De Moljera kunga dzīve

De Moljera kunga dzīve

   De Moljera kunga dzīve

   MIHAILS BULGAKOVS
   De Moljera kunga dzīve

PROLOGS

   Es tērzēju ar bērnu saņēmēju
   Kas gan man liegs smejoties teikt patiesību?
   Horācijs
   Moljērs bija slavens franču komēdiju rakst­nieks Luija XIV valdīšanas laikā. ,
   Antiohs Kanlemirs
   Kāda bērnu saņēmēja, kas savu māku bija iemanto­jusi slavenās Luīzas Buržuā vadībā Parīzes dzemdību palīdzības dieva namā, 1622. gada 13. janvārī saņēma jaukās Poklēna kundzes, dzimušas Kreses, pirmo bērnu, neiznēsātu vīriešu dzimuma mazuli.
   Varu droši apgalvot — ja man būtu izdevies cienī­tajai bērnu saņēmējai izskaidrot, ko īsti viņa saņem, iespējams, ka šī sieviete uztraukumā būtu jaundzi­mušajam un līdz ar to visai Francijai nodarījusi ko ļaunu.
   Un lūk: man mugurā gari svārki ar milzīgām kaba­tām un rokā nevis tērauda, bet zoss spalva. Man priekšā deg vaska sveces, un manas smadzenes kaist.
   —           Cienītā, — es saku, — cilājiet mazuli uzmanīgāk, nepiemirstiet, ka tas nācis pasaulē pirms laika. Šī zī­daiņa nāve būtu gaužām smags zaudējums jūsu zemei.
   —    Ak mūžs! Poklēna kundze laidīs pasaulē citu!
   —           Otru tādu Poklēna kundze vairs nekad pasaulē nelaidīs, un vairāku gadsimtu laikā arī neviena cita kundze to neizdarīs.
   —    Jūs mani pārsteidzat, cienītais!
   —           Es arī pats esmu pārsteigts. Saprotiet, ka pēc trīs gadsimtiem kādā tālā zemē es atcerēšos jūs vienīgi tā­dēļ, ka esat turējusi rokās Poklēna kundzes dēlu.
   —    Esmu turējusi rokās arī dižciltīgākus mazuļus.
   —    Ko jūs saprotat ar vārdu — dižciltīgs? Šis jaun­dzimušais kļūs slavenāks par jūsu pašreiz valdošo karali Luiju Trīspadsmito, viņš kļūs ievērojamāks par nākošo karali, bet šis karalis, cienītā, tiks dēvēts par Luiju Lielo jeb Saules karali. Labā kundze, ir kāda tāla zeme, jūs to nepazīstat, tā ir Maskavija. Ļaudis, kas to apdzīvo, runā jūsu ausij neierastā valodā. Un arī līdz šai zemei drīz vien nokļūs tā cilvēka vārdi, kam jūs paš­laik palīdzat nākt pasaulē. Kāds polis, cara Pētera Pirmā nerrs, ne vairs no jūsējās, bet no vācu valodas pārtulkos tos barbaru valodā.
   Par Samojedu Karali iesauktais nerrs, spalvu čirksti­nādams, rakstīs ķeburainas rindas:
   «GORZlBUSS. Ir liela note šitādu brangu naudu doti par jūsu pamatīgajiem ģīmjiem. Teicēt man kaut jele ko no tā, kas jūs pastrādāt šitiem kungiem, ko nule ma­nīju un redzēju no manu sētienu ar tik gaužu negodu izstaigājam…»
   Ar šiem dīvainajiem vārdiem krievu cara tulks gribēs pateikt jūsu jaundzimušā vārdus no viņa komēdijas «Smieklīgās daiļavas»:
   «GORZlBUSS. Ir nu gan vajadzība tērēt naudu, lai notrieptu savus ģīmjus! Labāk pasakiet, ko esat noda­rījis šiem kungiem, ka viņi iznāca no jūsu mājas ar tik saltām sejām …»
   _ «Komēdiju sarakstā, cik un kādas atrodamas Valsts Ārlietu prikazā uz 1709. gada maija mēneša 30. datumu», starp citām lugām atzīmētas arī šādas: kumēdiņu luga «Par nopērto dakteri» (tā pati arī «Dakteris spaidu kārtā») un otra — «Herkulesa cilts, galvenā persona tajā ir Jupiters». Mēs tās pazīstam. Pirmā ir «Ārsts pret paša gribu» — šī paša jūsu jaundzimušā komēdija. Otra — «Amfitrions», arī viņa darbs. Tas pats «Amfi- trions», ko de Moljēra kungs un viņa komedianti 1668. gadā Parīzē izrādīs cara Alekseja Mihailoviča sūtņa Pjotra Ivanoviča Potjomkina klātbūtnē.
   Tātad, kā redzat, par cilvēku, kam jūs palīdzat nākt pasaulē, krievi uzzinās jau šai pašā gadsimtā. Ak, laik­metu saiknes! Ak, izglītības strāvas! Bērna vārdus pār­tulkos vācu valodā, pārtulkos angļu, itāliešu, spāņu un holandiešu valodās. Tāpat dāņu, portugāļu, poļu, turku, krievu …
   —    Vai tas maz iespējams, cienītais!
   —    Nepārtrauciet mani, kundze! Grieķu valodā! Jaun- grieķu valodā, es gribu teikt. Taču sengrieķu valodā arī. Un ungāru, rumāņu, čehu, zviedru, armēņu, arābu va­lodās!
   —    Cienītais, es nevaru vien nobrīnīties!
   —    Ak, tas nu vēl nav nekas sevišķs! Es varētu jums nosaukt desmitiem rakstnieku, kuru darbi tulkoti citās valodās, kaut arī tos nebūtu vērts izdot pat dzimajā va­lodā. Taču šo ne tikai tulkos, arī par viņu pašu sāks sacerēt lugas, un jūsu tautieši vien tādu uzrakstīs vai­rākus desmitus. Tādas lugas rakstīs arī itālieši, un starp tiem Karlo Goldoni, kurš, kā stāsta, arī pats esot pie­dzimis, mūzām aplaudējot, un rakstīs arī krievi.
   Ne vien mūsu zemē, bet arī citās sacerēs viņa lugu atdarinājumus un rakstīs šo lugu pārveidojumus. Da­žādu zemju zinātnieki uzrakstīs sīkus pētījumus par viņa darbiem un centīsies soli pa solim izdibināt viņa noslē­pumaino dzīvi. Viņi jums pierādīs, ka šis cilvēks, kurš pašlaik jūsu rokās izrāda tikai vājas dzīvības zīmes, ietekmēs daudzus nākošo gadsimtu rakstniekus, starp tiem arī šādus jums nepazīstamus, bet man zināmus rakstniekus kā mani tautieši Gribojedovs, Puškins un Gogolis.
   Jums taisnība: pat uguns liesmas neskars to, Ar jums kas kopā dienas kārtu, Ar jums kas kopā paelpo Un paliek prātu neaizskārtu. No Maskavas tik prom! Šeit vairāk nerādos. Bēgt neatskatoties un tālu meklēt ieti, Kas jūtām apvainotām patvērumu dos![1]
   Šīs ir rindas no mana tautieša Gribojedova lugas «Gudra cilvēka nelaime» nobeiguma.
   Par upuri es kritu viltum, nodevībām, Nu teikšu ardievas šīm sienām ļaunprātīgām, Tam elles perēklim, kur izvirtība mīt,
   Kur cilvēks cilvēku steidz labprāt postā dzīti ~Es došos prom, lai tādu vietu uzmeklētu, Kur kaut jel kā sev sirdī godu saglābt spētu!
   Bet tās ir rindas no šī paša Poklēna lugas «Mizantrops» nobeiguma, ko 1816. gadā krieviski pārtulkoja Fjodors Kokoškins.
   Vai šie nobeigumi ir līdzīgi? Ak mans dievs! Es ne­esmu lietpratējs, lai to izpēta zinātnieki! Viņi jums pa­stāstīs, cik Gribojedova Čackis līdzīgs mizantropam Alcestam, un arī to, kāpēc Karlo Goldoni uzskata par šī paša Poklēna skolnieku, un to, kā pusaudzis Puškins atdarināja šo Poklēnu, un vēl daudz citu gudru un inte­resantu lietu. Man par to visu maza saprašana.
   Mani nodarbina kas cits: mana varoņa lugas uz visām pasaules skatuvēm spēlēs veselus trīs gadsimtus, un nav zināms, kad tās vairs nespēlēs. Lūk, kas mani interesē! Rau, par kādu vīru izaugs šis mazulis!
   Jā, es gribēju vēl piebilst par lugām. Ļoti godājama dāma, Aurora Didevānas kundze, kas gan plašāk pa­zīstama ar vārdu Žorža Sanda, arī būs starp tiem, kas sacerēs lugu par manu varoni.
   Šīs lugas finālā Moljērs, celdamies kājās, teiks:
   —   Jā, es gribu nomirt mājās … Es gribu svētīt savu meitu.
   Un princis Kondē, pieiedams pie viņa, norunās rep­liku:
   —    Atbalstieties pret mani, Moljēr!
   Bet aktieris Diparks, kurš, man jāpiebilst, Moljēra nā­ves brīdī gan vairs nebūs starp dzīvajiem, raudādams iz­sauksies:
   —   Ai, es zaudēju vienīgo cilvēku, ko jel kad esmu mīlējis!
   Dāmas raksta aizkustinoši, tur nu neko nevar līdzēt! Bet tu, mans nabaga asinīm noplūdušais meistar! Tu nekur neesi vēlējies nomirt — nedz mājās, nedz arī ār­pus tām! Un diez vai tad, kad tev no mutes straumēm sāka plūst asinis, tu izteici vēlēšanos svētīt savu meitu Madlēnu, gar kuru gandrīz nevienam nebija daļas.
   Kurš gan raksta aizkustinošāk nekā dāmas? Varbūt tikai daži vīrieši: krievu autors Vladimirs Rafailovičs Zotovs sniegs ne mazāk sentimenālu finālu.
   —   Nāk karalis. Viņš vēlas redzēt Moljēru. Moljēr! Kas ar viņu noticis?
   —    Viņš ir miris.
   Un princis, steigdamies pretī Luijam, izsauksies:
   —    Valdniek! Moljērs miris!
   Bet Luijs XIV, cepuri noņēmis, sacīs:
   —    Moljērs ir nemirstīgs!
   Ko gan var iebilst pret šiem pēdējiem vārdiem? Jā, tik tiešām, cilvēks, kurš dzīvo jau ceturto gadsimtu, ne­apšaubāmi ir nemirstīgs. Šaubas rada vienīgi tas, vai to atzina karalis.
   Operā «Aretuza», ko sacerējis Kambrē kungs, tika pavēstīts sekojošais:
   —    Dievi debesīs valda, virs zemes — vienīgi Luijs!
   Tas, kurš valdīja virs zemes, nekad neviena priekšā
   cepuri nost neņēma, vienīgi dāmu klātbūtnē, un pie mirstošā Moljēra nebūtu nācis. Un viņš patiešām neat­nāca, tāpat kā neatnāca arī nekāds princis. Tas, kurš valdīja virs zemes, par nemirstīgu iedomājās pats sevi, taču te nu viņš, manuprāt, kļūdījās. Viņš bija mirstīgs tāpat kā visi un tātad — akls. Ja karalis nebūtu bijis akls, viņš varbūt būtu atnācis pie mirēja, jo būtu saska­tījis nākamībā saistošus notikumus un, iespējams, būtu vēlējies tuvināties patiesai nemirstībai.
   Viņš būtu saskatījis, ka tajā tagadējās Parīzes vietā, kur šaurā leņķī saplūst kopā Rišeljē, Terēzas un Mol­jēra ielas, starp kolonnām nekustīgi sēž cilvēks. Viņam pie kājām divas gaišā marmorā kaltas sievietes ar rak­stu tīstokļiem roķās. Vēl zemāk par tām — lauvu gal­vas, bet pašā apakšā izžuvis strūklakas baseins.
   Tas ir viņš — šķelmīgais un valdzinošais galls, ka­raļa komediants un dramaturgs! Tas ir viņš — bronzas parūkā un ar bronzas saitēm zābakos! Tas ir viņš — franču dramaturģijas karalis!
   Ak, mana kundze! Ko jūs man stāstāt par nez kādiem dižciltīgiem mazuļiem, kurus kādreiz esat turējusi sa­vās rokās! Apjēdziet jel, ka šis bērns, kuram jūs paš­laik Poklēnu namā palīdzat nākt pasaulē, nav neviens cits kā Moljēra kungs! Ahā! Jūs mani sapratāt? Tad esiet taču uzmanīga, es lūdzu! Sakiet — vai viņš iebrē­cās? Viņš elpo? — Viņš dzīvo!

1. nodaļa PĒRTIĶU MĀJA

   Un tā nu 1622. gadā ap 13. janvāri Zanam Batistam Poklēna kungam un viņa dzīvesbiedrei Marijai Poklē- nai-Kresei Parīzē uzradās vārgulīgs pirmdzimtais. Piec­padsmitajā janvārī viņu svētā Eistahija baznīcā no­kristīja, par godu tēvam nosaucot Žana Batista vārdā. Kaimiņi Poklēnu apsveica, un tapsētāju cunftē kļuva zināms, ka pasaulē nācis vēl viens tapsētājs un mēbeļu tirgotājs.
   Katram arhitektam ir sava fantāzija. Jaukajai trīs­stāvu mājai ar stāvo divslīpju jumtu svētā Onorē un Vecās pirts ielu krustojumā XV gadsimta celtnieks bija stūros novietojis kokā grieztus skulpturālus apelsīnu kokus ar rūpīgi izveidotiem zariem. Pa šiem kokiem virknēs lodāja mazi pērtiķēni, kas plūca augļus. Pats par sevi saprotams, ka parīzieši šo māju iesauca par pērtiķu māju. Bet vēlāk komediantam de Moljēram šie mērkaķēni dārgi maksāja. Labvēļi dažu labu reizi piemi­nēja, ka tā karjera, kāda esot godājamā Poklēna vecā­kajam dēlam, tam, kurš kļuvis par ākstu, neesot nekāds brīnums. Ko gan varot gribēt no cilvēka, kurš izaudzis ērma pērtiķu sabiedrībā? Tomēr turpmākajā dzīvē ko­mediants savus pērtiķus nenoliedza un jau mūža nova­karē, iecerēdams savu ģerboni, kura viņam sazin kā­dēļ bija ievajadzējies, attēloja tajā savus astainos drau­gus, kas apsargāja tēva māju.
   Šī māja atradās Parīzes centrā, gaužām trokšņainā tirdzniecības kvartālā, netālu no Jaunā Tilta. Nams pie­derēja galma tapsētājam un drapētājam Zanam Batis­tam, vecākajam, un viņš tajā dzīvoja un tirgojās.
   Ar laiku tapsētājs ieguva vēl vienu titulu — viņa ma­jestātes Francijas karaļa kambarsulainis. Un viņš šo titulu ne tikai godam valkāja, bet nodrošināja tā man­tošanas tiesības arī savam vecākajam dēlam Žanam Ba­tistam.
   Ļaudis melsa, ka Zans Batists, vecākais, bez tirgoša­nās ar mīkstiem sēdekļiem un tapetēm esot nodarbojies arī ar naudas aizdošanu pret paprāviem procentiem.
   Es neuzskatu, ka veikalnieks par to būtu jānosoda. Taču Jaunas mēles apgalvoja, ka Poklēns, vecākais, esot mē­dzis mazliet šos procentus pārsālīt un ka dramaturgs Moljērs, aprakstīdams nejauko skopuli Harpagonu, esot notēlojis pats savu tēvu. Tomēr tas bija tas pats Har- pagons, kurš kādam no saviem klieniem mēģināja nau­das vietā iesmērēt visādus krāmus, to starpā ar sienu piedzītu krokodila izbāzeni, ko, pēc Harpagona domām, varēja pakarināt pie griestiem kā izrotājumu.
   Es nevēlos ticēt šīm tukšajām tenkām! Dramaturgs Moljērs nenopulgoja sava tēva piemiņu, un to darīt ne­domāju arī es.
   Poklēns, vecākais, bija īsts komersants, ievērojams un cienījams sava krietnā amata pārstāvis. Viņš tirgo­jās, un virs pērtiķu veikala ieejas plīvoja godājams ka­rogs ar to pašu pērtiķa attēlu.
   Patumšajā pirmajā stāvā, veikalā, oda pēc krāsas un vilnas, kasē šķindēja nauda, un visu dienu šurp plūda ļaudis, lai izvēlētos paklājus un tapetes. Un pie Pok­lēna, vecākā, nāca gan buržuā, gan aristokrāti. Bet darbnīcā, kuras logi bija pagalma pusē, peldēja biezi putekļu mākoņi, visas malas bija pieblīvētas ar krēs­liem, visur mētājās kokmateriāli, ādas un auduma at­griezumi, un visā šai haosā rosījās Poklēna meistari un zeļļi, klaudzinādami ar āmuriem un griezdami ar šķē­rēm.
   Otrā stāva istabās, virs karoga, bija mātes valstība. Tur dzirdēja viņas pastāvīgo ieklepošanos un zīda svārku čaukstoņu. Marija Poklēna bija turīga sieviete. Viņas skapjos gulēja dārgi tērpi un Florences audumu gabali, vissmalkākā audekla veļa, kumodēs glabājās kaklarotas, dimanta rokassprādzes, smaragda gredzeni, pērles, zelta pulksteņi un dārgi no sudraba darināti galdapiederumi. Dievu lūgdama, Marija laida caur pirkstiem perlamutra lūgšanu krelles. Viņa lasīja bī- beli un pat — es gan tam sevišķi neticu — grieķu autoru Plutarhu saīsinātā tulkojumā. Viņa bija klusa, laipna un izglītota. Lielākā daļa viņas senču bijuši tap­sētāji, taču starp tiem gadījušies arī citu profesiju pār­stāvji, piemēram, mūziķi un advokāti.
   Un pērtiķu mājas augšstāva istabās klīda apkārt baltmatains puisēns ar biezām lūpām. Tas bija vecākais dēls 2ans Batists. Reizēm viņš nokāpa lejā veikalā un darbnīcās un traucēja tur zeļļiem strādāt, izprašņādams viņus gan par šo, gan to. Meistari zobojās par puisēna stostīgo valodu, tomēr mīlēja viņu. Palaikam viņš sē­dēja pie loga un, iespiedis vaigus dūrēs, raudzījās ne­tīrajā ielā, pa kuru šurp turp staigāja ļaudis.
   Māte reiz, garām iedama, papliķēja viņam pa mu­guru un noteica:
   — Ak tu, vērotāj …
   Tad kādā jaukā dienā vērotāju nodeva draudzes skolā. Te viņš iemācījās tieši to, ko šādā skolā iespē­jams iemācīties, proti, apguva pirmās četras aritmēti­kas darbības, sāka tekoši lasīt, iemācījās latīņu valodas pamatus un uzzināja daudzus interesantus faktus, kas izklāstīti «Svēto dzīves aprakstos».
   Tā nu viss ritēja mierīgi un labi. Poklēns, vecākais, iedzīvojās bagātībā, un jau bija nākuši pasaulē četri bērni, kad pēkšņi pērtiķu māju piemeklēja nelaime.
   1632. gada pavasarī maigā māte savārga. Viņas acis kļuva spožas un nemiera pilnas. Mēneša laikā māte tik ļoti novājēja, ka grūti bija viņu pazīt, un viņas bālajos vaigos parādījās nelāga plankumi. Pēc tam viņa sāka atklepot asinis — un pērtiķu mājā jāšus uz mūļiem pa­sāka ierasties ārsti ar savām ļaunu vēstījošām cepurī­tēm galvā. Piecpadsmitajā maijā tuklais vērotājs skaļi raudāja, slaucīdama asaras ar netīrām dūrēm, un visa māja šņukstēja reizē ar viņu. Klusā Marija Poklēna gulēja nekustīga, rokas tai bija sakrustotas uz krūtīm.
   Kad viņa bija apglabāta, māju pārņēma it kā nebei­dzams mijkrēslis. Tēvu māca grūtsirdība un izklaidība, un pirmdzimtais viņu vairākas reizes manīja vasaras vakaros krēslas stundās vienu sēžam un raudam. Vē­rotāju tas satrauca, un viņš klīda apkārt pa dzīvokli, ne­zinādams, ko iesākt. Bet vēlāk tēvs pārstāja raudāt un sāka bieži viesoties kādā Fleretu ģimenē. Un tad vien­padsmit gadus vecajam Zanam Batistam pavēstīja, ka viņam būs jauna māte. Un drīz vien šī jaunā māte Kat­rīna Flereta ieradās pērtiķu mājā. Tad ģimene tomēr pameta pērtiķu māju, jo tēvs nopirka citu.

2. nodala STĀSTS PAR DIVIEM TEĀTRA MĪĻOTĀJIEM

   Jaunā māja atradās jau pie paša Tirgus, tajā rajonā, kur notika slavenais Senžermēnas gada tirgus. Uzņē­mīgais Poklēns jaunajā vietā prata sava uzņēmuma slavu padarīt vēl spožāku. Iepriekšējā mājā bija saimnieko­jusi un dzemdējusi bērnus Marija Krese, jaunajā viņas vietā stājās Katrīna Flereta. Kas būtu sakāms par šo sievieti? Manuprāt, nekas — ne slikts, ne labs. Bet, tā kā viņa ienāca ģimenē ar pamātes vārdu, daudzi no tiem, kas interesējās par mana varoņa dzīvi, sāka ap­galvot, ka Zanam Batistam, jaunākajam, pie Katrīnas Fleretas esot klājies slikti: Katrīna bijusi ļauna pamāte, un komēdijā «Iedomu slimnieks» Moljērs ar neuzticīgo sievu Belīnu ešot notēlojis tieši viņu.
   Domāju, ka tas viss nav tiesa. Nav nekādu pierādī­jumu, ka pamāte būtu darījusi pāri Zanam Batistam, un vēl mazāk pierādījumu ir tam, ka tieši viņa būtu Belīna. Katrīna Flereta, izpildīdama savu uzdevumu zemes virsū, nebija ļauna otrā sieva: gadu pēc kāzām viņa dzemdēja Poklēnam meitenīti Katrīnu, bet vēl pēc di­viem gadiem — Margeritu.
   Un tā nu Zans Batists mācījās draudzes skolā un galu galā to pabeidza. Poklēns, vecākais, nolēma, ka viņa pirmdzimtais pietiekoši paplašinājis savu redzes loku, un lika zēnam radināties pie darba veikalā. Tad Zans Batists sāka mērīt audumus, šo to piesist ar nagliņām, mēļot ar mācekļiem, bet brīvajā laikā lasīja notaukoto Plutarha grāmatiņu, ko bija atstājusi Marija Krese.
   Un te nu manu sveču gaismā atvērtajās durvīs parā­dās saviem gadiem ļoti rosīgs kungs ar pilsonisku ārieni, dzīvām acīm un pieklājīgām manierēm, viņam ir vienkārši, taču solīdi svārki, galvā parūka un rokā spieķis. Viņa vārds ir Luijs, uzvārds — Krese, viņš ir mirušās Marijās tēvs un tātad Zaha, jaunākā, vectēvs.
   Pēc nodarbošanās Kreses kungs bija tapsētājs, tāpat kā viņa znots. Tikai Krese nebija galma tapsētājs, bet privātais, un viņa veikals atradās Senžermēnas gada tirgū. Krese dzīvoja Senuānā, Parīzes tuvumā, kur vi­ņam piederēja lieliska māja ar visām saimniecības ēkām. Svētdienās Poklēnu ģimene parasti bija devusies uz Senuānu viesos pie vectēva, pie kam Poklēnu bēr­niem no šiem apmeklējumiem bija palikušas patīkamas atmiņas.
   Un nu šis pats vectēvs Krese dīvainā kārtā sadrau­dzējās ar Zanu Batistu, jaunāko. Kas gan sirmgalvi va­rēja savest kopā ar zēnu? Ja nu vienīgi pats velns? Jār liekas gan, tieši viņš! Taču abu kopīgā kaislība Poklē- nam, vecākajam, nepalika ilgi apslēpta, un drīz vien tā izraisīja tēvā īgnu izbrīnu. Izrādījās, ka vectēvs un mazdēls neprātīgi mīl teātri!
   Brīvajos vakaros, kad vectēvs mēdza būt Parīzē, abi tapsētāji, kā vecais, tā mazais, iepriekš sarunājuši un apmainījušies slepeniem skatieniem, pazuda no mājām. Izsekot viņu gaitām nebija grūti. Parasti abi devās uz Mokonseilas un Franču ielas stūri, kur zemajā un drū­majā Burgundas Viesnīcā uzstājās karaļa aktieru trupa. Godājamais vectētiņš Krese bija labos draugos ar priekš­niekiem kādā biedrībā, ko apvienoja reliģiozi un ko­merciāli mērķi. Šī biedrība saucās par Tā kunga cie­šanu brālību, uri tai bija tiesības Parīzē izrādīt mistēri­jas. Tieši šī brālība bija uzcēlusi Burgundas Viesnīcu, taču Zana Batista zēna gados mistērijas vairs neizrā­dīja, bet izīrēja Viesnīcu dažādām trupām.
   Tad vectētiņš Krese devās pie brālības priekšnieka — un godātajam tapsētājam kopā ar mazdēlu tika ierādī­tas bezmaksas vietas kādā brīvā ložā.
   Burgundas Viesnīcas teātrī, kur taja laika galvenas lomas tēloja aktieris Belrozs, izrādīja traģēdijas, traģi­komēdijas, pastorāles un farsus, pie tam par Viesnīcas ievērojamāko dramaturgu tika uzskatīts Zans de Rotrs, liels spāņu dramaturģijas paraugu cienītājs. Vectēvam Kresem vislielāko baudījumu sagādāja Belrozs ar savu spēli, un mazdēls aplaudēja Belrozam kopā ar vectēvu. Tomēr mazdēlam daudz vairāk par traģēdijām, kurās uzstājās Belrozs, patika Burgundas farsi, šie rupjie viegla satura farsi, kas pa lielākai daļai bija aizgūti no itāliešiem un Parīzē atrada lieliskus izpildītājus, kuri savās komiskajās lomās brīvi žonglēja ar aktuālu tekstu.
   Jā, vectēvs Krese par sarūgtinājumu Poklēnam, vecā­kajam, bija parādījis viņa dēlam ceļu uz Burgundas Viesnīcu! Un, lūk, kamēr Zans Batists bija vēl zēns, tik­mēr kopā ar vectētiņu, bet vēlāk, kad zēns kļuva par jaunekli, — kopā ar biedriem viņš paguva Viesnīcā noskatīties brīnišķīgas-lugas.
   Slavenais Grogiljoms, kurš uzstājās farsos, pārstei­dza Zanu Batistu ar savu plakano, sarkano bereti un balto jaku, kas iespīlēja drausmīgu vēderu. Otra slave­nība, āksts Gotjē-Gargīls, ģērbies melnā kamzolī ar sar­kanām piedurknēm, apbruņojies ar milzīgām acenēm un ar bozi rokās, lika Burgundas publikai vai plīst aiz smiekliem — un ne sliktāk par Grogiljomu. Zanu Ba­tistu pārsteidza arī Tirlipēns ar savu neizsīkstošo triku krājumu un Alizons, kurš spēlēja smieklīgu veceņu lo­mas.
   Dažu gadu laikā Zana Batista acu priekšā, griezdamies kā karuselī, aizzibēja ar miltiem un krāsu notriepušies vai arī aiz maskām paslēpušies pedantiski ārsti, sko­pulīgi veči, plātīgi un bailīgi kapteiņi. Publikai sme­jot, vieglprātīgas sievas piekrāpa savus rūcīgos muļķa vīrus, un kā žagatas žadzināja farsu kūmiņas — save­dējas. Kalpi, viltīgi un viegli kā pūkas, vazāja aiz de­guna večus Goržibusus, kūla vecos kraķus ar nūjām un bāza maisos. Un Burgundas Viesnīcas sienas dre­bēja no franču smiekliem.
   Noskatījušies visu, ko vien Burgundas Viesnīcā va­rēja noskatīties, tapsētāji, kaislības pārņemti, pārcēlās uz citu lielu teātri — Purva teātri. Te valdīja traģēdi­jas, kurās izcēlās slavenais aktieris Mondori, un cilde­nas komēdijas, kuru labākos paraugus teātrim deva tā laika ievērojamais dramaturgs Pjērs Korneijs.
   Pār Luija Kreses mazdēlu it kā aizplūda dažādas strau­mes: Burgundas Belrozs, izgreznojies kā pāvs, bija sal­dens un maigs. Viņš pārgrieza acis, pievērsa tās nezinā­mām tālēm, līgani māja ar cepuri un gauduligā balsī lasīja monologus, tā ka nevarēja izprast, vai viņš runā vai dzied. Bet tur, Purvā, Mondori satrieca zāli ar savu pērkona balsi un traģēdijās mira gārgdams.
   Zēns atgriezās tēva mājās ar drudžainu mirdzumu acīs un naktīs miegā redzēja komiķus Alizonus, Zak- menus-Zado, Filipēnus un slaveno Zodlē ar nobalsinātu seju.
   Ak vai! Burgundas Viesnīca un Purvs vēl nepavisam nebija vienīgās iespējas tiem, kas sirgst ar mūžam ne­izārstējamu kaislību pret teātri.
   Pie Jaunā Tilta un Tirgus rajonā plašumā un spēkā vērsās tirdzniecība. Parīze no tās brieda, kļuva daiļāka uh pletās uz visām pusēm. Veikalos un to priekšā mu­tuļoja tāda dzīvība, ka ausīs zvanīja un gar acīm metās raibs. Bet tur, kur slējās Senžermēnas gada tirgus teltis, ņudzēja īsta burzma. Kņada! Troksnis! Un netīrība, kāda netīrība! …
   — Ak dievs! Ak dievs! — par šo tirgu reiz izteicās kroplais dzejnieks Skarrons. — Cik mēslu visur pie- gāž šīs pakaļas, kas nepazīst apakšbikšu!
   Augu dienu ļaudis iet un iet, un grūstās! Gan sīk­pilsoņi, gan glītās sīkpilsonītes! Bārddziņu darbnīcās skuj, ziepē un rauj zobus. Ļaužu jūklī starp kājniekiem redzami arī jātnieki. Uz mūļiem garām aizjāj cienīgi ārsti, kas atgādina kraukļus. Bramanīgi jādelē karaļa musketieri ar zeltainām devīžu šautrām uz mentikiem. Pasaules galvaspilsēta, ēd, dzer, tirgojies, audz! Ei jūs, tie, kam nav apakšbikšu, nāciet šurp uz Jauno Tiltu! Redziet, kur ceļ' kumēdiņu būdas, apkarina tās ar pa­klājiem! Kas tur pīkst kā stabule? Tas ir saucējs. Neno­kavējiet, kungi, tūdaļ sāksies priekšnesumi! Nepalai­diet garām izdevību! Tikai pie mums — un nekur citur — jūs varat redzēt Briošē kunga lieliskās marione­tes! Rau, kur tās, diegos pakarinātas, šūpojas uz paaug­stinājuma! Jūs redzēsit ģeniālu mācītu pērtiķi Fagotēnu!
   Pie Jaunā Tilta tirgus būdās novietojušies ielas ārsti, zobu rāvēji, varžaču griezēji un viltus aptiekāri. Tie pārdod ļaudīm brīnumzāles — līdzekļus pret visām kai­tēm, un, lai saviem veikaliem pievērstu uzmanību, tie mēdz salīgt apkārtstaigājošus ielas aktierus, bet reizēm pat tādus, kas spēlē teātros, un tie sniedz veselas izrā­des, slavēdami krāpnieku brīnumzāles.
   Virzījās svinīgas procesijas, jāja izrotājušies, grezni saposušies un ar apšaubāmām īrētām dārglietām apkā­rušies komedianti, tie izkliedza reklāmas, pulcināja kopā ļaudis. Puišeļi bariem vien staigāja tiem pakaļ, svilpa, spraucās starp kājām un tā padarīja burzmu vēl jo lielāku.
   Duni, Jaunais Tilt! Es saklausu, kā tavā kņadā no mā­tes aktrises un tēva krāpnieka dzimst franču komēdija, tā griezīgi kliedz, un tas rupjā seja apkaisīta ar mil­tiem!
   Lūk, pa visu Parīzi tiek daudzināts kāds noslēpumains un lielisks cilvēks — Kristofs Kontudži. Viņš nolīdzis veselu trupu, tirgus būdā rīko izrādes, kurās darbojas āksti, un ar viņu palīdzību pārdod visas kaites dziedi­nošu ārstniecības putriņu, kas ieguvusi nosaukumu «or- vj etāns».
   Visā valstī tuvu tālu
   Nav vairs otru tādu zāļu!
   Orvjetāns, orvjetāns!
   Visiem palīdz orvjetāns!
   Jokdari ar maskām uz sejas troksnī piesmakušās bal­sīs apzvēr, ka pasaulē neesot tādas slimības, kurai ne­līdzētu brīnumainais orvjetāns. Tas glābjot no diloņa, mēra un kašķa!
   Gar tirgus būdu jāj musketieris. Viņa tīrasiņu ērzelis šķielē ar asinīm pielijušu aci, no laužņiem krīt putas. Ceļu aizšķērso sveši vīri baltās biksēs, tie spiežas pie segliem ar pistolēm rokās. Kontudži tirgus būdā ieau­rojas balsis:
   Godātais kapteiņkungs,
   Orvjetāns gan jāpērk jums!
   —    Kaut jūs nelabais parāvis! Nost no ceļa! — gvards uzbrēc.
   —    Dodiet man kārbiņu orvjetāna, — lūdz kāds kārdi­nājumā iekritis Sganarels, — cik tā maksā?
   —    Cienītais, — atbild šarlatāns, — orvjetāns ir manta, kuras vērtība nemaz nav nosakāma! Man neērti ņemt no jums naudu, cienītais!
   —    Ak, godātais, — Sganarels atbild, — es saprotu, ka visa Parīzes zelta nebūtu diezgan, lai atlīdzinātu par šo kārbiņu. Bet arī man neērti ņemt kaut ko par velti. Tālab saņemiet, lūdzami, trīsdesmit sū un esiet tik laipni — izdodiet atlikumu.
   Pār Parīzi nogulst tumšzils vakars, iemirdzas ugunis. Tirgus būdās iedegti dūmojoši krustveida kroņlukturi, tajos kūst tauku sveces, vijas liesmu mēles.
   Sganarels steidzas mājup uz Sendeni ielu. Viņu rausta aiz stērbelēm, aicina iegādāties pretindi visām indēm, kādas vien pasaulē sastopamas.
   Duni, Tilt!
   Un, redz, tur cauri ļaužu drūzmai laužas divi gājēji: godājamais vectēvs un viņa draugs — pusaugu zēns ar krokotu apkakli. Un neviens nezina, un arī aktieri uz skatuves nenojauš, ko pūlis gumza pie šarlatāna būdas. Zodlē no Burgundas Viesnīcas nezina, ka pienāks diena, kad viņš spēlēs šī puisēna trupā. Pjērs Korneijs nezina, ka vecumdienās viņš priecāsies, kad šis puisēns pie­ņems viņa lugu iestudēšanai un viņam — pamazām trū­kumā grimstošam dramāturgam — samaksās naudu par šo lugu.
   —   Vai nepaskatīsimies vēl arī nākamajā kumēdiņu būdā? — mīlīgi un pieklājīgi vaicā mazdēls.
   Vectēvs šaubās — ir jau vēls. Tomēr viņš nenocie­šas:
   —    Nu, lai notiek, ejam!
   Nākošajā balagānā aktieris rāda trikus ar ce­puri: viņš to virpina, dīvaini saloka, gumza, sviež gaisā …
   Tilts jau vienās ugunīs, pa visu pilsētu gājēju rokās šūpojas lukturi, un ausis vēl skan spalgais sauciens: orvjetāns!
   Un ļoti iespējams, ka vakarā Sendenī ielā norisināsies kādas Moljēra nākamās komēdijas fināls. Kamēr tas pats Sganarels vai Goržibuss būs gājis pēc orvjetāna, ar kuru cerējis izārstēt savu meitu Lusindu no mīlestī­bas pret Klitandru vai Kleontu, Lusinda, pats par sevi saprotams, būs ar šo Klitandru aizbēgusi un salaulāju­sies.
   Goržibuss plosās. Viņš ir piemuļķots! Viņš apvests ap stūri kā auns! Nolādēto orvjetānu Goržibuss iesviež kalponei tieši zobos. Viņš draud.
   Taču uzradisies jautri vijoļu spēlmaņi, sulainis Šam- pans sāks dejot, un Sganarels ar notikušo samierināsies. Un Moljērs uzrakstīs lugai laimīgas beigas, kur valdīs vakarīga noskaņa un mirdzēs lukturi.
   Duni, Tilt!
   3. nodaļa VAI VECTĒVAM NAV JĀDOD ORVJETĀNS?
   Kādu vakaru Krese ar mazdēlu pārnāca mājās saviļ­ņoti un, kā arvien, mazliet noslēpumaini. Poklēns, ve­cākais, pēc darba dienas atpūtās atzveltnes krēslā. Viņš apvaicājās, kurp vectēvs savu mīluli vedis. Nu, pro­tams, viņi bijuši Burgundas Viesnīcā uz izrādi.
   —    Kālab esat pasācis zēnu tik bieži vest uz teātri? — Poklēns apvaicājās. — Vai neesat sadomājis viņu pa­taisīt par komediantu?
   Vectēvs nolika cepuri, ieslēja kaktā spieķi, brīdi klu­sēja un tad teica:
   —    Lai dievs dod, ka viņš kļūtu par tādu aktieri kā Belrozs.
   Galma tapsētājs atvēra muti. Mirkli neteica nekā, tad apjautājās, vai vecēvs runājot nopietni. Taču Krese klusēja, tādēļ Poklēns sāka šo tematu risināt pats, tikai ironiskā tonī.
   Ja nu, pēc Luija Kreses domām, esot pieļaujams vēlē­ties, lai zēns kļūtu tāds pats kā komediants Belrozs, kā­dēļ tad neiet vēl tālāk? Varot taču iet Alizona pēdās, tas pilsētniekiem par uzjautrinājumu uz skatuves vaibstās, tēlodams smieklīgas tirgus sievas. Un kādēļ gan neno- triept ģīmi ar kaut kādu baltu draņķi un nepielipināt nejēdzīgas ūsas, kā dara 2odlē?
   Vispār varot jau nopietna darba vietā uzsākt šādu blēņošanos. Neko sacīt, pilsētnieki par to maksājot piec­padsmit sū no personas!
   Tā nu patiesi būtu brīnišķīga karjera, paldies die­vam, visā Parīzē pazīstamā galma tapsētāja vecākajam dēlam! Tad nu gan kaimiņiem nenopriecāties, ja Ba­tists, jaunākais Poklēna kungs, kurš mantos karaļa su­laiņa titulu, pēkšņi sāktu uzstāties uz skatuves. Tapsē­tāju cunftē visi vai plīstu aiz smiekliem!
   —    Piedodiet, — Krese laipni teica, — pēc jūsu vār­diem iznāk, ka teātris nemaz nav vajadzīgs?
   Tomēr izrādījās, ka, pēc Poklēna vārdiem, tā neiznā­kot. Teātris esot vajadzīgs. To atzīstot pat viņa majes­tāte, lai dievs dod viņam ilgu mūžu. Burgundas trupai piešķirts karaliskās trupas nosaukums. Tas viss esot ļoti labi. Viņš pats, Poklēns, svētdienās ar prieku ejot uz teātri. Taču viņš teiktu tā: teātris esot Žana Batista Poklēna dēļ, bet nekādā ziņā ne otrādi.
   Poklēns ēda grauzdētu maizi, piedzēra vīnu un grāva vectēva uzskatus.
   Varot jau iet vēl tālāk. Ja neesot iespējams iekārto­ties viņa majestātes trupā — katrs jau, kungi, nevar būt Belrozs, kuram, kā runā, tērpu vien esot par divdesmit- tūkstoš livriem, — kādēļ gan lai neuzstātos tirgū? Va­rot plāt vaļā pašus piedauzīgākos jokus, rādīt divdomī­gus žestus — kādēļ gan ne, kādēļ ne? … Visa iela varē­šot rādīt ar pirkstiem!
   — Atvainojiet, es jokoju, — Poklēns teica, — taču arī jūs, protams, jokojāt?
   Nav tomēr zināms, vai vectēvs jokoja, tāpat kā nav zināms, ko domāja mazais Žans Batists, klausīdamies tēva monologus.
   «Dīvaini ļaudis šie Kreses!» tumsā grozīdamies pa gultu, prātoja galma tapsētājs. «Zēna klātbūtnē pateikt tādas lietas! Nay gan ērti, tomēr derētu vectēvam pa­sacīt, ka tie ir muļķīgi joki.»
   Nenāk miegs. Galma drapētājs un kambarsulainis raugās tumsā. Ak, visi šie Kreses ir vienādi! Arī viņa pirmā sieva, nelaiķe, mēdza mūžam fantazēt un tāpat dievināja teātri. Bet šim vecajam velnam taču jau seš­desmit gadu! Nudien smieklīgi! Vecajam nekaitētu pa­lietot orvjetānu, viņš drīz nonāks bērna prātā!
   Raizes. Veikals. Bezmiegs ..,

4. nodaļa KATRAM NETIK KĻŪT PAR TAPSĒTĀJU

   Man tomēr žēl nabaga Poklēna! Patiesi, kas gan tā par sodību! 1636. gada novembrī nomira arī viņa otrā sieva. Tēvs atkal sēž mijkrēslī un skumst. Nu viņš kļūst pavisam vientuļš. Bet viņam tagad ir seši bērni. Jāvada veikals un turklāt viss bērnu bars jānostāda uz kājām. Viens pats, mūžam viens pats. Nevar taču precēties trešo reizi…
   Un, kā par nelaimi, ap to pašu laiku, kad nomira Kat­rīna Flereta, kaut kas atgadījās arī ar pirmdzimto Zanu Batistu. Četrpadsmitgadīgais zēns sanīka. Viņš turpi­nāja strādāt veikalā — nevarēja žēloties, slaists nebija. Taču kustējās kā lelle teātrī pie Jaunā Tilta; kungs, piedod grēcīgu domu! Zēns novājēja, bieži sēdēja pie loga un noraudzījās ielā, kaut arī tur nekā nebija, nedz jauna, nedz interesanta, un šķita pavisam zaudējis ēst­gribu …
   Beidzot vajadzēja izrunāties.
   —           Izstāsti, kas ar tevi noticis, — tēvs sacīja un neska­nīgā balsī piebilda: — Vai tikai neesi slims?
   Batists ar acīm ieurbās savos platpurnu zābakos un klusēja.
   —           Ir gan man ar jums bēdu dienas, — nabaga atrait­nis noteica, — ko lai es ar jums, bērniem, iesāku? Nemoki mani… izstāsti.
   Te Batists paraudzījās tēvā, tad pievērsās logam un sacīja:
   —    Es negribu būt par tapsētāju.
   Tad viņš padomāja un, acīm redzot, nolēmis atraisīt šo mezglu uzreiz, piebilda:
   —    Man šis darbs riebjas.
   Padomāja vēl un piebilda:
   —    Es ienīstu veikalu.
   Un, lai tēvu pilnīgi satriektu, vēl piemetināja:
   —    Ar sirdi un dvēseli!
   Pēc tam zēns apklusa.
   Tagad viņa seja izskatījās muļķīga. Taisnību sakot, Batists nezināja, kas tam visam sekos. Iespējams gan, ka tēva pļauka. Tomēr pļauku viņš nesaņēma.
   Sekoja ilgstoša pauze. Kā lai izlīdzas tik sarežģītā gadījumā? Ar pļauku? Nē, ar pļauku te nekas nebūs līdzēts. Ko lai dēlam saka? Ka viņš ir muļķis? Jā, viņš stāv kā stabs, un seja viņam šobrīd ir trula. Taču acis raugās gudri un mirdz tāpat kā Marijai Kresei.
   Nepatīk veikals? Varbūt viņam tikai tā liekas? Viņš vēl ir zēns, viņa gados nedrīkst prātot, kas patīk un kas ne. Varbūt viņš gluži vienkārši ir mazliet noguris? Bet viņš pats, tēvs, taču ir vēl vairāk noguris, un viņam taču neviens nepalīdz, viņš aiz rūpēm ir nosirmojis…
   —    Ko tad tu gribi? — tēvs noprasīja.
   —    Mācīties, — atbildēja Batists.
   Tajā brīdi kāds ar spieķi viegli pieklauvēja pie dur­vīm — un krēslainajā istabā ienāca Luijs Krese.
   —    Redz, — tēvs teica, norādīdams uz krokoto ap­kaklīti, — viņš, vai zināt, negrib palīdzēt man veikalā, bet vēlas mācīties.
   Vectēvs ierunājās pieglaudīgi un rāmi. Viņš teica, ka gan jau viss būšot labi. Ja nu jauneklis tā skumstot, tad, protams, kaut kas esot jādara.
   —    Bet ko tad lai dara? — tēvs jautāja.
   —    Nu, tik tiešām jāļauj zēnam mācīties! — vectēvs līksmi izsaucās.
   —    Bet, piedodiet, viņš taču jau mācījās draudzes skolā!
   —    Kas gan ir draudzes skola! — vectēvs atteica. — Zēnam ir milzu dotības …
   —    Zan Batist, izej laukā, man jāparunājas ar vectē­tiņu.
   Zans Batists izgāja. Starp Kresi un Poklēnu notika gaužām nopietna saruna.
   Es to neatstāstīšu. Vienīgi izsaukšos: lai gaiša pie­miņa Luijam Kresem!

5. noda|a PAR AUGSTU SLAVU DIEVAM

   Slavenā Klermonas kolēģija Parīzē, vēlākais Luija Lielā licejs, patiesi nemaz neatgādināja draudzes skolu. Kolēģija atradās varenā Jēzus Ordeņa brāļu pārziņā, un ordeņa tēvi jezuīti darbu tajā bija ievirzījuši, var teikt, patiešām lieliski — «par augstu slavu dievam» —, tāpat kā visu, ko viņi darīja.
   Kolēģijā, ko vadīja rektors tēvs Zakobs Dinē, mācījās ap divi tūkstoši zēnu un jaunekļu, muižnieki un bur- žuā, no kuriem trīs simti dzīvoja internātā, bet pārējie nāca no mājām. Jēzus Ordeņa vadībā mācījās Franci­jas zieds.
   Svētie tēvi profesori lasīja klermoniešiem vēstures, antīkās literatūras, juridisko zinātņu, ķīmijas un fizikas, teoloģijas un filozofijas kursus un mācīja grieķu va­lodu. Par latīņu valodu nemaz nav ko runāt: Klermonas licejisti ne vien nemitīgi lasīja un studēja latīņu auto­rus, bet pārtraukuma stundās starp mācībām viņiem va­jadzēja sarunāties latīņu valodā. Saprotiet paši, ka tā­dos apstākļos bija iespējams iemācīties šo cilvēcei tik nozīmīgo valodu.
   īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzir­dēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno ro­miešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.
   Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulai­nis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muiž­nieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vār­diem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīs­lās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.
   Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mā­cību stundas un atsevišķas zāles.
   Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolē­ģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.
   Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Ta­pešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.
   — Acīm redzot, liktenis tā lēmis, — Poklēns, vecā­kais, aizmigdams murmināja, — ko lai dara, atstāšu veikalu otrajam dēlam. Bet šis varbūt kļūs par advo­kātu vai notāru, vai par vēl ko citu.
   Interesanti zināt, vai zēniskā aizraušanās ar teātri sholastā Batistā jau izplēnējusi? Ak vai, ne mazākā mērā! Brīvajās stundās, izrāvies no latīņu valodas žņau­giem, viņš, tāpat kā agrāk, devās uz Jauno Tiltu un te­ātriem, taču nu vairs nevis vectēva pavadībā, bet kopā ar dažiem Klermonas biedriem. Un savos kolēģijas ga­dos Batists pamatīgi iepazinās gan ar Purva, gan arī Burgundas Viesnīcas repertuāru. Viņš noskatījās Pjēra Korneija lugas — «Atraitne», «Karaļa lau­kums», «Galma galerija», kā arī viņa slaveno «Sidu», kas autoram sagādāja skaļu slavu un spalvas brāļu skaudību.
   Taču ar to vēl nebija diezgan. Kad mācības licejā gāja uz beigām, Žans Batists iemanījās iekļūt ne vien teātra parterā vai ložā, bet arī aiz kulisēm, un tieši tur viņam gadījās iepazīšanās, kas bija viena no svarīgā­kajām viņa dzīvē. Jauneklis iepazinās ar kādu sievieti. Viņu sauca Madlēna Bežāra, un viņa bija aktrise, pie tam kādu laiku bija spēlējusi Purva teātrī. Madlēna bija sarkanmate, prata brīnišķīgi izturēties un pēc sava ai­cinājuma bija aktrise ar īstu, lielu talantu. Dedzīgā Rotrū dramaturģijas cienītāja Madlēna bija gudra, ar smalku gaumi, bez tam — un tas, protams, jāuzskata par lielu retumu — labi pārzināja literatūru un pati rak­stīja dzejas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka apburošā Parīzes aktrise pilnīgi savaldzināja Klermonas audzēkni, kurs bija četrus gadus jaunāks par viņu. Interesanti at­zīmēt, ka Madlēna savukārt nebija vienaldzīga pret Zanu Batistu.
   Tātad mācības kolēģijā turpinājās piecus gadus, no­slēdzoties ar filozofijas studijām, kas — varētu sacīt — bija augstākā virsotne. Visus šos piecus gadus Zans Batists cītīgi mācījās, atlicinādams laiku teātrim.
   Vai mans varonis šai kolēģijā kļuva par izglītotu cil­vēku? Esmu pārliecināts, ka nevienā mācību iestādē nav iespējams kļūt par izglītotu cilvēku. Taču jebkurā labi nostādītā mācību iestādē var kļūt par disciplinētu cil­vēku un apgūt iemaņas, kas noderēs nākotnē, kad cii- vēks ārpus mācību iestādes sienam sāks sevi izglītot pats.
   Jā gan, Klermonas kolēģijā Žanu Batistu pieradināja pie disciplīnas, iemācīja cienīt zinātnes un parādīja ceļu uz tām. Koledžu beidzot, un tas notika 1639. gadā, jaunekļa galvā nebija nekas daudz labāks par draudzes skolas mistrojumu. Viņa prāts, Mefistofeļa vārdiem ru­nājot, bija iespīlēts spāniešu zābakos.
   Mācīdamies licejā, Poklēns iedraudzējās ar kādu Ša- pelu, svarīga finansu ierēdņa un ārkārtīgi bagāta cil­vēka Luiljē ārlaulības dēlu, un sāka apciemot viņu mā­jās. Tajā gadā, kad mūsu klermonieši beidza kolēģiju, Luiljē mājā uzradās un kā dārgs viesis apmetās kāds lielisks cilvēks. Viņu sauca Pjērs Hasendi.
   Provansietis profesors Hasendi bija ieguvis nopietnu izglītību. Viņam bija tik daudz zināšanu, ka to pietiktu desmit cilvēkiem. Profesors Hasendi bija retorikas pa­sniedzējs, teicams vēsturnieks, ar plašām zināšanām filozofijā, fizikā un matemātikā. Viņa zināšanu apjoms, kaut vai matemātikas nozarē, bija tik plašs, ka viņam, piemēram, piedāvāja katedru Karaliskajā kolēģijā. Taču, atgādinu vēlreiz, Pjērs Hasendi nebija matemā­tiķis vien.
   Būdams cilvēks ar asu un nemierīgu prātu, Hasendi savas studijas bija sācis ar paša slavenākā senatnes filo­zofa peripatētiķa Aristoteļa studēšanu un, dziļi apguvis viņa mācību, tikpat dziļi sāka to nīst. Pēc tam, iepazi­nis dižo ķeceri poli Nikolaju Koperniku, kurš savā mā­cībā visai pasaulei pasludināja, ka senie filozofi maldī­jušies, uzskatīdami, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs, Pjērs Hasendi no visas sirds iemīlēja Koperniku.
   Hasendi bija savaldzinājis izcilais domātājs Džordano Bruno, kuru 1600. gadā sadedzināja sārtā par viņa ap­galvojumu, ka Visums ir Bezgalīgs un tajā ir daudz pasauļu.
   Hasendi no visas sirds aizstāvēja ģeniālo fiziķi Gali- leju, kuru piespieda uzlikt roku uz Evaņģēlija un at­teikties no savas pārliecības, ka Zeme griežas.
   Visi, kas uzdrošinājās uzbrukt Aristoteļa vai arī vē­lāko sholastu filozofiskajai mācībai, Hasendi personā atrada visuzticamāko domu biedru. Viņš lieliski pazina francūža Pjēra de Larama mācību, kurš uzbruka Aristo­teļa mācībai un tika nogalināts Bērtuļa naktī. Viņš labi saprata spānieti Huanu Luisu Vivesu, kurš grāva sho- lastisko filozofiju, kā arī angli Frensisu Bekonu, Veru- lamas baronu, kurš savu darbu «Lielā atdzimšana» uz­rakstīja pret Aristoteli. Visus jau nav iespējams uzskai­tīt!
   Pec dabas profesors Hasendi bija jaunu ceļu meklē­tājs, dievināja domu skaidrību un vienkāršību, bez­galīgi ticēja pieredzei un augstu vērtēja eksperi­mentus.
   Tā visa pamatu pamats bija viņa paša filozofiskā mā­cība. Šo mācību Hasendi bija pārņēmis no tās pašas sir­mās senatnes filozofa Epikūra, kurš dzīvoja gadus trīs­simt pirms mūsu ēras.
   Ja filozofam Epikūram jautātu:
   «Kā tad skan jūsu mācības formulējums?» — jādomā, filozofs būtu atbildējis šādi:
   «Pēc kā tiecas katra dzīva būtne? Katra dzīva būtne tiecas pēc baudas. Kāpēc? Tāpēc, ka bauda ir augstā­kais labums. Tādēļ dzīvojiet saprātīgi — tiecieties pēc pastāvīgas baudas!»
   Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prā­tam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.
   — Vienīgais, kas ir iedzimts cilvēkiem, — Hasendi saviem skolniekiem teica, plūkādams smailo zinātnieka bārdiņu, — tā ir mīlestība pašam pret sevi. Un katra cilvēka dzīves mērķis ir laime! No kādiem elementiem tad laime sastāv? — filozofs vaicāja, acīm zibot. — Ti­kai no diviem, kungi, tikai no diviem: no dvēseles miera un veselas, miesas. Kā saglabāt veselību, jums pateiks kurš katrs labs ārsts. Bet, kā iegūt dvēseles mieru, jums pateikšu es: nedariet, mani bērni, noziegumus, tad jums nebūs ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlu, bet cil­vēku nelaimīgu padara vienīgi tie.
   Epikūrietis Hasendi savu zinātnieka karjeru sāka, laizdams klajā plašu apcerējumu, kurā pierādīja Aris­toteļa astronomijas un fizikas absolūto nelietderību un aizstāvēja manā stāstā reiz jau pieminētā Kopernika teoriju. Šis bezgala interesantais apcerējums tomēr palika nepabeigts. Ja profesoram pavaicātu, kādēļ tā noticis, man tā vien šķiet, ka viņš atbildētu tāpat, kā
   Krizals, kadas nākošās Moljēra komēdijas varonis, atbildēja pārmērīgi mācītai sievietei Filamintai:
   Kg? Mūsu miesa — mēsli?
   Tas nu teikts par traku!
   Nē, sirdi man bezgala miji
   Ir mēsli šie, to gan es saku!
   «Aristoteļa dēļ, cienītie kungi, es nevēlos sēdēt cie­tumā,» būtu teicis Hasendi.
   Un patiešām, kad šos mēslus, jūsu miesu, ieliks cie­tumā, tad jājautā, kā gan tur klāsies jūsu filozofiskajam garam.
   Vārdu sakot, Hasendi pie laika meta mieru, darbu par Aristoteli vairs nemēģināja pabeigt un nodevās citiem darbiem. Sis epikūrietis pārāk mīlēja dzīvi, bet Parīzes parlamenta 1624. gada lēmums vēl bija itin svaigs. Lieta tāda, ka visās tā laika zinību fakultātēs Aristotelis bija, ja tā var teikt, kanonizēts un parlamenta lēmumā gluži nepārprotami bija runa par nāves sodu katram, kurš uz­drošinātos uzbrukt Aristotelim un viņa sekotājiem.
   Un tā nu, izvairījies no lielām nepatikšanām, apce­ļojis Beļģiju un Holandi, uzrakstījis virkni nozīmīgu darbu, Hasendi nonāca Parīzē pie sava senā paziņas Luiljē.
   Luiljē bija prātīgs vīrs un griezās pie profesora ar lū­gumu — nolasīt viņa dēlam Sapeļam zinātņu kursus pri­vātā kārtā. Un, tā kā Luiljē bija ne vien saprātīgs, bet arī plaša vēriena cilvēks, tad viņš Sapeļam atļāva sa­pulcināt veselu grupu jauniešu, kuri tad kopā ar viņu klausījās Hasendi lekcijas.
   Sajā grupā ietilpa: Sapels, mūsu Zans Batists, bez tam kāds Bernjē, jauns cilvēks ar lielu slieksmi uz da­baszinātnēm, vēlāk slavens Austrumu apceļotājs, kurš Parīzē tika iesaukts par Lielo Mogolu, un, beidzot, kāda šajā pulciņā gluži oriģināla persona. Sis pēdējais bija vecāks par pārējiem, nebija klermonietis, bet nesen karā ievainots gvardes virsnieks, dzērājs, duelants, as­prātis, donžuāns un diezgan talantīgs iesācējs drama­turģijā. Vēl mācīdamies retorikas klasē Bovē pilsētas koledžā, viņš bija sacerējis interesantu lugu «Apmuļ­ķotais pedants», kurā notēloja koledžas direktoru Zanu Granžē. Gvardu sauca Sirano de Beržeraks.
   Un tā nu visa šī kompānija, sasēdusies greznajā Luiljē istabā, kāri klausījās Pjēra Hasendi dedzīgās runas. Lūk, kurš noslīpēja manu varoni! Šis provansietis ar kaislību izvagoto seju! No viņa 2ans Batists saņēma mantojumā Epikūra triumfējošo filozofiju un milzumu nopietnu zināšanu dabaszinībās. Vaska sveču burvī­gajā gaismā Hasendi pamodināja viņā mīlestību pret skaidriem un precīziem spriedumiem, naidu pret sho­lastiķu, cieņu pret eksperimentu un nicināšanu pret lie­kulību un ārišķību.
   Un pienāca diena, kad lekcijas gan Klermonas ko­ledžā, gan pie Hasendi bija beigušās. Mans varonis bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.
   — Papūlies aizbraukt uz Orleānu, — Poklēns, vecā­kais, teica Klermonas koledžu beigušajam dēlam, — un nokārtot eksāmenu juridiskajā fakultātē. Iegūsti zināt­nisko grādu. Esi tik labs un neizkrīti, jo tavai skološanai izšķiests krietni daudz naudas.
   Žans Batists devās uz Orleānu, lai iegūtu jurista dip­lomu. Skaidri nezinu, vai viņš Orleānā uzturējās ilgu laiku un tieši kad tas bija. Acīm redzot, tas būs bijis 1641. gada pašā sākumā.
   Viens no neskaitāmajiem ienaidniekiem, kuri neie­redzēja manu varoni, daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka Orleānā katrs ēzelis varējis iegūt zinātnisko grādu, ja vien šim ēzelim turējusies nauda. Tā tomēr nav tais­nība. Ēzelis-grāda neiegūs,,un mans varonis arī ne ma­zākajā mērā nelīdzinājās ēzelim.
   Tiesa gan, daži jauni dzīvespriecīgi puiši, kas bija braukuši uz Orleānu kārtot eksāmenus, gvelza, ka esot ieradušies universitātē vakarā, pamodinājuši profesorus, tie žāvādamies uzmaukuši virs notaukotajām naktsmi- cēm savas zinātnieku cepures un turpat uz vietas šos noeksaminējuši un piešķīruši grādu. Tomēr iespējams gan, ka puiši melsa niekus.
   Lai kāda kārtība valdīja Orleānā, tomēr ir noteikti zi­nāms, ka 2ans Batists tiesību licenciāta grādu ieguva.
   Un nu zēna ar krokoto apkaklīti vairs nav, nav arī sholasta ar gariem matiem. Manā priekšā stāv jauns vīrietis. Viņa galvu sedz gaišas parūkas mākslīgās sprogas.
   Es kāri aplūkoju šo cilvēku.
   Viņš ir vidēja auguma, pakumps, ar iekritušām krū­tīm. Melnīgsnējā sejā ar lieliem vaigu kauliem acis iegūlušas tālu viena no otras, zods smails, bet deguns v plats un plakans. Vārdu sakot, viņš ir gaužām neglīts. Taču viņa acis ir ievērības cienīgas. Es tajās lasu dī­vainu, mūžam nedziestošu dzēlīgu smīnu un tajā pašā laikā tādu kā mūžīgu izbrīnu par apkārtējo pasauli. Šajās acīs pavīd kaut kas baudkārs, šķietami sievišķīgs, bet pašos dziļumos atspoguļojas apslēpts sagurums. Nu­dien, šajā divdesmitgadīgajā jauneklī slēpjas kāds tārps un jau tagad viņu grauž.
   Šis cilvēks stostās un runādams nepareizi elpo.
   Es nomanu, viņš ir ātras dabas. Viņam mēdz krasi mainīties noskaņojums. Šis jaunais cilvēks viegli pār- sviežas no jautrības uz smagām pārdomām. Viņš sa­skata cilvēkos smieklīgo un labprāt par to pazobojas.
   Palaikam viņš kļūst nepiesardzīgi atklāts. Citkārt at­kal cenšas būt noslēgts un viltīgs. Brītiņu viņš ir neprā­tīgi drosmīgs, taču spēj tūdaļ būt nenoteikts un bailīgs. Ak, ticiet man, ar šādām īpašībām viņam būs grūts mūžs un viņš iemantos daudz ienaidnieku!
   Taču lai viņš dodas dzīvē!

6. nodaļa MAZ TICAMI PIEDZĪVOJUMI

   Mūsu aprakstītais laika posms Francijā bija īsti vēt­rains. Dzīve likās klusa vienīgi Klermonas koledžā vai tēva veikalā.
   Franciju bija satricinājuši ārējie kari un iekšējās ju­kas, un tas turpinājās jau daudzus gadus. Pašā 1642. gada sākumā karalis Luijs XIII un visvarenais Francijas faktiskais valdnieks kardināls un hercogs Ar- māns Rišeljē devās uz dienvidiem pie karaspēka, lai at­ņemtu spāniešiem Rusijonas provinci.
   Karaļa tapsētāji (viņi bija vairāki) izpildīja dienestu valdnieka namā pa kārtai, pie kam Poklēna, vecākā, reize iekrita pavasara mēnešos: aprīlī, maijā un jūnijā. Tā kā 1642. gadā komerciāli darījumi Poklēnu, vecāko, . aizkavēja Parīzē, viņš nolēma darbā uz karaļa mītni savā vietā sūtīt vecāko dēlu. Poklēns, bez šaubām, prā­toja Žanu Batistu pieradināt pie galma dzīves.
   Dēls uzklausīja tēva pavēli un agrā pavasarī devās uz valsts dienvidiem. Bet tur mans varonis tūliņ nozuda noslēpumainā tumsā, un neviens nezina, kas īsti dienvi­dos ar viņu notika. Tomēr izplatījās baumas, it kā Žans Batists esot iejaukts kādā dīvainā dēkā.
   Kardinālu Rišeljē, kam bija neierobežota vara pār ne­apdāvināto vāja rakstura karali Luiju XIII, neieredzēja loti daudzi franču aristokrātijas pārstāvji.
   1642. gadā tika noorganizēta sazvērestība pret kar­dinālu Rišeljē, un par šīs sazvērestības vadoni kļuva jaunais marķīzs Senmarss. Pieredzējušais politiķis Ri­šeljē šo sazvērestību atklāja. Kaut gan Senmarss bau­dīja karaļa labvēlību, bija nolemts marķīzu arestēt, ap­vainojot valsts nodevībā — sakaros ar Spāniju.
   Stāsta, ka naktī no divpadsmitā uz trīspadsmito jūniju kādā no dienvidu pilsētām Senmarsam pienācis klāt nepazīstams jauns cilvēks un iespiedis kavalierim rokā zīmīti. Nošķīries -no pārējiem galminiekiem, Senmarss drebošā lāpas gaismā izlasījis īso vēstulīti un steidzies meklēt glābiņu. Zīmītē bijis rakstīts: «Jūsu dzīvība briesmās.» Paraksta neesot bijis.
   Šo zīmīti esot uzrakstījis un nodevis jaunais galma kambarsulainis Poklēns, cēlsirdīgi vēlēdamies glābt Sen- marsu no drošas nāves. Taču šis brīdinājums Senmarsa bojā eju tikai novilcināja. Viņš veltīgi meklēja patvē­rumu. Nelīdzēja slēpšanās savas mīļākās Siuzaka kun­dzes gultā. Senmarsu sagūstīja jau nākošajā dienā un drīz vien sodīja ar nāvi. Un pēc simt astoņdesmit čet­riem gadiem rakstnieks Alfrēds de Viņī padarīja nemir­stīgu viņa piemiņu romānā, bet piecdesmit vienu gadu pēc de Viņī slavenais «Fausta» komponists Guno — operā.
   Daži tomēr apgalvo, ka atgadījuma ar zīmīti nemaz neesot bijis, ka Senmarsa lietā Žanam Batistam neesot bijis nekādas lomas, viņš esot klusi un rūpīgi pildījis savus karaļa sulaiņa pienākumus, nejaukdamies tur, kur viņam jaukties neklājas. Tādā gadījumā tomēr paliek mazliet neskaidrs, kurš un kādā nolūkā izdomājis šo notikumu ar zīmīti.
   Jūnija beigās karalis uzturējās Monfrenē dažu ljē at­tālumā no Nimas, un te nu atgadījās otra dēka, kurai, kā lasītājs redzēs, mūsu varoņa dzīvē būs daudz lielāka nozīme nekā notikumam ar nelaimīgo Senmarsu. Tieši Monfrenē, kur atradās dziedinoši avoti, karaļa kambar­sulainim pašlaik beidzās vai arī jau bija beidzies šī gada dienesta laiks — un viņš sastapās ar savu paziņu Madlēnu Bežāru, no kuras kādu laiku bija šķirts. Ak­trise braukāja apkārt, spēlēdama kādā ceļojošā trupā. Nav droši zināms, kad kambarsulainis atstāja karaļa svītu. Taču vienu gan var apgalvot, ka tūliņ pēc die­nesta beigām, proti, 1642. gadā jūlijā, viņš Parīzē nav atgriezies, bet kādu laiku ceļojis pa dienvidiem un, kā apliecina cilvēki, kas par viņu interesējās, uzturējies aizdomīgi tuvu Bežāra kundzei. Lai būtu kā būdams, taču 1642. gada rudenī Poklēns atgriezās galvaspilsētā un ziņoja tēvam, ka savu dienestu izpildījis.
   Tēvs apvaicājās, ko viņa mantinieks domā darīt tā­lāk. Zans Batists atbildēja, ka gribot papildināties ju­risprudencē. Tad, cik man zināms, Zans Batists apmetās uz dzīvi šķirti no tēva — un pilsētā izplatījās valodas, ka Poklēna vecākais dēls vai nu jau esot advokāts, vai arī gatavojoties par tādu kļūt.
   Ārkārtīgi pārsteigts justos katrs, kam ienāktu prātā pasekot, kā jaunais Poklēns gatavojas advokāta dar­bam. Neviens gan nebūs dzirdējis, ka advokātus apmā­cītu Jaunā Tilta šarlatāni! Atstājis tiesību zinātņu grā­matas savā dzīvoklī, Zans Batists, tēvam nezinot, iera­dās kādā no šarlatānu trupām un sāka lūgt, lai viņu pie­ņem, vienalga, kādai lomai, kaut vai par izsaucēju, kurš aicina tautu uz izrādi. Lūk, tādas bija nodarbības tiesību zinātnēs!
   Zana Batista ienaidnieki, bet tādu viņam bija atliku likām, vēlāk ļauni smējās, stāstīdami, ka mans varonis esot tirdzniecības kvartālā uz ielas ākstījies kā netīrs kumēdiņu rādītājs un pūlim par uzjautrinājumu rijis pūķi. Vai viņš rija vai nerija, skaidri pateikt nevaru, taču zinu, ka šai laikā viņš sāka alkatīgi apgūt traģē­diju un pamazām uzstāties diletantu izrādēs.
   Korneija lasīšana, kas naktīs iekvēlināja mana va­roņa smadzenes, neaizmirstamā izjūta, uzstājoties uz ielas, smarža, kas raksturīga smacīgajai maskai, kuru
   neviens, kas to reiz uzlicis, vairs nekad nenoņem, —• tas viss beidzot saindēja neveiksmīgo juristu, un kādu rītu, nodzēsis sveces pēc «Sida» lasīšanas, Zans Batists nolēma, ka pienācis laiks pārsteigt pasauli.
   Un patiesi — pasauli viņš pārsteidza, turklāt par šī pārsteiguma pirmo upuri kļuva daudzkārt likteņa pie­meklētais Poklēns, vecākais.

7. nodaļa SPOŽA KOPA

   Notikumiem bagātā 1643. gada janvāra pašās pirma­jās dienās Zans Batists ieradās pie tēva un paziņoja, ka visi plāni par viņa ieskaitīšanu advokātu korporācijā ir tīrie murgi, ka ne par kādu notāru viņš nekļūs, par zinātnieku tapt nedomā un vismazāk vēlas kaut ko zināt par tapešu veikalu. Viņš ies turp, kurp viņu jau kopš' bērnības vilina aicinājums, proti, kļūs par aktieri.
   Mana spalva atsakās attēlot to, kas tad norisinājās mājā.
   Kad tēvs bija mazliet atjēdzies, viņš tomēr centās dēlu atrunāt un pateica viņam visu, ko tēva pienākums lika sacīt. Ka aktiera amats ir visu nicināts amats. Ka svētā baznīca padzen aktierus no savas paspārnes. Ka tādu darbu var strādāt vienīgi ubags vai klaidonis.
   Tēvs draudēja, tēvs lūdzās.
   — Ej, es tevi lūdzu, ej un apdomā, un tikai tad nāc pie manis!
   Taču dēls noteikti atsacījās jel ko apdomāt.
   Tad tēvs aizsteidzās pie garīdznieka un ar asarām acīs lūdzās, lai tas nāk atrunāt Žanu Batistu.
   Priesteris izpildīja cienījamā draudzes locekļa lū­gumu un mēģināja neprāti atrunāt, taču pārrunu rezul­tāti bija tik negaidīti, ka to dīvaini pat stāstīt. Parīzieši noteikti apgalvoja, ka pēc divu stundu ilgas sarunas ar galvu zaudējušo Zanu Batistu, jaunāko, dieva kalps no­vilcis savu melno sutanu un kopā ar Žanu Batistu pie­rakstījies tajā pašā trupā, kurā bija gribējis iestāties Zans Batists.
   Atklāti sakot, tas viss liekas maz vien ticams. Cik varu atcerēties, neviens garīdznieks teātrī nav iestājies,"
   toties kāds Zoržs Pinels patiešām ar Poklēnu, vecāko, izspēlēja gaužām ērmotu joku.
   Šis Zoržs Pinels, Poklēna, vecākā, lūgts, kādu laiku nodarbojās ar Zanu Batistu, mācīdams viņam tirdznie­cības rēķinus. Bez tam Pinelu ar Poklēnu saistīja naudas darījumi, kuru būtība bija tāda, ka Pinels palaikam aiz­ņēmās no Poklēna naudu.
   Izmisumā, nezinādams, ko iesākt, Poklēns, vecākais, devās arī pie Pinela un lūdza viņam atrunāt savu kād­reizējo skolnieku. Piekāpīgais Pinels tiešām aprunājās ar Zanu Batistu, bet pēc tam atnāca pie Poklēna, ve­cākā, pastāstīt šīs sarunas rezultātus. Pēc Pinela vār­diem, izrādījās, ka Zans Batists esot viņu pilnīgi pārlie­cinājis un ka viņš, Pinels, uz visiem laikiem pametot rēķinu nodarbības un kopā ar Zanu Batistu ejot uz ska­tuvi.
   —    Lai trīskārt nolādēts šis nekrietnelis Pinels, kuram es pie tam vēl esmu aizdevis simt četrdesmit livru! — nelaimīgais tēvs izsaucās, kad Pinels bija aizgājis, un atkal ataicināja dēlu.
   Bija sestais janvāris, tēva dzīvē visai ievērojama diena.
   —    Kā tad ir, vai tu paliec pie sava? — Poklēns no­prasīja. »
   —    Jā, mans lēmums paliek negrozāms, — atbildēja dēls, kura dzīslās, acīm redzot, tecēja Krešu, nevis Po­klēnu asinis.
   —    Ņem vērā, — tēvs sacīja, — ka es tev atņemu ka­raļa kambarsulaiņa titulu, dod to man atpakaļ. Es nožē­loju, ka paklausīju negudrajam vectēvam un devu tev izglītību.
   Neprātīgais Zans Batists, kurš neko nenožēloja, at­bildēja, ka no titula viņš labprāt atsakoties un viņam ne­kas nebūšot pretī, ja tēvs nodošot titulu tam dēlam, kuram viņš to novēlot.
   Tēvs pieprasīja rakstisku atteikšanos, un Zans Ba­tists, ne brīdi nevilcinādamies, parakstīja šo atteikšanos, kurai, kā vēlāk izrādījās, nebija nekādas vērtības un nekādas lomas.
   Tad sāka sadalīt mantu. No mātes mantojuma Zanam Batistam pienācās ap pieci tūkstoši livru. Tēvs kaulē­jās kā tirgū. Viņš negribēja pieļaut, ka zelts aizplūstu ceļojošo komediantu caurajos makos. Un viņam bija trīskārt taisnība. Vārdu sakot, viņš izsniedza dēlam seš­simt trīsdesmit livrus, un ar šo naudu dēls atstāja tēva mājas.
   Žans Batists devās taisnā ceļā uz Karaļa laukumu pie kādas ģimenes, kas bija bezgala mīļa viņa sirdij. Tā bija Bežāru ģimene.
   Zozefs Bežārs, viņu dēvēja arī par Belvila kungu, sīks Ūdeņu un mežu galvenās pārvaldes ierēdnītis, dzīvoja Parīzē kopā ar savu sievu, dzimušu Mariju Ervē, un viņam bija četri bērni.
   Ģimene bija apbrīnojama tajā ziņā, ka visi tās lo­cekļi, sākot ar pašu Belvila kungu, kvēloja kaislībā uz teātri. Meita Madlēna, kuru mēs jau pazīstam, bija brī­nišķīga profesionāla aktrise. Vecākais dēls Žozefs un pēc vecuma aiz Madlēnas nākošā deviņpadsmitgadīgā meita Zenevjeva ne tikai spēlēja līdzi amatieru izrādēs, bet arī sapņoja par teātra dibināšanu. Pats jaunākais dēls Luī, protams, tiecās līdzi vecākajiem bērniem uz teātri un pagaidām vēl nebija tur nonācis vienīgi savas mazgadības dēļ — viņam bija ap trīspadsmit gadu. Be- žārs-Belvils pret bērnu nodarbībām izturējās visai lab­vēlīgi, jo arī pats izmēģināja spēkus teātrī, bet mātei, kas mīlēja savus bērnus, nebija nekādu iebildumu pret viņu aizraušanos.
   Grūti būtu sameklēt Zanam Batistam piemērotāku sa­biedrību.
   Taču ne jau tikai mīlestība uz teātri vien Poklēnu saistīja pie Bežāriem. Nav ne mazāko šaubu, ka Mad­lēna un Poklēns jau mīlēja viens otru un bija tuvās at­tiecībās.
   Te jāpiezīmē, ka Bežāru ģimene atradās ceļojumos ārpus Parīzes kopš 1641. gada beigām un atgriezās Pa­rīzē apmēram ap to pašu laiku, kad mūsu varonis, tātad ap 1643. gada sākumu.
   Un tā nu 1643. gada janvārī Poklēns ar savu manto­juma naudu ieradās pie Bežāriem, un tad mājā pie Ka­raļa laukuma sāka kūsāt neparasts darbs. Pie Bežāriem steigšus pulcējās dažādi — no teātra viedokļa apšau­bāmi jauni ļaudis, bet pēc tiem sāka ierasties jau apbru­žājušies un pieredzējuši profesionālie aktieri.
   Pinels jutās kā zivs ūdenī un bohēmiešu vidū parā­dīja sevi visā spožumā. Varu apzvērēt, ka nevienam visā pasaulē nebūtu izdevies paveikt to, ko izdarīja Pi­nels. Viņš ieradās pie Poklēna, vecākā, un pamanījās izkaulēt no viņa vēl divsimt livru dēlam, par kuru viņš galma tapsētājam samelsa visneticamākās lietas. Stāsta, viņš esot rīkojies ar Poklēnu, vecāko, tāpat kā Skapēns ar Zerontu Moljēra komēdijā. Pilnīgi iespējams!
   Pasākums nobrieda 1643. gada vasarā. Trīsdesmitajā jūnijā atraitnes Marijas Ervē mājā (Belvila kungs bija miris tā paša gada martā) Parīzes parlamenta advokāta Marešāla kunga klātbūtnē tika noslēgts svinīgs līgums. Akts vēstīja, ka desmit cilvēku grupa dibina jaunu teātri.
   Redz, kur tika izlietoti gan sešsimt trīsdesmit, gan vē­lākie divsimt livri! Bez tam naudu teātra dibināšanai deva Madlēna, kam piemita izcila prasme taupīt un kas bija paguvusi savās līdzšinējās aktrises gaitās iekrāt krietnu naudas summu. Mīlēdama savus bērnus, Marija Ervē sagrabināja pēdējos grašus un ieguldīja šajā uz­ņēmumā arī savu kapitālu. Pārējiem, cik noprotams, bija viena roka tukša, otrā — nekā, un uzņēmumā viņi varēja ieguldīt vienīgi savu enerģiju un talantu, bet Pinels — savu dzīves pieredzi.
   Jauno teātri grupa bez liekas kautrības nosauca par Spožo Teātri, un visi, kas ietilpa grupā, saucās «Ģime­nes Bērni», no kā var spriest, ka jauno mūzas kalpu starpā valdīja tāda pati saskaņa, kāda, pēc Aristoteļa domām, ir visas pasaules pamatā. Ģimenes Bērnu skaitā ietilpa šādi cilvēki: trīs Bežāri — Zozefs, Madlēna un Zenevjeva, divas jaunas meičas — Malengra un Desirlī, kāds Žermēns Klerens, jauns rakstvedis Bonanfāns, pieredzējis profesionāls aktieris Denī Bejs, jau piemi­nētais Zoržs Pinels un, beidzot, tas, kurš bija visas grupas aizrautīgais vadonis, proti, — mūsu Zans Batists Poklēns.
   Starp citu, kopš Spožā Teātra dibināšanas brīža Zana Batista Poklēna vairs nebija, bet viņa vietā pasaulē nāca Zans Batists Moljērs. Kur radās šis jaunais uzvārds? Tas nav zināms. Daži apgalvo, ka Poklēns izmantojis teātra un mūziķu aprindās nereti sastopamu pseidonīmu, citi — ka Zans Batists nosaucis sevi par Moljēru pēc kāda vietas nosaukuma… Vēl citi zina teikt, ka viņš šo uzvārdu pārņēmis 110 kāda rakstnieka, kurš miris 1623. gadā … Vārdu sakot, viņš kļuva par Moljēru.
   Padzirdējis to, tēvs tikai atmeta ar roku, bet Zoržs Pinels, lai nepaliktu pakaļ savam kvēlajam draugam, nosauca sevi par Zoržu Kutīru.
   Jaunās trupas izveidošanās Parīzē radīja plašu atbalsi, un Burgundas Viesnīcas aktieri Ģimenes Bērnu grupu tūdaļ nosauca par skrandaiņu bandu.
   Kopa nelikās zinis par šīm dzēlībām un sāka itin ener­ģiski rīkoties Moljēra un Beja vadībā, bet finansu jau­tājumus kārtoja Madlēna. Vispirms viņi devās pie kāda Galuā di Metaijē kunga, un tas izīrēja kopai savu līdz pēdējam nolaisto lapta spēles zāli, kas atradās pie Grāv­jiem, netālu no Nelas torņa. Ar Galuā noslēdza līgumu, pēc kura viņš kopā ar galdnieku cunftes meistariem ap­ņēmās zāli izremontēt un uzbūvēt tajā skatuvi.
   Tika sameklēti četri muzikanti: Godārs, Tiss, Lefevrs un Gabirē; tiem piedāvāja katram pa divdesmit soliem dienā, un tad sākās mēģinājumi. Sagatavojuši vairākas lugas, Ģimenes Bērni, negribēdami zaudēt dārgo laiku, kamēr remontēs zāli, sasēdās pajūgos un devās uz Ru- ānas pilsētas gada tirgu spēlēt traģēdijas.
   No Ruānas viņi rakstīja vēstules Galuā un mudināja to paātrināt remontu. Ruānā kādu laiku ar vidējiem panākumiem spēlējuši iecietīgajai tirgus publikai, viņi atgriezās Parīzē un noslēdza līgumu ar kādu Leonāru Obrī — apburoša rakstura cilvēku, kurš pēc nodarbo­šanās bija ielu bruģēšanas meistars, un šis cilvēks ap­ņēmās teātra priekšā noklāt lielisku bruģi.
   — Saprotiet paši, piebrauks taču karietes, Obrī kungs, — nemierīgi berzēdams rokas, runāja Moljēra kungs.
   Viņa nemiers pārņēma arī Obrī kungu, un tas savu apņemšanos godam izpildīja: bruģis iznāca skaists un izturīgs.
   Un beidzot, jaunā 1644. gada priekšvakarā, teātri at­klāja ar traģēdiju.
   Ir vienkārši briesmīgi stāstīt par to, kas notika tālāk. Neatceros, vai jel kādam citam teātrim pasaulē ir gadī­jusies tāda izgāšanās.
   Pēc pirmajām izrādēm citu teātru aktieri priecīgi stāstīja, ka Spožajā Teātrī pie Nelas torņa grāvja bez aktieru vecākiem ar kontramarkām neesot nevienas dzīvas dvēseles. Un, ak vai, tas bija tuvu patiesībai! Visas Obrī kunga pūles bija veltas: pa viņa bruģi ne- piebrauca neviena pati kariete!
   Sākās ar to, ka netālajā svētā Sulpīcija draudzē uz­radās sprediķotājs, kurš tajā pašā laikā, kad notika iz­rādes, dedzīgi sludināja, ka velna nagos nonākšot ne tikai nolādētie komedianti, bet arī visi, kas iešot viņu komēdijas skatīties.
   Naktīs Zanu Batistu Moljēru tirdīja neganta doma, ka būtu labi šim sprediķotājam gluži vienkārši apgriezt sprandu.
   Te nu sprediķotājam par labu jāpiebilst, ka viņš gan neveiksmē laikam nemaz nebija vainojams. Vai tad sprediķotājs vainīgs, ja ārsts nespēja Zozefu Bežāru iz­ārstēt no stostīšanās, bet Zozefs tēloja mīlētājus? Vai sprediķotājs vainīgs, ka stostījās pats Moljērs, kurš spē­lēja traģiskās lomas?
   Drēgnajā un drūmajā zālē neglītos skārda svečturos pilēdamas dega tauku sveces. Un četru vijoļu čīgās ne­pavisam neatgādināja liela orķestra dārdoņu. Lieliskie dramaturgi uz Nelas grāvi nenāca, bet, ja arī tie būtu atnākuši, tad jājautā — kā gan rakstvedis Bonanfāns spētu norunāt viņu skanīgos monologus?
   Un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. Publika izturējās nekrietni un atļāvās nejaukus izlē­cienus, piemēram, skaļu lamāšanos izrādes laikā …
   Jā, trupā gan bija Madlēna, brīnišķīga aktrise, bet viņa taču viena nevarēja nospēlēt visu traģēdiju! Ak, Zana Batista Moljēra mīļā draudzene! Viņa darīja, ko spēja, lai glābtu Spožo Teātri. Kad Parīzē pēc aizraujo­šām dēkām un trimdas uzradās aktrises kādreizējais mīļākais grāfs de Modēns, Madlēna griezās pie viņa, un grāfs izgādāja Nelas neveiksminieku kopai tiesības saukties par Viņa karaliskās augstības Orleānas prinča Gastona trupu.
   Viltīgais Zans Moljērs tūliņ atklāja sevī īsta teātra direktora spējas un, nekavējoties ataicinājis dejotājus, izrādīja prinča kavalieriem virkni baletu. Kavalieri pa­lika pret šiem baletiem vienaldzīgi.
   Tad neatlaidīgais Zans Batists kādu vakaru Madlē- nai paziņoja, ka pats svarīgākais esot repertuārs, un ataicināja uz trupu Nikolā Defontēnu, aktieri un drama­turgu.
   —   Mums vajadzīgs spīdošs repertuārs, — Moljērs viņam teica.
   Defontēns apgalvoja, ka esot Moljēru sapratis, un apskaužami ātri cēla teātrim priekšā savas lugas. Viena no tām saucās «Persida jeb spožā Basas svīta», otra — «Svētais Aleksis jeb Spožā Olimpija», trešā — «Spožais komediants jeb Svētā 2enē moceklis». Taču Parīzes publika, acīm redzot, sprediķotā ja apmāta, nevēlējās skatīties ne spožo Olimpiju, ne spožo Basu.
   Nelielu atvieglojumu sagādāja rakstnieka Tristana Lermita traģēdija «Konstantīna Lielā ģimenes posts», kurā Madlēna lieliski spēlēja Epiharisas lomu. Tomēr arī tas neturpinājās ilgi.
   Kad izbeidzās Madlēnas ietaupījumi, Ģimenes Bērni ieradās pie Marijas Ervē, un viņa, pirmo reizi mūžā sākdama raudāt bērnu klātbūtnē, atdeva tiem pēdējo naudu.
   Tam sekoja gājiens uz tirgu pie Zana Batista Po­klēna, vecākā. Veikalā norisinājās bezgala smaga scēna. Uz lūgumu aizdot naudu Poklēns sākumā nespēja at­bildēt ne vārda. Bet… iedomājieties, naudu viņš iedeva. Esmu pārliecināts, ka pie viņa bija aizsūtīts Pi­nels.
   Pēc tam pie komediantiem ieradās Galuā, lai apvaicā­tos, vai viņi maksāšot īres naudu vai ne — lai pasakot skaidri.
   Skaidru atbildi viņš nesaņēma. Atbilde bija izplūdusi, pilna ar zvērestiem un solījumiem.
   —    Tad vācieties tak ārā! — Galuā uzbrēca. — Ar visām savām vijolēm un sarkanmatainajām aktrisēm!
   Pēdējie vārdi bija gluži lieki, jo sarkanmataina trupā bija vienīgi Madlēna.
   —    Es jau pats taisījos iet prom no šī draņķīgā grāvja! — Moljērs izsaucās, un visa brālība, pat nepa­manījusi, kā bija paskrējis baismīgais gads, traucās pa­kal savam komancloram uz svētā Pola vārtiem, uz tādu pašu zāli kā Galuā kungam. Šī zāle saucās «Melnais Krusts». Šis nosaukums visdrīzākajā laikā sevi attais­noja.
   Kad spoža trupa bija nospēlējusi rakstnieka Man jona «Artakserksu», de Moljēra kungu, ko Parīzē gluži pa­matoti uzskatīja par teātra vadītāju, aizveda uz cie­tumu. Viņam nopakaļ soļoja augļotājs, veļas tirgotājs un sveču piegādātājs Antuāns Fose. Tās bija viņa sve­ces, kas pilēdamas kusa Moljēra kunga Spožā Teātra svečturos.
   Pinels aizsteidzās pie Poklēna, vecākā.
   —    Kā? . .. Jūs? … — aizžņaugtā balsī teica Zans Batists Poklēns. — Jūs … Tas esat jūs? Atkal pie ma­nis? … Ko gan tas nozīmē?
   —   Viņš ir cietumā, — Pinels atteica, — vairāk neko es neteikšu, Poklēna kungs. Viņš ir cietumā!
   Poklēns, vecākais … iedeva nauclu.
   Taču tobrīd Zanam Batistam Moljēram no visām pu­sēm metās virsū aizdevēji, un viņš līdz mūža galam ne tiktu laukā no cietuma, ja par Spožā Teātra parādiem nebūtu galvojis tas pats Leonārs Obrī, kurš noklāja lie­lisko un nevajadzīgo bruģi Moljēra pirmā teātra durvju priekšā.
   Nemaz nezinu, ar kādu dziru Leonāru Obrī bija ap­dzirdījis Zoržs Pinels, taču Leonāra Obrī vārds jāsa­glabā nākamajām paaudzēm.
   Kad Spožā Teātra trupas vadītājs bija iznācis no cie­tuma mūriem, visi tās locekļi deva Obrī kungam svi­nīgu solījumu, ka trupa ar laiku samaksās parādus, par kuriem viņš galvojis.
   Pēc Moljēra atbrīvošanas izrādes atsākās. Moljēram izdevās iegūt Lotringas Anrī de Gīza aizbildniecību, un hercogs cēlsirdīgi uzdāvināja trupai savu ārkārtīgi ba­gāto garderobi. Visa brālība saposās greznos tērpos, bet ar zeltu izšūtās lentas ieķīlāja augļotājiem. Tomēr lentas nelīdzēja! Brālība grasījās izjukt. Kļuva manāmas panikas pirmās pazīmes. Vajadzēja pamest svētā Pola vārtus un Melnā Krusta posta vietu un pārcelties uz jaunu zāli. Tai bija priecīgāks nosaukums «Baltais Krusts».
   Ak vai! Tas nebija ne par matu labāks kā Melnais Krusts.
   Nevarēdami izturēt zaudējumus, pirmie aizbēga Pi­nels, Bonanfāns, pēc tam Bejs. Spožā Teātra smaga ago­nija nevilkās ilgi, un ap 1645. gada sākumu aina kļuva skaidra. Tika pārdots viss, ko bija iespējams pārdot: kostīmi, dekorācijas …
   1645. gada rudenī Spožais Teātris uz mūžīgiem lai­kiem izbeidza savu pastāvēšanu.
   Tas notika rudenī. Zardensenpola ielas šaurajā dzī­voklītī vakarā pie sveces gaismas sēdēja sieviete. Viņas priekšā stāvēja vīrietis. Trīs grūti gadi, parādi, augļo­tāji, cietums un pazemojumi bija šo vīrieti stipri pār­vērtuši. Viņa lūpu kaktiņos pieredze bija ievilkusi asas rievas, taču vajadzēja tikai ielūkoties viņa sejā, lai sa­prastu, ka nekādas likstas šo cilvēku neapturēs. Viņš nevarēja kļūt ne par advokātu, ne notāru, ne arī mēbeļu tirgotāju. Sarkanmatainās Madlēnas priekšā stāvēja rū­dīts, profesionāls divdesmit četrus gadus vecs aktieris, kas dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņa plecus sedza Gīza dāvāto svārku izvalkas, bet kabatās džinkstēja pēdējie sū, kad viņš staigāja šurp turp pa istabu.
   Pilnīgi izputējušais Spožā Teātra vadītājs piegāja pie loga un virtuozos izteicienos nolādēja Parīzi ar visām tās priekšpilsētām, ar Melno un Balto Krustu un grāvi pie Nelas torņa. Pēc tam viņš nozākāja Parīzes publiku, kas neko nesajēdz no mākslas, un beidzot piebilda, ka Parīzē esot viens vienīgs krietns cilvēks — un tas esot karaļa ielu bruģētājs Leonārs Obrī.
   Viņš turpināja šķendēties vēl krietnu laiku, nesaņem­dams atbildi, un beidzot izmisis noprasīja:
   — Tagad, protams, arī tu mani pametīsi? Zināms, tu jau vari pamēģināt iestāties Burgundas Viesnīcā.
   Un piebilda, ka burgundieši esot nelieši.
   Sarkanmatainā Madlēna noklausījās visas šīs apla­mības, brīdi klusēja, bet tad abi mīlētāji sāka sačukstē­ties un čukstēja līdz pat rītam. Bet, ko viņi izprātoja,, mēs nezinām.

8. nodaļa klejojošais aktieris

   2ēl, ka nav iespējams noskaidrot, kur pēc tam palika mans varonis. Viņš pazuda no Parīzes un iekrita kā akā. Veselu gadu par viņu nebija ne ziņas, ne miņas, bet pēc tam apšaubāmi liecinieki sāka apgalvot, ka 1647. gada vasarā Itālijā, kaut kur Romā uz ielas, redzējuši cilvēku, kurš līdzinājies izputējušajam direktoram Mol­jēram kā viena ūdens lāse otrai. Viņš esot tur stāvējis svelmainajā saulē un godbijīgi sarunājies ar Francijas sūtni de Fonteneija-Mareija kungu.
   Tā paša 1647. gada rudenī Itālijā, Neapolē, risinājās svarīgi notikumi. Kāds drosmīgs zvejnieks Tomazo An- niello sacēla tautu pret toreiz Neapolē valdošo Spānijas vicekarali, Arkosas hercogu. Pilsētas ielās sāka plīkšķēt pistoļu šāvieni, bruģi slacīja asinis. Tomazo tika no­tverts, sodīts ar nāvi, viņa galvu uzsprauda uz pīķa, tomēr Neapoles tauta varoni apglabāja svinīgi, ieliekot viņam kapā līdzi zobenu un maršala zizli.
   Pēc tam Neapoles ķildā iejaucās franči — un hercogs Gīzs, Lotringas Anrī II, ar karapulkiem ieradās Neapolē.
   Un, lūk, Gīza svītā it kā esot atradies nelaimīgā Spožā Teātra bijušais direktors Moljēra kungs. Kā viņš no­kļuvis svītā, ko darījis Neapolē, to neviens īsti skaidri pateikt nevarēja. Bija arī tādi, kas apgalvoja, ka Zans Batists nemūžam neesot bijis ne Romā, ne Neapolē un ka viņš esot sajaukts ar kādu citu jaunu avantūristiskas dabas cilvēku.
   Atradās pat ļaudis, kuri apliecināja ko citu: 1646. gada vasarā no Parīzes caur Senžermēnas priekšpilsētu esot izbraukuši vairāki nabadzīgi pajūgi, virzīdamies uz Francijas dienvidiem. Noliesējuši vērši vilkuši ar šādu tādu iedzīvi piekrautus vezumus. Priekšējā pajūgā sē­dējusi sarkanmataina sieviete, ietinusies apmetnī, lai paglābtos no putekļiem, un šī sieviete neesot bijusi ne­viena cita kā Madlēna Bežāra. Ja tas ir tiesa, tad Mad- lēnas Bežāras vārds jāpatur atmiņā. Valdzinošā aktrise grūtā brīdī nepameta savu iemīļoto, kurš Parīzē bija zaudējis pirmo direktora kauju. Viņa nemēģināja pāriet uz Purva Teātri vai Burgundas Viesnīcu. Viņa nekala vēl viltīgākus plānus par to, kā ievilināt savos tīklos un apprecināt ar sevi pirmo mīļāko — grāfu de Modēnu. Madlēna bija uzticīga un stipra sieviete, lai to zina visil
   Blakus pajūgam klibodams soļoja gadus sešpadsmit vecs zēns, un, braucot cauri ciematiem, puišeļi viņu kaitināja svilpdami un kliegdami:
   — Klibais velns! …
   Bet, ieskatījušies labāk, piebilda:
   — Un šķielē ar! Un šķielē ar! …
   Tik tiešām! Luī Bežārs gan kliboja, gan šķielēja.
   Kad izklīda putekļu mākoņi, pajūgos varēja saskatīt vēl vienu otru. Sejas pa lielākajai daļai bija pazīstamas. Lūk, traģiskais mīlētājs un stostiķis Zozefs Bežārs un tur, lūk, viņa ķildīgā māsa Ženevjeva …
   Nav grūti uzminēt, ka šo karavānu vadīja Zans Ba­tists Moljērs.
   īsi sakot, kad Spožais Teātris gāja bojā, Moljērs no tā drupām izveda uzticīgās brāļu gvardes paliekas un sasēdināja tās uz riteņiem.
   Šis cilvēks ne mirkli nespēja dzīvot bez teātra, un viņam pietika spēka pēc trīs gadus ilgas darbošanās Parīzē uzņemties klejojoša komedianta gaitas. Taču tas vēl nav viss. Viņš, kā redzat, ar savām kvēlajām runām bija aizvilinājis sev līdzi arī Bežāru ģimeni. Un viņa dēļ visi Bežāri klīda pa Francijas putekļainajiem ceļiem. Bežāru pulciņā varēja redzēt arī jaunas sejas, to starpā profesionālo traģiķi Šarlu Difrēnu, kurš bija arī deko­rators un režisots un kādu laiku bija vadījis pats savu trupu, kā arī lielisko profesionālo komiķi Renē Bartlo, dēvētu arī par Diparku, kurš drīz vien dabūja un visu mūžu saglabāja teātra iesauku Grorenē jo viņš spē­lēja smieklīgu resnu kalpu lomas.
   Karavānas vadonis savā pajūgā mantu saiņos veda līdzi Tristana, Man jona un Korneija lugas.
   Sākumā klejotājiem klājās ārkārtīgi grūti. Reizēm va­jadzēja pārgulēt kūtsaugšās un spēlēt ciematos pa šķū­ņiem, aizkaru vietā uzkarinot kaut kādus savazātus lē­verus.
   Toties dažkārt viņi nonāca lepnās pilīs, un, ja liel­manīgais īpašnieks, garlaicības mocīts, izteica vēlēšanos noskatīties komediantus, Moljēra netīrie aktieri, no ku­riem nāca ceļa sviedru smaka, spēlēja viesistabās.
   Atbraukuši jaunā vietā, aktieri vispirms godbijīgi noņēma savas apvalkātās cepures un devās pie vietē­jiem varas vīriem, lai lūgtu atļauju sniegt ļaudīm iz­rādes.
   Vietējie varas vīri, kā jau tiem pieklājas, izturējās
   1 Gros (Ir.) — resns; Grorenē — resnais Renē.
   pret komediantiem nelaipni, nekaunīgi un lika tiem ceļā bezjēdzīgus šķēršļus.
   Aktieri paziņoja, ka viņi gribot uzvest godājamā Kor- neija kunga traģēdiju dzejā …
   Nedomāju, ka vietējie varas vīri kaut ko sajēdza no Korneija dzejas. Un tomēr viņi pieprasīja lugu, lai to iepriekš izskatītu. Bet izskatījuši nereti izrādi aizliedza. Pie kam aizliegumu motivēja ļoti dažādi. Visbiežāk tā:
   —   Mūsu ļaudis ir nabadzīgi, un tiem nav nekādas va­jadzības tērēt naudu par jūsu izrādi.
   Gadījās arī mīklainas atbildes:
   —   Mums bail, ka tikai no tām jūsu izrādēm kaut kas neizceļas …
   Reizēm tika dotas arī iepriecinošas atbildes — šajā klaidoņu dzīvē gadījās visādi.
   Garīdznieki gan aktierus visur saņēma vienlīdz nelab­vēlīgi. Tad bija jāņem palīgā viltība, piemēram, jāpie­dāvā pirmie ienākumi klostera vajadzībām vai labda­rīgiem mērķiem. Tādā veidā visai bieži izdevās izrādi glābt.
   Nonākuši kādā pilsētiņā, aktieri vispirms meklēja rokā spēļu namu vai arī bumbu spēles šķūni, šo spēli franči bija visai iecienījuši. Vienojušies ar īpašnieku, aktieri uzrīkoja skatuvi, uzvilka savus nožēlojamos tērpus un spēlēja.
   Naktis viņi pārlaida iebraucamajās vietās, reizēm pa diviem vienā gultā.
   Tā viņi klīda un klīda krustām šķērsām pa Franciju. Runāja, ka klāiņojumu sākumā Moljēra komedianti re­dzēti Mansē.
   1647. gadā komedianti nonāca Bordo pilsētā, Gijen- nas provincē. Šeit, brīnišķīgo Bordo vīnu dzimtenē, pa­nīkušajiem komediantiem pirmoreiz uzsmaidīja saule. Tika uzskatīts, ka Gijennu pārvalda Bernārs de Nogarē, Depernonas hercogs. Taču visi zināja, ka īstais guber­nators šajā provincē ir kāda kundze, vārdā Nanona de Lartiga, un Gijennai šīs dāmas valdīšanas laikā klājās slikti.
   Un te nu gadījās, ka provinces pārvaldīšanas nogur­dināto de Lartigas kundzi bija pārņēmusi melanholija, un Depernonas hercogs nolēma savu mīļāko izklaidēt, sarīkojot viņai virkni svētku un izrāžu Garonnas upes krastā. Liktenis bija atvedis Moljēru uz Gijennu visīs­tākajā reizē! Hercogs uzņēma komediantus atplestām rokām, un tiem kabatās pirmoreiz tīkami iešķindējās zelts.
   Hercogam un viņa draudzenei Moljērs ar savu trupu spēlēja Man jona traģēdiju «Josafats» un citas lugas. Ir ziņas, ka bez šīm lugām viņš Bordo pilsētā izrādījis vēl kādu skatuves darbu, kas pelna īpašu ievērību. Stāsta, ka tā bijusi traģēdija «Fivaīda», ko ceļojumu laikā sa­rakstījis pats Moljērs, turklāt tā esot bijusi ārkārtīgi neveikla luga.
   1648. gada pavasarī mūsu klejojošie komedianti jau atradās citā vietā, proti, Nantes pilsētā, kur par viņiem saglabājušies ieraksti oficiālos dokumentos, no kuriem redzams, ka kaut kāds «Morljērs» lūdzis atļauju teātra izrāžu sarīkošanai un šādu atļauju arī saņēmis. Tāpat ir zināms, ka Nantē Moljērs sastapies ar šurp atbrau­kušo venēcieša Segalla marionešu trupu un Moljēra trupa marionetes pārspējusi. Segalls bijis spiests pilsētu atdot Moljēram.
   1648. gada vasaru un ziemu trupa pavadīja Nantes apkārtnes pilsētās un ciematos, bet 1649. gada pavasarī pārcēlās uz Limožu, pie kam šeit gadījās nepatikšanas: skatītāji bez žēlastības izsvilpa Moljēra kungu, kad viņš uzstājās kādā no savām traģiskajām lomām, turklāt viņi svieda Zanam Batistam ar ceptiem āboliem, tik ļoti vi­ņiem nepatika šī aktiera spēle.
   Nolādējis Limožu, de Moljēra kungs veda savu kle­jojošo brālību uz citām vietām. Viņi uzturējās gan An- gulemā, gan Ažēnā, gan arī Tulūzā. Bet 1650. gada jan­vārī trupa ieradās Narbonnā. Šī gada pavasarī Moljēra kungs uz laiku pameta trupu, lai slepus aizbrauktu uz Parīzi.
   Nav nekādu šaubu par to, ka 1650. gada ziemā Mol­jērs ar visu trupu pārcēlās uz Pezenas pilsētu, tur viņš atstājis par sevi piemiņu — kvīti par četrtūkstoš liv- riem, kurus viņš saņēmis savu komediantu vajadzībām pēc Štatu locekļu kungu rīkojuma, kuri bija sapulcē­jušies Pezenā, lai apspriestu svarīgus nodokļu jautā­jumus. Kvīts, bez šaubām, norāda, ka Moljērs sniedzis izrādes Štatu locekļiem.
   1651. gada pavasarī Moljērs atkal ieradās Parīzē, tur­
   klāt aizņēmās no tēva tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piecus livrus, pārliecinoši pierādījis tēvam, ka bez šīs naudas viņam cilpa kaklā, jo esot vēl jāmaksā atlikušie parādi par Spožo Teātri. Parīzē nokārtojis nepiecieša­mos maksājumus, viņš atkal turpināja klejojumus kopā ar savu trupu.
   Drīzumā atklājās kaut kas ļoti svarīgs. Izrādījās, ka Moljēra kungam piemīt slieksme ne vien spēlēt lugās, bet arī pašam tās sacerēt. Neraugoties uz īstu katorgas darbu dienā, Moljērs sāka pa naktīm sacerēt dramatiska rakstura darbus. Ir mazliet dīvaini, ka cilvēks, kurš ar sirdi un dvēseli bija nodevies traģēdijas apguvei un sevi uzskatīja par traģiķi, savos sacerējumos pēc ne­veiksmīgās «Fivaīdas» vairs vispār pie traģēdijas neat­griezās, bet sāka rakstīt jautrus, nebēdnīgus viencē­liena farsus, atdarinādams itāliešus — lielus šī mākslas veida meistarus. Farsi ļoti iepatikās Moljēra kompanjo­niem, un tos uzņēma repertuārā. Vislielākos panāku­mus farsos sāka gūt pats Moljērs, tēlodams komiskas lomas, visbiežāk — Sganarelus.
   Rodas jautājums — kā gan Moljērs iemācījās tik lie­liski uz skatuves attēlot smieklīgo? Acīm redzot, tas notika tā. Tad, kad tika dibināts nelaimīgais Spožais Teātris, vai mazliet agrāk Parīzē kopā ar citiem itāliešu aktieriem ieradās slavenais un ārkārtīgi talantīgais itā­liešu iecienītās maskas Skaramučijas jeb Skaramuša tēlotājs Tiberio Fiorelli. No galvas līdz kājām tērpies melnās drēbēs, vienīgi ar baltu gofrētu apkaklīti, ru­nājot Moljēra vārdiem, «melns kā nakts», Skaramušs farsos pārsteidza Parīzi ar saviem virtuozajiem trikiem un nepārspējamā manierē norunāto komisko un vieglo itāliešu tekstu.
   Savu karjeru tikko sākušais komediants Zans Batists Poklēns ieradās pie Skaramuša un lūdza viņu sniegt stundas skatuves mākslā. Un Skaramušs to uzņēmās. Komiķa māku Moljērs, bez šaubām, ieguva pie Skara­muša, un tas viņā pamodināja arī interesi par farsu.
   Tā nu klejojošās trupas vadītājs svešās traģēdijās spēlēja traģiskās lomas, bet savos farsos — komiskās. Un atklājās kaut kas tāds, kas mūsu varoni pārsteidza līdz sirds dziļumiem: traģiskajās lomās viņam labākajā gadījumā bija viduvēji panākumi, sliktākajā — pilnīg izgāšanās, pie tam ar sarūgtinājumu jāsaka —.pēdējais variants gadījās samērā bieži. Ak vai, ne jau Limožā vien nabaga traģiķi nomētāja ar āboliem, kad tas uz­stājās ar kāda augstdzimuša traģiska varoņa vainagu galvā!
   Bet, līdzko pēc traģēdijas izrādīja farsu un pārģēr­bies Moljērs no Cēzara pārvērtās par Sganarelu, ap­stākļi tūdaļ mainījās: publika sāka smieties, publika aplaudēja, rīkoja ovācijas, uz nākošajām izrādēm pil­sētnieki nesa naudu.
   Pēc izrādes atgrimējoties vai ņemot nost masku, Mol­jērs ģērbtuvē stostīdamies spriedelēja:
   —    Kas tie par ļautiņiem, lai viņi trīskārt nolādēti! … Es nesaprotu … Vai tad Korneija lugas ir sliktas? …
   —   Nē taču, — aktieri atbildēja pārsteigtajam direk­toram, — Korneija lugas ir labas …
   —    Ja nu vēl vienkāršā tauta vien, es saprastu … Tai vajadzīgs farss. Bet muižnieki! … Viņu vidū taču ir izglītoti cilvēki! Nesaprotu, kā var smieties par šīm blēņām! Es, piemēram, nebūtu ne reizes pasmaidījis!
   —    Ko nu, Moljēra kungs! — biedri viņam teica. — Cilvēki ilgojas pasmieties, un sasmīdināt galminieku ir tikpat viegli kā vienkāršu cilvēku.
   —    Ak tā, viņiem vajadzīgs farss? — iesaucās kādrei­zējais Poklēns. — Labi! Barosim viņus ar farsiem!
   Un pēc tam kārtējo reizi notika tas pats: fiasko — traģēdijā, panākumi — farsā.
   Taču kā gan lai to izskaidro? Kādēļ traģiķis traģis­kajā lomā izgāzās, bet komiskajā guva panākumus? Iz­skaidrojums tam var būt tikai viens un gaužām vien­kāršs. Akli bija kļuvuši nevis ļaudis, kā domāja Moljērs, pats sevi uzskatīdams par redzīgu, bet gan otrādi: ļaudis redzēja lieliski, bet neredzīgs bija vienīgi Mol­jēra kungs. Un, lai cik tas arī dīvaini, tā turpinājās krietni ilgu laiku. Viņš vienīgais starp visiem apkārtē­jiem neizprata, ka ir apskaužami laimīgā kārtā nonācis Skaramuša rokās, jo pēc savas dabas bija ģeniāls ko­miskais aktieris, bet nevarēja būt traģiķis. Ne Madlē- nas maigie mājieni, ne biedru aplinkās runas neko nelīdzēja: trupas komandors neatlaidīgi centās spēlēt nepiemērotas lomas.
   Lūk, kur slēpās viens no Spožā Teātra traģiskās izgā­
   šanās cēloņiem! Tie bija meklējami pašā Moljērā, nevis svētā Sulpīcija draudzes sprediķotājā. Un vainojama ne­bija ari stostīšanās vien, ko visi tik ļoti uzsvēra, ru­nājot par Moljēru; ar neatlaidīgu vingrināšanos aizrau­tīgais aktieris bija spējis gandrīz pilnīgi novērst šo sa­runas trūkumu, kā arī nepareizi nostādīto elpošanu. Vainojams bija pilnīgs traģiskā aktiera dotību trūkums.
   Bet dosimies tālāk pakaļ Moljēra karavānai. No cie­mata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu Francijas dienvi­dus aplidoja baumas, ka esot uzradies kāds puišelis Moljērs, kurš ar savu trupu lieliski spēlējot joku lugas. Šajās baumās nepatiess bija vienīgi tas, ka Moljērs tika nosaukts par puišeli. Ap to laiku, kad par Moljēru sāka runāt, viņam palika trīsdesmit gadu. Un trīsdesmit ga­dus vecais rūgtu pieredzi uzkrājušais, pietiekami rū­dītais aktieris un dramaturgs, kura spējām trupa bija sākusi cieši ticēt, 1652. gada beigās tuvojās Lionai, bez vairākiem farsiem vezdams savā pajūgā arī lielu komē­diju, kas saucās «Negudrais jeb Viss nereizē».
   Lionai karavāna tuvojās mundri. Aktieri bija pietie­kami nobrieduši. Tie jau bija ģērbušies labās drānās, viņu pajūgi bija uzblīduši no teātra un pašu aktieru •mantām. Aktieri vairs nedrebēja, domādami par nezi­nāmo likteni, kas tos sagaida Lionā. Par Moljēra farsu panākumiem tie bija pilnīgi pārliecināti, bet «Negud­rais» viņiem ārkārtīgi patika. Aktieri nesatrūkās, kad acu priekšā pavērās skats uz milzīgo, ziemas miglā tīto pilsētu.
   Kādā no pajūgiem, Madlēnas nemitīgi aprūpēta un uzraudzīta, brauca kāda jauna ceļa biedre, kas bija pie­vienojusies karavānai netālu no Nimas pilsētas. Šai būtnei bija tikai desmit gadu, un tā bija neglīta, taču ārkārtīgi kustīga, gudra un koķeta meitenīte.
   Mazās pēkšņo ierašanos trupā Madlēna aktieriem iz­skaidroja tā: meitenīte esot viņas jaunākā māsiņa, ko audzinājusi kāda pazīstama dāma muižā netālu no Ni­mas, bet nu pienācis laiks Madlēnai ņemt viņu pie sevis. Arī Moljēra kungam meitenīte ļoti patīkot, viņš esot nodomājis to mācīt, tā kļūšot par aktrisi un spēlēšot ar uzvārdu Menū.
   Mazliet nobrīnījušies par to, ka viņu biedrenei, jau­kajai Madlēnai, pavisam negaidot uzradusies māsiņa,
   mazliet patenkojuši par to, ka šī māsiņa nezin kādēļ audzināta nevis Parīzē, bet provincē, aktieri itin drīz pie meitenītes pierada, un Menū iedzīvojās komediantu saimē.
   Komēdijas «Negudrais» novērtējumā aktieri nebija kļūdījušies. Lugu nospēlēja 1653. gada [2] janvārī, un lio- niešu vidū tai bija nevis parasti, bet gluži ārkārtēji pa­nākumi. Lūk, Lionā pie bumbu spēlei domātās zāles gan būtu noderējis uzticīgā Leonāra Obrī bruģis! Moljēra kungs, būdams pārāk jauns, bija pārsteidzies, bruģē­dams ielu pie Nelas grāvja.
   Pēc pirmizrādes publika mestin metās virsū kasei. Gadījās, ka divi muižnieki drūzmā pat līdz nāvei saķildojās un vēlāk duelējās. Vārdu sakot, publika gāzās pie Moljēra tā, ka Mitallas klejojošā trupa, kas arī to­laik atradās pilsētā, saprata, ka tās dziesmiņa nodzie­dāta un ka tā ir pagalam.
   Neganti lādēdams puišeli Moljēru, Mitalla atlaida savu trupu, un tās labākie komedianti ieradās pie Mol­jēra ar lūgumu, lai viņš tos ņemot pie sevis.
   No Mitallas kunga, kuru Moljēra kungs ar savu «Ne­gudro» bija iznīcinājis, viņš saņēma vērtīgu dāvanu. Pie Moljēra ieradās Katrīna Leklēra Dirozes kundze, ^ vīra uzvārdā Debrī, un tika nekavējoties pieņemta mī­lētāju lomām. Nekavējoties — jo bija zināms, ka Debrī kundze ir lieliska aktrise. Debrī kundze ieteica savu vīru, Debrī kungu, kurš spēlēja duelantu lomas, un arī viņš iekļuva Moljēra trupā kopā ar sievu, kaut arī ne­kāds izcilais aktieris nebija. Taču, lai iegūtu Katrīnu Debrī, bija vērts pieņemt viņas vīru.
   Tūliņ pēc tam ieradās pavisam jauniņā, taču jau vi­sur, kur vien bija uzstājusies, izslavētā de Gorlas kundze, kurai bija dubults vārds Terēze Marķīza, balagānu ko­medianta meita, arī pati jau kopš bērnu dienām uzstā­jusies balagānā un jaunības gados izveidojusies par pirmšķirīgu traģiķi un lielisku dejotāju.
   Moljēra trupā Terēze atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu: viņas skaistums un dejas māka pārsteidza ak­tierus. Terēzes panākumi vīriešu vidū bija žilbinoši.
   Debrī un de Gorlas parādīšanās bija smags trieciens Madlēnai. Līdz šim viņai trupā sāncenšu nebija. Toties Lionā tādas parādījās divas uzreiz, turklāt abas ārkār­tīgi spēcīgas. Madlēna saprata, ka galvenās lomas viņai vajadzēs atdot tām. Tā arī notika. Kopš Lionas zvaigžņu uzrašanās Madlēna pārgāja uz subrešu ampluā, mīlē­tājas sāka spēlēt Debrī, bet traģēdijās galvenās sieviešu lomas dabūja Terēze Marķīza.
   Otrs trieciens Madlēnai bija tikpat sāpīgs. Zans Batists bija pirmais, kurš paklupa, Terēzes Markīzas skaistuma uzveikts. Viņš iedegās kaislībā, centās iegūt pretmīlestību. Visas klejoņu dzīves grūtības izcietušās Madlēnas acu priekšā sākās Moljēra romāns. Tas bija neveiksmīgs. Lieliskā dejotāja un aktrise atraidīja Mol­jēru un, pārsteigusi visus ar savu izvēli, apprecējās ar resno Diparku. Taču pie Madlēnas Moljērs vairs neat­griezās. Tūliņ pēc romāna ar Terēzi izraisījās otrs — ar Debrī kundzi, un tas bija sekmīgs. Maigā un lēnprātīgā Debrī, pilnīgs pretstats augstprātīgajai un viltīgajai Te­rēzei Markīzai, ilgu laiku slepeni bija Zana Batista Mol­jēra draudzene.
   Kad aprima pirmās kaislības, kad bija beigušies visi pārkārtojumi un mazliet jau pagaisuši no atmiņas aizvainotās Madlēnas un Moljēra pirmo nakts scēnu sa­rūgtinājumi — papildinātā trupa plaši izvērsa savu darbību Lionā un tās apkaimē. Ar lieliem panākumiem izrādīja «Negudro», bet no pārējām lugām būtu jāmin Korneija «Andromeda», kurā pirmo reizi uzstājās meite­nīte Menū, kam bija iedota gluži niecīgā Efīra lomiņa, pie tam meitene ļoti labi tika galā ar nedaudzajām teksta rindiņām.

9. n o d a ļa uz skatuves parādās princis Konti

   Kamēr mūsu klejotāju trupa rāmā garā pārcēlās no pilsētas uz pilsētu, Francijā risinājās daudzi notikumi. Nebija vairs ne visspēcīgā kardināla Rišeljē, ne viņam pakļāvīgā karaļa Luija XIII. Rišeljē nomira drīz pēc tam, kad bija aizgājis bojā kavalieris Senmarss,
   1642. gada beigās, bet 1643. gada maijā no šīs pasaules šķīrās arī karalis Luijs XIII, izrunājis savus pēdējos vārdus: «Manam garam ir par smagu mana dzīve.»
   Francijā bija jauns karalis, taču šis karalis bija tikai dažus gadus vecs.
   Luijs XIV piedzima 1638. gada oktobrī. Lielgabalu dārdi Parīzē un kūpošu kvēpeņu ugunis pavēstīja visām tautām, ka pasaulē nācis jauns Luijs. Kad nomira tēvs — Luijs XIII —, valsti sāka pārvaldīt mazgadīgā karaļa māte — karaliene Austrijas Anna. Taču viņa par reģenti skaitījās tikai uz papīra, bet par faktisko vald­nieku, līdzīgi kardinālam Rišeljē, kļuva cits kardināls un Francijas pirmais ministrs, pēc izcelsmes sicīlietis, Džūlio Mazarīni jeb Zils Mazarēns.
   Te nu vēsture it kā mazliet atkārtojās. Augstākā franču aristokrātija, kuras pārstāvji agrāk bija uzstā­jušies pret Rišeljē, tagad nostājās pret jauno ministru, Opozīciju sāka saukt par Frondu. Nemieri pret valdību turpinājās apmēram piecus gadus.
   Princis Kondē Lielais, kurš tolaik bija izpelnījies lau­rus kā apbrīnojams karavadonis un kuram bija galvenā loma Frondā, ne vienu reizi vien, personisku interešu mudināts, bija pārgājis valdības pusē.
   Piecus gadus ilgā cīņa beidzās ar Mazarēna uzvaru. Kondē plāni bija sabrukuši: viņš atstāja Franciju un pārgāja spāniešu pusē, kamēr kardināls svinīgi ieradās Parīzē.
   , Jāpiebilst, ka Luijs, kaut arī vēl bija gluži mazs, lie­liski izprata Frondas laika notikumu jēgu un visu mūžu skaidri atcerējās, kā franču aristokrātija viņam tikko neatņēma troni.
   Runājot par Kondē, jāpiebilst, ka dažus gadus vēlāk viņš izlīga ar Mazarēnu un tika amnestēts.
   Kondē brālis, tas pats princis Kontī, ko mēs pazinām kā puisēnu, kurš arī mācījās Klermonas kolēģijā, Fron­das laikā bija kļuvis par jaunu cilvēku, kurš gatavojās garīdznieka karjerai. Tomēr Kontī, kurš izcēlās ar ne- nosvērtību un dedzību, nevis atteicās no visa laicīgā, gatavojoties visaugstākajai karjerai, bet gan sekoja sa­vam dižajam brālim un darbojās Frondā. Pie tam viņš ne tikai piedalījās asiņainās kaujās, bet pat sēdēja cie­tumā.
   1653. gada vasaras beigās Kontī nomierinājās sava Delagranžas pilī, kas atradās netālu no Pezenas pilsētas svētītajā Langedokā, un pat guva iespēju kādu laiku pil­dīt Longedokas gubernatora pienākumus.
   Kamēr princis pilī atpūtās, mūsu komedianti, kurus neskāra Frondas vētra, kas brāzās pāri zemei, izbrau­kuši no Lionas, virzījās pa tās pašas Langedokas ap­kārtni, un liktenim labpatikās savest kopā divus Kler­monas skolas biedrus.
   Gadījās tā, ka prinča Kontī pilī viesojās kāda de Kal- vimonas kundze, burvīga dāma, kurai, pēc visu domām, piemita tikai viens trūkums — apbrīnojama muļķība. Pastaigādamās pa greznajiem parkiem, kurus tikko jū­tami bija skāris augusta dzeltenīgums, de Kalvimonas kundze aizkustinoši pažēlojās princim, ka pilī neesot nekādas izklaidēšanās. Par atbildi princis teica to, ko tādās reizēs klājas teikt, proti, kundzes vēlēšanās viņam esot likums, un nekavējoties ataicināja savu tuvāko pa­doto, ārkārtīgi simpātisku un kulturālu cilvēku — de Koznaka kungu.
   Daniels de Koznaks zināja, ka Moljērs ieradies Lan­gedokā un kādus panākumus tas gūst. Viņš nekavējoties sūtīja ziņnesi, pavēlēdams sameklēt trupas direktoru un nodot tam viņa augstības ielūgumu ierasties kopā ar visu savu trupu Delagranžas pilī.
   Vai gan maz jārunā par to, ka senākais klermonietis, tagadējais komediants, nelika sevi ilgi lūgties? Viņš nekavējoties pārtrauca izrādes, trupu pilnā sastāvā kopā ar dekorācijām un rekvizītiem novietoja pajūgos, un karavāna devās uz pili pie prinča.
   Bet tikmēr pie pils nonāca kāda cita — neviena ne­aicināta klejojoša trupa, ko vadīja Kormjē kungs, pie­redzējis ielu šarlatāns, zobu rāvējs un aktieris, kurš kādreiz, tāpat kā citij, bija darbojies Parīzē pie Jaunā Tilta.
   Kad princim ziņoja par kādas aktieru trupas ieraša­nos, viņš jutās patīkami pārsteigts, ka de Kalvimona kundzes vēlēšanās tiks izpildīta gluži pasakainā ātrumā. Un, negaidīdams nekādu Moljēru, viņš lika aicināt trupu pilī.
   Trupa pilī iekārtojās, un pieredzējušais Kormjē tūdaļ noprata, ka viņa labklājība atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš spēs izdabāt de Kalvimonas kundzei, viņš kla­nījās tās priekšā līdz zemei un pat pasniedza tai dāvanas.
   Taču Kormjē vēl nebija paguvis pilī neko daudz no­spēlēt un atkopties, kad Danielam Koznakam pavēstīja, ka ieradies viņa aicinātais Moljērs ar savu karavānu. Koznaks devās pie prinča un ziņoja tam, ka atbraucis viņa augstības ielūgtais direktors ar savu trupu, kā arī apvaicājās, ko princis pavēlēšot darīt.
   Princis padomāja un tad teica, ka Moljēra kungs va­rot būt brīvs, jo pēc viņa izrādēm vairs neesot vaja­dzības.
   —    Bet, jūsu augstība, — Koznaks nobālējis iebilda, — es taču viņu aicināju …
   —    Un es, kā redzat, — princis atbildēja, — esmu ataicinājis Kormjē, un jums jāpiekrīt, ka būs ērtāk, ja jūs neturēsiet savu vārdu, nevis es savējo.
   Koznaks ārkārtīgi gausiem soļiem devās izskaidroties ar atbraukušo Moljēru.
   Pie pils parādes durvīm stāvēja putekļiem klāts cil­vēks ar pabiezām lūpām un gurdām acīm. Viņa ceļa zābaki izskatījās gluži balti.
   Aiz pils vārtiem bija redzama gara jo gara pajūgu rinda. Starp citu, Koznaks nemaz visai labi nesaskatīja ne atbraucēju, ne pajūgu rindu, jo baidījās pacelt acis.
   —    Es esmu Moljērs, — atbraucējs, cepuri noņem­dams, teica paclobjā balsī, — esam ieradušies pēc viņa augstības rīkojuma.
   Koznaks, ievilcis krūtīs gaisu un tikko spēdams pa­kustināt stīvo mēli, izmocīja šādus vārdus:
   —    Princis … deva rīkojumu … paziņot Moljēra kungam … ka iznācis nepatīkams pārpratums … Pilī jau spēlē cita trupa … Princis lūdza, lai jūs uzskatot… viņš lūdz pateikt, ka jūs esat brīvs.
   Tad iestājās klusums.
   Atbraucējs pakāpās soli atpakaļ, nenolaizdams acu no Koznaka, tad uzlika cepuri galvā. Koznaks pacēla acis un ieraudzīja, ka atbraucējs kļūst bāls. Viņi vēl brīdi klusēja.
   Tad atbraucējs, sagriezis redzokļus pret degunu, ieru­nājās:
   —          Mani taču aicināja… Es.,, — viņš norādīja uz pajūgiem, — es pārtraucu izrādes, iekrāvu pajūgos de­korācijas, man līdzi ir sievietes, aktrises.
   Koznaks klusēja.
   —    Es lūdzu, — atbraucējs teica, sākdams stostīties, — samaksāt man tūkstoš ekiju, esmu cietis lielus zaudējumus, pārtraukdams izrādes un vezdams cilvēkus šurp.
   Koznaks noslaucīja sviedrus no pieres un pazemīgi lūdza atbraucēju apsēsties uz sola un pagaidīt, kamēr viņš paziņošot princim, ko teicis atbraucējs.
   Moljērs klusēdams pakāpās atpakaļ, apsēdās uz sola, sāka skatīties zemē. Bet Koznaks devās uz prinča is­tabām.
   —   Atlīdzībai par izdevumiem viņš prasa tūkstoš ekiju, — Koznaks sacīja.
   —    Kas par blēņām! — princis atbildēja. — Viņam nenākas itin nekas. Un es jūs lūgšu ar mani par šo jau­tājumu vairs nerunāt, jo man tas ir apnicis.
   Koznaks iznāca no prinča istabām, devās uz savām telpām, paņēma tūkstoš ekiju no savas naudas un iz­nesa tos Moljēram. Aktieris pateicās un sabēra naudu ādas maisā. Tad Koznaks ierunājās — viņam esot ārkār­tīgi žēl, ka iznācis tik nelāgi… un piepeši sirsnīgi ieteica Moljēra kungam apmesties tepat blakus Pezenas pilsētā un spēlēt tur. Viņš, Koznaks, visu nokārtošot, sagādāšot zāli un atļauju …
   Moljēra kungs padomāja un bija ar mieru. Tad Koz­naks kopā ar karavānu devās uz Pezenu, prinča vārdā sameklēja telpas un atļauju, un trupa Pezenā nospēlēja «Negudro», pārsteigdama pezeniešus ar savu mākslu.
   Baumas par tādu Pezenā vēl nepieredzētu notikumu ļoti drīz nonāca ausīs arī gubernatoram. Un princis tū­daļ paziņoja, ka vēlas šos lieliskos komediantus redzēt pie sevis.
   Komediantiem klājas apvainojumus ātri aizmirst, un klermonietis tūliņ atveda savu trupu pilī. Iedzenot iz­misumā nabaga Kormjē, «Negudro» nospēlēja prinča, viņa svītas un de Kalvimona kundzes klātbūtnē. Neva­rēja būt ne runas par tot ka pēc šīs izrādes Kormjē spētu noturēties. Viņa slikti apģērbtajiem un nemāku­līgajiem komediantiem nebija ko sapņot par sacensību ar Diparku pāri, Debrī, Madlēnu un, protams, pašu Moljēru, kuri pēc Lionā saņemtajiem ienākumiem bija grezni tērpušies.
   Un tomēr, iedomājieties tikai, itin viegli va­rēja gadīties, ka Moljēram tomēr būtu vajadzējis pili atstāt, bet Kormjē paliktu, jo izrādes jaukumu atzina visi, tikai ne Kalvimonas kundze. Par laimi, stāvokli glāba prinča gudrais un izglītotais sekretārs dzejnieks Sarrazēns. Viņš jūsmoja par aktieru spēli un tērpiem un iestāstīja princim, ka Moljēra kunga trupa būšot īsta rota viņa pilij, tā ka untumainais princis deva rī­kojumu — atlaist nelaimīgā Kormjē trupu un uzaicināt Moljēra trupu pastāvīgā prinča dienestā ar tiesībām saukties par Prinča Armāna Burbona de Kontī galma trupu un, protams, piešķirt trupai pastāvīgu pen­siju.
   Japiezīme, ka Sarrazēna pūliņi Moljēra trupas labā pa daļai izskaidrojumi ar to, ka viņš jau pirmajā dienā iemīlējās Terēzē Marķīzā.
   Nabaga Kormjē ar saviem komediantiem, lādēdami Moljēru, devās prom, bet Žanam Batistam un viņa trupai Langedokā patiesi sākās īsta zelta dzīve.
   Viltīgais stostiķis šķita princi gluži apbūris. Izrādes notika nepārtraukti, un Moljēram un viņa komedian­tiem nemitīgā straumē plūda dažādi labumi. Ja bija ne­pieciešams pārvietoties pa Langedoku, princis dekorā­ciju un pašu komediantu pārvadāšanai labprāt rekvizēja pajūgus un zirgus, princis izsniedza naudu, princis at­balstīja visādā veidā.
   1653.  gada novembrī princis caur Lionu devās uz Pa­rīzi, lai salaulātos ar Mariju Annu Martinoci, Maza- rēna radinieci. Galma trupa pavadīja princi līdz Lionai, kur tā palika sniegt izrādes, bet princis turpināja ceļu uz Parīzi un, salaulājies ar Martinoci, 1654. gada sā­kumā atgriezās savā Langedokā.
   1654.  gada decembri Monpeljē pilsētā tika atklāti kār­tējie Štati. Muižnieki un garīdznieki sapulcējās, lai, kā parasti, apspriestu finansu jautājumus kopīgi ar cen­trālās varas pārstāvjiem un lai strīdētos ar tiem, pēc iespējas aizstāvot savas provinces intereses. Deputā­tiem, kas Štatu laikā saņēma ievērojamu atalgojumu, ļoti patika šis laiks. Vispār pilsētā, kur sapulcējās Štati, dzīve allaž kūsāt kūsāja. Moljēra trupa, protams, ieradas Monpeljē tādēļ, lai spēlētu dižciltīgajiem muiž­niekiem.
   Vienam vienīgam cilvēkam no prinča svītas nebija lemts apbrīnot ne greznos deputātus, ne Moljēra kunga uzvedumus. Šis cilvēks bija prinča sekretārs Sarrazēna kungs. Tieši 1654. gada decembrī viņš mira ar smagu drudzi.
   Pēc Sarrazēna nāves princis izteica Moljēram visai pārsteidzošu priekšlikumu. Proti: princis uzaicināja trupas vadītāju kļūt nelaiķa Sarrazēna vietā par viņa sekretāru. Moljēram vajadzēja krietni nopūlēties, lai vispieklājīgākajā veidā atkratītos no šī glaimojošā pie­dāvājuma, — viņš uzsvēra, ka organiski neesot spējīgs veikt sekretāra pienākumus. Atteikšanās izdevās sek­mīgi, un trupa sāka savas izrādes Monpeljē.
   Labi iepazinis princi, Moljērs kopā ar Zozefu Bežāru sarakstīja libretu baletam ar jautru divertismentu. Prin­cesei un princim baletu izrādīja decembrī, un paši lie­lākie panākumi bija pasākuma iniciatoram Moljēra kungam, kurš, skatītājiem vai plīstot aiz smiekliem, di­vertismentā tēloja siļķu tirgones lomu.
   Bet Zozefam Bežāram, kurš bija guvis panākumus ar sacerētajām kuplejām, laimējās arī citādā ziņā. Rū­pīgais un vērīgais Žozefs, kuram piemita slieksme uz vēsturiskiem pētījumiem, sastādīja sīku heraldiska rak­stura apkopojumu, kurā ietilpa visādas ģenealoģiskas ziņas par 1654. gadā Langedokas Štatos sanākušajiem baroniem un prelātiem, kā arī viņu ģerboņu un devīžu apraksts.
   Šo apkopojumu Bežārs, protams, veltīja princim, bet pats no godātajiem deputātiem saņēma pieklājīgu summu par šā darba uzrakstīšanu, tiesa gan — līdz ar mājienu, ka būtu labi, ja Bežārs tamlīdzīgus apkopoju­mus sastādītu vienīgi tad, kad viņam tos pasūtīs.
   Kad Monpeljē pilsētā Štati beidzās, Moljērs ar trupu pārcēlās uz Lionu, un te komediantu vidū parādījās kāds neparasts cilvēks. Viņu sauca Šarls Kuapo d'Asusī, un viņam jau bija pāri par piecdesmit gadiem. D'Asusī divu zēnu pavadībā klīda apkārt pa Franciju ar kokli rokās, kopā ar zēniem dziedāja paša sacerētas dziesmas un kuplejas un dēvēja sevi par jokdaru imperatoru.
   Visu nopelnīto naudu klejojošais dzejnieks un muzi­kants d'Asusī pameta spēļu namos un krogos.
   1655. gada vasarā viņam gadījās īpaša neveiksme. Kaut kādi blēži bija viņu apspēlējuši līdz beidzamajam grasim, atstādami vienīgi kokli un abus zēnus. Aizka­vējies Lionā, d'Asusī ieradās pie Moljēra piedienīgā, neilgā vizītē, lai apliecinātu savu prieku par sastapšanos , ar aktieriem. Šī vizīte turpinājās apmēram divpadsmit mēnešu.
   Mūs interesē tas, ka d'Asusī kļuva par sajūsminātu aculiecinieku tam, cik ļoti bija cēlusies Moljēra brālī­bas labklājība. Divos prinča Kontī aizgādnības gados viņi bija nopelnījuši krietnu naudu, aktieru pajas pie­augušas un no atmiņas jau pagaisušas saltās naktis siena šķūņos un pazemojošā klanīšanās vietējo varas­vīru priekšā. Moljērs, viņa biedri un draudzenes Lionā mitinājās ērtos dzīvokļos, viņiem bija radušies vīna krā­jumi, visi lieliski ģērbās, bija ieguvuši pašpaļāvību un kļuvuši bezgala labsirdīgi.
   Komediantiem jokdaru imperators iepatikās, un viņš apmetās pie tiem kā savējais. Par to viņš komediantus slavināja krāšņās prozas un dzejas rindās.
   — Lūk, mēdz teikt, — d'Asusī uz visiem ielu stūriem stāstīja, — ka pat vislabākajam brālim jau pēc mēneša apnīkot barot savu miesīgu brāli. Bet šie, es jums zvēru, ir daudz augstsirdīgāki nekā visi brāļi kopā!
   Un d'Asusī dziedāja vārsmas, kurās bija atskaņoti vārdi «sadraudzība» un «saskanība» (compagnle — har- monie) un kuras iespaidīgi tēloja, kā viņš, nabags, sē­dējis pie brāļu galda un ik dienas pusdienās pasniegti septiņi astoņi ēdieni. Visjautrākie brīži mielastā sāku­šies tieši pēc pēdējā — astotā ēdiena, kad nenogurdinā­mais imperators, salējis kausos vīnu, kopā ar Moljēru dziedājis jautras dziesmas vai arī stāstījis anekdotes. Vārdu sakot, Lionā tika aizvadītas brīnum jaukas die­nas.
   Kad tā paša 1655. gada rudenī komedianti devās uz Aviņonu, d'Asusī viņus, protams, pavadīja. Aktieru brā­lība barkās brauca pa Ronas upi, un tiem pāri mirdzēja zvaigznes, un barkas stūresgalā līdz vēlai naktij ska­nēja d'Asusī daudzstīgu kokle.
   Kad komedianti bija mēnesi pavadījuši Aviņonā,princis viņus atsauca atpakaļ uz Pezenu — atkal uz Štatu sesiju.
   Devītajā novembrī deputāti kļuva par lieciniekiem ārkārtējam notikumam. Viņa augstībai princim Kontī telpas bija sagatavotas kāda d'Alfonsa kunga mājā. Ap­kārtējo pilsētu bīskapi pilnā tērpā, ar mantijām uz ple­ciem, un kopā ar bīskapiem arī muižniecības pārstāvji baroni de Vilnēvs un de Lants parādes tērpos ieradās d'Alfonsa mājā, lai apsveiktu viņa augstību.
   Princis iznāca pie deputātiem, taču pieņēma viņus vestibila durvīs, atvainodamies un aizbildinādamies ar to, ka iekšā viņš tos diemžēl nevarot vest, jo istabās sa­karā ar Moljēra kunga komēdijas uzvedumu valdot briesmīga nekārtība.
   Grūti aprakstīt, kādas izskatījās deputātu un it īpaši bīskapu sejas. Taču pats par sevi saprotams, ka par ne­kārtību istabās princim neviens nebilda ne vārda, un, izteikuši viņa augstībai pienācīgos komplimentus sakarā ar Štatu atklāšanu, deputācija kapa klusumā devās pro­jām.
   Trupa Pezenā spēlēja vairākus mēnešus, un Moljērs savu uzturēšanos pilsētā svinīgi atzīmēja ar seštūkstoš livru ieņēmumu, ko viņa trupai asignēja Langedokas Štatu kase.
   Kad Moljērs uzturējās Pezenā, viņa rīcībā varēja vē­rot dažas dīvainības. Viņš, piemēram, sadraudzējās ar pilsētas labāko frizieru meistaru cienījamo Zelī kungu.
   Meistara uzņēmums Pezenā bija ļoti iecienīts. It īpaši sestdienās: frizētavas durvis virinājās bez mitas, sara­dās gan miesnieki, gan maiznieki, gan Pezenas ierēdņi un daždažādi citi ļaudis. Kamēr metra Zelī zeļļi rāva apmeklētājiem zobus vai skuva tiem bārdas, tie peze- nieši, kas gaidīja savu kārtu, tērgāja un šņauca tabaku. Nereti iesteidzās kāda meiča un sarkdama pavēstīja, ka saņēmusi vēstuli no sava iemīļotā, kurš atrodoties karadienestā. Šajā notikumā dalījās visi un pēc lasīt- nepratējas meičas lūguma skaļi nolasīja vēstuli, izsakot savu apmierinājumu, ja vēstulē bija priecīgas vēstis, vai arī otrādi — nožēlu, ja tur bija kaut kas bēdīgs. Vārdu sakot, meistara Zelī uzņēmums šķita līdzīgs klubam.
   Un tā nu Moljērs piedāvājās Zelī sestdienās iet palīgā saskaitīt kasē ienākumus. Viesmīlīgais Zelī direktoram ierādīja koka sēdekli pie pults, un Moljērs sēdēja tajā, iekasēdams sudraba monētas. Taču metrs Zelī visiem slepus stāstīja, ka izpalīdzībai te īstenībā neesot nekā­das nozīmes, tā esot tikai acu apmānīšanai, aiz kuras Kontī trupas direktors slēpjot citu nodarbību — zem svārku stērbelēm viņš arvien turot gatavībā baltas pa­pīra lapiņas, uz kurām zagšus pierakstsot itin visu in­teresanto, par ko mēļojot frizētavā. Taču, kādēļ direk­tors tā darot, to Zelī kungs nezinot.
   Lai nu bija kā būdams, bet koka sēdeklis no frizēta­vas vēlāk nokļuva muzejā.
   Uzturēdamās Pezenā, trupa laiku pa laikam apmeklēja apkārtējos ciematus, bet 1656. gada pavasarī devās uz Narbonnas pilsētu, kur jautrais trubadūrs d'Asusī bei­dzot to pameta. Pēc tam komedianti atkal bija Lionā, savā pastāvīgajā rezidencē, bet no turienes pārcēlās uz Bezjē pilsētu, lai uzjautrinātu šeit sapulcinātos kārtējos Štatus.
   Bezjē pilsētā Moljērs sarīkoja pirmizrādi savai jau­najai lugai, ko viņš bija nosaucis par «Mīlas mokām». Tā bija acīm redzamā spāņu un itāliešu autoru ietekmē uzrakstīta pieccēlienu luga, pilnīgāka par komēdiju «Negudrais», taču vietām dzeja skanēja smagnēji, un nobeigums bija ļoti juceklīgs un nedabisks. Bet, tā kā vājās vietas pazuda starp neskaitāmiem asprātīgiem, brīnišķīgiem skatiem, tad komedianti cerēja uz lieliem panākumiem, un šajā ziņā viņi nekļūdījās.
   Ieradies Bezjē, teātra direktors vispirms nekavējoties izsūtīja visiem Štatu deputātiem bezmaksas biļetes uz pirmizrādi, taču saņēma no tiem visbargāko noraidī­jumu: skopie deputāti nosūtīja biļetes direktoram at­pakaļ. Iemesls bija saprotams. Deputāti zināja, ka pēc kāda laika trupa lūgs naudas pabalstu, un bija nolēmuši to izbeigt. Direktors nojauta, ka viņam droši vien ne­kad vairs nebūs jāparakstās par vairāku tūkstošu livru saņemšanu no Štatu kases, un, pēc sava paraduma, do­mās nolādējis deputātus, sniedza izrādi vienkāršajai publikai. Un tā sajūsmināta aplaudēja «Mīlas mokām», kur Moljērs spēlēja Albēru vecāko.
   Atstājis neviesmīlīgo Bezjē, Moljērs atkal ieradās Lionā, kur spoži nospēlēja «Mokas», bet pēc tam spē­lēja — Nimā, Oranžā un Aviņonā.
   1657. gadā Aviņonā notika divas sastapšanās. Direk­tors satika savu veco draugu klermonieti Šapelu. Bi­jušie Hasendi filozofijas klausītāji sirsnīgi apkampās. Viņi atcerējās epikūrieti un pārsprieda viņa šausmīgo nāvi: Hasendi bija nobendējuši nolādētie ārsti, nolaiz- dami viņam asinis.
   Otra sastapšanās ļoti lielā mērā ietekmēja Moljēra turpmāko dzīvi. Atgriezdamies no Itālijas, Aviņonā aiz­kavējās slavenais gleznotājs Pjērs Miņārs. Iepazinušies Miņārs un Moljērs ātri sadraudzējās, ārkārtīgi viens otram iepatikās, un izcilais portretists gleznoja Moljēru vairākās pozās.
   Tā kā 1657. gada vasara bija neparasti karsta, tad trupa uz kādu laiku devās ziemeļu virzienā, uz Dižonu, bet, tuvojoties ziemai, atgriezās Lionā. Un te nu Lionā atkal sastapās abi vecie klermonieši princis Kontī un Moljērs, kuri krietni ilgi nebija redzējušies.
   Trupas direktors priecīgs devās pie prinča, taču sa­stapšanās nenotika. Princis ne tikai nevēlējās redzēt direktoru un savus komediantus, bet pat deva pavēli atņemt trupai piešķirto Kontī vārdu. Ak, komediantu dzīvē jau gadās ne tikai rozes un lauri vien! Apkauno­tais trupas direktors gaidīja izskaidrojumu, un tas ari drīz vien sekoja. Izrādījās, ka divu pēdējo gadu laikā viņa augstības dvēselē notikušas lielas pārvērtības. Bi­jušais frondietis un pēc tam dedzīgais teātra cienītājs tagad bija garīdznieku aplenkts un iedziļinājies reli­ģiski tikumisku jautājumu studēšanā.
   Kads no bīskapiem, apveltīts ar lieliskam runas dā­vanām, bija pievērsis nopietnu uzmanību prinča kais­lībai uz teātri un paguvis viņam izskaidrot, ka cilvēkam, lai cik augstu stāvokli viņš ieņem pasaulē, tomēr vis­vairāk jādomā par savas dvēseles glābšanu. Un, ja nu reiz cilvēks par to domā, tad tam vispirms kā no uguns jābēg no komediantu izrādēm, lai vēlāk nebūtu jādeg elles ugunīs. Sēkla, ko bīskaps kaisīja Kontī dvēselē, kupli sazēla. Princis iegaumēja bīskapa pamācības un darīja zināmu saviem tuviniekiem, ka tagad viņš kome­diantus baidoties pat redzēt.
   — Nepastāvīgi ir šīs pasaules varenie, — Moljērs teica Madlēnai, — un es gribētu dot padomu visiem komediantiem. Ja tev izrāda žēlastību, grāb tūdaļ ciet visu, kas tev pienākas. Nezaudē laiku, kal dzelzi, kamēr tā karsta. Un projām ej pats, negaidi, kamēr tevi izmet aiz apkakles! … Vispār, Madlēn, mums būtu jāpadomā par svarīgākām lietām. Nojaušu, ka mums pienācis laiks Langedoku atstāt. Mums vajadzētu …
   Un atkal, tāpat kā pirms daudziem, daudziem gadiem Parīzē, pēc Spožā Teātra sagrāves, kādreizējais mīlas pāris sāka sačukstēties.

10. n o d a | a sargieties, burgundieši, — Moljērs nāk!

   Vispār 1657. gada ziema trupai bija satraukuma pilna, aktieri sačukstējās, Moljērs ar Madlēnu, kura bija tru­pas finansu ģēnijs, pastāvīgi noturēja slepenas apsprie­des. Šai periodā Madlēnai vairākkārt notika nez kādas sarunas ar dažādiem lietpratīgiem cilvēkiem, kas bija saistīti ar Parīzi, taču iemeslu tam visam trupa vēl ne­zināja.
   Nākošā — 1658. gada sākumā trupa devās uz Gre- noblu, kur spēlēja karnevāla laikā, pēc tam pēdējo reizi bija Lionā, un tad Moljērs pēkšņi, šķērsodams visu Fran­ciju un nekur neapstādamies, veda to uz Ruānu. Viņš ar savu karavānu pagāja tuvu garām Parīzei, tomēr uz tās pusi pat nepaskatījās. Un viņš ieradās Ruānā, kur pirms piecpadsmit gadiem bija atvedis nepieredzējušos Ģimenes Bērnus, lai spēlētu pilsētas gada tirgū.
   Tagad viss bija gluži citādi. Ieradās trīsdesmit sešus gadus vecs pieredzējis mākslinieks, pirmšķirīgs komi­ķis, lielisku aktieru pavadīts. Trupas sieviešu vidū bija īstas zvaigznes: Madlēna Bežāra, Debrī un Terēze Di- parka. Nabadzīgā trupa, kas Nantē tikai ar pūlēm uz­veica venēcieša nožēlojamās lelles, tagad pārstaigāja Franciju, ar iznīcinošu spēku satriecot katru tai ceļā pa­gadījušos klejojošu trupu. Dienvidos viņiem aiz mugu­ras palika uzveiktie Mitalla un Kormjē, bet ziemeļos Moljēru, kas tuvojās Ruānai, ar drebošu sirdi jau gai­dīja pilsētā spēlējošās trupas direktors — Filibērs Gaso di Kruazī kungs.
   Vēsts par Moljēru Ruānā izplatījās kā uguns. Mol­jērs ieradās pilsētā, ieņēma Divu Mauru zāli un sāka izrādes. Vispirms šeit notika Moljēra sastapšanās ar labāko no visiem Francijas dramaturgiem Pjēru Kor- neiju, kura lugas Moljērs uzveda jau sen. Un Korneijs atzina, ka Moljēra trupa ir brīnišķīga! Nav nemaz vēlē­šanās piebilst, ko Korneijs iemīlējās Terēzē Diparkā.
   Pēc tam izira Filibēra di Kruazī trupa, tāpat kā bija iziruši Mitalla trupa. Di Kruazī kungs, ļoti patīkams cilvēks, pirmšķirīgs un daudzpusīgs aktieris, rīkojās gluži pareizi: viņš ieradās pie Moljēra, un tas tūdaļ uz­aicināja di Kruazī savā trupā.
   Spēlēdams Mauru zālē un laiku pa laikam sniegdams izrādes par labu Ruānas dievnamam, Moljērs pilnīgi sa­valdzināja pilsētu, un tomēr, trupā nevienam, izņemot, protams, Madlēnu, neko neteikdams, viņš vasaru reizes trīs slepus bija devies uz Parīzi.
   Pēdējoreiz atgriezies no galvaspilsētas, Moljērs bei­dzot atklāja trupai savu plānu. Izrādījās, ka viņš, iz-' mantodams dažas cildinošas rekomendācijas, bija iekļu­vis galma aprindās un panācis, ka stādīts priekšā viņa augstībai Orleānas Filipam, pašlaik valdošā karaļa Luija XIV Vienīgajam brālim.
   Aktieri klausījās direktorā, nebilzdami ne vārda.
   Tad Moljērs atklāja vēl vairāk. Viņš pastāstīja, ka valdnieka Vienīgais brālis, saklausījies nostāstus par trupu, vēloties ņemt to savā aizbildniecībā un, ļoti iespējams, nosaukšot trupU savā vārdā.
   Aktieriem pamira sirds, rokas sāka drebēt, acis iemir­dzējās, un Mauru zālē nodārdēja vārds — Parīze!
   Kad aprima aktieru izsaucieni, Moljērs pavēlēja sa­kravāt mantas un doties ceļā uz Parīzi.
   Bija 1658. gada vēls rudens, kad teātra furgoni no­kļuva līdz galvaspilsētai. Birzī valdīja oktobra lap­kritis. Un tad tālumā parādījās stāvie namu jumti, pret debesīm slējās katedrāles. Tik tuvu, ka šķita ar roku aizsniedzamas, melnēja pilsētas nomales.
   Moljērs apturēja karavānu un izkāpa no pajūga, lai izlocītu kājas. Viņš pagāja no karavānas sāņus un no­lūkojās pilsētā, kas pirms divpadsmit gadiem bija viņu padzinuši izputinātu un apkaunotu. Prātā atplaiksnīja saraustītas atmiņu ainas. Uz brīdi viņu pārņēma bailes un vēlēšanās doties atpakaļ uz silto Ronu, ausis ieska­nējās Ronas viļņu šļaksti aiz borta un ākstu imperatora kokles skaņas. Moljēram šķita, ka ir jau vecs. Baiļu pārņemts, viņš iedomājās, ka viņam pajūgā nav nekā cita kā vien farsi un divas viņa pirmās komēdijas. Vi­ņam ienāca prātā, ka Burgundas Viesnīcā spēlē paši la­bākie karaļa aktieri, ka Parīzē ir lielais Skaramušs, viņa kādreizējais skolotājs, ka Parīzē ir brīnišķīgs balets.
   Un viņam sagribējās būt Lionā, vecajā ziemas dzī­voklī … Bet vasaru — uz Vidusjūru… Piepeši Mol­jērs ar šausmām atcerējās drēgno un pretīgo cietuma rēgu, kas pirms divpadsmit gadiem viņu tik tikko ne­bija aprijis, un trupas direktors, lūpas kustinādams, savā nodabā ierunājās:
   —    Vai griezties atpakaļ? Jā, es griezīšos atpakaļ…
   Viņš spēji apsviedās, devās uz karavānas priekšgalu,
   pamanīja aktieru un aktrišu galvas snaikstāmies laukā no visiem pajūgiem un uzsauca priekšējiem:
   —    Nu, braucam!

11. nodaļa oh-ho-ho!

   Vecās Luvras pils milzīgajā Gvardes zālē, ko sauca arī par Kariatīdu zāli, 1658. gada oktobra otrā pusē val­dīja neparasta rosība. Dziedāja zāģi, teātra strādnieki sacēla neciešamu troksni, klaudzinādami ar āmuriem. Gvardes zālē būvēja skatuvi, bet pēc tam sāka to mon­tēt. Mašīnists, sviedrus slaucīdams, sāka skraidīt uz priekšu un atpakaļ, sāka rosīties režisoru palīgi.
   Viņu vidū, te kādam uzkliegdams, te lūgdamies, skrai­dīja uzbudināts cilvēks ar neglītu, vaikstīgu seju, steigā notriepis svārku piedurkni ar krāsu. Sī cilvēka rokas aiz uztraukuma bija kļuvušas nepatīkami saltas, turklāt viņš bija sācis stostīties, un tas viņu arvien šausmināja. Paretam šis cilvēks bez kādas vajadzības sadrāza ak­tierus, kuri, pēc viņa domām, bez jēgas maisījās pa kā­jām un traucēja darbu.
   Taču beidzot viss, kā jau pieklājas, bija gatavs, uN divdesmit ceturtā oktobra rītā skatuve bija sagatavota Pjēra Korneija «Nikomēda» izrādei.
   Jāsaka gan — kopš tā brīža, kad direktors bija iera­dies Parīzē, viņš izturējās gudri — kā īsts viltīgs kome­diants. Galvaspilsētā Moljērs ieradās ar cepuri rokā un padevīgu smaidu pilnīgajās lūpās. Kurš viņam bija pa­līdzējis? Nezinātāji sprieda, ka to darījis princis Kontī. Bet mēs taču zinām, ka dievbijīgajam Kontī te nebija itin nekādu nopelnu. Nē, nē! Sarežģītajā ceļā uz galmu Moljēram palīdzēja tas pats Pjērs Miņārs, kurš ar savu smagnējo skatienu bija tik labi iepazinis Moljēru Avi­ņonā. Miņāram bija ārkārtīgi plaši sakari. Galvenokārt ar viņa palīdzību Moljērs nokļuva pie visvarenā kardi­nāla Mazarēna, bet, lai sasniegtu mērķi, vairāk nekas arī nebija vajadzīgs.
   Nu atlika tikai saprātīgi izturēties sarunas laikā ar karaļa Vienīgo brāli — princi Orleānas Filipu.
   Un, lūk, plaša jo plaša zeltīta zāle. Moljērs stāv, kaklu pieliecis, ar kreiso roku pieklājīgi pieskāries ļoti platā saitē uzkarinātā zobena tveroklim, un saka:
   — Jā, jūsu karaliskā augstība, daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, kad Baltajā Krustā izputēja mans Spožais Teātris. Cik naivs nosaukums, vai nav tiesa? Ak, varu jums apgalvot, jūsu augstība, ka šajā teātrī nebija ne vēsts no kaut kāda spožuma! Toreiz gan jūsu augstībai bija tikai seši gadi. Jūsu augstība bija bērns. Tagad, zi­nāms, jūsu augstību nevar ne pazīt!
   Astoņpadsmit gadus vecais zēns — Francijas Filips, Orleānas hercogs, Monsieur, karaļa Vienīgais brālis stāv, atspiedies pret smago galdu, un laipni klausās an- trepreniera vārdos. Sarunu biedri vēro viens otru.
   Antrepreniera lūpās lapsas smaids, bet sejā iegū­luši māksloti, saldeni vaibsti, kamēr acis raugās spraigi un vērīgi.
   Francijas Filipam ir jaunekļa seja, taču to jau skāru­šas slēptas kaislības. Zēns skatās direktorā, mazliet pa­vēris muti. Šis noslēpumainais cilvēks pieder pie tās neparastās pasaules, ko dēvē par «aktieru pasauli». Stāsta, ka šis patlaban lieliski ģērbtais cilvēks esot brau­kājis vēršu pajūgā un nakšņojis laidaros. Turklāt visi galminieki apgalvo, ka viņš spējot sagādāt brīnišķīgu izklaidēšanos.
   Francijas Filips pārbauda savas jūtas. Tās ir dalītas: šķiet, visvairāk viņam vajadzētu patikt komedianta smaidam un sejas izteiksmei, bet nekādā ziņā ne acīm. Svešajam laikam gan ir gaužām drūmas acis. Un Filips vēlas sevi noskaņot tā, lai viņam patiktu sejas vaibsti, taču nez kādēļ viņu tomēr saista acis. Kad teātra direk­tors pavēra muti, lai runātu, Filips nosprieda, ka viņam ir nepatīkama balss, turklāt viņš runādams ērmīgi ievelk elpu, kā galmā nav pieņemts darīt. Taču jau pēc pirmajiem viesa vārdiem Filipam viņa balss nezin kādēļ sāk iepatikties.
   —    Jūsu karaliskā augstība atļaus man stādīt priekšā…
   Kāds atver smagās durvis, bet svešinieks kāpjas at­pakaļ, kā pieklājas, nepagriezdams muguru sarunu bied­ram. Liekas, dzīvē viņš šo to redzējis.
   —    Kungi, nāciet iekšā! — atbraucējs Filipam par pār­steigumu saka gluži savādākā — stingrā Un itin kā pa­rupjā balsī, bet tad — atkal agrākajā: — Atļaujiet man stādīt jums priekšā … — atkal aprautā balsī, kā mēdz runāt cilvēki, kas braukā ar vēršiem: — Madlēna Bežāras jaunkundze … Diparkas jaunkundze … Debrī jaunkundze…
   Ieraudzījis sievietes, Filips tūdaļ, atdarinādams brāli, neviļus, noņem spalvām rotāto cepuri un klausās. Viņš redz kaut kādas sievietes un saprot vienīgi, ka šīs sie­vietes ir bālas un viņu ļoti maz interesē. Tad princis . ierauga vīriešus un uzliek cepuri galvā. Viņa priekšā tusnī kāds vīrelis, apaļš kā bumba, strupu degunu, taču smaida kā saulīte. Tas ir Diparka kungs, no kura arī va­rot ļoti daudz ko sagaidīt. Vēl pienāk un paklanās kāds klibs jauneklis ar smaidu lūpās, bet bāls aiz bailēm. Un tad vēl daudzi. Atbraucējam patiešām ir vesela trupa.
   Tad tie visi pazūd — un Orleānas Filips runā par to, ka viņam esot liels prieks, viņš ļoti cienot teātri, viņš esot ļoti daudz dzirdējis … Viņam esot patīkami, viņš ņemot trupu savā aizgādnībā. .. Vēl vairāk, viņš esot pārliecināts, ka arī karalis neatteikšoties paskatīties, kā de Moljēra kunga aktieri… Vai viņš pareizi izru­nājot uzvārdu?
   —    Pilnīgi pareizi, jūsu karaliskā augstība!
   Jā, viņš esot pārliecināts, ka viņa augstība neatteik­sies paskatīties, kā Moljēra kunga aktieri spēlē savas lugas.
   Pie šiem vārdiem atbraucējs kļūst bāls un saka:
   — Ak, jūsu augstība ir pārāk labs, taču es pūlēšos attaisnot uzticību…
   Vēl kādā trešajā — neparasti svinīgā un iespaidīgā balsī atbraucējs apvaicājas un izsaka cerības, ka viņa augstība un tāpat karaliene māte ir pie labas veselības.
   Un, lūk, šīs sarunas rezultātā uz Gvardes zāles ska­tuves tika izrādīts «Nikomēds».
   Cilvēks nemierīgi vēro dekorācijas, un viņam atkal kļūst baigi un nāk prātā Rona un muskatvīns… Tur, taisnību sakot, valda brīvība un nav šīs nomācošās at­bildības, taču ir par vēlu, par vēlu mēģināt kaut kur bēgt.
   Vai tikai Vecajā Luvrā nav izcēlies ugunsgrēks? Nē, tur Gvardes zāles lustrās liesmo tūkstošiem sveču, un to gaismā atdzīvojas nekustīgās kariatīdes.
   De Moljēra kungs, ģērbies Nikomēda tērpā, gluži sastindzis raudzījās pa aizkara spraugu un redzēja, kā pildījās zāle. De Moljēra kungam šķita, ka viņš kļūst akls. Uz visām rokām dimantos zaigoja dzirkstis, tās laistījās arī zobenu tverokļos… Acu priekšā līgoja spalvu mežs un mežģīņu mākoņi, ņirbēja devīzes uz mentikiem, uz kavalieru krūtīm vizēja burvīgās lentas no Perdrižona veikala, uz dāmu galvām šūpojās sarež­ģītas frizūras.
   Zālē sēdēja viss galms un gvarde.
   Bet visiem priekšā, blakus Francijas Filipam, krēslā sēdēja jauns cilvēks ap gadu divdesmit, un, to ieraugot, trupas direktoram sirds pamira pavisam. Šis cilvēks — vienīgais no visiem — sēdēja, cepuri nenoņēmis. Elpas garaiņos Moljērs paguva saskatīt — jaunajam vīrietim bija augstprātīga seja ar nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uzmesta apakšlūpa.
   Tomēr attālāk vīdēja sejas, kas Moljēru biedēja tā­pat kā augstprātīgā un saltā seja, kura piederēja jauna­jam cilvēkam ar spalvām rotāto cepuri galvā. Zāles dūmakā viņš saskatīja karalisko Burgundas aktieru pa­zīstamās sejas. «To jau es gaidīju!» direktors skumīgi nodomāja. «Rau, kur tie ir, visi kā viens.» Viņš pazina Dezeijes kundzi, kas bija pazīstama ar savu neglīto seju un to, ka Francijā traģiskajās lomās nebija citas tik lie­liskas aktrises kā viņa. Bet aiz Dezeijas vīdēja Monflēri, Bošato, Raimona, Puasona, Otroša un Viljē kungu se­jas… Tie bija viņi, viņi, burgundieši, karaļa aktieri!
   Atskanēja pirmais izrādes sākuma signāls, un direk­tors atlēca no aizkara. Tad tika dots otrais signāls, zāle apklusa, aizkars atvērās — un uz skatuves sāka runāt karaliene Laodika: «Kungs, es atzīstos jums, ka man ir tīkami redzēt…»
   Jo ilgāk turpinājās «Nikomēda» izrāde, jo vairāk zālē pieauga izbrīna. Vispirms kāds atļāvās ieklepoties, tad klepoja vēl kāds un vēl — teātra ļaudis zina, ka tā ir pavisam nelāga zīme. Tad sākās sačukstēšanās, cilvēki paraudzījās cits citā pārsteiguma pilniem skatieniem. Kāpēc gan? Divas nedēļas, satraukdams visu pilsētu un galmu, Parīzē bija daudzināts uzvārds — Moljērs! … Moljērs te, Moljērs tur… Vai esat dzirdējuši? Kaut kāds provinciālis? … Stāsta, esot brīnišķīgs! Pie tam viņš arī pats sacerot lugas? Viņa augstība divdesmit ceturtajā datumā skatīšoties Gvardes zālē. Vai esat ielūgti? Moljērs, Moljērs, visur Moljērs … Kāpēc gan, kungi? Burgundas Viesnīcā Korneiju spēlē daudz labāk! Galminieku sejās pavīdēja garlaicība. Patiesi, jauka ir šī te … Diparka. Bet pats Moljērs … Nē, viņš nav slikts, tikai tā ērmīgi norunā dzeju, gluži kā prozu. Dīvaina maniere, sakāt, ko gribat!
   Taču vienam no skatītajiem — tuklam, uzblīdušam vīrietim — acīs bija lasāma nevis garlaicība, bet gan ļauns prieks. Tas bija Zašarī Monflēri, viens no Bur­gundas Viesnīcas labākajiem aktieriem. Viņam blakus klusītiņām uzjautrinājās un sačukstējās Otrošs un Viljē.
   «Nikomēds» beidzās, un zālē noskanēja pašķidri ap­lausi.
   Orleānas jauneklis jutās satriekts. Viņš nespēja pa­celt acis un sēdēja, iegrimis krēslā un ierāvis galvu ple­cos.
   Un tieši šai brīdī de Moljēra kungs, kurš aiz savas nelaimīgās kaislības spēlēt traģēdijās gandrīz bija pa­kļāvis riskam jautājumu par savu pārnākšanu uz Pa­rīzi un visu lielās franču komēdijas turpmāko pastāvē- sanu, — šis de Moljēra kungs jau atradās pie rampas. Uz pieres viņam sariesās sviedru lāsītes. Moljērs pakla­nījās un valdzinoši pasmaidīja. Viņš pavēra muti, viņš gribēja runāt.
   Čala zālē norima.
   Un de Moljēra kungs pavēstīja, ka viņam vispirms jāpateicas viņas (Austrijas Anna, karaliene māte, sēdēja zālē) un viņa augstībai par to labsirdību un labvēlību, ar kādu abi piedod skaidri redzamos un nepiedodamos trūkumus.
   «Atkal šis sasodītais sāk runāt tajā pašā balsī,» nodo­māja Orleānas Filips, kurš vairs negaidīja nekā citā kā vien nepatikšanas un negodu, «pār manu galvu nāks nelaime, kas iebrauca Parīzē ar vēršiem …»
   De Moljēra kungs turpināja:
   —    Nē! Viņam esot jāsaka vēl vairāk: augstības pie­dodot pārdrošību.
   «Esi tu nolādēts ar saviem smaidiem!» Orleānietis nodomāja.
   Taču uz pārējiem smaids neatstāja nepatīkamu iespaidu. Tieši otrādi — tas loti patika.
   Bet Moljēra kungs izveicīgi vērpa tālāk savu runas pavedienu, teikdams, ka viņu šurp atvedusi vienīgi ne­pārvarama vēlēšanās izklaidēt karaliskās augstības, ka viņš labi apzinās — viņš ar saviem aktieriem ir tikai bālas kopijas, bet lieliskie oriģināli sēž tur, skatītāju zālē.
   Te nu daudzi pagrieza galvas un paraudzījās uz Bur­gundas aktieriem.
   —    Bet varbūt jūsu augstība atļaus mums parādīt nelielu farsu? Tas, protams, ir nieks, kas nepelna ievērību … Taču provincieši nez kādēļ ļoti smējās …
   Tad augstprātīgais jaunais vīrietis ar spalvām grez­noto cepuri galvā pirmoreiz sakustējās un piekrītoši un laipni pamāja.
   Un tad viņpus aizvērtā priekškara strādnieki un ak­tieri, sviedros mirkdami, dažu minūšu laikā pārkārtoja skatuvi un sagatavoja to farsam «Iemīlējies ārsts», ko bezmiega naktīs sacerējis pats Moljēra kungs savos klejojumu gados.
   Svinīgie un lepnie Korneija traģēdijas varoņi nogāja no skatuves, un tos nomainīja Goržibuss, Grorenē,
   Sganarels un citas farsa personas. Līdzko uz skatuves iz­skrēja iemīlējies ārsts, kurā tikai ar pūlēm varēja pazīt neseno Nikomēdu, cilvēki zālē sāka smaidīt. Pēc viņa pirmās grimases — ieskanējās smiekli. Pēc pirmās rep­likas — zāle skaļi smējās. Bet brīdi vēlāk — tā dārdēja smieklos. Un varēja redzēt, kā augstprātīgais cilvēks atgāzās pret krēsla atzveltni un, smieklos aizvilkda­mies, sāka slaucīt asaras. Tad blakus, pašam gluži ne­gaidot, sāka spiedzīgi smieties Orleānas Filips.
   Ārsta mīlnieka acis piepeši kļuva gaišākas. Viņš no­prata, ka saklausa kaut ko pazīstamu. Ieturēdams pirms replikām parastās pauzes, lai nogaidītu apklustam smieklu brāzmas, Moljērs aptvēra, ka zālē dzird sla­veno, vārdos neizsakāmo, komēdijas neapšaubāmus pa­nākumus vēstošo grandoņu, kas Moljēra trupā bija iedēvēta par «oh-ho-ho!». Tad izcilais komiskais ak­tieris sajuta sev pakausī saldu vēsumu. Viņš sāprata: «Uzvara!» — un lika jokiem birtin birt. Beidzot kā pē­dējie sāka skaļi smieties musketieri, kas apsargāja dur­vis. Bet tie nu gan nedrīkstēja smieties nekādos apstāk­ļos.
   Zālē nesmējās vienīgi Burgundas aktieri, atskaitot Dezeiji un vēl vienu.
   «Palīdzi mums, šķīstā jaunava,» dunēja ārsta galvā. «Te jums būs triks un te vēl viens triks, un vēl viens! Palīdzi, resnais Dipark!»
   «Pie velna! Pie velna! Kas par komiķi!» ar šausmām domāja Monflēri. Viņš pārlaida apkārtējiem dziestošu skatienu, pamanīja, ka blakus zobus zibina Viljē. Bet tālāk, aiz Viljē, ar mirdzošām acīm raudzījās un vienī­gais no visiem burgundiešiem draudzīgi smējās viņš — vienās mežģīnēs un lentās, ar garu zobenu pie sāniem agrākais gvardes virsnieks, kurš savu daudzzilbīgo muižnieka uzvārdu bija apmainījis pret īsu teātra iesauku — Floridors. Šis cilvēks ar kumpo degunu un smalkajiem sejas vaibstiem bija brīnišķīgs traģiķis un labākais Nikomēda lomas tēlotājs Francijā.
   «Kāda joda pēc- viņam vajadzēja vispirms izgāzties ar Nikomēdu?» smejoties sazvēlies uz sāniem, domāja Floridors. «Gribēja sacensties ar mani? Kāpēc gan? Mēs dalām skatuvi uz pusēm: dod man traģēdiju, es atdodu tev komēdiju! Kāda tehnika! Kurš gan spēj mēroties ar viņu? Ja nu vienīgi Skaramušs? Bet arī tas…»
   Farsam «Iemīlējies ārsts» beidzoties, izraisījās tāds «oh-ho-ho», ka pat kariatīdes šķita salīgojamies.
   «Paldies Orleānietim, paldies!» īgņājās Zašarī Mon­flēri, kad strādnieki iekārās virvēs un aizkars pacēlās augšup, aizsegdams skatuvi. «Atvedis mums no provin­ces gatavos velnus!»
   Tad aizkars atkal nolaidās, pacēlās un vēlreiz nolai­dās. Pacēlās atkal, nolaidās vēl un vēlreiz. Moljērs stā­vēja pie rampas, klanījās, un sviedri no pieres pilēja uz skatuves dēļiem.
   —    No kurienes viņš nāk? … Kas viņš ir? … Un arī visi pārējie? Un šis resnais Diparks? … Un kalpone? … Kas viņus mācījis? … Viņi ir spēcīgāki par itāliešiem, kungi! Šī Moljēra grimases, jūsu augstība …
   —    Es taču jums sacīju, jūsu augstība, — Orleānas Filips cienīgā balsī teica Luijam. Taču tas Orleānas Fi­lipā neklausījās. Viņš slaucīja nēzdogā acis, it kā ap- raudādams dārgu aizgājēju.
   Ak, labais nelaiķa vectētiņ Krese! Cik žēl, ka 1658. gada divdesmit ceturtajā oktobrī tu nebiji Gvardes zālē!
   Nodot viņa augstības Orleānas hercoga Francijas Fi­lipa aktieru rīcībā zāli Mazajā Burbonu pilī, apstiprināt tiem Orleānas hercoga noteikto pensiju. Tiem jāspēlē, mainoties ar itāliešu trupu, vienu dienu — itāliešiem, otru — frančiem. Lai notiek tā!

12. nodaļa MAZA BURBONU PILS

   Anagramma: Elomīrs — Moliērs. Ir gan patiesi brīnums tīrs, Jau Burbonā mīt Elomīrs.
   Paskvila «Elomlrs-hipohondriķis» 1670. g.
   Saskaņā ar karaļa rīkojumu Moljēra kungs devās uz Mazo Burbonu pili, lai tur brālīgi sadzīvotu zem viena jumta ar itāliešu trupu. «Iemīlējies ārsts» karalim tik ļoti patika, ka viņš Moljēra trupai piešķīra tūkstoš piecsimt livru lielu atalgojumu gadā, taču ar noteikumu, ka Moljēra kungam jāapņemas atlīdzināt itāliešiem par savu ielaušanos Burbonu Teātri. Ar itāliešiem, kurus vadīja viņa vecais skolotājs Skaramušs, Moljērs vieno­jās, ka maksās tiem tieši tādu pašu summu, tātad tūk­stoš piecsimt livru gadā.
   Moljēra trupai tika dots Karaļa Vienīgā Brāļa Kunga trupas nosaukums, un princis nekavējoties piešķīra Moljēra aktieriem pa trīssimt livru gadā katram. Taču te nu ar dziļu nožēlu jāpiezīmē, ka, pēc laikabiedru lie­cībām, no šiem trīssimt livriem nekad neviens vienīgs netika izmaksāts. Par iemeslu var uzskatīt to, ka vald­nieka brāļa kase bija nožēlojamā stāvoklī.
   — Lai būtu kā būdams, cildens ir jau pats karaļa brāļa nodoms, — skumīgi sprieda aktieri.
   Tika nolemts, ka visi ienākumi tiks sadalīti aktieru starpā atbilstoši katra pajas lielumam, bet Moljērs bez tam saņems autora honorāru par savām lugām.
   Izrāžu dienas ar itāliešiem sadalīja bez grūtībām. Mol­jēram vajadzēja spēlēt pirmdienās, otrdienās, ceturtdie­nās un sestdienās, bet vēlāk, kad itālieši Parīzi atstāja, Moljērs dabūja svētdienas, otrdienas un piektdienas.
   Mazā Burbonu pils atradās vidū starp Okseruā Sen­žermēnas baznīcu un Veco Luvru. Virs Mazās Burbonu pils galvenās ieejas bija liels uzraksts «Cerība», bet pati pils izskatījās stipri noplukuši, visi ģerboņi un rotājumi bojāti vai pilnīgi sadauzīti, jo pēdējo gadu iekšējās jukas bija skārušas arī pili. Burbonu pilī bija paprāva teātra zāle ar galerijām sānos un doriešu ko­lonnām, starp kurām atradās ložas. Zāles griesti apglez­noti ar lilijām, virs skatuves dega krustveida lustras, bet pie sienām — metāla svečturi.
   Šai zālei bija slavena pagātne. 1614. gadā tajā sanāca pēdējie Ģenerālštati (ja neskaita tos, ko 175 gadus vē­lāk sasauca Luijs XVI). Tieši te Parīzes tirgoņu vecā­kais, trešās kārtas priekšsēdētājs, lūdza karali glābt «nabaga tautu, kurai palikuši vairs tikai kauli un āda». Bet kopš 1615. gada, pēc tam kad te bija dejojis karaļa balets, zāli izmantoja teātra uzvedumiem, pie kam visbiežāk te ar savām lugām ieradās itālieši. Te bija spē­lējuši arī franču aktieri. Teātra izrādes Burbonu pilī izbeidzās, kad sākās Fronda, jo Burbonu pils zālē ieslo­dzīja arestētos valsts noziedzniekus, ko apsūdzēja ma­jestātes apvainošanā. Tie arī sabojāja zāles rotājumus.
   Pēc Frondas izbeigšanās Burbonu pilī uzveda Pjēra Korneija lugu «Andromeda» sarežģītā montējumā un mūzikas pavadījumā, pie kam mūziku «Andromedai» bija komponējis mūsu vecais paziņa d'Asusī, kurš vē­lāk apgalvoja, ka tieši viņš esot iedzīvinājis Korneija dzejas.
   Galu galā zāli atdeva itāliešiem. Tos Parīzē ļoti cie­nīja. Itālieši ne vien labi spēlēja, bet viņu lieliskais mašīnists un dekorators Torelli arī lieliski iekārtoja ska­tuvi, tā ka itālieši savās feerijās varēja izdarīt visādus brīnumus.
   Tā laika teātra feļetonists Lorē sajūsmu par itāliešu skatuves iekārtojumu izpauda sliktos pantos:
   Pāri skatuvei līdz sienai Gaisā laižas drausmīgs velns. Vai no Parīzes līdz Ķīnai Ir vēl kāds tik baigs un melns?
   Bez tam itāliešiem bija brīnišķīgs balets, ko atzīmē tas pats Lorē:
   Spožs itāliešu balets, Ir bauda skatīt to, Jūs varat spriest, kā gribat, — Tas sirdi ielīksmo!
   Tātad Moljēru ar viņa komediantiem nosūtīja par kompanjoniem šai spēcīgajai trupai.
   Oktobrī ieradies Parīzē, Zans Batists devās uz tēva mājām un maigi apkampa sirmgalvi. Vecais vīrs īsti neizprata, kāpēc tik pārsteidzošus panākumus dzīvē gūst viņa vecākais dēls, kurš bija atteicies no sava titula un pametis cunfti, lai nodotos komedianta mākslai. To­mēr mirdzošais zobens, dārgais tērps un tas, ka Zans Batists bija kļuvis par karaļa brāļa trupas direktoru, veco vīru ļoti saviļņoja un lika viņam ar dēlu salabt.
   Pēc divdesmit ceturtā oktobra pārdzīvojumiem at­pūties un atdzēries buljonu tēva mājās, Moljērs sāka iekārtoties Parīzē un noturēja mēģinājumus Mazajā Burbonu pilī.
   1658. gada otrajā novembri Moljērs uzsāka izrādes Mazajā Burbonu pilī, taču nevis ar komēdiju, bet ar Korneija traģēdiju «Herakls». Lugu nospēlēja ciešami, arī publikas bija diezgan daudz, un tomēr Parīzi pār­ņēma neizpratne. Vieni apzvērēja, ka «šī… kā viņu sauc … Moljēra» trupa spēlējot apbrīnojami, un piede­vām paši attēloja, kā smējies karalis. Tā runāja tie, kas Gvardes zālē bija redzējuši «Iemīlējušos ārstu». Bet citi apgalvoja, ka Moljēra trupa spēlējot ļoti viduvēji, un neesot saprotams, kādēļ Moljēram ar tādu troksni atdota Mazā Burbonu pils. To sacīja tie, kas bija noska­tījušies «Heraklu».
   Sākās dedzīgi strīdi, kas beidzās ar to, ka uz Burbonu vēlās milzīgs ļaužu vilnis. Katrs gribēja pats pārlieci­nāties — kas īsti ir šis jaunizceptais Moljērs. Ļaužu vil­nis nokļuva uz «Nikomēdu» un «Iemīlējušos ārstu», un Parīzē uzradās jauna sajūsminātu aculiecinieku gūzma. Par «Nikomēdu» gan runāja ļoti maz, klaigāja vienīgi par Diparka kundzes skaistumu un par to, ka «šis Mol­jērs» esot nepārspējams komiķis un farss esot lielisks.
   Turpmākajām skatītāju grupām neveicās. Nākošās Moljērs uzveda trīs Korneija lugas «Rodogīns», «Pom- pejs» un «Sids». Tad skatītāji sadumpojās, un, par lielu laimi, kāds ātrsirdīgs parīzietis, kurš diezgan garlai­cīgā «Pompeja» uzveduma laikā pats uz savām kājām stāvēja parterā, laida ar ābolu pa galvu Moljēra kun­gam, kurš tēloja Cēzaru. Šī rupjā izdarība bija par iemeslu tam, ka trupas direktora galvā atausa gaisma un viņš izziņoja «Negudro». Apstākļi krasi izmainījās: pa­nākumi bija milzīgi.
   Te nu tomēr vēlreiz izvirzās svarīgais jautājums par Moljēra spēlēto traģēdiju izgāšanās iemesliem. Proti: vai burgundieši labi spēlēja traģēdijas, vai ari Moljērs tās spēlēja slikti? Ne vienādi, ne otrādi. Vispirms jāmiii tas, ka Moljērs traģēdijas spēlēja pavisam citādi, nekā tās bija pieņemts spēlēt. Starp burgundiešiem, tāpat kā ikvienā teātrī, bija brīnišķīgi aktieri, tādi kā, piemēram, DeZeijas kundze un Floridora kungs, taču netrūka ari viduvēju un vāju. Tie visi bija jau pieminētā Belroza skolas pārstāvji, par viņu bija sajūsminājies vēl vectē­tiņš Krese, taču kāds parīzietis ar ļoti labu gaumi par Belrozu izteicās tā:
   —    Kaut viņu nelabais! Kad viņš spēlē, šķiet, viņš ne­saprot ne vārda no tā, ko runā!
   Zināms, šis spriedums bija mazliet pārspīlēts. Un to­mēr jāatzīst, ka Belroza tēlojums nebija patiess, uz ska­tuves viņš nedzīvoja līdzi lomai.
   Tuklais un slimīgi skaudīgais Zašarī Monflēri bija Pa­rīzē ieguvis skaļu slavu, tomēr epikūrietis Sirano de Beržeraks izteicās tā:
   —   Monflēri iedomājas, ka ir liels aktieris tikai tā­pēc, ka vienā dienā nav ar nūjām noslānāms.
   Vispār Monflēri asprātīgajā un smalkajā teātra pa­zinējā Beržerakā izraisīja tādu naidu, ka reiz dzērumā Beržeraks atļāvās sacelt teātrī traci, nolamādams Mon­flēri un notriekdams viņu no skatuves. Par ko tas lie­cina? Pirmkārt, par to, ka Beržeraka kunga — drama­turga un Hasendi skolnieka rīcība ir apkaunojoša: ap­vainot to laiku komediantu nebija liela māksla, un par sevišķu varoņdarbu uzskatīt to nevar. Tomēr tas arī liecina, ka izsmalcinātiem novatoriem likās nepanesama senlaicīgā stieptā deklamēšanas maniere, balsi izlokot. Bet tieši tā spēlēja visi burgundieši — citi labi, citi slikti.
   Taču Moljērs jau kopš saviem pirmajiem soļiem uz skatuves Spožajā Teātrī bija centies iedibināt tradīciju, ka aktieris lugas tekstu izrunā dabiski un iekšēji pil­nīgi pamatoti. Šādā manierē Moljērs sāka strādāt jau pašā sākumā un tā mācīja savus komediantus.
   Kur tad meklējams neveiksmju cēlonis? Šķiet, Mol­jēram būtu vajadzējis uzvarēt un viņa sistēmai saval­dzināt skatītāju sirdis. Diemžēl tā nenotika. Moljērs savu sistēmu vispirms lika lietā traģēdijā, bet viņam nebija ne mazāko dotību traģisko lomu tēlošanai: Mol­jēram nebija ne tām piemērota temperamenta, ne arī balss. Tāpēc viņš gan labi zināja, kā traģēdija jāspēlē, bet pats to darīja vāji. Kas attiecas uz Viņa biedriem, tad starp tiem bija daudzi ar labām traģiķu dotībām, bet pati Moljēra sistēma vēl bija tik jauna, ka nevarēja uz­reiz iekarot publikas atzinību.
   Un, protams, kad burgundieši ar savām teicami no­stādītajām balsīm, priekškaram aizveroties, izkliedza pseidoklasisko monologu nobeigumus (izcilu meistarību šai ziņā bija sasniedzis Monflēri), viņi Parīzē guva nenoliedzamus panākumus. Tā laika parīzieši vēlējās re­dzēt spēcīgus bruņās tērptus varoņus, varoņus ar pēr- kondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši. Lūk, kur iemesls tam, ka Moljēra teātrī traģēdijas izgāzās.
   Pēc «Negudrā» Mazajā Burbonu pilī izrādīja «Mīlas mokas» — un arī ar lieliem panākumiem. Filibērs di Kruazī, iestājies trupā, ļoti veicināja šos panākumus, lieliski spēlēdams smieklīgā zinātnieka Metafrasta lomu.
   Kad bija izrādītas «Mīlas mokas», itāliešu trupa sāka just, cik bīstami ir atrasties kaimiņos franču Moljēram. Galvaspilsētas publika, kas bija paradusi nākt Burbonu pilī tikai itāliešu dienās, nu nāca bariem vien arī Mol­jēra dienās. Zelta monētas aizplūda kādreizējo klejo­tāju — tagad sev paliekamu vietu atradušo Orleānas prinča komediantu kasē. Aktieru pajas pieauga, bet par Moljēru Parīzē sākās skaļas valodas.
   Un ko gan runāja pirmām kārtām? Vispirms melsa, ka dramaturgs Moljērs gluži nekaunīgi izmantojot itā­liešu autoru darbus, no tiem daudz ko aizgūdams. No­rādīt uz Moljēra piesavinājumiem ar laiku tik lielā mērā kļuva par paradumu, ka tad, ja neviens nevarēja droši pateikt, no kurienes un ko īsti viņš aizguvis, mēdza sa­cīt, ka viņš «acīm redzot» aizguvis. Bet, ja arī šiem vārdiem nebija droša pamata, tad sacīja, ka viņš «esot varējis» aizgūt tur vai tur… Galu galā Moljēram pie­dēvēja pat skaļo un nekautrīgo teicienu: «Es ņemu sev labumu visur, kur vien to atrodu!» — kaut arī viņš ne­kad nebija teicis tā, bet gan pavisam citādi: «Es ņemu atpakaļ savu labumu …» — tā norādīdams uz tiem aiz­guvumiem, kas ņemti no viņa.
   Lieliski pārzinādams ne vien antīko, bet arī itāliešu un spāņu dramaturģiju, Moljērs patiešām nereti pār- ņēma no priekštečiem sižetus, iesaistīja savos darbos dažus personāžus un dažkārt pat veselas ainas. Vai šāds neparasts paņēmiens būtu nosodāms? Nezinu. Bet varu apgalvot, ka pēc vispārēja atzinuma viss, ko Moljērs bija aizguvis, viņa apdarē ieguva nesalīdzināmi aug­stāku kvalitāti nekā oriģinālā. Starp citu, pēc «Mīlas mokām» kritiķi rakstīja, ka Moljērs šīs lugas galveno saturu aizguvis no itālieša Nikolo Seki komēdijas «In­terese», kas uzrakstīta gadus septiņdesmit piecus pirms
   Moljēra lugas. Bez tam viņš varēja sižetu aizgūt arī no kādas citas itāliešu lugas — «Neveiksmes mīlestībā». Un vēl viņam bija iespēja izmantot domu, ko pauž an­tīkais autors Horācijs kādā no saviem darbiem. Beidzot, Moljērs varēja kaut ko aizgūt arī no lugas «Dārznieka suņi», ko sarakstījis visslavenākais spāniešu dramaturgs Lope Fēlikss de Vega Karpio^ kurš nomira, kad Moljērs, vēl zēns būdams, sēdēja tēva tirgotavā. Kas attiecas uz de Veģu, tad aizgūt kaut ko no viņa nebija nekāda māka, jo viņš sarakstījis apmēram tūkstoš astoņsimt lugu un ne velti iesaukts par Spānijas Feniksu jeb Da­bas Brīnumu.
   Vārdu sakot, mans varonis, kā redzat, krietni daudz lasīja, turklāt arī spāniski.
   Tā nu pēc sveša parauga uzrakstītā luga «Mīlas mo­kas» guva lielus panākumus un tika izrādīta, parīzie­šiem aplaudējot, bet Burgundas teātrī tā izraisīja saspī­lētu un naidīgu ausīšanos.
   1659. gads iezīmējās ar daudziem notikumiem, kas galvenokārt saistās ar pārkārtojumiem trupā. Lieldie­nās pie Moljēra ieradās kāds jauns cilvēks, ko sauca par Šarlu Variē de Lagranža kungu, godbijīgi stādījās priekšā un lūdza viņu uzņemt trupā. Jaunais cilvēks, kura vīrišķīgo un nopietno seju rotāja mazas, smailas ūsiņas, pēc aktiera specialitātes bija pirmais mīlētājs. Moljēram viņš ļoti iepatikās, direktors nekavējoties ieskaitīja Lagranžu savā trupā, un tie, kuri vēlāk vai­rāku gadsimtu laikā pētīja mana varoņa dzīvi, atzina, ka viņš rīkojies augstākā mērā pareizi.
   De Lagranža kungs tūliņ pēc iestāšanās trupā iegā­dājās biezu burtnīcu, nosauca to par «Reģistru» un pa­sāka ik dienas ierakstīt tajā visu, kas notika Moljēra trupā. De Lagranža kungs atzīmēja aktieru nāves gadī­jumus un laulības, viņu aiziešanu no trupas un jaunu aktieru aicināšanu vietā, izrāžu skaitu un nosaukumus, naudas ienākumus un visu citu. Ja nebūtu šīs vērtīgās grāmatas, šī «Reģistra», ko Lagranžs pierakstījis un iz­rotājis ar saviem simboliskajiem zīmējumiem, mēs par savu varoni zinātu vēl mazāk nekā zinām tagad vai, pa­reizāk sakot, nezinātu tikpat kā neko.
   Tātad ieradās Lagranžs, toties Difrēns galvaspilsētu atstāja un aizbrauca uz savu dzimto Normandiju. Purva
   Teātris uzaicināja Diparku pāri, un tie aiz kaut kādām nesaskaņām ar Moljēru aizgāja. Tas bija liels zaudē­jums. Mierinājumu sniedza tas, ka Purva Teātra un Burgundas Viesnīcas ievērojamākais komiķis Ziljēns Bedo, pēc kāda Skarrona lugu komiska personāža vārda iesaukts par 2odlē, iestājās Moljēra trupā, kļūstot tai par lielisku papildinājumu. Tikai diemžēl ne uz ilgu laiku — nākošajā gadā viņš nomira. Kopā ar 2odlē no Purva pārnāca de Lepi kungs, Zodlē brālis, un sāka tē­lot smieklīgus večukus, kuriem farsos parasti bija dots Goržibusa vārds.
   Un vēl jāatzīmē bēdīgais notikums 1659. gada maija beigās: Moljēra trupa zaudēja direktora pirmo cīņas biedru, vienu no Ģimenes Bērniem, kurš visu mūžu stostījās, — mīlētāju Zozefu Bežāru. Visa trupa viņu pa­vadīja uz kapsētu, un teātrī vairākas dienas bija izslu­dinātas sēras.
   Tā dedzīgā darbā, rūpēs un uztraukumos, veiksmēm mijoties ar sarūgtinājumiem, pagāja 1659. gads, bet tā beigās pēkšņi atgadījās kāds brīnišķīgs notikums.

13. nodaļa NOPULGOTā GAIŠZILĀ VIESISTABA

   —   Jaunkundz, tur viens sulainis prasa pēc jums. Viņā saka — viņa kungs gribot jūs redzēt.
   —    Ak tu, muļķel Kad tu beidzot iemācī­sies runāt, kā pieklājas? Jāsaka tā: ieradies kāds vēstnesis, lai uzzinātu, vai jums labpa­tiktu pieņemt viesi.
   «Smieklīgās daiļavas»
   Ja septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē kādam no augstāko aprindu parīziešiem vaicātu, kurš ir visjaukā­kais stūrītis Parīzē, tas nevilcinādamies atbildētu, ka tas ir de Rambuijē kundzes gaišzilais salons.
   Marķīze de Rambuijē, dzimusi de Vivona, kuras tēvs bija Francijas sūtnis Romā, bija izsmalcināta būtne, turklāt jau kopš pašas bērnības (gadās arī tādi rak­sturi!). Apprecējusies un apmetusies uz dzīvi Parīzē,
   marķīze gluži pamatoti atklāja, ka Parīzes sabiedrība ir parupja. Tādēļ viņa nolēma pulcināt ap sevi labāko, kas galvaspilsētā atrodams, un sāka aicināt savās mājās pašu sabiedrības ziedu, iekārtojot pieņemšanai virkni istabu, no kurām īpaši izdaudzināta bija ar gaišzilu samtu tap­sētā viesistaba.
   De Rambuijē kundze vairāk par visu pasaulē mīlēja literatūru, kālab viņas salons iemantoja galvenokārt lite­rāra salona nokrāsu. Taču vispār šajā salonā saplūda diez­gan dažādi ļaudis. Te atzveltnes krēslā visā spožumā dižojās Žans Luī Balzaks — augstāko aprindu rakst­nieks, ieradās vilšanās nomāktais domātājs hercogs La- rošfuko un skumīgi sāka de Rambuijē kundzei pierādīt, ka mūsu tikumi neesot nekas cits kā vien apslēpti ne­tikumi. Salona publiku, ko bija satraucis drūmais her­cogs, iepriecināja ārkārtīgi dzīvais un atjautīgais Vua- tīrs, virkni bezgala interesantu disputu uzsāka Kotēns, Šaplēns, Žils Menāžs un daudzi citi kungi.
   Uzzinājuši, ka Parīzes gudrākie prāti pulcējas pie Rambuijē, salonā bez vilcināšanās ieradās brīnum jauki marķīzi ar mežģīnēm ap ceļgaliem, vakaru asprāši, te­ātru pirmizrāžu apmeklētāji, diletantiski sacerētāji un mūzu aizbildņi, mīlestības madrigalu un maigu sonetu autori. Pēc tiem sāka nākt abati no augstākajām aprin­dām un, pats par sevi saprotams, saradās pulks dāmu.
   Parādījās Bosjē, kurš vēlāk kļuva slavens ar to, ka Francijā nebija gandrīz vai neviena ievērojama aiz­gājēja, pie kura šķirsta viņš nebūtu teicis izjustu runu. Bet savu pirmo runu (tiesa, ne jau nu kapa runu) Bosjē teica tieši Rambuijē salonā, būdams sešpadsmit gadus vecs zēns.
   Bosjē runāja līdz vēlai naktij, un, kad orators bija iz­sacījis visu, kas sakrājies prātā, un beidza, Vuatīram bija iemesls teikt:
   — Cienītais, man vēl nekad nebija gadījies dzirdēt kādu sprediķojam tik agrā jaunībā un tik vēlā stundā.
   Dāmas — Rambuijē apmeklētājas — drīz vien ieviesa paražu: sastopoties skūpstīties un uzrunāt cita citu ar vārdiem «mana daiļā». Vārds «daiļava» Parīzē ļoti iepatikās un saglabājās uz visiem laikiem kā pastāvīgs apzīmējums dāmām, kuras greznoja Rambuijē salonu.
   Nogranda dzejas par godu daiļajai marķīzei, pie kam dzejnieki dēvēja viņu par apburošo Artenisu, pārstatī­dami burtus vārdā Katerīna. Par godu jauniņajai meitai Zilijai Rambuijē, kas piešķīra spožumu mātes salonam, dzejnieki sacerēja veselu madrigālu vainagu. Madrigā­liem sekoja asprātības, ko sagudroja galvenokārt mar­ķīzi. Tās bija tik sarežģītas, ka to izprašanai bija nepie­ciešami garu garie paskaidrojumi. Tiesa gan, aiz salona sienām atradās tādi atstumtie, kas apgalvoja, ka šīs asprātības esot gluži vienkārši muļķīgas un to autori neiedomājami neapdāvināti.
   Tiktāl viss vēl būtu ciešams, ja vien pēc madrigā­liem un asprātībām Katerīna Rambuijē ar saviem līdz­gaitniekiem nebūtu pa īstam ķērusies klāt lielajai lite­ratūrai. Gaišzilajā viesistabā lasīja priekšā un apsprieda jaunākos sacerējumus. Un, ja reiz tā, tad radās vērtē­jums — un šis vērtējums Parīzē kļuva par noteicošo.
   Jo tālāk — jo augstāka kļuva izsmalcinātība un sa­lonā izteiktās domas kļuva arvien mīklainākas, bet forma, kurā tās ietērpa, arvien samākslotāka.
   Parasts spogulis, kurā daiļavas mēdza lūkoties, viņu valodā pārvērtās par «grācijas padomnieku». Noklau­sījusies kādu marķīza izteiktu laipnību, dāma atbildēja:
   — Jūs, marķīz, draudzības kamīnā piemetat laipnības malku.
   Par īstu pravieti Rambuijē un citos salonos, ko savās mājās izveidoja Rambuijē atdarinātājas, kļuva kāda dāma, dramaturga 2orža Skiderī māsa. Žoržs Skiderī bija slavens, pirmkārt, ar to, ka uzskatīja sevi nevis vienkārši par dramaturgu, bet gan par Francijas labāko dramaturgu. Otrkārt, Skiderī bija ievērojams ar to, ka viņam trūka jebkādu dramaturga dotību. Treškārt, viņš sacēla traci, kad nāca klajā «Sids» — slavenākā no vi­sām Korneija lugām—, viņš visiem spēkiem centās pie­rādīt, ka šī luga esot netikumīga un turklāt tā nemaz ne­esot luga, jo neesot rakstīta pēc Aristoteļa dramaturģijas likumiem, proti, tajā neesot ievērota vietas, laika un darbības vienība. Tiesa gan, ar šo pēdējo apgalvojumu Skiderī sekmes neguva, jo nevienam nekad, pat piesau­cot palīgā Aristoteli, neizdosies pierādīt, ka luga, kas gūst panākumus, uzrakstīta labā dzejā ar interesantu darbības risinājumu un ietver sevī izdevīgas, lieliski iezīmētas lomas, nemaz nav luga. Ne velti mans varonis,
   iznirelis, karaļa kambarsulainis un tapsētājs, vēlāk sa­karā ar šīm runām teica, ka visi Aristoteļa likumi esot tīrās blēņas un pastāvot tikai viens vienīgs likums — lugas esot jāraksta talantīgi.
   Un, lūk, šim skauģim Zoržam Skiderī bija māsa Mad­lēna. Sākumā viņa viesojās Rambuijē salonā, bet vē­lāk nodibināja pati savējo un, būdama jau brieduma ga­dos, sarakstīja romānu ar nosaukumu «Klelija (Romas vēsture)». Atklāti sakot, ar Romas vēsturi šim romānam nebija nekā kopīga. Ar romiešiem bija attēloti izcili parīzieši. Romāns bija bezgala galants, samākslots un augstprātīgs. Parīzieši to aizrautīgi lasīja, bet dāmām šis romāns kļuva tieši par rokasgrāmatu, it īpaši tādēļ, ka romāna pirmajam sējumam bija pievienots tāds jau­kums kā alegoriska Maiguma Karte, kurā attēlota Alku Upe, Vienaldzības Ezers, Mīlestības Vēstuļu Ciemati un vēl daudz kas tādā pašā garā.
   Franču literatūrā ieplūda vesela straume visādu blēņu, un muļķības pilnīgi pārņēma daiļās galvas. Bez tam Madlēnas Skiderī sekotājas gaužām piesārņoja va­lodu un piedevām sāka apdraudēt pašu pareizrakstību. Kādas dāmas galvā nobrieda brīnišķīgs projekts: lai pareizrakstību padarītu pieejamu sievietēm, kuras, kā arvien, ievērojami atpalika no vīriešiem, šī dāma iero­sināja vārdus rakstīt tā, kā tos izrunā. Bet vēl nebija paguvušas aizdarīties mutes, kas tika vērtas šī projekta dēļ, kad daiļavām pēkšņi uzbruka nelaime.
   1659. gada novembrī izplatījās baumas, ka de Moljēra kungs Burbonu pilī sākot rādīt savu jauno viencēliena komēdiju. Tās virsraksts publiku ārkārtīgi ieintere­sēja — luga saucās «Smieklīgās daiļavas». Astoņpa­dsmitā novembra vakarā, pēc Korneija «Cinna» izrā­des, Moljērs uzveda savu jauno lugu.
   Jau ar komēdijas pirmajiem vārdiem parters sastinga priecīgās gaidās. Sākot ar piekto ainu, dāmas ložās iepleta acis (ainas skaitām pēc tā «Daiļavu» teksta, kas saglabājies līdz mūsu dienām). Astotajā ainā izbrīns pār­ņēma marķīzus, kuri pēc tā laika paraduma sēdēja uz skatuves, gar tās malām, bet parters sāka skaļi smieties un smējās līdz pat lugas beigām.
   Komēdijas saturs bija tāds. Divas pastulbas jaunkun­dzes Kato un Madlona, salasījušās Skiderī lugas, padzen
   divus preciniekus tādēļ, ka tie viņām neliekas pietie­kami smalki. Precinieki atriebjas. Viņi pārģērbj divus savus sulaiņus par marķīziem, un šie viltnieki ierodas pie muļķa jaunkundzēm ciemos. Tās blēža sulaiņus sa­ņem atplestām rokām. Nekaunīgais Maskarils stundām ilgi gvelž stulbajām jaunkundzēm visādas aplamības, bet otrs krāpnieks, sulainis Zodlē, melš par saviem varoņ­darbiem karā. Maskarils ar nekaunīgu ģīmi ne tikai lasa, bet arī dzied apmēram šādas pašsacerētas dzies­mas:
   Kamēr skatiens jūs tvēra žigli Un dienas mirdzumā bij tīksmi jūs skatītĶ No krūtīm sirdi jūs man steidzāt laupīt. Jel turiet zagli, zagli, zagli!
   — Zagli! Zagli! — sulainis auroja, parteram smiek­los rēcot.
   Nopulgotas bija gan maiguma kartes, gan saloni, ku­ros tiek sacerētas tamlīdzīgas dzejas, un nopulgoti bija arī salonu autori' un apmeklētāji, turklāt šai ziņā lugas autoram bija pagrūti kaut ko pārmest, jo tika tēloti nevis īsti marķīzi, bet tikai par marķīziem pārģērbti su­laiņi.
   Uz skatuves spēlēja nebēdīgu farsu, kas nebūt nebija nevainīgs. Tas bija farss par tā laika Parīzes tikumiem un ieražām. Bet cilvēki, kam piemita šādi tikumi un kas bija radījuši šādas ieražas, sēdēja turpat ložās un uz skatuves. Parters skaļi rēca un varēja rādīt uz viņiem ar pirkstu. Tas pazina salonu lauvas, kurus bijušais tap­sētājs izsmēja visas godājamās publikas priekšā. Lo­žās sākās nemierīga sačukstēšanās: publikā ātri izplatī­jās baumas, ka, bez šaubām, Kato ir Katerīna Rambuijē, bet Madlona — Madlēna Skiderī.
   Marķīzi uz skatuves sēdēja gluži sarkani. Nesēji ienesa Maskarilu — Moljēru. Viņa idiotiskā parūka bija tik milzīga, ka tās gali, Maskarilam klanoties, slaucīja grīdu, bet pašā galvvidū bija uztupināta maza cepurīte kā uzpirkstenis. Bikses ap ceļgaliem rotāja pretīgas mežģīnes. Viltus marķīzu Žodlē tēloja vecais Zodlē; un abi komiķi, Moljērs un Zodlē, gandrīz vai staigāja uz rokām, uzjautrinādami publiku, ceļot priekšā veselu virkni visādā ziņā divdomīgu joku. Viņiem pieskaņojās pārējie aktieri, arī Debrī jaunkundze, kas tēloja Gorži- busa meitu Madlonu.
   Papriecājieties, cik mums jauki marķīzi un daiļas jaunkundzes! Piedodiet, bet tie taču ir sulaiņi?! Pro­tams, sulaiņi, bet kur gan tie ņēmuši šādas manieres? … Apsmējis! Apsmējis! Apsmējis visu līdz pēdējai tērpa lentai, un šīs dzejas, un manierība, un liekulība, un rup­jība pret zemākas kārtas ļaudīm!
   Kad Moljērs pa maskas acu spraugām pameta ska­tienu publikā, viņš ieraudzīja cienījamo Rambuijē kun­dzi, kas savas svītas priekšgalā sēdēja ložā. Godājamā vecā dāma, kā visi ievēroja, aiz dusmām bija kļuvusi gluži zaļa, viņa lugu lieliski izprata. Un ne jau viņa vie­nīgā! Kāds večuks no partera ainas vidū uzsauca:
   —    Turies, Moljēr! Tā tik ir komēdija!
   Bumba sprāga tik tuvu pašu daiļavu rindām, ka pa­nika izcēlās uzreiz, pie tam Rambuijē kundzes kara­spēku pirmais pameta viens no viņas uzticamākajiem cienītājiem un karognesējiem, iesviezdams tam uzticēto karogu taisni dubļos. Par dezertieri kļuva tieši dzejnieks Menāža kungs.
   Pēc izrādes iedams laukā, Menāžs paņēma zem rokas Šaplēna kungu un klusi sacīja:
   —    Mans dārgais, mums būs jāsadedzina tas, ko pie­lūdzām … Jāatzīst vien ir, ka salonos mēs nodarbojā­mies ar tīrajām blēņām!
   Bez tam Menāža kungs vēl piebilda, ka luga, pēc viņa domām, esot ļoti asa un spēcīga un vispār viņš to visu esot jau paredzējis…
   Bet, ko īsti Menāžs bija paredzējis, mēs nezinām, jo viņa turpmākie vārdi noslāpa kariešu rīboņā.
   Teātrī nodzisa uguns. Ielas kļuva pavisam tumšas. Ietinies apmetnī, Moljērs ar lukturi rokā, novembra drēgnumā palaikam ieklepodamies, steidzās pie Madlē­nas. Viņu vilināja pavarda uguns, bet vēl vairāk vili­nāja kas cits. Viņš steidzās sastapt Madlēnas māsu un audzēkni Armandu Bežāru, to pašu Meņū, kas pirms sešiem gadiem Lionā tēloja Efīru. Nu viņa bija izaugusi par sešpadsmitgadīgu jaunavu. Moljērs steidzās satikt Armandu, bet sāpīgi sarauca pieri, iedomādamies Mad­lēnas acis. Tās vienmēr ieguva nepatīkamu izteiksmi,
   / kad Moljērs uzsāka dzīvas sarunas ar koķeto un kustīgo Armandu.
   Madlēna bija piedevusi visu: piedevusi viņa aizrau­šanos ar Diparku Lionā, piedevusi un samierinājusies ar Debrī kundzi, bet šoreiz Madlēnu bija it kā apsēdis pats nelabais.
   Novembra tumsā, drēgnajā miglā gar piekrasti stei­dzas lukturis. Moljēra kungs! Mūs neviens nedzird, pa­čukstiet jel: cik jums gadu? Trīsdesmit astoņi; bet vi­ņai — sešpadsmit? Un tad vēl, kas ir viņas tēvs un māte? Vai esat pārliecināts, ka viņa ir Madlēnas māsa? . ..
   Viņš nevēlas atbildēt. Bet varbūt arī nezina atbildi uz šo jautājumu. Tātad par to nav vērts uzsākt valodas. Var tērzēt par ko citu. Teiksim, par to kļūdu, ko Mol­jērs pieļāvis «Daiļavās», aizskardams Burgundas aktie­rus:
   —    Kam jūs atdosiet savu lugu?
   —    Protams, viņiem — karaļa aktieriem, — dzēlīgi at­bild viltnieks Maskarils, — tie taču vienīgie prot noru­nāt dzeju!
   Moljēra kungs veltīgi aizskāris burgundiešus. Sapra­tējiem taču skaidrs, ka viņš ir citas skolas pārstāvis un pats rada šo skolu, bet Monflēri nebūt nav tik slikts ak­tieris, kā apgalvoja Beržeraks. Burgundieši un Moljērs iet dažādus ceļus, un nav iemesla burgundiešus aizvai­not, it īpaši tādēļ, ka ar tādiem izlēcieniem kā «Daiļa­vās» nekas nav pierādāms, bet sanākt naidā ar visiem ir ārkārtīgi bīstami!

14. nodaļa KAS VĒJU SĒJIS

   Jau nākošajā dienā Moljēra kungs saņēma Parīzes va­ras iestāžu oficiālu paziņojumu, ka viņa lugu «Smieklī­gās daiļavas» turpmāk aizliegts izrādīt.
   — Bendes gatavie! — de Moljēra kungs izgrūda, at­slīgdams krēslā. — Kurš to varēja izdarīt?
   Jā, kurš gan varēja to izdarīt? Nav zināms. Klīda va­lodas, ka aizliegumu panācis kāds ievērojams un ietek­mīgs tādu salonu apmeklētājs kā de Rambuijē kundzei.
   Tomēr, tiesa kas tiesa, uz Moljēra triecienu daiļavas atbildēja ar īsti varenu pretsitienu.
   Atguvies Moljērs sāka pārdomāt, kas būtu darāms un kurp ar steigu jādodas, lai glābtu lugu. Francijā bija viens vienīgs cilvēks, kurš varēja vērst visu atkal par labu. Šai sarežģītajā gadījumā palīdzību varēja meklēt vienīgi pie viņa, bet, ak vai, šī cilvēka tobrīd, kā par spīti, Parīzē nebija.
   Tad mans varonis nolēma vispirms nosūtīt lugu šim cilvēkam izskatīšanai. Un tūdaļ galvā sacerēja aizstā­vības runas uzmetumu:
   «Jūsu majestāte! Tas, acīm redzot, ir pārpratums! «Daiļavas» — tā gluži vienkārši ir jautra komēdija… Jūsu majestāte kā cilvēks, kas apveltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu …»
   Luga tika nosūtīta karalim izskatīšanai. Tomēr ener­ģiskais Mazās Burbonu pils direktors ķērās arī pie vir­knes citu pasākumu. Viņš apspriedās ar Madlēnu, atstei­dzās satrauktā trupa, Moljērs kaut kur aizbrauca ievākt ziņas un aizvest dāvanu, bet atgriezies izlēma, ka jāķe­ras pie vēl viena līdzekļa, lai atgūtu iespēju lugu izrādīt.
   Dramaturgiem šis līdzeklis pazīstams jau sen, un tas ir tāds, ka autors, ar varu piespiests, ķeras pie sava sacerējuma apzinātas izkropļošanas. Ārkārtējs līdzeklis! Tā rīkojas ķirzakas, kas, notvertas aiz astes, nomet to un aizbēg. Jo ķirzaka zina, ka labāk dzīvot bez astes nekā zaudēt dzīvību.
   Moljērs pamatoti sprieda: karaļa cenzori nezina, ka nekādi pārgrozījumi sacerējumā ne par matu neizmaina tā galveno nozīmi un ne mazākā mērā nepavājina tā nevēlamo ietekmi uz skatītāju.
   Moljērs lugai nometa nevis asti, bet sākumu, atteik­damies no kādas ainas, un bez tam pielika spalvu arī citās lugas vietās, sabojādams tās iespēju robežās. Šī aina bija nepieciešama, un tās atmešana mazināja lu­gas kvalitāti, taču tās galvenajā būtībā neko nemai­nīja. Domājams, šajā ainā tika dotas ziņas par to, ka Madlona un Kato ir parīzietes, bet autora mērķis bija nomierināt cenzorus, uzsverot, ka abas jaunkundzes ir provincietes, kas nesen ieradušās Parīzē.
   Kamēr viltīgais komediants prātoja, svītrodams savu lugu, Parīzē notika kaut kas nedzirdēts. Ne vien pašā pilsētā, bet arī desmit ljē attālumā no tās runāja vienīgi par «Smieklīgajām daiļavām». Slava pieklauvēja pie Moljēra kunga durvīm un vispirms parādījās kāda lite­rāta Someza izskatā. Tas salonos plosījās, pierādīdams, ka Moljērs gluži vienkārši ir plaģiators un turklāt tukšs un gaužām paviršs kumēdiņu taisītājs. Daudzi viņam piekrita.
   —   Viņš visu nozadzis abatam Depīraml — viesista­bās klaigāja literāti.
   —   Ak nē! — citi iebilda. — Šī farsa saturs nozagts itāliešiem!
   Vēsts par aizliegumu vēl pielēja eļļu ugunij. Visi gribēja redzēt lugu, kurā izsmieti augstāko aprindu pār­stāvji — salonu apmeklētāji. Kamēr parīzieši dedzīgi strīdējās, apspriezdami jauno lugu, grāmatu tirgotājs de Liņs ieradās teātrī un pazemīgi lūdza izsniegt viņam rokraksta kopiju, ko viņš tomēr nedabūja. Vārdu sakot, katrs darbojās savā virzienā, un galu galā Moljēra vil­tīgie paņēmieni deva labus rezultātus.
   Viņš atrada dažus aizstāvjus starp šīs pasaules vare­najiem, visai prasmīgi atsaucās uz to, ka meklēs aizstā­vību pie karaļa, un pēc pāris nedēļām komēdiju atļāva izrādīt — tikai ar labojumiem.
   Trupā valdīja neaprakstāms prieks, bet Madlēna pa­čukstēja Moljēram vienu vienīgu frāzi:
   —   Dubultojiet cenas!
   Praktiskajai Madlēnai bija taisnība. Teātra uzticamais barometrs — kase — rādīja vētru. Otrajā decembrī no­tika otrā izrāde, un teātris, kurš parasti ieņēma apmē­ram četrsimt livru par vakaru, šajā vakarā ienesa tūk­stoš četrsimt livru. Turpmāk notika tas pats. Moljērs sāka izrādīt «Daiļavas» kopā ar Korneija vai arī Ska- rona lugām, un ikreiz zāle bija izpārdota.
   Jau pieminētais feļetonists 2ans Lorē savā dzejas va­lodā izdotajā «Avīzē» rakstīja, ka šī luga — tukša un ākstīga, taču, jāatzīstot, ārkārtīgi smieklīga:
   Aiz smiekliem plīšu, jā, nudien, Un izsmējos reiz gana! Trīsdesmit sū tik maksa vien, Bet izsmiešanās traka!
   Grāmatu tirgotājs un izdevējs Gijoms de Liņs savu mērķi sasniedza. Kaut kādā noslēpumainā kārtā viņam izdevās dabūt «Daiļavu» rokraksta kopiju, un viņš pa­ziņoja Moljēram, ka sākot lugu iespiest. Autoram nekas cits vairs neatlika kā piekrist izdošanai. Viņš uzrakstīja lugai priekšvārdu, kas sākās tā: «Ir tomēr dīvaini, ka cilvēku darbus iespiež, viņiem negribot!» Taču pa­tiesībā tas, ka lugu iespieda, nebūt nebija nepatīkami, īpaši tādēļ, ka lugas priekšvārds autoram nodrošināja iespēju izteikt dažas savas pārdomas par «Daiļavām».
   Pēc Moljēra domām, daiļavām neesot jāapvainojas par šo lugu, jo tajā attēlotas vienīgi viņu smieklīgās at- darinātājas. Pasaulē taču līdzās labajam arvien uzrodo- ties muļķīgi pērtiķi… un tā joprojām. Bez tam Moljērs kautrīgi paziņoja, ka, rakstot šo lugu, neesot pārkāpis godīgas un pieļaujamas satīras robežas.
   Jāšaubās, vai Moljērs ar savu priekšvārdu kādu pār­liecināja, un Parīzē atradās cilvēki, kuri iebilda, ka sa­tīra, kā jau katram skolotam cilvēkam zināms, patiesi mēdzot būt godīga, taču diezin vai pasaulē atradīšoties jel kāds cilvēks, kurš varas iestādēm iesniegtu pieļau­jamas satīras paraugu. Taču ļausim Moljēram aizstāvē­ties, kā viņš prot. Viņam tas nepieciešams, jo nu ir pil­nīgi skaidrs, ka ar «Daiļavu» pirmizrādi dramaturgs pievērsis sev visai lielu un ciešu uzmanību. Un Moljēra kungs turpmāk neatkarīgi no jebkura — pat savas paša gribas rīkojās tā, ka šī uzmanība ne mazākā mērā ne­atslāba.

15. noda|a noslēpumainais Ratabona kungs

   Ļoti drīz izrādījās, ka Moljērs, kā mēdz teikt, ir dra­maturgs no dieva žēlastības. Viņš strādāja ārkārtīgi ātri, un vārsmas viņam raisījās viegli. Kamēr Parīzes salonu literāti un Burgundas Viesnīcas aktieri viņu zākāja, Moljērs rakstīja jaunu komēdiju dzejā, un pavasarī tā bija gatava — 1660. gada divdesmit astotajā maijā viņš to uzveda. Komēdiju sauca «Sganarels jeb Iedomātais ragnesis», un tās uzvedumā piedalījās Diparku laulā­tais pāris, kurš bija atgriezies pie Moljēra, nespēdams iedzīvoties Purva Teātrī, Debrī laulātais pāris, Lepī, Madlēna un Moljērs, kurš spēlēja Sganarela lomu.
   Bija kluss laiks, jo karalis neatradās Parīzē, un tālab arī daudzi aristokrāti uzturējās ārpus galvaspilsētas. Un tomēr luga piesaistīja sev plašu publikas uzmanību — sevišķi tādēļ, ka jau pirmajā izrādē sākās skandāls.
   Kāds buržuā parterā sacēla milzīgu traci, publiski pa­ziņodams, ka de Moljēra kungs esot noķengājis tieši viņu, notēlodams komēdijā kā Sganarelu. Parteram viņa paziņojums, protams, sagādāja milzīgu prieku. Jokdari uzjautrinājās, klausīdamies satracinātajā buržuā, kurš draudēja žēloties policijai par komediantu, kas aizskāris godīgu cilvēku ģimenes dzīvi. Tas, zināms, bija pār­pratums: rakstīdams «Sganarelu», Moljērs nebja notē­lojis nevienu atsevišķu buržuā, bet gan parādījis uz ska­tuves greizsirdi un skopulīgu privātīpašnieku vispār. Pastāv aizdomas, ka Sganarelā sevi pazinuši daudzi, tikai bijuši gudrāki par šo buržuā, kurš parterā sacēla traci.
   Tā, ar «Daiļavām» iemantojis sev Parīzes literātu vidū dažus desmitus ienaidnieku, Moljērs pēc «Sganarela» sanāca naidā arī ar krietnajiem buržuā no tirdzniecības kvartāliem.
   Parīzes viesistabās «Sganarelu» apsprieda ļoti trok­šņaini, pie tam spriedumi, ko izteica literāti, lielākoties bija vienveidīgi:
   — Lēts darbiņš! Rupja smieklīgu situāciju komēdija, piesātināta ar pliekaniem jociņiem.
   Tika dzītas pēdas, no kurienes Moljērs ņēmis šo ko­mēdiju. Taču meklējumi sevišķus panākumus neguva.
   Kad bija notikušas vairākas izrādes, Moljērs saņēma vēstuli. Kāds Nefvilnens rakstīja Moljēram, ka, noska­tījies viņa komēdiju «Iedomātais ragnesis», esot atzinis to par tik jauku, ka vienas reizes viņam licies par maz un viņš to noskatījies sešas reizes. Šāds vēstules sākums sadzina apmierinātības sārtumu vaigos Moljēram, kurš pēdējā laikā pārsteigts sāka ievērot, ka slava nebūt nav tāda, kā dažs to iedomājas, bet izpaužas galvenokārt nevaldāmās lamās uz visiem ielu stūriem.
   Viņš turpināja lasīt patīkamo vēstuli. Tālāk noskaid­rojās, ka Nefvilnenam piemita patiesi fenomenāla at­miņa: sešās reizēs viņš bija pierakstījis visu komēdiju līdz beidzamajam vārdiņam. Šai vietā Moljēra kungs kļuva uzmanīgs — un ne velti, jo Nefvilnena kungs pa­vēstīja, ka esot katrai «Ragneša» ainai sarakstījis sa­vus komentārus. Un viņš lugu ar šiem komentāriem no­sūtot iespiešanai, tādēļ ka, Nefvilnena kungs rakstīja, «… tas ir gluži nepieciešams kā Jūsu, tā arī manai slavai!».
   «Negodīgi cilvēki,» Nefvilnena kungs rakstīja tālāk, «varētu laist klajā slikti pārbaudītus lugas norakstus, tā nodarot zaudējumus Moljēra kungam.»
   Vārdu sakot, Nefvilnena kungs nododot lugu izdevē­jam Zanam Ribū Augustīniešu krastmalā.
   — Zvēru pie dieva, — Moljērs iesaucās, izlasījis līdz galam slavaskārā Nefvilnena kunga vēstuli, — otra tik nekaunīga cilvēka neatradīsies visā pasaulē!
   Nu, te gan de Moljēra kungs kļūdījās!
   1660. gada vasara ievērojama ar to, ka Moljēram bei­dzot radās iespēja līdztekus kārtējam repertuāram Mazajā Burbonu pilī nodot karaļa vērtējumam savas «Daiļavas». Divdesmit devītajā jūlijā lugu izrādīja Vensenas mežā pie Parīzes, uz kurieni jauniņais karalis mēdza izbraukt, lai atpūstos pie dabas krūts. Luga guva milzīgus panākumus. Un šeit galīgi noskaidrojās, ka Luijs XIV ārkārtīgi jūsmo par teātri un it īpaši par ko­mēdiju, ko pieredzējušais Mazās Burbonu pils direktors tūdaļ iegaumēja.
   Pēc tam trupa atgriezās Parīzē un spēlēja savu re­pertuāru, kas sāka skaidri pierādīt, ka Moljēra lugas kā izrāžu skaita, tā ienākumu ziņā pārspēj visas pārējās lugas, gan komiskās, gan traģiskās.
   Trīsdesmitajā augustā Moljērs Luvrā izrādīja «Daiļa­vas» karaļa Vienīgajam brālim un viņa svītai — un atkal ar milzu panākumiem. Klejojošā komedianta saule acīm redzami kāpa augšup. Priekšā pavīdēja varena karjera, un trupa tūkstoš sešsimt sešdesmitā gada ru­deni uzsāka patīkamās panākumu priekšnojautās. Bet tad oktobrī, četras dienas pēc nabaga satīriķa Skarrona nāves, kurš kapā beidzot guva mieru pēc šausmīgām ciešanām, ko viņam sagādāja paralīze, trupu pārsteidza kāds negaidīts notikums. Proti: karaļa brāļa trupas di­rektoru, kam galmā bija lieli panākumi, izdzina no Ma­zās Burbonu pils kopā ar visiem viņa aktieriem.
   Vienpadsmitajā oktobrī, lietainā pirmdienā, Burbonu pils zālē ieradās Ratabona kungs, visu karaļa ēku gal­venais uzraugs. Ratabons bija noslēpumaina spraiguma pilns un veda sev līdzi arhitektu ar kaut kādiem zīmē­jumiem un plāniem rokās, bet arhitektam pakaļ pulciņā nāca strādnieki, un tiem rokās bija cērtes, lāpstas, laužņi un cirvji. Uztrauktie aktieri griezās pie Ratabona kunga ar jautājumiem, ko nozīmējot šī ierašanās, Rata­bona kungs dzestri un pieklājīgi paziņoja, ka esot iera­dies noplēst Mazo Burbonu pili.
   —    Kā?! — aktieri izsaucās. — Un kur tad lai mēs spēlējam?!
   Ratabona kungs laipni atbildēja, ka viņam tas neesot zināms.
   Kad atnāca Moljērs, viss pilnīgi noskaidrojās: Rata­bons bija ieradies ar lielisku un galīgi izstrādātu Luv- ras pārbūves projektu, un, lai šo darbu varētu sekmīgi veikt, bija nepieciešams līdz pamatiem nojaukt ne vien Mazo Burbonu pili, bet arī Okseruā Senžermēnas baz­nīcu, kas atradās tai blakus.
   Moljēram grīda salīgojās zem kājām.
   —   Tātad mēs bez brīdinājuma paliekam uz ielas? — Moljērs noprasīja.
   Ratabons neko neatbildēja, tikai līdzjūtīgi paraustīja plecus un noplātīja rokas. Formāli viņam nekā nevarēja pārmest: viņa pienākumos nekādā gadījumā neietilpa paziņot komediantu direktoram par tām pārbūvēm, ko karaļa arhitekts paredzējis karaļa ēkās.
   Un Burbonu pilī tūliņ sāka klaudzēt cirvji un pajuka ģipša putekļi.
   Atjēdzies no pirmā uztraukuma, de Moljērs aizstei­dzās meklēt aizstāvību pie trupas aizbildņa — karaļa brāļa. Un karaļa brālis …
   Taču atgriezīsimies uz mirkli pie Ratabona kunga. Patiesi, kādēļ gan vajadzēja sākt teātra nojaukšanu, ne ar pušplēstu vārdu nebrīdinot galma trupu? Tā kā nav ne mazākā iemesla pieņemt, ka Ratabona kungs aiz izklaidības nebūtu pamanījis, ka viņam turpat blakus sniedz izrādes aktieri un kādu laiku pat divas trupas reizē (kad risinājās šie notikumi ar Ratabonu, itāliešu trupa Parīzē neatradās, tā bija izbraukusi no Francijas), atliek domāt, ka virsintendants Ratabons apzināti ne­bija brīdinājis trupu par teātra ēkas likvidēšanu.
   Pat vēl vairāk, viņš noslēpa katru gatavošanos šim pasākumam, lai trupa nepagūtu kaut kādā veidā sa­glābt savas izrādes. Ja nu tā (bet tā īstenībā arī bija), tad rodas jautājums: kas virsintendantu Ratabonu pa­mudināja tā rīkoties?
   Ak vai! Izskaidrojums var būt tikai viens un proti — Ratabonu uz to sakūdīja ārkārtīgi spēcīga ienaidnieku grupa, kas Moljēru un viņa darbus ienīda jau kopš viņa pirmajām dienām Parīzē. Tika pat izteiktas aizdomas, ka virsintendants uzpirkts. Taču, kurš tieši vadījis viņa roku, neviens nezināja.
   Tātad karaļa brālis ļoti enerģiski iejaucās trupas lik­teņa izšķiršanā un par notikumiem Mazajā Burbonu pilī nekavējoties pavēstīja karalim. Virsintendantu izsauca pie viņa majestātes, un uz jautājumu, kas notiek Bur­bonu pilī, Ratabons deva īsu, taču pilnīgu atbildi, pie­vērsdams karaļa uzmanību jaunceļamo kolonādu un ēku plānam.
   Vajadzēja izšķirt jautājumu, ko iesākt ar Orleānas hercoga trupu, kas izmesta uz ielas. Jaunais karalis jau­tājumu izlēma vienā mirklī: vai tad Francijas karalim Parīzē ir viena vienīga teātra ēka? Ierādīt de Moljēra kunga trupai teātra telpas Palērojālā, ko agrāk dēvēja par kardināla pili.
   Tad intendants paminstinājies karalim pavēstīja, ka Palērojāla zālē ne vien nav iespējams rīkot izrādes, bet tur ir bīstami pat iet iekšā, jo satrunējušās sijas var kuru katru brīdi uzgāzties uz galvas. Taču arī to nokār­toja vienā mirklī. Ratabona kungs saņēma pavēli tur­pināt Mazās Burbonu pils nojaukšanu un vienlaikus veikt arī Palērojāla vispārēju remontu, lai Moljēra trupa pēc iespējas ātrāk varētu tur atjaunot savas iz­rādes.
   Tad nu Ratabona kungam vairs neatlika nekas cits, kā nekavējoties sākt remontu.
   Palērojāla teātra zāle bija tā pati, kurā diženais teat- rālis kardināls Rišeljē 1641. gadā ar neparasti greznām dekorācijām uz lieliski mehanizētas skatuves izrādīja lugu «Mirams», kuras sacerēšanā pats bija piedalījies.
   Ar visiem saviem tehnikas brīnumiem luga izgāzās tik pamatīgi kā reti kāda cita. Kad sāka rīkoties Ratabons, pamestā zāle bija gaužām nožēlojamā stāvoklī. Sijas ietrunējušas, griesti caurumaini, bet grīda tāda, ka bail paspert soli — var vēl salauzt kāju. Taču saruna ar ka­rali Ratabona enerģiju ārkārtīgi uzkurināja, un, kamēr viņš rosīgi remontēja Palērojālu, Moljēra trupa sniedza izrādes augstāko franču aristokrātu pilīs. «Ragnesi» ar panākumiem izrādīja pie maršala de Lameijereja, pie hercoga de Roklēra, pie hercoga de Merkjēra un pie grāfa de Vai jaka.
   Taču šajā laika posmā Moljēram vajadzēja spēlēt arī daudz augstākai sabiedrībai. Karaļa aizbildnis un Fran­cijas pirmais ministrs kardināls Zils Mazarēns, par spīti slimībai, kas viņu saistīja pie krēsla, izteica vēlēšanos noskatīties Moljēra jaunās troksni sacēlušās lugas, un 1660. gada divdesmit sestajā oktobri trupa viņa pilī spē­lēja «Daiļavas» un «Negudro». Kardināls bija apmieri­nāts, taču daudz vairāk par kardinālu uzjautrinājās kāds jauns cilvēks, .kurš kautrīgi slēpās aiz kardināla sē­dekļa atzveltnes, pie tam klātesošie augstmaņi izlikās jauno cilvēku nemanām, kaut gan visu laiku šķielēja uz viņu.
   Lorē savā avīzē, kas saucās «Vēsturiskā Mūza», rak­stīja mazliet mīklaini: «Abas lugas ārkārtīgi patika — un ne vien Zilam, bet arī citām augstdzimušām perso­nām,» — pie tam divi pēdējie vārdi bija rakstīti ar lielo burtu. Tālāk Lorē pavēstīja, ka viņa eminence kardināls, lai atbalstītu trupu, licis
   Lai Moljēram un visiem viņa biedriem Divtūkstoš ekiju ar skubu liek uz svariem.
   Lielie burti Lorē sacerējumā ir pamatoti: aiz kardi­nāla sēdekļa bija noslēpies pats karalis, kurš nezin kā­pēc uzskatīja par nepieciešamu šajā izrādē būt klāt inkognito.
   Moljērs nevilcinājās izmantot savus panākumus galmā un dabūja atļauju pārvest no Burbonu pils uz Palērojālu ne vien aktieru ģērbtuvju iekārtu, bet pat divus stāvus ložu visā pilnībā. Kā zināms, apetīte rodas ēdot, un direktoram iegribējās pārvietot uz Palērojālu arī dekorācijas un mašīnas no Burbonu pils, taču tas vairs neizdevās. Slavenais itāliešu teātra mašīnists Viga- rani, kurš bija ieradies Parīzē, lai nomainītu tikpat sla­veno mašīnistu Torelli, paziņoja, ka mašīnas viņam esot vajadzīgas karaļa baletu uzvedumiem Tileriju pilī. Iz­cēlās cīniņš, un tajā uzvarēja Vigarani. Mašīnas palika viņa rīcībā, pie kam izcilais mašīnists izdarīja pirmo brīnumu, taču gluži citādu, nekā no viņa gaidīja galms. Proti: atkarotās mašīnas viņš visas līdz pēdējai sade­dzināja kopā ar dekorācijām, ar ko pārsteidza visus, tikai vienu vienīgu cilvēku — Šarlu Lagranžu ne. Sa­vam teātrim uzticīgais sekretārs un mantzinis satraukts sacīja trupas direktoram:
   —    Vai zināt, maestro, šis Vigarani ir gatavais karā­tavu putns! Dekorācijām un mašīnām viņš pielaida uguni tāpēc, lai visi aizmirstu Torelli darbus.
   —   Es nomanu, ka viņš ir īsts teātra cilvēks, šis Viga­rani, — Moljērs uz to atbildēja.
   Un patiešām — Vigarani bija īstens teātra cilvēks, proti — viņš necieta nekādus konkurentus, tomēr tas viņu nekavēja būt par teicamu mašīnistu.
   Kamēr Moljērs bija spiests sniegt izrādes aristokrātu pilīs, viņam vajadzēja izturēt grūtu pārbaudījumu. Iz­mantodami to, ka Moljērs uz laiku palicis bez teātra telpām, burgundieši un Purva teātris sāka pārvilināt aktierus pie sevis. Viņi solīja Moljēra komediantiem zelta kalnus un apgalvoja, ka Moljēra panākumi bei­gušies un Palērojālā vairs netiks atgūti.
   Uz Moljēru tas atstāja ļoti smagu iespaidu. Viņš kļuva bāls, sāka klepot un izkristies miesās, paslepus vērot savus aktierus, raudzīties viņos ar žēlām, nemier­pilnām acīm. Šajās acīs bija lasāms jautājums: nodos vai ne? Trupa ievēroja viņa noskaņojumu un reiz ar Šarlu Lagranžu priekšgalā atnāca un Moljēram pazi­ņoja — tā kā viņā izcilas spējas esot apvienotas ar go­dīgumu un laipnību, trupa lūdzot viņu neraizēties: ak­tieri neiešot prom meklēt laimi, lai cik izdevīgus priekš­likumus tiem izteiktu.
   De Moljēra kungs gribēja daiļrunīgi atbildēt, ko viņš lieliski prata, taču saviļņojumā nepateica ne vārda, vie­nīgi paspieda katram roku un devās prom, lai vienatnē visu pārdomātu.

16. nodaļa bēdīgais notikums ar greizsirdīgo princi

   Nesamokiet savu talantu!
   Lafontēns
   Šajā savas dzīves posmā Moljērs pieļāva lielu kļūdu: viņš uzklausīja slikto, ko par viņu runāja, un apvaino­jumi, kurus vajadzēja atstāt neievērotus, ķērās viņam pie sirds. Līdzko uz skatuves parādījās Moljēra komē­dijas un tāpat nelielie jociņi — farsi, ko viņš vērtēja tik­pat augstu kā lielā repertuāra lugas, Parīzes literāti tūdaļ sāka vienā balsī runāt, ka Moljērs esot tukšs jok­daris, kurš nespējot risināt nopietnas tēmas. Šādu ru­nātāju atradās desmitiem. Tiesa gan, daži to apstrīdēja, un to starpā bija arī slavenais un izcili talantīgais fa­bulu sacerētājs Lafontēns, kurš ar laiku kļuva par Mol­jēra labāko draugu. Jau pēc pirmajām Moljēra izrādēm Lafontēns izsaucās:
   — Šis cilvēks ir manā gaumē! — un runāja par to, cik lieliski Moljērs savos darbos atveido raksturus no dzī­ves īstenības.
   Bet, redz, Moljērs uzklausīja nevis Lafontēna vārdus, bet gan to, ko runā pretēji noskaņotie ļaudis. Galu galā Moljēram radās doma pierādīt visai pasaulei, cik labi viņš spēj mūžīgo greizsirdības tēmu, kas «Sganarelā» risināta komiski, atveidot nopietni, izmantojot šim no­lūkam varoni no visaugstākās sabiedrības. Pārstrādājot «Sganarelu», viņam kaut kādā veidā izdevās uzrakstīt varoņkomēdiju ar virsrakstu «Dons Garsija no Navar- ras jeb Greizsirdīgais princis».
   Tikmēr virsintendants bija pabeidzis Palērojāla re­montu. Viss bija sakārtots, bet zem griestiem nostiepts milzīgs gaišzila auduma gabals, kas kalpoja divējādiem mērķiem: skatītājiem tas patīkami atgādināja mākslīgas debesis un, otrkārt, neļāva ūdenim pilēt skatītājiem uz galvas, jo griesti, par spīti Ratabona izdarītajam remon­tam, tomēr laida cauri ūdeni.
   1661. gada divdesmitajā janvārī Moljēra trupa ievācās Palērojālā, bet pēc tās ieradās arī itāliešu trupa, kas bija atgriezusies Parīzē. Atkal tika sadalītas dienas, tikai šoreiz itālieši maksāja Moljēram — lai atlīdzinātu iz­
   devumus, kādi viņam radušies remonta laikā. Tie ra­dās tādēļ, ka ar valsts kases piešķirto naudu remontam nepietika.
   Palērojālā iemirdzējās spoža gaisma, un drūmās ba­žas, ka pasākums vairs neatplauks, tūliņ izklīda. Pub­lika atkal ar sajūsmu uzņēma Moljēra lugas, pie kam kļuva galīgi skaidrs, ka visu pārējo autoru lugas tā sāk aizmirst.
   Likās, viss norisinās veiksmīgi, bet tad ceturtajā februārī uz skatuves parādījās jau pieminētais «Greiz­sirdīgais princis». Greznajam augstākajai sabiedrībai domātajam lugas uzvedumam bija iztērēts ļoti daudz naudas, bet pats direktors, kuram laikam gan bija pie­mirsies, kā viņu reiz apmētāja ar āboliem, iestudējumā tēloja spožu princi.
   Publika ieinteresēta gatavojās noskatīties Moljēra kunga jauno lugu un vēlīgi noklausījās Elvīras pirmo monologu, ko runāja Terēze Markīze Diparka. Uznāca dons Garsija un sāka savus daiļskanīgos monologus par cildenu drosmi, par donnas Elvīras acu mirdzumu un citām cēlām lietām. Monologi bija tik gari, ka publika tikmēr vienā mierā aplūkoja gan zilās debesis, gan Pa­lērojāla zeltītās ložas. Moljērs spēlēja, taču sirds viņam bija nemierīga: kase bija devusi sešsimt livru, bet teāt­ris nepavisam nebija pilns. Publika garlaikodamās gai­dīja, kas interesants būs tālāk, taču ar šausmām jāatzīst, ka tā nesagaidīja nekā interesanta, un ugunis pār greiz­sirdīgo princi apdzisa, šķidriem aplausiem skanot.
   Pieredzējuši dramaturgi zina, ka tādēļ, lai noskaidrotu, vai luga gūst panākumus publikā vai ne, nav jāuzplijas paziņām ar jautājumiem, vai luga ir laba, tāpat nav jā­lasa arī recenzijas. Ir daudz vienkāršāks ceļš: jādodas uz kasi un jāpavaicā, kādi ir ienākumi. Moljērs tā arī izdarīja un uzzināja, ka otrā izrāde devusi piecsimt livru, bet trešā — simt sešdesmit astoņus un ceturtā — četrsimt divdesmit sešus. Tad Moljērs «Donam Garsi- jam» pievienoja veiksmīgo «Ragnesi» un saņēma sep­tiņsimt divdesmit livru. Taču vēlāk nelīdzēja arī «Rag­nesis», dodams četrsimt livru ienākumu. Visbeidzot parādījās nepanesamais septiņnieks un Moljēra dzīvē liktenīgais septiņpadsmitais februāris.
   Ceturtdien, septiņpadsmitajā februārī, «DonaGarsijas»septītā izrāde deva septiņdesmit livru. Tad nu iz­gaisa direktora pēdējās šaubas: gan luga, gan viņš pats Garsijas lomā bija galīgi un neglābjami izgāzušies. Prinča lomu viņš spēlēja tik slikti, ka jau pirms septītās izrādes bija sācis prātot, vai neatdot šo lomu citam ak­tierim.
   Šo izgāšanos pavadīja tas pats, kas pavada jebkuru dramaturga izgāšanos, — ienaidnieku ļaunais prieks, draugu raudulīgā līdzjūtība, kas ir daudz sliktāka par ienaidnieku līksmību, smiekli aiz muguras, sērīgi vēr­tējumi par to, ka autors esot izrakstījies, un sarīmēti ironiski pantiņi.
   Moljērs dabūja iztukšot visu šo kausu kā apbalvo­jumu par tiekšanos uz augstāko sabiedrību un izstiep­tas un saltas lugas sacerēšanu.
   — Šie buržuā nekā nesajēdz no mākslas! — direk­tors pavisam netaisnīgi īgņāja, vilkdams nost grezno prinča tērpu un pārvērsdamies par to, par ko viņam pa­tiesībā vajadzēja būt, proti, par Zanu Batistu Poklēnu. Beidzot viņš sāka klepot un draudēt, ka noņemšot «Donu Garsiju» Palērojālā, bet ielikšot to galma izrāžu reper­tuārā. Viņš, acīm redzot, sprieda tā: kurš cits gan lai izprot prinča pārdzīvojumus, ja ne paši prinči?
   Savus draudus viņš izpildīja gadu vēlāk, izrādīdams «Donu Garsiju» galmā. Te Moljērs izgāzās tāpat kā Pa­lērojālā. Tikai pēc tam, neko neteikdams, Palērojāla direktors nolēma dažus pantus no «Dona Garsijas», kas bija padevušies labāki, pārņemt citās savās lugās, lai manta velti neietu zudumā, un no tā laika viņš neva­rēja ciest, ja kāds viņam ierunājās par «Greizsirdīgo princi».

17. noda|a pēc greizsirdīgā prinča nāves

   Ievērojams notikums gadījās 1661. gada sākumā. Kar­dināls Mazarēns devītajā martā nomira, bet jau nāko­šajā dienā divdesmit trīs gadus vecais karalis Luijs XIV pilnīgi apdullināja ministrus.
   — Es jūs ataicināju, kungi, — teica jaunais karalis,
   acis nemirkšķinot, raudzīdamies ministros, — lai jums pateiktu, ka pienācis laiks man patstāvīgi pārvaldīt valsti. Jūs man palīdzēsiet ar padomiem, taču vienīgi tajos gadījumos, kad es jums tos prasīšu. Turpmāk aiz­liedzu bez manas pavēles parakstīt jebkādus papīrus, kaut vai visnenozīmīgāko pasi. Katrs no jums ik die­nas ziņos man par savu darbu.
   Ministri, bet pēc tiem arī visa Francija tūliņ saprata, cik nopietns vīrs sēž tronī. To lieliski izprata arī Mol­jērs un tūdaļ bija skaidrībā par īsto vietu, kur vaja­dzēs griezties pēc palīdzības ārkārtējā gadījumā. Ka šādi ārkārtēji gadījumi iespējami, to nepārprotami pie­rādīja notikums ar «Daiļavām».
   Šī paša gada pavasarī Moljērs pabeidza jaunu ko­mēdiju — «Vīru skola». Lugā bija notēlota divu jaunu būtņu visspēcīgā kaislība, kas pārvar visus šķēršļus, ko tai liek ceļā rupjais un despotiskais vecums.
   Komēdija, kas beidzās ar lukturu ugunīm un notāra noslēgtu laulības kontraktu, pirmoreiz tika spēlēta jū­nijā, pie kam Moljērs tēloja Sganarela lomu, bet mīlē­tāju Valēru — Lagranžs. Panākumi bija milzīgi, «Donu Garsiju» publika piedeva un aizmirsa, bet «Skola» šinī sezonā tika izrādīta piecdesmit astoņas reizes, pārspē­jot uzvedumu skaita ziņā visas pārējās šīs sezonas lugas.
   Kādu vakaru trupas direktors sēdēja savā kabinetā. Viņam priekšā gulēja iespiešanai sagatavots «Skolas» eksemplārs. Moljērs rakstīja veltījumu savam aizbild­nim — karaļa brālim:
   «Monsenjor! Es rādu Francijai galējās pretējības. Nav nekā diženāka un lieliskāka par vārdu, ko es lieku šīs grāmatas sākumā, un nekā niecīgāka par tās sa­turu .. .»
   Tad Moljērs nolika spalvu, noknieba svecēm degļus, noklepojās un nodomāja: «Kādēļ gan īstenībā es tā no­niecinu savu komēdiju?» Viņš nopūtās, ar spalvas augš­galu paberzēja uzaci, saviebās un turpināja rakstīt. Lieli, plati burti virknējās vārdos:
   «Man, jādomā, teiks, ka tas ir tas pats, kas uzlikt māla statujai galvā kroni ar pērlēm un briljantiem vai arī būvēt krāšņus portikus un triumfa arkas pie ieejas no­žēlojamā būdiņā …»
   —   Vai vēl turpināt glaimus? — dramaturgs nomurmi­nāja. — Vairāk laikam gan nav ko piebilst.
   «Es, monsenjor, uzdrošinājos veltīt šo sīko nieciņu Jūsu augstībai.»
   Viņš parakstījās: «Jūsu karaliskās augstības vispade­vīgākais, vispaklausīgākais un visuzticamākais kalps Zans Batists Poklēns-Moljērs.»
   —    Labi būs, — apmierināts noteica vispadevīgākais, glaimu azartā nepamanījis, ka vārdi par māla statuju, kurai galvā uzlikts kronis ar pērlēm, skan ārkārtīgi div­domīgi. Patiesi, kādēļ gan katrā ziņā komēdija lai būtu māla statuja, bet kronis — Orleānieša vārds?
   Šā vai tā, tomēr veltījums tika nosūtīts Orleānas her­cogam un uzņemts labvēlīgi, bet pēc tam trupa sāka gatavoties Svarīgiem rudens notikumiem.
   Cilvēces vēsturē zināmi daudzi valsts kases izlaupī- tāji. Taču viens no pašiem spožākajiem, bez šaubām, bija Nikolajs Fukē jeb vikonts de Melēns e de Vor jeb arī marķīzs de Bēlīls, kurš mūsu aprakstāmajā periodā bija Francijas galvenā finansu pārvaldnieka amatā. Tik pamatīgi izlaupīt valsts kasi, kā to izdarīja Fukē, lai­mējies tikai retajam. Ja ticam ļaunām mēlēm, bet tām gribot negribot jātic, Fukē galu galā pilnīgi zaudēja priekšstatu par to, kur beidzas valsts nauda un sākas viņa paša. Attēlot to, kas Fukē laikā notika finansu mi­nistrijā, nav iespējams. Tika izrakstīti asignējumi iz­maksām no sen iztērētiem fondiem, atskaitēs rakstīja viltotus ciparus, ņēma kukuļus …
   Fukē nebija pretīgs sīkstulis, bet elegants, vērienīgs valsts kases izlaupītājs. Viņš mainīja mīļākās, rīkoja dzīres, pulcināja pie sevis labākos māksliniekus, domā­tājus un rakstniekus — to starpā arī Lafontēnu un Mol­jēru. Arhitekts Levo talantīgajam ministram Vo muižā uzcēla tādu pili, ka franči, kas šai greznajā laikmetā reti par ko brīnījās, — tomēr jutās pārsteigti. Vo pils zāles apgleznoja slavenie mākslinieki Lebrēns un Miņārs, dārznieki visapkārt pilij ierīkoja tādus parkus un dār­zus ar strūklakām, ka ikvienam, kas tur ienāca, prātā iešāvās doma, ka viņš atrodas paradīzē. Fukē ar to ne­apmierinājās, bet, itin kā neskaidri nojauzdams turpmā­kos notikumus, nopirka veselu salu — Belīlu — pie Bretaņas krastiem un uzcēla tur cietoksni, kurā novie­toja garnizonu.
   Lai būtu kā būdams, taču ap to laiku, kad kļuva sla­vena «Vīru skola», ministru Fukē jau dēvēja par lik­teņu lēmēju.
   Likteņu lēmējs nolēma sarīkot savā Vo muižā svēt­kus karalim. Ja Fukē kaut ko darīja, tad darīja pama­tīgi. Gaidīdams augstdzimušos viesus, viņš lika balt- egļu mežiņā uzcelt teātri, sagatavoja milzīgus daudzu­mus pārtikas, uzaicināja pašus labākos teātra mašīnistus un pirotehniķus.
   Diemžēl likteņu lēmēji spēj lemt par visu citu likte­ņiem, tikai ne par savējo, un Fukē nezināja, ka tajā pašā laikā karalis kopā ar kādu finansistu Kolbēru pār­bauda finansu ministrijas dokumentus. Pārbaude bija ātra un slepena, jo kardināls Mazarēns mirdams bija de­vis jaunajam karalim padomu notvert Fukē ar ievēro­jamā speciālista Kolbēra palīdzību. Karalis bija jauns, taču salts un gudrs un mierīgi vēroja, kā Kolbērs, kurš pilnīgi orientējās ministrijas darbā, rādīja viņam gan viltotus, gan īstus dokumentus.
   Tikmēr Fukē, likteņa vadīts, beidza gatavoties bojā ejai tādējādi, ka uz savas pils frontona lika uzrakstīt latīņu devīzi «Quo non ascendam?» («Ko vēl neesmu sasniedzis?»).
   Un tad piecpadsmitajā augustā ap pusdienas laiku karalis Luijs XIV sava brāļa, viņa sievas princeses An- rietas un Anglijas karalienes pavadībā atbrauca uz Vo. Aculiecinieki stāsta, ka valdnieka mūžam nemainīgā seja esot noraustījusies, kad viņš pacēlis acis un ierau­dzījis devīzi uz Fukē frontona, taču jau nākošajā mir­klī karaļa seja atkal atguvusi parasto izskatu. Un svi­nības notika, tās sākās ar brokastīm piecsimt personām, pēc tam sākās teātra uzvedumi, baleti, maskarādes un uguņošana. Mani tomēr mazāk interesē brokastis un uguņošana, vairāk tas, kā Moljērs pēc Fukē pasūtījuma spēja piecpadsmit dienu laikā uzrakstīt, iestudēt un uz­vest veselu lugu dzejā «Neciešamie». Un tomēr tā bija: septiņpadsmitajā augustā notika lugas izrāde.
   Ap to laiku Moljērs, acīm redzot, bija pilnīgi iepazinis
   Francijas karali un izpratis viņa gaumi. Karalim ļoti patika komēdija, taču vēl vairāk viņš mīlēja baletu. Tādēļ arī «Neciešamie» bija komisks balets. Atklāti sa­kot, «Neciešamos» nemaz nevarēja saukt par lugu vārda tiešā nozīmē, te tika cits pēc cita notēloti satīriski, sav­starpēji nesaistīti augstākās sabiedrības tipi.
   Rodas jautājums: kā gan Moljērs karaļa klātbūtnē uzdrošinājās parādīt viņa galminiekus ironiskā gaismā? Moljēram bija pilnīgi precīzs un pareizs aprēķins. Pret Francijas augstāko muižniecību karalis nebūt neiztu­rējās labi un nepavisam neuzskatīja sevi par pirmo starp muižniekiem. Pēc Luija domām, viņa vara bija dievišķa un viņš stāvēja pilnīgi savrup un nesalīdzināmi augstāk par visiem pārējiem pasaulē. Viņš atradās kaut kur de­besīs tiešā dieva tuvumā un bija visai jūtīgs pret jeb­kura varena senjora niecīgāko mēģinājumu pacelties augstāk, nekā pieklājas. Vārdu sakot, labāk pašam pār­griezt sev rīkli nekā uzrakstīt tādu devīzi, kādu bija uzrakstījis Fukē. Luijs, kā jau agrāk teicu, atcerējās, kas notika Frondas laikā, un turēja augstāko muižnie­cību savās dzelžāinajās rokās. Viņa klātbūtnē par gal­miniekiem varēja smieties.
   Tā nu Vo dārzos nolaidās aizkars. Ministra viesu priekšā vispirms stājās satrauktais Moljērs, bez grima un parastā tērpā. Mulsi klanīdamies, viņš sāka lūgt pie­došanu par to, ka pārāk īsā laika dēļ neesot paguvis sagatavot izklaidēšanos diženajam monarham. Taču viņš — labākais no Parīzes teātru oratoriem — vēl ne­bija beidzis savu atvainošanos, kad klints uz skatuves sašķēlās un lejup krītošās ūdensstraumes vidū (lūk, ko spēja mašīnists Vigarani!) parādījās najāda. Nevienam nenāca ne prātā, ka šai valdzinošajai dievībai jau četr­desmit trīs gadi! Pēc visu atzinuma Madlēna šajā lomā bija apburoša. Viņa sāka runāt prologa vārdus:
   Lai redzētu dižāko valdnieku pasaulē, Ak, mirstīgie, cēlos pie jums es no grotas …
   Līdzko viņa bija beigusi skandēt pēdējo prologa vārdu, orķestrī spalgi ieskanējās obojas un sākās ko­miskais balets.
   Kad uzvedums beidzās, karalis ar rokas mājienu pa­sauca Moljēru un, norādīdams uz medību pārzini Snai- jekūru, pavīpsnājis čukstēja:
   —    Lūk, vēl viens tips, ko neesat atdarinājis …
   Moljērs satvēra galvu rokās, iesmējās un sāka čuk­stēt:
   —   Cik vērīgs ir jūsu majestāte … Kā gan es varēju palaist nepamanītu šo tipu?!
   Vienas nakts laikā viņš iestarpināja komēdijā jaunu ainu un attēloja tajā kaislīgu briežu mednieku Dorantu, kurš bija gluži traks uz tolaik plaši pazīstamā zirgu tirgotāja Gavo zirgiem un uz slavenā mednieka Dre- kāra drosmīgajiem varoņdarbiem. Un visi skatītāji ar ļaunu prieku Dorantā pazina nabaga medību pārzini.
   Šis gadījums Moljēram noderēja par iemeslu uzrak­stīt karalim vēstījumu, kurā dramaturgs prata pateikt valdniekam daudz laba. Pirmkārt, ka viņš, Moljērs, pats sevi pieskaitot pie neciešamajiem, otrkārt, ka par savas komēdijas panākumiem viņš esot pateicību pa­rādā vienīgi karalim, jo, tiklīdz karalis to atzinis par labu, — lugu par tādu atzinuši arī visi citi, treškārt, aina ar mednieku, ko viņa majestāte licis iepīt komēdijā, esot, bez šaubām, vislabākā, un Moljērs vispār ar tādu baudu kā pie šīs ainas neesot strādājis ne pie vienas ainas nevienā no savām lugām.
   Kamēr dramaturgs uzlaboja savu lugu, Vo par­kos sākās kāda cita luga, tikai ne komēdija, bet drāma.
   Kādudien, karalim ejot pa dārza celiņu, viņa pavado­nis pacēla smiltīs nokritušu vēstuli. Karalis ieinteresē­jās par šo vēstuli, un tā viņam tika parādīta. Ak vai! Tā bija Fukē rakstīta maiga vēstule kādai Lavaijēras jaunkundzei. Var droši apgalvot — ja Fukē tobrīd būtu ielūkojies Luijam acīs, viņš nekavējoties, pamezdams savus viesus, būtu bēdzis prom no Francijas, paķer­dams līdzi vienīgi maku ar zelta naudu un pistoles. Jo kautrā jaunā muižniece• Lavaljēra, kā zināms, bija ka­raļa mīļākā.
   Luijs pat jaunībā izcēlās ar ārkārtīgu savaldību, tā­dēļ Nikolā Fukē visu augustu nodzīvoja mierīgi. Kara­lis pārcēlās uz Fonteneblo, bet pēc tam septembra sā­kumā devās uz Nanti, kur sanāca karaļa padome. Kad padome beidzās un nogurušais Fukē izgāja uz ielas, kāds viņu saņēma aiz elkoņa. Ministrs nodrebēja un atskatījās. Viņa priekšā stāvēja musketieru kap­teinis.
   — Jūs esat arestēts, — kapteinis klusi teica.
   Ar šiem trim vārdiem beidzās Fukē dzīve. Pēc tam sā­kās dzīvības vilkšana, un tā norisinājās Vensenas cie­tumā, bet pēc tam Bastīlijā. Izmeklētāji trīs gadus pē­tīja Fukē noziegumus, un tiesā ieradās ne vairs spožs ministrs, bet ar matiem un bārdu apaudzis drebošs ares­tants. Tiesnešu vidū viņš ieraudzīja visus savus niknā­kos ienaidniekus, ko tiesas sastāvā bija iecēlis pats ka­ralis. Deviņi tiesneši prasīja Nikolā Fukē piespriest nā­ves sodu, trīspadsmit citi bija cilvēcīgāki un piesprieda Fukē mūžīgu izraidījumu no valsts, taču karalis šo sprie­dumu uzskatīja par nepareizu un izraidījumu nomainīja pret mūža ieslodzījumu.
   Cietumā Fukē pavadīja piecpadsmit gadus, pie kam viņu ne reizi neizlaida pastaigā, neļāva ne lasīt, ne rak­stīt, ne reizi neļāva arī satikties ar sievu un bērniem. Tikai 1680. gadā.— vai nu kaut kas bija iežēlinājis ka­raļa sirdi, vai arī viņš jau bija aizmirsis kautrās Laval- jēras tēlu, ko bija aizēnojušas citas sievietes, vai arī sāka pagaist atmiņas par devīzi uz frontona — taču, vārdu sakot, karalis parakstīja rīkojumu par Fukē iz­laišanu no cietuma. Pavēle tomēr palika neizpildīta. Fukē nesagaidīja karaļa žēlastību un aizgāja no cie­tuma uz turieni, kur, kā viņš, bez šaubām, cerēja, cits tiesnesis tiesās gan viņu, negodīgo ministru, gan arī atriebīgo karali un it īpaši to nepazīstamo, kurš bija nometis smiltīs vēstuli.
   Gribu atzīmēt vēl vienu apstākli. «Neciešamo» priekš­vārdā, kas tika izdots pēc Fukē krišanas nežēlastībā un aresta, Moljērs nebaidījās pieminēt, ka prologa dzejas rindu autors ir Pellisona kungs, tas bija Fukē sekretārs un tuvākais draugs.
   Pols Pellisons izturējās tikpat vīrišķīgi, uzrakstīdams Fukē attaisnošanai veselu sacerējumu, kas saucās «Ru­nas», un ar to pierādīdams, ka nenodod savus draugus, lai tie būtu kādi būdami. Karalis ļoti uzmanīgi izlasīja Pellisona sacerējumu un izturējās pret viņu saudzīgi: viņu iemeta Bastīlijā tikai uz pieciem gadiem.

18. nodala kas viņa ir?

   Zeronimo. Nekas, nekas!
   Es saku — lieliska partija! Precieties drīzāk!
   «Piespiedu laulības»
   Tūkstoš seši simti sešdesmit otrā gada divdesmitajā februāri jau agrāk pieminētajā Okseruā Senžermēnas baznīcā, ko Ratabona kungs vēl nebija paspējis no­jaukt, notika laulības.
   Zem vainaga līdzās uzkumpušajam Palērojāla trupas direktoram Zanam Batistam Moljēram, kas laiku pa laikam iekāsējās, stāvēja gadus divdesmit veca mei­tene, neglīta, ar lielu muti, mazām acīm, tomēr ļoti pievilcīga un koķeta.
   Meitene bija tērpusies pēc visjaunākās modes un stā­vēja, lepni atmetusi galvu.
   Ērģeles dārdēja pār jaunlaulājamiem, taču ne ērģeļu mūzikas viļņi, ne arī labi pazīstamie latīņu vārdi nesa­sniedza līgavaiņa apziņu, viņu bija pārņēmusi kaisle pret savu līgavu. Aiz jaunā pāra stāvēja Palērojāla ak­tieri un radinieku pulciņš, kurā varēja saskatīt veco un sirmo karaļa tapsētāju Zanu Batistu Poklēnu, Bežāru māti — Ervē-Bežāras kundzi, Madlēnu, kas stāvēja ar savādu un it kā pārakmeņojušos seju, un jauno Luī Be­žāru.
   Mokpilna kaisle bija novārdzinājusi Moljēru, un, lūk, viņš bija panācis savu: Menū jaunkundze, kas bija tā pati Armanda Bežāra, stāv viņam blakus zem vainaga.
   Laulību kontrakts skaidri pavēsta, ka līgava ir Ar­manda Grezenda Klāra Elizabete Bežāras jaunkundze — Marijas kundzes, dzimušas Ervē, un viņas mirušā vīra de Belvila kunga meita. Līgavai ir divdesmit vai apmē­ram tik daudz gadu.
   Taču mēs, labi iepazinušies ar visu nelaiķa Bežāra- Belvila un viņa dzīvesbiedrenes Marijas Ervē-Bežāras ģimeni, tas ir — ar vecāko dēlu Zozefu, meitām Mad­lēnu un Zenevjevu un jaunāko dēlu Luī, gribētu tuvāk iepazīties arī ar pašu jaunāko, Armandu, kas nu kļūs par Moljēra sievu.
   Ja laulību kontrakts, kas uzrakstīts 1662. gada janvārī, vēsta, ka līgavai ir divdesmit vai apmēram tik daudz gadu, tad tas nozīmē, ka ziņas par viņas dzim­šanu jāmeklē 1642. vai 1643. gadā. Un tādas ziņas ir atrodamas.
   Ar 1643. gada desmito martu datētajā aktā izteikta Marijas Ervē kundzes atteikšanās no viņas mirušā vīra Bežāra-Belvila mantojuma, jo šis mantojums apkrauts ar parādiem. Aktā uzskaitīti visi Marijas Ervē bērni, proti, Zozefs, Madlēna, Zenevjeva un Luī, kā arī maza, «vēl nekristīta, tātad tikko piedzimusi meitenīte».
   Tā, protams, ir Armanda, kura pašlaik stāv zem vai­naga. Viss saskan. Viņai ir ap divdesmit gadu, un viņa ir Marijas Ervē meita. Tiktāl viss būtu labi, ja nebūtu kādas pretrunas. Atteikšanās aktā Marijas Ervē bērni neatlaidīgi un vairākas reizes nosaukti par «nepilnga­dīgiem». Gaužām lielu izbrīnu izraisa tas civiliestādes ierēdnis, kurš aktu uzrakstījis, kā arī tie godājamie lie­cinieki, kas tur bija klāt, bet starp tiem atzīmēti divi prokurori, kariešu meistars un drēbnieks. Lieta tāda, ka 1643. gadā Zozefam Bežāram, vecākajam dēlam, bija divdesmit seši gadi, bet Madlēnai apmēram divdesmit pieci. Nekāds likums nekur un nekad nevarēja ne 2o- zefu, ne Madlēnu ieskaitīt mazgadīgajos.
   Ko tad tas nozīmē? To, ka 1643. gada aktā sniegtās ziņas ir nepatiesas un tātad tām nav nekādas nozīmes. Un, ja nu tā, tad tumša aizdomu ēna krīt arī uz šo no­slēpumaino, vēl nenokristīto meitenīti.
   Marija Ervē kundze ir dzimusi 1590. gadā. Tad nu iznāk, ka viņa šo meitenīti laidusi pasaulē apmēram savas dzīves piecdesmit trešajā gadā, trīspadsmit gadu pēc Luī, kurš piedzima 1630. gadā, un kopš tā laika nav nekādu ziņu, ka Marijai Ervē būtu piedzimis vēl kāds bērns. Vai tas iespējams? Iespējams gan, taču maz ticams. Bet gluži neiespējams šķiet tas, ka neviens no Bežāru tuvākajiem draugiem un daudzajiem paziņām nekad un nekur nav ne vārda pieminējuši par to, ka jau krietni padzīvojusī ģimenes māte būtu savam mir­stošajam vīram dāvājusi bērnu. Šai laika posmā Ma­rijai Ervē nekur nav reģistrēts neviens bērns, izņēmums ir vienīgi šis 1643. gada akts.
   Un kā gan lai tāds būtu reģistrēts? Kur viņš dzimis? Nav zināms. Patiesi, 1643. gada sākumā, ziemas vidū,
   Bežāri uz kādu laiku izbrauca ārpus pilsētas. Šis izbrau­kums tieši sakrīt ar meitenītes dzimšanas laiku. Taču, jājautā, kālab gan Marijai Ervē ievajadzējās atstāt Pa­rīzi, lai apstākļos, kas pamatoti apzīmējami par noslē­pumainiem, dzemdētu bērnu?
   Kur bērns kristīts? Nav zināms. Parīzē nav izdevies atrast aktu par tā kristīšanu. Tātad tas kristīts kaut kur ārpus Parīzes, varbūt Parīzes apkārtnē, varbūt kaut kur provincē. Tālāk. Kādēļ gan meitenīti tūliņ pēc dzimša­nas kaut kur aizveda, kādēļ atdeva svešos ļaudīs, bet neaudzināja mājās kā visus iepriekšējos bērnus?
   Kāds secinājums prasīties prasās no visiem šiem ju­ceklīgajiem faktiem? Secinājums ir vienkāršs un bē­dīgs: Marija Ervē 1643. gadā nekādu meitenīti nav dzemdējusi un 1643. gada aktā ir melojusi, pierakstī­dama sev cita bērnu. Kas gan varēja pamudināt viņu tā rīkoties?
   Tā kā diezin vai kādam ienāks prātā piedēvēt sev gluži svešu bērnu, dabiski rodas aizdomas, ka šo noslē­pumaino meitenīti laidusi pasaulē viena no Marijas Ervē neprecētajām meitām. Rau, kāpēc notika noslēpumai­nais brauciens ārpus pilsētas, rau, kāpēc bērnu slēpa un neaudzināja mājās! Bet kura no abām meitām gan būtu mazās māte: Zenevjeva vai Madlēna? Runājot par Zenevjevu, jāatzīmē — nekur nav sastopams ne mazā­kais norādījums, ka Zenevjeva būtu šī bērna māte. Un tieši pretēji tam visi arvien bijuši pārliecināti, ka Ar­manda ir Madlēnas meita, un neviens to nekad nav piedēvējis Marijai Ervē. Un, ja nebūtu atrasts laulību kontrakts, kurā Armanda Grezenda Klāra Elizabete Be- žāra minēta kā Marijas Ervē meita, — šis atklājums sa­jauc visas kārtis, — neviens Marijas Ervē vārdu nebūtu pat pieminējis.
   Pazīstamais literāts Brosets savos memuāros rakstīja tā: «Depreo man stāstīja, ka Moljērs pašā sākumā bijis iemīlējies komediantē Bežārā, kuras meitu viņš appre­cēja.»
   Paskvilu grāmatas «Slavenā komediante» (runa ir par Armandu Bežāru-Moljēru) anonīmais autors rak­stīja: «Viņa bija meita mirušajai Bežārai — komedi- antei, kura Langedokā guva milzu panākumus jaunu vīriešu vidū tajā laikā, kad laimīgā kārtā nāca pasaulē viņas meita.»
   Vārdu sakot, daudzi pēc Moljēra nāves rakstīja, bet, viņam dzīvam esot, runāja, ka Armanda ir Madlēnas meita. Taču bez šīm vārdiskajām un rakstītajām ziņām pastāv vēl vesela virkne smalku, taču netiešu pierādī­jumu tam, ka Madlēna ir Armandas māte.
   Kad Moljērs apprecēja Armandu, viņš, kā tas re­dzams no laulību kontrakta, no Marijas Ervē saņēma meitas Armandas pūra tiesā desmittūkstoš livru. Bet pēc tam, kad Marija Ervē 1643. gada aktā sniegusi ne­patiesas ziņas, mums ir tiesības viņai neticēt. Desmit­tūkstoš Turas livru Marijai Ervē nevarēja būt un arī nebija. Šo naudu, kā pēc tam izrādījās, Armandai pūrā devusi Madlēna Bežāra, vienīgais turīgais cilvēks visā ģimenē. Taču kāpēc gan Madlēna lai nebūtu devīga pret savu māsu? Madlēnas devīgums vienmēr nav bijis vienāds, liksim to vērā. Kad divus gadus pēc Arman­das laulībām apprecējās Zenevjeva, viņa saņēma pūrā piecsimt livru skaidrā naudā un apmēram par trīsar­pus tūkstošiem veļu un mēbeles.
   Mirdama Madlēna Zenevjevai un klibajam Luī at­stāja nelielu mūža pensiju, bet Armandai —: trīsdes- mittūkstoš livru.
   Kad dienvidos gluži kā no gaisa nokrita Menū jaun­kundze, Madlēna viņu tik ļoti aprūpēja, ka neviens no apkārtējiem neticēja, ka tā var rūpēties par māsu. Tā vienīgi māte spēj gādāt par bērnu. Te, starp citu, jā­piebilst, ka nav ne mazāko šaubu par to, ka Menū un Armanda ir viena un tā pati persona. Citādi mums būtu ziņas par Menū nāvi, un bez tam mēs nekādi nevarētu izskaidrot, no kurienes Parīzē uzradusies Armanda.
   Kas tad mums jāsecina?
   Lūk, kāds ir šis secinājums: 1662. gadā Moljērs ap­precēja savas pirmās nelikumīgās sievas Madlēnas Be- žāras meitu, to pašu Armandu, kura pēc aktiem nepa­tiesi skaitās Marijas Ervē meita.
   Bet kas tad bija Armandas tēvs? Aizdomas vispirms krita uz Esprī de Remonu de Mormuaronu de Modēna kungu, mums jau pazīstamo Madlēnas pirmo mīļāko un viņas pirmā bērna — Fransuāzas tēvu. Un tūdaļ no­skaidrojās, ka šīs aizdomas nav pamatotas. Ir daudz pie­rādījumu tam, ka Madlēna kādu laiku ļoti vēlējās, lai Modēns savus sakarus ar viņu apstiprinātu ar likumī­gām laulībām, kālab viņa ne vien necentās noslēpt cil­vēkiem, ka viņai no de Modēna piedzimusi Fransuāza, bet, gluži pretēji, atzīmēja šo notikumu ar oficiālu aktu. Ja Madlēnai no de Modēna būtu piedzimis otrs bērns, tad tas vēl vairāk saistītu Madlēnu ar Modēnu un ļoti veicinātu Madlēnas laulību plānus. Nebija itin nekāda iemesla slēpt šo bērnu un pierakstīt to savai mātei. Te, acīm redzot, viss notika tieši otrādi: Mad­lēna slēpa bērnu no Modēna.
   Kavalieris de Modēns kopā ar Luī de Burbonu, grāfu de Suasonu un hercogu Gīzu 1641. gadā piedalījās sa­zvērestībā pret Rišeljē un kaujā pie Marfē 1641. gada sestajā jūlijā tika ievainots. Parīzes parlaments tā paša gada septembrī piesprieda Modēnam nāves sodu, kādēļ Modēns slapstījās — vispirms Beļģijā, bet pēc tam arī Francijā, visādi izvairīdamies no Parīzes. Tā turpinā­jās līdz 1643. gadam, kamēr pēc Rišeljē un Luija XIII nāves Modēns tika amnestēts un guva iespēju atgriez­ties galvaspilsētā.
   Jāpiezīmē, ka arī Bežāru ģimene, baidīdamās no iespē­jamām valdības represijām sakarā ar to, ka Modēns bijis tuvs viņu ģimenei, pameta Parīzi, taču Bežāru klaiņo jumi nenotika tajās vietās, kur uzturējās Mo­dēns. Tātad skaidrs, ka, uz gadiem diviem no Madlēnas šķirts, Modēns, atgriezies Parīzē, būtu atradis Madlēnu ar svešu bērnu uz rokām, un tas gan nekādā ziņā ne­veicinātu Madlēnas un Modēna sakaru nostiprināšanos.
   Modēns nekādā gadījumā nebija Armandas tēvs. Vi­ņas tēvs tātad bija kāds kavalieris, kas bijis Madlēnai tuvs 1642. gada vasarā, kad viņa uzturējās Francijas dienvidos. Sastapties Madlēna šajā laikā varēja ar dau­dziem, ar kādu varēja būt arī tuvās attiecībās, taču ne­laime tā, ka starp citiem viņa sastapās — mēs to no­teikti zinām — arī ar 2anu Batistu Poklēnu, karaļa kam­barsulaini un tapsētāju, kurš ietilpa karaļa Luija svītā. Tas notika Monfrenē kūrvietā, kur karalis Luijs XIII dzēra dziednieciskos ūdeņus, un tas bija 1642. gada jū­nija otrajā pusē.
   Un, lūk, šī sastapšanās Monfrenē, neapšaubāmi tuvās attiecības starp Poklēnu un Madlēnu šajā laikā bija par iemeslu drausmīgajām baumām, kādas vēlāk izplatījās par Moljēru.
   «Slavenās komediantes» autors rakstīja tā: «… viņu (Armandu) uzskatīja par Moljēra meitu, kaut arī vēlāk viņš bija tās vīrs …»
   Kad dažus gadus pēc Moljēra nāves Armandu aici­nāja tiesā par liecinieci kādā svešā lietā, vienas puses advokāts asā runā centās noraidīt liecinieci, publiski apgalvodams, ka viņa esot sava tēva sieva un atraitne.
   Svarīgu nozīmi piedēvēja Sapēla vēstulei Moljēram, vēstulei, kura rakstīta 1659. gadā un kurā ir noslēpu­mainas rindas: «… šīs brīnišķās dzejas Jūs parādīsiet vienīgi Menū jaunkundzei, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajās esat apdzejots Jūs un viņa …»
   Daži fakti liek domāt, ka Armandas laulības notiku­šas pēc tik briesmīgām un smagām scēnām starp Mol­jēru un Madlēnu un starp Armandu un Madlēnu, ka šo triju cilvēku dzīve bija kļuvusi neciešama, un Armandai gandrīz vai vajadzēja bēgt uz sava nākošā vīra māju.
   Oficiāli dokumenti liecina, ka 2enevjeva Bežāra nav piedalījusies ne'laulību kontrakta noslēgšanā, ne Mol­jēra laulībās, pie kam daudzi uzskatīja, ka tas izskaidro­jams kā protests pret šīm drausmīgajām laulībām.
   Vārdu sakot, sagandēdamas Moljēram dzīvi, no visām pusēm plūda baumas, ka viņš ir izdarījis vissmagāko asinsgrēku — apprecējis savu meitu.
   Ko lai saka par šo mīklaino gadījumu, kas saistīts ar milzumu nepatiesu aktu, netiešu pierādījumu, pieņē­mumu, apšaubāmu ziņu? … Lūk, mans secinājums. Esmu pārliecināts, ka Armanda ir Madlēnas meita, ka viņa laista pasaulē slepus, nav zināms, kur, un no ne­zināma tēva. Nav nekādu tiešu pierādījumu tam, ka bau­mas par asinsgrēku būtu patiesas, tātad — ka Moljērs būtu apprecējis savu meitu. Taču nav arī nekādu pierā­dījumu, ar ko šīs drausmīgās baumas pilnīgi atspēkot.
   Lūk, tur mans varonis stāv zem vainaga blakus mei­tenei, par kuru viņš ir divreiz vecāks un par kuru stāsta, ka tā esot viņa paša meita. Ērģeles drūmi dārd pār vi­ņiem, vēstīdamas visvisādas nelaimes šajā laulībā, un visi šie pareģojumi piepildīsies.
   Pēc kāzām Palērojāla direktors pameta savu dzīvokli svētā Luvras Tomā ielā un pārcēlās ar jauno sievu uz
   Rišeljē ielu, paņemdams līdzi sulaini Provansālu, kurš viņam sagādāja mūžīgas nepatikšanas, un kalponi Lu­īžu Lefebru.
   Tur, Rišeljē ielā, itin ātri sākās likstas. Noskaidro­jās, ka laulātie draugi nepavisam neder viens otram. Vecīgais un slimais vīrs joprojām kvēli mīlēja savu sievu, taču sieva viņu nemīlēja. Un viņu dzīve drīz vien kļuva par elli.

19. nodaļa DRAMATURGA SKOLA

   Lai kas notika Moljēra dzīvoklī Rišeljē ielā, Palēro­jāla teātrī dzīve ritēja savu gaitu. Šajā gadā trupā ie­stājās jauni aktieri. Pirmais bija Fransuā Lenuārs de la Toriljēra kungs, agrākais ka Valērijas kapteinis, apvel­tīts ne tikai ar labām aktiera dāvanām, bet arī lielu praktisku pieredzi, tādēļ Moljērs viņam uzticēja dažus administratīvus pienākumus, un otrs — lielisks komiķis Gijoms Markuro de la Brekūra kungs. Šis aktieris bija arī dramaturgs un bez tam vēl slavens kā bīstams du­elants, kas savu divkauju dēļ dažu labu reizi bija iekū­lies nepatikšanās.
   Sezona pēc 1662. gada lieldienām pagāja klusi, jo publika jau bija noskatījusies pirmās Moljēra lugas, un ienākumi no tām kļuva mazāki. Cik necik dzīvības radīja vienīgi «Vīru skola» un Buaijē luga «Tonnak- sārs». Tā tas turpinājās līdz decembrim, kad nāca jauna Moljēra luga — pieccēlienu komēdija «Sievu skola».
   «Sievu skola», tāpat kā «Vīru skola», bija uzrakstīta, aizstāvot sievietes un viņu tiesības izvēlēties sev mīļoto, un stāstīja par greizsirdīgo un despotisko Arnolfu, kurš gribēja precēt jauniņo Agnesi. Šai lugā, kas pārbagāta ar situāciju komiku, Arnolfa lomā pirmoreiz ieskanē­jās kāds smeldzīgs, rūgtuma pilns motīvs.
   Kad lugas beigās jauniņā Agnese gūst uzvaru un aiz­iet no Arnolfa ar savu iemīļoto, pretīgu un smieklīgu īpašību pārpilnais Arnolfs piepeši kļūst nožēlojams un cilvēcisks.
   —    Ak, kā gan izsacīt, cik ļoti tevi mīlu?! — pēkšņi, it kā nomezdams pretīgā greizsirža čaulu, kaismīgi iz­saucas Arnolfs. — Kā lai tev, nepateicīgā, to pierādu? Vai rūgtas asaras raudāt? Matus plēst? Varbūt tu gri­bētu, lai nogalinu sevi? Jel saki, nežēlīgā, saki, ko tu vēlies, un esmu gatavs pierādīt, ka degu vienās lies­mās!
   Skatītāji pievērsa uzmanību šim Arnolfa monologam un citi līdzjūtīgi, citi ļaunā priekā runāja, ka tajā esot izteikti Moljēra kunga personiskie pārdzīvojumi. Ja tas tiesa, un, ak vai, tā arī bija, tad var spriest, cik ne­lādzīgi ritēja dzīve Rišeljē ielā.
   Aktieri «Sievu skolu» spēlēja lieliski, turklāt lielus pa­nākumus guva ne vien Moljērs, kurš spēlēja Arnolfu, bet arī Brekūrs sulaiņa Alēna lomā.
   Jāsaka, visi notikumi, kas atgadījās pēc Moljēra iepriekšējo lugu parādīšanās, gluži nobālēja salīdzinā­jumā ar to, kas notika tūdaļ pēc «Sievu skolas» pirm­izrādes. Vispirms jau pašā pirmizrādē sākās skandāls. Kāds Plapisons, cītīgs Parīzes salonu apmeklētājs, līdz dvēseles dziļumiem sašutis par lugas saturu, sēdēdams uz skatuves, pēc katras asprātības vai trika pagrieza aiz dusmām ugunssarkano seju pret parteru un sauca:
   —    Smej ieties taču, jūs tur parterā! Smej ieties!
   Un piedevām kratīja parteram dūres. Skaidrs, ka par­ters tādēļ smējās vēl trakāk.
   Publikai luga ārkārtīgi patika, un uz otro un turpmā­kajām izrādēm ļaudis plūda bariem, sakāpinot ienāku­mus līdz rekorda skaitlim — tūkstoš piecsimt livru vienā vakarā.
   Ko tad par jauno lugu teica literāti un Parīzes teātra pazinēji? Sākumā viņus bija grūti saprast, jo salonos skanēja tik negantas Moljēram veltītas lamas, ka vis­pār nebija iespējams kaut ko apjēgt uzreiz. Tiem, kuri par Moljēru sodījās jau agrāk, nāca klāt desmitiem jaunu saniknoto. Ar dziļu sarūgtinājumu jāatzīmē, ka atbaidošajām aizkaitinātas skaudības jūtām ļāvās ari tāds liels cilvēks un rakstnieks kā Pjērs Korneijs.
   Kas attiecas uz Burgundas Viesnīcas aktieriem, tad tie pēc pirmajām «Sievu skolas» izrādēm staigāja ap­kārt gluži bāli. Taču jāatzīst, ka burgundiešu sarūgtinā­jums bija pamatots. Atklājās kaut kas nedzirdēts: parā­
   doties šai lugai, burgundiešu ienākumi strauji sama­zinājās.
   Pēc tam Parīzē uzradās naivi ļautiņi, kuri visur aiz­vainotā tonī stāstīja, ka Moljērs ar savas komēdijas varoni Arnolfu esot parādījis tieši viņus. Tiem nu gan Palērojāls būtu varējis atlīdzināt par savu ienākumu pa­lielināšanos!
   Tātad luga sacēla negantu brēku, un tajā bija grūti sadzirdēt Moljēra draugu retās balsis, kuras varēja sa­skaitīt uz pirkstiem. Vienīgā balss, kas izskanēja spē­cīgi, piederēja talantīgajam domātājam un literātam Bualo-Depreo:
   Gan tavu skauģu pēlumi Kā plata duļķu upe plūst, Bet tava komēdija brīnišķā Gadsimtos tālos slavu gūs!
   Tālāk viss iegrozījās slikti. Kāds jauns cilvēks, lite­rāts Zans Donno de Vize, pirmais uzstājās presē sakarā ar «Sievu skolu». De Vizēs raksts rāda, ka, to rakstot, autoram sirds vai plīsusi aiz dusmām. De Vizem vis­pirms gribējās pateikt, ka šī komēdija nevar gūt panā­kumus, taču to sacīt nevarēja, jo komēdija guva žilbi­nošus panākumus. Tālab de Vize izteicās, ka luga gūs­tot panākumus vienīgi tāpēc, ka aktieri to meistariski spēlējot, un tas liecina, ka de Vize bija prātīgs vīrs. Tālāk de Vize pavēstīja, ka viņu sarūgtinot milzīgais daudzums nepieklājību, kas sastopamas komēdijā, un pie reizes piezīmēja, ka intriga tajā esot savīta vāji. Bet de Vize, kā jau teicu, bija prātīgs vīrs, tādēļ jutās spiests atzīt, ka lugā tomēr ir arī šis tas veiksmīgs un daži tipi gan Moljēram esot tik spilgti, it kā būtu ņemti tieši no dzīves.
   Bet pašu galveno de Vize, acīm redzot, pateica raksta beigās, kur tika pavēstīts, ka itin drīz Burgundas Vies­nīcā parādīšoties jauna luga, kam būšot sakars ar Mol­jēra «Skolu». De Vize to pavēstīja ļoti viltīgi, lai gan autors netika minēts, katram tūliņ kļuva skaidrs, ka šis jaunums būs paša de Vizēs spalvas darbs.
   Kā šajā laikā izturējās Moljērs? Vispirms viņš «Skolu» veltīja karaļa brāļa — sava labvēļa sievai — princesei
   Anglijas Anrietei un šajā veltījumā pēc savas paražas princesi vai applūdināja ar glaimiem. Bet tad Moljērs izdarīja liktenīgu kļūdu. Aizmirsis, ka rakstnieks ne­kādā gadījumā nedrīkst rakstiski ielaisties nekādos strī­dos par saviem darbiem, aiz dusmām gluži satracināts, Moljērs nolēma uzbrukt saviem ienaidniekiem. Tā kā viņš labi pazina skatuvi, tad arī savu triecienu deva no skatuves, sacerēdams un 1663. gada jūnijā nospēlēdams nelielu ludziņu ««Sievu skolas» kritika».
   Šī luga, kurā savu pirmo lielo lomu — Elīzu tēloja Armanda Moljēra, izsmēja Moljēra kritiķus.
   Rīkodamies pēc labi apsvērta plāna — allaž nodro­šināt sev aizmuguri galmā —, Moljērs šo lugu ar visai glaimojošiem vārdiem veltīja karaļa mātei Austrijas Annai. Tomēr turpmāk karaļa māte Moljēram maz pa­līdzēja.
   Vispirms publika ar sajūsmu Lizidasā pazina de Vi­zēs kungu, kamēr viena daļa publikas kliedza, ka tas ne­esot de Vize, bet gluži kā dzīvs Edms Burso kungs, arī literāts un nikn's Moljēra pretinieks un nopēlējs.
   Lizidasam — de Vizem sametās tumšs gar acīm pēc «Kritikas» parādīšanās, un viņš nāca klajā ar savu so­līto lugu. Tai bija sarežģīts nosaukums «Zelinda jeb īstā «Sievu skolas» kritika, jeb arī «Kritikas kritika»». Tajā bija attēlots kāds Elomirs (burtus pārstatot vietām, iznāk vārds — Moliers), kurš noklausās svešas sarunas mežģīņu tirgotavā, kur norisinās lugas darbība. Lai kā Burgundas Viesnīca vēlējās izrādīt lugu par Elomiru, tā šo lugu tomēr neiestudēja, jo, iepazīstoties rūpīgāk, atklājās, ka tā ir muļķīgs savārstījums, un de Vize ap­mierinājās ar to, ka savu darbu iespieda un izplatīja Parīzē, turklāt atklājās, ka lugā «Zelinda» ir mazāk kri­tikas nekā visparastāko apmelojumu.
   De Vize pavēstīja, ka desmit veclaicīgās pamācības dzejā, kuras Arnolfs, gatavodamies kāzām, noskaita Ag­nesei, neesot nekas cits kā nepārprotama desmit dieva baušļu parodija. Kā redzat, de Vizēs kungs atbildēja de Moljēra kungam visai nopietni.
   — Ak, nelietis! — de Moljērs nošņācās, satverdams galvu. — Pirmkārt pamācību nav desmit! Arnolfs iesāk vienpadsmito! …
   Un viņam galvā saka joņot Arnolfa pamacību sākuma rindas:
   Kad apburošā līgava
   Iet svētā laulībā,
   Tai būtu zināms jādara …
   —    Viņš iesāk vienpadsmito! — Moljērs teica saviem aktieriem.
   —     Iesāk, — klusi atbildēja Moljēram, — bet nepa­saka neviena paša vārda kā tikai to: vienpadsmitā pa­mācība; tā ka paliek prātā, dārgo meistar, ka to ir tieši desmit.
   Un te man jāpiebilst — tā ir liela laime, ka de Vize, acīm redzot, nezināja, no kurienes Moljērs aizguvis šīs desmit laulības dzīves pamācības. Jo tās bija ņemtas no svēto baznīcas tēvu darbiem.
   Tikmēr notikumi steigšus risinājās tālāk — un lite­rātu vidū naids pret Moljēru auga augumā. Viens no naida iemesliem bija tas, ka pēc «Sievu skolas» parā­dīšanās karalis apbalvoja Moljēru ar tūkstoš livru gada pensiju; lai atzīmētu izcilā komēdiju rakstnieka nopel­nus. Pensija nebija nekāda lielā, jo zinātniekiem un literātiem parasti piešķīra daudz vairāk, un tomēr arī tai bija nozīme. Labās attiecības starp Pjēru Korneiju un Moljēru galīgi izjuka. Tiesa gan, te mazāk vaino­jama pensija, vairāk «Skolas» brīnumainie panākumi un vēl kāds niecīgs iemesls: Moljērs bez kāda Jauna nolūka, vienīgi joka pēc pārnesa kādu Korneija traģēdi­jas «Sertorijs» dzejas rindu «Skolas» otrā cēliena beigu ainā, likdams šo rindu norunāt Arnolfam, kālab Kor­neija vārdi ieskanējās komiski.
   Šķiet, tāds sīkums (Arnolfs, uzrunādams Agnesi, at­kārto Pompeja vārdus: «Nu diezgan! Es te saimnieks! Ejiet, kurp jums likts!») Korneijam nenodarīja nekāda ļaunuma, tomēr viņš jutās ārkārtīgi aizvainots par šādu rīkošanos ar viņa traģēdijas rindām.
   Turpmāk Moljērs saņēma vēl smagākus triecienus. Augstākajās aprindās sāka runāt, ka ««Sievu skolas» kritikā» Moljērs izsmējis divas personas: Zaķu de Suvrē, Maltas ordeņa bruņinieku, un hercogu de La- feijādu, Francijas maršalu un franču gvardes pulka ko­mandieri. Ar Zaķu de Suvrē viss izbeidzās laimīgi, bet ar de Lafeijādu — slikti. No visām pusēm uzkūdīts, viņš beidzot iemantoja pārliecību, ka «Kritikā» ar marķīzu, kurš stulbi un sašutuma pilns atkārto vienus un tos pašus vārdus «Krējuma torti!», domāts tieši viņš, un niknumā rupji apvainoja Moljēru. Sastapis drama­turgu Versaļas galerijā, Lafeijāds, izlikdamies, ka grib Moljēru apskaut, satvēra viņu ar abām rokām, piespieda sev klāt un pret savu svārku dārgajām pogām saplosīja asiņainu viņa seju.
   Rūgti domāt par to, ka Moljērs hercogam par šo ap­vainojumu nekādi neatmaksāja. Vai te vainojama kaut­rība vai atšķirība starp komedianta un hercoga stāvokli, vai varbūt bailes izpelnīties karaļa dusmas, jo majes­tāte bargi vērsās pret divkaujām (Moljērs pats savās komēdijās arvien izsmēja duelantus), tikai Moljērs her­cogu uz divkauju neizsauca. Tomēr domājams, ka tad, ja tas būtu noticis, Moljēra darbība pēc «Sievu kritikas» izbeigtos uz mūžīgiem laikiem, jo Lafeijāds, bez šau­bām, būtu viņu nogalinājis.
   De Vizēs luga nenonāca uz Viesnīcas skatuves, to­ties otram cilvēkam, ko Moljērs izsmēja «Kritikā», — Edmam Burso veicās labāk. Viņa lugu «Mākslinieka portrets jeb «Sievu skolas» kontrkritika» burgundieši iz­rādīja. «Portretā» Burso rādīja Moljēru kā pavisam šau­bīgu personu un, tāpat kā de Vize, atgādināja desmit pamācības. Tomēr karalis ziņojumus par pamācībām uzņēma vienaldzīgi, un Parīzē sāka tenkot, ka valdnieks ar lielu interesi sekojot cīņai, kas iedegusies starp Mol­jēru un viņa ienaidnieku falangu, un ka viņš pat esot devis Moljēram padomu vēlreiz uzbrukt saviem ienaid­niekiem no skatuves. Ai, tad gan karalis bija devis sliktu padomu!
   De Moljēra kungs uzrakstīja lugu «Versaļas eks- promts» un 1663. gada četrpadsmitajā oktobrī to uz­veda. Uz skatuves tika attēlots karalim veltītas lugas mēģinājums, tā ka palērojālieši tēloja paši sevi. Bet šis mēģinājums Moljēram bija vienīgi iegansts, lai dotos uzbrukumā saviem ienaidniekiem burgundiešiem.
   Par aizvainoto komediantu ar izķēmoto seju sāka arvien vairāk un vairāk runāt sliktu. Ka Moljērs nelai­mīgs laulības dzīvē, Parīze, protams, jau zināja. Ne­krietnie tenkotāji izplatīja baumas, ka Armanda jau sen krāpjot vīru. Moljēru mocīja kāda apslēpta vājība: izsmiedams Sganarelus un Arnolfus, viņš pats bija sli­mīgi greizsirdīgs. Var iedomāties, kādu iespaidu uz Moljēru atstāja šīs baumas, kas viņu padarīja visu acīs smieklīgu. Moljērs nodomāja, ka šim apkaunojumam iemeslu devuši burgundieši, un niknās dusmās sāka par tiem ņirgāties «Versaļas ekspromtā».
   —    Kurš no jums tēlo karaļus? — lugā jautāja Moljērs, tēlodams pats sevi. — Ko? Šis jaunais cilvēks ar jauko augumu? Nedzeniet jokus! Karalim jābūt lielam un resnam kā četri cilvēki kopā! Karalim, velns lai parauj, jābūt ar lielu vēderu! Karalim vajadzīgi pamatīgi mie­sas apmēri, lai varētu labi aizpildīt troni!
   Nevajadzēja gan, nevajadzēja smieties par Zašarī Monflēri fiziskajiem trūkumiem!
   Pēc tam sekoja zobgalības par aktrises Bošato un ak­tieru Otroša un Viljē deklamēšanas veidu.
   Pie reizes Moljērs aizskāra arī marķīzus, izteikda­mies par viņiem tādējādi:
   —    Tāpat kā antīkajās komēdijās redzējām komisko kalpotāju, kurš skatītājus smīdina, tā mūsdienu lugās publikas uzjautrināšanai nepieciešams marķīzs.
   Pēc tam Moljērs iedzēla Edmam Burso, «Versaļas ekspromtā» uz skatuves nosaukdams viņu par rakstnie- ķeli… Jā, bez šaubām, karalis bija devis Moljēram kļūmīgu padomu! Bet mūsu varonis droši vien jutās kā vientuļš vilks, kas dzird sev aiz muguras elsojam ^ig- los viņu lencošos suņus.
   Un šim vilkam klupa virsū visi kā viens: de Viljē kopā ar de Vizi sacerēja lugu «Marķīzu atriebība», bet par savu sirmo tēvu līdz sirds dziļumiem aizvainotais Monflēri, jaunākais, — Antuāns Zakobs uzrakstīja lugu «Kondē pils ekspromts».
   «Marķīzu atriebībā» ar Moljēru apgājās jau pavisam vienkārši, nosaucot viņu par vulgāru cilvēku, kurš zog domas citiem autoriem, par pērtiķi un ragnesi, bet «Ekspromtā» Antuāns Monflēri pilnā mērā atdarīja Moljēram par to, ko Moljērs savā «Ekspromtā» bija no­darījis vecajam Monflēri: Antuāns Zakobs Monflēri ņir­gājās par Moljēru Cē?ara lomā, un tam bija pamats, jo ir zināms, ka Moljērs šo lomu spēlēja visai slikti.
   Pēc tam arī Purva teātris iesaistījās uzbrukumos un savukārt lugā izsmēja Moljēru.
   Kāds Filips de Lakruā kā pēdējais uzrakstīja sacerē­jumu ar nosaukumu «Komiskais karš jeb «Sievu sko­las» aizstāvēšana», kurā pamatoti aizrādīja, ka pa to laiku, kamēr Apolons atpūšoties debesīs, rakstnieki un aktieri plēšoties kā suņi. Tomēr de Lakruā atzina, ka luga, kuras dēļ sācies šis karš, tātad «Sievu skola», esot laba luga, un izteica to ar paša Apolona vārdiem.
   Nelaimīgais 1663. gads beidzās ar pārkaitinātā vecā Monflēri neglīto izlēcienu — viņš uzrakstīja karalim formālu denuncējumu, kurā apsūdzēja Moljēru, ka tas apprecējis pats savu meitu.
   Šī apsūdzība Moljēru pilnīgi apstulbināja, un nav zināms, ko Moljērs iesniedza karalim, lai atvairītu ap­vainojumu asinsgrēkā, taču nav nekādu šaubu, ka at­taisnoties un kaut ko iesniegt viņam vajadzēja. Un jā­domā, ka tie bija akti, kuros Armanda Bežāra skaitījās Marijas Ervē-Bežāras meita. Karalis Moljēra argumentus uzskatīja par pilnīgi pārliecinošiem, un nekādu tālāku seku apsūdzībai nebija, un tad arī niknais karš starp Moljēru un viņa ienaidniekiem sāka aprimt.
   Mūsu varonis šai cīņā iemantoja slimību — viņš sāka aizdomīgi klepot —, nogurumu un dīvainu garīgo no­skaņojumu, pie kam citi tikai vēlāk iedomājās, ka šim noskaņojumam medicīnā ir ļoti iespaidīgs nosaukums — hipohondrija. Bet viņš uz saviem pleciem iznesa mūžībā divu nenozīmīgu rakstnieku vārdus: de Vizēs un Edma Burso. Abi sapņoja par slavu un ieguva to ar Moljēra palīdzību. Ja viņš nebūtu uzsācis cīņu ar tiem, mēs droši vien gaužām maz pieminētu de Vizēs un Burso, kā arī daudzu citu vārdus.

20. nodaļa ēģiptiešu kūms

   Grūtsirdības tārpa grauzts, ar Lafeijāda pogu atstāta­jām rētām sejā Moljērs sagaidīja 1664. gadu, viņa slavai plaukstot un zeļot, un šī slava, izlidojusi no Francijas, pacēlās pāri Alpu virsotnēm un nok.uva citās zemēs.
   Lai cik nesaticīgi dzīvoja Moljēru laulātais pāris, 1664. gada 19. janvārī viņiem tomēr piedzima puisēns. Laika posmā starp bērna dzimšanu un kristībām Mol­jērs sagatavoja un iestudēja savu jauno komēdiju — «Laulības pret paša gribu». Patiesībā tā bija viencēliena luga, taču, zinādams, cik ļoti karalim patīk balets, Mol­jērs iestarpināja tajā daudzus dejas priekšnesumus, pa­plašinot lugu līdz trim cēlieniem.
   Florencietis, Moljēra vārdabrālis, talantīgais galma komponists Džovanni Batists Lulli uzrakstīja «Laulībām» mūziku, bet karaļa baletmeistars Bošāns iestudēja de­jas. Lugai bija nepieciešams sarežģīts montējums, tai iztērēja daudz naudas, taču tas nebija darīts velti.
   Par prieku karalim Moljērs iepina lugā baletu, bet par prieku pats sev lika komēdijā darboties diviem ko­miskiem filozofiem. Kādreizējais klermonietis nebija aizmirsis nelaiķa Hasendi mācības un izlaida uz skatu­ves divus mācītus nejēgas: vienu, Pankrasu, — Aristo­teļa skolas pārstāvi, un otru, Marfuriusu, — antīkā skeptiķa Pirrona skolas pārstāvi.
   Pirmais, līdz neprātam uzjautrinādams skatītājus, ru­nāja neiedomājamas aplamības. Bet otrs pretstatā pir­majam bija vārdos skops un tik skeptisks, ka ieteica Sganarelam apšaubīt pat to, ko nekādi nevar apšaubīt cilvēks, kam ir acis. Tā Sganarelam, kad viņš kaut kur ieradās, vajadzēja teikt nevis «es esmu atnācis», bet «man šķiet, ka esmu atnācis», kas, protams, Sganarelā, kam saprāts bija kārtībā, izraisīja pamatotu izbrīnu.
   Divas lieliskas ainas ar abiem pedantiem izraisīja dusmas Parīzes filozofijas fakultātē, un nav saprotams, kāpēc tās neizvērtās par lielu skandālu, jo, kā piemi­nēju jau agrāk, smieties par Aristoteļa skolas filozo­fiem bija ārkārtīgi bīstami.
   Lugas «Laulības pret paša gribu» sacerēšanai par ie­rosinājumu varēja noderēt nesenie grāfa Filibēra de Gramona piedzīvojumi, kas sacēla troksni Parīzē. Šim grāfam bija tik milzīgi panākumi dāmu vidū, ka no­stāsti par viņa piedzīvojumiem beidzot nogurdināja ka­rali un majestāte pavēlēja de Gramonam kādu laiku pavadīt Anglijā. Bet, tikko grāfs ieradās Anglijā, viņš viens un divi iekaroja jaunās galma dāmas Hamiltones sirdi.
   Londonas sabiedrība, kas maz pazina de Gramonu, sāka runāt, ka viņš gatavojas precēties. Tomēr, kad pienāca laiks, grāfs posās atpakaļ uz dzimto Franciju un, atvadoties no galma dāmas, nebilda ne vārda, kas liecinātu par viņa precību nolūkiem.
   Grāfs jau bija Duvras ostā un grasījās kāpt uz kuģa, kad pēkšņi ostmalā ieradās divi jaunās Hamiltones brāļi. Grāfam pietika tikai uzmest acis, lai pārliecinā­tos, ka tie sagatavojušies nopietniem pasākumiem: no apmetņu apakšas, kā jau pieklājas, rēgojās laukā zo­benu gali, taču brāļi vēl piedevām bija bruņoti arī ar pistolēm. Tie sveicināja Gramonu ar reveransu, bet tik pieklājīgi, ka Gramonam tas likās pārspīlēti.
   —    Grāf, — sacīja vecākais, — vai jūs Londonā ne­esat kaut ko aizmirsis?
   Grāfs sajuta vēja brāzmu, kās tik jauki pūta uz dzim­tenes pusi, paraudzījās uz kuģa tauvām, uz pistolēm un nodomāja: «Nav nekādu šaubu, ka pat tad, ja izdotos nošaut vecāko, man uz karstām pēdām būtu jācīnās arī ar otru. Ostā izceltos nejēdzīgs tracis, un, kas visļaunā­kais, tas ārkārtīgi sarūgtinātu viņa majestāti. Un turklāt jaunā Hamiltone ir apburoša jaunava .. .»
   Un grāfs Hamiltoniem laipni atbildēja:
   —    Jā, kungi, es aizmirsu apprecēt jūsu māsu. Taču es nekavējoties dodos atpakaļ uz Londonu, lai izlabotu šo kļūdu.
   Un pēc neilga laika Gramons jau bija precēts vīrs.
   Tomēr iespējams arī, ka Moljērs materiālu komēdijai ņēmis nevis no Filibēra de Gramona dēkām, bet gan no slavenā satīriķa Rablē darbiem, kuros aprakstīti Pa- nurga piedzīvojumi.
   Greznā komēdija ar baletu divdesmit devītajā jan­vārī tika varen spoži uzvesta karaļa telpās Luvrā, pie tam vienā no otrā cēliena baleta ainām pirmo ēģiptieti pārī ar marķīzu Vilruā dejoja Francijas karalis. Lūk, cik ļoti viņam patika balets! Bez karaļa izrādē piedalī­jās arī viņa brālis, kurš tēloja vienu no Sganarela sievas pielūdzējiem, un vesela virkne galminieku, no kuriem trīs tēloja čigānus un četri — velnus. Itin visi iz­teica domu, ka pats labākais izrādē bijis pirmais ēģip­tietis. Mēs klusējam, bet sevī spriežam, ka paši labākie izrādē bija: Sganarels Moljēra izpildījumā, kā arī Pan- krass un Marfuriuss Brekūra un di Kruazī izpildījumā.
   Pēc tam lugu kā viencēlienu izrādīja uz pašmāju ska­tuves Palērojālā, atmetot baletu, kas izmaksāja dārgi, taču sevišķus panākumus tā neguva.
   Karalis sagādāja sev iespēju vēlreiz izbaudīt iemīļoto mākslu, trīspadsmitajā februārī dejodams citā baletā, ko viņam izrādīja burgundieši, kas tvīka skaudībā pret Moljēru, pie tam baleta prologa izpildījumā piedalījās slavenie Dezeije un Floridors. Toties Moljērs guva iespēju atgriezties pie sava kārtējā repertuāra un ģime­nes rūpēm.
   Šīs rūpes bija krēslā tītu noslēpumu un skumju pilnas, un vienīgi vecuvecās Okseruā Senžermēnas baznīcas eļļas lampiņu mirdzums divdesmit astotajā februārī mazliet izkliedēja melanholijā iegrimušā Moljēra dzī­ves drūmumu. Šajā dienā tika kristīts viņa pirmdzim­tais. Ceremonija noritēja neparasti grezni un svinīgi. Pie kristāmā trauka stāvēja gvards ar garu āvu, bet garīdznieka seja pauda neredzētu sajūsmu. Iemesls bija tas, ka būt par krusttēvu kristāmajam bērnam bija de­vis piekrišanu Francijas karalis. Varenā kūma vārdā bija ieradies hercogs de Kreki, bet augstdzimušās kū­mas Orleānas hercogienes Anrietas vārdā — maršala Diplesī dzīvesbiedrene. Bērnu, pats par sevi saprotams, nosauca par Luiju.
   Kristības Parīzē atstāja lielu iepaidu, un Moljēram adresētās lamas stipri vien pieklusa. Aiz trupas direk­tora pleciem visiem sāka rēgoties karaļa ēna, un daudzi no tiem, kas labprāt nostājas uzvarētāja pusē, aizgūt­nēm stāstīja, ka Monflēri ar savu apsūdzību neesot pili pat lāgā uzklausīts, bet gandrīz vai aiz apkakles izmests laukā. /
   Tolaik Moljērs pārcēlās dzīvot citur, kas daudziem izlikās ļoti dīvaini. Viņš pameta savu Rišeljē ielas dzī­vokli un kopā ar sievu pārcēlās uz agrāko dzīves vietu Karaļa laukuma un Luvras Tomā ielas stūrī, kur apme­tās vienā mājā ar Madlēnu Bežāru un Debrī kundzi. Pēc pārcelšanās .Moljērs, kaut gan viņa garīgais stāvoklis bija smags, turpināja intensīvi strādāt pie kāda liela darba. Viņš rakstīja slepeni, un to zināja tikai pavisam nedaudz cilvēku. Starp tiem bija slavenais kritiķis un dzejnieks Bualo-Depreo, kurš, par spīti lielajai gadu starpībai (viņš bija četrpadsmit gadus jaunāks par
   Moljēru), kā jau minēju, bija kļuvis par mana varoņa labāko draugu, un viena no gudrākajām un interesantā­kajām sievietēm Francijā Ninona de Lanklo, kura bija iesaukta par Francijas Aspaziju un kuras salonā Mol­jērs, atklātībai plaši neizpauzdams, lasīja komēdijas fragmentus.
   Karalim, kurš tagad vēlīgi sekoja visam, ko darīja viņa kūms, kurš bija viņu apbūris ar saviem baletiem, Moljērs vispadevīgi paziņoja, ka rakstot lielu komē­diju par svētuli un liekuli.
   Ap to laiku, proti, 1664. gada pavasarī, tika pabeigta Versaļas pils apdare un Versaļā sākās grandiozas svi­nības.
   Pa nebeidzamo aleju starp apgrieztu zaļumu sienām virzījās svinīgs gājiens, un tā priekšgalā uz zirga jāja karalis Luijs. Soļoja orķestri, un taures skanēja tik va­reni, ka, šķiet, tās bija dzirdamas pat divdesmit kilo­metru attālumā, Parīzē. Pa vidu orķestrim brauca pajūgi, un kādā no tiem stāvēja par Apolonu nogrimētais Šarls Variē de Lagranžs. Nākošajos ratos brauca aktieri, ģēr­bti kā Zodiaka zvaigznāja zīmes. Gāja un brauca ak­tieri bruņinieku, nēģeru un nimfu kostīmos. To vidū pa­jūgā zvilnēja mežu dievs Pans ar āža kājām — de Mol­jēra kungs.
   Ko tas viss nozīmēja? Heroldu taures vēstīja, ka sā­kušās «Izpriecas Apburtajā Salā» — lielie Versaļas svētki, ko pēc karaļa pavēles organizēja hercogs de Senteņjans.
   Karaļa dārznieki Versaļas zaļumu jūrā bija izveido­juši veselus teātrus un izrotājuši tos ar ziedu vītnēm un ornamentiem, pirotehniķi bija sagatavojuši spožumā un plašumā nepieredzētu uguņošanu, bet Vigarani uz­būvējis mašīnas teātra uzvedumiem.
   Un, kad sākās svētki, Versaļas dārzos ik vakarus blāzmoja daudzkrāsainas liesmas, no debesīm dārdēda­mas bira zvaigznes, un iztālēm šķita, ka Versaļas mežs degtu.
   Moljērs šo svētku labad strādāja kā drudzī un ļoti īsā laikā, aizguvis sižeta līnijas no kāda spāņu dramaturga, sarakstīja lugu «Elidas princese». Šajā galantajā un tukšajā uzvedumā Elidas princeses lomā uzstājās Ar­manda Moljēra. Tad viss galms dabūja redzēt, kāds milzīgs talants piemīt slavenā komedianta sievai un kādu prasmi tā ieguvusi sava vīra vadībā. Viņas spēle visus sajūsmināja, un galma kavalieri bariem lenca as­prātīgo, dzēlīgo sievieti ar zeltu un sudrabu izšūtā cit- ronkrāsas zīda tērpā.
   Karalim «Elidas princese» sagādāja milzīgu prieku, bet lugas autoram atnesa jaunas bēdas. Bīstami savas jaunības, bagātības un skaistuma dēļ kavalieri viņam galīgi sagandēja svētkus. Tenkas par viņa sievu radās jau tūliņ pirmajā dienā. Kā indes pilna līdzjūtība vai neglīti mājieni tās tūdaļ nonāca ausīs Moljēram, taču viņš vairs pat neko neteica pretī, tikai kā vilks atņirdza savus sadzeltējušos zobus. Pēc pērngada cīņas ar bur- gundiešiem viņš, acīm redzot, bija pie daudz kā piera­dis un vairs nebrīnījās par to, ka staigā cilvēku vidū pilnīgi izģērbts. Turklāt viņu piemeklēja nelaime: ka­raļa krustdēls Luijs nomira tūlīt pēc «Elidas princeses» pirmizrādes.
   Svētki tikmēr ritēja savu gaitu, un ziedu teātros spē­lēja Lullī melodijas, bet no debesīm lija ugunis, tuvo­jās sestā — liktenīgā «Izpriecu» diena. Šajā divpa­dsmitā maija dienā Moljērs, brīdinājis karali, ka iestu­dējums vēl nav pabeigts, parādīja galmam un karalim trīs cēlienus no pieminētās noslēpumainās lugas par svētulību — «Tartifs jeb Liekulis».
   Teikšu īsi. Lugā bija attēlots īsts rūdīts blēdis, melis, nelietis, slepus ziņu pienesējs un spiegs, liekulis, izvir­tulis un svešu sievu pavedinātājs. Šis pats lugas varo­nis, nepārprotami kaitīgs apkārtējai sabiedrībai, nebija nekas cits kā garīdznieks. Viņa valoda bija bārsīt pie­bārstīta saldeniem, dievbijīgiem teicieniem, un — vēl vairāk — savu nekrietno rīcību šis varonis ik uz soļa papildināja ar citātiem no Svētajiem rakstiem.
   Neuzskatu par vajadzīgu teiktajam vēl kaut ko pie­bilst. Šis uzvedums tika nospēlēts karaļa, mātes kara­lienes — ārkārtīgi reliģiozas sievietes un neskaitāmu galminieku klātbūtnē, kuru vidū daudzi bija dedzīgi ne­sen skaļu slavu ieguvušās garīgās apvienības «Svētā sa­kramenta biedrība» biedri, kas bija tīk spēcīgi darboju­šies, lai valstī aizsargātu reliģiju un tikumu tīrību, ka pat valdība kādu laiku centās to slēgt.
   Komēdija par Tartifu sākās ar vispārēju sajūsmu un labvēlīgu uzmanību, ko tūliņ nomainīja milzīgs izbrīns. Bet uz trešā cēliena beigām publika vairs nezināja, ko domāt, un dažiem pat iešāvās prātā, ka de Moljēra kungs varbūt nav pie pilna prāta.
   Garīdznieku vidū, protams, gadās visādi, kaut vai tas pats abats Rokets, vēlākais Otenas bīskaps, kuru Mol­jērs bija iepazinis neaizmirstamajos Langedokas laikos, kad Rokets visas draudzes acīs kļuva slavens ar pār­steidzoši nekrietnu uzvešanos, vai arī bijušais advokāts Šarpi, kurš kļuva par sludinātāju un tajā pašā laikā pa­veda galma aptiekāra sievu, vai pazīstamais Bordo fran- ciskānis Itjē tēvs, kurš Frondas laikos izcēlās ar ne­dzirdētām nodevībām, un vēl daži citi. Un tomēr rādīt uz skatuves to, ko parādījis Moljērs … Nē, jums jāpie­krīt, tas visiem šķita neiespējami!
   Daudzi cietušie augstako aprindu marķīzi jau bija pieraduši pie tā, ka Moljēram karalis deva it kā brīvu vaļu ar viņiem izrēķināties. Arī Sganareli, bodnieki bija saņēmuši savu tiesu … Taču ar «Tartifu» Moljērs ielau­zās vidē, kur neklājās ielauzties.
   Sašutums izcēlās neparasti ātri un izpaudās kapa klu­sumā. Bija noticis kaut kas nedzirdēts. Palērojāla komediants ar vienu savas spalvas vilcienu bija sabojā­jis un izjaucis Versaļas svētkus: māte karaliene no Ver­saļas demonstratīvi aizbrauca.
   Bet tālāk notikumi guva visai nopietnu raksturu. Karaļa acu priekšā piepeši noplīvoja ugunssarkana mantija un nostājās pats Parīzes pilsētas arhibīskaps kardināls Arduēns de Bomons de Perefikss un sāka ļoti uzstājīgi un ietekmīgi lūgt karali nekavējoties aizliegt «Tartifa» uzvešanu.
   Svētā sakramenta biedrība ne par ko citu vairs neru­nāja kā tikai par to, ka Moljērs esot pārāk bīstams. Šis bija pirmais un varbūt arī vienīgais gadījums karaļa mūžā, kad viņš pēc teātra izrādes jutās pārsteigts.
   Un, lūk, pienāca brīdis, kad abi kūmi palika divatā. Kādu brīdi tie klusēdami viens otru vēroja. Luijs, kurš jau no bērnības bija radis izteikties strupi un skaidri, juta, ka mēle negrib klausīt. Pastiepis uz priekšu apak­šējo lūpu, karalis iesāņus raudzījās nobālušajā kome­diantā, un galvā viņam šaudījās tamlīdzīgas domas: «Šis de Moljēra kungs tomēr ir diezgan interesanta parā­dība!»
   Tad kūms komediants atļāvās pateikt šādus vārdus:
   —   Es, lūk, jūsu majestāte, gribēju visā padevībā izlūgties atļauju uzvest «Tartifu».
   Kūms karalis pārsteigumā sastinga.
   —    Bet, de Moljēra kungs, — karalis teica, ar neizsa­kāmu ziņkāri raudzīdamies acīs sarunu biedram, — visi kā viens apgalvo, ka jūsu lugā esot izsmieta reliģija un dievbijība …
   —    Uzdrošinos jūsu majestātei atgādināt, — sirsnīgi atbildēja ar karali sakūmojies aktieris, — ka dievbijība mēdz būt patiesa un nepatiesa ….
   —    Tā ir, — atsaucās krusttēvs, nenolaizdams ska­tiena no Moljēra, — un tomēr, piedodiet manu atklā­tību, visi runā, ka jūsu lugā nevarot izprast, par kādu dievbijību jūs smejaties — par patieso vai nepatieso? Dieva dēļ, piedodiet man, es šajos jautājumos neesmu lietpratējs, — piebilda karalis, laipns kā allaž.
   Abi klusēja. Tad karalis sacīja:
   —    Tā ka es jūs tomēr lūgšu šo lugu neizrādīt.
    Tik neveiksmīgi izbeidzis svētkus, karalis sešpadsmi­tajā maijā devās uz Fonteneblo. Moljērs karalim sekoja, bet Moljēram pa pēdām, arvien vairāk plezdamies pla­šumā, steidza nostāsti par «Tartifu».
   Fonteneblo kopā ar pārējiem «Elidas princesi» noska­tījās arī Romas pāvesta sūtnis un viņa radinieks kardi­nāls Kidži, kurš bija ieradies Francijā uz sarunām. «Princese» kardinālam patika, un Moljērs panāca, ka tika ielūgts pie kardināla lasīt «Tartifu». Moljērs lugu kardinālam nolasīja, pie kam visiem pār pārsteigumu pāvesta legāts laipni teica, ka viņš komēdijā nesaskatot nekā nepieņemama un reliģijas apvainošanu tajā nere­dzot. Kardināla atsauksme Moljēru spārnot spārnoja, pavīdēja iespēja iegūt lugai aizstāvību no svētā krēsla puses. Taču tas nenotika. Karalis vēl nebija paguvis īsti iekārtoties Fonteneblo, kad viņam jau iesniedza milzīgā steigā Parīzē iespiesto svētā Bartolomē baznīcas kirē — svētā tēva Pjēra Rulē apcerējumu. Raksts bija adresēts «Lieliskākajam no visiem pasaules karaļiem Luijam XIV» — un tajā no sākuma līdz galam bija runa par «Tartifu».
   Godājamais kirē bija temperamentīgs cilvēks un iztei­cās pilnīgi skaidri. Pēc viņa uzskatiem, Moljērs nebūt neesot cilvēks, bet gan dēmons, kas ieguvis cilvēka iz­skatu un ieģērbies cilvēka drēbēs. Un, tā kā elles ugunis Moljēram tikpat esot jau pilnīgi nodrošinātas, prātoja Pjērs Rulē, tad vajagot šo minēto Moljēru, negaidot uz elles ugunīm, visas tautas priekšā sadedzināt kopā ar «Tartifu».
   Moljērs, iepazinies ar tēva Pjēra apcerējumu, neka­vējoties iesniedza karalim rakstu, kurā izmisīgos vārdos lūdzās viņa aizstāvību.
   Luijs XIV necieta, ka viņam norāda, kā ar kuru jārī­kojas. Tādēļ Rulē ar savu autodafē ierosinājumu neguva itin nekādu panākumu. Vēl vairāk, Rulē ar savu muļ­ķīgo priekšlikumu tika uzņemts gaužām noraidoši.
   Starp citu, tad bez Romas kardināla «Tartifam» radās vēl viens aizstāvis. Tas bija pēc izturēšanās rupjais un nepatīkamais, taču gudrais un zinātkārais princis Kondē. Tajā laikā, kad parādījās «Tartifs», itālieši no­spēlēja farsu «Skaramušs vientuļnieks», kurā melnum melnās krāsās tika notēlots mūks. Karalis, kurš vēl ar­vien jutās pārsteigts par notikumu ar «Tartifu», noska­tījies itāliešu «Skaramušu», teica Kondē:
   —   Nesaprotu, kāpēc viņi tik briesmīgi uzbrūk «Tar­tifam». «Skaramušā» taču ir daudz kas krietni asāks.
   —    Tas notiek tādēļ, jūsu majestāte, — Kondē viņam atbildēja, — ka «Skaramušā» autors smejas par debesīm un reliģiju, gar ko šiem kungiem nav nekādas daļas, ka­mēr «Tartifā» Moljērs smejas par viņiem pašiem. Lūk, kāpēc viņi ir tā satracināti, sir!
   Taču arī Kondē iejaukšanās Moljēram nelīdzēja. Ko tad uzsāka nelaimīgās lugas autors? Sadedzināja to? No­slēpa? Nē. Atguvies pēc Versaļas satraukumiem, drama­turgs, kuru neviens nebija pārliecinājis, sēdās rakstīt «Tartifa» ceturto un piekto cēlienu.
   Moljēra labvēlis Orleānas hercogs, protams, piespieda Moljēru nospēlēt viņam «Tartifu», un vasaru Viljēkotrē pilī tika izrādīti trīs cēlieni, bet, kad luga bija pabeigta, tad Moljērs to visu uzveda pie Kondē Rensī pilī.
   Jā, luga bija aizliegta, tomēr nebija nekādas iespējas apturēt tās izplatīšanos, un lugas noraksti sāka iet no ro­kas rokā pa Franciju. Vēl vairāk, baumas par šo lugu nonāca ari citās Eiropas valstīs, un Zviedrijas karaliene Kristīne, kas tikko bija pievērsusies katoļticībai un tajā laikā uzturējās Romā, griezās ar oficiālu lūgumu pie Francijas, lai viņai laipni sagādā vienu lugas eksem­plāru: karaliene gribēja to ārzemēs izrādīt. Te nu Fran­cijas varas iestādes nonāca kutelīgā stāvoklī, tomēr pa­manījās kaut kādu iemeslu dēļ karalienes lūgumu at­teikt.
   Kad slimais, kāsa mocītais Moljērs, kas uzbudinājās, jau cilvēkus ieraugot vien, no Fonteneblo atgriezās savā Palērojāla ikdienā, noskaidrojās, ka teātra ienākumi krī­tas. Tiesa gan, «Elidas princese» tika izrādīta ar panāku­miem, taču tā pārāk dārgi izmaksāja. Modē nākušā pirm­šķirīgā dramaturga Žana Rasina luga «Fivaīda», ko te­ātris bija pieņēmis, lielus ienākumus nedeva. «Tartifa» bojā eja direktoram iegrieza visādā veidā.
   Un, pārdzīvojis vēl vienu smagu apbēdinājumu — no­mira resnais Grorenē Diparks — un aizstājis viņu ar jaunu komiķi Juberu, lietpratēju veceņu lomu tēlošanā, Moljērs sāka pārdomāt, kam būtu jānāk «Tartifa» vietā.

21. nodaa LAI PĒRKONS SASPER MOLJĒRU!

   Moljērs sāka cītīgi lasīt spāniešu leģendas. Ķildoda­mies ar sievu, īgņādamies un kāsēdams viņš sēdēja savā kabinetā pie foliantiem un švīkāja papīru. Apburošā pavedinātā ja Donžuāna Tenorio tēls stāvēja viņam acu priekšā nakts nomoda stundās un vilināja. Moljērs pār­lasīja lugu, ko bija sacerējis mūks Gabriels Teless, kas pazīstams ar pseidonīmu Tirso de Molina, pēc tam itā­liešu lugas par donu Zuānu. Šī tēma klīda apkārt pa da­žādām zemēm un valdzināja visus, arī frančus. Pavisam nesen franči Lionā un Parīzē izrādīja lugas par donu Žuānu vai Akmens viesi, kurš pirmā spāņu lugas tul­kotāja rokās pārvērtās «Akmens dzīrēs», sajaucot vār­dus «viesis» un «dzīres».
   Moljērs sajūsminājās un sāka rakstīt pats savu donu
   Zuānu, sacerēdams ļoti labu lugu ar dīvaini fantastis­kām beigām: viņa donu Zuānu aprija elles liesmas.
   Premjera notika 1665. gada piecpadsmitajā februārī. Donu Zuānu spēlēja Lagranžs, viņa sulaini Sgana­relu — Moljērs, Pjero — jaunais komiķis Jubers, donu Luī — klibais Bežārs, Dimanšu — di Kruazī, Laramu — Debrī kungs, divas zemnieces, ko paved dons Zuāns, Šarloti un Matirinu, tēloja Debrī kundze un Armanda, kas atkal jau ceturto mēnesi bija stāvoklī.
   «Dons Zuāns jeb Akmens dzīres» jau pirmizrādē deva tūkstoš astoņsimt livru ienākuma. Pēc tam šie ienākumi pieauga, sasniedzot divtūkstoš četrsimt livru.
   Parīzieši bija sajūsmā par «Donu Zuānu». Varēja sa­gaidīt, ka autors, kurš saņēmis smagu triecienu sakarā ar «Tartifu», tūdaļ nožēlos savu rīcību un cels publikai priekšā sacerējumu, kas neskars sabiedrības pamatus un būs pilnīgi pieņemams. Tā tomēr nenotika, un skan­dāls «Dona Zuāna» dēļ iznāca vismaz tikpat liels, ja ne vēl lielāks, kā «Tartifa» dēļ — un it īpaši tālab, ka «Dons Zuāns» atskanēja no skatuves, bet «Tartifs» tomēr bija pazīstams tikai ierobežotam cilvēku lokam.
   Moljēra varonis dons Zuāns bijā pārliecināts un nela­bojams ateists, turklāt šis ateists, par spīti saviem neti­kumiem, bija ārkārtīgi asprātīgs, bezbailīgs un neizsa­kāmi pievilcīgs. Dona Zuāna spriedumi arvien bija pārsteidzoši kā zobena cirtieni, un šim spožajam brīv­domātājam par pretinieku strīdos Moljērs izvirzīja viņa sulaini Sganarelu, gļēvu un zemisku radījumu.
   Dievbijības veicinātāji jutās gauži nomākti, bet vē­lāk nomāktības vietā stājās niknums. Parādījās pirmie raksti par «Donu Zuānu». Kāds Barbjē d'Okūrs, kurš rakstīja ar pseidonīmu Rošmons, pieprasīja, lai Moljēra kungs tiktu sodīts citiem par biedinājumu, pie tam at­gādināja, ka imperators Augusts esot sodījis ar nāvi ākstu, kurš izsmējis Jupiteru. Viņš atgādināja ne vien Augustu, bet arī Teodosiju, kurš tādus autorus kā Mol­jērs atdevis saplosīt zvēriem.
   Pēc Rošmona izteicās kāds cits rakstnieks, kurš pie­bilda, ka nebūtu slikti, ja pērkons saspertu autoru kopā ar viņa varoni. Pēc šī autora atkal, un tagad pēdējo reizi, uzradās mūsu vecais paziņa, dievbijīgais princis
   Konti. īpašā komēdijai un aktieriem veltītā apcerējumā viņš izteicās, ka «Dons Zuāns» esot gluži atklāta bez­dievības mācība, un te jāatzīst, ka princis sprieda ļoti asprātīgi.
   — Tik tiešām, — viņš rakstīja, — vai gan var likt donam Zuānam teikt pārdrošas runas, bet reliģijas un dievišķīgā pirmsākuma aizstāvību uzticēt muļķa sulai­nim? Kā gan viņš lai atspēko savu spožo pretinieku?
   Vispār vēlējumi, lai Palērojāla direktoru sasper de­besu pērkons, atskanēja arvien biežāk un biežāk. Vis­spēcīgāko iespaidu lugā. atstāja patiešām savādā aina ar donu Zuānu un ubagu, aina, kurā ubags uz dona Zuāna jautājumu, ar ko viņš nodarbojoties, atbild, ka augu dienu lūdzot dievu par to cilvēku labklājību, kuri viņam kaut ko atmetot. Tad dons Zuāns iebilst, ka cil­vēkam, kurš augu dienu lūdzot dievu, gan nevarot klā­ties slikti. Taču ubags atzīstas, ka esot pavisam naba­dzīgs. Te dons Zuāns aizrāda, ka tad gan ubaga pūles tiekot debesīs slikti atalgotas, un piedāvā viņam lui- doru, taču vienīgi ar noteikumu, ka nabags dievu maz­liet pazaimos. To darīt ubags atsakās, un dons Zuāns atdod viņam luidoru, teikdams, ka tas tāpat vien «aiz cilvēkmīlestības».
   Šī aina sacēla pret Moljēru pat tos, kas pret viņu izturējās samērā labvēlīgi, un beigu ainas zibens spē­riens, ko autors raida savam varonim, it nevienu neap­mierināja. īsi sakot, «Dons Zuāns» nodzīvoja uz ska­tuves īsu brīdi un pēc piecpadsmitās izrādes tika aizliegts.
   Nav lieki piebilst, ka «Dona Zuāna» dēļ Moljērs sa­naidojās vēl ar veselu grupu Parīzes mācīto ļaužu, proti — ar ārstiem, iepīdams komēdijā par tiem asas zobgalības.
   Tā iedzīvojies jaunos ienaidniekos, Moljērs sagaidīja kluso sezonu. Mokošā vasara vilkās gari un skumīgi. Mājās bija jāstrīdas ar sievu, kas bija cerībās un kļu­vusi viegli uzbudināma, kā arī nikni un veltīgi jāšķen­dējas par ienākumu krišanos kasē. Taču cīnīties pret to pēc «Tartifa» un «Dona Zuāna» aizliegšanas bija ļoti grūti.
   Kad garastāvoklis kļuva pavisam neciešams, talkā nāca vīns, un laiku pa laikam vai nu Baltā Auna kro­dziņā, vai arī Egles Čiekurā salasījās neliela kompānija, kurā ietilpa Moljēra un Kloda Šapela vecie klases biedri un bez tam Lafontēns, Bualo un uzlēcošā zvaig­zne — Žans Rasins. Šo saiešanu vadītājs bija trokšņai­nais Šapels, kam vairāk par visu pasaulē patika iedzert. Domājams, ja šī kompānija, it īpaši ar Moljēru priekš­galā, mūsu dienās parādītos kādā Francijas restorānā, tā būtu cienāta par velti.
   Teātra dzīve tikmēr ritēja savu gaitu. Jūnijā pēc ka­raļa pavēles Versaļā izrādīja lugu «Koķete», ko bija uzrakstījusi dramaturģe de Zardēnas jaunkundze. Luga tika uzvesta brīvdabas teātrī, dārzā, un aktierus pār­steidza milzīgais daudzums apelsīnu koku, ar kuriem bija izgreznots teātris.
   Ceturtajā augustā Armanda dzemdēja savam vīram meitu. Par krusttēvu meitenei kļuva mūsu vecais pa­ziņa Espri Remons de Modēns, bet par krustmāti — Madlēna. Senāko mīlētāju romāns jau sen bija beidzies, de Modēnu un Madlēnu tagad saistīja klusa un sērīgā draudzība, un bijušajiem mīlētājiem — tagadējam krust­tēvam un krustmātei par godu meitenīti nosauca par Esprimadlēnu, apvienojot abu vārdus.
   Pāris dienu pēc Moljēra meitas piedzimšanas sekoja notikums, kas ļoti uzlaboja trupas noskaņojumu. Neaiz­mirstamajā piektdienā — 1665. gada četrpadsmitajā augustā, kad trupa atradās Senžermēnanlē, karalis pa­ziņoja de Moljēra kungam savu visaugstāko gribu: no šī brīža trupa pāriet karaļa personiskajā vadībā un sauk­sies par Karaļa Palērojāla trupu. Sakarā ar to trupai tiek piešķirts atalgojums seštūkstoš livru gadā.
   Aktieru līksme bija milzīga, un uz karaļa laipnību vajadzēja atbildēt kā pieklājas. Moljērs to arī būtu tū­daļ darījis, ja nekavētu kāds šķērslis: viņš jutās smagi slims. Viss viņa organisms bija savārdzis. Moljēram droši vien uz nervu pamata bija sākušās kaut kādas mo­košas sāpes kuņģī, kas gandrīz nekad nepārgāja. Bez tam viņš arvien stiprāk un stiprāk kāsēja, bet reiz sāka atklepot asinis. Sakarā ar to pie Moljēra tika sasaukts ārstu konsīlijs.
   Bet, līdzko Moljēram kļuva vieglāk, viņš izdarīja tādu eksperimentu dramaturģijas mākslā, kāds, var droši ap­
   galvot, neizdosies nevienam citam dramaturgam pa­saulē. Grūti aptvert, kā iespējams kaut ko tamlīdzīgu paveikt: piecu dienu laikā.-Viņš sarakstīja, iestudēja un nospēlēja trīscēlienu komēdiju ar baletu un prologu. Šī luga, ko izrādīja piecpadsmitajā septembrī Versaļā un kas saucās «Mīlestība dziedinātāja vai Ārsti», sagā­dāja karalim lielu baudu. Pēc tam lugu izrādīja Palēro­jālā, un tur tā sāka dot pieklājīgus ienākumus, pie tam arī šī luga izraisīja Moljēram raksturīgo skandālu.
   Šoreiz visā nopietnībā aizskarta jutās Francijas medi­cīnas fakultāte, jo lugā tika parādīti četri ārsti un tie visi bija īsti šarlatāni.
   Kā Moljērs nonāca līdz ķildai ar ārstiem? Mēs jau zi­nām, ka Moljērs visu laiku sirga, sirga bezcerīgi, ilg­stoši, pamazām arvien vairāk iegrimdams hipohondrijā, kas viņu novārdzināja. Viņš meklēja palīdzību un stei­dzās pie ārstiem, taču palīdzību no tiem nesaņēma. Un laikam jau viņa uzbrukumi ārstiem bija pamatoti, jo Moljēra laikmets ir pats drūmākais šīs diženās māk­slas — medicīnas vēsturē. Moljēra laika ārsti lielāko­ties ārstēja neveiksmīgi, un visus viņu varoņdarbus ne­maz nav iespējams uzskaitīt. Kā jau pieminējām, Ha­sendi viņi nogalināja, nolaižot asinis. Pavisam nesen, pirms gada, kāds ārsts aizsūtīja uz viņpasauli labu Mol­jēra draugu Levaijēru, trīsreiz sadzirdīdams viņu ar caurejas zālēm, kaut gan Levaijēra slimībā bija vaja­dzīgs tieši pretējais. Senāk, kad mira kardināls Maza- rēns, četri ārsti, kas tika izsaukti pie viņa uz konsīliju, kļuva par parīziešu zobgalību objektu, jo noteica čet­ras gluži atšķirīgas diagnozes. Vārdu sakot, medicīnā Moljēra dzīves periods bija gaužām tumšs laiks.
   Runājot par tīri ārējām pazīmēm, kas piemita ārstiem, var teikt, ka cilvēki, kas uz mūļiem jādelēja pa Parīzi, valkāja drūmus, garus tērpus, audzēja bārdas un runāja sazin kādā noslēpumainā žargonā, protams, likās tieši ra­dīti skatuvei un komēdijai. Un «Mīlestībā dziedinātājā» Moljērs tos uzveda uz skatuves veselus četrus. Tos sauca vārdos, ko jautru vakariņu laikā Moljēram izdo­māja Bualo, ņemdams palīgā grieķu valodu. Pirmo ārstu sauca par Defonandresu, kas nozīmē — cilvēku nāvē­tājs. Otrs — Baiss, k^s nozīmē — rejošais. Trešo —
   Mokrotons, tātad lēni runājošais, un, beidzot, ceturto — Tomess — asiņu nolaidējs.
   Skandāls izcēlās milzīgs, jo publika tūliņ pazina tajos četrus galma ārstus: Eli Bedu de Fužerē kungu, Zanu Espri, Geno un Valo, turklāt pēdējais skaitījās nevis vienkārši galma ārsts, bet karaļa pirmais ārsts. Gadus četrus pēc lugas uzveduma šis Valo nobendēja karaļa brāļasievu Anrieti, taču nevis ar asiņu nolaišanu, bet parakstot viņai opija uzlējumu, ko nevajadzēja darīt.
   Četru šarlatānu konsīlijs uz skatuves notika, publikai pilnā kaklā smejot, un nav grūti pateikt, ka pēc «Mīles­tības dziedinātājas» uzveduma ārstu naids pret Moljēru uzkūsāja varen augstu.
   Taču ienākumus no Palērojāla skatuves šī luga ievē­rojami palielināja. Tiesa gan, šai ziņā tikpat liela loma bija dažām citu autoru lugām, un viņu vidū jāatzīmē Moljēra nesenais ienaidnieks — Donno de Vize. Viņam beidzot izdevās uzrakstīt labu lugu «Māte koķete». Mol­jērs salaba ar viņu, pieņēma lugu iestudēšanai, un tā guva panākumus.
   Galvenās cerības tika liktas uz Zana Rasina «Alek­sandru Lielo». Lugu iestudēja, un tās pirmizrāde Palēro­jālā notika 1665. gada ceturtajā decembrī.
   Bet tad Moljēra jaunais draugs Zans Rasins izdarīja kaut ko tādu, kas ļoti pārsteidza Moljēru. Palērojāla trupa tajā pašā decembrī ar šausmām padzirdēja, ka Burgundas Viesnīca sākusi «Aleksandra Lielā» mēģinā­jumus un ka tas notiek ar Rasina ziņu. Lagranžs, kurš spēlēja Aleksandru, uzzināja, ka viņam būs jāsacenšas ar slaveno Floridoru, bet Palērojāla direktors tikai sa­tvēra galvu rokās, jo bija pilnīgi skaidrs, ka, pastāvot paralēlajam burgundiešu «Aleksandra» uzvedumam, ienākumi kritīsies.
   Kad Rasinam prasīja paskaidrojumus, kāda iemesla dēļ viņš lugu, kas jau tiek uzvesta, atdevis konkurentu teātrim, viņš aizbildinājās, ka «Aleksandra» izpildījums Palērojālā viņam nepatīkot un, pēc viņa domām, Bur­gundas Viesnīcas uzvedums iznākšot labāks.
   Te nu divu dramaturgu draudzība tika pārcirsta kā ar cirvi, un Moljērs sāka Rasinu ienīst.

22. nodaļa NĪGRAIS MĪLĒTĀJS

   Došos meklēt to tālo zemes malu…
   «Mizarttrops»
   Pēc Rasina nodevības Moljērs atkal saslima, un tru­pas direktoru arvien biežāk sāka apciemot viņa pastāvī­gais ārsts Movilēns, kurš, acīm redzot, nemaz tik slikti nedarīja savu darbu. Taču arī Movilēnam bija grūti precīzi noteikt Palērojāla direktora slimību. Visticamāk būs, ja teiksim, ka viņš bija caur un cauri slims. Un katrā ziņā Moljēru mocīja ne vien fiziskas ciešanas, bet arī garīga slimība, kas izpaudās asās drūma noska­ņojuma lēkmēs. Direktora acīs visa Parīze bija tīta ne­tīkamā, pelēkā autā. Sirdzējam seja kļuva krunkaina un sāka raustīties, bieži viņš sēdēja savā kabinetā, sabozies kā slims putns. Citreiz viņu pārņēma nik­nums un pat dusmas. Tādos brīžos Moljērs nespēja savaldīties, kļuva neciešams pret saviem tuvinie­kiem un reiz, kāda sīkuma dēļ pārskaities, iesita savam sulainim.
   Ārstēt Moljēru bija ļoti grūti. Viņš prasīja zāles, un Movilēns bagātīgi izrakstīja visdažādākos līdzekļus un noteica ārstnieciskās procedūras, taču ārsta priekšrak­stus slimnieks izpildīja pavirši. Viņš bija aizdomu pilns, centās izprast, kas viņā notiek, taustīja pats sev pulsu un iedvesa sev drūmas domas.
   1666. gada janvārī Rasins deva Moljēram pēdējo trie­cienu. Diparka atraitne paziņoja, ka pāriet uz Burgun­das Viesnīcu. Uzklausījis šo jaunumu, Moljērs nikni at­cirta, ka tas viņu nemaz nepārsteidzot, viņam esot skaidrs, ka Terēzi Markīžu aizvilinājis tās mīļākais Rasins.
   Vai nu palīdzēja Movilēna zāles, vai arī organisms pats uzveica slimības uzliesmojumu, bet februāra bei­gās Moljērs atgriezās pie regulāra darba teātrī. Pava­sara mēnešos viņš uzrakstīja jaunu lugu, nosaukdams to par «Mizantropu jeb Nīgro mīlētāju». Tā bija luga par godīgu cilvēku, kurš protestē pret ļaužu meliem un, galu galā, protams, kļūst vientuļš. Moljēra ārstam patiesi būtu vajadzējis rūpīgi izstudēt šo darbu: tajā, bez šaubām, atspoguļojās viņa pacienta garīgais stāvoklis. Domājams gan, ka ārsts Movilēns šo lugu pazina.
   Kaut gan lietpratēji atzina «Mizantropu» par vienu no spēcīgākajiem Moljēra darbiem, publikā tas lielā­kus panākumus neguva. Pirmizrāde pagāja bez sajūs­mas. Kāds skatītājs, Rasina paziņa, gribēdams viņam iz­tapt, pastāstīja, ka bijis uz pirmizrādi un «Mizantrops» esot izgāzies. Lietderīgi atzīmēt, kā šim ļauna prieka pil­najam cilvēkam atbildēja Moljēra ienīstais Rasins. Viņš teica:
   — Tiešām jūs bijāt? Bet es ne. Un tomēr es jums ne­ticu. Nav iespējams, ka Moljērs būtu uzrakstījis sliktu lugu. Aizejiet un noskatieties vēlreiz.
   «Mizantropa» gaitu sākums iezīmējās ar kādu noti­kumu, kas Moljēram sagādāja raizes. Taču mēs jau zi­nām, ka bez kaut kā tāda Moljēra lugu grūti iedomā­ties. Parīzieši, kā paraduši, sāka šai lugā meklēt por­tretus un palaida runas, ka lugas varonis katrā ziņā esot kroņprinča audzinātājs hercogs de Montozjē. Šīs runas vienā mirklī nonāca līdz hercogam. Viņam ne­bija ne mazākā priekšstata par Moljēra lugu, tomēr viņš nekavējoties nosprieda — ja nu Moljērs parādījis viņu, tad, bez šaubām, smieklīgā veidā. Hercogs kļuva nikns un paziņoja, ka, tiklīdz Moljēru satikšot, ar nūju sadauzīšot viņu līdz nāvei. Pakalpīgi draugi hercoga draudus pavēstīja Moljēram un izraisīja neiedomāja­mas šausmas cilvēkā, kuram jau tāpat trūka garīgā līdz­svara.
   Moljērs visādi centās izvairīties no sastapšanās ar Montozjē, tomēr šis brīdis neizbēgami pienāca. Kad karalis skatījās «Mizantropu», uz izrādi ieradās arī Montozjē. Moljērs nolēma paglābties aiz kulisēm, bet, k^d izrāde beidzās, viņam tika paziņots, ka hercogs Montozjē lūdzot viņu atnākt, lai parunātos. Tad Mol­jēru sagrāba īsta baiļu lēkme — un pārsteigtajiem ziņ­nešiem vajadzēja viņu pārliecinātāka Montozjē nedomā nodarīt viņam neko ļaunu. Tad Moljērs, bāls un ar trī­cošām rokām, ieradās pie hercoga. Te viņa šausmas pārvērtās izbrīnā, jo Montozjē viņu apkampa un visiz- meklētākajos vārdos sāka Moljēram pateikties, apgal­vodams, ka jūtoties glaimots, ja varējis būt par proto­tipu tik cildena cilvēka portretam, kāds esot Alcests.
   Piedevām hercogs pateica dramaturgam daudz kompli­mentu un kopš tās reizes sāka izturēties pret Moljēru ārkārtīgi laipni. Visinteresantākais tomēr tas, ka, vei­dojot sava Alcesta tēlu, Moljēram ne prātā nenāca hercogs Montozjē.
   Taču, neraugoties uz sekmēm galmā un lugas vērtī­gajām īpašībām, labus ienākumus Palērojāla teātrim tā tomēr nedeva, un aktieri staigāja apkārt savam direk­toram un lūgšus lūdzās viņam kaut ko jaunu, aizrādī­dami, ka pat «Atila», sirmā Pjēra Korneija luga, ko tas bija iesniedzis Palērojālam, nākotnē solot gaužām maz.

23. nodafa MAĢISKAIS KLAVESĪNS

   Lūgto jaunumu aktieri saņēma, un 1666. gada sestajā augustā izrādīja jaunu Moljēra farsu «Ārsts pret paša gribu». Farss bija ļoti jauks, parīziešiem ārkārtīgi pa­tika un deva lieliskus ienākumus — ap septiņpadsmit tūkstošus livru sezonā. Taču Moljērs pats, plecus raus­tīdams, paziņoja, ka šis farss esot sīkums un blēņas, ka tagad esot jādomā nevis par farsiem, bet par to, ko varētu sagatavot lielajiem svētkiem, kādi decembrī bija paredzēti Senžermēnanlē. Te jāatzīmē kāds ievē­rojams notikums, kas norisinājās krietni pirms šiem svētkiem un pirms uzveduma «Ārsts pret paša gribu», tomēr tai pašā gadā.
   Francijā tajā laikā pastāvēja kāda bērnu trupa, ko sauca par Kroņprinča komediantu trupu. To vadīja Re- zēna kundze, ērģelnieka Rezēna sieva. Kādu laiku trupa spēlēja provincē, bet tad parādījās Parīzē. Rezēna kundzes dzīvesbiedrs, acīm redzot, izcēlās ar apbrīno­jamām izgudrotāja spējām, un, licis tās īsti lietā, viņš galu galā izgudroja klavesīnu, kas pēc Rezēna izvēles varēja nospēlēt dažādus skaņdarbus bez jebkādas cil­vēka roku līdzdalības, vārdu sakot, maģisku klavesīnu. Pats par sevi saprotams, ka uz publiku šis burvju in­struments atstāja graujošu iespaidu, un tad tika pavē­lēts klavesīnu nodemonstrēt galmā, jo baumas par to bija sasniegušas arī karali.
   Demonstrējumam bija bēdīgas sekas: izdzirdusi pir­mās patstāvīgi spēlējošā instrumenta skaņas, karaliene paģība. Karalis, kuru, acīm redzot, bija grūti pārsteigt ar apšaubāmiem brīnumiem, pavēlēja instrumentu at­vērt, un te nu, skatītāju pārsteiguma saucieniem ska­not, no klavesīna izvilka čokurā sarāvušos, nomocī­jušos un drausmīgi netīru puišeli, kurš bija spēlējis uz iekšējās klaviatūras.
   Zēnu sauca Mišels Barons. Viņš bija mirušā Burgun- gas Viesnīcas komedianta Andrē Barona dēls un spēlēja Rezēna kundzes bērnu trupā. Pusaudži bija snieguši vai­rākas izrādes Palērojālā, pie kam visi ievēroja, ka trīs- padsmitgadīgais bārenis Barons apveltīts ar reti sasto­pamu skaistumu un bez tam ar vēl neredzētām aktiera dotībām.
   Moljērs visiem paziņoja, ka zēns ir franču skatuves nākošā zvaigzne. Viņš izrāva Baronu no Rēzena kun­dzes rokām un pieņēma zēnu audzināt savā mājā. Iz­šķīries ar sievu un vairs ar viņu nesaistīts nekā citādi kā tikai ar kopējo dzīvokli un darbu teātrī, vientuļais un slimais direktors ārkārtīgi pieķērās talantīgajam pui­sēnam. Viņš to aprūpēja kā dēlu, centās labot zēna ne­valdāmo un izaicinošo raksturu un skoloja teātra māk­slā, īsā laikā gūdams ļoti lielus panākumus.
   Barona uzturēšanos Moljēra mājās sarežģīja tas, ka Armanda sāka viņu nīst. Un bija grūti pateikt, kas tam par cēloni. Ļoti iespējams, ka te liela nozīme bija tam, ka Moljērs sāka Baronam rakstīt īpašu Mirtila lomu varoņpastorālē «Meliserta», ko Moljērs gatavoja karaļa svētkiem decembrī.
   Šie svētki, kas tika nosaukti par «Mūzu baletu», sā­kās decembrī Senžermēnā. Lielais balets, kura libretu sarakstīja šīs nozares speciālists Isaks de Benserads, tika nodejots ar milzu panākumiem, sevišķi tāpēc, ka tajā atkal dejoja pats karalis, bet kopā ar viņu — La­vai jeras jaunkundze. Bet, kad pienāca «Melisertas» kārta, to izdevās nospēlēt tikai vienu reizi, tālākās iz­rādes izjauca Armanda un Barons. Pirms pašas «Meli­sertas» izrādes Armanda, galīgi satracināta vai nu par Barona nekautrīgo izturēšanos, vai arī par to, ka «Me­liserta» jutās atbīdīta otrajā vietā, saņemdama nelielo ganes Eroksenas lomu, iecirta Baronam pliķi.
   Lepns kā pats velns, zēns aizdrāzās pie Moljēra un stingri paziņoja, ka iet prom no trupas. Moljērs gandrīz vai "raudāja, lūgdams viņu palikt, taču Barons nepiekā­pās, un direktoram tik tikko izdevās viņu pierunāt; lai neizjauc vismaz pirmizrādi un nospēlē Mirtilu. To Ba­rons bija ar mieru darīt, vienreiz nospēlēja, bet pēc tam viņam pietika drosmes doties pie karaļa, nosūdzot vi­ņam Armandu un lūgt atļauju aiziet no Moljēra trupas.
   Karalis viņam to atļāva, un Barons atgriezās savā agrākajā dzīvē, proti, devās pie Rezēna kundzes.
   Moljēru pārņēma neaprakstāmi sirdēsti. Nebija ar ko aizstāt Baronu Mirtila lomā. «Melisertu» vajadzēja noņemt no repertuāra, un Moljērs īsā lakā uzmeta tukšu un nenozīmīgu pastorāli «Koridons» ar visādiem dejo­jošiem čigāniem, burvjiem, dēmoniem un tamlīdzīgiem personāžiem. «Koridons» tika ietverts «Mūzu baletā», tomēr šo darbu glāba vienīgi tas, ka Lullī tam sacerēja ļoti jauku mūziku.
   Bez «Koridona» Moljērs svētkos iesaistīja vēl trešo darbu — viencēliena komēdiju baletu «Sicīlietis jeb Mīlestības gleznotājs» un izrādīja to 1667. gada piek­tajā janvārī.
   Pēc Senžermēnas svētkiem Moljērs iegūla, šoreiz sa­sirgdams visai nopietni: sākās plaušu asiņošana. Tad nu Moljēram tuvie cilvēki stipri uztraucās, un ārsti viņam lika nekavējoties braukt prom no Parīzes. Tas bija labs padoms. Moljēru aizveda uz laukiem un sāka pareizi ārstēt, liekot dzert daudz piena. Jūnijā izdevās viņu da­būt atkal uz kājām, tā ka viņš varēja atgriezties teātrī un vasaras sezonā spēlēt.

24. nodaļa VIŅŠ ATDZIMST UN ATKAL MIRSt

   Savādi, ka mūsu komiķi nekā nespēj iz­tikt bez valdības. Bez tās pie mums neizraisās neviena drāma.
   Gogolis, «Teātra izbraukums»
   1667. gads bija nozīmgs un nemaz nelīdzinājās iepriekšējam pelēcīgajam gadam. Tiem diviem cilvē­kiem, kuru dzīvi es izsekoju, Francijas karalim un
   Palērojāla trupas direktoram, šai gadā radās katram pa idejai.
   Karaja ideja bija tāda, ka viņa sievai Marijai Terēzei, pirms diviem gadiem mirušā Spānijas karaļa Filipa IV meitai, ir mantojuma tiesības uz spāņu īpašumiem Nī­derlandē. Tagad karalis sāka šo domu pamatīgi apsvērt.
   Karaļa komedianta ideja nebija tik nozīmīga, taču tā viņu vilināja tikpat spēcīgi kā karali iecere par jaunu zemju pievienošanu Francijai. Kad ārstēšanas rezul­tātā Moljēram no vaigiem pazuda aizdomīgie sārtie plankumi un viņa acīs izgaisa nelādzīgais drudžainais spožums, direktors izvilka no skapja «Tartifa» rok­rakstu un sāka to pielabot. Vispirms viņš Tartifu pār­dēvēja par Panulfu, pēc tam novilka Panulfam garīdz­nieka tērpu un pārvērta viņu par laicīgu cilvēku. Pēc tam viņš izsvītroja daudzos citātus no Svētajiem rak­stiem, visādi centās nogludināt asās vietas un krietni pastrādāja pie fināla.
   Fināls izdevās lielisks. Kad blēdis Tartifs, tagadējais Panulfs, jau svin uzvaru, ir izputinājis godīgus cilvēkus un jau šķiet, no viņa vairs nekur nav glābiņa, tāds to­mēr rodas, un to sniedz karalis. Krietnais policijas virs­nieks, kas nokrīt kā no debesīm, ne vien pašā īstākajā un pašā pēdējā brīdī nelieti notver, bet saka arī ietek­mīgu monologu, no kura kļūst skaidrs, ka tik ilgi, kamēr pastāvēs karalis, godīgiem cilvēkiem nav ko raizēties un neviens krāpnieks neizspruks karaļa ērgļa skatie­nam. Lai dzīvo policijas virsnieks, un lai dzīvo karalis! Nemaz nevaru iedomāties, kur de Moljēra kungs bez viņiem būtu radis atrisinājumu savam «Tartifam». Tā­pat nezinu, kur gadus simt septiņdesmit vēlāk manā tā­lajā dzimtenē kāds cits slims satīriķis būtu radis atrisi­nājumu savai diezgan pazīstamajai lugai «Revidents», ja īstajā laikā no Sanktpēterburgas nebūtu atauļojis žandarms ar zirga asti pie cepures.
   Pabeidzis labojumus un apmierināts tos pārskatījis, autors sāka izgudrēm lenkt karali. Bet tas savukārt, pa­cēlies lielos augstumos, meta slaidus lokus gaisā, neno- laizdams acu no Nīderlandes, kas pletās tur lejā. Ka­mēr spāņu juristi smalki un pamatīgi pierādīja, ka Ma­rijai Terēzei un tātad arī karalim Luijam XIV nav nekādu tiesību pretendēt uz spāņu īpašumiem, karalis, nospriedis, ka šī lieta pārāk ievelkas garumā, neturpi­nāja to vairs juridiskā plāksnē. Viņam jau viss bija sa­gatavots. Karaļa ministri jau bija visu saskaņojuši ar Portugāli, Angliju un citām zemēm, un gaisā pēkšņi iestājās draudīgs klusums, kāds parasti mēdz iestāties pirms negaisa. Parīzē sākās rosība. Krāšņi tērptie kava­lieri piepeši kļuva nopietni, sāka izvairīties no izprie­cām un aplika kaujas apmetņus.
   Palērojāla trupas direktors uzskatīja šo acumirkli par izdevīgu. Apburoši smaidīdams, viņš nostājās karaļa priekšā, parādīja viņam rokrakstu un pastāstīja, kā viņš pārveidojis lugu. Karalis vēlīgi raudzījās komedi­antā un, par kaut ko citu domādams, laikam pateica kaut ko nenoteiktu, apmēram tā, ka viņam, patiesību sakot, neesot nekas pret šo lugu … Moljēram iemirdzējās acis, un viņš atstāja karaļa pieņemamo istabu.
   Kavaliera de Moljēra vietā nekavējoties ienāca ka­raļa ataicinātais maršals Tirens, un Spānijā un Nīder­landē nepaguva notikušo lāgā apjēgt, kad franču ka- valērija jau drāzās uz Nīderlandi. Sākās karš.
   Tālu prom no lielgabalu dārdoņas Moljēra kungs un viņa komedianti ārkārtīgā satraukumā mēģināja «Tar­tifu» ar jauno nosaukumu «Krāpnieks». Piektajā au­gustā, neaizmirstamajā pirmizrādes dienā, publika plūda uz Palērojālu. Ienākumi sakāpa līdz tūkstoš de­viņsimt livriem, un panākumi bija milzīgi. Taču jau nā­košajā dienā Palērojālā ieradās Parīzes parlamenta iz­pildītājs un nodeva Moljēra kungam parlamenta pirmā prezidenta Gijoma de Lamuanjona oficiālu priekšrakstu nekavējoties pārtraukt «Krāpnieka» izrādes.
   Moljērs aizsteidzās pie Orleānas hercogienes, un viņa aizsūtīja pie prezidenta kādu no savām uzticības perso­nām. Prezidents atbildēja, ka diemžēl neko nevarot lī­dzēt, jo neesot karaļa atļaujas «Krāpnieku» izrādīt. Tad Moljērs devās pie prezidenta, paaicinājis līdzi uzticīgo draugu Bualo, kuram ar Lamuanjonu bija labas attiecī­bas. Prezidents Moljēra kungu pieņēma laipni jo laipni un ne tikai nemocīja autoru ne ar kādiem pārmetumiem par bezdievību, un ne tikai nenosauca viņa lugu par bīstamu, bet, tieši otrādi, pienācīgi novērtēja Moljēra kunga talantu, izteikdams dažādus komplimentus. La- muanjons bija visai pieklājīgs, taču sarunas beigās kategoriski atteicās dot atļauju «Krāpnieka» izrādīšanai, pirms šo jautājumu nebūs izlēmis karalis.
   Ne par vienu citu no savām lugām Moljērs necīnījās tik neatlaidīgi kā par «Tartifu». Viņš ataicināja savu uzticamo biedru, skolnieku un draugu Lagranžu un kopā ar viņu arī la Toriljēra kungu, palūdza viņus tū­daļ sadabūt pasta karieti un cik jaudas steigties uz Flandriju, uz karaļa mītni.
   Lagranžs un la Toriljērs paņēma līdzi tūkstoš livru un ielika somā Moljēra garo vēstuli, kuru dramaturgs no­beidza ar lūgumu valdniekam aizstāvēt viņu pret visu Tartifu neganto naidu, Tartifu, kuru esamība atņemot iespēju domāt par komēdiju — kaut vai pašu nevainī­gāko — sacerēšanu. Šai pašā lūgumā Moljērs apgalvoja karalim, ka ar savu lugu vēlējies vienīgi izklaidēt mo­narhu pēc slavenā karagājiena, gribējis tikai vienu — likt pasmaidīt tam, kura vārdu dzirdot dreb visa Ei­ropa … Moljērs apkampa Lagranžu un la Toriljēru, un astotajā augustā kariete, kas abus veda uz Flandriju, nozuda ceļa putekļu mākoņos.
   Vārdi «Tartifs» un «Krāpnieks» tika Parīzē daudzi­nāti bez mitas, un vienpadsmitajā datumā pēkšņi no- granda jaunums. Visa Parīze lasīja arhibīskapa vēstī­jumu. Tas bija ļoti ietekmīgi uzrakstīts un iesākās tā:
   «Kā mūsu fiskāls mums ziņoja, piektdien, šī mēneša piektajā datumā, kādā no pilsētas teātriem tikusi ar jaunu virsrakstu «Krāpnieks» izrādīta ārkārtīgi bīstama komēdija, kas jo vairāk kaitē reliģijai tāpēc, ka, itin kā nosodot liekulību un viltus dievbijību, dod ieganstu no­sodīt katru, kas izrāda ari patiesu dieva bijāšanu…»
   Parīzieši šausminājās un lasīja vēstījumu, Moljēra ienaidnieki priecājās, teātra mīļotāji, kas piektajā da­tumā nebija paguvuši izrādi noskatīties, gremzās, bet arhibīskaps savā vēstījumā tālāk sacīja, ka viņš, apzi­nādamies, cik bīstama ir dievbijības nopulgošana, it īpaši tādā brīdī, kad diženais karalis savu dzīvību pa­kļāvis briesmām valsts labā un kad klātos skaitīt kvē­las lūgšanas par viņa svētās personas labklājību un par to, lai viņam tiktu dāvāta uzvara, viņš, arhibīskaps, aiz­liedzot ne vien izrādīt, bet arī lasīt vai klausīties šo ko­mēdiju gan publiski, gan arī jebkādās privātās sanāk­smēs, bet nepaklausīgie tikšot izslēgti no baznīcas. Ar­hibīskaps pavēlēja svētās Marijas Madaļas un svētā Se- verīna baznīcu pārziņiem sekot, lai viņa pavēle tiktu izpildīta.
   «Uzrakstīts Parīzē un ar mūsu spiedogu apliecināts tūkstoš sešsimt sešdesmit septītā gada augusta vienpa­dsmitajā dienā.»
   Šis vēstījums bija gaužām nozīmīgs, to aptvēra pat naivi ļautiņi, un parīzieši saprata, ka «Krāpnieks» cīņu zaudējis. Taču Moljērs izdarīja vēl vienu mēģinājumu aizstāvēt savu sirdij dārgo sacerējumu. Kāds no viņa draugiem, iespējams, vesela grupa, publicēja vēstuli «Krāpnieka» aizstāvībai, tomēr tā neko nelīdzēja.
   Tad Moljēram Parīze apriebās. Viņš pārtrauca izrā­des Palērojālā līdz Lagranža un Toriljēra pārbraukša­nai, aizbrauca uz Oteijas ciemu, netālu no Parīzes, un tur pie de Bofora kunga par četrsimt livriem gadā noī­rēja dzīvokli. De Bofors Moljēram piešķīra virtuvi, ēdamistabu, guļamistabu, divas istabas mansardā un tie­sības pastaigāties parkā. Bez tam Moljērs, atsevišķi mak­sādams divdesmit ekiju, noīrēja istabu tādam gadīju­mam, ja kāds no draugiem atbrauktu uz Oteiju viņu ap­ciemot. Viņš norunāja ar Armandu, ka Esprīmadlēnu ņems sev līdzi un Oteijā nodos privātā pansijā. Viņi arī vienojās, ka virēja Lafore (kurai, kā Parīzē mēļoja, Mol­jērs pirmajai lasot skaļi priekšā savas jaunās komēdijas, lai pārliecinātos, vai tās izraisa smieklus vai ne) brauks uz Oteiju gatavot ēdienu, kad Moljēram būs viesi, bet ik­dienas darbiem viņš pieņēma kalponi Martīnu. Uz Otei­jas mansarda istabām viņš atveda sev līdzi Plutarhu, Ovī- diju, Horāciju, Cēzaru un Herodotu, kā arī fizikas trak­tātu, ko bija sarakstījis viņa draugs Roo, ar Moljēram veltītu autora ierakstu.
   Tā «Tartifa» autors aizbēga no Parīzes.
   Ciemos atbraukušiem draugiem domātā istaba gan ilgi tukša nestāvēja, tajā apmetās īstais uzticamais draugs Klods Šapels. Ieradies viņš tur iekārtojās uz ilgāku laiku, pieblīvēdams istabu ar vīna pudelēm. Tas bija viņš, kas mierināja savu klases biedru un pastaigā­jās kopā ar viņu pa Bofora kunga dzeltējošo parku. Septembrī, kad parkā lapas bija jau pavisam nodzeltē­jušas, Oteijā, pat nenomazgājuši ceļa putekļus, ieradās Lagranžs un Toriljērs. Apkampuši direktoru, par vēstnešiem sūtītie komedianti ziņoja, ka viņa majestāte esot pie labas veselības un karagājiens gūstot panāku­mus. Kas attiecoties uz «Tartifu», tad karalis lūgumu uzņēmis labvēlīgi, tomēr jautājumu par lugas izrādī­šanu vēlējis atlikt līdz viņa pārnākšanai no kara.
   Karalis guva karā uzvaru, bet de Moljēra kungs, kurš tikpat neatlaidīgi karoja par savu «Tartifu», tika sa­kauts. Viņš bija piecēlis no miroņiem savu Lācaru, taču tas nodzīvoja vienīgi piektā augusta vakaru.

25. nodala AMFITRIONS

   Lauki un daba Moljēram nebija tuvi. Mūsu komedi­ants bija īsts pilsētnieks, Parīzes dēls. Taču nelaimīgā ģimenes dzīve un daudzu gadu darbs bez atpūtas bija viņu novārdzinājuši, un Oteijas trimda bija kļuvusi ne­pieciešama. Moljērs ierobežoja savus sakarus ar Parīzi, uzturēdamies vienīgi teātrī un galmā, bet dienas, kad nebija izrāžu, pavadīja Oteijas mansardā, vērodams, kā dažādos gadalaikos mainās Bofora parks. Sapels vispār bija pilnīgi apmeties uz dzīvi Oteijā, turklāt laiku pa laikam sabrauca citi draugi: Bualo un Lafontēns, kuriem reizēm pievienojās grāfs Heijeraks, diplomāts un liels Moljēra darbu cienītājs, un grāfs de Zonzaks, Sapēla draugs.
   Kompānija ieradās Oteijā, lai atrautu Moljēru no darba, papļāpātu par literatūru, skaļi nolasītu citu sa- sarakstītas nelādzīgas dzejas un sacerētu epigrammas, turklāt arī par Parīzes arhibīskapu Perefiksu. Sīs sanāk­smes parasti beidzās ar vakariņām Sapēla istabā, un tās visiem, it īpaši Zonzakam, ārkārtīgi iepatikās.
   Reiz šādām vakariņām Sapels nezin kādēļ iegādājās divkāršu daudzumu vīna. Moljērs jutās slikti, viņš tikai uz mirkli ienāca pie jautrās sabiedrības, dzert atsacījās un aizgāja savās istabās. Bet pārējie vakariņoja līdz pulksten trijiem naktī, un tad viņam kļuva skaidrs, ka dzīve ir pretīga. Runas teica galvenokārt Sapels. Oteijā jau sen gulēja, un jau sen bija nodziedājuši gaiļi.
   — Viss iznīkst un zūd un ir tikai pīšļil — draudīgā balsī sauca Sapels, kaut kur bargi norādīdams ar pirkstu.
   —          Mēs domājam tieši tāpat kā tu, — pudeles brāļi viņam piebalsoja, — turpini, Sapel!
   Tad Sapels uzgāza sev virsū glāzi sarkanvīna, tas viņu satrauca vēl vairāk, un viņš atsāka:
   —          Jā, mani nabaga draugi, viss ir tikai pīšļi! Parau- gieties apkārt un sakiet man — ko jūs redzat?
   —          Mēs neredzam nekā laba, — Bualo viņam piekrita un rūgti palūkojās apkārt.
   —          Zinātne, literatūra, māksla — tukšums un niecība vien! — Sapels kliedza. — Bet mīla? Kas ir mīla, mani nelaimīgie draugi!
   —    Tā ir krāpšana, — Zonzaks atbildēja.
   —           Gluži pareizi! — Sapels atsaucās un turpināja: — Visa dzīve ir bēdas, netaisnība un likstas, kas mūs ielenc no visām pusēm. — Te nu Sapels sāka raudāt.
   Kad satrauktie draugi bija viņu mazliet nomierinā­juši, viņš beidza savu runu ar kvēlu aicinājumu:
   —          Kas gan mums, draugi, atliek? Ja reiz dzīve ir tāda bēdu ieleja, tad tā bez kavēšanās jāizbeidz! Mani draugi, ejam slīcināties! Redziet, tur aiz loga ir upe, kas mūs aicina pie sevis!
   —          Mēs ejam tev līdzi, — draugi piebalsoja, un visa kompānija ņēmās apjozt zobenus un mest plecos apmet­ņus, lai dotos uz upi.
   Kņada pieauga. Tad atvērās durvis un uz sliekšņa, apmetnī ietinies, ar naktsmici galvā un sveces galiņu rokā parādījās Moljērs. Viņš ieraudzīja ar sarkanvīnu nolieto galdautu, notecējušās sveces.
   —    Ko jūs te darāt? — viņš noprasīja.
   —          Mūsu dzīve ir nepanesama, — Sapels viņam rau­dādams atbildēja, — Moljēr, paliec sveiks uz mūžu! Mēs ejam slīcināties.
   —          Tā ir laba doma, — Moljērs skumji atbildēja, — tikai tas nav labi, ka esat aizmirsuši mani. Es taču esmu jūsu draugs.
   —           Viņam taisnība! Tā bija cūcība no mūsu puses! — atzina sarūgtinātais Zonzaks. — Nāc mums līdzi, Mol­jēr!
   Tad draugi skūpstīja Moljēru un sauca:
   —    Ejam!
   —    Nu, ko tad vairāk, sacīts — darīts, — Moljērs no­teica, — taču uzklausiet mani, draugi. Nav labi slīci­nāties naktī pēc vakariņām, jo cilvēki runās, ka esam to izdarījuši dzērumā. Šādos gadījumos tā nemēdz rīko­ties. Liksimies tagad gulēt, līdz rītam nosnaudīsimies, bet pulksten desmitos nomazgājušies un saposušies, ar lepni paceltām galvām dosimies uz upi, lai visi redzētu, ka mēs slīcināmies kā īsti domātāji.
   —   Tā ir ģeniāla doma! — Sapels iesaucās un atkal noskūpstīja Moljēru.
   —    Esam ar tevi vienis prātis, — Zonzaks piebalsoja un gluži negaidot aizmiga, nolicis galvu starp glāzēm.
   Moljēram bija vajadzīga turpat vai stunda, lai ar Martinas un divu sulaiņu palīdzību atbrīvotu nākošos slīkoņus no zobeniem, parūkām un svārkiem un katram sarīkotu guļas vietu. Un, kad viss bija nokārtots, Mol­jērs devās uz savu istabu, bet, tā kā miegs jau bija iz­traucēts, viņš sēdēja un lasīja līdz saullēktam.
   Nākošajā rītā masveidīgā pašnāvība nezin kādēļ tika atcelta.
   Stāsta, ka indiešu literatūrā esot interesants, bet visai piedauzīgs stāsts par to, kā viens no dieviem pieņēmis cilvēka izskatu un, izmantojot vīra prombūtni, pavedis viņa sievu. Kad vīrs atgriezies, tad, lai noskaidrotu, kurš ir īstais vīrs, tiesa abiem pretendentiem sarīkojusi sacensības mīlestībā, pie tam uzvarējis, protams, dievs,
   Klejojošo sižetu par dievu, kurš pieņem vīra izskatu, izmantojis grieķu autors Eiripīds un romiešu — Pļauts. Ar šo sižetu bija nodarbojušies arī franči — dramaturgs Rotrū sarakstīja lugu «Sozijs», ko uzveda 1636. gadā. Aizgūdams sižetu no minētajiem autoriem, Moljērs lie­liskos pantos ar oriģināliem ritmiem sarakstīja ko­mēdiju «Amfitrions» un pirmoreiz to izrādīja 1668. gada trīspadsmitajā janvārī.
   Lugu tajā sezonā izrādīja divdesmit deviņas reizes, un tā deva vislielākos ienākumus. Nākošās vietas pēc iz­rāžu skaita ieņēma ar teātri saradušā de Vizēs luga «Modernā atraitne», Moljēra «Sicīlietis» un vecā Kor­neija «Atila». Taču ienākumu ziņā šīs lugas tālu atpalika no «Amfitriona».
   Saskaņā ar savu paradumu veltīt lugas augstu stāvo­šām personām Moljērs «Amfitrionu» veltīja visgaiša-
   jam princim Kondē, iepīdams veltījumā asprātīgu pie­zīmi par to, ka lielā Kondē vārdu, protams, pareizāk būtu likt priekšgalā armijai nekā grāmatai.
   Par godu miera noslēgšanai un tam, ka Francijai pie­vienoja daļu Flandrijas, tika sarīkoti svētki Versaļas jaunierīkotajos dārzos. Un galma dramaturgs Moljērs šiem svētkiem uzrakstīja trīscēlienu komēdiju prozā «Zoržs Dandēns jeb Pieviltais vīrs». Lugā darbojas kāds buržuā, kurš, gribēdams saradoties ar dižciltīga­jiem, apprec aristokrāti un kļūst par nelaimīgu cilvēku, jo sieva viņu nekrietni krāpj.
   Kad luga jau bija gatava un nāca zināms tās saturs, draugi Moljēru brīdināja, ka Parīzē ir kāds cilvēks, kurš,, bez šaubām, Žoržā Dandēnā saskatīs sevi, sacels briesmīgu troksni un uzsāks kaut kādu naidīgu pret­darbību. Moljērs pateicās par brīdinājumu un sacīja, ka atradīšot līdzekļus, kā šo cilvēku samierināt ar lugu. Tajā pašā vakarā pieredzējušais direktors, sastapis te­ātrī to buržuā, kurš varētu saskatīt sevi Dandēnā, pie­gāja viņam klāt un, apvaicājies, kad viņam būs brīvs laiks, laipni pavēstīja, ka gribētu pie buržuā nolasīt savu jauno lugu. Pārsteigtais buržuā atteica, ka esot brīvs kurā katrā laikā, piemēram, nākošajā vakarā, un tūdaļ pēc izrādes aizbrauca saaicināt viesus.
   — Vai jūs mani rīt neapciemotu? — viņš aicināja, braukādams krustām šķērsām pa Parīzi. — Pavadīsim kopā vakaru. Jā, pie reizes, — viņš dzedri piebilda, — Moljērs lūdza atļauju nolasīt pie manis savu jaunāko lugu.
   Nakošajā dienā Moljērs tikko spēja aizspraukties līdz galdiņam šī buržuā viesistabā, tik daudz bija sa­nācis ļaužu, bet pats saimnieks kopš šīs lasīšanas rei­zes kļuva par dedzīgu Moljēra cienītāju.
   «Dandēnam» drīz vien sekoja otra ļoti nozīmīga ko­mēdija ar nosaukumu «Skopulis», tā ka var droši teikt, ka Oteijas gaiss uz slimo Moljēru iedarbojās labvēlīgi: 1668. gads bija ražīgs gads.
   Šī gada pēdējās dienās, precīzāk sakot, vienpadsmi­tajā decembrī, no dzīves šķīrās Terēze Marķīza Di- parka, pirms nāves guvusi slavu ar Rasina Androma- has lomas izpildījumu Burgundas Viesnīcā. No šīs pa­saules bija aizgājusi valdzinoša dejotāja, kas savos
   brieduma gados izvērtās par izcilu traģisko aktrisi. Un de Moljērs piedeva nodevīgajai komediantei visas no­devības un novēlēja mieru viņas pīšļiem.

26. nodaļa DIžA ATDZIMŠANA

   Kurš gan spēj izdibināt komediantu dzīves līkumotos ceļus? Kurš gan pasacīs, kādēļ lugu, ko nedrīkstēja uz­vest 1664. un 1667. gadā, kļuva iespējams uzvest 1669. gadā?
   Šī gada sākumā karalis, pieaicinājis Moljēru, teica:
   — Es jums atļauju izrādīt «Tartifu».
   Moljērs tvēra ar roku pie sirds, taču tika ar sevi galā, goddevīgi paklanījās karalim un izgāja. Viņš nekavē­joties sāka mēģinājumus. Tartifa loma tika uzticēta di Kruazī, pats Moljērs spēlēja Orgonu, Jubers — Per- nela kundzi, Toriljērs — Kleantu, Lagranžs — Valēru, bet Mariannu — Debrī kundze un Elmīru — Armanda. Pirmizrāde atdzimušajai lugai, kuras nosāukums tagad bija «Tartifs jeb Krāpnieks», notika piektajā februārī. Teikt, ka šī luga guva panākumus, būtu par maz. «Tar­tifa» pirmizrāde bija vesels notikums Parīzes teātru dzīvē, ienākumi sasniedza vēl nepieredzētu skaitli — divtūkstoš astoņsimt sešdesmit livrus.
   Tieši pirmizrādes dienā Moljērs uzrakstīja karalim vēstuli:
   «Majestāte! Kāds ļoti godīgs ārsts, pie kura man ir tas gods ārstēties, apsola pagarināt manu mūžu vēl par trīsdesmit gadiem, ja es viņa labā izlūgšos no Jūsu ma­jestātes kādu laipnību. Par atbildi uz to es viņam sa­cīju, ka tik daudz no viņa nemaz neprasu un būšu ap­mierināts, ja viņš apņemsies kaut vai nenogalināt mani.
   Šī laipnība, valdniek, ir Jūsu Vensenas kapelas ka- noniķa vieta, kas pašlaik ir brīva. Vai gan es uzdrīk­stēšos arī to vēl lūgt no Jūsu majestātes tieši «Tartifa» dižās atdzimšanas dienā, atdzimšanas, kas nākusi ar Jūsu labvēlību? Pateicoties tai, es izlīgu ar svētuļiem. Tāpat, pateicoties tai, es izlīgšu ar ārstiem.
   Bez šaubām, ar to man būtu izrādīts uzreiz pārāk
   daudz laipnības, taču Jūsu majestatei tas varbūt neno­zīmē tik daudz.
   Godbijības pilnā cerībā gaidu atbildi uz savu lūgumu.»
   Bija runa par kanoniķa vietu ārsta Movilēna dēlam.
   Karalis atsauca Moljēru pie sevis, un atkal, tāpat kā pirms dažiem gadiem pēc pirmā triju «Tartifa» cēlienu uzveduma, viņi palika vienatnē. Karalis paraudzījās Moljērā un nodomāja: «Cik stipri gan viņš novecojis!»
   —   Ko tad šis ārsts dara jūsu labā? — karalis apvai­cājās.
   —    Majestāte! — Moljērs viņam atbildēja. — Mēs ar viņu pļāpājam par visu ko. Laiku pa laikam viņš man izraksta zāles, un tikpat rūpīgi, kā viņš man tās izrak­sta, es tās nedzeru un arvien izveseļojos, jūsu majes­tāte.
   Karalis sāka smieties, un ārsta Movilēna dēls acu­mirklī dabūja tīkoto kanoniķa vietu.
   «Tartifam» sezonā notika trīsdesmit septiņas izrādes, un, kad sezonas beigās noslēdza rēķinus, noskaidro­jās, ka «Skopulis» ienesis desmit ar pusi tūkstošus livru, «Zoržs Dandēns» — sešus tūkstošus, «Amfitrions» — divi tūkstoši simt trīsdesmit livru, «Mizantrops» — di­vus tūkstošus, Pjēra Korneija «Rodoguns» dīvainu skaitli — astoņdesmit astoņas livras, bet «Tartifs» — četrdesmit piecus tūkstošus.

27. nodala DE PURSONJAKA KUNGS

   Cilvēki, kas bija dzīvojuši vienā laikā ar manu va­roni, cits pēc cita atstāja šo pasauli, Divdesmit dienas pēc «Tartifa» pirmizrādes nomira Moljēra gluži vār­gais tēvs — Zans Batists Poklēns. Ak, jau sen bija pagā­juši tie laiki, kad komediants iesācējs skraidīja pie tēva un lūdzās no viņa naudu, iedvesdams tēvam šausmas. Tēva mūža beigās viss izmainījās, un dažu labu reizi slavenais dēls izglāba veco Poklēnu no grūtībām.
   Tā nu tēvs no dzīves aizgāja, bet dēls turpināja strā­dāt. 1669. gada rudenī Luijs pavēlēja sarīkot Šamborā
   svētkus, un de Moljērs tiem sacerēja farsu ar baletu «De Pursonjaka kungs».
   Attēlots bija kāds Limožas muižnieks Pursonjaks, kuru, Parīzē iebraukušu, parīzieši izzobo un apmuļķo. Parīzieši daudzināja un, acīm redzot, gluži pamatoti, ka prototips, kurš devis iespēju uz skatuves attēlot Pur- sonjaku, pašlaik atrodoties Parīzē. Kāds limožietis, iebraucis galvaspilsētā, nonācis Palērojālā uz izrādi un, skatuves malā sēdēdams, izturējies neglīti. Kaut kāda iemesla dēļ viņš saķildojies ar aktieriem un tos vis- rupjāķiem vārdiem nolamājis, par ko Moljērs viņu no­devis vispārējam apsmieklam. Ļaudis runāja, ka pro­vinces . viesis, noskatījies «Pursonjaku», esot sevi pazinis un tik ļoti apvainojies, ka gribējis iesūdzēt Mol­jēru tiesā, taču nez kādēļ nav to izdarījis.
   Citi melsa, ka, notēlodams uz skatuves smieklīgo limožieti, Moljērs gribējis atriebties par to, ka reiz Li- možā ticis izsvilpts un apmētāts ar āboliem. Tas gan maz ticams. Vai nu Moljērs būtu atriebies par to, kas no­ticis pirms divdesmit gadiem? Un ne jau tikai Limožā vien Moljēram meta ar āboliem!
   Un tas gan tiesa, ka Limožas muižnieki daudzkārt iz­smieti un smējējs bijis ne vien Moljērs, bet arī citi autori, jo limožiešiem patiesi raksturīgas daudzas nepa­tīkamas, smieklīgas īpašības un rupjības, ko vērīgie Un zobgalīgie parīzieši, bez šaubām, tūliņ pamanīja. Lūk, kādēļ Limožas iedzīvotājus jau pirms Moljēra attēloja literatūrā, izdomājot tiem smieklīgus un parupjus uz­vārdus.
   Kopš tā laika, kad Moljērs pirmoreiz savās komēdijās pieminēja ārstus, viņš atkal un atkal atgriezās pie tiem, atrazdams medicīnas fakultātē neizsmeļamu avotu zob­galībām. Arī «Pursonjakā» iepītas ainas ar smieklīgiem ārstiem un aptiekāriem, taču bez ārstiem komēdija aiz­skāra arī juristus. Tā nu mēs redzam, ka Moljērs savā laikā nebija vis velti mācījies tiesību zinātnes un savas zināšanas izmantoja, lai izsmietu mahinatorus.
   Pēc vispārēja atzinuma farss Moljēram bija iznācis paviršs un parupjš, taču lika smieties. Pursonjaku spē­lēja pats Moljērs, bet Jubērs — smieklīgo gaskonietes Lizetes lomu. Pirmoreiz farsu izrādīja 1669. gada sestajā oktobrī Šamborā karalim, bet pēc tam pārcēla uz Palē- rojāla skatuves, kur tas guva lieliskus panākumus. Farss deva vislielākos ienākumus sezonā, pārspējot pat «Tar­tifu», bet «Tartifam», gan stipri atpaliekot, sekoja «Žoržs Dandēns» un «Skopulis». ŠI sezona, kurā tika uzvests «Pursonjaks», ievērojama ar to, ka no trīsdesmit lugām, ko tajā izrādīja, divpadsmit bija Moljēra lugas.

28. nodala ĒĢIPTIETIS PARVĒRSAS NEPTŪNĀ, NEPTŪNS — APOLONĀ, BET APOLONS — LUIJĀ

   1670. gada sākumā karalis pavēlēja sarīkot Senžer- menanlē svinīgus svētkus un nosaukt tos par «Karalisko divertismentu».
   Sakarā ar to trīsdesmitajā janvārī karaļa trupa ar Moljēru priekšgalā ieradās Senžermēnā, lai tur spēlētu pieccēlienu komēdiju — baletu, kas saucās «Cildenie mīlētāji», tās sižetu Moljēram bija ieteicis karalis/Spo­žajā komēdijā un intermēdijās darbojās ne vien prin­ceses, karavadoņi un priesteri, bet arī nimfas, tritoni, voltižētāji uz koka zirgiem un pat diezin kādas dejojo­šas statujas.
   Pats Moljērs «Mīlētājos» spēlēja galma ākstu Kliti- dasu, bet baleta priekšnesumos piedalījās daudzi galma kavalieri. Sēdēdami uz klintīm, viņi tēloja jūras dievus un tritonus, pie tam šai ziņā izcilas spējas parādīja grāfs d'Armanjaks, marķīzs de Vilruā, brāļi Žengani, vecākais un jaunākais, kā arī daudzi citi. Taurēm gran- dot un pērļu gliemežvākiem klabot, no dzelmes iznira jūras dievs Neptūns, un visi tajā pazina karali. Pēc tam, divertismenta turpinājumā, karalis pārģērbās un pēdējā intermēdijā bengālisko uguņu gaismā parādījās saules dieva Apolona izskatā. Apolons dejoja, galminiekiem jūsmīgi sačukstoties.
   Viss norisinājās neparasti gludi, un šķita, arī nāko­šajās izpriecu dienās nerimsies cildinošās atsauksmes par karali, pēc tam plūstin plūdīs izsmalcinātas dzejas un dāmas tvīks, stāstīdamas, cik valdzinošs bijis ka­ralis grieķu tērpā. Taču nāca gluži neparedzēts starp­gadījums, kas ārkārtīgi sarūgtināja de Moljēra kungu.
   Nākošajā dienā pēc pirmās izrādes šīs aizkustinošās at­sauksmes par karaļa dejošanu pēkšņi sāka apsīkt un drīz vien noklusa pavisam. Galma žurnālā nebija ne vārda par to, ka izrādē piedalījies karalis. Un vēl pēc pāris dienām augstāk stāvošie galminieki uz naivu cil­vēku vaicājumiem, kā jūtoties karalis pēc uzstāšanās teātrī, strupi atteica:
   —    Viņa majestāte izrādē nepiedalījās.
   Viss noskaidrojās ļoti ātri. Izrādījās, ka tūliņ pēc iz­rādes karalim bija nonākusi rokās Rasina tikko uzrak­stītā traģēdija «Britaniks», kurā, starp citu, ir arī šādas par Romas imperatoru Nēronu teiktas rindas:
   Viņš izrādēs cēli uzstājas romiešu priekšā, Likdams teātri dimdināt balsij,
   Un skandina dzejoļus tur, un vēlas, lai visi tos slavē, Kamēr kareivji, pavēlei klausot, aplaudē viņam, cik spēka …
   Tas arī ir viss. Taču, tiklīdz Luijs XIV šo vietu bija izlasījis, viņš sayu uzstāšanos teātrī nekavējoties pār­trauca.
   —    Kaut viņu nelabais, to Zanu Rasinu! — Palērojāla direktors sēca klepodams un spļaudīdamies.
   Kad Senžermēnas svētki beidzās, Moljērs nodevās rūpēm par kārtējo vasaras sezonu. Aprīlī, aiziedams pensijā, trupu pameta klibais Luī Bežārs, iesaukts par Aso. Klibais aktieris bija nostrādājis kopā ar Moljēru divdesmit piecus gadus. Viņš iesāka, vēl būdams zēns, un kopā ar Moljēru bija pa dienvidu ceļiem saules svelmē soļojis pakaļ vēršu pajūgiem un spēlējis jaunus komiskus sulaiņus. Savu aktiera gaitu beigās viņš kļuva slavens, «Skopulī» nepārspējami tēlodams blēdīgo sulaini Laflešu — «klibo velnu», kā izsakās Harpagons. Luī Asais bija noguris, un trupa Moljēra vadībā svi­nīgā sanāksmē uzrakstīja aktu, ar kuru apliecināja, ka trupa, kamēr vien tā pastāvēs, apņemas Luī Bežāram maksāt gadā tūkstoš livru lielu mūža pensiju. Tā nu Luī Asais aizgāja atpūtā.
   Lai papildinātu trupu, Moljērs uzaicināja divus pro­vinces aktierus, vīru un sievu. Zans Pitels, citā vārdā Bovāls, savu karjeru sāka ar sveču izdzēsēja amatu un tikai vēlāk kļuva par aktieri. Viņa sieva Zanna de Bo- vāla traģēdijās tēloja karalieņu lomas, bet komēdijās — subretes. Moljēram bija jāpatērē daudz spēka, kamēr laulātais pāris apguva viņa sistēmu un atbrīvojās no provinciālām manierēm uz skatuves.
   Visam tūkstoš sešsimt septiņdesmitajam gadam va­jadzēja paiet vienā vienīgā līksmībā un svētkos karaļa dažādajās rezidencēs. Šo nemitīgo izpriecu virkni uz īsu laiciņu pārtrauca bēdīgs notikums: neveiksmīgā ārsta Valo rokās nomira Orleānas hercoga sieva An- rieta. Galms ietērpās sēru drānās, sprediķotājs Bosjē pie nelaiķes kapa teica ūdeņainu, krāšņām frāzēm piebār­stītu runu, kas galminieku acīs izvilināja asaras. Sēras beidzās tieši tajā dienā, kad pēc etiķetes pieklājas, un atkal atsākās svētki. Šamboras mežos ieskanējās ragi, un galms jāja medībās. Moljērs un Lullī — komponists, kura slava un spēks galmā pašlaik strauji pieauga, — saņēma pavēli sarakstīt Šamboras svētkiem jautru mu­zikālu komēdiju, taču ar stingru prasību, lai lugā tiktu parādīti turki.
   Iemesls bija tas, ka iepriekšējā gada rudenī karalis bija Versaļā pieņēmis turku deputāciju, ko vadīja kāds Solimana aga. Pieņemšana tika organizēta šādi: vis­pirms turkiem lika ļoti ilgi gaidīt un beidzot viņus pie­ņēma neiedomājami grezni iekārtotajā Jaunās Pils Ga­lerijā. Karalis sēdēja tronī, un tam mugurā bija tērps, kas izšūts ar briljantiem četrpadsmit miljonu livru vērtībā. «
   Taču pieredzējušais diplomāts Solimana aga pār­steidza franču galmu daudz lielākā mērā, nekā bija pa­redzēts pārsteigt viņu pašu. Solimans rādīja tādu seju, it kā Turcijā visi valkātu tērpus, ko rotā briljanti par četrpadsmit miljoniem livru. Vārdu sakot, viltīgie turki nemaz nesamulsa.
   Karalim turku delegācijas izturēšanās nepatika, un galminieki, pieraduši ievērot katru niecīgāko izmaiņu valdnieka sejā, veselu gadu izsmēja turkus kā mācē­dami. Tādēļ arī komponistam un dramaturgam bija uz­dots katrā ziņā iepīt lugā komisku ainu ar turkiem. Au­toriem par konsultantu iecēla kavalieri Loranu dArvjē, kurš bija uzturējies Austrumos un kuram vajadzēja abus iepazīstināt ar turku paražām un tikumiem. Mol­jērs, Lullī un dArvjē devās uz Oteiju un sastādīja lugas plānu. Jāteic, ka Moljērs strādāja ar mazliet ne­skaidru, varbūt pat smagu izjūtu. Viņš sāka saprast, ka topošajā izrādē par galveno tiks atzīta muzikālā un ba­leta daļa, kamēr viņa dramaturģiskā daļa atvirzīsies ot­rajā plāksnē. Viņš sāka baidīties no Lullī spēka un ietekmes, zinādams, cik milzīgu iespaidu uz karali at­stāj Džovani Batista mūzika.
   Tā tika uzrakstīts «Pilsonis muižniekos». Šai lugā bija parādīts kāds buržuā Zurdēns, ko bija apsēdusi vilinoša iedoma — kļūt par aristokrātu un pilnīgi iesakņoties augstākajā sabiedrībā. Moljēra iecere bija nozīmīga un asprātīga. Bez Zurdēna lugā darbojās marķīzs Dorants, pie kam jau iepriekš varēja nešaubīties, ka aristokrātu naids pret Moljēru sasniegs galējo robežu, jo Dorants jau bija notēlots kā pavisam nekrietns blēdis, bet viņa mīļotā, marķīze Dorimena, labākajā gadījumā bija ap­šaubāma persona.
   Bet kā tad ar pasūtītajiem turkiem? Turki bija. Ap­muļķoto Zurdēnu iesvētīja neesošajā mamamuša amatā, Zurdēns tika parādīts uz skatuves ar noskūtu galvu; mūzikai skanot, iznāca turki, starp tiem arī muftijs, kam pie galvassegas bija piestiprinātas degošas sveces. Šai ceremonijā turki ākstījās kā negudri, te noslīga uz ce­ļiem, te cēlās kājās un nez kādēļ auroja «hu-hu-hu». Arī Zurdēnam pavēlēja notupties uz ceļiem, lika tam uz muguras Korānu un tā joprojām. Vispār jāteic, ka manī gan lugas daļa, kurā darbojās turki, neizraisa ne mazāko sajūsmu. Tomēr es došu iespēju citiem spriest par to, vai ir kaut kas asprātīgs kaut vai tajā astoņu rin­diņu pantā, ar kuru muftijs griežas pie Zurdēna. Šai astoņrindē sajaukti kopā portugāļu, spāņu, itāliešu vārdi, pie tam darbības vārdi nez kādēļ (jādomā, lai iz­klausītos jocīgāk) lietoti nenoteiksmē.
   Ja tu varēt, Tu atbildēt. Ja nevarēt, Klusēt, klusēt, Es ir muftijs. Bet kas gan tāds ir tu? Nevarēt saprast? Klusēt, klusēt.
   Vārdu sakot, es gan neteiktu paldies ne kavalierim Lorānam d'Arvjē par viņa padomiem, ne galmam par tā doto uzdevumu, ne arī pārmērīgi sagurušajam un satrauktajam Moljēram — par intermēdijas sacerēšanu, kas samaitā labu lugu.
   «Pilsonis» Šamborā tika pirmoreiz uzvests 1670. gada četrpadsmitajā oktobrī, bet Moljēru pēc izrādes pār­ņēma melnas šausmas: karalis par lugu neteica ne puš­plēsta vārdiņa. Svinīgo vakariņu laikā pēc izrādes apkal­podams karali kā kambarsulainis, Moljērs jutās ne dzīvs, ne miris. Karaļa klusēšana tūdaļ izraisīja visai jūtamas sekas. Nu vairs nebija neviena, kurš nenopulgotu Mol­jēra lugu (protams, ne jau karaļa klātbūtnē).
   —    Kungi, sakiet jel lūdzami, — kāds no galminie­kiem iesaucās, — ko nozīmē visas šīs blēņas, visi šie «galaba, babalalu un balaba», ko klaigā turki? Kas tas īsti ir?
   —   Tās ir muļķības, — viņam atbildēja, — jūsu Mol­jērs ir galīgi izrakstījies, laiks viņam atņemt teātri.
   Ak vai! Jāatzīst vien ir, ka šie «balaba» patiešām neko nenozīmēja un tajos nebija nekā uzjautrinoša.
   Sešpadsmitajā oktobrī notika otra izrāde, un to atkal noskatījās karalis. Kad izrāde bija beigusies, viņš pa­sauca Moljēru.
   —   Gribēju jums teikt par jūsu lugu, Moljēr, — ka­ralis iesāka.
   «Nu, nogalini mani!» katrs varēja izlasīt Moljēra acīs.
   —    Pēc pirmizrādes es jums neko netiku teicis, jo man vēl nebija nobriedis spriedums par to. Jūsu aktieri spēlē pārāk labi. Toties tagad es redzu, ka esat uzrak­stījis lielisku lugu un neviena no jūsu lugām man nav sniegusi tik lielu baudījumu kā šī.
   Tiklīdz karalis Moljēru atlaida, viņu aplenca visi galminieki un sāka lugu celt vai debesīs. Varēja vērot, ka vairāk par visiem viņu slavēja tas, kurš iepriekšējā dienā bija teicis, ka Moljērs esot izrakstījies. Lūk, viņa izteikumi vārds vārdā:
   —    Moljērs ir vienreizējs! — viņš sacīja. — Nudien, visam, ko viņš raksta, piemīt neparasts komiskuma spēks! Viņš, kungi, tālu pārspēj antīkos autorus!
   Komēdiju atkārtoti izrādīja Šamborā, pēc tam Sen- žermēnā, bet novembra beigās Moljērs to sāka rādīt Palērojālā, kur tā guva lielus panākumus un 1670. gada sezonā deva vairāk par divdesmit četriem tūkstošiem livru, tā šajā gadā ienākumu ziņā izvirzoties pirmajā vietā. Pēdējā vietā šajā ziņā palika «Ārsts pret paša gribu», dodot kasei smieklīgu summu — simt deviņdes­mit livru.
   Tūkstoš sešsimt septiņdesmitais gads līdz ar citiem no­tikumiem atnesa arī šādu: savā astoņdesmitajā mūža gadā nomira Bežāra atraitne, dzimusi Ervē, Madlēnas māte, kas bija rakstījusi dīvainos aktus. Viņa bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas zināja Armandas dzimšanas noslēpumu un aiznesa to sev līdzi kapā.
   Nāca vēl viena nāve un izrāva no Burgundas Vies­nīcas aktieru rindām dižo Dezeiji.
   Šai pašā gadā presē parādījās slavenā paskvila par Moljēru «Hipohondriķis Elomirs». Šī sacerējuma autors bija Lebulanžē de Šaliss. «Elomirā» bija uzvandīta un noķengāta visa Moljēra dzīve un darbība. Jau virs­rakstā liktais vā^rds «hipohondriķis» norāda, cik ļoti autors ienīdis Moljēru, un saturs liecina, ka daudzi fakti no Moljēra dzīves viņam bijuši labi zināmi. Mol­jērs ar šo sacerējumu, bez šaubām, iepazinās, taču ne ar ko un nekur netika atbildējis tā autoram.
   Šī gada pfiecīgo notikumu es tīšuprāt atstāju uz bei­gām: lieldienās pēc četru gadu klaiņošanas pa provinci pie Moljēra ieradās septiņpadsmit gadus vecais Barons, kļuvis vīrišķīgāks un izvērties par īstu skaistuli. Mol­jērs viņu nekavējoties pieņēma trupā, piešķīra pilnu aktiera paju un Domiciāna lomu Pjēra Korneija «Titā un Berenikē». Šī luga pēc izrāžu skaita un ienākumiem ieņēma otro vietu aiz «Pilsoņa».

29. noda)a KOPĪGĀ DAIĻRADE

   Moljērs saņēma karaļa pavēli uzrakstīt krāšņu lugu ar baletu 1671. gada karnevālam, kam vajadzēja no­tikt Tilerijās. Moljērs nekavējās izpildīt pavēli un ķērās pie lugas «Psihe» rakstīšanas. Jo vairāk viņš strādāja, jo uzmācīgāk sevi atgādināja slimība, hipohondrijas lēkmes uznāca arvien biežāk, un Moljērs noprata, ka lugu laikā nepabeigs. Tad viņš nolēma griezties pēc pa­līdzības pie citiem. Viņa attiecības ar Pjēru Korneiju pēc ķildas «Sievu skolas» laikā jau sen bija izlīdzinā­jušās. Tagad Moljēru un Korneiju saistīja kopēja nepa­tika pret Rasinu. Vecā Korneija zvaigzne sāka bālēt, kamēr Rasins kāpa arvien augstāk un augstāk. Rasinu izrādīja Burgundas Viesnīcā, bet Moljērs savā Palēro­jālā sāka iestudēt Korneiju.
   Moljērs uzaicināja Korneiju kopā strādāt pie «Psi­hes», un večuks, kam bija vajadzīga nauda,, uzaicinā­jumu labprāt pieņēma. Darbu abi sadalīja tā: Moljērs sastādīja plānu lugai ar baletu piecos cēlienos un uz­rakstīja prologu, pirmo cēlienu un otrā un trešā cē­liena pirmās ainas. Visu pārējo, patērēdams darbam kādas piecpadsmit dienas, sarakstīja Korneijs. Sešdes­mit piecus gadus vecais vīrs lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Tomēr arī abi meistari kopā nespētu darbu nodot laikā. Tādēļ tika pieaicināts trešais — spējīgais dzejnieks un dramaturgs Filips Kino, kurš šai lugai sa­cerēja visus dziesmu tekstus.
   Interesants ir priekšvārds, kas sarakstīts šai traģēdijai ar baletu. Tajā ļoti piesardzīgi pateikts, ka Moljēra kungs šajā sacerējumā mazāk tiecies pēc dramaturģis- kas pareizības, vairāk pēc izrādes greznuma un skais­tuma. Stāsta, ka priekšvārds esot paša Moljēra rakstīts.
   «Psihi» Tileriju pili inscenēja lieliski. Moljēram tika dotas labākās teātra mašīnas un ierīces lidojumiem. Galvenās lomas — Psihi un Amoru — tēloja Armanda un Barons. Abi sniedza tik augstas klases spēli, ka ska­tītāji bija pārsteigti. Taču jau pirmais «Psihes» uzve­dums galmā septiņpadsmitajā janvārī iecirta Moljēram jaunu smagu brūci. Parīzē izcēlās un nerimās baumas par to, ka no Armandas agrākā naida pret kādreizējo nekauņas puišeli Baronu vairs neesot ne miņas un ka viņa, iemīlējusies šajā skaistulī un izcilajā aktierī, esot kļuvusi par tā mīļāko. Moljērs, vecuma un slimības mākts, klusēdams pārcieta arī to.
   No piecpadsmitā marta viņš Palērojālā sāka plašu remontu. No jauna tika apdarinātas visas ložas un balkoni, griestus saremontēja un apgleznoja, skatuvi pārbūvēja tā, ka tagad tur varēja novietot jaunas sarež­ģītas teātra mašīnas.
   Tad trupa sāka lūgt direktoru, lai pārceļ «Psihi» uz Pa­lērojāla skatuves. Pēc ilgas šaubīšanās nolēma to darīt, kaut arī jaunu mašīnu un greznu dekorāciju iegāde un uzstādīšana saistījās ar milzīgām grūtībām. Beidzot to­mēr tas tika paveikts, tāpat arī pārvarēts vēl viens šķēr­slis: līdz «Psihes» uzvedumam muzikanti un dziedātāji nekad nebija uzstājušies publikas priekšā. Tie spēlēja un dziedāja, slēpti ložās, aiz režģiem vai aizkariem. Par pa­augstinātu maksu izdevās dziedātājus un muzikantus pierunāt uzstāties atklāti uz skatuves publikas priekšā. «Psihi» mēģināja mēneša pusotra un pirmizrādi sniedza divdesmit ceturtajā jūlijā. Visas rūpes un izdevumi pil­nīgi attaisnojās. Šis uzvedums, pārsteigdams ar savu greznību, atvilināja uz Palērojālu īstus skatītāju plū­dus, luga tika uzvesta ap piecdesmit reižu sezonā un deva četrdesmit septiņus tūkstošus livru ienā­kumu.
   Laika posmā starp «Psihes» izrādēm galmā un tās pirmizrādi Palērojālā Moljēra trupa ar viduvējiem pa­nākumiem spēlēja viņa farsu «Skapēna nedarbi». Šo farsu atzina par rupju un Moljēra spalvas necienīgu. Nav saprotams, kur sakņojas šāds spriedums. Tieši šajā lugā lieliski izpaužas komiskais Moljērs, un Bualo pavi­sam netaisnīgi pārmeta savam draugam, uzskatīdams, ka tas sāk nolaisties, pielāgodamies publikas gaumei, un no­pēla ainu, kurā cilvēku iebāž maisā un sit ar nūjām, ap­galvodams, ka tas esot bezgaumīgs šablons. Bualo mal­dās: šī luga ir komisks, lieliski kāpināts farss, ko nesa­bojā pat mazticamais atrisinājums. Palērojāla komiskie aktieri ar Moljēru — Skapēnu priekšgalā brīnišķīgi izrā­dīja šo farsu (mīlētājus — Oktāvu un Leandru — spēlēja Barons un Lagranžs).
   Šajā gadā Moljēram atpūsties neiznāca. Sekoja atkal jauns karaļa pasūtījums. Gada beigās Senžermēnā va­jadzēja notikt svinībām sakarā ar karaļa Vienīgā brāļa laulībām. Moljērs sāka steigšus strādāt pie komēdijas, kuras nosaukums skanēja «Grāfiene d'Eskarbana» un kam materiālu deva provinciāļu dzīves vērojumi. Galmā šī komēdija patika, it sevišķi tādēļ, ka tajā bija iepītas intermēdijas un balets.

30. nodaļa SCĒNAS PARKĀ

   Oteijas parks. Rudens. Zem kājām čaukst lapas. Pa aleju soļo divi vīrieši. Gados vecākais atbalstās uz nū­jas, ir sakumpis, reizēm nervozi nodrebinās uz klepo. Otram, jaunākajam, ir sārta seja — kā cilvēkam, kurš labi pazīst vīnus. Viņš svilpo un dungo kaut ko nesa­protamu:
   —   Mirdondēn … mirdondēn …
   Abi apsēžas uz sola un sākumā runā par sīkumiem: jaunākais, četrdesmit sešus gadus vecais, stāsta, ka viņš vakar uzklupis ar dūrēm savam sulainim, jo tas esot nelietis.
   —   Bet sulainis taču vakar bija skaidrā, — vecākais klepodams iebilst.
   —   Blēņasl — jaunākais izsaucās. — Viņš ir nelietis, es tev sakul
   —    Piekrītu, piekrītu, — vecākais dobjā balsī at­trauc, — es tikai gribu teikt, ka viņš ir — nelietis skaidrā.
   Rudens debesis virs Oteijas parka ir dzidras.
   Pēc brīža saruna kļūst dzīvāka, un pa mājas logu var redzēt, ka vecākais kaut ko neatlaidīgi stāsta jaunā­kajam, bet tas tikai šad tad izmet pa vārdam.
   Vecākais runā par to, ka nespējot viņu aizmirst, ka nevarot bez viņas dzīvot. Pēc tam viņš sāk lādēt savu dzīvi un atzīstas, ka ir nelaimīgs.
   Ak, tas ir šausmīgi — būt par svešu noslēpumu, it īpaši ģimenes dzīves noslēpumu līdzzinātāju! Jaunā­kais nemierīgi grozās … Jā, viņam žēl vecākā! Un … bez tam ļoti gribas vīna … Beidzot viņš sāk piesardzīgi nosodīt sievieti, bez kuras vecākais nespēj dzīvot. Viņš neko nepasaka tieši, viņš… viegli skar dažus sāpīgus jautājumus … tik tikko piemin notikumus, kas saistīti ar «Psihi» … dievs pasargi, viņš neuzdrošinās neko teikt par Armandu un … Baronu. Taču vispār …
   —    Atļauj man būt atklātam! — viņš beidzot izsau­cas. — Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu patiešām — nevar taču tavā vecumā atgriezties pie sievas, kura… bez tam, tu man piedod, bet viņa tevi nemīl.
   —    Nemīl, — vecākais neskanīgi atbild.
   —          Viņa ir jauna, koķeta un … neņem ļaunā … tukša.
   —          Runā vien, — vecākais sēcošā balsī atbild, — vari teikt visu, ko vēlies, es viņu ienīstu.
   Jaunākais noplāta rokas un nodomā: «Ak, lai velns parauj šo jucekli! Te mīl, te ienīst! …»
   —           Zini, es drīz miršu, — vecākais saka un noslēpu­maini piebilst: — Tu taču zini, cik nopietna ir mana slimība!
   «Ak kungs, kādēļ man vajadzēja iznākt parkā?» jau­nākais prāto, bet skaļi saka:
   —    E, kas nu par niekiem! Arī es jūtos slikti…
   —          Man ir piecdesmit gadu, neaizmirsti! — vecākais draudīgi saka.
   —           Mans dievs, vakar tev bija četrdesmit astoņi, — jaunākais atdzīvojas, — tas, nudien, ir par traku, ja cilvēks tūliņ kļūst par diviem gadiem vecāks, tiklīdz viņam ir slikts garastāvoklis!
   —          Es gribu pie viņas, — vecākais vienmuļā balsī at­kārto, — es gribu atkal būt Tomā ielā!
   —           Pie visiem svētajiem, es tevi lūdzu, nepaliec ilgāk parkā! Te ir vēsi. Man galu galā vienalga. Nu, mēģini salabt ar viņu. Kaut arī es zinu, ka no tā nekas neiz­nāks.
   Abi atgriežas mājās. Vecākais pazūd aiz durvīm.
   —           Liecies gultā, Moljēr! — jaunākais nokliedz vi­ņam pakaļ. Tad kādu brīdi pastāv pie durvīm un pār­domā. Atveras logs, tajā parādās vecākā vīrieša galva bez parūkas, naktsmicē.
   —    Sapel, kur tu esi? — vaicā cilvēks pie loga.
   —    Nu? — jaunākais atsaucas.
   —           Kā tad tu tomēr domā, — jautā cilvēks pie loga, — vai man atgriezties pie viņas?
   —          Ver logu ciet! — jaunākais uzkliedz, savilkdams dūres.
   Logs aizveras, jaunākais nospļaujas un pazūd aiz mājas stūra. Pēc brītiņa var dzirdēt, kā viņš aicina su­laini:
   —    Ei, tu atturībnieki Panāc šurp!
   Nākošajā dienā saule silda vēl stiprāk, nepavisam ne tā kā rudenī. Vecākais soļo pa aleju, taču nevelk kā­jas un ar spieķi nevanda trūdošās lapas. Blakus soļo cilvēks, daudz jaunāks par viņu. Tam ir garš, smails deguns, stūrains zods un izsmējīgs skatiens.
   —    Moljēr, — jaunākais saka, — jums jāatstāj ska­tuve. Ticiet, nav labi, ja «Mizantropa» autors… ir mizantrops! O, tas ir zīmīgi! Nudien, negribētos domāt, ka viņš ar nogrimētu seju parteram par uzjautrinājumu kādu iebāž maisā! Jums nepiederas būt aktierim. Nav labi, ka jūs spēlējat, ticiet man.
   —   Mīļais Bualo, — vecākais atbild, — skatuvi es ne­pametīšu.
   —    Jums jābūt apmierinātam ar to, ko dod jūsu darbi!
   —   Tie man nedod nekā, — vecākais atbild, — man nekad nav izdevies uzrakstīt neko tādu, kas man pašam sagādātu kaut niecīgāko apmierinājumu.
   —    Cik bērnišķīgi! — jaunākais vai kliedz. — At­ļaujiet darīt zināmu, mans kungs, ka tad, kad karalis man jautāja, kuru es uzskatot par labāko rakstnieku viņa valdīšanas laikā, es atbildēju, ka tas esat jūs, Mol­jēr.
   Vecākais pasmejas, tad saka:
   —    Es jums no sirds pateicos, jūs esat īsts draugs, Depreo, apsolu jums, ja karalis man vaicās, kurš ir la­bākais dzejnieks, es teikšu, ka tas esat jūs.
   —    Es runāju nopietni! — jaunākais izsaucas, un viņa balss aizskan vientulīgajā un jaukajā Bofora kunga parkā. /

31. nodaļa MADLĒNA AIZIET

   Tūkstoš seši simti septiņdesmit pirmā gada ziemai sākoties, Moljērs izlīga ar sievu un, pametis Oteiju, atgriezās Parīzē. Šai laikā viņš beidza rakstīt lugu «Mā­cītās sievas», kas netika sacerēta pēc pasūtījuma, bet pašam par prieku. Viņš pie lugas strādāja pa vaļas brī­žiem, te atgriežoties pie tās, te atkal-to pametot.
   Kad Moljērs rakstīja «Mācītās sievas», tajā pašā mājā, kur viņš dzīvoja kopā ar Armandu, mazā augš­stāva istabiņā smagi slima gulēja Madlēna Bežāra.
   Teātri viņa jau bija pametusi, nospēlējusi savu pēdējo lomu — Nerini «Pursonjaka kungā» un pateikusi savus pēdējos vārdus uz skatuves:
   — Vai tu esi aizmirsis šo nabaga bērnu? Mūsu mazo Madlēnu, ko tu man atstāji par savas uzticības ķīlu? Nāc šurp, Madlēn, mans bērns! Nokaunini savu tēvu par viņa negodīgumu! Nē, tu no manis vaļā netiksi! Es visiem pierādīšu, ka esmu tava sieva, un panākšu to, ka tevi pakārs!
   Madlēna pameta ne tikai teātri, bet arī atteicās no visa pasaulīgā, kļuva ārkārtīgi reliģioza, bez mitas skai­tīja lūgšanas, apraudāja savus grēkus un sarunājās vie­nīgi ar garīdznieku vai savu notāru. 1672. gada janvārī viņai kļuva pavisam slikti. Viņa gluži nekustīga gu­lēja gultā, kuras galvgalī karājās krucifikss.
   Devītajā janvārī Madlēna nodiktēja testamentu, ar kuru visu savā mūžā sakrāto mantu novēlēja Arman­dai, bet 2enevjevai un Luī piešķīra nelielas pensijas. Viņa paredzēja arī visu pārējo, jau iepriekš pasūtīdama sev sēru mesas un likdama ik dienas pieciem nabagiem izsniegt pa pieciem sū par godu mūsu kunga piecām vātīm. Tā sagatavojusies nāvei, viņa ataicināja Ar­mandu un Moljēru un tā kunga vārdā karsti lūdza abus dzīvot saticīgi.
   1672. gada devītajā februārī trupa saņēma karaļa pa­vēli steigšus braukt uz Senžermēnu. Februāra vidū vēst­nesis, kurš ieradās Senžermēnā, atveda Moljēram ziņu, ka ar Madlēnu ir visai ļauni. Viņš steigšus devās uz Parīzi un paguva savai pirmajai draudzenei aizspiest acis un viņu apglabāt. Parīzes arhibīskaps atļāva Mad­lēnu apglabāt, kā pieklājas pēc kristīgās ticības cere­monijām, jo viņa bija pametusi komediantes amatu un kļuvusi pazīstama kā dievbijīga sieviete. Un pēc mesas Okseruā Senžermēnas baznīcā Madlēnu svinīgi apgla­bāja svētā Pāvila baznīcas kapsētā, blakus brālim Žoze- fam un mātei Marijai Ervē.
   Madlēna nomira 1672. gada septiņpadsmitajā febru­ārī, bet apmēram mēnesi vēlāk Palērojālā notika «Mā­cīto sievu» pirmizrāde. Visizsmalcinātākie parīzieši lugu vērtēja ļoti augstu, pieskaitīdami to pašiem spēcīgāka­jiem Moljēra darbiem. Citi Moljēru asi kritizēja, teik­dami, ka viņš savā lugā pazemojot sievieti, itin kā pie­
   rādīdams, ka tās izglītībai neesot jasniedzas tālāk par virtuvi.
   Lugā bija izsmieti divi dzīvi cilvēki: Bualo ienaid­nieks «Satīru satīras» autors teoloģijas doktors Fran- suā Kotēns un otrs — mūsu vecais paziņa Zils Menāžs. Pirmais bija notēlots Trisotenā, otrs — Vadiusā.
   Kamēr komedianti Palērojālā spēlēja «Mācītas sie­vas», gūdami viduvējus panākumus, pār valsti pēkšņi savilkās negaiss, un septītajā aprīlī tas izvērtās karā ar Nīderlandi. Franču armija atkal, tāpat kā pirms pie­ciem gadiem, drāzās uz austrumiem, un, tās pārspēka uzveiktas, sāka krist pilsēta pēc pilsētas. Mūsu Zans Batists de Moljērs, tāls kara negaisam, bija aizņemts pats ar savām rūpēm. Nu viņš bija turīgs cilvēks, kas, darbodamies teātrī, iekrājis krietnu kapitālu. Bez tam viņu vēl bagātāku padarīja Madlēnas Bežāras atstātais mantojums. Viņš Rišeljē ielā noīrēja plašu dzīvokli un, naudu netaupīdams, to grezni iekārtoja. Divstāvu dzī­vokļa apakšējais stāvs bija paredzēts Armandai, bet viņš pats apmetās augšstāvā. Kad viss bija gatavs un mantas jaunajā mājvietā noliktas savās vietās, Moljērs pārliecinājās, ka Oteijas skumjas ir atsteigušās viņam līdzi uz Parīzi. Kopā ar viņu augšējās istabās apmetās nemiers un priekšnojautas.
   Tūkstoš sešsimt septiņdesmit otrais gads izvērtās ne­veiksmīgs. Lullī ieguva ārkārtīgu spēku galmā un da­būja privilēģijas uz visiem dramatiskajiem darbiem, kam bija komponējis mūziku. Tas nozīmēja, ka Lullī iemanto autora tiesības uz ļoti daudzām Moljēra lu­gām, jo tieši tām viņš bija komponējis mūziku.
   Tad Moljēram pārskrēja auksti drebuļi: lieki būtu sevi mānīt, karalis viņu bija pametis. Viduvējais kom­ponists Lullī, kuram trūka pašam savu dziļu ideju, bet kurš pilnīgi pakļāvās karaļa gribai, tagad bija iekarojis Luija labvēlību.
   Vasara pagāja drūmi. Vīrs un sieva atkal bija viens otram tuvi, Armanda gaidīja bērnu, taču būtībā viņu attiecības nebija ne par matu uzlabojušās, un nu jau vairs nevarēja būt šaubu, ka tās nemūžam neuzlabosies. Piecpadsmitajā septembrī Armandai piedzima puisēns, to steigšus nokristīja un nosauca par Pjēru Zanu Batistu Armānu, taču bērns nenodzīvoja pat mēnesi. Ziemu Moljērs ieslēdzās savā augšstāvā un sāka rakstīt jautru komēdiju «Iedomu slimnieks». Lai nebūtu atka­rīgs no Lullī, mūziku šai komēdijai viņš pasūtīja citam komponistam — Šarpantjē.
   «Iedomu slimniekā» Moljērs zobojās par visnesaprā­tīgāko tieksmi, kāda piemīt cilvēkiem: par bailēm no nāves un nožēlojamu aizdomīgumu. Viņa naids pret ārstiem tagad sasniedza visaugstāko pakāpi, komēdijā tie bija parādīti kā īsti izdzimumi — tumsonīgi, slinki, mantkārīgi un atpalikuši.
   Prologs, ko Moljērs sarakstījis šai lugai, liecina, ka viņš mēģinājis atgūt kara|a labvēlību:
   «Pēc mūsu majestātes slavenajiem, nogurdinošajiem un uzvarām vainagotajiem pūliņiem būtu taisnīgi, ja visi, kas spēj rakstīt, slavētu viņa vārdu vai arī izklai­dētu viņu. Tieši to es vēlos darīt, un šis prologs ir mē­ģinājums cildināt dižo uzvarētāju, bet komēdijai, kas seko prologam, jāizklaidē monarhs pēc viņa cēlajiem darbiem.»
   Prologā vajadzēja darboties mitoloģiskām dievībām Florai, Panam un fauniem. Noslēguma korim vajadzēja dziedāt šādus vārdus:
   Lai atbalss skan vareni tūkstošiem reižu: Luijs — diženākais no karaļu saimes! Un laimīgs katrs, kas tam veltījis dzīvi!
   Taču atgadījās kaut kas dīvains, un prologs palika neuzvests. Vai nu tieši ap to laiku karalim nebija veik­smes karā un prologu nācās nosvītrot, lai tas neizklau­sītos kā zobošanās, vai arī karalis bija pārstājis intere­sēties par sava komedianta daiļradi… Lai nu šā vai tā, luga tika rādīta nevis galmā, bet Palērojālā, un mito­loģisko dievību vietā iznāca gane un nodziedāja citu prologu, kas skanēja tā:
   Negribu zināt par jums vairs nekā, Ak jūs, neizglītotie tukšgalvji ārsti! Vai gan jūsu valoda latīniskā Iespēj izdziedēt sāpošo kaiti?
   Piektdien, 1673. gada desmitajā februārī, notika «Iedomu slimnieka» pirmizrāde, pie tam tika gūti lieli panākumi. Tāpat noritēja arī otrā un trešā izrāde. Ce­turtā bija paredzēta septiņpadsmitajā februārī.

32. nodaļa NELAIMĪGA PIEKTDIENA

   Argans, Vai tas nav bīstami — iedo­māties sevi mirušu?
   Tuanete. Nē, nē. Kas gan tur bīstams? Ātrāk liecieties šeit guļus!
   «Iedomu slimnieks»
   Bija pelēcīga februāra diena. Rišeljē ielas mājā otrajā stāvā pa izmīdīto kabineta paklāju klepodams un ste­nēdams šurp turp staigāja cilvēks smaragdzaļā halātā, kas bija uzvilkts virs veļas. Galva tam bija pa sieviešu modei apsieta ar zīda naktslakatu. Kamīnā itin jautri dega malka, un bija tīkami raudzīties ugunī, novēršot skatienu no februāra miglas aiz logiem.
   Cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa kabinetu, laiku pa laikam apstādamies un aplūkodams estampu, kas bija pakarināts blakus logam. Šai estampā bija at­tēlots vīrietis, kura seja atgādināja plēsīgu medību va­nagu, galvā tam bija parūka ar stingri ieveidotām, prā­vām matu sprogām, kas vijās lejup līdz vīrišķīgajiem pleciem, bet acis izvelbtas, skadras un gudras. Zem por­treta bija redzams ģerbonis — vairogs ar trim ziediem.
   Cilvēks halātā klusi sarunājās pats ar sevi, reizēm dzēlīgi pavīpsnādams par savām domām. Tuvojoties portretam, viņš atmaiga, ar plaukstu piesedza acis un, uzacis savilcis, tīksminājās par attēlu.
   —    Labs estamps, — cilvēks halātā domīgi sacīja, — es teiktu, ļoti labs estamps … Lielais Kondē! … — viņš ar uzsvaru teica un pēc tam vairākkārt bez jēgas atkār­toja: — Lielais Kondē… lielais Kondē… — Un vēl nomurmināja: — Estamps … estamps … esmu apmie­rināts, ka ieguvu šo estampu …
   Pēc tam viņš šķērsoja istabu un kādu laiku nosēdēja atzveltnī pie kamīna, izvilcis no rīta kurpēm basās kājas un pastiepis tās pret dzīvinošo uguni.
   —          Vajadzētu noskūties, — vīrietis domīgi noteica un paberzēja saraino vaigu. — Nē, nevajag vis, — viņš pats sev atbildēja, — ik dienas skūties ir pārāk nogur­dinoši.
   Sasildījis kājas, viņš uzvilka rīta kurpes, devās pie grāmatu skapjiem un apstājās pie tā, kura plauktos kaudzēm gulēja rokraksti. Kādas lapas mala rēgojās laukā no plaukta. Cilvēks aiz viena stūra izrāva šo rok­rakstu laukā un izlasīja tā virsrakstu «Koridons». Ļauni pasmīnējis, viņš gribēja rokrakstu saplēst, taču rokas atteicās klausīt, viņš nolauza nagu un lādēdamies iebāza rokrakstu starp malkas pagalēm kamīnā. Pēc pāris se­kundēm istaba pielija ar gaismu, un tad Koridons saira melnās blīvās plēnēs.
   Kamēr halātā ģērbtais vīrs augšstāvā noņēmās ar «Koridona» dedzināšanu, kādā apakšstāva istabā Ar­manda sarunājās ar Baronu, kurš bija atnācis apciemot Moljēru.
   —   Uz baznīcu negāja, saka, nejūtoties labi, — Ar­manda stāstīja.
   —    Kādēļ uz baznīcu? — Barons apvaicājās.
   —    Šodien taču ir septiņpadsmitais, Madlēnas nāves gadadiena, — Armanda paskaidroja, — es klausījos mesu.
   —   Ak jā, jā, — Barons pieklājīgi noteica. — Vai klepo?
   Armanda raudzījās sarunu biedrā. Viņa gaišā parūka plūda lejup uz pleciem kā divas straumes. Baronam mu­gurā bija jauni zīda svārki, bikšu ceļgali apšūti ar dārgu mežģīņu aplocēm, zobens pakarināts platā lentā, bet uz krūtīm karājās pūkains uzrocis. Un Barons šad tad pameta acis uz šo uzroci, jo viņam tas ļoti patika.
   —    Cik grezni jūs šodien esat ģērbies! … — Armanda teica un piebilda: — Klepo gan un visu rītu kliedza uz kalponi. Esmu jau ievērojusi — piektdiena, tā ir visne­jaukākā diena. Es gan esmu pieredzējusi pārāk daudz piektdienu šajos vienpadsmit gados. Bet, vai zināt, ejiet augšā pie viņa, nesēdiet pie manis, citādi kalpone at­kal stāstīs Parīzē dievs zina ko!
   Un Armanda ar Baronu devās uz iekšējām kāpnēm. Taču viņi vēl nebija paguvuši pa tām uzkāpt, kad augšā aiz durvīm nepacietīgi ieskanējās zvaniņš.
   —    Klau, atkal zvana un zvana, — Armanda sacīja.
   Tad augšā atvērās durvis un cilvēks halātā iznāca uz kāpņu laukumiņa.
   —    Ei, kas tur ir? — viņš īdzīgi noprasīja. — Kur, ellē, mūžīgi pazūd … Ak tie esat jūs? Sveicināti, Baron!
   —   Sveicināti, meistar, — Barons atbildēja, augšup raudzīdamies.
   —   Jā, jā, jā, labdien, — teica cilvēks halātā, — man gribētos parunāties . ..
   Tad viņš atbalstīja elkoņus uz margām, iespieda vai­gus plaukstās un kļuva līdzīgs smieklīgam pērtiķim, kas ar naktsmici galvā raugās laukā pa logu. Armanda un Barons pārsteigti saprata, ka viņš vēlas runāt tepat, uz kāpnēm, un palika lejā. Cilvēks brīdi klusēja, tad teica:
   —    Lūk, ko es gribēju teikt: ja vien mana dzīve… Ja vien manā dzīvē nelaimes ar priekiem būtu mijušās vienmērīgi, es tik tiešām uzskatītu sevi par laimīgu, kungi un dāmas!
   Spraigi savilktu seju Armanda skatījās augšup. Viņai bija zudusi jebkāda vēlēšanās kāpt augšā. «Piektdiena, piektdiena …» viņa nodomāja. «Atkal sākas šī hipo­hondrija …»
   —    Padomājiet paši! — cilvēks patētiskā balsī turpi­nāja. — Ja nekad nav ne mirkļa, kas sniegtu apmieri­nājumu vai prieku, ko tad lai iesāk? Un es labi redzu, ka man ņo spēles jāizstājas. Mani mīļie, — cilvēks sir­snīgi piebilda, — ticiet man, es vairs nespēju cīnīties pret likstām. Man tačp nav atelpas! Vai ne? — viņš vaicāja. — Un vispār esmu pārliecināts, ka man drīz būs beigas. Ko jūs par to teiksiet, Baron? — Pie šiem vārdiem cilvēks ļāva galvai pilnīgi noslīgt uz mar­gām.
   Uz kāpnēm iestājās klusums. Barons juta, ka šī cil­vēka vārdi viņam ārkārtīgi nepatīk. Viņš sarauca pieri, uzmeta žiglu skatienu Armandai un tad teica:
   —    Domāju, ka jums, skolotāj, šodien nevajadzētu spēlēt.
   —    Jā, — Armanda apstiprināja, — nespēlē gan šo­dien, tu nejūties labi.
   Augšā atskanēja purpināšana.
   —    Nu, ko jūs tur runājat? Vai tad var atcelt izrādi? Es nepavisam nevēlos, ka strādnieki mani vēlāk lādētu par to, ka esmu tiem atņēmis šīvakara peļņu.
   —    Bet tu taču slikti jūties? — Armanda sacīja nepa­tīkamā balsī.
   —    Es jūtos lieliski, — cilvēks aiz spītības atteica, — taču mani interesē kas cits: kādēļ pa mūsu dzīvokli klaiņo sazin kādas mūķenes?
   —    Nepievērs tām uzmanību, viņas ir no svētās Klā­ras klostera, atnākušas uz Parīzi lūgt žēlastības dāvanas. Nu, lai paliek līdz rītam, viņas tevi nemaz nesatrauks, pasēdēs apakšā.
   —    No svētās Klāras? — cilvēks naktsmice nezin kā­dēļ brīnījās un atkārtoja vēlreiz: — No svētās Klāras? Un kas par to, ka no svētās Klāras? Ja no svētās Klāras, tad lai sēž virtuvē! Citādi šķiet, ka mājā būtu simts mūķeņu! … Un iedod viņām piecus livrus. — Tad cil­vēks pēkšņi iemuka savā istabā un aizvēra durvis.
   —    Es jums saku, ka vainīga piektdiena, — teica Ar­manda, — tur nu nekas nav līdzams.
   —   Uzkāpšu augšā pie viņa, — Barons šaubīdamies atsaucās.
   —   Neiesaku vis, — Armanda iebilda, — iesim labāk pusdienās.
   Vakarā uz Palērojāla skatuves smieklīgi ārsti ar mel­nām micēm galvā un aptiekāri ar klistīra traukiem, ro­kās bakalauru Arganu iesvētīja par ārstu:
   Slimnieks ja velk tikko dvašu Un vairs nespēj parunāt? …
   Bakalaurs — Moljērs līksmi izkliedza atbildi: Gudrais ārsts ver rīku tašu — Asinis tam tecināt!
   Bakalaurs divreiz apzvērēja uzticību medicīnas fa­kultātei, bet, kad prezidents pieprasīja trešo zvērestu, bakalaurs, neko neatbildējis, negaidot ievaidējās un at­krita krēslā. Aktieri uz skatuves nodrebēja, apjuka: šo triku viņi nebija gaidījuši, bez tam vaids šķita īsts. To­mēr bakalaurs piecēlās, iesmējās un latīņu valodā iz­saucās:
   —    Zvēru!
   Skatītāji neko nebija manījuši, un tikai daži aktieri ievēroja, ka bakalaura sejā izmainās krāsa, bet uz pie­res izspiežas sviedri. Tad ķirurgi un aptiekāri nodejoja savas baleta partijas — un izrāde beidzās.
   —           Kas jums gadījās, skolotāj? — nemiera pilns Mol­jēram vaicāja Lagranžs, kurš bija spēlējis Kleantu.
   —          Nieki vien! — tas atbildēja. — Gluži vienkārši iedūra krūtīs un tūdaļ pārgāja.
   Tad Lagranžs deVās saskaitīt ienākumus un kārtot kaut kādas teātra lietas, bet Barons, kurš nebija aiz­ņemts izrādē, ieradās pie Moljēra, kad tas pārģēr­bās.
   —    Jūs nejutāties labi? — Barons vaicāja.
   —    Kā publika uzņēma izrādi? — Moljērs atvaicāja.
   —    Lieliski. Bet jūs neizskatāties labi, skolotāj!
   — Mans izskats ir teicams, — Moljērs atsaucās, — tikai nez kādēļ pēkšņi sametās auksti. — Un tad viņam sāka klabēt zobi.
   Barons pētījoši noskatījās Moljērā, nobāla un saro­sījās. Viņš atvēra ģērbtuves durvis un uzkliedza:
   —          Ei, vai tur kāds ir? Pasakiet, lai ātrāk atnes manas nestuves!
   Viņš noņēma savu uzroci un lika Moljēram sabāzt tajā rokas. Moljērs nezin kādēļ kļuva rāms, klusēdams paklausīja un atkal sāka klabināt zobus. Pēc mirkļa Moljēru ievīstīja, nesēji viņu pacēla, novietoja nestu­vēs un nesa mājās.
   Tur vēl valdīja tumsa, jo Armanda bija tikko atgrie­zusies no izrādes: viņa tēloja Anželiku. Barons pačuk­stēja Armandai, ka Moljērs nejūtas labi. Mājas ļaudis sāka skraidīt ar svecēņi un Moljēru pa koka kāpnēm uzveda augšā. Armanda lejā izdalīja visādus rīkoju­mus un kādu no sulaiņiem aizsūtīja meklēt ārstu.
   Tikmēr Barons ar kalponi izģērba un noguldīja gultā Moljēru. Barons kļuva ik mirkli nemierīgāks.
   —          Meistar, vai jūs kaut ko nevēlaties? Varbūt jums iedot buljonu?
   Pie šiem vārdiem Moljērs atņirdza zobus un, nezin kādēļ ļauni smaidīdams, teica:
   —           Buljonu? Ak nē! Es zinu, no kā mana laulātā drau­dzene vāra buljonu, man tas ir stiprāks par indi.
   —    Vai ieliet jums zāles?
   Moljērs atbildēja:
   —          Nē, nē. Man bail no zālēm, kas jālieto iekšķīgi. Palīdziet man aizmigt.
   Barons pagriezās pret kalponi un čukstus pateica:
   —    Spilvenu ar apīņiem, ātri!
   Kalpone pēc brīža atgriezās ar spilvenu, kas bija pie­bāzts ar apīņiem, un palika to Moljēram zem galvas. Tad viņš sāka klepot, un uz mutautiņa parādījās asinis. Barons ielūkojās ciešāk, pielikdams sveci pie pašas se­jas, un pamanīja, ka deguns Moljēram kļūst smailāks, zem acīm parādījušās ēnas, bet uz pieres izspiedušās sīkas sviedru lāsītes.
   —   Pagaidi te, — Barons pačukstēja kalponei, metās lejup un saskrējās ar Zanu Obrī, dēlu tam pašam Leo- nāram Obrī, kurš reiz bruģēja ielu lepnām karietēm, — Zans Obrī bija Zanevjevas Bežāras vīrs.
   —   Obrī kungs, — Barons čukstēja, — viņam ir ļoti slikti, steidzieties pēc garīdznieka!
   Obrī iekunkstējās, parāva platmali uz acīm un izstei­dzās no mājas. Pie kāpnēm parādījās Armanda ar sveci rokās.
   —    Moljēra kundze, — Barons sacīja, — aizsūtiet vēl kādu pēc garīdznieka, tikai ātrāk!
   Armanda nometa sveci un pazuda tumsā, bet Barons uz kāpnēm neziņā nočukstēja: «Kāpēc gan, velns lai parauj, nenāk neviens no ārstiem?» — uzsteidzās augšā.
   —   Ko jums iedot, meistar? — Barons vaicāja un ar lakatiņu noslaucīja Moljēram pieri.
   —    Gaismu! — atbildēja Moljērs. — Un Parmas sieru.
   —    Sieru! — Barons uzsauca kalponei, un tā, mirkli pamīdījusies uz vietas, nolika sveci uz krēsla un iz­skrēja laukā.
   —   Pasakiet sievai, lai uznāk pie manis, — Moljērs pavēlēja.
   Barons nosteidzās lejup pa kāpnēm un uzsauca:
   —   Kurš tur ir? Dodiet vairāk gaismas! Moljēra kun­dze!
   Lejā kāda drebošajās rokās cita pēc citas iedegās sve­ces. Tobrīd tur, augšā, Moljēra augums saspringa, no­drebēja — un viņam no mutes sāka plūst asinis, apšļāk- damas veļu. Pirmajā mirklī viņu sagrāba bailes, taču tū­liņ viņš sajuta lielu atvieglojumu un pat nodomāja: «Ak, cik labi…» Bet tad Moljēru pārņēma izbrīns: guļamistaba pārvērtās par mežmalu, un kāds kavalieris melnās drānās, slaucīdams no galvas asinis, raustīja pavadu, pūlēdamies atbrīvoties no pakrituša, kājā ie­vainota zirga. Zirgs raustījās un zvēlās kavalierim virsū. Atskanēja vārdi, kas guļamistabā izklausījās pavisam dīvaini:
   —    Kavalieri! Šurp! Suasons nogalināts! …
   «Tā ir kauja pie Marfē…» Moljērs nosprieda, bet kavalieris, ko spiež zirgs, ir de Modēna kungs, Madlē­nas pirmais mīļākais… Man no kakla asinis plūst ar straumi, tātad man iekšā pārtrūkusi kāda dzīsla …» Asi­nis sāka viņu smacēt, viņš mēģināja pakustināt apakš­žokli. De Modēns izgaisa, un Moljērs tūliņ ieraudzīja Ronu, bija pastarā diena — saule kā asinssarkana bumba sāka grimt ūdenī, imperatora d'Asusī koklei skanot. «Cik muļķīgi,» Moljērs nodomāja, «Rona un kokle ir gluži nereizē… Es taču mirstu…» Viņš pa­guva ziņkārīgi nodomāt: «Kāda gan izskatās nāve?» — un tūliņ to ieraudzīja. Tā iesteidzās istabā mūķenes tērpā un steigšus plašā vēzienā pārkrustīja Moljēru. Viņš ar milzīgu ziņkāri tiecās to uzmanīgi aplūkot, taču nesaskatīja vairs nekā.
   Tikmēr Barons ar diviem svečturiem rokās, spilgti apgaismodams kāpnes, devās augšup, bet viņam nopa­kaļ, pieturēdama tērpa garo trenu, skrēja Armanda. Viņa vilka aiz rokas meitenīti ar tukliem vaidziņiem un čukstēja tai:
   —    Nekas, nekas, nebaidies, Espri, ejam pie tēva!
   No augšas skanēja mūķenes sērīgā, dobjā dziedā­šana. Ieskrējuši istabā, Armanda un Barons ieraudzīja šo mūķeni ar lūgšanā saliktām rokām.
   «Svētā Klāra…» Armanda nodomāja un ieraudzīja, ka visa gulta un pats Moljērs ir vienās asinīs. Meite­nīte nobijās un sāka raudāt.
   —   Moljēr? — Armanda iesaucās drebošā balsī, kā nekad nemēdza runāt, taču atbildes nesaņēma.
   Bet Barons sparīgi nolika svečturus uz galda, lecot pa vairākiem pakāpieniem uzreiz, noskrēja l^jā pa kāp­nēm un, ieķēries kalpotājam krūtīs, ierēcās:
   —    Kur tu vazājies?! Kur ir ārsts, stulbenil
   Un kalpotājs izmisis atbildēja:
   —    Barona kungs, ko tad es varu izdarīt! Neviens negrib nākt pie de Moljēra kunga! Neviens pats!
   33. n o d a) a no zemes tu esi ņemts
   Visu māju nomāca smaga neziņa. Tā pārņēma ari nabadzīgās mūķenes: nomazgātajam, apsegtajam un nā­ves miegā guļošajam Moljēram palasījušas kādu laiku lūgšanas, viņas nekādi nesaprata, ko tālāk darīt. Izrādī­jās, ka zeme nevēlējās ņemt pretī de Moljēra kunga miesas.
   Zans Obrī iepriekšējā vakarā bija veltīgi lūdzies svētā Eistahija draudzes garīdzniekus Lanfanu un Lešu, lai atnāk pie mirēja. Abi kategoriski atteicās. Trešais, kura uzvārds bija Peizāns, iežēlodamies par izmisumā nonā­kušo Obrī, ieradās komedianta mājās, taču pārāk vēlu, kad Moljērs jau bija miris, un tūliņ pasteidzās aiziet. Bet par to, ka Moljēru varētu apglabāt ar baznīcas ce­remoniju, nevarēja būt ne runas. Grēcīgais komediants bija miris bez grēku nožēlošanas, neatteicies no baznī­cas nosodītās profesijas un neuzrakstījis solījumu, ka gadījumā, ja tas kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā at­dotu viņam veselību, viņš nekad vairs savā mūžā ne­spēlēs komēdijas.
   Šāds nosacījums nebija parakstīts, un neviens Parī­zes garīdznieks nebūtu apņēmies pavadīt de Moljēra kungu uz kapiem, jā, neviena kapsēta gan ari nebūtu viņu ņēmusi pretī.
   Armandu jau pārņēma izmisums, kad no Oteijas at­brauca turienes kirē Fransuā Luazo, kurš bija sadrau­dzējies ar Moljēru, kad nelaiķis dzīvoja Oteijā. Kirē ne vien pamācīja Armandu, kā rakstīt lūgumu Parīzes arhibīskapam, bet, bez šaubām, riskēdams ar ļoti lie­lām nepatikšanām sev pašam, kopā ar Armandu aiz­brauca pie Parīzes arhibīskapa.
   Pēc neilgas gaidīšanas klusā priekštelpā atraitni un kirē ieveda kabinetā, un Armanda ieraudzīja savā priekšā Parīzes arhibīskapu Arlē de Šanvallonu.
   , — Esmu ieradusies, jūsu eminence, — atraitne sāka runāt, — lūgt jūsu atļauju mana mirušā vīra apglabā­šanai ar reliģisku ceremoniju.
   De Šanvallons izlasīja lūgumu un atbildēja atraitnei, taču ar drūmu un visai vērīgu skatienu raudzījās nevis uz viņu, bet uz Luazo:
   —    Jūsu vīrs, kundze, bija komediants?
   —      Jā, — uztraukdamās atbildēja Armanda, — taču viņš nomira kā krietns kristietis. To var apliecināt divas Anesī svētās Klāras klostera mūķenes, kas atradās mūsu mājās. Bez tam pagājušās lieldienās viņš izsūdzēja grē­kus un piedalījās komūnijā.
   —     Man ļoti žēl, — arhibīskaps atbildēja, — bet tur neko nevar līdzēt. Es nevaru izdot apglabāšanas at­ļauju.
   —      Kur tad lai es viņu lieku? — Armanda jautāja un sāka raudāt.
   —     Man viņa žēl, — arhibīskaps atkārtoja, — taču saprotiet, kundze, es nevaru pārkāpt likumu.
   Un Luazo, ko no mugurpuses dzelstīja arhibīskapa skatiens, šņukstošo Armandu izveda laukā.
   —     Tātad, — atspiedusies pret kirē plecu, raudādama teica Armanda, — man vajadzēs izvest viņu no pilsētas un aprakt lielceļa malā …
   Tomēr uzticīgais kirē atraitni nepameta, un abi no­kļuva Senžermēnā, karaļa pilī. Te Armandai laimējās. Karalis viņu pieņēma. Armandu ieveda zālē, kur viņš, pie galda stāvēdams, jau gaidīja. Armanda neko neru­nāja, bet tūliņ nometās ceļos un sāka raudāt. Karalis viņai palīdzēja piecelties un vaicāja:
   —     Es jūs lūdzu, nomierinieties, kundze. Ko varu da­rīt jūsu labā?
   —     Jūsu majestāte, — Armanda sacīja, — man ne­ļauj apglabāt manu vīru, de Moljēru! Palīdziet, jūsu majestāte!
   Karalis atbildēja:
   —      Jūsu nelaiķa vīra labā viss tiks izdarīts. Es jūs lūdzu, brauciet mājās un parūpējieties par viņa mir­stīgajām atliekām.
   Armanda šņukstēdama, pateicības vārdus murminā­dama, devās prom, bet karaļa ziņnesis pēc brīža aiz- auļoja pakaļ de Šanvallonam, un, arhibīskaps iera­dās pilī, karalis viņam jautāja:
   —   Kas tur īsti notiek sakarā ar Moljēra nāvi?
   —     Valdniek, likums aizliedz viņu apglabāt svētītā zemē, — Šanvallons atbildēja.
   —     Bet cik dziļi sniedzas svētītā zeme? — karalis ap­vaicājās.
   —   Četras pēdas, jūsu majestāte, — arhibīskaps at­bildēja.
   —    Esiet tik laipns, arhibīskap, un apglabājiet viņu piecu pēdu dziļumā, — Luijs sacīja, — bet katrā ziņā apglabājiet, izvairoties kā no svinībām, tā no skandāla.
   Arhibīskapa kancelejā tika izrakstīts šāds dokuments:
   «Ņemot vērā apstākļus, kādi atklājās izmeklēšanā, kas tika izdarīta pēc mūsu pavēles, mēs atļaujam svētā Eistahija baznīcas garīdzniekam ar reliģisku ceremo­niju apglabāt mirušo Moljēru, tomēr ar noteikumu, ka viņa apglabāšanai jānotiek bez jebkāda svinīguma, ne­piedaloties vairāk par diviem garīdzniekiem — arī ne dienā, un lai aizlūgumam par viņa dvēseles mieru ne­tiktu noturēts nekāds svinīgs dievkalpojums ne aug­stāk minētajā svētā Eistafija baznīcā, nedz ari kādā citā.»
   Līdzko Parīzes tapsētāju cunftē izplatījās vēsts, ka miris godājamā nelaiķa Žana Batista Poklēna dēls ko­mediants de Moljērs, kas mantojis tapsētāja amatu, cunftes pārstāvji ieradās Rišeljē ielā un pārklāja mi­rušā augumu ar 'izšūtu cunftes karogu, tā atgriezdami Moljēru tajā kārtā, no kuras viņš bija patvarīgi izstā­jies: tapsētājs esi bijis un pie tapsētājiem atkal atgrie­zies.
   Tai pašā laikā kāds apsviedīgs cilvēks, zinādams, ka lielais Kondē jūt simpātijas pret Moljēru, ieradās pie prinča un sacīja:
   —    Jūsu augstība, atļaujiet jums pasniegt epitāfiju, ko esmu uzrakstījis Moljēram.
   Kondē paņēma epitāfiju un, uzmetis autoram ska- . tienu, atbildēja:
   —    Pateicos jums. Taču man patiktu labāk, ja viņš būtu uzrakstījis epitāfiju jums.
   Divdesmit pirmajā februāri ap pulksten deviņiem va­karā, kad vajadzēja iznest Moljēra mirstīgās atliekas, pie mirušā komedianta mājas sapulcējās ap pusotra simta cilvēku liels pūlis, un nebija zināms, kas tie tādi. Taču pūlis nezin kādēļ likās uzbudināts, bija dzirdami skaļi izsaucieni un pat svilpieni. Ieraudzījusi nepazīs­tamos, de Moljēra kunga atraitne uztraucās. Paklausī­dama tuvinieku padomam, viņa atvēra logu un uzru­nāja sanākušos ļaudis:
   —    Kungi! Kādēļ gan jūs gribat traucēt mana mirušā vira mieru? Varu jums apliecināt, ka viņš bija labs cil­vēks un mira kā kristietis. Varbūt jūs gribat parādīt viņam godu un pavadīt viņu uz kapiem?
   Te kāds ielika Armandai rokā ādas maku, un viņa sāka izdalīt naudu. Pēc nelielas kņadas, kas izcēlās nau­das dēļ, visi nomierinājās un mājas priekšā parādījās lāpas. Pulksten deviņos no mājas iznesa koka šķirstu. Pa priekšu klusēdami soļoja divi garīdznieki. Šķirstam blakus gāja stihārijos tērpti zēni, nesdami milzīgas vaska sveces. Bet zārkam nopakaļ plūda vesela uguņu jūra, un pavadītāju pulkā bija redzami šādi ievērojami cil­vēki: gleznotājs Pjērs Miņārs, fabulists Lafontēns un dzejnieki Bualo un Sapels. Visiem rokās bija lāpas, bet aiz viņiem ar lāpām rokās rindās soļoja Palērojāla tru­pas komedianti un, visbeidzot, aizvien pieaugošais pū­lis, cilvēku divsimt. Gājienam virzoties pa kādu ielu, kaut kur atvērās logs, un kāda sieviete, izliekusies pa to, skanīgā balsī noprasīja:
   —    Ko te glabā?
   —    Kādu Moljēru, — atbildēja cita.
   Šo Moljēru aiznesa uz svētā Zozefa kapiem un ap­glabāja nostūrī, kur glabā pašnāvniekus un nekristītus bērnus. Bet svētā Eistahija baznīcā priesteris īsi atzī­mēja, ka 1673. gada divdesmit pirmajā februārī, otr­dienā, svētā Zozefa kapos apglabāts tapsētājs un karaļa kambarsulainis Zans Batists Poklēns.

EPILOGS

   atvadīšanas no bronzas komedianta
   Sieva uz Moljēra kapa novietoja akmens plāksni un lika atvest uz kapiem simt nastu malkas, lai bezpajumt­nieki varētu sasildīties. Jau pirmajā skarbajā ziemā uz šīs plāksnes sakūra milzīgu ugunskuru. Plāksne aiz kar­stuma saplaisāja un salūza gabalos. Tie ar laiku pa­juka kur kurais, un, kad pēc simt deviņpadsmit gadiem, Lielās revolūcijas laikā, ieradās komisāri, lai izraktu Zana Batista Moljēra mirstīgās atliekas un pārvestu tās uz mauzoleju, neviens nevarēja īsti parādīt viņa kapa vietu. Un, kaut arī kādu izraka un apglabāja mau­zolejā, neviens tomēr nevar skaidri apgalvot, ka tās ir tieši Moljēra mirstīgās atliekas. Droši vien šis gods ticis parādīts kādam nepazīstamam cilvēkam.
   Un tā nu mans varonis gulēja Parīzes zemē un satrū­dēja tajā. Bet vēlāk laika gaitā neizprotamā kārtā sa­trūdēja itin visi viņa rokraksti un vēstules. Daudzināja, ka rokraksti aizgājuši bojā ugunsgrēkā, bet vēstules esot rūpīgi savācis un iznīcinājis kāds fanātiķis. Vārdu sakot, pazuda viss, tikai ne divas papīra strēmelītes, uz kurām reiz apkārtklejojošais komediants bija parakstī­jies par naudas saņemšanu savas trupas vajadzībām.
   Un tomēr pat bez saviem rokrakstiem un vēstulēm viņš reiz atstāja zemi, kurā palika guļam pašnāvnieki un nedzīvi dzimušie bērni, un nostājās virs strūklakas izžuvušā baseina. Rau, tur viņš stāv! Tas ir viņš — karaļa komediants ar bronzas saitēm zābakos! Un es, kam nekad nav bijis lemts šo cilvēku redzēt, sūtu vi­ņam savu atvadu sveicienu.
   Maskavā 1932.—1933. g.
   [1] atdzejojis a. Upīts.
   [2] minēdams šo datumu, autors kļūdās. Pirmais komēdijas «Ne­gudrais» uzvedums notika Lionā 1655. gadā. (Redakt. plez.)

загрузка...