmiņu pieraksts, 2. lpp.
   35 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 145.-152. lpp.
   36 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-7287. lieta, 4.-31. op. lpp.
   37 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 153.-161. lpp.
   38 - Turpat, 129.-133. lpp.
   39 - Turpat, 115.-122. lpp.
   40 - Turpat, 122.-124. lpp.
   41 - Turpat, 24., 133.-140. lpp.
   42 - LR TSDC, kopija Nr. 19/2. 05.02.08.
   43 - LR TSDC, kopija Nr. 19/1. 05.02.08.
   44 - LR TSDC, kopija Nr. 19/3. 05.02.08.
   45 - LR TSDC, kopija Nr. 19/1. 05.02.08.
   46 - Turpat.
   47 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksts, 10.-13. lpp.
   48 - LR TSDC, kopija Nr. 19/1. 05.02.08.
   49 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksts, 42. lpp.
   50 - Turpat, 5.-6. lpp.
   51 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 152.-154. lpp.
   52 - Turpat, 209.-211. lpp.
   53 - LR TSDC, kopija 21, 05.02.08.
   54 - GAPA, E. Upmaņa atmiņas, 1.-3., 6. lpp.
   55 - LVA, 1986. fonds', 1. apr.,' 45278-2s. lieta, 72.-74. lpp.
   56 - GAPA, E. Upmaņa atmiņas, 2. lpp.
   57 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 125.-128. lpp.
   58 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 97.-110. lpp.
   59 - LR TSDC, kopija 10/2, 05.02.08.
   60 - LR TSDC, kopija 10/6, 05.02.08.
   61 - LR TSDC, kopija 18/4, 05.02.08.
   62 - E. Berklavs. Zināt un neaizmirst. Rīga, 1998., 379.-381. lpp.
   63 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, E. Kučāna mape, 3.-4. lpp.
   64 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 79. lpp.
   65 - Turpat. U. Ģermānis. Zili stikli, zaļi ledi. Stokholma, Rīga, 1995., 94.-95. lpp.
   66 - Turpat, 288. lpp.
   67 - Turpat.
   68 - Turpat, 289. lpp.
   69 - Turpat, 126. lpp.
   70 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 19.-22. lpp.
   71 - Turpat, 46.-47. lpp.
   72 - GAPA, R. Muižnieces atmiņas, 1.-2. lpp.
   73 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 149.-151. lpp.
   74 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 53.-60. lpp.
   75 - LR TSDC, kopija Nr. 18/1, 05.02.08
   76 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 199.-202. lpp.
   77 - LVVA, 5601. fonds, 1. apr., 7333. lieta, 3.-32. lpp.; LVA, 1986. fonds, 1. apr., 949. lieta, 25.-27., 34.-61., 62.-68., 86. op., 88.-90., 101., 104. op. lpp.;
   78 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 141.-144. lpp.
   79 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 159.-160. lpp.
   80 - Turpat, 161. lpp.
   81 - Turpat, 165. lpp.
   82 - Turpat, 167. lpp.
   83 - Turpat, 76.-80. lpp.
   84 - LUA, V. Gotharda personas lieta, 12. lpp.
   85 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 80.-86. lpp.
   86 - Turpat, 88.-89. lpp.
   87 - GAPA, O. Klints mape, 1.-2. lpp.
   88 - GAPA, V. Vilītes mape, 10. lpp.
   89 - Turpat, 11. lpp.
   90 - Turpat, 2. lpp.
   91 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 107.-109. lpp.
   92 - Turpat, 110. lpp.
   93 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 113. lpp.
   94 - Turpat, 65. lpp.
   95 - Latvija, 1969., Nr. 18
   96 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 5.-9., 10.-13., 46.^19., 50.-53. lpp.; GAPA, 1. Ripsa atminu pieraksti, 4., 7. lpp.
   97 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45165-2. lieta, 1.-2., 14.-15., 18.-27., 28.^16., 82.-103.,197.-213., 250.-252., 378.-380., 397.-398. lpp.; GAPA, I. Ripsa atmiņu pieraksti, 1.-2., 3.-7. lpp.
   98 - Наша страна,  1972, № 207.
   99 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 107.-181. lpp.
   100 - Наша страна, "О Ленинградской провокации", 1970, № 136-137; "Начался суд в Ленинграде", 1970, № 145; "В ожидании приговора", 1970, № 146; "Отчет о Ленинградском процессе", 1971, № 153, 154, 156; "Последнее слово обвиня­емых", 1971, № 156; "Судилище в Ленинграде", 1971, № 167; "Два года тому назад на первом Ленинградском процессе", 1972, № 473.
   101 - Наша страна, "Из писем советских евреев", 1972, № 352.
   102 - Контрразведывателъный словарь, VDK Augstākās skolas slepens izdevums, Москва, 1972, с. 235, 303.
   103 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 50., 58., 69.-70. lpp.
   104 - LVA, 1825. fonds, 1. apr., 183. lieta, 160. lpp.; LVA, Izbraucēju kartotēka, VDK 10. nodaļas kartīte Nr. 7663; turpat, divas kartītes Nr. D-7663.
   105 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 69.-70. lpp.
   106 - Ш.(Б). Цейтлин. Документальная история евреев Риги, Израиль, 1989, с. 328-329.
   107 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 50. lpp.
   108 - Ш.(Б). Цейтлин. Документальная история евреев Риги, Израиль, 1989, с. 296.
   109 - LVA, 678. fonds, 8. apr., 1063. lieta, 106.-108. lpp.
   110 - GAPA, G. Grutupa atmiņu pieraksts, 18. lpp.; LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 104. lpp.
   111 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 138.-139. lpp.
   112 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 216. lpp.
   113 - Turpat, 216.-217. lpp.
   114 - Turpat, 24.-26. lpp.
   115 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 1952/2. sēj. lieta, 1. lpp.
   116 - Turpat, 8.-10. lpp.
   117 - Turpat, 14. lpp.
   118 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 1952/7. sēj. lieta, 211. lpp.
   119 - Turpat, 218. lpp.
   120 - Turpat, 224. lpp.
   121 - Turpat, 222. lpp.
   122 - Turpat, 221. lpp.
   123 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 1952/2. sēj. lieta, 20.-21. lpp.
   124 - Turpat, 89.-89. op. lpp.
   125 - Turpat, 150.-152. op. lpp.
   126 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 1952/8. sēj. lieta, 20.-21. lpp.
   127 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 1952/9. sēj. lieta, 79.-80. lpp.
   128 - Turpat, 108. lpp.
   129 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 43.-45. lpp.
   130 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-3. lieta, 342. lpp.
   131 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-1. lieta, 1. lpp.
   132 - Turpat, 1.-2. lpp.
   133 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-3. lieta, 310. lpp.
   134 - Turpat, 318. lpp.
   135 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-1. lieta, 15.-17. lpp.
   136 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-3. lieta, 413. lpp.
   137 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-2. lieta, 243. lpp.
   138 - Turpat, 275.-276. lpp.
   139 - Turpat, 336.-338. lpp.
   140 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 5375-3. lieta, 298.-332. lpp.
   141 - Turpat, 342.-348., 349.-354. lpp.
   142 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 16. lpp.
   143 - Turpat, 46. lpp.
   144 - GAPA, Ž. Kulinska atmiņas, 9.-9. op. lpp.; Piezīme — izmantotas arī Aļņa Freiberga atmiņas
   145 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 34. lpp.
   146 - Turpat, 16. lpp.; GAPA, Ž. Kulinska atmiņas, 9. lpp.
   147 - LR TSDC, kopija 18/2, 05.02.08.
   148 - Turpat.
   149 - Turpat.
   150 - LR TSDC, kopija 18/3, 05.02.08.
   151 - LR TSDC, kopija 8/2, 05.02.08.
   152 - Turpat.
   153 - LR TSDC, kopija 16, 05.02.08.
   154 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 71. lpp.
   155 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 65. lpp.
   156 - Turpat, 50. lpp.
   157 - Turpat, 81. lpp.
   158 - J. Lapsa, N. Kokorevičs, L. Vāczemnieks. Ugunsgrāmata. Stāsti par čekistiem. Rīga, 1987., 4.-5., 32., 36., 40.-41., 42.^13. lpp.
   159 - GAPA, Ģenerāļa A. Blonska atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   160 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 13. lpp.
   161 - LR TSDC, kopija 18/4, 05.02.08.
   162 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 219. lpp.
   163 - LR TSDC, kopija 18/3, 05.02.08.
   164 - Turpat.
   165 - Литературная газета, 1997, № 18, "Десять лет тюрьмы после расстрела"
   166 - LR TSDC, kopija 18/3, 05.02.08.
   167 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 97. lpp.
   168 - Turpat, 39.^10., 56., 82., 84. lpp.
   169 - Turpat, 84. lpp.; P. Dzilna, K. Klāvs. Bankrots. (VDK inspirēts izdevums. Grāmatas autoru uzvārdi izdomāti.) Rīga, 1986., 278.-279. lpp.
   170 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 43. lpp.
   171 - Turpat, 38. op. lpp.
   172 - Turpat, 39. lpp.
   173 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 240.-241. lpp.
   174 - Turpat, 242. lpp.
   175 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 66. lpp.
   176 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-ls. lieta, 10. lpp.
   177 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 146. lpp.
   178 - Turpat, 147.-148. lpp.
   179 - Turpat, 151.-152. lpp.
   180 - Turpat, 194., 205. lpp.
   181 - Turpat, 195.-196. lpp.
   182 - Turpat, 214.-215., 217.-218. lpp.
   183 - GAPA, Ģenerālprokurora J. Skrastiņa atmiņu pieraksti, 2. lpp.
   184 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 182.-183. lpp.
   185 - Turpat, 226.-229. lpp.
   186 - LAKA, K. Sūnas personas lieta Nr. 180., 1.-10., 28.-30., 74. lpp.
   187 - GAPA, J. Skulmes atmiņu pieraksts, 15. lpp.
   188 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 1.-2., 122. lpp.
   189 - Turpat, 1.-2. lpp.
   190 - LAKA, I. Briģa personas lieta Nr. 394, 3.-8. lpp.
   191 - Turpat, 15.-18. lpp.
   192 - Turpat, 19.-21. lpp.
   193 - GAPA, G. Grutupa atmiņu pieraksts, 2. lpp.; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 122. lpp.
   194 - GAPA, LKPCK bijušo administratīvo orgānu daļas instruktoru atmiņu pieraksts, 1.-6. lpp.; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 25., 41., 117. lpp.; GAPA, R. Daudiša atmiņu pieraksts, 1.-2. lpp.; GAPA, U. Krastiņa atmiņu pieraksts, 1 -2. lpp.
   195 - LVA, 1986. fonds,' 1. apr., 45278-2s. lieta, 255.-256. lpp.
   196 - Turpat, 301.-306. lpp.; GAPA, U. Krastiņa atmiņu pieraksts, 1.-2. lpp.; GAPA, E. Pogas atmiņu pieraksts, 3. lpp.
   197 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 307.-308. lpp.
   198 - GAPA, V. Vilītes atmiņu pieraksts, 10.-11. lpp.; GAPA, I. Burānes atmiņu pieraksts, 2. lpp.
   199 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 308.-310. lpp.; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 25. lpp.
   200 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 310.-311. lpp.
   201 - Turpat, 188.-191. lpp.
   202 - Turpat, 311.-315. lpp., GAPA, E. Pogas atmiņu pieraksts, 6. lpp.; GAPA, P. Zeiles atmiņu pieraksts, 5. lpp.
   203 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atminu pieraksti, 25. lpp.
   204 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 315.-316. lpp.
   205 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 72. lpp.; GAPA, E. Pogas atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   206 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 290., 318. lpp.
   207 - Turpat, 318. lpp.
   208 - Turpat, 318. lpp.; GAPA, 1977. gada 17. decembra LTV raidījuma Pasaule un politika skaņu ieraksta atšifrējums, 4.-5. lpp.; GAPA, R. Lāces atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   209 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 318. lpp.; GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 122. lpp.
   210 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 318. lpp.; GAPA, 1977. gada 17. decembra LTV raidījuma Pasaule un politika skaņu ieraksta atšifrējums, 5. lpp.
   211 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 45278-2s. lieta, 331. lpp.
   212 - GAPA, Tiesneša A. Zaščirinska atmiņu pieraksts, 1.-2. lpp.
   213 - "Uz apsūdzēto sola — fašistiskie bendes." // Padomju Jaunatne, 1961., 10. marts; "Slepkavas bez maskas" // Cīņa, 1961., 11. marts; "Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 6. aprīlis, - "To nedrīkst aizmirst" // Padomju jaunatne, 1961., 1. aprīlis; "Fašistiskiem bendēm jāsaņem bargs sods" // Padomju Jaunatne, 1961., 7. aprīlis; "Liecinieki atmasko" // Padomju Jaunatne, 1961., 29. marts; "Maskas norautas" // Cīņa, 1961., 18. marts; "Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 2. aprīlis; "Fašistisko slepkavu prāva Rīgā" // Cīņa, 1961., 10.marts,-"Asinis stingst klausoties" // Cīņa, 1961., 17. marts;"Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 22. marts;"Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 23. marts, - "Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 28. marts;"Vilkači uz tiesas sola" // Cīņa, 1961., 29. marts;"Vilkači uz tiesas sola" // Cīna, 1961., 30. marts.
   214 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/28s. lieta, 72. lpp.
   215 - Turpat, 13.-14. lpp.
   216 - Turpat, 17. lpp.
   217 - Turpat, 9.-10. lpp.
   218 - Turpat, 108.-109. lpp.
   219 - Turpat, 44.-45. lpp.
   220 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/26s. lieta, 254. lpp.
   221 - GAPA, Tiesneša A. Zaščirinska atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   222 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/29s. lieta, 244.-247. lpp.
   223 - Turpat, 249.-250. lpp.
   224 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/28s. lieta, 118.-120. op. lpp.
   225 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/29s. lieta, 249.-250. lpp.
   226 - Turpat, 250. op. lpp.
   227 - Turpat, 251. lpp.
   228 - Turpat, 252.-254. lpp.
   229 - Turpat, 254.-255. op. lpp.
   230 - Turpat, 402.-407. lpp.
   231 - LVA, 1986. fonds, 1. apr., 44109/28s. lieta, 148.-148. op. lpp.
   232 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/7s. lieta, 187. lpp.
   233 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/ls. lieta, 86. lpp.; LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/7s. lieta, 358. lpp.
   234 - GAPA, O. Batarevska atmiņu pieraksts, 1.-3. lpp.
   235 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/7s. lieta, 378. lpp.
   236 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/3s. lieta, 4. lpp.
   237 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/ls. lieta, 22. lpp.
   238 - GAPA, O. Batarevska atmiņu pieraksts, 1 -3. lpp.
   239 - LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-10768/3s. lieta, 4. lpp.
   240 - Turpat, 28.-34. lpp.
   241 - Turpat, 183.-189. lpp.
   242 - GAPA, O. Batarevska atmiņu pieraksts, 1.-3. lpp.
   243 - Z. Mauriņa. Dzelzs aizbīdņi lūzt. Toronto, 1969., 82.-88. lpp.
   244 - "Страшный сон генерала" // Телеграф, № 245, 2007; GAPA, Ģenerāļa J. Apeļa atmiņu pieraksts, 1.-2. lpp.
   245 - A. Ceihners. Latvijas boļševizācija 1940—1941, Nebraska, 1986., 457. lpp.; Пролетарская правда, 1941, № 143.
   246 - GAPA, E. Pogas dienasgrāmata. Piezīme — izmantoti atsevišķi dienasgrāmatas fragmenti.
   248 - "Rīgā notiesāts Jurģis Skulme" // Latvija, 1977., 8. oktobris.
   249 - "Kā gatavoja apsūdzību pret mākslinieku" // Latvija, 1977., 22. oktobris.
   250 - "Rīgā notiesāts mākslinieks" // Laiks, 1977., 5. oktobris.
   251 - "Jurģim Skulmem labošanas darbi" // Laiks, 1977., 9. novembris, - "Kā fabricēja apsūdzību pret J. Skulmi" // Laiks, 1977., 8. oktobris; "Vajā mākslinieku..." // Brīvība, 1977., Nr. 7, "Jurģa Skulmes novietošana labošanas darbos. Cik humāna ir padomju tiesa" // Brīvība, 1977., Nr. 8; "Tā izmeklē un tiesā Padomijā" // Brīvība, 1978., Nr. 1.
   252 - LR TCDC, kopija Nr. 18/5, 05.02.08.
   253 - LR TDSC, kopija Nr. 18/7, 05.02.08.
   254 - LR TDSC, kopija Nr. 18/6, 05.02.08.
   255 - Turpat.
   256 - GAPA, 1977. gada 17. decembra LTV raidījuma Pasaule un politika skaņu ieraksta atšifrējums, 1.-7. lpp.
   257 - GAPA, G. Grutupa atmiņu pieraksts, 8. lpp.
   258 - GAPA, 1977. gada 17. decembra LTV raidījuma Pasaule un politika skaņu ieraksta atšifrējums, 7.-8. lpp.
   259 - "Ohservatora iekrišana jeb mākslinieks bez maskas" // Padomju Jaunatne, 1978., 10. janvāris.
   260 - MSA, J. Skulmes personas lieta Nr. 187, 27.-28. lpp.; GAPA, T. Bēmas atmiņu pieraksts, 2. lpp.
   261 - GAPA, Dž. Skulmes atmiņu pieraksts, 1. op. lpp.; GAPA, U. Zemzara atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   262 - MSA, J. Skulmes personas lieta Nr. 187, 28. lpp.
   263 - Turpat.
   264 - Turpat.
   265 - GAPA, T. Bēmas atmiņu pieraksts, 2. lpp.
   266 - MSA, j. Skulmes personas lieta Nr. 187, 28. lpp.
   267 - GAPA, T. Bēmas atmiņu pieraksts, 1. lpp.
   268 - MSA, f. Skulmes personas lieta Nr. 187, 29. lpp.
   269 - Turpat, 33. lpp.
   270 - GAPA, J. Skulmes atmiņas, 8. lpp.
   271 - LR TSDC, kopija Nr. 15, 05.02.08.
   272 - GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 23., 72. lpp.
   273 - Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram, 3.-5., 4.-5. lpp.
   274 - MSA, ļ. Skulmes personas lieta Nr. 187, 30. lpp.