Latviešu tautas ticējumi

Latviešu tautas ticējumi

Latviešu tautas ticējumi

   1940 latviešu folkloras kratuves
   latgales valsts papīru spiestuvē un naudas kaltuvē, sste®,.
   RIGA, 1940
   Prof. P. Šmits apkopojis pavisam 36 790 latviešu tautas ticējumus, kuri pirmoreiz izdoti 1940. - 1941.g. grāmatā " Latviešu tautas ticējumi " 4 sējumos. Ticējumi sakārtoti pa tēmām, bet tēmas alfabēta kārtībā. Šāds pats sakārtojums paturēts, arī ievadot tos datorā. Tā kā laika gaitā ir mazliet mainījusies latviešu valodas pareizrakstība un grāmatu teksts tiek saglabāts oriģinālrakstībā (izņemot burtu "ŗ" nelielai daļai ticējumu, kuri ierakstīti datorā pirms vairākiem gadiem), tad šeit ir atrodamas arī formas, kādas mūsdienu rakstībā nelieto (piem., vajaga, bij u. c.). Daļa ticējumu pierakstīti izlokšņu formā. Lai tos atšķirtu no pārējiem, to numuriņš iezīmēts zaļā krāsā.
   Prof. P. Šmita savāktie ticējumi, kupis tagad publicē Latviešu folklo­ras krātuve, nav pieredzējuši paša krājēja un kārtotāja pēdējo redakciju; trūkst arī paredzētā ievada. Tāpat nelaiķis nav paspējis ticējumu pētī­šanas rezultātus ietilpināt Mitoloģijas 3. iespiedumā, kam bija drīzumā parādīties. Ka šie rezultāti būtu ienesuši ievērojamus papildinājumus šinī nozarē, par to prof. Šmits vairākkārt izsacījies mutes vārdiem, kā arī norādījis jau 2. izdevuma priekšvārdā.
   Ticējumu kārtošanu pabeigusi prof. Šmita uzticīgā palīdze — viņa kundze Ida; tāpat viņa skatījusi cauri arī korektūras, ko savukārt darījis arī P. Šmits jun. Kopējās pārrunās esam noskaidrojuši edicijas principus, palikdami pie vārdnīcas iekārtojuma un pareizrakstību unificējot tādē­jādi, ka izloksnēm un apvidiem netiktu atņemtas raksturīgās formas un izteicieni. Ticējumi visi numurēti. Manās rokās palicis pēdējais lasījums un kontrole, kā arī dažādu technisko trūkumu novēršana. Nedaudzos gadījumos iespējamas pārskatīšanās kļūdas iesūtītāju un teicēju vārdos un uzvārdos resp. to atšifrēšanā.
   Prof. Šmita krājums ietvep ap 36.000 ticējumu, kas godam aizpilda robu mūsu līdz šim publicētās tautas tradicijās. Tautas ticējumos atspo­guļojas tā mūsu senču dzīves daļa, kas mazāk apgaismota Sls tautas; gara mantās. T« tgiēs redzam senās zinātnes un reliģijas atliekas, paražas, praktiskus norādījumus visādos dzīves gadījumos; tāpat arī tautas dzied­niecību, burvības, pareģojumus, kas dibināti pa daļai uz senākām tradi- cijām, pa daļai uz patiesiem novērojumiem dabā un dzī«ē. "Daļu no šiem ticējumiem jūtami ietekmējusi arī kristīgā ticība. Tautas ticējumus, tāpat kā pārējos folkloras materialus, nelaiķis sācis vākt vēl skolnieks būdams, bet pirmais krājums gājis bojā pasaules kaja laikā (1914.—1919. g.). Daļa ticējumu gan vēlāk restaurēta. Šinī darbā labs palīgs nelaiķim bijusi māsa Emīlija Zommere. Daudz ticējumu, kā arī pasaku un teiku, nelai­ķis dzirdējis no sava tēva tēva Lisēniešu Pekšos (Raunas pag.), bet, cik spēdams, vā^js arī no citiem vecākiem ļaudīm, ikreiz, kad tam gadījies būt kādā citā %zimtenes novadā.
   Iesācis savu darbu ar tautas dziesmu studijām, prof. P. Šmits ir rediģējis Latviešu folkloras krātuves uzdevumā Tautas dziesmas (4 sēju­mos) — pirmo papildinājumu Kr. Barona Latvju Dainām, izdevis paša vāktās un kārtotās pasakas un teikas 15 sējumos, ietilpinot tur arī ie­priekšējos, t. i. pirms tam iespiestos materialus. Ticējumu krājums no­slēdz prof. P. Šmita ražīgo folklorista darbu. Lai tas tad arī butu pēdē­jais piemiņas vainags prof. P. Šmita mūža darbam.
   Prof. K. Straubergs.

   Novēlu patīkamu lasīšanu
   Imants Ločmelis

Abra — Acis

   1. Maizes abru izsvēpē ar mel­nas aitas vilnu, lai maize labi rūgst.
   K. Jansons, Viļāni.
   * 2. Abru izkasot, abrukaslis jā­dod grūsnējai cūkai, tad būs vie­nādi sivēni.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3.        Nedrīkst pair maizes abru pā­ri kāpt, tad maize saplaisā.
   A. Grote, Pampāļi.
   4.         Uz abras malas nevar mie­turi klapēt, jo tad badu dzen.
   K. Lielozols, Nīca.
   5.        Pēc maizes cepšanas māte lai ātri abru nes laukā, tad meitas drīz izprecēs.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   6.         Meitām maizies abra ātri jā­nes no istabas, Tad ātri izprecē.
   A. Aizsils, Lubāna.
   7.         Vīrieša drAes' nedrīkst klāt virsū uz rūgstošas maizes abras, jo tad vīrietis, rūgst kā maizes abra.
   V. Krieviņš, Daugmale.
   I. Acu īpašības. *<>
   8.         Kam zilas acis, tas ir patie­sīgs.
   K. Lielozols, Nīca. *
   9.         Kam ir zilas acis, tie ir go­dīgi cilvēki, kam ir brūnas, tie ir negodīgi. -
   M. Macpāne, Alsunga.
   10. Sarkanas acis ir dusmīgie* cilvēkiem. , '<<;ģ
   P. 5., Raun*.
   ,11. Ja cilvēkam brūnas acis, tad tas ātrsirdīgs.
   L. Seržaiite, Aloja.
   12.        Cilvēki, kuj-iem brūnas Mis, tie ir lieli pavēlētāji. • "
   A. Smilga, (telti
   13.        Cilvēki, kupiem brūnas aetfc, ir noteiktas dabas, kam pelēkas — nenoteiktas.
   A. Smilga. Gaiķi.
   14.        Kam brūnas acis, tas ir vil» tīg».
   K. Corbiks, Jelgavm.
   15.         Tādam cilvēkam, kas acik mirkšķina, nevar nekā uzticēt
   L. Pogule, Gatarta.
   16.        Cilvēki, kam brūnas acis, ir viltīgi.
   , A. Smilga, Gaiķi.
   17.        Tāds cilvēks, kam ir acis, ir viltīgs.
   L. Pogule, Gata
   18.        Kad cilvēkam viena acs ķļril- Mu&otra zila, tad teic, ka tMķ cilvēks hav uzticams. '
   K. Lielozols,
   . cilvēkam dažādas
   as#«r tai4 viņš dzīvg bO»; mīgs.
   A. Sife^ Knevijas
   20. Meln*«ļ$b' un sārtval
   jauneklis ir dusmīgs, turp sarkaniem matiem ļoti viltīgs.
   acīm vien pazinu bezsirdīgu tēva dēlu, melnas acis, sārti vaigi, kā uguns dzirkstelītes.
   K. Bika, Gaujiena.
   21.          Tas cilvēks, kam melnas acis, ir zvērīgs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   22.          Kam melnas acis, tas ir vil­tīgs cilvēks.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   23.         Kod pi cylvāka mozys acs, itys pīzīmēj, ka taids cylvāks ir cīši skūps un dusmeigs.
   V. Podis, Rēzekne.
   24.          Meita ar šaurām acīm ne­kad ātri nedabūs bērnu.
   K. Ķuze, Annas muiža.
   25.          Ivam lielas uz āru izspie­dušās acis, ar lieliem baltumiem, tā vīriešiem, kā sievietēm, tiem ir ārlaulības bērni.
   K. Ķuze, Annas muiža.
   26.         Kam acis ir miglainas, tas ir zaglis.
   P. Š„ Rauna.
   27.         Ja acu kaktiņos daudz ga­ļas, tad ilgi dzīvosi, ja maz, tad ātri mirsi.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   28.         Kas nevar otram acīs ska­tīties, tas ir slikts cilvēks.
   P. Š„ Rauna.
   29.         Kam acis baidās, no tumsas Jārejot gaismā, tam daudz grēku. Sal. saule.]
   A. Korsaks, Ezere.
   30.        Cilvēks, kam saulē skato- ies acis neasaro, esot svēts.
   E. Bērziņa, Mālpils.
   31.     Ja acs asaro, — esi aizlieg­tu rakstu lasījis.
   J. Jakāns, Bebrene.
   32.     Ja acīs ielaiž ziepju putas, tad var daudz skaidrāk redzēt. Ziepes izcērt acis.
   N. Rudzīte, Nogale.
   33.     Ja no acu plakstiņa izkri­tusi spalviņa, tad tā jāaizliek aiz kakla un kaut kas jāvēlas, tad tas piepildās.
   A. Miezlte, Rīga.
   34.     Ja acij izkritušo skropstu aizmet azotē, tad, ko vēlas, tas pie­pildās.
   M. Zaķe, Jaunpiebalga.
   35.     Kad no acu plakstiņa no­birst uz vaiga kāda skropste, tad tam, kas to ierauga, vajaga pa­ņemt un aizmest aiz kakla, tad būs laime.
   M. Auziņa, Rīga.
   36.     No acu plakstiņiem ja iz­krīt skropsts, tad vajaga to pa­ņemt un ielikt matos un kaut ko iedomāties, tad tas piepildīšoties.
   L. Legzdiņa, Talsi.
   37.     Ja ierauga kādam izkritušu acs skropstiņu, tad tam neprasot jāpaņem, jāaizbāž sevim aiz kakla un tad jāvēlas, taš tad piepildās.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   38.     Ja kādam cilvēkam ir iz­kritusi acu skropstiņa, tad ja otrs to paņem un aizmet aiz krekla, tad aizmetējam gaidāma laime.
   A. Mūrniece, Cēsis.
   39.      Ja acu skropstiņa izkrīt, tad tā jāiemet azotē, jo tad tas, ko vēlas, piepildās. Ja otrs paņem un iemet sev, tad noņem laimi.
   E. Lācis, Tirza.
   40.     Ja skropsta no acīm no­krīt, tad tā jāieliek azotē, jo tā esot cilvēka laime, mazākais tai dienā ejot labi.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   41.     Ja uz vaiga uzkritusi kāda acu skropstiņa, tad tā jānoņem un jāieliek padusē un jānodomā kāda vēlēšanās, tad tā piepildīsies.
   A. Brāķa, Meirāni.
   42.     Kad izkrīt acu skropsta, tad to vajaga ielikt azotē un kaut ko vēlēties, tad tas piepildoties.
   V. Grīva, Lubāna.
   <43. Acs skropstiņu aiz kakla aizmetot, var ko vēlēties, tad tas piepildās.
   M. Vētra, Tirza.
   44.     Ja skropsta izkrīt, tad vaja­ga turēt uz delnas un kaut ko vē­lēties. Pēc tam aizpūst projām. Tad tas, ko vēlas, piepildās.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   45.     Ja izkrīt acu spalviņa un to aizpūšot kaut ko domā, tad tas piepildās.
   A. Kondrāte, Veļķi.
   46.     Kad nomazgā acis, vajaga katrreiz vispirms rokas slaucīt, tad zobi nesāp.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   47. Tie kustoņi, kam jau pa dzimšanai vaļā acis, tie naktī ne­redz, bet tie atkal, kam pa dzim­šanai nav atvērtu acu, tie pa nakti redz labāki kā pa dienu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   II. Acu niezēšana raustīšanās.
   48.          Kad acis niez, dabūs rau­dāt.
   A. Bīlenšteina rokraksts,
   Zemīte un Džūkste.
   49.          Ja acis niez, būs jāraud. [Sal. piektdiena.]
   Atbalss k. 1897. K. Klein- bergs, Skujene.
   50.          Kad acis niez, tad dabūs raudāt.
   K. Corbiks, Jelgava.
   51.          Kad kāda acs niez, tad da­būšot raudāt.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   * 52. Acs niez — dabūs raudāt.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   53.          Ja acis niez — raudāt da­būs.
   M. Poriete, Lubāna.
   54.          Ja acī nav nekas iebiris, bet grauž — dabūs raudāt.
   J. Andersons, Sātiņi.
   55.          Kad acs (vienalga, kupa) niez, dabūs priecāties.
   K. Kēze, Priekuļi.
   56.          Ja labā acs niez, tad jā­raud; ja kreisā, tad jāsmej.
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. L. Zvaigzne, Gaujiena. V. Johansone, Jaunpiebalga un Liepa. M. Ozole, Stopiņi. P. Zeltiņa, Ikšķile.
   57.          Kad labā acs niez, būs jā­raud, kad kreisā — jāsmejas.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   58.          Ja labā acs niez, tad būs jā­raud, bet ja kreisā — tad būs jā­smejas.
   u n
   I. Kažoka, Lubāna.
   M>. Jii no rītu niez kreisā acs, IiiiI btls jāsmej, ja labā, tad jāraud.
   .Iii pie vnkura niez kreisā acs — Jilniud, ja labā — jāsmej.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   60.     Ja labā acs niez, tad būs jāraud; ja kreisā acs niez, būs jā­smejas.
   R. Svekre, Valka. V. Vinte- re, Matīši. L. Zvirbule, Jaun­laicene. K. Kalniņa, Katvari. V. Spandegs, Pociems. V. Hā- zcna, Nītaure. M. Šķipsna, Gul­bene. V. Rūnika, Skujene. A. Bulēne, Turaida. K. Kēze, Priekuļi. V. Saulīte un V. Prie- dīte, Mālpils. A. Rode, Umur­ga. L. Bērziņa un H. Jan- kovska, Rīga. T. Vēvere un J. Upmalis, Ļaudona. A. Salmāns, Balvi. J. Apsalons, Sērpils. A. Berķe, Mētriena. L. Pilsētnie­ce, Bebri. M. Stāle, Kaltene. E. Melnbārdis, Virbi. A. Šķē­rē, Brukna. A. Vestmanis, Jē­kabnieki. V. Amoliņa, Olaine. H. Šiliņa, Dobele. E. Kampa- re, K. Corbiks, Līvbērze. E. Tokele, Sesava. J. Jaunsudra- biņš, Nereta. M. Brīdaka, Jaun- roze. V. Greble, Kalnamuiža. A. Tidriķe, Pabažu jūrmala. K. Strautiņš, Mēdzūla. I. Šīr- manis, Vilzēni. E. Lācis un J. A. Jansons, Tirza. A. Zi­bens, Rugāji. A. Zandere, Do­le. R. Bērziņš, Džūkste. K. Corbiks, Jelgava. J. Treimanis, Bērze. E. Rotmane, Jaunauce. J. Cinovskis, Alsunga.
   61.     Ja labā acs niez — būs jā­smejas, ja kreisā — jāraud.
   T. Rigerte, Brunava.
   62.     Ja kreisa acs niez — bus jāsmejas, ja labā — jāraud.
   Dzilna, Lubāna.
   63.     Ja kreisā acs knieš, jāsme­jas; ja labā, jāraud.
   M. Priedīte, Meirāni.
   64.          Ja laba acs niez, tad da­būs raudāt, ja kreisā — smieties.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži. Morgenšterne, Penkule. A. Lā- ce, Lubāna. E, Medene, Mei­rāni. A. Korne, Meirāni.
   65.          Ja labā acs niez, būs rau­dāšana; ja kreisā niez, būs smie­šanās. Lai varētu izbēgt no raudā­šanas, tad ar to pirkstu, ar ko ber­zē labo aci, jāberzē arī kreisā acs un jānospļaujas. Tad būs jāsme­jas līdz asarām.
   A. Vaskis, Tukums.
   66.          Kad labā acs niez, dabūs raudāt.
   I. Mennika, Ainaži.
   67.          Kam niez labā acs, tam būs bēdas; kam niez kreisā acs, tam būs prieki.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   68.          Ja labā acs niez — būs bē­das, ja kreisā — prieki.
   J. Jakāns, Bebrene.
   69. Jo nīz lobo acs, tad byus bāda, jo kreisuo — tad prīca.
   T. Beča, Preiļi.
   70.          Ja laba acs niez, dabūs smieties; ja kreisā, dabūs raudāt.
   J. Krastiņš, Irlava. J. Nīders, Alsviķi.
   71.          Kad labā acs niez, tad gai­dāma smiešana; bet ja kreisā, tad raudāšana.
   M. Brante, Ainaži.
   72.          Ja labā acs niez, tad būs laime, ja kreisā, tad būs jāraud.
   V. Slaidiņa, Drusti.
   73.          Bļauties dabūs, ja kreisā acs niez, bet smieties, ja labā niez.
   G. Pols, Staburags.
   74.          Kod cylvākam lobuo acs kosuos, plzīmēj, ka jis prlceisīs, a ka kreisuoja acs kosuos, pīzīmēj rauduot.
   V. Podis, Rēzekne.
   75.          Ja kreisā acs niez, dabūs raudāt; ja labā, dabūs smieties. Dažs saka gluži otrādi.
   J. A. Jansons, Vecbrenguļu muiža.
   76.         Kad acis raustās, tad dabūs smieties.
   K. Bika, Gaujiena.
   77.          Ja acis raustoties, tad esot jāraudot.
   H. Lindberga, Veselauska.
   78.        Ja acs plakstieni raustās — • būs jāraud.
   Pētersons, Ērģeme.
   79.          Kad aci raustot, tad kāds no pazīstamiem mirstot.
   K. Lielozols, Nica.
   80.          Ja labā acs raustās, tad būs jāraud, ja kreisā — jāsmej.
   V. Johansone, Jaunpiebalga.
   81.          Ja labā acs raustās, tad jā­raud, ja kreisā, tad jāsmejas.
   A. Užāne, Skujene.
   82.          Ja labās acs kaktiņš niez, tad būs prieks.
   P. S., Rīga.
   83.          Kad kreisās acs kaktiņi niez, būs strīdus.
   K. Jansons, Pilda.
   84.     Kad labā acs niez, tad kā­du labu cilvēku satiksi.
   K. Jansons, Pilda.
   85.      Jo lobuo acs nīz, tad kaut kas peļaj; jo kreisuo nīz, tad teic.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   III. Acu slimības.
   86.     Ja ieskatās kāda cilvēka slimās acīs, tad, lai nepaliktu acis pašam slimas, vajag tikmēr ska­tīties uz kreisās rokas īkšķa nagu, kamēr acs sāk asarot.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   87.     Kad gruzis iekritis acī, tad jāskatās uz zemi un jāsaka devi­ņas reizes: „Vilks acī, gruzis mežā!"
   Etn. IV, 1894. Alsviķi.
   88.     Kad acī iebirst gruzis, tad viegli jāberzē un trīs reizes jāsaka: „Vilks acī, gruzis mežā!" Tad gru­zis no acs iznāk vai pazūd, ka vairs negrauž.
   J. Vītoliņš, Vestiena.
   89.      Ja gruzis acī, tad jāskaita bez apstāšanās šie vārdi: „Vilks acī, gruzis mežā!" kamēr gruzis ir no acs ārā.
   J. Šmi.ts, Nītaure.
   90.     Ja acīs iekrīt kāds gruzis, tad trīs reizes jāsaka: „Kize, vilks ārā aiz durvīm." Tad gruzis no acs pazūd.
   A. Brāķa, Meirāni.
   91.     Ja gruzis ir acī, tad jādabū vēža dzirnavas, jāpaņem viens ak­mens, lai tas maļ gruzi laukā; pie tam jāsaka: „Vilks acī, gruzis me­žā!"
   K. Bika, Gaujiena.
   92.          Kad acis ielaiž vēža dzirnu, tad tās dzirnus izvāc melnumus.
   K. Jaunzeme, Nīca.
   93.          Kam acī iebiris, tam vēža dzirnaviņas acī jāielaiž.
   K. Jansons, Plāņi.
   94.          Ja kas acī iebiris, tad ir de­guns jāšņauc.
   P. Š„ Rauna.
   95.         Ja piebirusi acs, tad jā­šņauc deguns.
   J. Jurēvics, Kruķu pag., Sauju apr., Lietuva.
   96.          Ja acī iebirst kāds gruzis, tad tā pati nāss, kufā acī iebiris gruzis, ir stipri jāšņauc.
   J. Kriķis, Starti.
   97.          Kad gruzis acī iekritis, vē­dzeļu pienes vai sliekas jāsapūdē pudelē un ar tām jāsmērē.
   Etn. IV, 1894.
   98.          Ja katlā mazgā muti, tad acis sāp.
   Etn. IV, 1894.
   99.          Ja kādam ieskatās acīs, kam acis sāp, tad vajaga paskatī­ties uz saviem nagiem, lai kaite nepieliptu. [Sal. lielā piektā.]
   A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
   100.          Ja redzi otram acis sāpot, tad paskaties uz savu roku pirkstu nagiem, tev šī slimība nepielips.
   V. Miķelsons, Kaldabruņa.
   101.          Ja gadās saskatīties ar cil­vēku, kam acis sāpīgas, jāpaskatās uz savas kreisās rokas nagiem. Tad pašam šī slimība nepielips.
   K. Juchnevica, Liepāja.
   102.          Sāpošas acis vajaga maz­gāt ūdenī, kas pret sauli tek.
   A. Bērziņa, Aloja.
   103.          Ja acis sāp, tad jāmazgā rīta rasā, jo tad veselas paliek.
   H. Šiliņa, Dobele.
   104.          Vājas acis jāsmērē ar ra­su, kura atrodas uz ratkrētēm (drosera rotundifolia).
   Koknese.
   105.          Kad acis sāp, tad izcep­tai maizei no apakšas jāizgriež apaļa garoza un jāuzliek uz glā­zes; kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis.
   Etn. IV, 1894.
   ' 106. Acu vainā sieviete iemī- zusi sev šaujā, tad lējusi slimam mīzelus acīs un sacījusi: „Dīvs (Dievs) radz nū dabasim!"
   K. Jansons, Gatarta.
   107. Kam acis slimas, tam jā­izmazgā mīzalos, tad žigli paliks veselas.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   *108. Acu slimība pāriet, ja tās izmazgā ar mīzaliem.
   A. Vaskis, Tukums.
   109.          Pret vājām acīm der bran- davīns, kuru uzpilina uz lupatiņas un tad uzliek uz vājās acs.
   J. Kriķis, Starti.
   110.          Ka acis asarojot, ta vaja­got viņas izmazgāt ar vīnu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   MII. Acu slimība pāriet, ja rū­gušu pienu ietin linu drēbē un ap­sien ap slimajām acīm.
   A. Vaskis, Tukums.
   Acu slimība pāriet, ja ku­melīšu novārījumā iemercē drēbi un tad to apsien ap slimajām acīm.
   A. Vaskis, Tukums.
   Slimām acīm uzliek lupa­tiņu, samērcētu kumeliņu vai citā kādā tējā, lai paliek mīkstas.
   Ķilevice, Saldus.
   Vistas vainā acis jāsutina vistas gaļas sutā.
   K. Jansons, Plāņi.
   Kam vistu vaina, tam acis aknu sutā jāsautē.
   K. Jansons, Plāņi.
   Jāuzvāra vērša aknas un uz to garaiņām jātura vājas acis.
   Etn. IV, 1894.
   Acu slimība pāriet, ja tur iepilina vienu jeb divi pilienus ka­meņu medus.
   A. Vaskis, Tukums.
   Ja iesarkušas acis, vajaga sasildītu medu izspiest caur lupatu un iesmērēt acīs.
   L. Ozole, Sērpils.
   Pret acu vājībām jāiekai­sa smalka sāls vai sukurs acis un krietni jāsaberž.
   Etn. IV, 1894. Ērgļi.
   Kad acis sāp, tad pa nak­tīm jāuzliek uz acīm novārītas olas baltums.
   Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
   Vajaga izvārīt olu labi cie­tu un tad izņemt dzeltānumu. Dzeltānuma izņemtā vietā vajaga iekaisīt smalku sukura pulveri, kamēr vēl ola silta, pēc tam jāat- gulstas augšupēdu un jāliek ola uz acs. Viņa jātur tik ilgi virsū, ka­mēr tā izdziest, pēc tam jānoņem. Šās olas tad nedrīkst neviens ēst, jo tad tam atkal tā acu slimība piemetas.
   K. Bika, Gaujiena.
   Ja sāp acis, tad vajaga ņemt olu, to apvilkt trīs reizes ap acīm, tad aiznest un iesviest upes straumē, tad acis paliek veselas.
   K. Briežkalns, Dole.
   Vājas acis jāmazgā ar pie­nu, olas baltumu un rītos ar paša ūdeni.
   Etn. IV, 1894.
   Kad acis niez un sāp, tad jānovāra ola, tās baltumā jāiz­kausē naža galiņš acu sukura, šis šķidrums jāizspiež smalkā drēbē, un tad ar šām zālēm jāsmērē. Veci cilvēki, kupiem acis sāka tumšas mesties, iesmērēja tās ar pīpes zu- pi, lai labi izcifstu, pēc kam tad acis atkal palikušas spožas.
   Etn. I, 1891. 158.
   Miezis jāapspaida ar vī­rieša cepuri.
   K. Jansons, Plāņi.
   Ja pubulis aci, tad tās jā­apspaida ar cepures dibenu vai brunču apakšu (štosi).
   A. Bērziņa, Aloja.
   Ja acī iemeties mieža grauds, tas jāapspaida ar svārku vīli.
   M. Zaķis, Stiene.
   Ja acu plakstiņā iemeties miezis, tad jājem laulības gredzens un jāapvelk 3 reizes apkāri.
   V. Amoliņa, Vecpiebalgu,
   Ja acī iemeties mieža ■auds, tad jāpaņemot mātes ļau­jamais gredzens un 3 reizes jā- jvelk ap to aci, kuj-ā mieža •auds iemeties.
   M. Dambe, Ozoli.
   Lai izdzītu miežu graudu ) acs, tad tas trīs reiz jāapspaida
   sudraba naudu.
   V. Johansone, Liepa.
   Ja kādam miezis acī, tad >zinot acī ir jāiespļauj, lai mie- 5 noietu.
   K. Palteris, Nītaure.
   Lai pubuli izdzītu no acs, d kādam nezinot jāiespļauj acī.
   A. Bērziņa, Aloja.
   Kad miezis acīs, tad jā- m no rijas un piedarba deviņi ežu graudi un jāpabaksta ar otu galiem tā vieta, kuj-ā miezis •odas, pēc tam mieži jāiemet unī un jābēg no mājas saucot: i, ai, mieži deg! Ai, ai, mieži
   J. Miljons, st. Birze.
   Kad miezis acī grauž, tad m no rijas un piedarba šķirbām riņus mieža graudus un pabak-
   ar grauda akotu galiem slimo tu; tad sviež graudus ugunī un ļ no mājas ārā saucot: „Ai, si, eži deg, ai, si, mieži deg!"
   M. Kārkliņš, Dignāja.
   .35. Ja kādam esot acī miezis ieties, tad, lai viņu varētu izdzīt, īkojas šā: ir jāsameklē miezis is baļķu starpā, jāsabaksta ar u vainīgā vieta, t. i. miezis pats, tad tūliņ miezis jāiemet kuro- rijas krāsnī. Tad jāiet no rijas , un pār slieksni kāpjot jāsaka
   deviņas reizes: „Miezis deg, miezis deg u. t. t.!"
   A. Skuja, Mālupe.
   136.     Juo mīzs acī, vokorā bez saulis juoaizīt uz kuļu, juopaņam nu čīkstinis mīža gryuds, treis reizes juoīboda un juonūlīk tai pat, kai beja.
   A. Borozinska, Barkava.
   137.     Ja mieža grauds acī, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds un ar to jāapspaida un grauds jāatliek, kur bijis.
   A. Bērziņa, Aloja.
   138.     No acu vāciņa izdzen mie­zi tā: Jāņem rijā nokritis miežu grauds, jāapbada (jāapriebj) sāpo­šais vāciņš, un jānoliek grauds tai pašā vietā. Vai arī jāņem mieža grauds kaut kur, jāapriebj slimais vāciņš, un tad grauds jāiebāž rijas sienas čiekstenē (šķirbā).
   J. Apsalons, Sērpils.
   139.     Miezis acī iznīkst, ja kāds tai acī nejaušis iespļauda. [Sal. ēde,]
   K. Jansons, Plāņi.
   140.     Mieža grauds pie acs jā­baksta ar mieža galiņu, un tad tas jānoliek, kur neviens neredz.
   P. Š., Rauna.
   141.     Ja pubulis (mieža grauds) acī, tad viņu var izdzīt apspaidot ar mieža graudu un pār plecu iesviežot vistai.
   A. Bērziņa, Aloja.
   142.     Mieža graudu no acs var izārstēt, ja to apbada 7 reiz ar mieža graudu un pēc tam šo grau­du noglabā rijā kādā sienas spraugā.
   L. Pilsētniece, Bebri.
   143.     Ja aci miežu grauds, tad jāpaņem trīs miežu graudi, ar kat­ru trīs reiz jāapspaida aci miežu grauds un tad jāaiznes uz kūti vai riju. Spaidot jānostājas ar seju pret ziemeļiem.
   V. Johansone, Jaunpiebalga.
   144.     Ja ir miezis acī, jāņem mieža grauds, jāapbaksta miezis, un grauds jādod gaiļam vai vis­tai, tad miezis izejot.
   A. Brūvele un A. Suse, Ape.
   145.     Ja ir acī mieža grauds, tad vajaga apspaidīt ar mieža graudu un atdot gailim, tad mieža grauds izzūd.
   K. Briežkalns, Dole.
   146.     Ja acī iemeties mieža grauds, tad vajaga ar miezi ap­spaidīt un iedot gailim apēst; tad mieža grauds ātri noiet.
   M. Vennere, Cēsis.
   147.     Kad acī iemetas mieža grauds, tad viņu ar mieža graudu jāsabaksta, un grauds jāatdod vis­tai. Mieža grauds izzudīs.
   A. Kabuce, Bulduri.
   148.     Kad miežu grauds acīs, tad jāpaņem 9 miežu graudi, un ar katru 3 reizes jāpabada miežu grauds acīs, un mieži jādod apēst vistai. Tad miežu grauds izzūd.
   L. Valkne, Tāšpadure.
   149.     Ja acī ir mieža grauds, vajaga paņemt mieža graudu un deviņas reizas apbadīt apkārt, tad iedot to vistai, lai apēd, — acs pa­liks vesela.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   150.     Kod cylvākam uz acis iz­aug mīžs un suop, tod vajag pa- jimt treis zemi mlžu un pabadeit uz tuos vītys treis reizis ar kotru zerni un itūs mīžus atdūt mainai vystai. Suopja nu reizis puoris, un mīžs uz acja propuls.
   V. Podis, Rēzekne.
   151.     Kad mieža grauds acī, tas jāizbada ar miezi, pēdējais jāieliek pātagas riņķī un jāatdod vistai.
   O. Šulme, Embūte.
   152.    Ja acī aug mieža grauds, tad, lai nodzītu, vajaga ar mieža graudu apspaidīt un pēc tam dot cālim, lai noēd.
   K. Kalniņa, Katvari.
   153.     Kad acī miezis aug, tad ar sarkanu diegu jāapsien kreisās rokas zelta riņķis (ceturtais pirksts).
   K. Jansons, Plāņi.
   154.     Ja miezis labā aci, tad jā­apsien ar aukliņu divi kreisās ro­kas pirksti, ja kreisā — tad labās rokas pirksti.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   155.     Ja miežu grauds acī, piem., labā, tad vajaga kreisās ro­kas trešo un ceturto pirkstus krus­tiski sasiet ar kādu diegu (Pirmais pirksts — īkšķis).
   V. Johansone, Jaunpiebalga.
   156.     Kam acī miezis aug, tam, ja miezis ir, piem., labā acī, jāap­sien ar dzīparu labās rokas divi pirksti: Zelta riņķis un garais Mārcis.
   K. Jansons, Pilda.
   157.    Lai izdzītu pubuli no acs, tad vajaga apspaidīt to 3 reiz ar maizi un atdot sunim.
   E. Jēpe, Palsmane.
   158.       Ja miežu grauds acī ieme- es, tad jāpaņemot mīksta maize, isaspaidot un, muguru uzgriežot, [nometot suņam, pie kam ne­ākstot skatīties, pirms suns nee- )t apēdis, tad noejot.
   A. Krūmiņa, Valka.
   159.        Ja kādam ir acī miezis, īd jāņem silta maizes piciņa, jā- pspaida miezis trīs reiz ar to mai- i un jādod suņam; tad miezis riet.
   A. Brūvele un A. Suse, Ape.
   160.        Ja acī ir miežu grauds, tad ajaga iedot sunim maizi aplaizīt m pēc tam pielikt pie slimās acs. Tādā gadījumā tā būs vesela.
   A. Zaķe, Drusti.
   161.         Kuslam bērnam actiņas, tad pieposājušas, nekad nemazgā ir ūdeni: apslauc mutīti (t. i. ģī- nīti) ar krūšu pienu, noslauka ar upatiņu sausu. Piens acīm vese- īgs, un bērnu nevar tik viegli iprunāt.
   K. Pētersons, Raņķi.
   162.         Kad bērnam acis posā, ie­slauc krūšu pienu, lai paliek mīk­stas.
   Ķilevice un Austere, Saldus.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   163.          Slimas actiņas izslauka ar paša bērna nočurinātu drāniņu.
   Rašmane, Saldus.
   164.          Kad bērnam actiņas sāp, iepūš viņās sukura putekļus. Kad acis apasarojušas, jādzen bērnam sari.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   165.         Kam sari neizpērti, tam metas acīs spalvas.
   K. Daka, Lielsatiķi. Ķilevice,
   Saldus.
   166.          Dažam bērnam augot spalvas acīs. Slimība pazīstama no tā, ka plakstieni resnīgi. Ar naža palīgu izlasot spalvas.
   Birkvalde, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus.
   167.          Kad acīs iemetas pūtes un pumpas, bērnu ved pie kasītājas, kura ar pucnazi kasa acis. Kasītā­jas lasa arī spalvas no acīm.
   K. Pētersons, Līvbērze.

AČGĀRNĪBA.

   168.          Ja kaut ko ačgārni izdara, tad dabūs piedzerties.
   M. Šķila, Nīca.

ADATA.

   169.          Ja nokrīt zemē adata un to nevar atrast, tad velns to ar asti apsedzis.
   J. Jakāns, Bebrene.
   170.          Ja zālē nokrīt adata, tad sasien divus zāļu kušķīšus — sa­siesi velnam asti un adatu atradīsi.
   J. Jakāns, Bebrene.
   171.          Adatas vai arī matadatas nedrīkst no zemes pacelt, jo ne­var zināt, vai tās nav apburtas un tīšām nosviestas zemē.
   E. Zommere, Rauna.
   172.          Ja sienā sprauž adatas, tanī dzīvoklī vairs nevar dabūt ie­mītnieku.
   H. Andersons, Kaugurciems.
   173.          Ja zemē adatu atrod, tad tā ir laime.
   R. Svekre, Valka.
   174.         Ja atrod zemē adatu, tad sagaidāma vēsts, ka kāds miris.
   E. Zariņa, Cēre.
   175. Ja atrod adatu ar aso galu pret sevi, tad ienaidnieks seko, bet ja otrādi, tad kāds sens draugs atminēs.
   A. Aizsils, Meirāni.
   170. Sarūsējušu adatu vai nag­lu nedrīkst no zemes pacelt, jo kāds to varbūt nometis ar nolūku, lai viņa ļaunums citiem piemestos.
   P. Š., Rauna.
   177.     Adatu nedrīkst pacelt no zemes, tad paceļot savu nelaimi.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   178.     Adatu no zemes nedrīkstot pacelt svētdien pēc pusdienas, jo tad tas paceļot savu nelaimi.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   179.     Ja atrod kādu adatu, tā ka tā ar aso galu guļ pret atra­dēju, tad adatu nedrīkst ņemt; bet ja adata ar galu guļ uz otru pusi, tad tā ir laime un katrā ziņā jā­paceļ.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   180.     Kad uz ceļa odotu atrūn, tad uotri slimība sagaiduoma.
   T. Nagle, Varakļāni.
   181.     Kod cylvāks, īdams pa ce­ļu, atrass odotu, tod lai tū odotu uikod najam un nanas uz sovu sā­tu, par tū, ka itei pīzīmēj lelys dusmis ar sovim radinīkim, a lo- buok kab nabyutu slikti, lai tū at­rasto odotu ibuož kaidā nebejs kukā.
   V. Podis, Rēzekne.
   182.     Ka atrasi uz ceļa odotu un galveņa odotys byus pretim tevis, itei pīzīmej, ka tevi pīmin ar lobu tovs draugs; a ka odotu atrasi un galveņa byus tev uz pakaļis, itei pīzīmēj, ka uz tevis ir daudz īnaid- nīki un tu jūs sorgīs. Taipat ni- kam navag duovynuot odotys ir cīši nalobi, ka īdevi, tod vajag ar tū odotu īdurt tam cylvākam.
   V. Podis, Rēzekne;.
   183.    Adatu nedrīkstot otram rokā dot, jo tad ceļoties naids.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   184.    Adatiņu nevajaga dot ot­ram, citādi devējs un ņēmējs pa­liek viens uz otru dusmīgi.
   K. Corbiks, Jelgava.
   185.    Nedrīkst otram dot adatu, jo tad naids celsies.
   H. Jankovska, Rīga.
   186.    Ja otram dāvina adatu, tad ņēmējs lai iedur devējam, ci­tādi abu starpā izceļas naids.
   P! Š., Rauna un Rīga. K. Jansons, Trikāta. P. Lapiņš, Vecpiebalga.
   187.    Adatas nevar otram dot, tad naidosies, bet ja arī dod, tad mazliet vajaga iedurt ar šo adatu.
   A. Aizsils, Meirāni.
   188.    Adatu nedrīkst otram dot, tad dabon dūrienus.
   J. A. Jansons, Rīga.
   189.     Ja otrs dodot adatu, tad nevaigot ņemt, jo tad sirdssāpes iedodot. Ja arī adatu no otra ņe­mot, ta vaigot ar adatu otram trīs reizes rokā iedurt; tad nekas ne­esot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   190.    Ja otram atdod adatu, tad ar to vajaga tam iedurt, citādi iz­nāks ar to sanaidoties.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   191.     Ja no otra ņem jeb otram dod adatu, tad ar viņu vispirms jāieduj- otram un tad jāiesprauž drēbēs, jo citādi izceļas naids.
   H. Krastiņa, Rīga.
   192.     Ja ņem no otra adatu vai kniepadatu, tad tam jāiedur, citādi saiet naidā.
   Teicēja 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
   193.     Kad tu jemsi nu cyta odo­tu, tod paprīšku īdur jam ar tū odotu, a ka naīdursi, tod tu ar jū dreiži byusi dusmeigs.
   V. Podis, Rēzekne.
   194.     Odotas nlkod navajaga jimt nu cyta, vai ari cytam aizdūt. Jo ir jau pajemta, tad kotrā ziņā vajag atdūt, cytaidi ar tū cylvāku kod navin īzls plēsšonuos.
   T. Beča, Preiļi.
   195.     Brūtgāns brūtei un otrādi nedrīkstot dāvināt ne adatas, ne matadatas. Ja to darot, tad mī­lestība izputot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   196.     Par adatu nav paldies jā­saka, lai ar to cilvēku, no kuj-a adatu ņem, nebūtu jāsaskaistas. [Sal. nazis.]
   K. Jansons, Plāņi.
   197.     Par adatu nedrīkstot pa­teikties, tad tā nolūstot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   198.     Par adatu nevajaga teikt paldies, jo tad devējam duj- sirdī.
   L. Zvaigzne, Gaujiena.
   198a. Kad par adatu saka pal­dies, tad duy caurais.
   18
   J. Treimanis, Bērze.
   199.         Par adatu paldies nedrīkst teikt, tad tai mājā kaķi nobei­dzas.
   M. Zaube, Rīga.
   200.          Ja kāds cilvēks otram no­zog adatu, tad tam duj- caurais.
   J. Banazis, Nīca.
   201.          Kad adatu zog, tad cau­rais duf.
   J. Steglavs, Jelgava.
   202.          Adatu nedrīkst zagt, jo tad, kad nomirst, ir jālien debesīs caur adatas aci.
   V. Krieviņš, Daugmale.
   203.          Kas adatu zog, tam pas­tarā dienā būs jālien caur adatas aci.
   A. Žeibe, K. Graudiņš, Taur- kalns. A. Šķērē, Brukna.
   204.          Ja kāds nozadzis adatu, tad tam viņā saulē būs jālien caur adatas aci.
   V. Garais, Vecgulbene.
   205.          Ja zog adatu, tad pastar­dienā zaglim būs jālien caur ada­tas aci.
   K. Lielozols, Nīca.
   206.          Kas otram adatu zog, tam pastardienā būs jālien caur adatas aci.
   M. Sikle, Nīca.
   207.          Nedrīkst nekad atstāt ne­izadītu adatu, jo tad paliek ļoti aizmāršīgs.
   L. Rone, Ikšķile.
   208.          Neizadītu adatu nedrīkst otram dot, tad šķirmi atdod līdz.
   Adata
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   209.          Kas pliku adatu — bez diega ņem, tad tas slīkstot.
   K. Jansons, Plāņi.
   210.          Ja adatiņai nolūst gals, tad kāds lops beigsies.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   211.          Ja adatas iemērc etiķī un gaida kamēr tās sarūs un izkūst, tad, traipot to etiķi, var izdziedēt kaulu sāpes.
   P. Š. no P. Smeltera, Skaista.

ADATA SAPNI.

   212.          Ja sapnī adatas redz, tad būs sirdssāpes.
   M. Zaube, Rīga.
   213.         Ja sapnī redz adatu, būs sāpes. [Sal. izkapts, nazis.]
   J. Kalniņš, Druviena.
   214.          Adīklī nedrīkst atstāt pusē ieadītu adatu, tad sāpēs vēders.
   E. Bērziņa, Mārsnēni.

ADĪŠANA.

   215.          Ja adot ko ēd, tad kodis saēd adāmo.
   P. Š., Rauna.
   216.          Adot nedrīkst ēst, tad adāmo kodis sacērt.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   217.          Adot nav brīv ēst, jo tad kodes saēd adīkļu.
   N. Rudzīte, Nogale.
   218.          Ja cimdus vai zeķes no­beidzot dzijas nepietrūkst, ne pāri paliek, tad adītājai drīz jāmirst.
   V. Hāzena, Nītaure.
   219.          Adot cimdus vai zeķes, nevajag iet kūti, lai tad govis ne­kad nebadās. Māfa, sēdēdama kūtī, redz, cik patīkami adatas sa­badās, viņa grib tādu pašu joku darīt ar govīm, un tādēļ salaiž di­vas govis ragos.
   A. Kauliņa, Jauncerne.
   220.          Ar adīkļu nevar iet starp govīm, tad govis badās.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   221.          Ja meitai parasti noadSs paīsi cimdi vai zeķes, tad appre­cēs par sevi īsāku vīru.
   A. Ratniece, Pabaži.

ADVENTE.

   222.          Adventes laikā jāiet otra kūtī, jāapcērp aitām ap ausīm un kaklu, no vilnas jāizada cimdi, kufi jāvelk rokā bites dravējot, tad bites labi padodas.
   V. Alke, Jaungulbene.
   223.          Ja adventes bez sniega, tad Ziemas svētkos daudz sniega.
   A. Bērziņa, Aloja.
   224.          Ja adventes laikā veļa ne­žūst, tad nākamā vasara slapja.
   E. Medene, Meirāni.
   225.          Ja adventes laikā ir sauss un skaidrs, tad sagaidāma sausa vasara.
   E. Medene, Meirāni.
   226.          Advents iesākas ar Andre­ja dienu un turpinās līdz Ziemas svētkiem. Tad ļaudis gavē un at­turas no dejām, rotaļām un citām jautrībām.
   Šis laiks ir visizdevīgākais pa­saku stāstīšanai un mīklu minēšanai, jo naktis ir garas un ļaudis strādā parasti mājā, notikusi tā sauktā vakarēšana.
   B. Eriņa, Latgale.

AGATAS DIENA (5. febr.).

   227.     Divi dienas pēc sveču die­nas ir Agata, 5. febr. To mēs svi­nam par acu dienu. Kas tanī die­nā ko ar rokām darīs, tas viss tam pie acīm ienāksies.
   No Kolkas jūrmalas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV, 1851.
   228.     Agatas dienā pakar zem jumta sāli un svētītu ūdeni, lai izsargātos no pērkona. Pērkona uguni varot nodzēst tikai ar kazu pienu jeb Agatas ūdeni, t. i. ūdeni, kas Agatas dienā ticis baznīcā svētīts.
   E. Volters, Maiepia.ihi, 1890, 3.
   229.     Agatas dienā svētī ūdsni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt.
   P. Š., Preiļi.
   230.     Ar Agatas dienā nosvētītu ūdeni un maizi var pērkona uguni nodzēst.
   K. Jansons, Viļāni.
   231.    Agatas dienā svētīto mai­zi uzglabā, lai neizceltos uguns­grēks.
   P. Š„ Preiļi.
   232.      Svētās Agatas dienā jā­svētī maize. Kad izceļas uguns­grēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes trīs reizes ap degošo māju un jāiesviež iekšā — tad uguns ap­dzisis.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   233.     Svētās Agatas dienā jā­svētī maize. Šī maize jāēd, kad kakls sāp.
   20
   A. Zālīte, Bērzpils.
   234.          Svētās Agatas dienā nes uz baznīcu apsvētīt maizi. Uguns­grēku gadījumos šo tā saucamo Agatas maizīti met ugunī, lai ap­turētu uguni. Šo maizīti uzglabā pat gadiem.
   Skolotāji, Latgale.

AITAS.

   I. Aitas ēdināšana un kopšana.
   235.         Kas dienā dzimis, tam jā­tur baltas aitas, lai ietu dzīvē labi.
   L. Rone, Rīga.
   236.         Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veselīga barība.
   S. Gūberts, 1688.
   237.          Ja aitām janvarī dod elk­šņu lapas, tad aitas cauru gadu būs veselas.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   238.         Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām raibi jēri.
   M. Vēbere, Straupe.
   239.          Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba vilna.
   M. Šķipsna, Gulbene.
   240.         Lai aitām būtu balta vil­na, tad vajaga Jāņa naktī ganos dzīt.
   V. Eglīte, Sēja.
   241.          Aita pa ziemu pa svārpsta caurumu izvelk (= apēd) vezumu siena.
   K. Jansons, Plāņi.
   * 242. Aita pa ziemu apēd vezu­mu siena.
   Advente — Aitas
   H. Skujiņš, Smiltene.
   243.         Lai vuškas paādušas ni- kod navekšētu, saimnīks nadreikst salā izkopti streičēt.
   L. Svandere, Mērdzene.
   244.         Aitas nedrīkst sist ar no- mizotu rīksti, tad jēri nepadodas. [Sili. govis.ļ
   E. Kampare, Valmiera.
   * 245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.
   E. Zubeckaja, Rīga.
   ■ 246. Buč, aitiņa magonīte,
   Tev ar šautru nesviedīšu:
   Nolauzīšu ievas zaru,
   Birdinātu birdināšu.
   LD 29074.
   247.         Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sieviete aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.
   K. Jansons, Plāņi.
   248.         Aitas jāmazgā ievu zieda­ina laikā, tad būs balta vilna.
   V. Rūnika, Skujene.
   249.         Aitas mazgājot jāvelk jau­ni brunči; ja vilks vecus, tad ai­tām augs plāna vilna.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   250.          Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki, tad aitām augs laba vilna.
   A. L.-Puškaitis, V. Saperovs, Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca.
   261. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   252. Jēri pavasarī žēlojas: ,.Ma/a, maza zālīte!" Lielās aitas atbild: „Lab, lab, lab!" Tekulis piemetina: „Tāda pat kā pērn" (ļo­ti rupji, zemu).
   R. Bērziņš, Džūkste.
   253.     Jeri pavasarī ganība pra­sot: „Mem, ko mēs ēdīsim, maza zālīte?" Aita atbildot: „Lab, lab, lab!"
   K, Skujiņš, Lielvircava.
   254.     Jērs pavasarī brēc: „Maza zāle!" Vecene — aita: „Lab, lab!"
   Austrums, 1893.
   255.      Aitām, pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūks. ,
   J. Jansons, Plāņi.
   256.     Ziemā aitām pa reizai jā­dod rutki ēst, tad viņām nemetas plaktis aknās.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   257.     Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   258.     Ka pyrmū dīnu dzan vuš­kas gonūs, juolīk atslāgu zam kļā­va slīkšņa, lai vuškas piļņavoj sā- tas. [Sal. ganīšana.]
   J. Kivliniks, Vārkava.
   259.     Kad aitas pirmo reiz iz­dzen ganos, tad viņas jāsadzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ga­nam jāapskrien trīs reizes ap ga­nāmpulku riņķī un jāsaka: „Kas viducī, tas vilciņam, kas maliņā, tas ganiņam" — tad vilks neaiz­nesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar rīksti.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   260.     Lai aitas neklīstu pa me­žu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   ■JO I Jo grib, lai vuškas nanū- Kli islu |>u mežu, pyrmū reizi go- iiiis <l/:uml juogona ar vīnu reik- sli.
   Jaunais Vords, 1932. V.
   262.         Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat nobei­dzoties.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   263.          Ja aitas ganot ada, dzimst ragainas aitas.
   Morgenšterne, Penkule.
   II. Jēru audzināšana.
   264.         Rudenī saimniecēm jāvelk salmi no jumta: ja salmus izvelk pārī, tad aitām būs pāfa jēru, ja vieneniekos, tad tik viens jērs.
   J. Smalkais, Rūjiena.
   265.         Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
   266.          Ja divas rudzu vārpas, kas augušas viena salma galā, ie­dod aitai, tad tai pāra jēru nāk. [Sal. jumis.]
   K. Janscfns, Plāņi.
   267.         Aitām vajaga dot tādas di­vas āboliņa galviņas, kas augušas uz viena stiebra, jo tad būs divi jēri.
   V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
   268.          Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada vakarā jā­sasien divu ķiploku loki pa pārim kopā.
   E. Kampare, Skrunda.
   269.         Lai aitām būtu pa pāriem jēru, tad vajaga uzmeklēt mēslu vabulīti ar daudz bērniem un ie­sviest to aitu kūtī.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
   270.         Ja gribējuši, lai aitas labi padodas, tad mazos jērēnus sau­kuši par „vilku bērniem".
   E. Kalniņa, Naukšēni.
   271.          Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.
   L. Biedriņa, Jelgava.
   272.          Jāber zirņi cimdā: tad ai­tām dzimst raibi jēri.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   273.          Ja grib pavasarī raibus jēriņus, tad rudenī, kad aitas iet ar bukiem, jāieber melnā cimdā balti zirņi.
   A. Smilga, Rīga.
   274.          Ja grib, lai aitām raibi jēri, tad jāieber cimdā zirņi, jāiet uz stalli un jāēd. Sevišķi no svara to darīt piektdienas rītos.
   A. Zavicka, Sātiņi.
   275.          Kad aitu ved pie auna, tad jākaisa pupas aitu pēdās, lai aitai būtu tik raibi jēri kā pupas ziedi.
   E. Kuške, Rūjiena.
   276.         Lai būtu balti jēri, tad jā­nozog pupas un jāiedod aitām.
   E. Laime, Tirza.
   277.         Aitām vajaga nest maizi raibiem cimdiem, tad būs raibi jēri.
   M. Vilciņa, Pope.
   278.         Aitām jādod maizi ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs jēri raibi kā cimdi.
   A. Užāne, Skujene.
   279.         Ja apgrieztu, apmizotu vītola zariņu dodot ēst aitām, tad raibi jēri nākot.
   .1. Jansons, Plāņi.
   280.          Ūdens, kurā pupas varī- las, jādod aitām, tad būs raibi jēri.
   M. Kalniņa, Tirza.
   281.          Ja grib, ka aitas atnestu melnus jērus, jāapdedzina pagale un ar to nodeguli Kūķu dienas va­kara jāatspiež kūts durvis.
   K. Danovska, Rēzekne.
   282.          Ja aitas per ar raibu rīk­sti, tad aitām ir raibi jēri.
   E. Vēvere, Ļaudona.
   283.         Kad aitai piedzimst pārī­tis, tad tanī mājā būs precības.
   K. Arājs, Virbi.
   284.         Ja aitai atnāk jērs, tad to m vajaga ļaut apskatīt cilvēkam, kuram ļaunas acis, jo tad jērs ir nīkulis.
   R. Smits, Valmiera.
   285.       Ja aitu uz tirgu vedot liek i galvu pret zirgu, tad zirgam
   viņu grūti vilkt.
   J. Jakāns, Bebrene.

III. Aitas neglabā jēru.

   286.         Ja aita nemīl savu jēru, tad jāņem jērs klēpī un jātur ai­tai priekš acīm un jādzied: „Kā meita skatās spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!"
   K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452.
   287.         Lai aita mīlētu savu jēru, i;nl aizgaldā jāmet kaķis vai suns.
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   288.         Lai aita mīlētu jēru, va­jaga katram savas zeķes sasiet ko­pu, bet neatstāt atsevišķi.
   A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
   289.          Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.
   K. Jansons, Plāņi.
   290.     Ja aita nemīl jēru, tad va­jaga paņemt maizes šķēli un ap­ņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.
   K. Corbiks, Nīgranda.
   291.     Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra galvas kopā un trīsreiz ar maizes kumosiņu ro­kā jāapvelk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš jāat­dod aitai.
   M. Rutape, Tirza. K. Kēze.
   292.     Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem ar to aitai 3 reiz riņķī un dod ai­tai maizi apēst, tad aita glabās jēru.
   K. Kēze, Priekuļi.
   293.     Ja aita neglabā jēru, — ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz aitai caur pakaļkājām un dod ap­ēst.
   J. Rudītis, Jaunpiebalga.
   294.     Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz jāap­velk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jāatdod apēst aitai, tad glabās.
   A. Viklande, Vecpiebalga.
   295.     Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram trīs reizes ap vēderu un jāiedod aitai.
   E. Laime, Tirza.
   296.     Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai riņķī un jānoliek priekšā.
   L. Valkne, Tāšpadure.
   297.     Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.
   K. Jansons, Latgale.
   MIH .hi nilu jaunu jēriņu ne- luīļ'i). lini jēriņam jāapsien sarka­nu lenllle ap asti.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   200. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda ciemiņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap ai­ļu, tad viņa sāks mīlēt jēru.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
   .'100. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešniekam, kas mājā ienācis, cepure un ar to jā­nokuļ aita, tad tā jērus glabāšot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   301.     Ja aita neglabā savus jē­rus, tad vajaga ņemt ciemiņa ce­puri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   302.     Ja aita neglabā jēru, tad tfi jāper ar sveša vīrieša cepuri un jāsaka: „Ciemī, aita neglabā jē­ru!"
   V. Johansone, Liepa.
   303.     Kad aita nemīl savu jēru, tad tā jānoper ar žīda cepuri.
   K. Jansons, Plāņi.
   304.     Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņem- tu vīriešu cepuri pērt.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   305.     Kad aita nemīl jēru, tad lā jākuļ ar vīrieša cepuri, tad mīl.
   K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste.
   306.     Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā jāaiz­iet uz kūti un aita trīs reiz jāno­kuļ, jānoper ar savu cepuri.
   M. Rumpe, Tirza.
   307.          Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānoper ar biksēm, tad gla­bās.
   A. Bulēne, Turaida.
   308.          Kad aitai divi jēri, tad pa­rasti viņa vienu mīl vairāk kā otru. Tad jāsaper aita ar vienu pāri jaunu dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.
   M. Auziņa, Rīga.
   309.         Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jāper.
   A. Broža, Naukšēni.
   310.          Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša cil­vēka cimdus un ar tiem aitu no­pērt.
   M. Ķimene, Mazsalaca.
   311.          Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānoper.
   P. Atspulgs, Rauna.
   312.          Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un jā­iesit aitai pa purnu, pie kam cim­di jānoliek tai pašā vietā, uba­gam nemanot.
   V. Miķelāns, Dunava.
   313.          Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jāsaka: „Mīli jēru! Mīli jēru!"
   L. Valkire, Tāšpadure.
   314.          Ja aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita jēru pieņems.
   T. Rogute, Brunava.
   315.         Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet jāsaka: „Man aita neglabā jēru."
   Ai Ida
   K. Pavasaris.
   316.     Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz vārtu staba un kufu vīrieti pirmo satiek, tam teikt: „Aita nemīl jēru", un sviest cepuri pakaļ.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   317.     Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz gaj-ām braucējam cie­miņam: „Ciemiņ, aita neglabā jē­ra!"
   K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
   318.     Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc gafām, jāaizslēpj jas aiz stuj-a un jāsauc: „Ciemī, man aita jēra neglabā!"
   P. Atspulgs, Rauna.
   319.     Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un braucējiem saukt: „Ciemiņ, ciemiņ, aita ne­mīļo jēru!" Tad aita jēru pieņem.
   P. Biša, Vijciems.
   320.     Ja aita nevāc mazus jēri­ņus, tad vajaga iziet uz ceļa, kur iet cilvēki, un sacīt: „Mana aita nevāc jērus", tad viņa vāks.
   I. Upenieks, Skrunda.
   321.     Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: „Cie- miņ, aita jērus neglabā", tad sākot glabāt.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   322.     Ja aita jēru neglabā, tad vajaga iziet pie kūts stuya un sa­cīt: ,,Ciemiņ, man aita jēra ne­glabā", tad aita tūliņ jēru glabās.
   L. Pogule, Gatarta.
   323.     Ja aitas negrib jērus, tad jāiet uz lielceļa un nelaime jāsaka pirmajam vīram, kuj-u satiek. Pēc tam aita jēru gribēs.
   M. Macpāne, Alsunga.
   324.     Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz ceļa un jāuzsauc pir­majam ceļa gājējam, kas nāk pre­tī: „Aita nemīlē jēru!" Viss būs labi, ja tas atbildēs: „Ej uz māju, gan viņa mīlēs!" Turpretī -— ne­kas nelīdzēs, ja svešais varbūt at­bildēs: „Ja aita jēru nemīlē, tad mīlē pati viņu!"
   F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201.
   325.     Ja aita jēra negrib, tad jā­skrien uz ceļa un pirmajam nācē­jam jāsaka: „Mana aita jēra ne­grib." Ja pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jāgaida nā­košais, kas parasti atbild: „Ej, meitiņ, mājās, gan aitiņa gribēs tavu jēriņu."
   M. Rumpe, Tirza.
   326.     Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem garāmbrau­cējiem, tad aitas jērus glabās.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   327.     Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam, kad tas ienāk istabā: ,,Izgrauz, žīdiņ! aita jēra nemīl!" Žīds atbild: „Lai mīlē, lai mīlē! Lai Dievs dod, ka mīlētu!" Žīdam par to dod cimdu pāri.
   F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 163.
   328.    Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet pretī uz ceļa kādam braucējam vai gājējam un jāteic: „Aita nemīl jēru, aita ne­mīl jēru!" — Ja atbild: „Ej mājā, ej, gan jau mīļos", tad ir labi; bet ja atbild: „Ja aita nemīl, tad mīli pati", tad nav labi.
   B. Blumbachs, Lībagi.
   ■" "'i u & 'i
   329.    Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku braucam, jā- skrejot trīs reizes ap kūtīm un jā- .sakot uz ciemiņa: „Man aita jēra neglabā." Tad tūdaļ glabāšot.
   J. Ritaka, Litene.
   330.    Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un jāpie­dāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.
   A. Pliens, Meirāni.
   331.    Ja aitai divi jēri un vienu viņa neierauga, tad jānostājas kūts durvīs un jāsauc: „Gaška, gaška, aita jēru neglabāj'." Pēc tam aita glabās abus.
   M. Poriete, Lubāna.
   332.     Ja kāda aita nemīl jēru, tad ubagu runga jāvelk trīs reizes ap bezkaunīgo aitu un jērs vai arī aita labi jāizper ar vīriešu drā­nām, vislabāk biksēm. Ja tas neko nelīdz, tad jāskrien ārā un jāsauc pilnā kaklā: „E, vīri, vīri! Mana aita nemīl jēru!"
   A. L. Puškaitis.
   333.   Kad aita savu jēru neglabā, tai tad zagtu ēdienu dod.
   K. Jansons, Plāņi.
   334.     Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāiet pie kaimiņa šķūņa vai vezuma un jāizvelk drusku siena, jāatnes mājā un jādod aitai; tad aita mīlēs jēru.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
   335.    Kad aita jēru neglabā, tad tai jāiedod zagšus no siena vezu­ma izrauts siena vīšķis.
   K. Jansons, Plāņi.
   336.    Kad aita jēra neglabā, tad jāiet svešā šķūnī siena zagt. Jā­ņem 3 reizes, un mājā ar to sienu jāapņem 3 reiz jēram apkārt, pēc tam jāatdod aitai apēst, 3 reiz no­runājot: „Glabā savu bērnu!" Tad aita glabās.
   Fr. Vāvere, Koknese.
   337.    Ja aita neglabā jēru, jāiet siens zagt, un ar zagto sienu aita jābaro.
   P. Atspulgs, Rauna.
   338.     Ja aita jērus neglabā, tad no kaimiņiem jānozog siens un jā­iedod aitai — tad glabā.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   339.    Ja aita "jera neglabā, tad jāiet uz otra šķūni siena zagt. Siens jāizzog pa šķūņa šķirbu, bet ja pie šī darba pārsteidz kāds cil­vēks, tad jāaizslēpjas aiz šķūņa pakša un jākliedz: „Aita jēra ne­glabā, aita jēra neglabā!". Sis siens jāiedod aitai, un viņa glabā jēru.
   M. Rumpe, Tirza.
   340.    Ja aita jēru neglabā, tad, kad iebrauc ciemiņi ar baltu zirgu, jānozog drusku siena un aitai jā­iedod.
   E. Laime, Tirza.
   341.    Kad aita neglabā jēra, tad slepus jāizvelk no šķūņa pa šķirbu siens, kurš tad bez saules jāatdod aitai apēst.
   K. Jansons, Pilda.
   342.    Ja aita nepieņem jēru, tad ar vijamo kāsīti caur šķūņa šķirbu jāizvelk siena piciņš un jāsabaro aitai; tad pieņems.
   V. Miķelāns, Asare.
   343.    Kad aitas nelaiž jēru zīst, tad aitas īpašniecei jāiet jānozog siens un jāiebāž cimdā, ar šo sienu jāpabaro aita, tad būs līdzēts.
   A. Skuja, Vestiena.
   344.   Ja aita jēru neglabājot, tad jēram uz astes vajagot uzslaukt mātes pienu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   :i4f> Kad alta nevāc savu Jēru, i kI vajaga parādīt viņai kaķi un ļflrn, lad vāks.
   K. Lielozols, Nīca.
   .11(1 Kad aita nevācot jēru, tad vajagol aitai uzlaist suni virsū; Inti aita vākšot jēru.
   J. Daizis, Nīca.
   347. Gada kārtā avis trīs reiz reip: ap Jēkaba dienu, ap And- i Irnt un ap Jurģiem.
   Langius.
   :ilH. Aitas mazgā un cērp maija un augusta mēnesī, jeb kā zemga­ļu m runā: miežu un rudzu sējamā Iii i k i«. Nereti aitu cirpšana notiek art ziemā, kad tās nav iespējams peldināt Gaujā vai Ventā, bet tas jadarn ba|lā.
   Latvijas Sargs, 1926. 24.
   .111). Kad aitu pirmo reiz cērp, lini lai jāiedod divi gabaliņi mai­zes, lai būtu pāris jēru.
   L. Bičole, Zaļenieki.
   :ir,0. Aitas jācērp, kad ievas zied, jo tad no vilnas iznāk balts audums.
   I. Hone, Ikšķile. M. Auziņa, Zemīte.
   :t.r » I. Aitas cirpuši pavasarī, kad Ievas sākušas ziedēt. I Zlrinclc, Smiltene. K. Jansons, Plāņi.
   352.        Kad ievas zied, tad vajagot cirpt aitas; ja tad nenocērpot, tad raganas nocērpot, galva vien at­liekot (kā klipu reizi).
   K. Lielozols, Nīca.
   353.        Aitas jācērp ievu ziedos — būs balta vilna.
   V. Vintere, Matīši.
   354.    Aitas jācērp auna diena.
   K. Jansons, Plāņi.
   355.        Aitas nedrīkst ātrāki cirpt, kamēr rudzi nav apsēti, jo tad ru­dzus ļoti kapā.
   L. Strute, Šķibe.
   356.         Kad vīri pavasarī sēj lau­kus, tad nedrīkst aitas cirpt, lai neapcērp īsas vārpas.
   N. Rudzīte, Nogale.
   357.         Priekš sēšanas, tik pava­sarī kā rudenī, nevajagot aitas cirpt, tad cirtēji (drāts tārpi) cēr­tot sējumus.
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   358.        Aitas jācērp tikai piektdie­nās, tad vilna mīkstāka.
   I. Indāns, Gārsene.
   359.        Ja aitu cērp piektdien, tad viņai aug kazaina vilna (līdzīga ar kazas vilnu).
   A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
   360.         Aitas vajaga cirpt ceturt­dienās un sestdienās, tad viņām atnesīsies pāris bērnu.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   361.         Aitas vajagot cirpt tikai otrdienās, vilnu trīs dienas pēc cirpšanas nemazgāt, jo viņa tad esot dzīva.
   Skolotāja, Rīga.
   362.         Kad aitas cērp, tad cērp vienmēr otrdienās, pēc tam vilna lielāka izaugšot.
   J. Rupjais, Asūne.
   363.           Trešdien aitas nedrīkst cirpt, tad aitām vilna drauzaina.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   364.          Aitas nedrīkst cirpt jau­nos Ziemas svētkos, tad ir plāna vilna.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   365.         Ailus jānocērp priekš Mā­tas (I. (I. i. 15. augusta), lai ziemu s 111111 nebļautu.
   V. Miķelāns, Asare.
   366.     Aitas cērp jaunā mēnesī.
   Mancelis un Langius.
   367.         Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī.
   J. A. Jansons, Bīriņi. E. Gai­lis, Trikāta un Rūjiena.
   368.        Aitas jācērp jaunā mēnesī, lai labi vilna augtu.
   P. Š., Rauna. A. Ozoliņš, Barkava.
   K. Jansons, Plāņi. K. Lielozols, Nīca.
   369.        Aitas jācērp jaunā laikā, jo tad ir laba vilna.
   L. Ērģelniece, Ķemej-i.
   370.        Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna ir mīkstāka un ātrāk at­aug.
   J. Jurjans, Jaungulbene. L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   371.        Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna neveļas.
   P. Atspulgs, Rauna.
   372.         Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī, jo tad tā aug ļoti gaj-a.
   O. Grenševice, Vietalva.
   373.         Ja aitas cērp jaunā mē­nesī, tad aug gaj-a un mīksta vilna.
   V. Johansone, Jaunpiebalga, Liepa.
   374.         Aitas vajagot cirpt jaunā mēnesī zem auna vai lauvas zī­mes, tad vilna labi augot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   375.        Ja vecā mēnesī aitas cērp, tad tām aug plāna vilna, ja jaunā, tad bieza.
   I. Jansons, Ile.
   376.         Augošā mēnesī vajaga ai­tas cirpt, tad tām augs laba villa.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   377.         Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad ir daudz vilnas.
   I. Dzilna, Lubāna.
   378.       Aitas vajaga cirpt pilnā mē­nesī, tad augs bieza un mīksta vilna.
   V. Bērziņa, Priekule.
   379.         Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad augot gaj-a vilna un esot stip­ras drēbes.
   G. Pols, Staburags.
   380.        Aitas vajag cirpt jaunā pil­nā mēnesī, tad būs bieza vilna.
   Z. Akmentiņa, Lubāna.
   381.        Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug reta un gafa vilna.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   382.        Ja aitas cērp vecā mēnesī, tad vilna aug īsa un bieza.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   383.         Melnas aitas jācērp vecā mēnesī, tad tās nepaliek rūsganas (rudas).
   E. Laime, Tirza.
   384.         Aitas jācērp vecā mēnesī, tad labi aug vilna.
   L. Reiteris, Lubāna.
   385.         Veca mēneša ragos jācērp aitām villa, tad villā kodes neme­tas.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   386.        Kad vecā laikā cērp aitas, tad neaug bieza vilna.
   J. Treimanis, Bērze.
   387.        Vecā mēnesī nedrīkst cirpt aitas, tad vilna reta.
   I. Indāns, Gārsene.
   ihn Aitas jācērp jaunu mēnesī, i nl lululk vilnu utaug; bet rudenī Kiiil ii luluik, ka cērp vecā mēnesī, inil iliulcles neaug.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   .'INU . \ i 111 s ziemu jācērp vecā IiiiL.i lini las nebrēc pēc saviem •iMiiltirm, savas vilnas. Vasaru jā- • ri|> jniiiia laikā, tad aug laba vilna.
   T. Dzinlarkalns, Talsi.
   .'11(0 Aitas jācērp ziemā vecā un mi .m i jauna mēnesī, jo tad neaug l>luiiki (lilaugznus).
   M. Antons, Lubāna.
   .'11)1 .la aitas cērp mēneša bei- M<*lad vilna tik labi neaugot.
   M. Valts, Nīca.
   392 Melnas aitas jācērp vecā
   ….. iii si. lini vilna nav sarkana.
   Mullas ailas jācērp jaunā mēnesī, lud vilnu bultu.
   E. Lācis, Tirza.
   .'U).'l .Irri jācērp jaunā mēnesī, lini lubl uug.
   E. Lācis, Tirza.
   IKI Ailas nedrīkst cirpt kalsnas sievietes, tad būs reta un asa vilna.
   V. Bērziņa, Priekule.
   :m>. n ocirptai aitai jāuzsit 2 rei­zi s pa muguru (pēc nocirpšanas), Iml litls pārītis jēru.
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   .'11)0 Aitas cērpot aitām ar vilnu ļllpalu-rzē mugura un jādod viņām iiii/us cst, tad vilna augs liela.
   V. Ķiņķeris, Madona.
   .'11)7. Ja aitu līdzeni (gludi) cērp, apprecoties būs viegla dzīve.
   V. Miķelāns, Dunava.
   398.        Kad aitas cērp, tad jāvāra biezputra, tad aitām augs bieza vilna.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   399.        Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   400.         Pēc aitas cirpšanas jāēd biezputra, lai aitai augtu bieza vil­na.
   A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
   401.        Kad aitas cērp, jāvāra biez­putra, lai aitām aug bieza un mīk­sta vilna.
   A. L.-Puškaitis.
   402.         Aitas cērpot jāvāra biez­putra, lai būtu bieza vilna.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   403.         Pēc aitu cirpšanas jāvāra biezputra, tad aitām aug bieza vil­na.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   404.         Ja aitas cērp, tad tai dienā jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
   A. Gulbe, Nogale.
   405.          Kad aitas nocērp, tad jā­izvāra bieza putra, lai aitām nā­kamo gadu būtu tik bieza vilna kā bieza putra.
   M. Auziņa, Rīga.
   406.        Kad aitas cērp, tad vajaga vārīt biezputru, lai aug bieza vilna.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   407.         Kad nocērp aitas, tad tai dienā jāvāra bieza putra, lai ataug laba, bieza vilna.
   L. Strute, Šķibe.
   408.        Lai aitām būtu bieza vilna, tad pēc nocirpšanas jāvāra biez­putra.
   J. Cinovskis, Alsunga.
   409.          Kad aitas cērp, tad pus­dienā jāvāra biezputra, lai aug bieza vilna.
   R. Rullis, Ciecere.
   410.         Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra — aitām būs bieza vilna.
   J. Krastiņš, Irlava.
   411.         Ja aitas cērpot iegriež, tad jāvāra biezputra.
   K. Lielozols, Nīca.
   412.        Kad aitas cērp, jāvāra kliņ- ķeni, tad aitām ronas slaiki jēri.
   A. L. Puškaitis.
   413.         Aitu cērpot, pirms jāgriež zem kakla, tad augot bieza vilna.
   L. Aizpurve, Lubāna.
   414.           Aitu cērpot, jānoglauda aita ar visu vilnu un tad jāsaka: „Dod man šito, audzē sev jaunu", tad aitai ātri gara vilna uzaug.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   415.        Kad aitas cērp, tad tām va­jaga kājas sasiet ar vilnas paķeli, tad aitām bieza vilna.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   416.        Aitu pirmo reizi cērpot, jā­sasien kājas ar paķeli, lai tai būtu bieza vilna.
   A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
   417.          Ja aitas cērp mēness gais­mā, tad daudz vilnas.
   K. Lielozols, Nīca.
   418.         Aitas cirpt sākot, nocērp pirmai aitai no pieres trīs spro- dziņas, nomet tās zemē un saka: „Še, Mēslu māte, tava daļa: ne­ņem pati ar savu roku!"
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1(53.
   419.        Aitas cērpot nomet sprogu vilnas mēslienā par ziedu un saka:
   „Še, Mēslu māte, tava daļa, ne­ņem pati ar savu roku!"
   Mājas Viesis, 1892. 12. Liepkalne.
   420.         Pavasarī aitas cērpot, pir­mo sprogu nogriež no pieres, trīs reizes uzspļauda un aizsviež pro­jām, sacīdami: „Zemes māte, tava tiesa, neņem pati ar savu roku!"
   M. Miezīte, Liepkalne.
   421.          Aitām villu cērpot, pirmo kušķi vajagot nomest zemē, tad tām nākošreiz būšot gafa villa.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   422.         Kad aitas cērp, tad pirmo sprogu vajagot nomest zemē, jo tad nākamgad esot aitām liela vil­na.
   J. Šāberts, Jaunauce.
   423.       Aitas cērpot astes gals aitai jāatstāj necirpts, lai tai nebūtu salti.
   A. Skuja, Vestiena.
   424.          Ja aitām nocērp astes ga­liņus, tad tām vairs neaug vilna.
   L. Rone, Ikšķile.
   425.          Cērpot aitai uz galvas va­jag atstāt vilnas cekuliņa, tad vil­na ātri ataug.
   L. Pogule, Gatarta.
   426.          Aitām nedrīkst nošķērēt cekuliņus un ausu starpas, jo tad tās paliek ālavītes.
   I>. Rone, Ikšķile.
   427.     Aitas nekad nevaig tīri nocirpt, jo tad vilna tik ātri neat­aug. Vaig atstāt galvu, kājas un asti nenocirptu.
   M. Macpāne, Alsunga.
   428.     Kad aita nocirpta, tad tai jādod apēst viena vilnas sproga.
   K. Jansons, Plāņi.
   429.     Kad aitas nobeidz cirpt, tad ņem vilnas slipsni, nobrauka aitai muguru un saka: „Kupla, kupla aitiņa, teci uz Vāczemi, at­nes citu vilnu, podu ļipā, puspodu palipā; ja ieraugi mežavīru, pa- sameti sakārnī!"
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163.
   430.     Kad aita nocirpta, tad sa­ka: „Skrej uz Vāczemi viļņoties: pods mugurā, puspods ļipā!"
   P. Š., Rauna.
   431.     Kad aitu nocērp, tad paņem vīstolu vilnas rokā un pie­sitot ar to aitai pa muguru saka šādus vārdus: „Kupla, kupla ai­tiņa, kad ej mežā, tad par sakārnī­ti, kad nāc mājā, tad par aitiņu! Pods īsumu, puspods gaj-umu! Tev tauciņi, man vilniņa."
   J. Rubenis, Ērgļi.
   432.     Kad aitu nocērp, tad sa­ka: „Pods mugurā, puspods ļipā. Kad vilku ieraugi, paliec par ča­kārni!"
   M. Stupele, Līgatne.
   433.     Kad aita nocirpta, tad jā­skaita: „Pods mugurā, puspods ļipā, katrā kājā piecu mārciņu; ja redzi meža būzēli, pameties par čakārni!"
   K. Jansons, Plāņi.
   434.          Kad aitu nocērp, vajaga sist viņai ar dzirklēm pa muguru un teikt: „Nākošu reizi pods vil­nas", — tad tik daudz izaugs.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   435.          Kad aitas nocirptas, cir­pējam jānoguļas tajā vietā, kur aitas gulējušas. Tad citu gadu ai­tas cērpot mierīgi gulēs.
   K. Juchnevica, Liepāja.
   436.          Kad cērpot aita samiez- nas, tai būs aitiņa.
   V. Liepiņa, Penkule.
   437.          Nocirptas aitas neapņem aunus.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   438.          Kad aitas nocērp, tad vil­nu nedrīkst tūdaļ svērt.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   439.          Kad aitas beidz cirpt, tad saka: kupla mana aitiņa, pods mu­gurā, pods mugurā, puspods astē.
   LD 29088.
   440.          Kad pie cirpšanas bijušas lienētas dzirkles, tad tās atdodot jāietin vilnā, lai aitām nepaliek plika mugura. [Sal. dzirkles.]
   R. Bērziņš, Džūkste.
   441.          Jēru pirmo vilnu nevajag izlietot, bet ar to pakaisīt aitu kū­ti, lai aitām augtu bieza un smal­ka vilna.
   L. Rone, Ikšķile.
   442.          Kad pirmo reizi cērp jē­rus, tad ar nocirpto vilnu vajaga drusku pakaisīt kūti, lai aitas bū­tu vilnīgas.
   R. Gailīte, Liezere.
   443.          Ja aitām vilna labi neau­got, tad vajagot kādu kušķīti no vienas aitas izraut un svētdien, kad
   i'Jol ii/, baznīcu, to iebāzt azotē, l'nriiilkol atkal kušķīti iemest aitu ktlti tad aitām vilna sākot labi augt.
   Jaunpiebalga.

Aitas cērp burv j i.

   444.      Burvji un raganas apcērp aitas Ziemassvētkos, sveču dienā, Lieldienās un Jāņa dienā. Tad jā­nocērp arī pārējā vilna un jāie­liek krāsnī. Tad burvis jeb ragana nāks lūgties, lai glābj.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204.
   445.      Gavēnī burvji un raganas iet apkārt pa aitu kūti un cērp vil­nas sprogas no aitu galvām. [Sal. bites.]
   P. Š., Rauna.

VI.      Aitas kaites.

   446.      Aita ar gafu asti dod vai­rāk vilnas un ir treknāka.
   M. Raņķis, Nīca.
   447.      Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir sarkana plu- ta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, ta pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta nonīks.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   448.      Kuj-ām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibumiņi, tās neturēja, jo tām esot nevese­las iekšas.
   P. J. Raudavietis, Bērzaune.
   D. L. f. 1888. 29.
   449. Ja nepadodas aitas, tad. vilnu uz tirgu nesot, jāapiet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod nabagam.
   K. Corbiks, Tukums.
   450.           Ja altu griežas riņķi, tai jāpakar kakla ratiņa spoles skrio- 'melis, tad slimība pāries.
   L. Kleinbergn, SvPte.
   451.          Ja kāda aila sāk apkārt griezties, tad tai jānogriež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kaite nepiemetas citām aitām.
   F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
   452.          Kad aitas ar iekšām sli­mojot, tad tām vajagot iedot smal­ku kaparu ar pienu.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   453.          Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz rudzu zāles.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   454.          Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīzalus.
   P. V. Bērziņš, Nītaure.
   445. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai līdzās sarīvētu kaparu.
   J. Ķikuts, Nīca.
   456.          Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin ar lupa­tu, jāapliek ar skaliņiem un jāap­sien.
   .1. Ķikuts, Nīca.
   457.          Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt vaj-u un iedot ar ci­tu barību aitai.
   J. Banazis, Nīca.
   458.          Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stipri ber­zēt ar salmu vīstokli.
   K. Lielozols, Nira
   VII.      Aitu kaušana.
   459.          Aitas jākauj jaunā mēne­sī. lai gaļai aitas garša nav.
   K. Biša, Vijciems.
   460.          Aitas jākaun vecā mēnesī, tad nav sviedru smakas un ādas ir stiprākas.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   461.          Aitas jākaun vecā mēnesī, lai gaļai smakas nav.
   K. Jansons, Plāņi.
   462.          Aitu kaujot dod viņai mu­tē kādu puķi.
   K. Jansons, Smiltene.
   463.          Aitai purnu sažņaudz kau­jot, lai gaļai nav aitas garšas.
   K. Jansons, Smiltene.

VIII.        Aitas laika zīlē­šanā.

   464.          Aitas kūtī stipri brēc uz aukstu laiku.
   Atbalss k. 1897. K. Kleperis, Skujene.
   465.          Uz aukstu laiku aitas ba­dās.
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   466.          Ja aitas badās, tad gai­dāms vējš.
   M. Sikle, Nīca.
   467.          Kad aitas ganos brēc, tad gaidāms lietus.
   K. Lielozols, Nīca.
   468.          Kad aitas badās, tad vētra gaidāma.
   K. Lielozols, Nīca.
   469.          Kad aitas skraida, tad pērkons gaidāms.
   K. Lielozols, Nīca.
   470.          Kad aitas ganos lēkā, tad būs sagaidāms slikts laiks vai arī lietus.
   K. Lielozols, Nīca.
   471.          Kad aitas, nākdamas no ganībām, lēkā, tad gaidāms jauks laiks.
   M. Sikle, Nīca.
   472.          Ja balta aita skraida ap­kārt bērzam, tad būs drīz ziema.
   A. Aizsils, Zilupe.
   473.          Ja aitas stāv pa vējam, būs lietus.
   Rullē, Lubāna.
   474.          Ja aitas ganībās stāv pret vēju, — sagaidāms labs laiks.
   Rullē, Lubāna.
   475.          Ja aitas ganos skraida, tad gaidāms vējš.
   E. Medene, Meirāni.
   476.          Derevnī vokorā kod dzan lūpus nu ganeibys uz sātu un vuškys sazalosa vīnu vīt un skrīn vysi uz kļāvu pi vīna saiminīka, itei pīzīmēj, ka tam saiminīkam, pi kura saskrēja vysi vuškys, byus un izaugs itymā godā daudz mai­zes.
   V. Podis, Rēzekne.
   477.          Ja pa kreiso pusi satiek aitu baru, tad tas nozīmē laimi.
   M. Valdmane, Zaļā muiža.
   478.          Ja aitām vilna iet nost, tad sagaidāmi slikti gadi.
   E. Zirnītis, Lubāna.

IX. Aitas sapnī.

   479.          Kad aitas redz sapnī, tad mantas pazudīs.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   ■INI. Kad sapnī aitu no kūts iz­ved, lad no mājas meitu izprecē. [Sal. vilks.]
   .1. .lurjSns, Jaungulbene.
   482.          Ja pa sapinim pats savu aitu pārdod, tad pašam drīz būs kāzas.
   11. Skujiņš, Smiltene.
   483.          Ja tāds, kam ir lopi, sapnī redz aitu nocērpam, tad tam kāds zaudējums.
   A. Aizsils, Prauliena.
   484.         Aitu diena, jēru diena jeb buduju diena svinēta otardienās priekš pelnu dienas. [Sal. buduļi.]
   A. Vaskis, Tukums.
   485.        Labā laikā padebešus sauc par aitu mākoņiem.
   K. Jansons, Plāņi.

AIZDZERŠANA.

   486.        Aizdzeršana notiek pa lie­lākai daļai starp triju ķēniņu die­nu un aizgavēni parasti jaunā mē­nesī. Jauniķis, pierunājis kādu ra­dinieku vai paziņu par svātu, brauc līgavas lūkoties, uzdodot ar­vien kādu citu nolūku. Ja pare­dzama vienošanās, tad jauniķis liek galdā degvīnu un nu notiek tā sauktā aizdzeršana.
   Latvis 1925. 1072, Asūne.

AIZDZIEDĀŠANA.

   487.         Kad pavasara rītā neēdis iziet laukā, lad vajaga sargāties, ka kāds putns, kas tai pavasarī Jfvēl nav dzirdēts brēcam jeb dzie­dam, neaizbrēc jeb neaizdzied, no kā arvien ceļas kāda nelaime. Tā­pēc, ārā ejot, vajaga arvien kaut ko uzkost.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
   488.   Kad pavasara rītā, nekā ne­ēdis, dzird dzeguzi jeb citu kādu gāju putnu dziedam, tad tas aiz­kūko jeb aizdzied, un caur to gadā daudz nelaimju ceļas.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   489.     Ja dzeguze vai kāds cits putns pavasari aizdzied pirmo rei­zi un ja nav ēdis vai nav naudas kabatā, tad to gadu esot nabags.
   A. Strode, Rudzēti.
   490.    Jāsargājas, ka dzeguze vai kāds cits pavasara putns neēdušu neaizkliedz, jo tad piemetas visā­das nelaimes.
   A. Žeibe.
   491.    Ļaudis sargājas, lai putni tos neaizbrēc.
   H. Skujiņš, Palsmane.

AIZGALDA.

   492.    Cūkas aizgaldas nevar ar cirvi taisīt, tad cūkas rokas un ne­barojas.
   A. Sausā, Tirza.
   493.     Ja aizgaldā barošanai ie­mesta cūka saceļoties kuiļos, tad, lai viņai tas pārietu, vajagot iekāpt cūkas aizgaldā un nevienam ne­redzot iesist tai trīs reizes ar velē­jamo vāli par pakaļu.
   Aizgtthla
   H. Skujiņš, Smiltene.

A1ZGAVENIS.

   494.         Aizgavēnis ir Vastalāvis (metenis).
   K. Jansons, Viļāni.
   495.         Aizgavēni svētīja meteņa dienā, no pusdienas sākot.
   G. Pols, Vecgulbene.
   496.         Senie ļaudis saukuši sveču dienu un pelnu dienu par „aizga- vēni".
   G. Pols, Vecgulbene.
   497.        Lai lini labi izdotos, tad bi­jis vērpšanai jāmet miers no aiz- gavēņa pusdienas līdz pelnu die­nas pusdienai.
   D. Ozoliņš, Jaunroze.
   498.         Aizgavēņa dienā, t. i. otr­dienā, katrā ziņā ir jāēd trekni gaļas ēdieni. Pat nabadzīgi cilvēki ar lielām grūtībām meklē naudu un pērk gaļu. Pat Lieldienā nav liela lieta, ja nav gaļas, bet aizga- veiļa dienā katrā ziņā jābūt.
   Mackēviča-Saulīte, Preiļi.
   499.         Uzgaviens dien verd zirņu Iii ar cūkas gaļ.
   A. Šlesere, Kuršu kāpas.
   500.         Kas aizgavēņa laikā struo- «liidj, lam dakreit vysaida slimeiba un lai pat uz rūku un vaiga aug viiols. Nikod navajag nikaidus aiz- guveņus struoduot, vysod byjusi vasals, nikaida slimeiba tevi nasa- Ivers.
   V. Podis, Rēzekne.
   501.          Ja aizgavēņa vakarā kā- dani pie galda nav ēnas, tad tas vairs nenodzīvos līdz nākošam aiz- gavenim. [Sal. Jaungads.]
   V. Arbidāns, Latgale.
   502.        Aizgavēņos (meteņos) ir jā­iet laikus, tad nākošā gadā būs gapi lini.
   Ā. Jugane, Beļava.
   503.        Aizgavēnī vajaga vizināties, tad augs gafi lini. [Sal. metenis.]
   V. Arbidāns, Latgale.
   504.        Aizgavēnī jālaižas no kalna ar ragutiņām, lai gapi lini aug.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   505.         Aizgavēnī jāiet kaut kur vai jābrauc, lai gapi lini augtu.
   V. Miķelāns, Dunava.
   506.        Aizgavēņos jāvāra mieži un cūkas auss, tad būs labi mieži un treknas cūkas.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   507.          Aizgavēnī jāvāra cūkas auss ar grūstiem miežiem, tad mieži labi aug.
   E. Skarnele, Kalncempji.
   508.         Aizgavēņa (meteņa) vaka­rā, kad vāra grūdieni (zīdeni) ar cūkas galvas pusi kā aizdaru, tad jāpaņem šmecepa kauliņš un zinā­mā vietā sniegā jāierok. Tanī ap­gabalā cūkas godīgi ēdot.
   J. Bitaka, Litene.
   509.         Aizgavēņa dienā nedrīkst putrai ļaut kūsēt, ja to neuzmanī­šot, tad talku dienās lietus līšot.
   J. Bitaka, Litene.
   510.         Aizgaviņos ar zedini jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji ne­rokot.
   J. Nīders, Alūksne.
   511.         Aizgavēnī ar zedeni jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji dārzu neizrok.
   L. konv. vārdnīca, 15507.
   3*
   r»12. Ai/gavēņu vakarā vajagot kurmjus nīdēt, lai tic vasarā ne- raklu zemes. To dara tā. Viens slaigā pa dārzu, otrs stāv dārza malā un prasa: „Ko tu tur dari?" Gājējs atbild: „Kurmjus minu." Stāvētājs saka: „Min, min, ka vari visus izmīt!" Tas darāms trīs rei­zes!
   I). Ozoliņš, Jaunroze.
   513.     Aizgavēnī vārījuši miežus ar zirņiem vai pupām un cūkas smeceri, tad nākamā gadā labi iz­devušies zirņi, pupas, mieži un cū­kas.
   D. Ozoliņš, Jaunroze.
   514.    Aizgavēņa vakarā puikas ķerstījuši putniņus, lai vasarā uz­ietu daudz putnu ligzdas. To da­rījuši tā. Puikas ielikuši vienu puiku maisā kūts vai staļļa priek­šā. Tam tur maisā bijis jāstāv un maisam gals jātur vaļā. Citi pui­kas nu gājuši un ķerstījuši putni­ņus pa visām mājas paspārnēm. Viens uzkāpis uz staļļa augšas un, no turienes šo to maisā sviezdams, teicis maisā stāvētājam: „Še tev putniņi, turi labi, lai neizbēg!" Šie abi tik ilgi tā ķēmojušies, kamēr citi izstaigājuši visu māju pēdīgi atnākuši pie maisā stāvētāja. Nu visi apķērušies ap maisu un turē­juši to cieti, it kā tur putniņus tu­rētu. Tas puika no staļļa augšas nu lējis šiem ūdeni virsū un sacī­jis: „Putni negrib jums savu bērnu rādīt un aplej jūs ar ūdeni." Ar to tad arī beigusies putniņu ķerstī­šana. [Sal. metenis.]
   D. Ozoliņš, Jaunroze.
   515.    Ja aizgavēnī uz jumtiem ir sniegs, tad Lieldienās arī vēl pa­stāv sniegs.
   V. Miķelfins, Dunava.
   516. Par aizgavēni Latgalē sauc meteni jeb vastalāvi. Tai dienā latgalieši vizinās, lai augtu gapi lini. Ierīkojuši arī grieztuvi, kur tad piesējuši ragaviņas, kas tad ti­kušas grieztas apkārt. Aizgavēnī ēduši deviņas reizes gaļu, lai aiz­gavētos. Cepuši arī plāceni ar cū­kas gaļas gabaliņiem virsū. Bet ēst un dancot varējuši tikai līdz pusdivpadsmitiem naktī, kad jau sācies gavēnis. Notikusi arī visāda zīlēšana.
   B. Eriņa, Latgale.

AIZGULĒTS BĒRNS.

   517. Par aizgulētiem bērniem sauc tādus, kufiem māte, zīdot ar krūti, kīldu nakti zīdīšanu pārtrau­kusi un pēc tam atkal atjaunojusi. Tādi bērni varot, ar acīm vien uz­skatot, aizvilt svešu naudu, kur tik vien viņiem patīkoties. [Sal. atzī- denis.]
   K. Lielozols, Nīca.

AIZGULĒTS PIENS.

   518. Mātes piens, kas visu nakti (jeb dienu un nakti) ir krūtīs stā­vējis, nav bērnam dodams, jo ci­tādi bērns dabūtu ļauno aci. P. p. kaujams lops nemirtu, ja ļaunā acs to uzskatītu.
   Rīgas bibliotēkas manuskr.

AIZJEMŠANAS.

   519. Kad otram ko atdod, ko aizņēmies, un ja tad nomēri vai nosver uz pirmā rāviena taisni tik daudz, cik vajadzēja atdot, ta vairs viens otram nekā ne dos, ne ņems.
   Altgaufnlt — Aizjcm'saiuis
   * H. Skujiņš, Smiltene.

AIZKŪKOŠANA.

   520.         Ja dzeguze aizkūko bez naudas kabatā, — tad visu gadu vienmēr trūks naudas.
   M. Rullē, Lubāna.
   521.        Ja dzegūzi pirmo reizi dzir­di un neesi ēdis, — tad tajā gadā slimosi.
   M. Rullē, Lubāna.
   522.       Kad kāds cilvēks aizkūkots, tad tam vajagot iet ap kādu krūmu apkārt, tad viņš nemirst, bet koks nokalstot.
   V. Lice, Drabeši.

AIZMĀRŠĪBA.

   523.        Ja pie uzvilkta apģērba ko šuv, tad vajaga ko ieņemt mutē, lai nepaliktu aizmāršīgs.
   P. Š., Rauna. V. Spandegs, Pociems.
   524.         Ja kaut ko stipri piesaka (piekodina), tad tas vienmēr aiz­mirstas.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   525.         Kam pie mugurā uzvilk­tiem svārkiem šūn pogas, tas pa­liek aizmāršīgs.
   K. Jansons, Plāņi.

AIZMIRŠANA.

   526.        Ja liek ko atnest un to aiz­mirsi, tad vajag iesiet galvas laka­tiņa stūrī mezglu, tad neaizmirsīs.
   K. Corbiks, Jelgava.
   527.       Lai varētu atminēt, kas aiz­mirsies, tad jāiet atpakaļ pa tām pašam pēdām.
   P. Š., Rīga.
   528.        Ja kāds kur aizmirst savu lielu, tad viņam tur atkal būs jā­nāk atpakaļ.
   K. Jansons, Plāņi. P. S., Rauna.

AIZPRASĪŠANA.

   529.        Ceļa vīri sargās arī, ka kā­da sieva kaut ko neaizprasītu, kad tie taisās ceļā; tad notiek tāda pati nelaime, kā kad sieviete nāk ceļa vīram pretī jeb pāriet pār ceļu.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzire, Piltene un Kazdanga.
   530.    Kur tecēji, mīļa Māfa, Zīda svārkus pacēlusi? „Tur tecēju, kur vajdzēja, Kam celiņu aizprasīji?"
   LD 1104.

AIZRĪŠANĀS.

   531.         Ja kāds ēdot aizrijas, tad devējam ir ēdiena žēl.
   P. Š., Ranka un Smiltene.
   K. Jansons, Plāņi.
   532.        Ja ēdot aizrijas, tad otram bijis žēl.
   A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
   533.         Ja cilvēkam ēdot kumoss piedupas pie balss rīkles, tad kāds to ēdienu žēlo.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   534.         Kad ēdot aizrijas, tad ot­ram ir tā ēdiena žēl.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   535.         Ja ēdot aizrijas, kādam ir žēl.
   V. Rūnika, Skujene.
   536.          Kad ēdot viens aizrīstas, tad līdzēdējam esot žēl, ka tiekot ēsts.
   Arne, Pļaviņas.
   537.        Ja ēdot aizrijas, tad kādam ir bijis žēl.
   37
   AizkūkoSana — Aizrīšanā»
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   538.        Ja pie galda ēdot aizrijas, tad otram ir žēl.
   R. Svekre, Valka.
   539.         Ja ēdot kumoss rīklē aiz­spriežas, tad kādam žēl ir bijis.
   Iv. Pilsētniece, Bebri.
   540.        Ja ēdot aizrijas, tad ir kāds apskaudis.
   M. Svarcbacha, Svirlauka.
   541.        Ja ēdot pie galda kāds aiz­rijas, tad tas uz pārējiem saka: „Jūs man pavīdējāt", t. i. kumoss, ar ko viņš aizrijies, ir nožēlots, ne­novēlēts.
   Vilce.
   542.        Ja ēdot aizrijas, tad vai nu kāds steidzas, vai kādam skauž.
   K. Corbiks, Jelgava.
   543.        Kad ēdot aizrīstas, tad kāds pie ēdājiem steidzas.
   A. Kabuce, Bulduri.
   544.         Ja ēdot aizrijas, tad kāds steidzas.
   H. Laimiņš, Druviena.
   545.        Kad pie galda ēdot ieskrien kaut kas kaklā, tad kas steidzas šurp. Tad jāceļ bļoda uz augšu, lai nācējs nokrīt zemē.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   546.         Ja ēdīsi un maize nokļūst balss rīklē, tad zin, ka kas stei­dzas, tad vajaga pacelt bļodu, lai steidzējam nokrīt bikses.
   J. Rupjais, Asūne.
   547.         Kuj-š runājot aizrijas sie­kalās, tas drīzumā šņabi dzeršot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   548.         Ja ēdot kāds aizrijas, tad kāds bada kāsis nākot.
   E. Cimbule, Lauri.
   549.        Ja ēzdams aizrijas, tad da­bū pērienu.
   K. Bērziņa, Limbaži.

AIZSMAKUMS.

   550.         Pēc tautas dziesmām aiz­smok arī priede un egle. [Skat.
   P. S.
   551.         Ja cilvēkam ir aizsmacis kakls, tad jādzer jēla ola.
   K. Bika, Gaujiena.
   552.         Ja balss aizkritusi, jādzer linu lupatas pelni ar ūdeni.
   J. Rudītis, Jaunpiebalga.

AIZŠĶAUDĪŠANA.

   553.         Ja kāds ko domā un otrs šķauda, tad tā domas ir aizšķaudī­tas: tas nenotiks, ko viņš domājis.
   Cirītis no A. Bīlenšteina rok­raksta, Rīga.
   554.        Ja kāds runā un otrs šķau­da, tad tā runa ir aizšķaudīta, t. i. tā runa vai nu nav patiesa jeb stāstītais nepiepildīsies.
   A. Bīlenšteina rokraksts. Ze­mīte un Piltene.
   555.        Ja kāds runā un otrs šķau­da, tad saka, ka tas patiesību ru­nājis.
   P. Š., Rauna.
   556.         Ja dienā dzimis cilvēks kaut ko aizšķauda, tad tas piepil­dīsies; ja naktī dzimis kaut ko aiz­šķauda, tad tas nepiepildīsies.
   K. Mūlenbacha vārdnīca I, 54. Nurmiži.
   557.        Ja pirmdien aizšķauda, tad nāks viesi; ja otardien aizšķauda, būs jāraud, ja trešdien aizšķauda, tiek mīlēts? ja ceturtdien aizšķau­da, tiek slavēts; ja piektdien aiz­šķauda, būs prieki; ja sestdien aiz­šķauda, tiks apskausts. [Sal. šķavi.] K. Miilenbacha vārdnīca I, 54. Džūkste.

AKA.

   558.         Velns smējies, kad Dievs racis aku, kādēļ Dievs aizliedzis Velnam dzert akas ūdeni. No tā laika Velns ari nedzej-ot akas ūdeni.
   M. Bērziņš, Umurga.
   559.         Aku sargā Dieva eņģelis, lai velns nevarētu sabojāt ūdeni.
   L. Šmīdeberga, Zemgale.
   560.        Aku upes tuvumā nedrīkst rakt, ja tā tur nav bijusi, jo tad mirst pats saimnieks.
   J. A. Jansons, Piņķi.
   561.        Kur Jāņa dienā pie saules pusdienā uz zāles ir rasa atroda­ma, tur ir laba akas vieta.
   F J. Rubenis, Ērgļi.
   562.        Kur zirga skābenes aug, tur ir laba akas vieta.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   563.         Aka esot jārok tādā vietā, kur augot smilšu zāle. Tad ūdens tajā vietā netrūkšot.
   Z. Grīnberga, Sigulda.
   564.         Aka jārok tādā vietā, kur aug smilšu zāle, jo tad būs tīrs ūdens.
   M. Breikše, Līgatne.
   565.         Rokot jaunu aku, lai izzi­nātu, vai viņā būs diezgan ūdens, vakarā ielej glāzē ūdeni un noliek lani vietā. Ja ūdens par nakti glāzē cēlies, tad būs, ja nokritis — nebūs.
   M. Priedite, Meirāni.
   566.        Lai izmeklētu pareizi akas vietu, lupatiņā iesien kaļķus un ieliek zemē bedrītē. Pareizā vietā kaļķi pievilksies ar mitrumu.
   A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
   567.        Lai uzzinātu, kur aku rakt, tad jāapgāž vilna ar kubalu. Ja šī vilna, atgāžot kubalu, ir ar rasu, tad tur var rakt aku.
   • L. Aizpurve, Lubāna.
   568.          Jaunu aku rokot, vajaga vispirms tanī vietā piesist ar ka­diķa nūju, un ja tur dobji skanot, tad tanī akā būšot daudz ūdens.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   569.         Akas jārok tad, kad nakts un diena vienā gafumā, tad ir daudz un garšīgs ūdens.
   A. Zvejniece, Piebalga.
   570.        Ja aku rokot akā ielec var­de, tad akā būs labs ūdens.
   L. Pogule, Gatarta.
   571.        Veci ļaudis arī vēl tic, kad bērns akā jeb ūdenī iekritis, tad tā aka jeb upe kādu dvēseli griboti. Tad gailis jeb cits kāds lopiņš tanī pašā vietā jākauj un tās asinis tur jālej iekšā, lai tur vairs cilvēks ne­iekristu un nenoslīktu.
   Latv. gada grāmata, 1797. 2, 47.
   572.         Ēdot nevar iet uz aku, tad tur slīkst peles, vardes un citi ku­kaiņi.
   A. Salmāns, Balvi.
   573.         Ja uz aku iedams ēd, tad akā dzīvos vardes.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   574.        Akā nedrīkst ūdeni liet at­pakaļ. jo tad aka izžūst.
   39
   Aizšķaudīšana — Aka
   N. Freidenfelds, Talsi.
   r»7f>. Kad no ūkas ar vārāmo kallu lidoni smeļ, tad no tās ūdens ztld.
   Atbalss k. 1897. K. KIeķēris, Skujene.
   570. Kad iet pie svešas akas no­dzert, tad jāuzpūš dvaša, lai slimī­bas nepielīp.
   Ii. Aizpurve, Lubāna.
   577.         Ja meita sēd uz }ikas, tad tā dabūn dzērāja vīru.
   L. Druķe, Virbi.
   578.         Kad pārnāk no baznīcas, tad jāizslauka istaba un mēsli jā­ieber akā; tad tur būs svētīts ūdens.
   L. Druķe, Virbi.
   579.         Kad akā rodas ūdens, tad būs auksts laiks un otrādi.
   M. Navenickis, Zasa.
   580.         Akās ūdens izsīkst uz ne­laikiem.
   R. Kalniņš, Lubāna.
   581.       Ja vasaru akās ūdens duļ­ķojas, tad gaidāms slikts laiks.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   582.  Ja akās gļotains ūdens, tad rītā būs slikts laiks. [Sal. ūdens.]
   V. Ķiņķeris, Madona.
   583.   Ja vasarā akas ūdens pa­liek zaļgans, tad gaidāms lietus.
   K. Palteris, Nītaure.
   584.  Ja akās un upēs sāk izzust ūdens, tad būs lietus.
   E. Elksnītis, Ikšķile.
   585.   Ja vasaru akās ūdens pa­liek silts, tad gaidāms lielus.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   586.         Ja akas ūdenim virsā pa­rādās balti burbuļi, drīz būs sagai­dāms lietus.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   587.         Ja akās ūdens ātri izžūst, tad būs lietus.
   L. Reiteris, Lubāna.
   588.       Ja akā ūdens spēji nokritis, tad gaidāms lietus.
   I. Zariņš, Skrīveri.
   589.         Par okas kuosi kuopējs meizņ gultā.
   C. Apšenieks, Bērzpils.

AKA SAPNĪ.

   590.        Ja sapnī redz akas stuburu nolūstot, tad mirs saimnieks.
   M. Navenickis, Zasa.

AKMENS. '

   591.         Akmeņi senāk esot bijuši mīksti un auguši, bet tad Dievs vi­ņiem aizliedzis augt un padarījis par cietiem. Gausi tomēr augot akmeņi arī vēl tagad. Cieto ak­meni ļaudis, kā zināms, tura par augšanas zīmi.
   P. Š., Rauna.
   592.         Ja mazu akmeni uzliekot uz liela akmeņa, tad mazais izau­got liels.
   J. Auziņš, Sērene.
   593.         Akmens ar savu smagumu atgādina dzīves grūtumu, kādēļ sakariem ar akmeni t. dziesmās ir bieži ļauna nozīme. [Sal. ūdens.]
   P. š.
   594.         Meitas nesēd uz akmens, jo akmens nolād, ka mūžam ne­dabū vīra, vai arī ilgi jāsēd bā- liņos, jeb liek tālu aizvesta tau­tās.
   B. 11804—6.
   595.     Visur milzīgi lieli akmeņi esot velna upurējamā vieta. Ja uz tāda akmeņa apgulstoties cilvēks pulkstens divpadsmitos dienā, tad nekāda vara nelīdzot to cilvēku nodabūt no akmeņa. Viņam esot tur jāguļ līdz pulkstens vienam. Tad viņš tiekot vaļā. Visu laiku velns viņam sēdot uz kakla.
   A. Skuja, Mālupe.
   596.     Jaunos meitos nadreikst sēdēt uz akmiņa, tad veirs navess.
   T. Nagle, Varakļāni.
   597.     Ja pavasarī akmens iegri­mis zemē un zeme no tā atvēru­sies, tad tai gadā daudz mirs.
   Z. Lāce, Veclaicene,
   598.    Ar akmeni jāapriebj visā­das vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sa­dzīst.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   599.          eša daļa jāiebāž ķeša akmentiņš, lai suņi nerej.
   K. Jansons, Plāņi.
   600.     Kas ejot pret akmeni at­sit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas alsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.
   K. Jansons, Plāņi.
   601.     Kad akmens vasaras laikā svīst, tad var droši lietu gaidīt. Ziemas laikā, kad akmeņi paliek slapji, laiks atlaižas.
   Latv. Av., 1858. 75.
   602.     Ja uz akmeņa parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   603.          Ja akmeņi karstā dienas laikā svīst, tad sagaidāms lietus laiks.
   V. Grūnbergs, Jaunpiebalga.
   604.          Ja akmeņi nosvīst, tad gaidāms lietus.
   A. Klause, Jaunpiebalga.
   605.         Kad akmeņi apraso, tad gaidāms lietus.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   606.         Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.
   A. Račevskis, Jaunpiebalga.
   607.          Ja akmens sāk sūnot zie­meļa pusē, tad būs dziļa ziema.
   A. Bērziņa, Aloja.

APAUKLĒŠANA.

   608.          Kad kas jem otra bērnu rokā, tad dažreiz gadās, ka apauk­lētais bērns paliek melns kā zeme, smags un nespēcīgs, visa āda pa­liek tīri svabada un ļankarējas. Ļaudis saka; nu bērns apauklēts, ka tik smagi kliedz. Kad bērns ap­auklēts, tad dilst laukā.
   J. Endzellns, Saikava.
   AKNAS.
   609.         Aknis no daudz dzeršanas sakarst.
   Langius.
   610.          Maziem bērniem nedrīkst ātrāk dot ēst aknas, kamēr viņš šo vārdu prot izrunāt, citādi bērns šļupstot.
   E. Kampare, Skrunda.
   611.          Pie aknām nedrīkst ēst maizi, lai cūkas rudzus nerok.
   E. Bērziņa, Mārsnēni.
   H12. Bēni i aknas nekad ne­drīkst ēst ar maizi, lai sivēni ne­skrietu uz rudziem.
   L. I.iilknvskis, Latgale.

ALKSNIS.

   613.          Pestītāja krusts bijis tai­sīts no alkšņa, kādēļ tai mēnesī (t. i. aprilī), kad Pestītājs krustā sists, alksnim tekot asinis. [Sal. apse, sērmūkslis.]
   P. Š„ Rīga.
   614.          Nekad māju nepušķo ar alkšņu zariem. [Sal. Jāņa diena.]
   P. Š., Rauna.
   615.          Visi koki lieti der, Duj ko­ciņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst, Ne ērcetis slotu griezt.
   LD 30628.
   616.         Manis dēļ tu, elksnīti, Vai lapoji, nelapoji, Ne no tevis slo­tas griežu, Ne ar viju vainadziņu.
   LD 30627.
   617.          Ja jaunai mājai ieliek stū­rī alkšņa ķīli, māja sabruks.
   .1. Rudītis, Rīga.
   618.             Ar mellmižu lapām tie piena spaiņus sutina, tad ir labs piens un nevelkas.
   Veca vārdnīca (17. g. s.).
   619.         Alkšņi jācērt vecā mēnesī, tad tie drīz izžūst un ir laba malka.
   A. Bergmanis, Vecogre.
   620.          Alkšņi, lai atvases neaug­tu, jācērt vecā mēnesī.
   A. Mencis, Puikule.
   II. A I k s n i s s a k a r ā a r 1 a- b i hu u n k ā p o s t i c m.
   621.          Kad alkšņiem pumpuri agri plaukst, tad agrā sēja labāk izdosies.
   E. Vīksne, Vecpiebalga.
   622.          Jo bagātāki alkšņu ziedi, jo labāki izdodas vasarājs.
   M. Brīdaka, Jaunroze.
   623.          Jo bagātāki ir alkšņu zie­di, jo labāk izdodas vasarājs.
   V. Saulīte, Mālpils.
   624.          Kad alkšņiem ir daudz pumpuru, tad būs labs griķu gads.
   S. Gūberts, 1688.
   625.          Kad alkšņiem ir daudz pumpuru, tad gaidāms labs griķu gads.
   K. Jansons, Plāņi.
   626.          Kad alkšņiem ir lieli pu- puri, tad tai gfcdā labi griķi.
   J. Dreimanis, Mēdzūla.
   627.          Kad alkšņiem apaļo, mel­no pumpuru papilnam, tad griķi labi izdosies.
   Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
   628.         Ja pelēkiem alkšņiem daudz ciekurzīšu, tad būs labs miežu gads.
   K. Jansons, Plāņi.
   629.          Ja pavasarī alkšņiem daudz ziedu, sagaidāma laba mie­žu raža.
   J. Vieglais, Vecpiebalga.
   630.          Kad alkšņiem gapo pum­puru papilnam, tad gaidāma laba miežu raž^.
   Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
   631.          Ja alkšņiem ir daudz pum­puru, tad būs labi mieži.
   P. 5., Rauna.
   632.          Ja alkšņiem daudz pum­puru, tad būs laba auzu raža.
   A. Miglava, Rīga.
   633.          Ja pelēkiem alkšņiem daudz pumpuru, tad būs labs auzu gads.
   K. Jansons, Plāņi.
   634.          Ja siena laikā elkšņiem daudz melni bumburlši, tad sa­gaidāma laba auzu raža.
   Z. Grīnberga, Sigulda.
   635.          Ja alkšņu ziediem gaj-as skaras, sagaidāms labs auzu gads.
   V. Amoliņa, Olaine.
   636.          Ja alkšņiem daudz ziedu, tad vasarā auzas labi izdosies.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   637.          Ja pavasarī alkšņi pilni putekļu ziedu skarām, būs to ga­du laba rudzu raža.
   V. Oinaskova, Ungurpils.
   638.          Kad ziemā alkšņi zied, tad tanī vasarā skaraini zirņi.
   I. Upenieks, Skrunda.
   639.          Ja alkšņiem daudz ziedu, tad tanī gadā ir skaraini zirņi.
   J. Fleišers, Skrunda.
   640.          Kad alkšņiem daudz pum­puru, tad — labs zirņu gads.
   K. Jansons, Plāņi.
   641.          Ja alkšņiem daudz ziedu, tad būs labi zirņi.
   E. Druvnese, Irlava.
   642.         Ja pavasarī alkšņi zied ga­lotnēs, tad zirņi jāsēj kalnā, ja zaru vidū — tad lejās.
   M. Macpāne, Alsunga.
   643.          Ja alkšņiem gaj-ie pum­puri vairāk, tad būs slapja vasara. Ja apaļie pumpuri vairāk, tad būs sausa vasara.
   A. Bērziņa, Aloja.
   644.          Kad alkšņi daudz zied — jāsēj lini: kad virsotnes vairāk zied — jāsēj uz kalniem, būs slap­ja vasara; kad pazares zied — jā­sēj smagākā zemē, būs sausa va­sara.
   Atbalss k. 189». P. Lodziņš, Sēlpils.
   645.          Ja tārpi labi noēd alk­šņiem lapas, tad mieži labi pa­dodas.
   E. Muzikante, Burtnieki.
   646.          Kad pavasarī spradži ēd elkšņus, tad vasarā tārpi ēd kā­postus.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   III.      Alksnis sakarā ar kartupeļiem.
   647.          Kuj-u vasaru elkšņiem la­pas gruzdē, tad tanī rudenī kar­tupeļi trunē.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   IV.  Alksnis sakarā ar šķaunadzēm.
   648.         Kad alkšņi zied, tad nērš sķaunadzes.
   M. Navenickis, Zasa.
   V.  Alksnis laika zīlē­šanā.
   649.          Ja pavasaros alkšņiem la­pas plaukst papriekšu nekā bēr-
   zirni, lad slapja vasara, ja bēr- /icin papriekšu nekā alkšņiem, tad btis sausa vasara.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   650.          Ja alksnis uzplaukst priekš bērza, tad būs slapja va­sara.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   651.          Ja pavasarī alkšņi plaukst agrāk nekā bērzi, tad tas norāda uz slapju vasaru.
   J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
   652.         Ja alkšņi saplaukst bēr­ziem papriekšu, tad būs lietaina vasara.
   E. Laime, Tirza.
   653.         Kad elkšņiem ar bērziem reizā lapas plaukst, tad ir vien­mērīga vasara; ja elkšņiem pa­priekšu izplaukst, tad lietaina va­sara.
   J. Dreimani'S, Mēdzūla.
   654.          Ja alkšņi izplaukst agrāk par bērziem, tad gaidāma slikta raža. (Limbažos.)
   L. Lauksaimnieks, 1921. 10.
   655.          Kad alksnim lapas lielas pavasaros, tad vasara būs sausa.
   M. Ķikuts, Nīca.
   656.          Ja rudenī uz elkšņa lapām uzsnieg sniegs un vējš lapas dzenā pa sniega virsu, tad nākošā gadā nosalst mieži.
   A. Kalniņa, Jaunpiebalga.

VI. Alksnis dziedēšanā.

   657.         Saberztas zaļas elkšņu la­pas der izplukušiem kāju pirk­si iem.
   J. Rubenis, Ērgļi.

alus.

   I. Alus darīšana.
   658.          Alus jādara vecā mēnesī, tad tas neskābst un ir veselīgs.
   S. Gūberts, 1688.
   659.          Priekš alus darīšanas va­jaga ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams.
   K. Bika, Gaujiena.
   660.         Alu darot jāliek trauks tā, ka viņam nevar apiet apkārt, ci­tādi alus skābst.
   M. Navenickis, Zasa.
   661.          Kad iesalu lika žeirī, tad sūtīja kādu mājinieku uz kaimi­ņiem pēc sieta, lai alus labāki te­cētu.
   P. J. Raudavietis, Bērzaune.
   D. L. f. 1888. 28.
   662.          Kad raugu alam nesot, tad nedrīkstot atpakaļ skatīties, lai alus labi rūgtu.
   K. Gailis, Ventspils.
   663.          Alum ieraugu taisot, dum­ji jādzied un jāsmej.
   K. Jansons, Plāņi.
   664.          Alu raudzējot un kubulā pildot, jādzied un jākliedz, lai alus būtu stiprs.
   O. Pelēce, Jaunpiebalga.
   665.         Kad alu darot liek raugu, tad stipri jākliedz, lai alus labi rūgtu.
   Šķila, Nīca.
   666.          Kad alu darīja, tad priekš rūgšanas to nedrīkstēja citādi saukt kā par lācīti. Tāpat arī bēr­ni to nedrīkstēja nāburgiem stās­tīt.
   _ J. Rubenis, Ērgļi.
   667.        Pirms alu lej raudzēt ku- bulā, pēdējais jāizslauka ar ciimTu, lai alus būtu biezs kā cimds.
   O. Pelēce, Jaunpiebalga.
   668.          Kad alu raudzē, tad uz pārsegta kubla jāsviež cepure un jāsauc: „Dzīvo kā virs!" Tad alus būs stiprs un labi rūgs.
   O. Pelēce, Jaunpiebalga.
   669.          Alu darot, nedrīkst neko slaucīt, citādi alu dzefot izcelsies strīdus.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
   670.          Kamēr alu darīja, nebija brīvi galvas sukāt, lai dzerdami ne­kaujas.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   671.         Alu darot, nedrīkst galvu sukāt un utis kaut, tad kaujoties dzērēji.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   672.          Kad alu dara, ja tad utis kauj, lad alu dzerot viri kaujas.
   N. Druviņa, Stende.
   fi/.'t. Kad alu darot utis kauj, lad viri dzerot kausies.
   Lagzdiņa, Sabile.
   674.          Kad alu dara, tad skala ogli nedrīkst nolauzt pie alus mu­cas, jo tad dzejot kaušoties.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   675.          Kad alu dara, nedrīkst maisamo klapēt, citādi dzerot nai­dojas.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   676 Alu darot, nedrīkst pie­sis! ļiiii kubla malas, kur jau alus atrodas, citādi alus dzērēji plēsī­sies.
   A. Itīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
   677.     Kad alu dara, tad misu tecinot nedrīkst alu lielīt, citādi iznāks nelabs.
   O. Darbiņš, Birži.
   678.     Alu darot, nedrīkst jautāt, vai jau misa tek, jo tad vairs ne­tek.
   E. Lācis, Tirza.
   679.     Ja uz tā kubla, kur alus rūgst, uzliek cepuri, tad alus būs tik stiprs kā vīra galva.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
   680.    Alu brūvējot jābūt dusmī­gam, lai alus būtu stiprs.
   K. Bruņinieks, Sēme.
   681.     Alu darot saimniecei jā­aizsprauž cūku kaunamais dūcis aiz mucas stīpām, lai bez viņas zi­ņas neviens neietu alu dzert; kas dzēris, tas palika slims.
   S. Skrastiņa, Vaive.
   II. Alus sakarā ar svi­nībām.
   682.     Alu ziedoja arī Dieviņam pie vītoliem jeb liepām.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   683.        Alum vajadzēja būt ap Jurģiem, Jāņiem un Miķeļiem.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   684.     Kad alus izdarīts, tad pir­mā alus šlenka jālej rijas speltē un jāsaka jeb jādzied: „Visi rijas puteklīši gaida manu veldzēšanu."
   K. Jansons, Gatarta.
   685.     Jauns alus saskaities, tā­pēc viņš tāds balts raugās.
   Veca vārdnīca (17. g. s.).
   686.     Pār roku nedrīkst otram liet alu, ne citu ko, tad pašam piekāpās kas ļauns. Pār roku var liet tikai medniekam.
   L. Reiteris, Lubāna.
   687.     Ja lej alu no pudeles pāri pār roku, tad lējējs uz dzērāju do­mā ko ļaunu.
   E. Lappuķe, Jelgava.
   688.     Alu dzej-ot, trauku laiž ap­kārt, tā kā miežus sēj.
   K. Jansons, Plāņi.
   689.     Alu dzefot, senāk šā saru­nājušies. Viens teicis: „Alus stai­gā." Otrs atbildējis: „Dievs dod man ar' satikties!" [Sal. kristīša­na.]
   P. Š., Rauna.
   690.     Ja alus saburts un iet ārā no traukiem, tad jāņem trauku lu- pats, jānoslauka, kas izgājis, un jā­iemet krāsnī vai citā ātrā ugunī. Alus tūlīt apstāsies.
   J. K. Dambergs, Ēdole.
   691.     Ja alus ir apburts, tad pastāvīgi puto. No tā alus kādu drusku vajaga ieliet kādā trauciņā, izvilkt ecēšu trešo naglu un tai caurumā izliet to alu. Tad naglu vajaga ielikt vecā vietā, bet ačgār- niski. Kad nagla ir ielikta, vajaga to atkal pavilkt drusku atpakaļ, ci­tādi burvim jāmirst.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   692.     Lai, alu dzefot, nereibtu galva, tad jāēd sāls.
   V. Poriete, Palsmane.
   III. Alus dziedēšanā.
   693.        Gadās, ka, dzej-ot tikai drusku alu, tūliņ nāk vēmiens. Lai atsvabinātos no tādas kaites, tad sestdienā pirtī jāņem savas bikses un jānoslauka ar tām trīs reiz mu­te. Tad kaite pāries.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VII, 194.
   694.          Ar pirmo alus pilienu, žeipa kublu vaļā taisot, var iz­dziedēt visas vainas.
   K. Jansons, Plāņi.
   695.          Ja deviņu alus krūžu sa­skalas atrociņis iedod kādam sli­mam, tad viņš paliek vesels.
   K. Jansons, Plāņi.
   IV. Alus sapn ī.
   696.          Ja sapnī alu redz vai tas jādzer, tad ziemā drīz gaidāms at­kusnis, vasarā lietaines.
   J. Grīva, Koknese.
   697.          Ja sapņojot dzej- alu, tad gaidāms slikts laiks. [Sal. branda- vīns.]
   M. Šķila, Nīca.
   698.          Ja sapnī redz alu, tad mīksts |laiks.
   A. Aizsils, Prauliena.
   699.         Ja sapnī alu dara, tad lie­tus līs.
   A. Aizsils, Prauliena.
   700.          Kad sapnī dzej- alu, būs lietus.
   A. Račevskis, Jaunpiebalga.
   701.          Ja sapnī dara alu, tad līs lietus.
   J. Jurjāns, Jungulbene.
   702.          Ja sapnī dzeļ- alu jeb vīnu, tad būs lietus.
   A. Skrūze, Saikava.
   703.          Ja sapnī dzej- alu, tad sa­gaidāms lietus.
   K. Meiers, Lubāna.
   704.         Kad pa sapņiem alu dzej- , tad lietus būs.
   K. Lielozols, Nīca.
   705.          Ja sapnī alu dzej-, tad būs lretains laiks.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   706.          Ja sapnī dzej- alu, tad da­būs klepu.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   707.         Ja sapnī dzej- alu, tad būs slimība.
   J. Kriķis, Starti.
   708.         Kad sapnī dzej- alu vai šņabi, tad lies gaužas asaras.
   Āronu Matīss, Bērzaune.

ANDREJA DIENA (30. nov.). ,

   709.          Andreja vakars ir līdzīgs jauna gada vakaram, un tai vaka­ra tāpat zīlējas kā jauna gada va­karā.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   710.         Andrejā grūda miežus un vārīja ar cūkgaļu.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   711.        Andreja dienā nevajaga la­bību vest mājā, jo tad salmi pa­liek dzīvi.
   H. Riekstiņš, B. Z. II. pieli­kums, 1932. 338.
   t
   712.         Andreja vakarā saimniece negrib suņus vārdā saukt, jo tad staigājot apkārt ļauni cilvēki, kas, pielabinot suņus, varot ko sliktu padarīt.
   H. Riekstiņš, B. Z. II. pieli­kums, 1932. 339.
   713.         30. nov., Andreja vakarā, jāņem no kāda cita cimds un jāliek apakš galvas, skaitot šādus vārdus:
   Svēlaiis Andrej, atminies, ko es šo­nakt vēlējies, dod man redzēt mīļā­ko, paša Dieva vēlēto!" Kas nu sap­nī nāk pēc cimda, tas būs brūtgāns. [Sal. Mārtiņa diena. Triju kungu diena.]
   K. Pavasare, Mujāni.
   714.     Andra dienas vakarā ir jākliedz skurstenī šādi vārdi: „An­drej, mīļais, paklausies, ko no te­vis izlūdzos: parād manim nāka­mo, tevis paša vēlēto!" Tas, kuj\š nākošā naktī parādās sapnī, ar to ir jāapprecējas.
   A. Jugane, Beļava.
   715.     Andreja vakarā jānomaz­gā mute un tas dvielis, ar ko slau­kās, jāpaliek apakš spilvena un jāskaita tādi vārdi: „Mīļais Andrej, atminies, Ko es šonakt vēlējos! Dod man redzēt mīļāko, Paša Die­va vēlēto."
   E. Zommere, Rauna.
   716.     Andreja naktī jāieliek jauns cimdu pārs pagalvī un pie tam jāskaita: Svētais Andrej, paklausies, Ko es šonakt vēlējos: Dod man redzēt mīļāko, To, ko Dievs novēlējis.
   M. Eglīte, Vijciems.
   717.     Lai meiča uzzinātu savu izredzēto, tad Andreja vakarā sē­dus gultā jāskaita: „Svētais An­drej, paklausies, Ko es šonakt vē­lējos: Redzēt savu mīļāko, Paša Dieva vēlēto!" Kas sapnī parādī­sies, tas būs īstais.
   M. Poriete, Lubāna.
   718.     Andreja vakarā priekš gu­lēt iešanas vajaga nobērt zem gul­tas labību un teikt: „Svētais An­drej, parādi man manu nākamo!" Tad bez vārda runas aizmigt, kas sapņos parādīsies, tas būs.
   V. Grehle, Kalnamuiža.
   719.     Andreja vakarā meitas apakš savas gultas liekot trauciņu un pār to pārliekot kociņus it kā tiltu. Pie likšanas esot jāskaitot tā­da dziesmiņa: „Mīļais Andrej, at­minies, ko es šonakt vēlējos. Dod man redzēt mīļāko, pašu Dieva vē­lēto", tad nakti nākot pa sapņiem tas puisis un ejot pa tiltiņu. Ja tas tiltiņš no rīta esot iekritis tajā trauciņā iekšā, tad apprecēs, ja ne, tad neapprecēs.
   E. Abole, Vijciems.
   720.     Andreja vakarā gulēt ejot jāatstāj apģērbs zemē un jāskai­tot: „Mīļais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos, dod man redzēt mīļāko, paša Dieva vēlēto", tad sapnī to redz.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   721.     Andreja vakarā gulēt ejot jāskaita šāds pantiņš: „Svētais An­drej, atminies, ko es šonakt vēlē­jos!" Tad vēlēšanās piepildās.
   P. Zeltiņa, Tome.
   722.     Andreja vakarā, kad gu­lēt iet, jāskaita tā: „Svētais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos!" Tad esot kas jādomā, un tas pie­pildīšoties.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   723.     Līdz Andreja dienai jāno­ada jauni cimdi, kas nemaz nav mēģinot rokā jāvelk. Andreja dienas vakarā tie jāpaliek zem spilvena. Kupš nakti tos cimdus ņems, tas apprecēs.
   Fr. Vāvere, Stāmeriene.
   724.     Andreja naktī meitai jā­liek tīri jauni cimdi zem pagalvja: kas nu sapnī nāks tos cimdus ņemt, tas tad būs nākamais vīrs.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   725.     Meitām Andreja vakarā jāliek pirkstaiņi pagalvī, kas pir­mais nāks pirkstaiņus ņemt, tas būs tās meitas brūtgāns.
   J. Banazis, Nīca.
   726.    Ja Andreja vakarā, nevre- na vārda nerunājot, apēd ābolu ar visu kātiņu, tad sapnī parādās brūtgāns jeb brūte.
   V. Spandegs, Pociems.
   727.    Andreja vakarā vajaga ap­ēst ābolu ar sēklām un kātiņu, tad sapnī redzēs brūtgānu.
   A. Biša, Vijciems.
   728.     Andreja naktī meitām jā­noēd, citiem neredzot un nedzir­dot, ābols ar visu kātu, jo tad tām naktī rādās brūtgāns.
   E. Argals, Naukšēni.
   729.     Andreja naktī pulksten divpadsmitos jānoēd ābols, ka ne­viens nedzird, ar visu serdi un kā­tiņu, un pie tam jāskaita: ,,Mīļais Andrej, paklausies, ko es šonakt vēlējos, dod man redzēt mīļāko, pašu Dieva vēlēto." Tad sapnī redz mīļāko.
   M. Eglīte, Valka.
   730.     Ja Andreja vakarā noēd ābolu ar visu kātiņu, tad sapnī re­dzēs savu nākošo.
   R. Svekre, Valka.
   731.   Andrieva vakarā jāēd ābols ar sēklām un kātiņu, tad sapnī redz nākošo mūža biedri.
   Z. Biša, Rencēni.
   732.       Andrieva vakarā jāliek zem spilvena ābols, kupā iegriezti vairāku puišu vārdi. Pēc tam nav brīvi runāt. Rītā kā mostas, tūdaļ jākož ābolā. Kupu nu uzkož, tas ir īstais.
   G. Troica, Dzelzava.
   733.     Prīkš Andrīva dīnas tū dī- iiu pavysam nav juoād, tad naktī sapynā varēs redzēt bryuti (bryut- guonu).
   T. Beča, Preiļi.
   734.        Andreja vakarā jānoēd vesela siļķe un ne vārda nerunājot jāiet gulēt; kas sapnī nes dzert, tas būs nākošais vīrs jeb sieva. [Sal. Jaunsgads.]
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   735.     Andreja naktī jānoēd siļ­ķe ar visām braunām un asakām, lā ka neviens nedzird, un arī uz­dzert nedrīkst. Kupš naktī nāks un dos dzert, tas būs laulātais draugs.
   M. Eglīte, Vijciems.
   736.     Andreja dienā jāēd siļķe vai reņģe ar visu galvu; kas sapnī nāks un prasīs dzert, tas būs īstais precinieks.
   A. Aizsils, Kārķi.
   737.     Andreja vakarā jānoēd siļ­ķe, sākot no astes gala, ar visām asakām. Tad jāiet gulēt un zem gultas jāpaliek krūzīte ar ūdeni un tai pāri jāpārliek krustiski sa­likti skaliņi. Kas sapņos nesīs dzert, tas apprecēs.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   738.     Andreja naktī varot brūt­gānu (brūti) redzēt, ja vakarā ap­ēdot siļķi ar visām žaunām, kā no mucas ņemtu — brūtgāns došot nakti dzert.
   A. Zandere, Jēkabpils.
   739.     Andreja dienā meitas vi­su dienu gavē un vakarā apēd vie­nu siļķi. Kas nu naktī sapnī dod dzert, tas būs nākamais vīrs. Tā­pat arī puiši zīlēja sev sievu.
   P. Š., Preiļi.
   740.     Andreja naktī jāvāra mē­mā putra (vārot un ēdot nedrīkst runāt). Pēc ēšanas tūliņ jāiet gulēt, un ko sapņos redzēs, tas viss pie­pildīsies.
   K. Corbiks, Ezere.
   741.     Andreja dienā meita ne­drīkst visu dienu ne ēst, ne runāt. Vakarā jāpaliek maizes gabaliņi apakš gultas. Kupš puisis nu nāks pa sapņiem un dos meitai ēst, tas būs viņas nākamais vīrs.
   P. Zeltiņa, Ogresgals.
   742.     Andreja dienā vajaga ga­vēt, ja grib naktī kaut ko nozīmī­gu sapņot.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   743.     Andreja vakarā zem gul­tas paliek trauku ar ūdeni un pāri divus skalus. Ko pa sapņiem re­dzēs, kas ved pāri, tas būs īstais.
   K. Corbiks, Jelgava.
   744.     Andreja vakarā jāliek (gu­lētājam nezinot) bļoda ar ūdeni zem gultas. Kas sapnī ies pār tilti­ņu, t. i. pār skaliņu, kas pārlikts bļodai pāri, tas būs īstais preci­nieks.
   A. Aizsils, Kārķi.
   745.     Andra dienas vakarā mei­tām jāliek zem gultas bļoda ar ūdeni un skaliņš jāliek pāri. Ko naktī redzēs ejot pa laipu, tas būs nākamais.
   E. Skarnele, Kalncempji.
   746.      Andreja vakarā jauniem puišiem zem gultas jāpaliek bļoda ar ūdeni un jāpārtaisa tilts no ma­ziem kociņiem. Gulēt ejot nav brīv ne ar vienu runāt. Kāda meita nakti bļodā mazgājoties, tā būs vi­ņam jāprec.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   717. Andreja vakarā sienā va­jag miglu iesist, kas tad pirmais u/liars cepuri, tas būs nākamais virs.
   K. Kristape, Olaine.
   748.     Andreja vakarā sienā jā­iesit nagla. Kas pirmais tur pakārs drēbes, būs meitai nākamais vīrs. H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932. 338.
   749.     Andrieva vakarā meitai jāiesprauž stenderē kniepe, izre­dzētais nāks cepuri kārt.
   Z. Biša, Rīga.
   750.      Andreja vakarā jāiet uz kūti aitas ķert, un kad pa tumsu noķeļ- aitu, tad jānogriež kāda vil­nas sproga. Ja tā turas kopā, tad būs kāzas ar iedomāto puisi.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   751.     Andreja vakarā jāizgriež no patīkamā puiša biksēm poga un trīsdeviņas reizes ar to jāvelk pār gluži melna kaķa muguru, un tad poga atkal jāpiešūn vecā vie­tā, tad iegūst to puisi par vīru.
   P. Zeltiņa, Tome.
   752.     Andreja vakarā jānovā- rot vistas ola, jāpārgriežot garānis- ki pušu un jānoliekot iecerētam paslepus pagalvī, tad varēšot to pieburt sev.
   E. Zommere, Rauna.
   753.     Andreja vakarā, kad jau krēsla, jāiziet ārā; pirmajam vīrie­tim, ko satiek, prasa: „Kā tevi sauc?" Ar tā vārda pirmo burtu, kuru teiks, sāksies nākošā vīra vārds.
   K. Corbiks, Jelgava.
   754.     Ja Andreja vakarā iet ār­pus loga un prasa kādu vārdu, tad, ja meita būs vaicātāja, viņai tai pašā gadā būs kāzas, bet ja sieva, tad nebūs.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   755.     Andreja vakarā vajagot iet pastaigāties, kas pirmais nāk pretī, vai arī kas pirmais sveicina, tas būs nākamais vīrs.
   V. Eglīte, Rīga.
   756.     Andreja dienas naktī jā­atstāj pa nakti zeķe labajā kājā. Vīrietis, kas sapņos nāks zeķi no­vilkt, būs nākamais dzīves biedrs.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   757.      Andreja vakarā jāuzvelk labajā kājā zeķe. Nedrīkst visu va­karu ne runāt, ne smieties. Kupš pa nakti novilks zeķi, būs brūtgāns.
   L. Grīnberga, Nereta.
   758.       Andreja vakarā vajaga matus izsukāt, bet nesapīt, muti nomazgāt, bet neslaucīt, dvieli un ķemmi nolikt pagalvī. Nakti brūt­gāns nāk muti slaucīt un matus pīt, un tad dabūjot to redzēt. Vai arī āboli jāpaliek zem pagalvja, tad brūtgāns nāk ābolus ēst, un viņu var dabūt redzēt.
   V. Eglīte, Sēja.
   759.      Andreja vakarā jāatstāj mati nesapīti, kas pa sapņiem nāks pīt, tas būs izredzētais.
   V. Slaidiņa, Drusti.
   760.      Andreja vakarā jāpaliek apakš spilvena jauns mutslaucis, tad jānomazgā mute, bet nedrīkst slaucīt, un jāatlaiž mati vaļā. Kuj-š nu pa sapņiem nāks ņemt to mut- slauci, tas būs nākošais brūtgāns.
   K. Corbiks, Jaunsvirlauka.
   761.      Andreja naktī pie gultas vajaga likt dvieli un ūdeni, kas pirmais no puišiem nāks mazgā­ties, tas būs nākamais vīrs.
   K. Kristape, Olaine.
   762.     Andreja naktī jāsaraksta uz papīra gabaliņiem pazīstamo puišu vārdi. Rītā neskatoties jāiz­velk kāds papīra gabaliņš. Kura vārdu izvelk, tas būs nākamais virs.
   O. Mucniece, Ventspils.
   763.     Andreja vakarā zem spil­venu jāliek zīmītes, kur uzrakstīti Kavalieru vārdi. Starp tām arī ne­aprakstītas. Kuj-u rītā izvilks, tas Itlis izredzētais; ja gadās neaprak­stīta zīmīte, tad īstais kavalieris vēl nezināms.
   V. Slaidiņa, Drusti.
   76-1. Andreja dienā meitām jā­ieliek ķiršu zari ūdenī, jāiedomā- |ns nākamais līgavainis; ja ķirši Int/ Ziemas svētkiem uzzied, tad tas piepildīsies un iedomātais līgavai­nis Ints nākamais vīrs.
   L. Vīksne, Talsi.
   765. Lai uzzinātu ko vien grib, lad Andrievdienas naktī, kad iet gulol, ja paņemot saujiņa miežu un jūsojot gultā sakot: „Sēju, sēju miežus Andrievtēva dārzā, Dieva Ieva vārdā." Pēc tam vairs neesot ne ar vienu jārunā. Bet viss šis ļiularot nevienam neredzot. Tad sapni varot redzēt, ko vien tikai vAlotlea.
   li. Aizpurve, Lubāna.
   766 Andrejvakarā vajag trīs­reiz /agl miežus. Vakarā, kad iet ulei vajaga ar kreiso roku pa lulio plecu sviest miežus pāri un sacīt: ..Andreja vārdā es sēju mie­žus, dod man Ādama dārza mīļāko satikt." Tas jāatkārto trīs reizes. Ko sapņos redz, tas piepildās.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   767.         Andreja dienā jānozog sauja miežu. Nakti divpadsmitos jāiziet laukā un jāmet miežu sau­ja pāri kreisajam plecam, sakot: „Sēju miežus Andreja nakti, kurš mans mīļais, lai nāk tos pļaut!" Tūlīt izaugs mieži, un kāds vīrie­tis nāks tos pļaut.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   768.     Andreja vakarā gulēt ejot, jāpaņem viena sauja kaut kādu graudu — rudzu, miežu vai citas labības, un jāber pagultē, pie kam jāsaka: „Sēju rudzus, sēju miežus, kas mani mīlē, lai nāk pļaut!" Kurš nakti pa sapņiem pļaus, tas būs īstais brūtgāns.
   K. Corbiks, Lielsesava.
   769.     Andreja vakarā, gulētājam nezinot, pagultē jāpaliek mieži, tad gulētājs sapnī redz, kas nāks pļaut, tas būs nākamais.
   A. Miglava, Gulbene.
   770.       Andreja vakarā ap gultu vajag miežus izkaisīt, un kas sapnī pirmais nāks pļaut, tas būs nāka­mais.
   K. Kristape, Olaine.
   771.     Andreja vakarā jāsēj au­zas jeb mieži apakš gultas. Kurš tad nāk pļaut, tas būs tas nāka­mais brūtgāns.
   L. Bumbiere, Talsi.
   772.     Andreja nakti gulēt ejot jāiesēj pagultē auzas; kas sapņos nāks pļaut, tas būs izredzētais.
   E. Kampare, Skrunda.
   773.     Andreja vakarā jaunavas paņem sauju auzu, gulēt ejot sēj ap gultu un saka: „Dieva Tēva, Dieva Dēla, Svētā Gara vārdā dod man šonakt savu draugu redzēt." Kas pa sapņiem pļaus auzas, tas būs.
   K. Corbiks, Jelgava.
   774.       Andreja nakti jāsēj lini apakš gultas: kupš nāks plūkt jeb kapāt, tas būs līgava jeb līgavai­nis.
   L. Strute, Šķibe.
   775.    Andreja vakarā gulēt ejot, meitai jāizkāpj no savām drē­bēm un drēbes jāatstāj turpat ze­mē. Kufš puisis naktī pacels tās drēbes, tas tad būs meitas nāka­mais vīrs.
   P. Zeltiņa, Latgale.
   776.     Andreja vakarā jāiet ķē­ķī pie žagaru pūļa un jāņem žaga­ri. Ja žagari būs pa pāriem, tad apprecēsies, ja ne, tad tai gadā vī­ru nedabūs.
   A. Biša, Vijciems.
   777.   Andreja vakarā vajaga caur kājām skatīties krāsnī, tad redzēs savu brūtgānu no krāsns ārā nā­kam.
   L. Rudzīte, Vijciems.
   778.     Ja vīrs ar sievu labi nesa­dzīvo, tad viens no tiem kāpj An­dreja naktī tādā kokā, kas aug ūdens malā, un skatās ūdenī. Ja nu ūdenī ierauga savu otru pusi, tad tā mirs.
   O. Mucniece, Ventspils.
   779.      Vīram vai sievai, kas la­bi nesatiek, Andreja vakarā jākāpj tādā kokā, kas aug ūdens malā, un tad jāskatās ūdenī. Ja tur ierauga savu otru pusi, tad tā tai gadā mirs.
   52
   H. Riekstiņš, B. Z. II. pieli­kums, 1932. 338.
   780.       Ja precēts pāris gribot zināt, kuļ'š no abiem jau nākošā gadā mirs, tad vajagot Andreju naktī iet uz kapiem, nostāties uz krustceļa un skatīties, vai uz ka­piem ies vīrs vai sieva. Kuj-u nu tur redz, tam tanī gadā jāmirst. Bet kas to grib izmēģināt, tam to dienu jāgavē.
   J. Treimanis, Kurz., Kr. Bērze, Jkr. IV, 52.
   781.     Ko sapņo Andreja nakti, tas piepildās.
   J. A. Jansons, Piņķi.
   782.     Lai izzinātu, kuj-š cilvēks ir vislielākais ienaidnieks, Andre­ja vakarā ēdot vajaga maizes druskas aizbērt azotē un gulēt ejot ietīt tās mutautiņā un palikt pagalvī. Kas druskas sapnī ņems, būs visļaunākais cilvēks.
   H. Riekstiņš, B. Z. II. pieli­kums, 1932, 339.

ANNAS DIENA (26. jūl.).

   783.    Annas ir saimnieču diena, tāpat kā Jēkabi saimnieku diena. Tad raudzīja pirmos kartupeļus un burkānus un kāva pirmo aunu. Abas minētās dienas bija arī iecie­nītas kāzu svinēšanai.
   Jaunākās Ziņas, 1932. 162, 23. VII.
   784.    Ap Valmieru un Burtnie­kiem Annas dienā bija parasts jē­rus kaut.
   P. Š., Riga.
   785.      Annas dienā Palsmanē upurē vaskus un villu.
   Baznīcas vizit., 1657.
   786.   Annas dienā ēda jaunu ru­dzu maizi.
   Andreja diena — Annas diena
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   787.        No Annas dienas drīkst ēst jaunus kartupeļus.
   K. Jansons, Plāņi.
   788.         Pēc Annas dienas siens kaudzē vairs nepūst, ja kaudzi me­tot ūdens arī gar dakšu kātu te­cētu.
   K. Jansons, Plāņi.
   789.         Ja Annas dienā līst lietus, tad to rudeni nav riekstu, jo tad visi paliek melnām iekšām.
   E. Stīpniece, Vērene.
   790.        Kad Annas dienā lietus līst, tad rieksti neizdodas.
   P. Š., Ropaži.
   791.         Ja Annas dienu līst lietus, tad būs tārpaini rieksti.
   A. Ratniece, Pabaži.
   792.        Kad Annas dienā lietus līst, tad būs slikti rieksti.
   P. š„ Rīga.
   793.         Ja Annas dienā lietus līst, tad riekstiem nav kodolu.
   J. A. Jansons, Nītaure.
   794.         Ja Annas dienā līst lietus, tad tai gadā riekstu nav.
   K. Vieglais, Krape.
   795.         Ja Annas dienā lietus līst, tad rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.
   A. Bulēne, Turaida.
   796.         Ja Annas dienā līst lietus, tad būs tārpaini rieksti.
   A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
   f 797. Ja Annas dienā līst lietus,
   tad būs slapjš rudens.
   A. Miglava, Rūjiena.
   798.    Ja Annas dienā līst lietus, tad līšot vēl divas nedēļas.
   Z. Grīnberga, Sigulda.
   799.    Ja Annas dienā nosit zir­nekli, tad aitas sprāgst.
   A. Broža, Naukšēni.
   800.      Citā vietā Vidzemē pie vecas baznīcas sapulcējās ikgadus Annas dienā daudz ļaužu, kas ap­solījušies, un nabagi no visām malām. Nabagi staigā trīs reizes ap baznīcu apkārt, dziedādami un savas lūgšanas skaitīdami, un ko­pā ar viņiem staigā arī visi tie, kas tur kādu labumu meklē. Naba­giem iedod kāpostu lapas un citus dārza augļus, lai šie labi izdotos. Tad parušina smiltis no baznīcas un liek tur vēl iekšā maizi, sieru, olu, pienu, ziedus un saka: „Kā mēs esam apņēmušies, tā nu par gadu esam atnākuši." Pēc dāvanu izdalīšanas dzied un danco.
   K. Silings, 1832. g., Tirza.
   801.     Ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tad tais mājās būs kāzas.
   R. Eglentāle, Reņģe.
   802.    Ja deviņas dienas pēc An­nas dienas uzsnieg sniegs, tad de­viņas dienas priekš Jurģiem tas nokusīs.
   A. Bērziņa, Aloja.
   803.    Ja Annas dienā uzsnieg sniegs, tad Pēteros būs lietus.
   A. Bērziņa, Aloja.
   804.     Ja nesīsi istabā apaušus, tad būs lietus.
   J. Rupjais, Asūne.
   APAVS.
   805.        Kad āva jaunas apavas pir­mo reizi, tad bēra pelnus iekšā, lai būtu stipri, un trīs reizes no­spļāvās, lai nelaime nenotiek.
   G. Pols, Valka.
   806.         Lai nesāpētu zobi, tad va­jaga jaunus apavus pirmo reizi aut kreisā kājā.
   G. Pols, Staburags.
   807.         Zābaki un zeķes arvienu jāvelk papriekšu kreisajā kājā, tad zobi bojājas gan, bet nekad nesāp.
   P. Š. jun., Vidzeme.
   808.        Ja kailā kājā uzaun apavu, tad tanī laikā kāds aprunā.
   Iv. Jansons, Plāņi.
   809.         Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
   A. Bergmanis, Vecogre.
   810.         Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
   O. Jaunozols, Dzelzava.
   811.        Ja apavs atraisās, tad viņu valkātāju kāds aprunā, lamā.
   M. Poriete, Lubāna.
   812.         Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
   J. Vilnītis, Jumurda.
   813.        Ja zābaks atraisās, tad ap­runā.
   J. A. Jansons, Skrīvej-i.
   814.        Ja noaujas kājas, nozīmē to, ka tu kaut kur tieci aprunāts.
   V. Miķelāns, Rubeņi.
   815.         Kad apava auklas attaisās vaļā, tad tas tiek aprunāts. [Sal. aukla.]
   A. Skuja, Vestiena.
   816.       Ja atraisās labai kājai auk­las, tevi kāds vīrietis aprunā. Ja atraisās kreisai kājai auklas, tevi kāda sieviete aprunā.
   K. Atgāzis, Nītaure.
   817.        Ja meitai atirst kreisās kā­jas aukla, tad kāda cita meita to aprunā.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   818.        Ja meitai labās kājas saite atraisās, tad to puisis aprunā; ja kreisās, — meita.
   J. A. Jansons.
   819.        Ja atraisās kurpes, zābaka jeb pastalas saite labajai kājai, tad aprunā kungs, ja kreisajai — dā­ma.
   E. Jēpe, Palsmane.
   820.        Ja apavs kājā apbrūk, tad kāds daudzina: ja kreisā kājā, tad runā ļaunu, ja labā, tad labu.
   Atbalss k. .1894. J. Kriķis, Starti.
   821.         Ja kreisai kājai aukla at- rist, tad aprunā; ja labai — tad uzteic.
   Bērziņš, Ropaži.
   822.         Ja kreisai kājai aukla at- rist, — kāds aprunā; ja labai — uzteic.
   J. A. Jansons, Rīga.
   823.         Kad kreisās kājas zābaka šņore atraisās, tad liela — ja la­bās — tad nicina.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   824.        Ja apavs labai kājai atrai­sās, tad kāds lamā.
   K. Biša, Rencēni.
   825.         Ja labās kājas apavs at­raisās, tad to dienu ies slikti.
   A. Sietiņš, Taurene.
   826.         Ja kreisai kajai apavs at­raisās — kāds slavē.
   K. Biša, Rencēni.
   827.         Ja labā kāja ataujas, tad kāds aprunā, ja kreisā — liela (slavē).
   E. Vēvere, Ļaudona.
   828.         Ja kreisai kājai auklas at­raisās, tad kāds labu runā, ja labai — ļaunu.
   H. Šiliņa, Dobele.
   829.        Ja iet pa ceļu un attaisās vaļā kurpe vai zābaks, tad kaut kas neizdosies.
   V. Rozīte, Rīga.
   830.         Ja ejot atraisās kurpes šņore, tad kāds aprunā.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   Apavs sapnī.
   831.         Ja sapnī uzvelkot jaunus zābakus, kurpes, pastalas, vīzes, tad būs jauna vieta.
   A. Jaunzeme, Lizums.
   832.         Ja sapnī apaun vecu apa­vu, tad āvējs paliks vecā vietā, bet ja viņš apaun jaunu apavu, tad tas aizies uz jaunu dzīvi.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   833.         Ja jauna sieviete apaun sapnī jaunu apavi kājās, tad tā dabū drīz brūtgānu. Vīrietis atkal dabū tautas meitu.
   Aronu Matīss, Bērzaune.
   834. Apcirkni nedrīkst nekad galīgi iztukšot, lai būtu vienmēr pilnība: [Sal. nauda.]
   K. Corbiks, Svēte.
   835.    Kā viņi [latvieši] aplam iz­trūkstas, kad lopi, aitas, zirgi ap­cirpti, un neapdomā, ka tas dažu- reiz ir peļu un žurku darbs.
   K. Silings, 1832. g„ Tirza.
   836.     Drīz pēc aizdzeršanas no­tiek apdziras, kufās piedalās arī jauniķa tēvs un māte un tuvākie radinieki. Jaunives sētā nobrau­kuši, tie jokojas, ka braukuši pirkt gotiņu, aitiņu vai kaziņu. Jauni­ķis bučo roku jaunives vecākiem, jaunive tāpat jauniķa vecākiem. Jaunive apklāj galdu ar baltu linu palagu no sava pūra, par zīmi, ka ar mieru iet pie jauniķa. Svāts un jauniķis liek galdā degvīna pude­les, jaunive aptin svāta pudeli ar jostu, jauniķa pudelei uzliek cim­du pāri, kufus tie, pirmo glāzi le­jot, paņem sev. Pirmā glāze jā­dzer jaunivei. Jaunives, viņas ve­cāku, brāļu un māsu glāzēs jau­niķis met sudraba vai pat zelta naudu.
   Latvis, 1925. 1072. Asūne.
   837.     Apdziru zāles ir vemjams līdzeklis, kuj-u latvieši dzeļ- alū vārītu, ja viņi domā, ka slimība nāk no burvības. Arī lopiem dod tādas zāles.
   A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1777. II, 490.
   838.   Apdziru zāles (Lycopodium selago) tiek lietotas pret burvību un arī citu apburšanai. [Sal. stai- pekļi un arī par vemjamām zā­lēm.]
   55
   Apavs — Apdziru zāles
   A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1798. IV, 293.
   839.   Apdziru zāles (Lycopodium sclago) der zemniekiem par vem­jamām zālēm.
   Beschreibung der Provinz Kur- land, 1805. 74.
   840.    Apdziru zāli (Lycopodium sclago) lietoja pret iedzirdīšanu jeb apdzirdīšanu. Savārīja trijde- viņi pāp apdziru zāļu ar trijde- viņi pāfi tabakas lapu un tad šo dzērienu deva iedzirdītam cilvē­kam. Ar apdziru zālēm mazgāja arī kašķi.
   J. Ilsters.
   840a. Apdziru zāles lasa priekš dzeguzes kūkošanas gavēņu laikā un dod lopiem, lai nepiesistos asins sērga.
   Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
   841.    Apdziru zāles ir derīgas pret utīm. Ja galvā utis iemetu­šās, tad savāra šīs zāles un ar to ūdeni nomazgā galvu; tad utis iz­nīks.
   J. Avots, Svēte.
   842.    Ja apdziru zāles dzeļ" pēc saules noiešanas, tad vemšana nāk tikai pēc saules uzlēkšanas.
   J. Rubenis, Ērgji.
   843.   Ar savārītām apdziru zālēm mazgā galvu pret blaugznām ma­tos.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   844.     Ziemā jāievēro, kad „ap- gāls" (gāle, koku apledojums) kūst nost un tad pavasari tanī dienā jā­sēj lini, tad lini aug ar baltu šķiedru.
   A. Aizsils, Lubāna.
   845.      Apģērbu nedrīkst gultā likt, tad viņā nav piekrišanas.
   A. Zandere, Rīga.
   846.         Ja apiņus stāda, tad ne­drīkst nekad stādīt vecā mēnesī, bet jaunā.
   K. Corbiks, Blīdiene.
   847.        Apiņi jāstāda jauna mē­neša pirmajā dienā, tad pirmajā gadā jau ir galviņas.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   848.         Apiņus dēstot, pašam jā­stāv ziemeļa pusē un miets jā­sprauž uz dienvidiem, lai apiņi labi aug.
   M. Pelēce, Cirsti.
   849.        Uz apiņiem mēdz bērt mēs- lāja saslaukas, bet vajaga sargā­ties, lai tur nebūtu bērza skaidu.
   S. Gūberts, 1688.
   850.        Apiņiem mieti jāsit vecā mēnesī, tad apiņi labi tinas ap­kārt.
   E. Laime, Tirza.
   851.          Apiņiem mieti jāsprauž dienvidu vējā, tad tiem lielākas galviņas.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   852.        Kad apiņiem kārtis sprauž, tad kāršu galā uzliek vīzes jeb pu­deles, kam gali nosisti; tad galvi­ņas izaugot labi lielas.
   K. Silings, 1832. g., Tirza.
   853.         Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad visgarākās maiksnes galā jāuzmauc veca tupele.
   B. Blumbachs, Lībagi.
   854.        Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad maikstes galā jāuz­mauc veca tupele.
   A. Kundziņa, Talsi.
   855.        Apiņiem miets jāduj- pirm­dienā, tad tie no pašas lejas zied.
   E. Medene, Meirāni.
   856.         Apiņi neaugot, kad tiem piespraužot bērza mietus.
   J. Zaķītis, Lauteri.
   857.         Ja apiņiem sprauž bērza mietus, tad apiņi neaug.
   E. Ārgals, Naukšēni.
   858.         Ja pie apiņiem piesprauž bērza mietus, tad apiņi vairs ne­augs.
   A. Mūrniece, Cēsis.
   859.         Apiņam nevarot spraust egles mietu, tad tas neaugot, bet ja apiņam spraužot bērzu mietu, tad viņš vareni augot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   860.        Ja vasaru daudz rūc stiprs pērkons, tad aug labi apiņi.
   J. Ķikuts, Nīca.
   861.         Kad gadā apiņiem daudz sprogu un lagzdām riekstu, tad tanī gadā daudz precas.
   A. Bergmane, Talsi.
   862.        Kad apinis mieta galā, tad mieži jāsēj.
   E. Laime, Tirza.
   863.         Ja apiņiem daudz ziedu, tad otrā gadā labi mieži.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   864.           Ja pavasarī jaunais apiņu asns nenosalst, tad rudenī neno­sals labība, lai salna būtu cik liela būdama.
   P. Cakars, Ranka.
   865.      Kad apiņi aizsalst pavasa­rī, tad mieži aizsalst rudenī.
   J. Dreimanis, Mēdzūla.
   866.        Apiņu jaunie asni noder asinstīrīšanai un atvēsināšanai.
   Gelehrte Beytrāge, 1765
   867.      Apiņi jānojem pilnā mē­nesī.
   S. Gūberts, 1688.
   868.    Uz ūdeņa laizdamies Apiņotu alu dzēru, Lai iet mana dvēselīte Kā apiņa galvenīte.
   LD 30892.
   869.       Tādās vietās, kur auguši apiņi, nav jābūvē dzīvojamās ēkas, jo tanīs dzīvojot neejot labi.
   A. Pliens, Meirāni.
   870.         Ja maz apiņu, gaidāma lēna un silta ziema.
   K. Palteris, Nītaure.
   871.      Pēc bagāta apiņgada nāk auksta ziema un bagāts labības gads.
   A. Bērziņa, Aloja.
   872.         Pēc bagāta apiņu gada nāk stipra ziema un bagāts labības gads.
   A. Āboliņa, Ļaudona.
   873.      Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzej-amas … Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnie­ka kaimiņi, draugi un radi. Ēdie­nam, izņemot plāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķi) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļa­mam laikam sākoties, dažur bija parastas uti iokūlīl>as. Pirmo riju |ili'Ni'|ut, rijā krāsns bedrē nokāva gaili, kuili kairā ziņā vajudzēja būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus mii durvis. Gaili pašu rijas krāsni cepa un turpat rijā ari apēda, pa kumosam pie tam ziedojot kā­dam .. . garam, … kupa mājokli domājās sevišķi tumšo riju… Sāda gaiļa kaušana bija stingri no­liegta. Visas darīšanas tādēļ saim­nieks vēlākos laikos parasti nodarī­ja slepeni, gluži viens pats.
   Konversācijas Vārdnīca, 1906. g.
   874.     Apkūlību svinēšana Latga­lē bijusi vairāk iecienīta nekā ap­pļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kungam par go­du. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus kaimiņus, vai nu par palīdzī­bu darbos, vai arī tādēļ, ka tiem arī tur bijis atļauts kult.
   B. Eriņa, Latgale.
   875.     Ja cilvēks ko dara itin kā bez apdoma, tad saka, ka tas ir ne­labā apmāts.
   Branti.
   876.       Ar apmirtu naudu (t. i. naudu, kas bijusi klāt vairākiem nomirējiem) var riebt augoņus un rozes.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   Apkūllbttl
   877.     Par appļāvībām parasti ru­nājuši rudzus nopļaunot. Rudzu talkās, kad beiguši pļaut, apvijuši sirpjus ar rudzu vārpām un pinuši rudzu vārpu vaiņagus, ko likuši saimniekam galvā, kad pārnākuši mājā no tīruma. Saimnieks pacie­nājis darbiniekus ar alu un saim­niece ar sieru un citiem ēdieniem. [Sal. rudenāji.]
   B. Eriņa, Latgale.
   878.        Appļāvībās pina no vār­pām kroni, un ja bija atrasts ju­mis, tad to iepina kronī un saim­nieks to kroni glabāja.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   879.        Appļāvības tika svinētas beidzot sevišķi rudzus pļaut. Pļau­jas beigu dienas vakarā visi pļāvēji nāca dziedādami no lauka, sievas un meitas priekšgalā, nesdamas ru­dzu pītu, puķēm pušķotu vaiņagu un jostu. Abus pina no vispēdējā griezienā pļautas rudzu saujas. Ta­jā bija atrasties Jumim … Mājās nācējus sagaidīja mājas tēvs un māte. Dziedot un daudz laimes vē­lot, vaiņagu uzlika mājas mātei galvā, mājas tēvu turpretim apjoza ar jostu… Vaiņagu un jostu pēc pakāra mājas goda istabā … piem. pie sienas virs stulpiņa … Virs tā tad appļāvību vaiņags un josta pa­lika karājamies līdz nākamai mai­zei, t. i. rudzu pļaujai. Appļāvības bez tam varēja svinēt arī jebkuru citu labību beidzot pļaut, sevišķi miežus.
   Konversācijas Vārdnīca, 1906.
   880.     Appļāvībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un dod to ar brandvīnu un alu strādniekiem.
   E. Volters, Maiepiajībi, 1890, 88.
   881.     Apoga vainā naktīs bērns nīkst un bolī acis kā apogs.
   I /<»>/« milnu
   K. Jansons, Plāņi.
   882.          Apogs ir nāves putns. [Sal. dzeguze, pūce.]
   II. Skujiņš, Smiltene.
   883.          Apogs (purva pūce) kliedz: Vi, vi, vi! un dažreiz nāk mājas tū- lumā. Tas ir uz miršanu, jo viņš ar' ir nāves zīlnieks.
   H. Skujiņš, Aumeisteri-
   884.          Ja apogs nāk mājas tuvu­mā un kliedz: ui, ui, ui! tad tas ir uz miršanu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   885.        Pirmais aprilis esot Jūdāsa dzimšanas diena. [Sal. pirmais augusts.]
   A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
   886.        Pirmā aprilī ir Jūdass pie­dzimis.
   A. Aizsils, Lubāna.
   N87. Pirmais aprilis ir nelaimes diena: tad Jūdass piedzimis.
   K. Jansons, Plāņi.
   888.        Pirmā aprilī velns nomests no debesīm, tāpēc ir jāmānās.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   889.         I. aprilis ir govsgana māņu diena.
   K. Jansons, Viļāni.
   890.        Kas pirmā aprilī pratis ci­tus piemānīt, tam klājies labi, bet piemānītiem tas bijis par sliktu.
   B. Eriņa, Latgale.
   891.          Kufš apriļa rītā ir piemir­sis kādam aprili iedot, tas ilgi vairs nedzīvos.
   V. Līcis, Līgatne.
   892.          Ko pirmā un trīsdesmitā aprilī pieviļ, to visu gadu pievils.
   K. Jansons, Plāņi.
   893.          Ja pirmā aprilī neviens nepiemāna, tad nav jābaidās no krāpniekiem.
   M. Ķerzuma, Rīga.
   894.         Ja ko pieviļ 1. aprilī, to viļ visu gadu.
   E. Zirnītis, Lubāna.
   895.          Ka kas uz pyrmuo aprēļa ni vīnu naapmuonēj, tod tys vysu godu klauseis muonus un taipat kuru reizi pats byus apmuoneits.
   V. Podis, Rēzekne.
   896.         Pirmajā aprilī jāmāna tā­pēc, lai visu gadu varētu mānīt, un neviens nepieķertu pie meliem.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   897.          Pirmajā aprilī mānās tā­dēļ, lai neviens pie meliem nepie­ķertu un citus varētu vienmēr mā­nīt.
   L. Reiteris, Lubana.
   898.        Pirmā un trīsdesmitā apri- ļos viļoties saka: ,,Kic, kic, april!"
   K. Jansons, Plāņi.
   899.          Skaidras mēness naktis ap­rilī, kas arvien ir aukstas, ir kaitī­gas neuzplaukušiem kokiem. Silts apriļa lietus lej svētību. Slapjam aprilim seko sauss jūnijs.
   Latvis, 1932. 3094.
   900.        Kad aprilī ir draņķīgs laiks, tad ir auglīga vasara.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   901.            Ja aprilī silts lietus, tad gaidāma kupla pļauja.
   A. Bērziņa, Aloja.
   902.          Ja aprilī līstot daudz lie­tus, tad gaidāma laba raža.
   M. Dandēns, Gatarta.
   903.            Kad apriļa mēnesī krīt sniegs, tad ir auglīgs gads.
   J. Andriņš, Taurkalne.
   904.         Ja 1. aprilī lietus līst, tad vasarā paredzamas meža ogas.
   A. Bērziņa, Aloja.
   905.        Ja aprilī laiks ir silts, mai­jā vēss un jūnijā mitrs, tad augļi šai gadā būs labi.
   T. Ķengā, Jelgava.
   906.          Kad lietains aprilis, tad sauss maijs.
   Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
   907.         Ja aprilis lietū mirkst, tad Jānis līgos izkaltis.
   A. Bērziņa, Aloja.
   908.          Ja apriļa mēnesis ir sauss, tad būs slikta raža.
   K. Meiers, Lubāna.
   909.          Kad aprilī pērkons rūc, tad naktīs salnu vairs nebūs.
   Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
   910.         Ja aprilis vējains, tad Zie­mas svētki paredzami sniegaini.
   A. Bērziņa, Aloja.
   911.          Aprilī nav jācērt malka, tad labi nedeg.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   912. Kad kādu aprunā vai ap­smej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ.
   60
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   913.          Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām ejot pie­skarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu.
   P. Zeltiņa,' Ikšķile.
   914.          Ja mēles galā pumpiņa uz­metas, tad tiek aprunāts.
   P. Š., Rīga.
   915.          Kad kāds otru aprunā, tad aprunātam iemetas zem mēles čul­ga.
   A. Klause, Jaunpiebalga.
   916.          Ja otru aprunā, tad mēlē metas čulgas.
   V. Vintere, Matīši.
   917.            Nevajaga otru aprunāt, čulgas būs uz mēles.
   V. Rūnika, Skujene.
   918.          Kas citus aprunā, tam zobi sāp.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   919.            Lai nekristu ļaužu valo­dās, — jāsadedzina veca grīste.
   J. A. Jansons, Rīga.
   920.          Kad vecu grīstu ugunī sa­dedzina, tad nekrīt ļaužu valodās.
   K. Lielozols, Nīca.
   I. Apse vispārīgi.
   921.     Apse ir zavetnieku koks.
   Langius vārdnīca.
   922.         Ar apses malku tikušas raganas dedzinātas, tāpēc to arī sauc par raganu malku.
   K. Straudovskis, Lielplatone.
   923.          Ja apsē iecērt cirvi, tad drīz kāds lops nolauzīs kāju.
   Aprilis — Apse
   A. Šķērē, Jaunsaule.
   II. Apses lapu drebē­šana.
   924.          Dievs uzsviedis apsei Vel­na asinis. Tādēļ ari apse sākusi trīcēt un trīc vēl šobaltdien, jo velna asinis apsei briesmīgi nepa­tīkot.
   J. Bērziņš, Valmiera, Rozēni.
   925.          Kad Jēzus nesis krustu, tad visi koki locījušies, bet tikai apse vien ne. Par to nu viņai jā- trīsot.
   P. Š„ Rauna.
   926.          Pasauli radot, Dievs uzde­vis visiem zvēriem un kokiem sa­vu darbu. Visi arī to izpildījuši, tikai apse vien ne, par to apsei vēl tagad jādreb.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   927.          Kad jūdi Kristu situši krustā, tad visi koki stāvējuši mie­rā, tikai apse drebējusi, un no tā laika vēl tagad apsei dreb lapas.
   K. Jansons, Plāņi.
   928.          Apse trīsot tādēļ, ka Jēzu situši krustā, visi koki esot nolai­duši lapas, bet apse ne. Par sodu tai nu esot vienmēr jātrīsot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   929.          Apse deva rīkstes Kristu šaust, tādēļ trīcot.
   Skolotāji, Rīga.
   930.          Apsei tādēļ dreb lapas, ka no tās bijis Pestītājam krusts tai­sīts. [Sal. alksnis, sērmūkslis.]
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   931.          Kristus krusts esot taisīts no apses koka, tāpēc apses lapas vējā trīc.
   M. Navenickis, Zasa.
   932.          Apse tādēļ trīcot, ka Jū­dass pie tās pakāries.
   J. Jansons, Plāņi.
   933.       Apse tādēļ trīc, ka Jūdass tur esot pakāries, kad pārdevis Kristu.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   934.          Pērkoņa laikā nevar zem apses stāvēt, jo tās vidū dzīvojot velns.
   A. Zibens, Rugāji.
   935.          " Dievs pavēlējis apses la­pām trīcēt, lai kūlāvs nedabūtu no viņu rasas padzerties. [Sal. vālo­dze.]
   J. Rubenis, Ērgļi.
   936.          Ja pavasaros apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs pa­ēduši.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   937.          Pavasar, kod apses lopa treis, tod zyrgim bareibas pītiks.
   Jaunais Vords, 1932. V.
   938.          Kad pavasar lopas uz ap­ses kūka jau treīs, tad zyrgi ga­nībās jau byus paāduši.
   M. Apeļs, Stoļerova.
   939.          Nevienam kociņam Tā la­piņas nedrebēja, Kā drebēja apsī­tei, Lēna vēja vēdināmas.
   LD 30629.
   940.         Visi koki Dieva doti, Ap­se viena velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst, .Apse viena grabēt grab.
   LD 30631.
   941.          Trīci, trīci, apses lapa, Kas jel tevi trīcināja! Mīļā Māra trīcināja, Apakšāi stāvēdama.
   61
   .1 pH<'
   LD 30630.
   942.          Kā tu drebi, apses lapa, kāds velns tevi drebināja? Vēja māte drebināja zem saknēmi gu­lēdama.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   Apses ciršana.
   943.          Nekad necērt apšu meijas mājas pušķošanai.
   P. Š„ Rauna.
   944.          Apses jācērt veca mēne­ša beigās, tad no viņām iznāk sausa malka.
   P. Rauna.
   945.          Apses jāgriež jaunā mē­nesi, jo tad atvases neaug.
   L. Aizpurve, Lubāna.
   946.          Ja apses cērt augošā mē­nesī, tad tās nevar lietot malkā, jo tā paliek vienmēr slapja.
   S. Dunkule, Jaunauce.
   IV.      Apse sakarā ar la­bību.
   947.          Kufu gadu daudz apses zied — būs labs vasarājas gads.
   Atbalss k. 1895. P. Lodziņš, Sērpils.
   948.          Kad apsēm lieli pumpuri, tad tai gadā labas auzas.
   J. Dreimanis, Mēdzūla. P. Š., Rauna.
   949.          Ja pavasarī apsēm lieli pumpuri, tad gaidāma laba auzu raža.
   K. Preiss, Vecgulbene.
   950.          Kad pavasarī apsēm un alkšņiem pulka gapi pumpuru, tad tai gadā būs labas auzas.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   951.          Ja apsēm un alkšņiem ga- fi pūpoli, tad būs labs auzu gads.
   E. Laime, Kalsnava.
   952.          Ja apses labi zied, tad au­zu raža izdosies.
   L. Rudzīte, Vijciems.
   953.          Ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi iz­dosies.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   954.          Apšu pumpuri ir uz au­zām, pīlādžu ziedi uz miežiem un egļu čiekuri uz kartupeļiem.
   K. Oļļe, Mazsalaca.
   V. Apses s i m p a t e t i s k a ietekme.
   955.          „Kur sarkana apse zied, tur būs brūte šoruden."
   B. 11758.
   956.          Ja kādas mājas robežās redz nosarkušu apsīti, tad tajās mājās būs brūte.
   E. Laime, Tirza.
   957.          Rudenī, pie kuj-as mājas ir sarkana apse, tai mājā tad ir brūte.
   K. Palteris, Nītaure.
   958.          Ja rudens laikā mājas ap­sei ir sarkanas lapas, tad tai gadā būs kāzas.
   J. Rečs, Silajāņi.
   959.          Ja mājas tuvumā vasaru apse sarkst, tad kāzas gaidāmas.
   Z. Biša, Rencēni.
   960.         Mājās, kur rudenī apses sarkanas, gaidāmas kāzas.
   •A. Zvejniece, Lubāna.
   961.     Ja kāda saimnieka daļā aug apsei sarkanas lapas, tad tanī gadā kāzas kādam no tās mājas iedzīvotājiem.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   962.     Ja rudenī pie mājas kā­dai apsei lapas ļoti ātri nodzeltē, tad tais mājās meitas nākamo ga­du tiek izprecētas.
   E. Argals, Naukšēni.
   963.     Cērtiet kļavas, ozoliņus, Apses vien necērtiet: Drebēs jūsu valodiņa Ar kungiem runājot.
   LD 31400.
   964.     Es tev lūdzu, tautu mei­ta, Nevij apšu vaiņadziņu, Dre­bēs tava valodiņa Ar tautām runā­jot.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   965.     Ai, ragana, raganiņa, Rītu tev dedzinās; Vakar cirta apses malku, Triju kungu darbinieki.
   LD 31445, 2.
   966.     Skauģis manu kumeliņu Apses šautru smidzināja, Skauģim auga apšu birze, Man aug bēri ku­meliņi.
   LD 29958.
   967.     Apsējības notika sevišķi miežus sējot. Tā pēdējā laikā pastāvēja vēl tikai iekš tam, ka saimniece izvārīja miežu biezputru līdz ar cūkas muguras gabalu ar visu asti. Saimnieks ēda pašu asti, izsacījis vēlēšanos, lai vārpas iz­augtu astes gafumā un resnumā.
   Konversācijas Vārdnīca, 1906.
   968.     Uz apsējībām jāvāra cū­kas aste, tad labība augs gafām vārpām.
   A. Aizsils, Veckalsnava.
   969.      Ja kāds smejas par citu cilvēku vainām (garīgiem un fizis­kiem trūkumiem), tad šīs vainas parādās pie viņa paša bērniem.
   K. Oļļe, Mazsalaca.
   970.     Iegadās kādā vietā sarka­nums, kufš niez un plešas lielāks, tad ir apšautums. Sagrūž ķiplokus kreimā, sarauga un sasmērē.
   Austere, Saldus.
   971.     Apšautums ceļas no tā, ka svētās meitas apšautušas, tādēļ to sauc arī par svēto meitu apšau- tumu. Apšautuma vieta apklāta sarkanām un baltām pumpiņām, kas sprāgst pušu un plešas tālāku. Teicēja redzējusi bērnu, kūpam viss ģīmītis bijis vienā apšautumā. Tādā gadījumā, sarauga kampara eļļu un sasmērē slimo vietu, jeb arī sadedzina pērtas bērzu slotas lapas, sataisa ar skābu kreimu, sa­rauga un sasmērē. Apšautuma raugāmie vārdi ir šādi: „Sarkans ābols ietīts baltā drānā; iznīkst kā purva pūpēdis, kā rīta salna."
   A. Rozenšteine, Saldus.
   972.     Ka puiss vai meita savu mīlu laiž kur nebejs uz gaj-a laika gostūs vai kur nebejs uz pilsātu struoduot, un grib, kab jis vai jei dreižuok atbrauktu uz sātu, tod kai pavada, tivleņ vajaga atēt uz sātu, stuotīs uz saulis izlekšonys un treis reizis runuot vordus: „Dūd Dīvs, kab jis byutu tja, a napalyktu ti." Ni par kū tam, kurs nubrauc- ja, navareis puordzeivuot treju dī- nu, jis dreižuok steigsīs uz sovu sātu.
   V. Podis, Rēzekne
   APVERDE (slimība, kad nagu galos ir balti pūžņi).
   973. Ja kādam ir apvērde, tad vajaga pirkstus trīsreiz iegrūst vārošā ūdeni; tad kaite iznīkst.
   A. Salmāns, Balvi.
   974.          Ja arājs mazs un sīks no auguma, tad arī labība sīka augs.
   J. A. Jansons.
   975.          Arājs nedrīkst ielāpainas drēbes valkāt, lai lauki neaugtu nevienādi.
   J. A. Jansons.
   976.          Arājam nevajaga katla kasīt, citādi miežiem aug melnas vārpas.
   M. Pelēce, Cirsti.
   977.          Arājs sējamā laikā tik uz zirga siles drīkstot nosnausties.
   J. Jansons, Plāņi.
   978.          Kad arājs ved arklu ač- gārniski no lauka mājā, tad saved līdzi visādus mūdžus.
   O. Freimane, Jaunrumba.
   979.          Arājs pēc pirmā cēliena jānolej, tad graudi tīri augs.
   A. Lillenurms, Veclaicene.
   980.          Kad pirmo reiz art iet, tad arājam lej ūdeni acīs, lai viņš ar­dams nesnauž.
   P. Rīmanis, Krimulda. Bī­lenšteina man.
   981.          Pavasarī, kad ejot pirmo reiz art, arājs esot jārumelē, lai viņš afot nesnaustu.
   H. Lindberga, Veselauska.
   982.     Kad arājs pirmo sāk art, tas jārumulē, lai ardams nesnauž.
   E. Medene, Meirāni.
   983.     Pavasarī, kad pirmo reizi iziet art, tad saimniecei vajagot arāju apliet ar ūdeni un dot sieru, lai labi to vasaru viss augot.
   J. Daizis, Nīca.
   984.     Ja arājam pirmo reizi pa­vasarī nedod olas un neaplej ar ūdeni, tad saka, ka tas nespēs ap­art laukus.
   J. Jurēvics, Kruķu pag., Šau­ļu apr., Lietuva.
   985.     Senāk ara zemi ar bērza jeb egles arkliem. Kad sāka lietāt dzelzi, tad kala tā saucamās grie­zes, kas grieza vienīgi velēnu.
   G. Pols, Vecgulbene.
   986.     Arkla lemesnīcas koku cērtot, nedrīkst to gāzt ar roku, bet jāļauj tam pašam nogāzties, jo citādi no tā taisītā lemesnīca ne­ņem labi velēnu un ir jāspiež ze­mē ar rokām.
   A. Pliens, Meirāni.
   987.     Ja arklam (spīļu) lemes­nīcu cērtot skaidas lec tālu, tad no viņa pagatavotais lemesis metīs labi velēnu.
   A. Pliens, Meirāni.
   988.      Redzēju saimnieku, kas savus aramus rīkus pameta uz lauka un nekad nenolika savā vie­tā. Tad nu gadījās, ka lemeši no arkla bija nozagti, un nu domāja, ka visa lauka svētība ir nozagta.
   Latv. Avīzes, 1857. 18.
   989.          Kad arajs uz arkla sēd, tad zirgs svīst.
   Lazdiņa, Sabile.
   990.          Tīrumā zirgus no arkla izjūdzot tas arvien jāatstāj ar le­mešu pret dienvidiem, jo citādi ta­nī tīrumā vāji aug.
   A. Pliens, Meirāni.
   991.        Pēc aršanas nedrīkst at­stāt arkla ilksis uz ziemeļu pusi, jo tad sals maitājot sēju.
   K. Corbiks, Jelgava.
   992.          Arklu nedrīkstot dzīt šļflte- niski uz mājām, tad nākot lauku peles mājās.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   993.          Pēc zirga izjūgšanas no arkļa nedrīkst rīkus atstāt uz lau­ka priekš dzeguzes aizkūkošanas.
   K. Corbiks, Jelgava.
   994.          Ja rudenī, pabeidzot art, arkls stipri norūsējis, tad nākošgad būs laba raža.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   ARNIKA (Arnica montana).
   995.        Latvieši lieto arnikas zie­dus tējā par līdzekli pret spiedēju un pārstaipīšanos, pārcelšanos, kādēļ to sauc arī par trūkuma zāli.
   E. Birsmanis, Latv. ārst. stādi, 1897.
   996.       Arnikas lieto kā trūkuma zāles pret pārpūlēšanos. Arī ie­vainojumus dziedē ar viņu sulu, savārījumu vai spirta novilkumu.
   M. Šimiņš, Brukna.
   997.   Ernkājas noder pret sa­raustīšanos.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   998.          Pavasarī pirmo reiz jāiz­iet art ceturtdien, jo tad labāk viss izdodas.
   A. Sāvītis, Lubāna.
   999.          Pavasarī pirmo reizi jāiz­iet art ceturtdienā, jo tad labāk izdodoties sēja.
   A.   Pliens, Meirāni.
   1000.          Priekš 300 gadiem Kur­zemē bija pieņemts otrreiz art tī­rumu mēneša pēdējā ceturksnī.
   J. Krūmiņš, B. Zemes pieli­kums 1933. 28.
   1001.          Kad saimnieks ar kal­piem pavasarī pirmo reiz art gāja, tad Zane nenesa nekādu sveci istabā, jo tad sēklas labi izdošoties.
   C. Pupss, Zeme, 1852. 12.
   1002.          Kad saimnieks pirmo reizi iziet art, tad trīs dienas ista­bā nedrīkst ienest sveci, lai sēkla labi izdotos.
   T. Ķengā, Jelgava.
   1003.          Kad pirmo reiz iet art, tad istabā nededzina uguns.
   E. Volters, MaTepiajībi, 1890. 4.
   1004.          Kad pavasarī iesāk art jeb sēt, tad tai dienā nevar mājā uguns kurt, nedz ari citiem dot uguni.
   P. Š., Preiļi.
   1005.          Pavasarā pyrmū dīnu atejūt nu aršonas uz sātu vokorā, navar guns degt ustobā, tamdēļ lai zyrgi naskrītu da škuodei un lai mainas vuorpas naaugtu.
   m
   Arkls — ArSana 65
   B.   Spūlis, Vārkava.
   1000. Pavasaros, kad af zemi pirmo reizi, tad trīs vakarus no vietas nevajag degt uguni, jo tad gani labību neizgana.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   1007.          Orūt pavasorī pyrmū rei­zi teirumu, treis vokorus muojuos navajag degt guņs, tad goni naiz- ganēs sējumu.
   Jaunais Vords, 1932. V.
   1008.          Kad pavasarī zemi af ve­cā mēnesī, tad neaug nezāles.
   G. Stankeviča, Dzelzava.
   1009.         Zeme jāar vecā mēnesi, tad tā ātrāk un labāk satrūp.
   N. Dārziņa, Ranka.
   1010.            Rudenī zemi vajaga ap­art vecā mēnesī, jo tad zeme labi izpūst.
   E. Ārgals, Naukšēni.
   1011.          Rudenī zeme jāar vecā menesī, tad labi satrūd velēnas.
   V. Poriete, Palsmane.
   1012.          Zeme jāapot vecā mēne­si, tad velēna labi satrupot.
   A. Lāce, Lubāna.
   1013.          Ja zeme aparta vecā mē­nesī, tad velēna labi trūd.
   A. Skrūze, Saikava.
   1014.          Vecā mēnesī vajaga ap­art laukus, tad neaug nezāles.
   J. Atteka, Nīca.
   1015.          Rudenī zeme jāar vecā mēnesī, tad velēnas ātri satrūd.
   A. Dragone, Palsmane.
   1016.          Jaunā mēnesī arta zeme labāk iztrūd nekā vecā mēnesī artā.
   66
   J. Auziņš, Sērene.
   1017.   Lauksaimniekam zeme jā­sāk art no vidusgabala, tad skau­ģis nevarot neko padarīt.
   A. Zeltkalns, Lubāna.
   1018.     Pavasarī art ejot pirmā vaga jādzen krustām pār tīrumu, lai krusa labību nenosistu.
   A. Dragone, Palsmane.
   1019.     Pirmo reiz arot, arkls jā­apsmērē ar taukiem, tad kurmji zemes neizcilā.
   J. Smalkais, Rūjiena.
   1020.     Pirmo reiz (pavasarī) art ejot, lemeši jānosmērē ar dzīv­sudrabu, lai tīrumā neaug nezāles.
   V. Strautiņš, Zelgauska.
   1021.     Kad pavasarī pirmo reiz af, tad jāvāra pantāgs (zupa ar olām un miltiem un kartupeļiem): tad labība labi briest.
   E. Vēvere, Ļaudona.
   1022.     Kad pirmo reiz art ejot, tad arājam jādodot četras olas ēst, tadf zirgi visu vasaru būšot brengi. (
   E. Gaile, Aumeisteļ-i.
   1023.     Pirmo reizi afot, jāvāra uz katras zirga kājas viena ola un arājs jārumulē (jālej ar ūdeni), tad zirgi ir čakli un arājs nesnauž ardams.
   A. Klause, Jaunpiebalga.
   1024.     Pirmo vagu tīrumā dze­not jāizdzen pret ziemeļiem lauku apafot. Jāizplūc vārpatnes sakne un jāpaliek zem velēnas, tad vār­patnes no lauka pazūd.
   K. Krastiņš, Līvbērze.
   1025.     Kad pirmo vagu dzina, tad arājs nesa kuli plecos un va­gas galā ēda.
   Ariana
   P. J. Raudavietis, Bērzaunei D. L. f. 1888. 28.
   1026.     Pavasarī, pirmo reizi art ejot, mājas tēvam jāuzkar plecos kulīti ar puskukuli maizes. Trīs vagas nodzinušam, tam no tās jā­ēd, lai labība labi aug un augļu kokiem daudz augļu būtu.
   V. Strautiņš, Zelgauska.
   1027.     Kad pavasarī pirmo reiz af, tad no pirmās velēnas jāpaņem piciņas un jāuzliek mājā uz lo­giem, tad govis ganos būs godīgas.
   A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
   1028.     Pavasarī afot pirmo vagu vajaga pajemt zemes un pārmest govij pār muguru, tad tās nebizo.
   E. Zariņa, Cēre.
   1029.     Kur lēpes [tussilago far- faru] aug, tur krustiņš jāaf, bet atpakaļ neskatoties, tad tās iznīks.
   A. L.-Puškaitis.
   1030.     Ja pavasaros ilgi pēc sniega nokušanas vēl ir grūti art un ecējot smērējas, tad gaidāma laba raža.
   L. Lauksaimnieks, Jaunpils, Kurzeme.
   1031.     Kas ežiņas af, tas badu af.
   Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
   1032.     Pavasarī, kad pirmo reiz gāja tīrumā art, tad vakarā arā­jiem nebija atļauts kājas noaut istabā, bet tiem vajadzēja iet ārā (iii izbērt no pastalām piebirušās /eines; citādi augot blusas un ci­tādi kukaiņi istabā.
   Etn. II, 1892. 72.
   1033.     Šodien brāļi artu gāja lielajā tīrumā. Vakarā pārnākuši, auniet kājas sētiņā; Auniet kājas sētiņā, kariet zeķes paspārnē, Ne­nāciet istabā smilšainām kājiņām: Nebūs smilšu istabā, ne blusiņu gultiņā.
   LD 28123.
   1034.     Ja pirmo reizi iziet art un no pirmās vagas aruma paņem zemi un izkaisa istabu, tad to ga­du neesot blusas.
   K. Lielozols, Nīca.
   1035.     Kad oruojs pyrmū reizi izīt ortu, juonūzūg drusku nu juo aportuos zemes un tū zemi juo- pakaisa pa ustobu, tad ustobā vysu vosoru nabyus blusu.
   Jaunais Vords, 1932. V.
   1036.     Kad arājs pavasarī sāk art pirmo vagu, tad viņam nere­dzot jāpaņem aiz muguras kāds klēpītis smilšu, kas tad jāizkaisa istabā, lai blusas neaugtu.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1037.     Kad arājs pirmo reizi un pirmo vagu dzen, tad vajaga sle­peni paņemt sauju zemes, lai ne­kas neredzētu,.atnest uz māju un pabērt pa grīdu, tad blusu nav.
   J. Rupjais, Asūne.
   1038.     Ja arājs iet tīrumā pirmo reizi art, tam jāpārnes pirmā ve­lēna mājās, jo tad mušas neievie­šas.
   E. Kraulīte, Embūte.
   1039.     Pavasarī, pirmo vagu afot, jāpaņem sauja smilšu, jāie­sien sainīti un jānoliek tumšā vie­tā, lai mušas neaugtu.
   J. A. Jansons.
   1040.     Kad pavasarī iesāk art, tad pirmā velēna jānes mājās, lai mušu nav.
   67
   Aršana
   A. L.-Puškaitis.
   1041.    Lai istabā nebūtu mušu, tad pavasarī pirmo reizi art ejot, jāņem pirmā izartā velēna un jā­piestiprina istabā pie griestiem.
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   1042.     Saimniecei pavasarī sle­pus jānoņem arājam velēna un jā­aizbāž istabā aiz griestiem, tad ne­būs pa vasaru istabā mušu.
   A. Kundziņa, Talsi.
   1043.     Ja pēc aršanas pirmo ve­lēnu aizbāž aiz griestiem, tad ir maz mušu istabā.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1044.     Kad pirmo vagu arājs dzen pa tīrumu, tad vajaga paņemt sauju zemju un izkaisīt pa kūti, tad mušas neēd lopus.
   J. Banazis, Nīca.
   1045.     Afot, dēli, ecējot, Apa­riet vagu galus; Tā dzīvoja mans tēviņš. Tam bij maize Dievs un gan.
   LD 27935.
   1046.     Kad arājs pirmo dienu art aiziet un vakarā pārnāk, tad tam acīs jālej ūdens, lai tas uz va­gas nesnauž.
   J. Putniņš, Bērzpils.
   1047.     Pavasarī, kad pirmo rei­zi arājs nāk no aršanas mājā, tad viņš jānorumulē, lai afot nesnauž.
   E. Stīpniece, Vērene.
   1048.     Kad pavasarī pirmo reiz ara, tad jauni cilvēki vakarā ma­nījās cits citam ūdeni acīs ieliet, lai pie darba nesnaužot.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1049.     Ja pavasarī pirmo reizi aj- vai lopus dzen ganos un labi nolejas, tad snaudiens nenāk.
   s
   A. L.-Puškaitis, K. Graudiņš.
   1050.          Kad pavasarī pirmo reiz iet art, tad rumulē zirgus un pa­šus arājus, lai nesnaužot.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   1051.          Kad arājs pirmo reizi af, tas jālej, lai pie darba neaizmigtu.
   E. Skarnele, Kalncempji.
   1052.          Arāju vajagot rumelēt, lai zeme mitra stāvētu.
   E. Gaile, Aumeisteri.
   1053.          Pirmo reizi kad gāja art vai aitas mazgāt, lēja ūdeni.
   A. Irbe, Rūjiena.
   1054.    Kad pirmo reiz iet art, tad vakarā rumulē un vāra pantā-
   gu-
   J. Upmalis, Ļaudona.
   1055.    Kas iet pirmo reiz art, tas jāaplej ar ūdeni un tam jā­dod vistas olas, lai vasarā sniegs nesnigtu.
   V Brīvā Tēvija, 1927. 183.
   1056.    Kad pie aršanas, ecēša­nas vai cita zemes darba zirgu jūdz, tad arklam vai ecēšai nebūs priekšu uz ziemeļu pusi atstāt. Šī puse ir tukša un, protams, arī lauks būs tukšs. Vislabāk griezt uz dienvidiem.
   P. J. Raudavietis, Bērzaune.
   D. L. f. 188. 28.
   1057.    Ja afot beidzamās vagas galā nolūst lemesis, tad arājam jāmirst.
   K. Oļļe, Mazsalaca.
   1058.    Kad pavasarī beidz art, jāēd biezputra, tad augs bieza labība.
   A. Liepiņš, Bērzaune.
   1059.    Ja aparta zeme ātri žūst, gaidāms lietus.
   M. Leimane, Lubāna.
   1060.          Ja uz lauka apot var dzirdēt sitam mājas pulksteni, tad būs laba raža.
   J. Vīksne, Meirāni.
   Aršana sapnī.
   1061.         Kad pa sapni ap jeb rok, tad tais mājās kāds mirs.
   I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
   1062.          Ja sapnī ap zemi, tad kā­dam jāmirst.
   A. Aizsils, Prauliena.
   1063.          Ja sapnī redz arājus apam, tad kāds no tuviniekiem mirs.
   K. Meiers, Lubāna.
   1064.          Kad sapnī ap zemi, tad tas ir dobes (kapa) rakšanā, kupa zemē ap, tā zemē dobē jārok.
   Aronu Matīss, Bērzaune.
   1065.          Ja sapnī ap, tad kaps jārok.
   V. Spandegs, Pociems.
   1066.          Ja sapnī ap, tad būs jā­iet bērēs jeb kāds mājā mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   1067.          Ja sapnī redz zemi apam, tad arāja mājās kāds mirs.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1068.          Ja sapinīs kāds istabas tuvumā ap, tad tai mājā kāds mirs.
   K. Jansons, Јlāņi.
   I
   ARŠĪNA.
   I
   1069.          Aršīnu nevar likt uz gul­tas, tad tur būs kāds mironis.
   N. Pilipjonoks, Asūne.
   AļSAS LIETAS.
   1
   )70. Asu lietu (p. p. nazi, cir­vi, zāģi u. t. pr.) nedrīkt turēt ar aso; pusi uz augšu, tad velns tur pārcērt ķēdes. [Sal. ieroči.]
   M. Brīdaka.
   1071. Otram nevar dāvināt ne­kādas asas lietas, kā: nazi, cirvi, šlenci, adatu u. t. pr.
   (Equisetum hie-
   P. Š„ Rauna.
   ASIE AŠĶI
   male).
   1072. Aso ašķu savarijumu lieto pret tūsku (ascites).
   M. Simiņš, Brukna.
   1072a. No asajiem ašķiem sa­vāra tēju un to dzer, kad mēneš- starpas nostājas, sevišķi no saauk­stēšanās.
   Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
   ASINIS.
   I. Asinis vispārīgi.
   1073.     Slimums vienam no ot­ra ķepas, kam „asins pret asini": vienādas asinis.
   K. Jansons, Plāņi.
   1074.     Asins tecēšanu var aptu­rēt, izraujot matu un aptinot to ap kreisās rokas mazo pirkstu.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   1075.    Asinis visātrāki varot ap­turēt, ja uz pušuma (rētas) uzlie­kot zirnekļa tīklus.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1076.     Asinis var apturēt, ja uz ievainojuma uzliek zirnekļa tīklu.
   M. Driņķe, Ranka.
   1077. Asins apturēšanai* der kaļķis, smalks sukurs, kirsts ūdens, cūkas žults, peļastes pel­ašķi).
   I
   A. Aizsils, Lubana.
   1078.     Asinis var apturēt ar pe­lašķu lapām, kas tik smalki1 sa­berztas, ka sula šķīst.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1079.     Asins apturēšanai iegrie­zumos lieto pelašķu lapu sulu.jJa degunā tek asins, tad ņem pelkš- ķes saberž un iebāž nāsīs.
   E. Vēvere, Ļaudoia.
   1080.     Rudeņos, kad cūkas kā­vuši, arī asinis izlietojuši lietderī­gi. Atdzisušas un sarecējušas ast nis novārījuši ūdenī. Novārītās asil nis sagriezuši mazos gabaliņos; Čuguna katlā izkausējuši grūstus cūku taukus, tad gabaliņus cepušif desmit minūtes taukos, pieliekot pēc vajadzības sāli, piparus un sī­polus. Pēc tam podā lējuši saldu pienu tik daudz, kamēr asins ga­baliņi apsegti un vārījuši stundas ceturksni. Ceptas asinis ēduši ar maizi.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1081.     Asina atturamie vārdi ir šādi: „Asinsupe strauji tek, Līku­miņus mētādama; Mīļā Laima, pa­steidzies Asinsupi apturēt."
   1082. Lai jārunā šādi putns skrien melnu asins putna spalvu asinis.
   J. Dāvids, Biksere. LD 34108.
   apturētu asinis, tad vārdi: Liels melns pa gaisu, Pa zilu, jū^u, Izrauj no tā Un noslauki Annai
   A. Jansons, Kraukļi.
   1083. Asinis varot tvert ar šā­diem vārdiem: „Melns krauklīts gaisā skrēja, Asintiņas pilināja; Aizvepam vara vārtus, Lai pilīte nepilēja!" Jeb: ,,Caur kalniem upe tek, Līkumiņus mētādama; Aiz­tecēja mīļa Māra, Noturēja strauj- upīti.'j
   K. Silings, 1832. g„ Tirza.
   1084.    Svēta lieta ir tā vaina, svēta liela ir tā diena, svēta lieta ir tā (stunda (9 reizes jārunā).
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   1085.    Melnais krauklis skrien pa dfeiļo asins jūru, asins skrienot pil pilēdams. Kas tam krauklim ar tnelnu spalvu noslauka NN asinfe asiņus.
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   1086.    Starp kalniem straumīte tek, līkumiņus mezdama; aizve­ram vara vārtus, lai straumīte ne­iztek (mest krustu).
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   1087.     Ja asinis tek, tad lai tās apturētu, jāskaita: „Mūsu Kungs Jēzus Kristus tapa krustā sists. Vi­ņa asinis pilēt pilēja, bet netecēja. Iekš tā vārda Dieva tā Tēva '•(krusts), Dielta tā Dēla (krusts) un Dieva tā SVētā Gara (krusts), Āmen!"
   K. Mulenbacha man.
   1088.    Ja saģiftētas asinis, tad vajag uzlikt govs mēslus.
   L. Ozola, Sēļpils.
   II. Asinis sapnī.
   1089.    Ja sapnī redz mājā asi­nis, tad būs lielas bēdas priekšā.
   P. Š„ Rīga.
   1090.    Ja pa sapņiem sev ie­griež un tek asinis, būs lielas sirdssāpes.
   L. Ozola, Rīga.
   1091.          Ja sapnī redz asinis, tad būs bēdas, sirdssāpes.
   K. Jansons, Plāņi.
   1092.          Ja sapnī asinis redz, tad būs sirdssāpes.
   M. Zaube, Rīga.
   1093.          Ja sapnī redz asinis, tad būs lielas žēlabas.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1094.    Ja sapnī redz pie sevis asinis, tad būs lielas žēlabas.
   J. Kriķis, Starti.
   1095.    Ja sapnī redz asinis, tad būs lielas nepatikšanas.
   A. Kondrāts, Cēsis.
   1096.    Kad sapnī redz asinis, tad saka, ka tuvumā būs bēres.
   J. Rupjais, Asūne.
   1097.    Kad sapnī redz asinis te­kam, tad tas ir skādē, arī teic, ka tas zīmējoties uz lietu.
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   1098.    Ja sapnī redz asinis, tad snigs sniegs.
   M. Driņķe, Ranka.
   III. Asinslaišana.
   1099.    Asinslaišanu izdarīja ve­ciem cilvēkiem, kufiem āda veca un cieta un tā tad ar ragu likšanu nevarēja nekā panākt. Asinslai- dēji cirta ar blieti rokas lielajā <l/.fslā. Dažreiz ļoti vecam cilvē­kam nemaz nevarēja asiņu uzda- l>ul un tā par velti sakapāja visas d/.islas.
   K. Saržants, Blīdiene.
   ASINS KAITE.
   1100.    Savārītas ozolu lapas un berzu tāsītes, ko vējš vēdina, der cilvēkiem pret asins kaiti.
   V. Strautiņš, Taurupe un Zelgauska.
   ASINSZALES (Hipericum per- foratum).
   1101.         Asinszāles tiek lietotas pie lopu slimībām.
   A. W. Hupel, Top. Nach- richten, IV, 1798, 293.
   ASS.
   1102.          Ratiem koka asi taisot, resno galu vajaga likt labā pusē, jo citādi rati neiet pa ceļu, bet skrien no tā nost.
   J. A. Jansons, Piņķi.
   1103.          Ja ass karst, tad kāds mīlē.
   K. Pavasare, Valmiera.
   ASTES ZVAIGZNE.
   1104.          Astes zvaigzne neesot uz laba, drīzi vien varot pastāvēt, ka šinī gadā [kad astes zvaigzne pa­rādījusies] celšoties vai nu kapš, mēris, bads, vai notikšot cita kāda liela nelaime.
   Latv. Av. 1853. 149 (38).
   1105.          Māņticīgi cilvēki priecā­jas, kad astes zvaigznei aste stāv uz augšu, jo tas rādot uz labu.
   Latv. Av. 1858. 143.
   ATALS.
   1106.          No atāla aitām noiet vil­na.
   K. Jansons, Plāņi.
   1107.          No atāla kumeļiem utis metas.
   K. Jansons, Plāņi.
   1108.          Ja atāls aug ātri, tad drīz būs lietus.
   71
   Asinis — Atāls
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1109. Ja rudeni atāls lēni aug, tad rudzi vēlu sējami, ja ātri aug, tad agri jāsēj.
   s
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   ATBALSS.
   1110.        Atbalss esot velna atbilde un zobošanās.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1111.          Kad no meža skaidra at­balss skan, tad būs labs laiks.
   S. Gfiberts, 1688.
   1112.          Ja gans no rīta govis dze­not kliedz un šis kliedziens tālu atbalsojas, tad būs jauks laiks.
   I. Ozoliņa, Rīga.
   1113.          Kad mežā runājot atbalss stipri atskan, tad būs labs laiks.
   R. Vucene, Lubāna.
   1114.         Ja atbalss tāli skan, tad ilgi būs sauss laiks.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   1115.         Ja vakarā tālu atbalss skan, tad rītā būs labs siena laiks.
   A. Upmanis, Jaungulbene.
   1116.        Ja atbalss tālu skan, sauss laiks ilgu laiku būs.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1117.          Ja atbalss kliedzot tālu un skaidri skan, tad laiks pastāvēs jauks.
   M. Spilva, Druviena.
   1118.        Ja mežā labi skan atbalss, tad sagaidāms jauks laiks.
   E. Cimbulis, Lauri.
   1119.          Ja tālu atskan, tad būs labs laiks; bet ja tikai tuvu, tad būs lietus.
   72
   M. Macpāne, Alsunga.
   1120.        Ja meža kliedz un atbalss neatskan, tad būs drīzi lietus.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1121.        Ja atbalss nāk no dienvi­diem, tad sagaidāms jauks laiks, ja no ziemeļiem — tad slikts.
   A. Aizsils, Bērzaune.
   1122.        Ja vakarā kliedzot atbalss skan ziemas pusē, tad otrā dienā būs labs siena laiks.
   L. Prūse, Vecpiebalga.
   1123.        Ja vakarā kliedz un klie­dziens atskan, — būs jauks laiks.
   E. Melbikse, Virbi.
   1124.         Ja mežā atbalss tālu at­skan, tad būs jauks laiks.
   A. Korsaks, Ezere.
   1125.         Ja tālu atbalss skan, tad labs laiks būs rītu.
   A. Užāne, Skujene.
   1126.         Ja vasaras vakarā skaļi atskan atbalss, tad gaidāms labs laiks.
   K. Lielozols, Nīca.
   1127.        Ja rītā skaļi kliedzot tālu atbalsojas, tad dienā ir skaists laiks.
   M. Šķila, Nīca.
   1128.         Ja vakarā balss skaļi at­balsojas, tad nākošā dienā gai­dāms jauks laiks.
   A. Aizsils, Zilupe.
   1129.        Kad atbalšu dzird tālu at­skanam, tad gaidāms sauss laiks.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1130.        Vakaros kad sauc un me­žā atskan, tad ziemu rītā būs sals un vasaru silts, mīlīgs laiks.
   Atāls — Atbalss
   J. Ķikuts, Nīca.
   1131.         Ja vakarā atbalss dzidri skan, tad nākošā dienā būs labs laiks.
   A. Aizsils, Zilupe.
   1132.        Kad atbalss skaņ reitā nu dīnvydim vai nu austrumim, tad tū dīnu byus labs laiks; bet jo skaņ nu vokorim vai zīmeļim, tad byus slykts laiks.
   P. Rubyns, Vārkava.
   1133.        Ja izgājis laukā svilpj vai sauc un ja tālumā atbalsojas, tad pēc trīs dienām būs laika pār­maiņa.
   J. Banazis, Nīca.
   ATEJA.
   1134.        Ja ateja smird — būs at­kusnis; ja ne — sals gaidāms.
   Pētersons, Ērģeme.
   ATKALA.
   1135.         Apkala zīmējas uz sal­nām. Ja rudenī ir apkala, tad būs pavasara salnas; ja ziemu — va­saras; ja pavasarī — rudeņa sal­nas.
   J. Vilnītiis, Jumurda.
   1136.        Kupā mēneša dienā ziemā apgāls līst, tai pašā mēneša dienā rudenī ir salnas.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   1137.        Kad ziemā līst atkala, tad vasarā ap to pašu laiku gaidāmas salnas.
   J. Bikša, Daugmale.
   1138.        Ja ziemu atkala nenokūst tai pašā dienā, kad uznāk, tad va­saru tai dienā būs salna.
   K. Jansons, Plāņi.
   1139.         Kad atkala apkrīt zem sniega, tad tas sniegs drīz vien no­kusīs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1140.        Ja priekš Ziemas svētkiem nolīst atkala, tad nosals labība.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   1141.         Ja ziemā atkala līst, būs auksts laiks.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   1142.         Kad ziemā pirmo reiz ir atkala, tad pavasarī tajā laikā jā­sēj lini. Lini tad labi izdodas.
   E. Baltiņš, Raiskums.
   1143.         Kurā datumā ir rudeni pirmā apkala, tanī datumā sējas laikā jāsēj lini. Tad tie labi izdo­das.
   J. Avotiņš, Vestiena.
   1144.        Ja ziemā bieži atkala līst, — nākošā gadā augs labi lini.
   J. A. Jansons, Rāmuļi.
   1145.         Rudenī jāievēro tā nedē­ļas diena, kad pirmā atkala nāk. Tai nedēļas dienā jāsēj lini, un tad viņi labi paaugs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1146.        Ja atkala rudenī turas il­gāk par dienu, tad kartupeļiem no­sals laksti.
   K. Jansons, Plāņi
   ATKUSNIS.
   1147.        Ja atkusa bijusi un koku zaros piesalst pilītes, tad vēl pēc tam būs kāda atkusa; bet ja za­riņi paliek tīri, tad nekusīs.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1148.         Ja rudenī atkārtojas at- kusas, tad būs nenoteikts pava­saris.
   K. Rasa, Kalnamuiža.
   ATLAIDĀS.
   1141). Katrai katoļu baznīcai Latgalē ir savs patrons, aizbildnis. Attiecīgā patrona dienā noteikti šinī draudzē ir svētdiena un baz­nīcā svētki ar atlaidām. Atlaidas nozīmē grēku piedošanu tiem ticī­gajiem, kas piedalās šajos atlaidu svētkos. Atlaidu svētdienās pie baznīcām salasās daudz ubagi, ko bagātīgi apdāvina, lai ubagi skai­tītu pātarus gan par mirušajiem, gan ari par «lzīvo dažādām vaja­dzībām. Agrāk dāvanas devuši ne tikai nabagiem, bet likuši arī upu­rus baznīcā uz altāriem no visiem ražojumiem. Tos upurus paņē­muši baznīcas apkalpotāji. Tādas atlaidas saukuši arī par meitu tir­giem, jo tur sanākuši arī jauni ļaudis, kas tur satikušies un sav­starpēji tuvojušies.
   B. Eriņa, Latgale.
   ATMATA.
   1150.    Atmata jāar Veqā mēnesī, jaunā mēnesī arta zaļo.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   ATNADŽI.
   1151.    Kam rokām plīst tā sau­camie atnaģi, tas rokas ir bāzis sveša kabatās.
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   1152.   Ja pirksta vaļņi atskabar- dojušies, tad vajaga ar nazi trīs reizes par vaļņiem krustāniski pār­vilkt, tad atskabardas izput.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   11 i.'t. Ja grib, lai neaugtu atna­dži tad ar naža asmeni jāpārvelk Ins n i/cs krusts par nagu, un tad alnadži neaugs.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   1154.     Ja nagiem atnadži plīst, tad vajaga uzgriezt krustu uz na­ga. Vairāk neplīsīs.
   V. Priedīte, Mālpils.
   1155.     Atskabargas var iznīdēt, uzgriežot nagu valnīšiem 9 krus­tus un piesaucot tā cilvēka vārdu, kam kaiti grib atdot.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   ATRAITNE.
   1156.     Vīram nomirstot, atrait­nei vajaga cepuri azotē turēt, lai drīzāki bēdas pārietu.
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
   1157.     Kad sievai nomirst virs un tā grib vēl precēties, tad tai pēc tam, kad iznes zārku, jāpaņem vīra cepure, jāuzliek tur, kur zārks stāvējis, un jāapsēžas tai pašā vietā.
   K. Corbiks, Valgunde.
   1158.    Lai atraitne dabūtu drīz sev citu vīru, tad viņai, braucot mājās no vīra bērēm, vajag uz­ģērbt mirušā vīra drēbes.
   A. Korsaks, Ezere.
   1159.   Ja atraitne grib atkal pre­cēties, tad lai viņa atsēstas uz tā beņķa, no kura pašulaik tiek no­ņemts mirušā vīra zārks, kad to ved uz kapsētu. Uz beņķa sēdot, viņai jāapauj kājas un tad, baltu lakatiņu rokā turot, jāiet trīs rei- res pret sauli ap bēru zirgiem un, pie apaušiem turot, jāpaved zirgi kādus soļus uz prieķšu. Tad at­raitnei drīzumā radīsies precinieki, ar kuriem runājot, viņai jātur bal­tais lakatiņš rokā.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   ATRAITNĪTES (Viola tricolor).
   1160.         Atraitnītes jeb bārenītes der tējā kāsum.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   1160a. Ar kazu pienu savārītas atraitnītes dod maziem bērniem pret klemmi.
   Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
   1161.         Ziedošais stāds pie latvie­šiem lietots pret ādas slimībām un par asins tīrījamo līdzekli.
   E. Birzmanis. Latv. ārst. stādi, 1897.
   ATRADUMS.
   1162.        Ja uz ceļa atrod kādu no­zaudētu lietu, tad būs laime.
   J. Jurēvics, Kruķu pag., Šau­ļu apr., Lietuva.
   1163.         Ja redz ko zemē nokri- tušu, lad nevajaga gapām paiet, bet pacelt, jo lā ir laime.
   A. Užāne, Skujene.
   1164.         Zemē atrastas mantas jā­saņem caur kājstarpu, tad ņēmē­jam nekas ļauns nenotiek. (Ja manta bijusi apburta.)
   V. Hāzena, Nītaure.
   1165.         Atrastu mantu grēks pa­lūrēt. Atradējam jānopūšas.
   K. Jansons, Plāņi.
   ATRAUGAS.
   1166.        Ja pēc ēšanas atraugājas, tad citu gadu vēl ēdīs.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   1167.         Ja ēdot atraugājas, tad nākošu gadu vēl ēdīs turpat.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1168.         Kad ēdot atraugājas, tad tas nozīmē, ka ēdīs vēl nākošo gadu.
   E. Bukava, Rīga.
   1169.         Kad ēdot nāk atraugas, tad pēc gada atkal tai pašā vietā ēdīs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1170.         Kad atraugas nākot, tad nākošā gadā vēl ēdīšot turpat 1111 to pašu ēdienu.
   H. Skujiņš, Smiltene
   1171.        Kam pēc ēšanas uznāk at­raugas, tas ēdīs arī vēl droši nā­kamā gadā.
   St. Kokins, Aglona.
   1172.         Ja pēc ēšanas atraugājo­ties, tad pēc gada vēl tai pašā vietā ēdīšot vai dzeršot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1173.        Kas paēdis atraugājas, tas nākošā gadā tai pašā vietā atkal to pašu ēdīs.
   K. Jansons, Plāņi.
   1174.         Kad ēdot uznāk atraugas, tad vairs nav jāēd; ko vēl ēd, tas tiek velnam.
   ,1. Rubenis, Ērgļi.
   1175.         Ja atraugājas paēdis, tad citu gadu vairs neēdīs tai vietā.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1176.         Ja ēdot atraugājas, tad citu gadu vairs neēdīs. *
   E. Zirnītis, Lubāna.
   1177.          Ka tu ēssi un tev raus atpakaļ tū ēšonu, itei pīzīmēj, ka pi tevis uz pusdīņim byus svešs cvlvāks, kurs reizjā ar tevim ēss pusdīnus.
   V. Podis, Rēzekne.
   1178.  Ja neēdušam cilvēkam nāk atraugas, tad rados kāds mirs.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   1179.    Kas neēdis no rīta atrau­gājas, bēj-u maizi dabūs.
   K. Jansons, Plāņi.
   ATSĒŠANA.
   1180.  Cits, kad kaimiņš jau iesā­cis sēt, viņam paka] atsēj, un kad jau kaimiņš nobeidzis, tad vēl sa­vā tīrumā kādā stūrītī atsēj, tad no viņa laukiem visa svētība zūdot un nākot pie šā laukiem.
   K. Silings, 1832. g., Tirza.
   1181.   Sējot nevajaga apsēt visus laukus, bet atstāt kaut nelielu ga­baliņu neapsētu, kamēr kaimiņi nav beiguši sēt. Tad tik jāapsēj arī atstātais tīruma gabals. La­bība tur, zināms, izaugs maza un slikta. Kad nu Dievs to redzēs, viņš apžēlosies par to saimnieku un dos tam uz citiem laukiem labu ražu. Gadās, ka no div' kaimiņiem ne viens, ne otrs negrib pirmais beigt sēšanu, baidīdamies, ka labā raža nepāriet otra pusē. Labs zi­nātnieks tomēr nebaidās no otra atsēšanas. Viņš droši iet uz savu tīrumu un izliekas, ka nemaz neie­vēro, vai otrs nepaliks pēdīgais. Tuvu pie beigām viņš aptur arā­jus un aizsien sēklas maisus, it kā jau būtu visu apsējis. Bet tad viņš apgriež pēdējo maisu, pārgriež tam dibenu, ieber atlikušos grādus sē­tuvē un apsēj pāri palikušo tīru­mu galu. Tā nu labā raža pāriet ii/ pirmā saimnieka laukiem, bet otrajam paliek tukši tīrumi.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   76
   118'2. Kad visus laukus apsēj, tad katlam laukam kādu stūri at­stāj neapsētu. Kad visi kaimiņi ir apsējuši un nevienam nava vairs jāsēj, tad tas saimnieks, kas lau­kam stūri atstājis neapsētu, iet to apsēt; kas pats pēdējais sējot uz iepriekš atstāta zemes gabala, to sauc par atsējēju. Jo kas izdarot atsējības, tam augot visvairāk la­bības un labāki par kaimiņiem.
   G. Pols, Vecgulbene.
   1183.   Vēl tagad lūko daži saim­nieki un visvairāk kalpi viens ot­ram sēju pārsēt. Kad gadās vai­rāk sējējiem katram savā tīrumā tā sēt, ka viens otru var redzēt, kas tad beidzamais paliek sējot, tā sēja būs labāka, auglīgāka. Kas nu pārsēšanai tic, tas nogaida, ka­mēr visi beiguši sēt un jau aizgā­juši uz māju, tad viņš ņemot sēklu un, skriedams pār savu tīrumu, iz­sējot vēl kādas saujas un jūtoties laimīgs, ka visu citu sējēju laime un viņu tīrumu auglība sanākšot šā tīrumā.
   Balss, 1878. 23.
   \
   1184.    Senāk saimnieki lūkojuši cits citam labību nosēt. Kad viens izgājis, tad otrs arī steidzies sēt, bet vilcinājies, lai varētu nosēt.
   J. Zaķītis, Lauitere.
   1185.    Senāk saimnieki esot cits citam nosējuši. Kad viens izgājis sēt, tad otrs steidzies tīrumā un nosējis sev. Pirmais, to ieraudzī­jis, apgāzis sētuvi un pārmetis krustu. Tas ir pret svētības aiz­ņemšanu.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. 31. dec.
   ATSLĒGA.
   1186.    Ja atslēga pazūd, tad tās nevajaga meklēt, jo viņa pati at­kal atradīsies.
   Atraugas — Atslēga
   M. Bīlenšteine, Dobele un Jelgava.
   1187.        Ja zemē dabū atslēgu, tad atradējs dabūs mantojumu.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   1188.        Kad atrod atslēgu, tad būs laime.
   K. Corbiks, Valgunde.
   1189.         Ja meita atrod atslēgu, tad tā tiks par saimnieci.
   A. Veckalne, Dreiliņi.
   1190.        Kod nugaisynuosi atslāgu, tod itei pīzīmēj, ka draugi tevi na- īradz un nagrib ar tevim voduot nikaidvs draudzeibys.
   V. Podis, Rēzekne.
   1191.        Ja ar atslēgas caurumiņu svilpj, tad ausis sāp. [Sal. glāze, pudele.]
   P. Š., Rauna. K. Jansonis, Plāņi.
   M. Vilciņa, Pope.
   1192.         Ja pūš caur durvju atslē­gas caurumu, tad ausis sāpj.
   Alksni's-Zundulis, Naudīte.
   1193.       Atslēgas caurumā nedrīkst pūst, lai zobi nesāpētu.
   N. O/.oliņS, Grostona. K. Bika, Gaujiena.
   1194.         Ja ar atslēgu svilpē, tad iniez gultā.
   M. Eglīte, Valka.
   1195.         Ja atslēgas caurumā pūš, tad velns nāk mājās. [Sal. svilp­šana.]
   V. Hāzena, Nītaure.
   1196.         Maziem bērniem nav jā­pūš atslēgā, tad grūti grāmatu ie­mācīties.
   R. Kalniņš, Lubāna.
   1197.         Bērnam nedrīkst dot ar atslēgām spēlēties, tad viņam grūti iemācīties runāt.
   A. Kabuce, Bulduri.
   1198.         Ja atslēga pūšot, tad zag­ļus saucot mājās.
   Lejasciems.
   1199.         Kad caur atslēgas cauru­mu skatoties, tad paliekot akls.
   K. Streidiņš, Velķi.
   1200.         Pa atslēgas caurumu ne­drīkst skatīties, tad paliek akls.
   P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Trei- manis, Bērze.
   1201.          Pliku atslēgu nevar likt uz pliku galdu, tad būs strīdi un nemieri mājā.
   Cirītis, Rīgā, no A. Bīlen­šteina rokraksta.
   1202.         Atslēgu nedrīkst likt uz galda, jo tad tanī mājā valdot vienmēr nemiers.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   1203.         Atslēgas nevaiga uz galda likt, jo tad jāķildojas.
   M. Velvele, Straupe.
   1204.         Atslēgas nedrīkst likt uz galda, tad mājas naids ceļas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1205.         Ja uz galda liek atslēgu, tad izcelsies strīdus. [Sal. cepure.]
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1206.         Neliec nekad atslēgas uz galda, jo tas nozīmē, ka būs ķilda.
   P. Jaunzemis, Nīca.
   1207.        Ja atslēgu liek uz galda — mājā sanīstas.
   H. Augstkalne, Ogre.
   1208.        Kad atslēgas uz galda liek, tad naids mājā.
   M. Druģe, Līgatne.
   1209.        Uz galda nedrīkst likt at­slēgu, tad mājā jābaras.
   Fr. Vāvere, Rīga.
   1210.        Ja noliek uz galda durvju atslēgu, lad būs strīdus.
   V. Rozīte, Salaspils.
   1211.         Ja uz galda atstāj atslē­gas, tad būs mājā nesaskaņas.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   1212.        Atslēgas nedrīkst uz galda stāvēt, tad mājās dumpis un nesa­ticība.
   M. Auziņa, Rīga.
   1213.         Atslēgas nedrīkst turēt uz galdauta, tad iznāk strīdus.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   1211. Nekādu atslēgu nedrīkst liki uz galda, tad esot jāstrīdas.
   G. Pols, Bauska.
   1215. Atslēgu nedrīkst likt uz galdu, tad dzimtā būs nesaskaņas.
   E. Kampare, Skrunda.
   1210. Atslēgas nedrīkst uz galda likt, tad strīds mājās. v
   A. Kabuce, Bulduri.
   1216a. Atslēgas nedrīkstot skan­dināt, tad saucot zagļus.
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   Ja bērnam liek pagalvī atslēgas, tad viņš būs kaupmanis.
   M. Eglīte, Valka.
   Ja mazam bērnam dod atslēgu ko dzīvot, tad viņš par krampu lauzēju izaug.
   K. Jansons, Plāņi.
   12lll. Ja jaungada laimes lejot izlejas atslēga, tad nākošā gadā Ints daudz maizes.
   78
   s
   A. Leimane, Mārsnēni.
   1220.          Ja saimniecei pazūd at­slēgas, tad viņai mirs kāds bērns.
   E. Priediņa, Renda.
   1221.          Ja meita sapnī atrod at­slēgu, tad viņa kļūs par saimnieci.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1222.         Ja sapnī redz atslēgu, tad par citiem valdīs.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   ATSPOLE.
   1223.           Kad audējam nokritušo atspoli padod, tad atrod putniņu ligzdiņas.
   G. Stankeviča, Aderkaši.
   1224.          Ja aužot nokrīt atspole, tad tas, kufš to paceļ, atradīs va­sarā putniņu ligzdas.
   V. Duka, Vidzemes Maliena.
   ATSVĒTE.
   1225.          Atsvētes nedēļā nedrīkst velēties.
   M. Igaune, Galgauska.
   ATVASES.
   1226.             Atvases jānogriež vecā mēnesī; jaunā mēnesī grieztas tās saņemas un aug vēl spēcīgāk.
   L. Vīksne, Talsi.
   ATVADĪŠANĀS.
   1227.        Atvadoties nekad nedrīkst sniegt kreiso roku, citādi aizdod savu tās dienas laimi.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   1228.          Ja kāds saka divreiz ar dievu, tad viņš drīz mirs.
   \l siena — Atvadīšanās
   J. Skara, Jaunpiebalga.
   ATZIDEŅIS.
   1229.     Atzīdeņi, tādi bērni, kas tai laikā, kad mātes krūti zīž, ir kādu dienu, kādu nakti nezīdināti iztikuši. Varot tūliņ, tiklīdz kādu labu lopu redzot, to noskaust, ja sakot: „Kas tas par brangu!" Pēc tiem vārdiem lopam lecoties lēk­me (vaina).
   Brīvzemnieka krājums, Laz­dona. LD VII, I, 687.
   1230.    Kad māte, atstādama bēr­nu mājā, īpaši ar pirmo bērnu, paliek kaut kur dienā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda pēc tam bērnu, tad tāds bērns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka tiklīdz tas paska­tās savām acīm uz kādu bērnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīs­tami slims u. t. t., kad atzīdelis paskatās uz lopu, arī tas nostāj ēst, nīkst, kamēr beidzas. Gudras sievas prot sastādīt zāles arī pret kaitēm, kas cēlušās caur atzīdeli.
   S. Novickis, Ilūkste.
   1231.  Ja bērnam dodot krūti pēc pusnakts, apm. ap pulksten 1 vai 2, kad iepriekš no pusdienas vai rīta nav dota krūts, tad tas topot atzīdenis, kupa savādā īpašība esot skaudīgas acis. Tam esot spēks skatoties vien noskaust otram, kā arī citu mantu, sevišķi lopus; labī­ba tad neaug, lopi nīkst.
   K. Mūlenbacha manuskripts, Bebri.
   1232.     Bērnu nedrīkst atstāt bez zīdīšanas no saules līdz saulei vai arī no gaismas līdz gaismai, citā­di izaugs par atzīdeli.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   1233.     Ja māte savu krūts bēr­nu 12 stundu gapu laiku nav zīdī­jusi, tad bērns izaug par atžindeli, ar ļaunajām acīm.
   V. Kancāns, Asare.
   1234.        Ja māte, kupai mazs bērns, pārnāk kādreiz mājās tikai pēc pusnakts un tad ēdina bērnu, bērns izaug muļķis un liels skau- ģis.
   A. Sķere, Skaistkalne.
   1235.        Ja māte ir beigusi dol bērnam krūti, tad pēc 12 stundām to vairs nedrīkst atjaunot, jo tad tāds bērns, kas krūti baudījis, iz­augot liels ar ļaunu skatu: ko uz­skata, tam kāda nelaime notiek.
   V. Priedīte, Mālpils.
   1236.      Tas, kas trīs gaiļu nav apzīdīts, tam ļaunas acis, nedrīkst laist pie bērna.
   L. Valkire, Tāšpadure.
   1237.      Par atzīdeli ar ļaunām acīm topot tāds bērns, kam māte skraidule, bieži vien ir prom no mājas un tādēļ kādreiz ir iedevusi gandrīz aizdegušu krūtu.
   K. Mūlenbacha manuskripts, Meņģele.
   1238.     Ja māte mazu bērnu zīda trīs gadi, tā ka šinī zīdīšanas laik­metā lielā piektdiena atkārtojas trīs reizes, tad no šī bērna izaug cilvēks ar burvja spējām.
   R. Šuberts, Bramberģe.
   1239.        Kad trīs lielās piektās bērns zīdīts, tad tas var ikkatram noteikt, ko viņš grib.
   J. Treimanis, Bērze.
   1240.     Nelabas acis ir cilvēkam, kupš no mazotnes ir bijis atzīdi- nāts. Ko viņš novēro — cilvēku vai lopu — nobrīna jeb uzslavē un t. m. 1. — tas saslimst, vai arī tam cits kas ļauns notiek.
   A. Cirsis, Kalupe.
   1241.       .Iii māte zīdu pirmo bērnu, kud juu otrs ir atkal cerībās, tad pirmais paliek par atzīdeni un ir (oli skuudīgs. [Sal. bērns, apzīdīts bērns.]
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1242.              Ja no krūts nošķirts bērns vēl zagšus pupu dabūn, tam lielam ir skaudīgas acis.
   K. Jansons, Ziemere.
   1243.          Ja lopu apbrīno atzīde- lis, tad lops izķalst.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   AUDEKLS.
   1244.         No Lieldienas līdz Jurģa dienai nevajaga mest audeklu; ja to dara, tad vilks staigā pa sētu un ganību, jo svētais Jurģis vairs ne­sargā.
   T. Beča, Preiļi.
   1245.          Audeklu vajaga aust ve­cā mēnesī, tad krekli ir mīksti; ja auž jaunā mēnesī, tad krekli ir cieti un tur aug blusas.
   A. Salmāns, Balvi.
   1246.          Audekli un citi darbi jā­sāk vecā mēnesī, lai neēd kodes.
   H. Lielozols, Nīca.
   1247.         Vacā mēnesī juotaisa au- dakls, lai labi varātu aust. Bet jo jaunā, tad slikti aužas.
   T. Beča, Preiļi.
   1248.            Kad vacs mēness grīžas par jaunu, tad navar mest audak- lu, jo aužūt un rīšūt pynās un grī- žās. Slikti aust un rīst.
   T. Beča, Preiļi.
   1249.         Jaunā mēnesī audekli ne­šķērē, jo būšot nestiprs.
   K. Silings, 1832. g„ Tirza.
   1250.          Audekls jāauž jaunā mē­nesī, tad viņš būs stiprs.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1251.          Audekls nav jāsāk pirm­dien, jo tad tas nebūs labs.
   L. Bēķe, Madona.
   1252.           Audeklu šķērējot, grie­žot augšā tikai otrdienās, ceturt­dienās un sestdienās.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
   1253.          Audekls jāiesāk šķērēt un aust sestdienā, tad drīz šķirmē- jas.
   K. Jansons, Skulte.
   1254.          Audeklu nedrīkst piekt­dienā uzlikt, tad tas aužot griežas.
   M. Brīdaka, Jaunroze.
   1255.             Tirgus dienā nedrīkst mest audeklu, tad audekli griežas un raustās aužot kā ļaudis tirgū.
   I. Indāns, Gārsene.
   1256.            Kad audekls uz stellēm uzgriezts, tad tūliņ jāattaisa rie- kums, lai audeklu var drīz noaust.
   K. Jansons, Plāņi.
   1257.          Kad audeklis ir uzgriezts uz stellēm, tad vajag beigu galu pārmest pār bomi, lai ātrāk no­austu.
   A. Kondrāte, Lenči.
   1258.         Lai audeklu varētu viegli noaust, tad, to sākot, jāsaka: „Lai nu plātās kā vilka žaunas, kā jau­nu meitu brunči!"
   E. Laime, Tirza.
   1259.          Uzsietam audeklam pir­mo vērienu vepot saka: „Izšķiries, kā Rīga, kā Cēsis, kā vīra mātes žaunas!"
   K. Jansons, Plāņi.
   1260.     Kad audekls uzgriezts uz stellēm, tad trīsreiz jāsit uz velde- nes, atlaižamā koka, un jāsaka: „Neēd dau, neguli ilgi!" Tad au­deklu var drīz noaust, un viņš ne­ņem daudz šķēru iekšā.
   K. Jansons, Skulte.
   1261.       Kad audeklu uzgriež uz stellēm, tad griežamo koku spiež zem stellēm un saka: „Neguli ilgi, neēd daudz!" Tad ātri noauž.
   K. Corbiks, Burtnieki.
   1262.     Kad audekls sanītīts, tad pēdējam gaņģam jānogriež mazgls un jāaizsviež pa vējam ar šādiem vārdiem: „Vēja māte, še tev nesek­mes, dod manai mātei sekmes!"
   K. Jansons, Skulte.
   1263.     Kad jaunu audeklu uz­velk un sāk aust, tad saka: „Bērni, pasauciet platbiksi (leiti), lai ie­nāk!"
   A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
   1264.       Audeklu velkot, nedrīkst mīcīt: labdien.
   M. Igaune, Galgauska.
   1265.     Ja, audeklu metot, svešs cilvēks ienākot kājas augstu ceļ, lad aužot dzijas labi lec.
   M. Šķila, Nīca.
   1266.     Ja ienāk vīrietis ar pā- i icn rokā, audeklu metot, tad Irflkst aužot dzijas.
   E. Zirnītis, Lubāna.
   1267.     Audeklis, apmests vecā d/ive, pārvedot uz jaunu „skīmins" jnpārslēdz ar atslēgu, lai pie auša- iims nevarzātos.
   V. Miķelāns, Asare.
   1268.     Tai dienā, kad saimnie­ces uzvelk audeklu uz stellēm, vā- iii biezu putru, lai audekls būtu ItlPKH,
   \Vttclumtliche Unterhaltungen, 1805.277.
   1269.          Kad audeklu uzvelk uz stellēm, tad mājniekiem vajaga biezu putru ēst, lai audekls būtu biezs un stiprs.
   J. Petri, Neuestes Gemālde, 1809. 480.
   1270.          Kad vēveris iesāk audek­lu aust, jāvāra biezputra un jāēd, lai audekls būtu biezs.
   O. Freimane, Jaunrumba.
   1271.          Kad audekls noausts, jā­vāra biezputra, lai audekls būtu biezs.
   M. Pelēce, Cirsti.
   1272.          Pēc audekla noaušanas vajaga vārīt biezputru, tad noaus­tais audeklis būs biezs un stiprs.
   K. Bika, Gaujiena.
   1273.          Kad audeklu beidz aust, jāvāra biezputra, lai būtu biezs audekls.
   E. Laime, Tirza.
   1274.          Kad audeklu pabeidz aust, tad vajaga biezputru vārīt, lai audeklis ir labi biezs.
   K. Lielozols, Nīca.
   1275.          Kad noaužot audeklu, tad vajagot vārīt un ēst biezu putru, lai audeklis būtu stiprs un biezs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1276.          Kad nobeidz kādu au­deklu, tad jāvāra biezputra, lai drēbe būtu bieza un stipra.
   V. Ozoliņa, Laubere.
   1277.          Kad beidz audeklu aust, jāēd biezputra, tad audekls būs biezs.
   E. Skamele, Kalncempji.
   1278.          Kad beidz aust audeklu, tad jāvāra biezputra, tad biezs au­deklis.
   A. Brāķa, Meirāni.
   1279.          Kad audekls noausts, tad ja< <1 bieza pulra, lai valkājot tas nepaliek šķīsts.
   K. Jansons, Plāņi.
   1280.          Kad audeklu beidzot aust, tad klučku putra jāvārot, jo tad varot vairāk gabalu izšūt.
   J. Putniņš, Bērzpils.
   1281.          Kad beidz aust audeklu, tad ir jāvāra klimpu putra, lai tiek daudz gabalu.
   A. Jugane, Beļava.
   1282.          Kad audeklu beidz aust, jāvāra kluči, lai iznāktu daudz gabalu.
   E. Skarnele, Kalncempji.
   1283.          Māmiņa (kartupeļu biez­putra) jāēd pie auduma nobeigša­nas.
   A. Bundža, Ķieģeļi.
   1284.          Audekla plauki jāaiznes uz nāburga mājas sētu un jāsaka: „Še jums nesekmes!"
   K. Jansons, Plāņi.
   1285.          Audekls jābalina vecā mēnesī, tad labāki izdodas.
   E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
   1286.          Dzijas un audekli jābali­na vecā mēnesī, lai zaļumi iziet.
   K. Biša, Vijciems.
   1287.          Audeklus vajagot balināt vecā mēnesī, tad izejot zaļums.
   A. Krūmiņa, Valka.
   1288.          Audekli balojas tikai līdz rudzu ziedam, vēlāk vairs ne.
   E. Laime, Tirza.
   1289.          Rudzu ziedā audekli ne- balojas.
   82 Audekls
   E. Laime, Tirza.
   Audekls sapni.
   1290.          Audekla šķērēšana sapnī aizrāda, ka tāls ceļš priekšā.
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   1291.          Ja redz sapnī, ka strādā ar audeklu, tad ceļš priekšā.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   1292.          Ja sapnī auž audeklu, tad priekšā stāv tāls ceļš.
   K. Meiers, Lubāna.
   1293.          Ja sapnī redz audeklu aužam, tad ceļš priekšā. Ja audekls garš — gapš ceļš, ja īss audekls — īss ceļš.
   A. Aizsils, Prauliena.
   1294.          Kad sapnī audeklu auž, tad drīz būs jāstaigā pa garu ceļu (kā pirmāk kungu gaitās vai uz Rīgu, Pērnavu vai poļiem u. c.).
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   1295.          Ja sapnī velk audeklu, tad būs tiesas ceļi.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1296.          Sapnī auž audeklu uz ga­ru ceļojumu.
   V. Spandegs, Pociems.
   1297.          Ja sapnī auž audeklu, tad būs garš ceļš priekšā.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1298.          Ja sapnī redz audekla ba­ķus, tad būs tāls ceļš.
   M. Zaube, Rīga.
   AUGI.
   1299.          Cik dažādas krāsas ir au­giem, tik dažādas ir arī viņu īpa­šības.
   — Augi
   S. Gūberts, 1688.
   AUGĻA NODZĪŠANA.
   1300.          Tam nolūkam ceļ smagu­mus, kacas augsti, dzej- Vāczemes kadiķa (meitu koka jeb platpaeg­ļa) ogas; savāra ziemas lapiņas un dzeļ- sataisītas ar spirtu, esot labs līdzeklis; dzej- alū savārītas rau­das; dzeļ" šaujamo pulveri ar cū­kas taukiem.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   1301.         Piegulētām meitām kājas jasilda, lai auglis tām iznīkst.
   K. Jansons, Plāņi.
   1302.         Piegulētām meitām raugs |ad/( | , lai auglis tām iznīkst.
   K. Jansons, Plāņi.
   v 1303. Piegulētām meitām vēde- ra gala karsti pelni jāliek, lai aug­lis tām iznīkst.
   K. Jansons, Plāņi.
   1301. l ai iznīcinātu dīgli, mā­tes agrāk esot dzērušas olas mizu.
   II. Skujiņš, Smiltene.
   1301» Piegulētām meitām pē­tersīli ļad/eļ- , lai auglis tām iz­nīkst.
   K. Jansons, Plāņi.
   ^ 1300. (iļūtai meitai kuiļa pauti jaed, lai auglis nobeigtos.
   K. Jansons, Vijciems.
   1307.          Meitām, kas sev miesās augli (bērnu) grib nodzīt, sāls ūde­ni kajas jāsautē, kumeliņu tēja jā- il/e| un jāsviedrējas.
   J. Jansons, Plāņi.
   AUGĻI.
   1308.          Pirmo reiz jaunus augļus odot trīs reiz jānospļaujas, lai mē- i is nepielīp.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1309.     Kad pirmo reiz ēdot jau­nus augļus (ogas, saknes, sēnes u. c.), tad varot vēlēties trīs vēlēša­nās. Ja tad trīs reizes nospļaujo­ties, tad tai gadā vēlēšanās piepil­doties.
   A. Vaskis, Tukums.
   1310.     Ja daudz dārza augļu, tad gaidāma slikta labības raža.
   K. Meiers, Lubāna.
   1311.     Pirmo reiz ēdot jaunus augļus vajagot iedomāties kādu vē­lējumu, jo tas piepildoties.
   J. Jirgensons, Ada/i.
   1312.     Augļu kokus un ogulājus vajaga dēstīt tikai pilnā mēnesī, tad viņi būs pilni ar augļiem.
   J. Simbruks, Bauska.
   1313.     Ja koki uzzied vēlu vasa­rā, tad nākamā gadā tie dod maz augļu.
   V. Poriete, Palsmane.
   AUGONS.
   1314.     Ja zemniekam piemetas augoni jeb citi izsitumi, tad visi do­mā, ka tas nāk no kādas ļaunas vietas, sevišķi pie upēm, kur viņi sēdējuši jeb gulējuši. Tad nu visi aiziet uz to vietu un nokasa lai drusku sudrabu no naudas jeb sākts.
   A. W. Hupel, Top. Nn.li richten I, 1774. 154. IV, 17Ml. 207.
   1315.     Ja otram cilvēkam ir
   kāds augons, vai cita kāda ādas vaina, tad nedrīkst par to brīnīties, citādi šī vaina pašam pielips.
   E. Kampare, Skrunda.
   1316.     Ja redz pirmo reiz kādu izsitumu, tad jāuzspļauj, lai noiet.
   83
   Augļa nodzlSana — Augoņa
   L. Strute, Šķibe.
   1317.     Kad aug augoni, tad jā­ņem metala naudas gabals, jāap­velk ap augoņu un nauda jāsviež projām. Kufa tiesā nauda iekrīt, pie tā šī slimība pāriet.
   E. Lapiņa, Vestiena.
   1318.     Augoņi un rozes jāriebj ar saktu un miroņu kauliem.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1319.    Augoni noiet, ja saspaida ar trīs akmeņiem tad, kad mēness vai saule aptumšojas, un aizsviež atmuguriski.
   E. Jēpe, Palsmane.
   1320.     Jāuzmeklē istabas sienā kāds zars. Ap šo zaru jāapvelk ar pirkstu 3 reizes pa saulei. Pēc tam ar šo pirkstu jāpiesit pie augoņa, tad tas iznīkst.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1321.    Augoņus vajagot apspai­dīt ar kaut ko ēdamu un atdot kā­dam kustonim, tad augoni izzūdot.
   K. Briežkalns, Dole.
   1322.     Kad augons ilgi struto un negrib aizdzīt, tad to vajaga dot sunim nolaizīt.
   K. Miļnus, Zeime.
   1323.     Augoņu nodzen, ja to dod suņam nolaizīt. [Sal. ievaino­jums.]
   M. Navenickis, Zasa. M. Ozo- le, Stopiņi. V. Rūnika, Sku­jene.
   1324.     Ja augons uzmeties, viņš jāapspaida ar maizi un jādod su­ņam, tad noiet.
   E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
   1325.     Augons iznīkst, ja to ap­spaida ar kreisās rokas ceturto pirkstu, zelta riņķi.
   84
   K. Jansons, Plāņi.
   1326.     Ja esot kādam augons kādā vietā, tad vislabākais un de­rīgākais līdzeklis esot: vilkt ar rā­dītāja pirkstu krustus uz vainīgās vietas un skaitīt: „Mans vilciņš rūc, mans vilciņš dūc, mans vilciņš klibu kāju. Kas dziedinās tev vāju? Ja nelīdzēs, tad neskādēs, tad to­mēr vilka nesmādēs."
   A. Skuja, Mālupe.
   1327.     Augonim, milzumam u. t. t. vajag apvilkt trīs reizes ar ada­tiņu apkārt, tad neaug tāļāk un kļūst vesels.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   1328.     Kam augons aug, tam tas no rīta jāapspļauda, kamēr nav ar kādu sarunājies.
   K. Jansons, Trikāta.
   1329.     Lai nodzītu augoņu, tad tas jāapsmērē ar loga svīdumu.
   K. Palteris, Nītaure.
   1330.     Ja kāds saslimis ar augo­ņiem, tad to var izārstēt barojot ar pelavām.
   K. Zilbers, Meņģele.
   1331.   Augoni noiet, ja diegā ie­met tik mezglu, cik augoņu, un to diegu noliek savos mēslos.
   K. Jansons, Plāņi.
   1332.     Augoni var izārstēt, ja pataisa raibu kociņu, ar viņu ap­spaida slimo vietu un nomet to uz krustceļiem. Kas paceļ raibo koci­ņu, tam piemetas augons.
   A. Brūvele un A. Suse, Ape.
   Augons
   1333.     Ja ir kāds augons, tad jā­uzmeklē kāds vecs lopa jeb cilvēka kauls, jāberž ar to slimā vieta tā­dā laikā, kad mēnesis dilst, un tad kauls ar ziedu atkal jānosviež. Bet ja ar to kaulu jau kāds ir dziedē­jis savu kaiti, tad otrs dziedētājs ilaluij vēl pirmā dziedētāja kaiti klBt
   K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195.
   I .'184. Ar miroņa kaulu vajag bez saules apriebt augoni, tad tas ātri izput.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   1336. Vecus augoņus var no- «l/il, ja tos trīs ceturtdienas vaka- i iis bez saules apspaida ar maitas kaulu.
   E. Zommere, Rauna.
   1330. Kam ir augons, tam jā­iet meža un ar div cirtieniem jā­nocērt kadam kokam no ziemeļa puses skaida, ar kūpas iekšpusi jā- l>ei/e slimā vieta. Skaida jācērt ti­ku i ii i div cirtieniem. Ja neizdo­das pie viena koka, var iet pie ot­ra koka.
   I Brīvzemnieks, 1881. VI, 195.
   I.'I.'IV Augoņu var izdziedēt, ja li. >i' ipnidu ur alslēgu.
   I Mrlvzcmnlcks, 1881. VI, 195.
   1338 ,la kadam ir augons un uņ'i <l/ii.l liaznicas pulksteņu zva- mim. lad augons aug lielāks.
   I' S., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   13311. Kam trumi augot, tam lai,iii diena jāinazgājoties avotā un, atpakaļ neskatoties, jāsteidzo- I ies mājā, tad trumi beidzoties augi.
   A. Lerchis-Puškaitis, Talsi.
   L. P. V. 300.
   1340.     Augoni jāmazgā ar auk­stu ūdeni, kupā izkausēts sāls, tad tie drīzāk iznīkst.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1341.     Kad uz sejas ir augoni, lad jāiet kaimiņu pļavas rasā kai­lam vārtīties.
   I. Melngalve, Melluži.
   1342.          Uz augoņa jāliek zaķa āda, tad augons kā mucin nomū­kot.
   K. Jansons, Plāņi.
   1343.          Dilstošā mēnesī, mēne­sim spīdot, jānogulstas uz mugu­ras un jāgrābj ar rokām pēc smil­tīm jeb kādiem mēsliem, kas tik rokās gadās, un ar to jāapspaida augons, sakot šādus vārdus: „Kam jāiznīkst, tam jāiznīkst; kam jāpa­liek, tam jāpaliek!" Tā var izdzie­dēt vecu-vecos augoņus.
   E. Zommere, Rauna.
   1344.          Augonam liek virsū siļ­ķes, vardes vai žurkas ādu.
   K. Jansons, Plāņi.
   1345.          Uz augoņa jāliek jēla pe­les āda.
   K. Jansons, Plāņi.
   1346.          Uz augoņiem jāuzliek pe­les āda, tad izput.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   1347.          Vajagot čūskas ādu uz­likt uz augoņa, tad augonis noejot.
   J. Skara, Jaunpiebalga.
   1348.          Augoņus nodzen smēri- jot ar saceptām pelēm.
   A. Bērziņa, Aloja
   1349.          Kad uzsitušies augoni, tad vajaga peles nodīrāt, gaļu i/ cept un apēst, bet ādiņu vēl siltu uzklāt uz augoņa, tad ātri sadzīs.
   J. Apsalons, Sērpils.
   1350.          Ja kādam ir augons, tad tam nezinot vajaga iedot izceptu peli; tad augons izput.
   A. Salmāns, Balvi.
   1351.          Kam augons, tam nezi­not jāiedod peles gaļa.
   K. Jansons, Plāņi.
   1352.          Augoņu var aizdzīt, kad ēd ceptu peli.
   A. L.-Puškaitis.
   1353.          Lai augoņus varētu no­dzīt, tad vajaga noķert žurku, sa­dedzināt to un žurkas pulveri ie­dot slimajam.
   E. Zommere, Rauna.
   1354.          Ja kādam metas augoņi, tad to var izārstēt tā: Jādabū pelē­ni bez spalvas un acīm, jāsakaltē un jāsaberž pulverī. Šis pulveris jādod, slimajam nezinot, pie ēdie­na.
   M. Kalniņa, Tirza.
   1355.          Kam augoni vai caurais kājās, tam jāēd peles gaļa, tad šī sērga apstāsies.
   Alksnis-Zundulis, Naudīte.
   1356.          Mazi bērni jābapo ar ga­ļu, tad augoņi neceļas.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   1357.          Pret augoņiem derīgi sa­dedzinātas peles pelni.
   L. Strute, Šķibe.
   1358.          Kam daudz augoņu, tam vajagot žurku sagrūst pulverī un nezinot dot ar ūdeni nodzert, tad augoni iznīkstot.
   J. Jansons, Plāņi.
   1359.          Ja aug kāds augons, tad jāliek klāt gaļa, tad augons palie­kot mīkstāks un nesāpot.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1360.          Lielus augoņus var iz­dziedēt, ja slimo vietu noglauda ar nonāvētā ļaundara roku. Pēc 7 ne­dēļām augonis būs izdziedēts.
   T. Ķengā, Jelgava.
   86 Au 9
   1361.          Līdzekļi, kas mīkstu tai­sa, ir šādi: sveču tauki, maizes mīkstums ar sāli, siļķes iekšas, speķis, sutināšana ar kumelītēm, biezputru, linsēklām, ar taukiem un citi.
   K. Miļnus, Zeime.
   1362.     Augonam liek virsū biezu pienu, ceptu sīpolu un egles sve­ķus, kas netek.
   K. Jansons, Plāņi.
   1363.      Karstuma novilcēji ir sakasīti zaļi kartupeļi, skābs krē­jums un citi.
   K. Miļnus, Zeime.
   1364.     Ja aug augons, tad uz­liek ratu smēri.
   I. Johansone, Rīga.
   1365.     Cilvēkam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietē­jums kā trums, bet sāpes gluži ma­zas. Tad ņem vecu vapa naudu un viņu iedauza tā, ka tas dabon pus­lodes izskatu, un to uzsien uz sa­cietējuma, un tura tik ilgi, kamēr tas nāk pušu. Strutas, kas no tāda sacietējuma iznāk, esot baltas kā tauki, putraimainas un stipri smir­dot.
   J. Auziņš, Etn. IV, 1894.
   1366.     Augonam jāliek klāt zosu mēsli.
   K. Jansons, Plāņi.
   1367.     Uz augoņa jāliek cilvēka mēsli. [Sal. roze.]
   K. Jansons, Plāņi.
   1368.     Augoņus un kašķi varot nodzīt, kad tos apsmērējot ar pa­ša izkārnījumiem.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   1369.     Augons kad sāk augt, sa­maisa terpentīnā rudzu miltus ar pauta baltumu un sien šo ķenīti klāt; ar to aptur ātrumā, kad sāk pirksts augt vai kur citur.
   ons
   A. Rozenšteine, Saldus.
   1370.     Augoņu plāksteri taisa no deviņām lietām: medus, nesā­līta sviesta, ķiplokiem, speķa, tau­ku sveces, sveķa, vaska, sīpoliem un ziepēm. Šis plāksteris noņem sāpes, taisa mīkstu un velk stru­tas. Otru plāksteri taisa no saka­sīta speķa, medus un rudzu bīde­lētiem miltiem. Šis plāksteris ir labs, kad augons tikko ceļas, viņš to izdala.
   K. Miļnus, Zeime.
   1371.     Pret augoņiem un citām vainām tiek lietots sekošs savārī­jums kā vilcējs un tīrītājs. Jāsa­vāra sviests (laikam nesālīts), dzī­vie sveķi, vasks, raibās ziepes un sīpoli, kamēr viss paliek brūns.
   Uz augoņiem un apmilzumiem
   liek arī jukām ar sāli sakodītu
   maizi vai arī taukas cūkgaļas šķēlīti.
   Etn. IV, 2, 1894, Bilstiņi.
   1372.     Plāksteri, ar kupu lūkoja dziedēt augoņus un ievainojumus, vārīja no dažādām lietām, no ku- pām atceros tikai vairs jaunu sviestu, jaunus labības asnus un peli.
   P. Š., Rauna.
   1373.     Tekošu jeb šūpojošu kā­ju kāds izārstējis ar kādu pusmār­ciņas nesālīta sviesta, kupā ielicis līdz 50 kapeikas vapa naudas, ka­mēr sviests palicis zaļš.
   Etn. IV, 2, 1854, Bilstiņi.
   1374.     Trumu jeb augoņu ap­riebšanas vārdi, kas ar pirts slotu, vai ar poda kāsi, vai ar bārdas nazi apriebot, tiek runāti: ,,Pie su­ņiem, pie kaķiem, pie vārnām, pie Žagatām, pie visiem zvēriem, kas pa mežu skrien, lai tā sāpe piesi­tas."
   Ralt. Vēstnesis, 1870. 151.
   1375.          Veļu augoņus var nodzīt, ja uzliek miroņa pirkstu uz augo­ņa un saka, lai ņem līdz.
   M. Štāle, Ventspils.
   AUGUSTS.
   1376.          Pirmais augusts esot Jū- dāsa Iskariata dzimšanas diena. [Sal. pirmais aprilis.]
   A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāma­tas.
   1377.          Pirmajā augustā esot Velns no debesīm nosviests. [Sal. septembri.]
   A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāma­tas.
   1378.          Pirmā augustā ir Pēteris ķēdēs slēgts, bet sestā augustā ir Velns no debesīm nomests.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1379.          Ja augusta sākumā karsts, tad ziema būs auksta un sniegaina.
   J. Jansons, Smiltene.
   1380.          Kad augusta sākumā karsts laiks, tad gaidāma auksta ziema.
   Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
   1381.          Ja pirmās augusta dienas ir karstas, tad būs gapa ziema.
   Latvis, 1932. 3094.
   1382.          Silts augusts norāda uz oktobpa vējiem.
   A. Bērziņa, Aloja.
   AUKLAS.
   I. Auklu vīšana.
   1383.          Jaunā mēnesī jāvij pasta­lu auklas, tad ilgi stāv.
   Z. Prauliņš, Aumeistej-i.
   1384.          Pastalauklas jāvij jaunā mēnesī, tad būs stipras.
   E. Lācis, Tirza.
   1385.          Pastalu auklas un virves jāvij vecā mēnesī, tad viņas ļoti iz­turīgas.
   V. Amoliņa, Olaine.
   1386.          Kaņepāju auklas jāvij ve­cā mēnesī, jo tad būs stipras.
   M. Rullē, Lubāna.
   1387.          Kad auklas vij, tad tām nedrīkst pa apakšu ložņāt, lai tās ātri nesadilst.
   K. Jansons, Plāņi.
   1388.          Kas netīšām novij divas auklas vienā gapumā, tas drīz mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   II. Auklu braucīšana vakarā.
   1389.          Ja vakarā auklas vai val­gus brauka, tad pa miegam krāc.
   K. Jansons, Plāņi.
   J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
   1390.          Ja vakarā brauka auklas, tad guļot krāc.
   M. Navenickis, Zasa.
   1391.          Vakarā nav auklas jā­brauka, tad guļot krāks.
   J. Apsalons, Sēļpils.
   1392.          Ja^auklas vij vakarā, tad viņas nav jābrauka, jo tad pa nakti krācot.
   V. Grīva, Lubāna.
   1393.          Auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai tas cilvēks nekrāc, kas tanī gultā guļ.
   J. Steglavs, Jelgava.
   1394.          Auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai tas cilvēks, kas ta­nī gultā guļ, nekrāc.
   88
   B. Daņilovs, Kacēni.
   1395.          Ja vīrs, kam sieva uz grūtām kājām, vakarā auklas brauka, tad bērni pa miegam krāc.
   K. Jansons, Plāņi.
   III.       Sišana ar auklu.
   1396.          Kad otram ar pastalu auklām sit, tad tas no miega trūkst.
   Atbalss k. 1897. K. Kleķeris.
   Skujene.
   IV.     Auklu atraisīšanās.
   1397.          Kam pastalas aukla vaļā iet, tam ļaužu mēles nelabu slavu taisot.
   K. Silings, 1832. g„ Tirza.
   1398.          Kam atraisās pastalu auklas vai lielsaites, to kāds apru­nā. [Sal. apavs.]
   K. Jansons, Plāņi.
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
   1399.          Ja vīžu vai postolu auk­las atraisās, tad kods to aprunā.
   J. Upmalis, Ļaudona.
   1400.          Kad nokrīt apsējs, tad kāds aprunā.
   L. Strute, Šķibe.
   auns.
   1401.          Kad baltu aunu trīs reiz ap koku apvedot, tad sniegs nā­kot. [Sal. kaza, jērs, aita.]
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   1402.          Jo gons grib, lai dreiži zīma byutu, tad tam juovad trejs reizes balts vucyns ap bārzu, bet ūtram gonam juoīsakūž vadamam vucynam ļipā ar zūbim.
   Auklas — Auns
   M. Apeļs, Stoļerova.
   1403.          Kad pirmo reižu cērpot aunu, tad vajagot aunam iebāzt vilnas kušķi mutē; tad aunam bū­šot bieza vilna.
   J. Daizis, Nīca.
   1404.           Auna dienā dzimis cil­vēks ir kā auns.
   K. Jansons, Plāņi.
   1405.          Kas auna dienā dzimis, tas esot dumjš kā auns.
   A. Krūmiņa, Valka.
   1406.          Auna dienā dzimis bērns būs dusmīgs.
   P. Ropaži.
   ausis.
   I.  Izskata nozīme.
   1407.          Kam lielas ausis un maza galva, — tas gudrs.
   K. Jansons, Plāņi.
   1408.          Cilvēks, kam lielas ausis, mirs nedabīgā nāvē.
   L. Rone, Iecava.
   1409.          Kam mazas ausis — tas sīksts; kam lielas, tas devīgs.
   K. Jansons, Plāņi.
   1410.          Kam mazas ausis, tas ir dusmīgs cilvēks.
   M. Zaube, Rīga.
   1411.          Kufai meitai augšējais auss galiņš izlīdis no matiem, tā ir iemīlējusies.
   G. Pūliņa, Mīlgrāvis.
   1412.          Ja auss lien ārā no mā­liem, tad brūtgāns atstāj.
   L. Aizpurve, Lubāna.
   II.      Ausu dziedāšana.
   1413.          Ja ausis zvanot, tad velns ar Dievu strīdoties pēc dvēseles.
   Ja tad aizmetot krustu priekšā, tad dvēsele tiekot Dievam. Ja krustu neaizmetot, tad tā paliekot velnam.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1414.     Kad auss džingst, tad Dievs ar Velnu cīnās. Ja Dievs Velnu uzvar, tad auss ātri beidz džinkstēt; bet ja Velns uzvar Die­vu, tad vēl ilgi pēc tam dun.
   K. Preiss, Vecgulbene.
   1415.     Kad ausis spiedz, tad Dievs ar Velnu strīdas ap cilvēka dvēseli. Tad vajag teikt: „Dievam, Dievam, Dievam."
   A. Zibens, Rugāji, Lubāna.
   1416.     Ja zvana labā auss, tad velns strīdas ar eņģeli par dvēseli, kūpam piederēs. Lai dvēseli neat­dotu velnam un lai eņģelis varētu velnu pievārēt, tad jāskaita lūg­šana: „Eņģeļu sveicināšana." Ja zvana kreisā auss, tad piemin mi­rušie un par viņiem tad jāskaita lūgšana: „Mūžīga dusēšana."
   M. Macpāne, Alsunga.
   1417.     Kad ausī zvana, tad valns ar eņģeli streidējas.
   T. Nagle, Varakļāni.
   1418.     Jo ausī zvanej, tad tamā breidī streidās eņģels un valns par šā cylvāka dvēseli. Lai vinneitu eņģels, tad ir juoskaita „Eņģels kunga". (Eņģeļa pasveicynuošana).
   T. Beča, Preiļi.
   1419.     Kod cylvākam keirā au­sī zvana, tod itei pīzīmēj, ka ap tū laiku engels ar čortu plēšas.
   V. Podis, Rēzekne.
   1420.     Kad ausis dziedot, tad velns sūdzot Dievam grēkus.
   89
   Auns — Ausis
   R. Bērziņš, Džūkste.
   1421.     .Iii ausis žvinkst, lad tū­liņ Ins reizes jāskaita sekoša dzies­mām: „Spindzele sit ausi, Mani sauc veļās; Ej pati veļās, Man ba­sas kājiņas, Kreisā labā, labā kreisā."
   H. Skujiņš, Smiltene. Zel- tenietis, Valmiera.
   1422.     Ja ausis žvinkst, tad tū­liņ trīs reizes jāskaita sekoša dzies­miņa: „Spindzele sit ausī, Mani sauc veļās; Ej pate veļās, Man ba­sas kājiņas. Kreisā labā, labā kreisā."
   J. Jansons, Rīga.
   1423.    Kad ausis žvinkst, it kā pulkstenīši skan, tad tūliņ spēji jāizdzied trīs reiz sekoša dziesma, tad ausīs vairs nekad neskanot: „Spindzele sit ausī, mani sauc ve­ļos; Ej pati veļos, man basas kāji­ņas, kreisā labā, labā kreisā."
   A. Zvaigzne, Vecpiebalga.
   1424.    Ja ausī zvana, tad kāds domā.
   H. Krastiņa, Rīga.
   1425.    Ja auss zvana, kāds pie­min.
   M. Ozola, Stopiņi.
   1426.    Ja ausis skan, kāds pie­min.
   V. Hāzena, Nītaure.
   1427.    Kad ausīs zvana, tad kāds piemin.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1428.    Ja auss džinkst, tad kāds debesīs piemin. [Skat. gavēnis.]
   V. Spandegs, Pociems.
   1429.    Ja ausis džingst, tad mi­ruši piemin.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   I 130. Kad ausīs zvana, tad mi­nu,ii piemin.
   90
   K. Corbiks, Ezere.
   1431.          Ja ausis džinkst, tad mi­ronis piemin.
   T. Rigerte, Brunava.
   1432.          Kad auss džinkst, tad piemin mironi.
   L. Bumbiere, Talsi.
   1433.          Ja ausīs zvana, tad miru­šie piemin.
   V. Saulīte, Mālpils.
   1434.          Kad ausīs zvana, tad mi­rušie piemin.
   A. Veiss, Penkule.
   1435.          Kad auss skanot, tad mi­ronis pieminot.
   E. Stīpniece, Vērene.
   1436.          Ja ausīs zvana, tad kāds miris tuvinieks piemin.
   M. īniņberģe, Rīga.
   1437.          Kad ausis zvana, tad ra­di debesīs dzej- kāzas.
   E. Jēpe, Palsmane.
   1438.          Ja labā auss zvana, tad vīra radi piemin, ja kreisā, tad sie­vas radi.
   P. Š., Ropaži.
   1439.          Kad auss svilpj, tad va­jag atminēties, no kāda miroņa.
   K. Lielozols, Nīca.
   1440.          Kad ausis džinkst, tad kāds mironis debesīs piemin. Ja var uzminēt miroņa vārdu, tad džinkstēšana pāriet.
   K. Jansons, Plāņi.
   1441.          Kad auss dzied, tad mi­ronis debesīs piemin; vajaga minēt, kufš; kad uzmin, tad auss vairs ne­dzied.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   1442.          Kad ausis dziedot, tad mironis pieminot. Vajagot atminēt, tad pārejot.
   s/s
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1443.     Kad ausis zvanot, tad va­jagot iedomāt kādu cilvēku un prasīt kādam klātesošam, kupa auss zvanot. Ja tas uzminot, tad iedomātais cilvēks domājot par viņu un zvanīšana pārejot.
   D. Dama, Smiltene.
   1444.     Ja ausī zvana, tad kāds ir nomiris.
   J. Gulbis, Aizkraukle.
   1445.       Ja ausī spindz, tad va­jag kaut ko iedomāties un likt ot­ram minēt, kupā ausī spindz. Mi­nētājam arī kaut kas jāiedomājas; ja viņš atmin, tad tas piepildīsies, ko viņš domāja, ja ne, tad tam, kū­pam spindzēja.
   V. Grīva, Lubāna.
   1446.     Ja auss džinkst un otrs uzmin, kupa auss, tad viņa domas piepildīsies.
   L. Seržante, Aloja.
   1447.     Ja kādam ausī zvana un ja cits atmin, kupā ausī zvana, tad nodomātais piepildās.
   K. Līdeka, Meirāni.
   1448.     Ja kāds uzmin, kupa auss zvana, tad atņem laimi, ja neuz­min, tad minētais pats kļūs nelai­mīgs.
   O. Eglīte, Glūda.
   A. Skuja, Vestiena.
   1449        3 . Ja džinkst auss un liek otram minēt, un ja tas pareizi uz­min, tad minētāja vēlēšanās piepil­dās.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   G. Pols, Baldone.
   V. Greble, Kalnamuiža.
   V. Rimpele, Saldus.
   1449        7 . Ja auss džingst, vajaga dot otram minēt, kupa, pašam kaut ko vēlēties. Ja uzmin pareizi, tad vēlēšanās piepildīsies, ja neuzmin, nepiepildīsies.
   V. Rūnika, Skujene.
   1449        8 . Ja kāds uzmin, kupa auss džingst, tad piepildīsies tas, ko domā.
   H. Jankovska, Rīga.
   9 . Ja auss spindz un otrs at­min, tas, ko tanī laikā domāji, pie­pildīsies.
   M. Šķipsna, Gulbene.
   1449         10 . Ja spindz auss, tad va­jaga kaut ko domāt un likt kādam minēt, kupa auss spindz; ja atmi­nēs, tad domātais piepildīsies.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   1449         11 . Kad auss džinkst, tad vajaga likt minēt otram, kupa auss džinkst, un kaut kas jāiedomājas.
   Ja uzmin, tad domas izpildīsies, ja neuzmin, tad neizpildīsies.
   K. Corbiks, Lielsesava.
   0.                    Ja auss džinkst, jāiedo­mājas kaut kas un jāliek otram minēt. Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad vēlēšanās piepildīsies.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   1.                    Ja auss džinkst un otrs uzmin to ausi, kupa džinkst, tad tas, ko tanī brīdī domā, viss pie­pildās.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   2.                    Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad vēlēšanās izpildās.
   A. Miglava, Rūjiena.
   3.                    Ja cilvēkam zvana au­sīs, tad viņš var kādam citam likt uzminēt, kupa auss zvana. Ja viņš uzmin, var kaut ko vēlēties, ja ne­uzmin, tad otrs vēlas. Vēlējumi iz­pildās.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   4.                    Kad otrs uzmin, kupa auss dzied, tad dziedāšana pāriet.
   P. Š., Rauna.
   5.                    Tā auss džingst, kas tu­vāk sienai; ja pagriežas otrādi, tad pāriet.
   P. §., jun., Vidzeme.
   6.                    Ja ausīs zvana, tad mi­rušie piemin, tādā reizē pie sevis jānodomā: „Veseli pieminējuši, bet man nav laika."
   V. Miķelāns, Rubeņi.
   7.                    Kad cilvēkam skan au­sis, tad vajaga skaitīt Tēva reizi.
   J. Atteka, Nīca.
   8.                    Jādod kādam minēt, kupa auss spindz. Kas neatmin, tas tajā dienā ir melojis.
   M. Vētra, Tirza.
   144921 . Ja auss spindz, tad vaja­ga ļaut minēt. Kas atmina, kupa auss spindz, tas to dienu nav me­lojis, bet kas ir melojis, tas nevar atminēt.
   K. Bika, Gaujiena.
   1450.     Ja kādam spindz auss, tad viņam jāprasa: «Kupa auss spindz, labā vai kreisā?" Kupš uz­min pareizi, tai dienā nav melojis, kupš nepareizi, tas ir melojis.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   1451.     Kad ausīs zvanīšanu uz­min, tas cilvēks nav melojis tanī dienā.
   M. Brīdaka, Jaunroze.
   1452.     Ja kādam dzied auss un to pareizi uzmin, tad uzminētājs tajā dienā nav melojis.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   1453.     Ja kāda auss zvana, tad jāliek otram minēt. Ja minētājs zina pateikt, kupa auss ir tā vainī­gā, tad tas zina arī to cilvēku, kas šo piemin vai lād.
   A. Zavicka, Sātiņi.
   1454.     Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad ir laime.
   A. Miglava, Rīga.
   1455.     Ja kādam džinkst auss un otrs uzmin, kupa auss džinkst* tad uzminētājs pēc prasītāja nāves mantos viņa mantu.
   K. Jansons, Plāņi.
   1456.     Ja ausis džinkst un kāds min, kupa auss, tad uzminētājs da­bū tā mantu, kam auss džinkstē­jusi.
   Z. Biša, Rīga.
   1457.    Ja kādam dzied labā vai kreisā auss un ja to pareizi uzmin* tad uzminētājs dabūs pēc tā cil­vēka nāves, kūpam auss dzied, vi­ņa mantojumu.
   A. Leimane, Mārsnēni..
   1458.          Ja auss dziedāšanu parei­zi uzmin, tad dabūs tā cilvēka mantojumu, kam auss dzied.
   H. Dravniece, Alūksne.
   1459.          Ja ausis dzied, tad ko jaunu dzirdēs.
   R. Vucene, Lubāna.
   1460.          Ja kādam spindz labā auss, tad par to runā ļaunu; ja spindz kreisā auss, tad runā labu.
   F. Putns, Trapene.
   1461.          Ja auss spindz, dabūs jaunu ziņu; ja spiridz kreisā — la­bu, labā — sliktu.
   E. Laime, Tirza.
   1462.          Ja auss spindz, tad ko jaunu uzdzirdēs; kreisā labu, labā sliktu.
   E. Lācis, Tirza.
   1463.          Ja labā auss džingst, tad dzirdēs sliktas valodas; bet ja krei­sā auss džingst, tad dzirdēs labas valodas.
   K. Preiss, Vecgulbene.
   1464.          Ja labā ausī džingst, tad gaidāmas sliktas, ja kreisā, tad la­bas ziņas.
   A. Āboliņš, Alūksne.
   1465.          Ja labā auss spindz, tad dzirdēsi sliktu; ja kreisā spindz, tad labu.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   1466.          Ja labā ausī zvana, tad dabūs ko sliktu dzirdēt, bet ja kreisā, tad labu.
   V. Duka, Vidzeme.
   1467.          Ja kreisā auss skan, tad d/ird labu; ja labā skan, tad sliktu.
   \ A. Salmāns, Balvi.
   1468.          Ja labā auss dzied, tad lo cilvēku labi aprunā, ja kreisā, tad slikti.
   H. Dravniece, Alūksne.
   1469.         Ja labajā ausī skan, tad labais draugs piemin, ja kreisajā, tad sliktais draugs.
   V. Miķelāns, Dunava.
   1470.          Ja kreisā auss dzied, tad ļauni cilvēki aprunā, bet ja labā, tad labi cilvēki piemin.
   L. Pogule, Gatarta.
   1471.          Ja labā ausī skan, tad ļaudis runā ko labu; ja kreisā, tad ļaunu.
   J. Simbruks, Rauska.
   1472.          Ja labā auss zvanot, tad labu dzirdot, kad kreisā, tad sliktu.
   A. Krūmiņa, Smiltene.
   1473.          Kad ausis dun, tad slikts laiks gaidāms.
   P. Zeltiņa, Lielvārde.
   1474.          Zvanīšana • ausīs ziemā nes atkusni, vasarā lietu.
   M. Sikle, Nīca.
   1475.          Kod pi cylvāka zvanēj ausis zīmys laikā, vacīji zemnīki stuosta, ka byus sylts un slap- dranks, a ka vosorā, tod bvus leits un mygla kaidys div dinys.
   V. Podis, Rēzekne.
   1476.           Ka cylvākam zīmys laikā suoks zvanēt ausis, itei pīzīmēj, ka byus puormaina laikā — sylts un leits.
   V. Podis, Rēzekne.
   III. Ausu sarkšana.
   1477.          Ja ausis deg, tad kāds aprunā.
   Cirītis, Rīga, no A. Bīlen­šteina rokraksta.
   1478.          Kam ausis nosarkst, to aprunā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1479.          Kad ausis kaist, tad otrs aprunā.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   1480.          Kad ausis kaist, tad kāds cits aprunā.
   M. Valtere, Rīga.
   1481.          Kad ausis kaist, tad kāds aprunā.
   M. Sikle, Nīca.
   1482.          Ja ausis deg (sarkst), tad aprunā.
   P. §., Rīga.
   1483.          Ja ausis deg, kāds ap­runā.
   H. Augstkalne, Rīga.
   1484.          Ja ausis deg, tad kāds ap­runājot.
   A. Vestmanis, Jēkabnieki.
   1485.          Kad ausis karst, tad ap­runā.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1486.          Ja auss deg, tad kāds ap­runā.
   J. A. Jansons, Skrīvēji.
   1487.          Ja ausis kaist, — kāds aprunā.
   J. A. Jansons, Rīga.
   1488.          Kad ausis svilst, tad kāds aprunā.
   H. Jankovska, Rīga.
   1489.          Ja ausis deg, tad tas no­zīmē, ka citi aprunā.
   V. Rimpele, Rīga.
   1490.          Ja auss tvīkst, tad kāds aprunājot.
   L. Daugaviete, Smiltene.
   1491.          Ja ausis karst, kāds no- peļ.
   M. Ozola, Rīga.
   1492.          Kad ausis kaist, tad cits ir aprunājis.
   Bērziņš, Ropaži.
   1493.          Ja ausis svilst, tad kāds par to domā.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   1494.          Ja kaist ausis, — tevi slavē.
   J. Jakāns, Bebrene.
   1495.          Kod cylvākam auss dag, itys pīzīmoj, ka par jū kurnebejs runuoj un aprunuoj.
   • V. Podis, Rēzekne.
   1496.          Kad ausis vai vaigi deg, tad kāds lamā.
   V. Eglīte, Rīga.
   1497.         Ja labā auss svilst, vīrie­tis piemin. Ja kreisā auss svilst, tad sieviete piemin.
   M. Vilciņa, Pope.
   1498.          Ja labā auss sarkst, vī­rietis piemin, ja kreisā — sieviete.
   Z. Biša, Rencēni.
   1499.          Ja labā auss deg (sarkst), tad vīrieši runā ko labu, ja kreisā — tad sievietes.
   P. Š., Ropaži.
   1500.          Ja kam ausis tvīkst, tad par to tiek runāts. Ja runā vīrietis, tad kaist labā auss; ja sieviete ru­nā, tad kreisā auss.
   V. Kancāns, Asare.
   1501.          Ja kaist kreisā auss, tad kāds slavē, ja labā, tad peļ.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1502.          Ja nosarkst labā auss, tad par pašu runā sliktu, bet ja kreisā, tad labu.
   A. Aizsils, Lubana.
   1503.          Ja kreisā auss sarkana, tad to cilvēku aprunā.
   K. Bruņinieks, Sēme.
   1504.         Ja ausis deg, kāds par te­vi runā; ja kreisā — labu, labā — sliktu.
   M. Štāle, Kaltene.
   1505.          Ja svilst kreisā auss, tad slavē, bet ja svilst labā, tad paļā.
   I. Irbe, Ventspils.
   1506.         Kad kreisā auss karst, tad kāds paslēpsi mīlē, kad labā, tad peļ.
   E. Šneiders, Alūksne.
   1507.        Ja labā auss nosarkst, tad slikti runā par to, kam auss no­sarkusi, ja kreisā, labu.
   E. Līdeka, Lubāna.
   1508.        Ja kreisā auss paliek sar­kana, tad draugi tevi piemin.
   E. Bērziņa, Ropaži.
   1509.         Ja labā auss paliek sar­kana, tad ienaidnieki to cilvēku aprunā.
   E. Bērziņa, Ropaži.
   1510.         Ja kreisā auss tvīkst, tad saka, ka aprunājot.
   L. Aizpurve, Lubāna.
   1511.        Ja labā auss tvīkst, tad sa­ka, ka lielot. .
   L. Aizpurve, Lubāna.
   1512.   Kam ausis kaist, tas melo.
   K. Corbiks, Valgunde.
   IV. Ausu niezēšana.
   1513.        Kad auss niez, tad dabūs jaunas ziņas dzirdēt.
   T. Rigerte, Brunava.
   1514.         Kam aizausē niez, to ap­runā.
   K. Jansons, Pilda.
   1515.   Auss niez uz kadu nelaimi.
   A. Aizsils, Zilupe.
   1516.         Ja kreisā auss niez, tad dabūs kaut ko sliktu dzirdēt, ja labā — tad labu.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   1517.        Jo lobuo auss nīz, tad kas navīn luod; jo kreisuo nīz, tad ny- cynoj.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1518.        Kad aiz auss niez, tad būs sauss laiks.
   K. Jansons, Vijciems.
   1519.        Kad ausis niezot, tad laiks palikšot siltāks un kusīšot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1520.        Ja auss niez vai knieš, tad būs savāds laiks.
   M. Driņķe, Ranka.
   1521.        Ja auss niez, tad gaidāms vējš.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   1522.         Kad auss niez, tad ārā laiks paliek siltāks.
   I. Mennika, Ainaži.
   1523.         Kad auss niez, tad gai­dāms mīksts laiks.
   M. Brante, Ainaži.
   1524.        Ja auss niez, gaidāms vējš, ja piere — kauns.
   K. Lielozols, Nīca.
   1525.        Ja auss niez, tad gaidāms atkusnis.
   J. Skara, Jaunpiebalga.
   1526.         Ja ziemā niez ausis, tad būs atkusnis.
   A. Broža, Naukšēni.
   1527.       Ja auss niez, tad būs slapjš laiks.
   A. Zibens, Rugāji.
   t !>'.!M Jn auss niez, - gaidams vfljU.
   J. A. Jansons.
   1529. Ja auss niez, tad gaidāms vējš.
   Bērziņš, Ropaži.
   V. Ausu sviedri.
   1530.        Ja kas kur ejot paņem au­su sviedrus līdz, tā tad neviens ne­dzird.
   K. Jansons, Plāņi.
   1531.         Ausīs ausu vaski kūsā uz lietu.
   A. Aizsils, Zilupe.
   AUSKARI.
   1532.         Caurumus auskariem va­jaga durt vecā mēnesī, tad auskari nebrien laukā.
   A. Salmāns, Balvi.
   1533.         Kad šinī pasaulē valkā auss karekļus, tad tam viņā pa­saulē karāsies vabules ausīs.
   A. L.-Puškaitis.
   1534.        Ja šinī pasaulē valkā aus­karus, tad viņā pasaulē būs vabo­les ausīs.
   B. Daņilovs, Kacēni.
   AUSU SĀPĒŠANA.
   1535.         Ja auss sāp, — jāmeklē tāds cilvēks, kas dzēris jūj-as ūde­ni. Pēdējam jāiepūš slimajā ausī, tad nesāpēs.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   1536.        Kam ausis sāp, tam tur jā­iebāž melna auna vilna.
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   1537.     Kad cilvēkam ausi dup, tad vajaga iebāzt ausī melnas vil­nas kušķīti, tad vairs nedur.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   1538.   Kad auss sāp, tad ausī jā- iebāžot melnas aitas vilna ar pi­paru, tad sāpes pārejot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1539.    Jājem melnas' aitas vilna, jāuzslauc tās pašas aitas piens virsū un jāiebāž slimajā ausī.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   1540.    Melnam sunim jānogriež 8 šķipsnas spalvu un jāiebāž sli­majā ausī, tad nesāpēs.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   1541.    Kad ausis sāp, tad tur jā­iebāž ģerāniju lapas, vai arī ietin melnā vilnā ķiplokus un piparus un iebāž ausīs.
   Etn. IV, 1894. Auļukalns.
   1542.    Kad ausis sāp, tad tajās jāiebāž rāmītes lapiņas. Rāmīte [ģerānija] aug istabā ar robainām lapiņām.
   K. Saržants, Blidiene.
   1543.    Kam ausis sāp, tam ausīs liek jerama (jerāņa?) puķi.
   K. Jansons, Viļāni.
   1544.     Kad ausis ir aizkritušas un nevar dzirdēt, tad viņas jāde­dzina: ņem linu drēbes paplatu ga­renu gabaliņu, vienu pusi nosmērē ar vaskiem un tad sarullē, ka viens gals iznāk platāks un otrs šaurāks. Šauro galu iebāž un pie platā gala tura aizdedzinātu skalu, tad netīrumi sakrājoties drēbē un auss paliekot tīra.
   Ausis — Ausu sāpēšana.
   Etn. IV, 1894. Grostona.
   1545.        Kad ausis sāp, tad dedzi­na linu drēbes lupatu un dūmus laiž slimā ausī.
   P. Š., Rauna.
   1546.         Kad ausis tek, sadedzina jaunu audekla gabaliņu un dūmus pa spolīti iepūš ausī.
   A. Rozenāteine, Saldus.
   1547.        Pret ausu sāpēm jāpūš au­sīs pīpes dūmi.
   Etn. IV, 1894. Ērgļi.
   1548.        Kam ausis sāp, tam ar au­žamo spolīti caur rijas logu pūš elpu slimā ausī tāds cilvēks, kas jūras ūdeni dzēris.
   K. Jansons, Vijciems.
   1549.        Kad bērnam dūrējs ausīs, tad tur ratiņa spoles tievo galu pie auss un resnajā pūš iekšā, bet tikai tāds cilvēks, kas dzēris jūpas ūdeni.
   K. Pētersons, Tetelminde.
   1550.        Ausu sāpēs jādzer melnas aitas piens.
   K. Jansons, Plāņi.
   1551.         Skudru pūļus pajaucot, tur atrod mazus iedzeltānus grau­diņus, kas izskatās kā sveķi, tie jābāž slimās ausīs.
   Etn. IV, 1894. Druviena.
   1552.         Kad sāp ausis, tās vajag izskalot ar kumelīšu tēju.
   L. Ozola, Sērpils.
   1553.         Slimā ausī iepilina aitas pienu.
   Austere, Saldus.
   1554.        Slimā ausī iepilina vienu pi lienu driģeņu eļļas.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   1555.         Slimā ausī laiž dzintara versmu.
   K. Pētersons, Ventspils.
   1556.         Kad bērnam austiņa sāp, dedzina dzintaru uz sakarsētu dzel­zi un laiž dūmus caur trekteri sli­majā austiņā.
   K. Pētersons, Raņķi.
   1557.        Mazam puikam ieslauc au­sī meitenes mātes dējalu, lai bēr­nam ausis nesāp, un atkal otrādi.
   K. Jansons, Plāņi.
   1558.       Bērnam iepilina slimā aus­tiņā izcepta sīpola zupi. Arī krūšu pienu iepilina iekšā. Iebāž ausī arī mellu villu.
   K. Duka, Lielsaitiķi.
   1559.         Sāpes ausīs var aizdzīt, ja tanīs lej sulu, ko dabū, cepot sīpo­lus ar ķimenēm.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1560.         Bērnam ielaiž kādu drus­ciņu paša mīzalu slimā austiņā.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   1561.        Kad karstu maizes kukuli pārgriež uz pusi un ieliek to bļodā, tad no tās maizes izgaro tai bļodā tāds ūdentiņš. Ar to ūdentiņu va­jaga mazgāt ausis, kad dur.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   1562.         Kad bērnam ausis sāp, ietupina mellu kaķi grāpī vai kur citur, līdz pelcīte satek, to tad dod bērnam iekšā.
   K. Pētersons, Raņķi.
   1563.       Kam ausis tek, tam skudru pūžņa dūmi zilinātā drēbē ausīs jālaiž.
   K. Jansons, Plāņi.
   1564.        Kad ausis tek, iepilina ai­tas mīzalus. Liela zāle!
   Ķilevice, Saldus.
   1565.     [Kad bērnam ausis tek.] Sasutina zemes sīpoliņus un zupīti iepilina austiņā. Kad alkšņa malka suzdama deg, no pagaļu galiem sū­cas ārā zupe, kupu iepilina ausī.
   Austere, Saldus.
   AUSTRENE.
   1566.    Bērtuļa un Miķeļa dienā zemnieki nes Austrenē upurus, kas pastāv parasti no vasku gabaliņa un balta šiliņa.
   Baznīcas vizit., 1637.
   1567.   Jurģa un Miķeļa dienā nes iipupus Austrenē. Svešinieki, var­būt arī kādi pašu ļaudis, nes tur kopā akmeņus, uz kupiem liek sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, vaskus un citas lietas, kūpas tad nabagi izdala.
   Baznīcas vizit., 1774.
   1568.   Mācītājs Langevics liecina, ka Jurģa un Miķeļa dienā salasās ļaudis Austrenē un liek uz akme­ņiem, kas pārklāti ar drēbi, par upuri ēdamas lietas un naudu, ko tad nabagi dziedādami saņem.
   Baznīcas vizit., 1814.
   AUŠANA.
   1569.    Audējam audekls jāvelk tanī dienā, kad viņš dzimis — pirmdienā, otrdienā u. t. t., tad varēs labi noaust.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   1570.    Ja audeklu uzvelk un tai pašā dienā neieauž, tad audējai
   ' būs jāguļ pie žīda.
   P. §., Rauna.
   1571.    Ja pirmo dienu ap kāju bomi reiz neapauž, tad audējai pie žīda jāguļ.
   98
   K. Jansons, Plāņi.
   1572.    Pirmo reiz govis ganos dzenot, apakš sliekšņa jāpaliek nī- tis, tad labāk audeklis spepas.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   1573.     Kad auž, tad jāpiekrāpj kāds bērns (piem.: jāsaka: „ska- ties, kas tur ārā ir" — lai gan tur nekā nav), ja bērnu izdodas pie­krāpt, tad aušana labāki veicas.
   R. Rullis, Ciecere.
   1574.    Kad uzgriež aužamo au­deklu uz stellēm, tad griežamais ātri jāmet kaktā, lai audeklu ātri noaustu.
   A. Bulēne, Turaida-
   1575.     Ja audeklu uzgriež, tad koks jāizmet pa durvīm, lai kliz­mas nebūtu.
   A. Luste, Ozoli.
   1576.    Ja „vērsīti" ātri izrauj no velbomja, tad ātri noaudīs audeklu.
   H. Dravniece, Alūksne..
   1577.   Kad audeklu griež uz stel­lēm, tad āt,ri jānogriež kušķītis dziju no beidzamā gala un skrie­šus jāaiznes un jāpārmet pāri kai­miņu robežai, tādā gadījumā ātri šķipas aust.
   M. Eglīte, Vijciems.
   1578.    Ja aušana nešķipas, tad jāņem diegu atlikumi jeb bārkstis un jāaiznes uz kaimiņiem, kur arī auž, tad nebūs vairs nekādu ka­vēkļu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 207.
   1579.    Audeklu šķērējot, nevaja­ga starpā ēst, tad pulka audu va­jaga.
   K. Biša, Vijciems.
   1580.   Audeklu šķērējot, aste jā­met pa roku galam, tad audeklu ātri noaudīs.
   Ausu sāpēšana — Aušana
   M. Āboliņa, Aumeisteri-
   1581.    Ja pirmo dienu neapauž audeklu reiz ap bomi, tad audējai vīra tēvs salst.
   K. Jansons, Plāņi.
   1582.   Kad sāk aust, tad pārējie smejas, lai dzijas nesaķeras.
   K. Corbiks, Burtnieki.
   1583.     Ja iesāk aust, tad pilnā kaklā jāsmejas, lai audekls labāk austos.
   A. Luste, Ozoli.
   1584.   Kad jaunu audeklu aužot min pirmās paminas, tad citiem malā stāvot vajaga smiet, lai au­deklis labi šķiras.
   K. Biša, Vijciems.
   1585.    Audeklu aužot pārējiem jāsmej pilnā kaklā, tad audeklu ātri noaudīs.
   A. Bulēne, Turaida.
   1586.   Kad uzvelk uz stellēm au­deklu, tad jāsaka: „Tiš, tiš, stirni- ņa, mežā, par trīs dieni (vai nedēļu) mājā." Tad ātri noauž audeklu.
   J. Krastiņš, Irlava.
   1587.    Kad šķērējot beidz au­deklu griezt, tad jāsmejas un jā­kliedz: „Negul ilgi, neēd daudz", tad aužot būs plats šķīriens, maz audu ies iekšā un ātri noaudīs.
   V. Johansone, Liepa.
   1588.   Kad audeklu aužot sienas zīme sienas pusē, tad audu ne­trūkst; bet ja plāna pusē, tad trūkst.
   K. Lielozols, Nīca.
   1589.    Kad aužot audeklu un ja zīme esot lauka pusē, tad trūkšot audu; bet ja sienas pusē būšot zī­me, lad netrūkšot audu.
   J. Daizis, Nīca.
   1590.        Audeklu uz stellēm uzvel­kot vāra putraimu biezputru. [Lat­vijas Sargs, 1926. 30.] Biezputra jāēd, lai iznāktu biezs audekls un lai citu gadu aitām bieza vilna aUg.
   1591.        Kad audeklu liek uz stel­lēm, tad jāvāra biezputra, jo tad audekls aužas biezs.
   A. Užāne, Skujene.
   1592.        Kad uzvelk uz stellēm au­deklu, tad jāvāra biezputra, jo tad būs biezs audekls.
   J. Krastiņš, Irlava.
   1593.        Audeklu iesākot vajag vā­rīt biezputru, tad būs biezs au­deklis.
   V. Greble, Kalnamuiža.
   1594.         Uzsākot aust jaunu au­deklu jāvārot bieza putra, tad biezs audeklis audīšoties.
   M. Priedīte, Meirāni.
   1595.        Kad audeklu liek uz stel­lēm, tad jāvāra klimpas, jo tad būs audekls tikdaudz olekšu garš, cik klimpu.
   A. Užāne, Skujene.
   1596.         Audeklu noaužot jāvāra „klučkas", tad būs tik daudz ga­balu, cik „klučku".
   V. Greble, Kalnamuiža.
   1597.        Aužot nevajaga ēst, citādi audekls prasa daudz audu.
   M. Pelēce, Cirsti.
   1598.        Stellēs aužot nevajaga ēst, tad audeklim dzijas trūkst.
   M. Priedīte, Lubāna.
   1599.       Ja audēja jeb vērpēja strā­dājot ēd, tad peles drēbes sakapā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1600.         Kad auž villaiņu, stellēs nedrīkst ēst, lai kodes nesaēd au­
   deklu. Kad auž nātnu, nedrīkst dzert, lai audekls lieki nesabriest.
   Latvijas Sargs, 1926. 30.
   1601.        Aužot pirmo reizi nav brīv ēst zirņus, jo tad nītis trūkst.
   R. Rullis, Ciecere.
   1602.        Ja aužot atspole neiet cau­ri, tad sūta kādu uz kaimiņiem pēc šķiemeles.
   E. Lācis, Tirza.
   1603.         Ja audējai ātri uzceļ no­kritušo atspoli, atradīs putnu ligz­diņu. [Sal. atspole.]
   H. Dravniece, Alūksne.
   1604.       Ja aužot diegi sametas, tad vajag ņemt podu ar karstām oglēm un uzlikt viņam virsū dubļus, kas ņemti no sliekšņa; podu palikt zem stellēm. Ja viss tas tā būs izdarīts, tad vairs diegi nemetīsies.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   1605.         Kad audekls noausts, tad griežamais koks jāizmet pa dur­vīm un trīs reiz pret sauli uz tā ap istabu jāapjāj, lai aust sokas.
   K. Jansons, Vijciems.
   1606.         Kad audeklu beidz aust, tad jāvāra bieza putra, lai audekls ir biezs.
   M. Biša, Vijciems.
   AUTI.
   1607.        Kam ir ar nātniem autiem apautas kājas, tam čūska neieko­dīs.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   AUZAS.
   1608.         Auza teikusies neļauties ne par ko kulšanā no salmiem at­šķirties, ja citādi ne, tad uzsēdīšo­ties apžārbeks uz salma un tā jā­teniski iziešot salmos līdz.
   P. V., Lubāna.
   1609.        Kad ievas zied, tad ir au­zu sējamais laiks.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   1610.  Auzas jāsēj, kad ievas zied.
   M. Breikša, Līgatne.
   1611.         Auzas jāsēj tad, kad pa­egļi zied.
   K. Meiers, Lubāna.
   1612.         Ja grib auzas sēt, tad sēr- mūkša kociņš jāmet ūdenī: ja ko­ciņš stāvēs virsū, tad jāsēj, bet ja grims — nav jāsēj.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1613.         Auzas sēj jaunā gaismā, bet arī vecā mēnesī, kad viņa gais­ma nav par vāju. Ja auzas sēj zie­meļa vējā, tad lācis tās neēd.
   S. Gūberts, 1688.
   1614.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad nekrīt veldē un neklēpo.
   M. Navenickis, Zasa.
   1615.        Auzas sēj jaunā mēnesī, lai tās nenoklēpā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1616.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo tad tām stublāji nesalūst uz tī­ruma.
   E. Jēpe, Palsmane.
   1617.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, lai rudeni krusa nenosistu.
   A. Dragone, Palsmane.
   1618.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad tās zaļas būdamas nesagāžas veldrē un ir vieglāk nopļaujamas.
   A. Mūrniece, Cēsis.
   1619.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo tad viņas nekrīt veldē un ne- klāpā (nesakarīga sakrišana).
   L. Aizpurve, Lubāna.
   1620.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad labāka raža.
   A. Zvejniece, Piebalga.
   1621.         Auzas juosēj jaunā mē­nesī.
   B. Spūlis, Vārkava.
   1622.        Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo vecā klāpojot (salms pārlūst).
   Z. Akmentiņa, Lubāna.
   1623.          Auzas jāsēj jaunā mēne­sī, citādi auzu stiebri nav stingri — auzas noklēpā.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   1624.          Auzas jāsēj jaunā mēne­sī, tad viņas neizstaipās pa zemi.
   J. Kladnieks, Lubāna.
   1625.          Auzas jāsēj jaunā mēne­sī; ja sējot vecā, tad salms lūstot pušu.
   A. Lāce, Lubāna.
   1626.          Auzas jāsēj jaunā mēne­si, lai rudenī lietū nenoslīktu.
   V. Poriete, Palsmane.
   1627.          Ja auzas sēj jaunā mē­nesī, tad izaug gapas auzas; ja sēj vecā mēnesī, tad zemas, bet ir vai­rāk graudu.
   J. Banazis, Nīca.
   1628.          Auzas jāsējot jaunā mē­nesī, tad nelūstot. Bet kā sējot vecā mēnesī, ta lūstot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1629.       Auzas jāsēj jaunā mēne- i. tad viņas nesakrīt un neizput;
   sevišķi veca mēneša piektdienā au­zas nedrīkst sēt.
   E. Laime, Tirza.
   1630.          Auzas jāsēj jaunā mēne­sī, lai neklupā; ja tomēr jāsēj ve­cā mēnesī, tad no rīta.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1631.         Lai auzas nesakristu, tad tās jāsēj jaunā mēnesī, bet ja to­mēr sēj vecā, tad agri no rīta.
   G. Pols, Bauska.
   1632.           Auzas jācenšas sēt jau­nā laikā, jo vecā laikā sētām ir daudz melnplauku.
   A. Trejs, Talsi.
   1633.          Reiz saimnieks sēja pēdī­gās auzas taisni mēneša brucībās, un rudenī auzas bija jāpļauj pus- zaļas. Lai gan auzas bija puszaļas, tomēr skaudīgi bira. No tās reizes es ar ievēroju, ka tas ir patiesība, ka auzas nevar sēt mēnešu brucī­bās, jo tad viņas pļaujot birst.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   1634.          Auzas nedrīkst sēt brū­košā (dilstošā) mēnesī, tad sētas auzas pļaujot stipri birstot.
   Gailis, Ventspils.
   1635.          Auzas nedrīkst sēt vecā mēnesī, tad viņas nobirst laukā.
   J. Simbruks, Bauska.
   1636.          Auzas nesēj vecā mēne­sī, tad auzas sakrītot.
   M. Priedīte, Lubāna.
   1637.          Auzas neesot jāsēj vecā mēnesī, tad viņas salūstot.
   M. Priedīte, Meirāni.
   1638.          Auzas jāsēj vecā mēnesī,, tad viņas augs biezas.
   V. Amoliņa, Olaine.
   1639.          Auzas jāsēj vecā mēne­sī, tad viņas nenoklēpo (nenolūst).
   J. Apkalns, Koknese.
   1640.          Auzas jāsēj vecā mēnesi no rīta, lai tām augot nepiemestos kāda slimība.
   A. Gailis, Trikāta.
   1641.          Ja auzas jāsēj vecā mē­nesī, tad jāsēj no rīta, lai neklūp [nekrīt veldē].
   K. Krastiņš, Koknese.
   1642.          Auzas jāsēj vecā mēne­sī. Jaunā mēnesī sētas auzas ne­aug, paliek mazas, bet krīt gar ze­mi, un salmus lopi neēd.
   K. Mūlenbacha mat.
   1643.         Jaunā mēnesī sētas auzas lāgā nepaaugot un nenobriestot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1644.          Auzas jāsēj pilnā mēne­sī, tad tās izaug garas un labas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1645.          Auzas nevajaga sēt, kad mēnesi pušu lauž, tad noklēpā (sa­krīt).
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1646.          Auzas jāsēj priekš pus­dienas, tad tās nekrīt veldē.
   E. Korne, Meirāfli.
   1647.          Auzas jāsēj rītā bez sau­les, tad tās labi aug.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1648.         Ja auzas sēj ziemeļa vējā, tad lāči tās neēd.
   S. Gūberts, 125.
   1649.         Auzas neklēpā, ja tās sēj tādā laikā, kad abi spīdekļi (saule un mēnesis) pie debesīm.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1650.         Ja pavasarī par dienu var redzēt mēnesi pie debesīm un ja tad tanī dienā sēj auzas, tad viņas klups (kritīs veldē).
   102
   K. Corbiks, Sērene.
   1651.     Auzas sējot jāievēro pa­debeši, kad tie ābolaini, tad auzas kupli padodas.
   K. Krastiņš, Mālpils.
   1652.     Auzas jāsēj pie mākoņai­nām debesīm, tad viņas aug kup­las un skarainas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1653.     Auzas sējot vispirms jā­uzsēžas uz maisa, jo tad, auzas pļaujot, viņas nebirst uz lauka.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1654.     Auzas sējot sējējam jā­ģērbjas skrandās, tad aug labas skarainas auzas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1655.    Auzas sējot jāvelk mugu­rā labi skrandains kamzolis, lai aug skarainas auzas.
   Alksnis-Zundulis, Naudīte.
   1656.     Redzēju vīru, kas izgāja laukā auzas sēt, piegrāba pirmo sauju smilšu un tās izsēja un pēc tam tad sāca auzas sēt. Ar tām smiltīm visiem saviem skauģiem acis būšot piebērt, lai neapskau­žot tā sējumu.
   Latv. Avīzes, 1838. 13.
   1657.   Auzām ziedot, vajaga pus­dienas laikā apiet apkārt auzu lau­kam, tad ziemu nesalst kājas.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   1658.    Lai lāči auzas neēstu, tad tās jāsēj pret ziemeļu (ziem. v. p.) vēju ar cimdiem rokā.
   A. Pliens, Meirāni.
   1659.     Pavasarī, kad sēj auzas, pirmās saujas jāmet pret sauli, jo tad vārnas neēd labību.
   Auzas
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   1660.          Ja auzas sēj pavasari, karstā pusdienas laikā, tad vasara sausa un karsta.
   R. Šmits, Ilūkste.
   1661.          Auzu salmus savāra un dzep pret kāsu.
   M. Šimiņš, Brukna.
   1662.          No jēlām auzām zirgs pļūta.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   AVOTS.
   1663.          Ja pēc lietus avoti kūp, tad otrā dienā būs vēl lietus.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   1664.          Ja avoti kūp, tad būs ilgs lietus.
   V. Eizāns, Beļava.
   1665.             Ja avoti kūp, tad gai­dāms slikts laiks.
   R. Gailrte, Liezere.
   1666.    Avoti izsīkst priekš lietus.
   J. Jansons, Smiltene.
   1667.          Ja jaunas meitas mazgā muti avotā, tad viņas būs skaistas.
   P. Š., Rauna.
   1668.          Pie Tirzas baznīcas lejā ir avots, ko jau no vecu-veciem lai­kiem tur par svētu. Jāņa naktī tur arvien vēl tumšinieki sanāk ar vā­jiem zirgiem un lopiem vai ar ne­veseliem cilvēkiem kādu dāvanu upurēt, ko iemet ūdenī, un tad ar to ūdeni aplej slimniekus un lopus.
   Latv. draugs, 1840. 21.
   ĀBELE.
   1669.         Aizsmok priede, aizsmok egle, Aizsmok mana valodiņa; Abeluīca, Dieva koks, Ardi manu valodiņu.
   M. Celmiņš, Lubāna.
   LD 34104.
   1670.          Ābeles jāstāda triju die­nu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli.
   A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
   1671.          Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad viņas jau otrā ga­dā nes augļus.
   V. Amoliņa, Olaine.
   1672.          Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienās, tad tās nes augļus jau nākošā gadā.
   J. Kļaviņš, Jelgava.
   1673.            Ābeles jāpotē jaunā mē­nesī. Ja trešā dienā, t. i. 3 dieni jaunā mēnesī to dara, tad pēc 3 gadi ir āboli.
   K. Jansons, Plāņi.
   1674.          Ābeles vajaga potēt jaunā mēnesī, tad potējumi labi aug.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   1675.          Augļu koki jāpotē pilnā mēnesī, tad tie nesīs labus augļus.
   M. Ezertēva, Cirsti.
   II. Ābele ziedos.
   1676.          Ja ābeles zied jaunā mē­nesī, tad būs daudz ābolu.
   M. Navenickis, Zasa.
   1677.          Kad ābeļu ziedā tām uz- kaj-ot baltus cimdus jeb zeķes, tad ziedi bez laika nenobirstot.
   J. Bitaka, Litene.
   1678.          Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.
   M. Valdmane, Zaļā muiža.
   1679.         Ja meža ābeles pirmās zied, tad tanī gadā daudz bārenī- tes izies tautās, bet ja mājas ābe­les, tad mātes meitas.
   103
   Auzas — Ābele
   L. Pogule, Gatarta
   1680.          Ja rudenī ābeles zied, tad ir jāmirst.
   V. Alke, Jaungulbene.
   1681.          Kad ābeles ziedi pumpu­ros, tad jādēsta sīpoli.
   J. Andriņš, Taurkalne.
   III. Ābele ziemā.
   1682.          Ja ziemā ābelēm ir liela sarma, tad pavasarī viņām būs
   daudz ziedu.
   P. Š., Rauna.
   1683.          Ziemā pie ābelēm jāpie­kar diegu kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu. [Sal. zaļā ceturtdie­na.]
   K. Jansons, Plāņi.
   1684.          Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākošā pava­sarī mirs daudz jaunu cilvēku.
   K. Poga, Penkule.
   1685.          Ziemā koki jāapsmērē ar govju mēsliem, kas sajaukti ar vēr­ša žulti un vērmelēm, tad zaķi neapgrauž.
   A. Zvejniece, Piebalga.
   IV.     Ābele sakarā ar mie­žiem.
   1686.          Kad ābelēm no gala la­pas birst, tad būs labs miežu gads.
   K. Jansons, Plāņi.
   V. Ābele sapnī.
   1687.          Ja sapnī redz dārzā ābeli nogriežam, tad mājā kāds mirst.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1688.          Ābeļu lapu tēja derot pret smagām krūtīm.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   104
   1689.          Ja savstarpējās cerībās esošie jauneklis un jaunava viens no viņiem redz sapnī, ka jaunava aizlauž ziedošas ābeles zaru un jauneklis nol&už pavisam, tad viņu cerības iznīks.
   M. Navenickis, Zasa.
   ĀBOLI.
   1690.          Ja vakarā āboļus cep pel­nos, rītā būs lietus.
   V. Bērziņa, Priekule.
   1691.          Ja vienu gadu ābolu raža laba, otru gadu vāja.
   J. A. Jansons, Rāmuļi.
   1692.          Kad ēd negatavus ābolus, (budžus), tas dabū budžus (augo­ņus).
   P. §., Rauna.
   1693.          Par ābolu nekad nesaka paldies, jo citādi tārpi ēd ābolus.
   M. Zariņa, Ogresgals.
   1694.          Ja iedāvina ābolu, tas tū­līt jāēd, citādi devējs ātri vecs pa­liek. [Sal. ēšana.]
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1695.          Ābolu nevajaga cept, tad viņi vairs neaug.
   P. S., Rauna.
   1696.          Ābolam jānomizo miza vienā gabalā un jāsviež pār kreiso plecu: kāds burts izkrīt, tas būs nākošā vīra vārdam pirmais burts.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   1697.          Āboli jānojem pilnā mē­nesī.
   S. Gūberts, 1688.
   1698.          Vakarā vajaga ābolus ēst, tad redz labus sapņus.
   V. Eglīte, Rīga.
   1699.            Pirmos augļus nevajaga dot par velti, citādi pārdošana ne­veicas.
   Ābele — Āboli
   P. Zeltiņa, Sigulda.
   1700.          Pār sētu nedrīkst dot ābolu, tad pašam nākamā gadā āboli neaug.
   R. Kalniņš, Lubāna.
   1701.          Kad esot labs ābolu gads, tad būšot arī labs kartupeļu gads.
   E. Gaile, Aumeisteri.
   1702.          Ja labs ābolu gads, tad arī kartupeļu ir daudz.
   K. Palteris, Nītaure.
   1703.          Kas ābolu ēzdams tārpā iekož, tas pats drīz par tārpu kļūs (nomirs).
   V. Līce, Līgatne.
   Āboli sapnī.
   1704.          Kas sapnī ēd ābolus, tas dabū augoņus.
   P. š., Rauna. J. Jaunsudra- biņš, Nereta.
   1705.        Sapnī ābols nozīmējot au­goni.
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   1706.          Ja sapinīs ēd ābolus, tad dabū augoņus jeb citu kādu slik­tumu.
   P. §., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   1707.          Ja sapnī nes kurvjus, pil­nus ar āboliem, tad apaugs ar au­goņiem.
   M. Zaube, Rīga.
   1708.            Ja sapnī redz ķešā ābo­lus vai tos iebāž ķešā, tad ceļas augoni.
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   1709.          Ja sapnī ēd ābolus, tad dabūs kaunu.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1710.          Kad pa sapņiem ābolus <•<1, tad augoni aug.
   Āboli —
   A. Bīlenšteina rokraksts, Dunalka.
   ĀBOLIŅŠ.
   1711.          Āboliņu vajag art vecā mēnesī, tad zeme labāk satrūd un nezāles neaug.
   E. Laime, Tirza.
   1712.          Āboliņa zeme jāar vecā mēnesī, tad zeme labi izpūst.
   P. Biša, Vijciems.
   1713.          Vieglā smilts zemē nevar āboliņu sēt, jo tur viņš vasarā iz­deg.
   K. Veinberga, Aumeisteri.
   1714.          Ja āboliņu apsēj jaunā mēnesī, tad viņš neizsalst.
   K. Jansons, Plāņi
   1715.          Ja āboliņu sējot naktī vai agri no rīta, nevienam neredzot, tad tas labi padodoties.
   H. Skujiņš, Valmiera.
   1716.          Kad priekš Jāņu zied sar­kanais ābuliņš, tad tai vasarā būs plūdi.
   K. Jansons, Plāņi.
   1717.         Ja baltais āboliņš vairāk zied par sarkano, tad jauka va­sara.
   M. Velvele, Straupe.
   1718.          Bet ja sarkanais āboliņš zied vairāk kā baltais, tad lietaina vasara.
   M. Velvele, Straupe.
   1719.          Kad vasarā stipri zied baltais āboliņš, tad būs lietains ru­dens.
   A. Gailis, Trikāta.
   1720.          Ja āboliņā esot pulka me­dus, tad būšot labs sēklu gads.
   Āboliņi 105
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   1721.          Hites lādēļ neiet ziedā pie sarkanā āboliņa, ka no viņa ir salīgs medus.
   M. Navenickis, Zasa.
   1721a. Ja pļaujamā laikā āboli­ņā dūc daudz bites, tad būs liela sēklu raža.
   A. Bauers, Ranka.
   1722.          Āboliņš jāpļauj jaunā mēnesī, tad atāls labi augot.
   A. Lāce, Lubāna.
   1723.          Āboliņa ķirpā pirmais klēpis jāliek no ziemeļu puses, tad peles neēdot, tāpat arī ar labības ķirpām.
   A. Aizsils, Meirāni.
   1724.          Amolu kaudzē liekot, pir­mā is klēpis jāliek ziemelī, lai amols labi izžūtu, ziemu labi uz­glabātos, lai peles un žurkas to ne­ēstu.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   1725.         Ja pļavās daudz sarkanā āboliņa, tad būs lietains siena laiks.
   P. Š., Druviena.
   1726.          Kad pļavās daudz sarka­nā āboliņa, tad slapjš jūlijs.
   Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
   1727.          Ja pļāvās zied sarkanais āboliņš, nebūs labs siena laiks.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   1728.          Ja pļavās zied daudz sar­kanā āboliņa, tad ir slapjš siena laiks.
   V. Alke, Jaungulbene.
   1729.          Ja daudz zied sarkanais āboliņš, tad ir lietains siena laiks.
   V. Saulīte, Mālpils.
   1730.          Ja sarkanais āboliņš daudz zied pļavās un ceļmalās, būs slikts siena laiks.
   A. Skujiņa, Vidriži.
   1731.          Ja pavasaros sarkanais āboliņš zied pļavās, tad pūs siens (būs slikts siena laiks).
   M. Zālīte, Jumurda.
   1732.          Kad āboliņš nemaz savus ziedus neatvep, tad būs pērkons un lietus.
   Latv. Av. 1858. 75.
   1733.          Kad atrod āboliņa lapi­ņu ar četrām mazām lapiņām, tad ir laime.
   V. Eglīte, Rīga.
   1734.         Četrlapaina āboliņa lapa nozīmējot laimi, tās atradējam sa­gaidāma liela laime.
   M. Valdmane, Zaļā muiža.
   1735.          Ja atrod āboliņa lapiņu ar četrām lapiņām, tad ir laime.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   1736.         Ja atrod āboliņu ar čet­rām lapām, tad tas jāapēd, lai ietu laimīgi.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1737.          Ja četrstarainu ābuliņa lapu atrod, tā jāapēd, lai atradējs kļūst laimīgs.
   V. Hāzena, Nītaure.
   1738.          četrlapu āboliņš jādod aitām, lai nes pa divi jēri.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   1739.          Laime tam, kurš atrod dābola lapu ar četrām lapiņām vai ceriņu ziediņu ar pieci līdz desmit ziedlapiņām.
   J. Apsalons, Sērpils
   1740.          Kad divas galviņas ābo­liņa uz viena kaula atrodot, tad drīz būšot kāzas.
   A. Krūmiņa, Smiltene.
   ĀBOLIŅŠ, DZELTĀNAIS (Tri-
   folium agrarium).
   1741.         Dzeltānais āboliņš, tējā savārīts, der pret vēdera sāpēm.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   ĀDAMS.
   1742.          Ādams reiz gribējis Ievu izjokot, lai tā no viņa sabītos, un nosmērējis ar kādu krāsu vaigus, kupa vēlāk palikusi par bārdu. Ie­va arī gribējusi tāpat darīt, bet Dievs viņu nejauši ieraudzījis. Bai­lēs viņa krāsas mekši iegrūdusi kājstarpā, kur tad arī izaugušas spalvas.
   K. Jansons, Plāņi.
   ĀDA.
   1743.          Nevienu tādu zvēru, kam āda ģeld, nevajaga šaut mellā lai­kā, bet tad, kad viņi dabū pa sniegu izvārtīties; ta viņiem tūliņ ir ziemas kažauks mugurā un villa nenāk nost.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   1744.          Kamēr vēl nav nopļauta zāle, vajaga itin agri no rīta skaidri plikam valstīties pa zemi, jo tad pāriešot ādas slimības.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   ĀLANTS (Inula helenium).
   1745.        Ālants lietots pret ādas slimībām.
   Beschreibung der Provinz Kurland, 1805. 74.
   ALAVA.
   1746.          Lai pārslaucinei [ālavai] nebūtu mazāk piena, tā jāslauc trīs reizes Ziemassvētku pirmajā dienā. Jaunā gadā un Zvaigznes dienā.
   V. Kancāns, Asare.
   ĀPSIS.
   1747.          Biezās tauku kārtas dēļ āpsi esot grūti nosist. Bet ja tam sitot pa degunu, tad to varot pat ar mazu žagariņu nosist.
   A. Vaskis, Tukums.
   1748.          Āpsis, par ziemu guļot, iebāžot purnu savā pakaļā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1749.          Āpsis par ziemu guļ savā alā un zīž, iebāzis purnu savā pa­kaļā.
   M. Navenickis, Zasa.
   1750.          Āpsis pa ziemu guļot un zīžot ķepas, kādēļ arī tik vājš pa­liekot. [Sal. lācis.]
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   ĀRPRĀTĪBA.
   1751.          Trakam cilvēkam traku­ma lugs atjaunojas rudenī lapu birstamā laikā.
   J. Jansons, Plāņi.
   1752.          Pret ārprātību derot ozola vabuļu pulveris.
   M. K., Sauka.
   1753.          Kādus vārdus nezinot ie­raksta cilvēka kājas tupelē, lai viņš traks paliek.
   K. Jansons, Plāņi.
   1754.          Pret trakumu derot vī­griežu saknes, kā arī kāds sīpolu sugas stāds.
   107
   Āboliņš — Ārprātiba
   M. K., Sauka.
   1755.     Trakumu var izdziedēt
   ar čūsku ūdeni.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   ĀZIS.
   1756.          Ja āzim nogriežot bārdu, tad tas neejot pie svešiem lopiem. Ja āzi izrūnī, tad tam gan labāka gaļa, bet sliktāka āda.
   S. Gūberts, 1688.
   1757.          Rudenī āzis skrien simtu veršķu tālumā, pavasarī prasa: ,,Moder, vai laidars ir tālu?"
   J. Rubenis, Ērgļi.
   BADABEDRE (pakauša bedrīte).
   1758.        Ja dziļa bada bedre esot, tad esot trūcīga dzīve.
   A. Krūmiņa, Smiltene.
   BADADZEGUZE.
   1759.          Ja pie kādas mājas bada­dzeguze bieži kuko, tad tā māja kritīs nabadzībā.
   A. Bīlenšteina rokraksts.
   1760.     Badadzeguze zīlē badu.
   P. 3., Rauna.
   1761.          Ja pupute kādu aizkliedz, tad tas cilvēks to gadu slimos.
   V. Kaneāns, Asare.
   1762.            Ja badakaza brēc, tad būs sauss laiks.
   J. Rrūnis, Dzērbene.
   BADS.
   1763.          Kad ir ļoti silta ziema, kad daudz aitas sprāgst, kad rozes un vijoles rudenī atkal sāk ziedēt, kad visi zvirbuļi izzūd, kad sēnes sāk agri augt, tad būs bads un pēc bada kāda sērga.
   108
   S. Gūberts, 1688.
   1764.          Bada laikā tie sameta naudu, par ko govi pirka, ko tad upurēja.
   K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832.
   1765.          Bada laikā ēda gušņas un cepa maizi ar pelavām.
   G. Pols, Valka.
   1766.          Ja sit uz abras malu, vai uz katla malu, uz bļodas malu, un ja ēdienu lej no katla bļodā ar pa­vārnīcu uz lauku, tad dzen badu.
   A. Bunks, Nīca.
   BAGĀTNIEKS.
   1767.            Ja pazīstamu cilvēku ie­raugot nepazīst, tad tas paliks ba­gāts.
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   1768.          Ja ierauga kādu pazīsta­mu un tūliņ nepazīst, tad mēdz sacīt: „Tu laikam tapsi bagāts."
   P. Š., Rauna. J. Rinkuss, Prauliena.
   BAILES.
   1769.          Kam ir bailes tumsā iet, tam vajaga ēst izvārstu zivs acs graudiņu.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   1770.          Kam visur tumsā ir bai­les, tam jānoplēš no sētas mietiem atlupušas mizas, kūpas jāsadedzina un pelni jāiedzeļ- iekšā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1771.          Ja vakarā izejot pa tum­su ir sevišķas bailes, tad zagļi glūn, jeb ļauni cilvēki domā atrieb­ties.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   BALANDA (Artiplex).
   1772.         Sarīvētas balandas der ie­likt izsutušās vietās.
   ĀrpratļJut — Balanda
   R. Bērziņš, Annenieki.
   BALDRIANS (Valeriana officina-
   lis).
   1773.        Baldrijāņa sakni iemērc brandvlnā un tad to dzeļ1 pret vē­dera sāpēm.
   J. Ilsters.
   1774.  Buldurjānis lietojams pret uzbudinātiem nerviem un kramp­jiem. Augs zaļš jānoplūc un tūliņ jāieliek šņabi, lai pastāv divas ne­dēļas. Kad zināms laiks ir pagājis, tad pēc ēšanas jāiedzej- viena ēda­ma kapote.
   J. Celmainis, Nīca.
   BALLE.
   1775.         Ja meita pirmo reiz aiz­iet uz balli, tad viņai vajaga visā­dā ziņā dancot, jo citādi viņu ne­kad vairs negribēs ņemt dancot.
   / P. Zeltiņa, Rīga.
   1776.          Kad iet uz balli, tad va­jaga četrlapu āboliņu ielikt kurpē, lai dabū vairāk dejot.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   1777.          Kad balli redz sapnī, tad būs bēres.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1778.          Kad iet uz balli, tad ne­drīkst kleitu, kuj-u domā vilkt mu­gurā, likt uz gultas, tad nelūdz dancot.
   A. Broža, Naukšēni.
   BALODIS.
   1779.          Balodis lielījies: ,,Puspū- rii pautu piedēju! Puspūru pautu piedēju." Kad viņam sakot, ka tas puspūru zirgu sūdu piedējis, tad viņš sākot lamāties: „Lai izpūst lava kakla dūka!"
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1780.          Balodis sakot: „Vistai pulks, man divi! Vistai pulks, man divi!"
   H. Skujiņš, Lielvircava.
   1781.          Meža balodis saka: „Vai tu pārnāc!"
   L. Zēberga, Rīga.
   1782.     Balodis rūcot: ū-zu, ū-zu!
   K. Jansons, Trikāta.
   1783.          Balodis sakot: „su-ku- rū!"
   K. Jansons, Plāņi.
   1784.          Balodis rūc: „Laba sieva, laba sieva, laba sieva!"
   I. Johansone, Rīga.
   1785.          Māja, kur baloži rīko sa­vas ligzdas, nekad nedegs.
   P. Jaunzemis, Nīca.
   f
   1786.          Kas tur bolūžus, to sāta nikod nadegs, a ka balūži nu sai- minika skrīn uz cytu ustobu, itei pīzīmēj, ka tam saiminīkam byus Iela nalaime.
   V. Podis, Rēzekne.
   1787.          Kod ustobā īskrīs bolū- dis, itys pīzīmēj, ka tū dīn tu da- buosi prīceigu ziņi.
   V. Podis, Rēzekne.
   1788.          Ja baloži droši nāk pie cilvēkiem, sagaidāmas kāzas.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1789.       Kad balodis pie loga pie­skrien, tad krustmeitu vai krust­dēlu dabūšot.
   A. Kalāce, Durbe.
   1790.          Ja grib burvju mākslu iegūt, tad vajag aprakt dzīvu ba­lodi. Kad tas ir izdarīts, velns tūliņ būs klāt ar melnu grāmatiņu. Tur ir jāpierakstās, un tad var burt, kā vien grib un patīk.
   J. Cinovskis, Snēpele
   1791.          Skrien par muižu, balo­dīt, Sajauc kungu valodiņu: Šodien kungi tiesu spriež Jaunajam bā- liņam.
   LD 31402.
   1792.          Kas neēdis pavasarī pir­mo reiz balodi dzird, to balodis aizpūš: tas cilvēks visu gadu kā balodis pūš.
   K. Jansons, Plāņi.
   1793.          Ja pavasarī neēdis pirmo reizi dzird meža balodi rūcam, tad tas gads būs bēdīgs.
   E. Stīpniece, Vērene.
   1794.          Kad balodis aizpūš, tas guļot slienā.
   K. Jansons, Plāņi.
   1795.          Kad balodis aizbrēc, tad to gadu sirds sāp.
   K. Silings, 1832. g., Tirza.
   1796.          Ja baloži vakarā vēlu skraida, tad rītā būs slikts laiks. [Sal. vārnas.]
   V. Bērziņa, Priekule.
   BALSS.
   1797.          Skan balsiņis rītā agrī, Skan bez saules vakarā, Dienvidū neskanēja, Tad bitīte ābolā (ziedos gāja).
   B.
   1798.          Kad kādu troksni var tā­lu dzirdēt, tad gaidāms slikts laiks.
   E. Šneiders, Alūksne.
   1799.          Ja rudens laikā var tālu dzirdēt, tad laiks būs labs.
   A. Aizsils, Veckalsnava.
   1800.          Ja skaņa nāk no zieme­ļiem, tad būs labs laiks, bet ja no dienvidiem, tad slikts.
   S. Kažoka, Lubāna.
   BALTAIS JAKUPS.
   1801.          Kad vecām sieviņām pra­sa, vai viņas vēl domā precēties, tad viņas mēdz atbildēt: „Mani jau precēs Baltais Jākups (nāve)."
   P. §., Skaista.
   BALTĀ MĀTĪTE.
   1802.          Mazus bērnus mēdz bai-^ dīt ar vārdiem: „Nāks baltā mātīte no meža." [Sal. būzēlis, ummaks.]
   P. 5., Rauna.
   BALTĀ SVĒTDIENA.
   1803.          Baltā svētdiena ir Liel­dienas atsvēte.
   Lenca sprediķu grāmat., 1764. 762.
   1804.          Baltā svētdiena ir pirmā svētdiena pēc Lieldienas, un latga­lieši to sauc arī Lieldienas atsvēti.
   B. Eriņa, Latgale.
   BAĻĶIS.
   1805.          Baļķi ēku celšanai esot jācērtot decembrī, kad tiekot jauns mēnesis, tad baļķi esot varen stip­ri un neplaisājot.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   1806.          Būvkoki, lai nepūtu, jā­cērt jaunā mēnesī.
   A. Mencis, Puikule.
   1807.          Baļķi ēku celšanai jācērt: skuju koki jaunā mēnesī, lapu ko­ki vecā mēnesī. Tad ēkas ir siltas un ķirpji nemetas.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1808.          Baļķus un malku cērt pil­nā mēnesī, tad tārpi un koļi viņu neēd.
   E. Aleiņikovs, Pociems.
   1809.          Baļķi jālaiž jaunā mēne­sī pret ziemeļiem.
   Balodis — Baļķis
   E. Laime, Tirza.
   1810.          Būvkokus no kājas nolai­žot, nozāģējot, nedrīkstot tos no­laist gafām pār zemi (no rītiem uz vakariem), bet šķērsu, lai tie nesa­plaisā: no ziemeļiem uz dienvi­diem.
   J. Jansons, Plāņi.
   1811.          Istabai baļķus cērtot, pir­mais jālaiž pret ziemeļiem, lai ne­pūst.
   E. Medene, Meirāni.
   1812.          Būvei pirmo baļķi vajag gāzt pret vēju, tad baļķi nesprēgā.
   P. Lapiņš, Vecpiebalga.
   1813.          Tāda priede, kupai visi zari iet uz augšu, neder par baļķi,
   , jo tāda ēka nodegs.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Baldone.
   1814.          Tādu baļķi, kam ir divi serdes, nedrīkst ēkā iebūvēt, jo tā­dā kq>kā spej- pērkons.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1815.          Ja baļķam ir brūngana švīka galā, tad tas neder būvēs, jo no lāda baļķa metas brants.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   1816.          Mājas celšanai pirmais baļķis jāved ar tievgali pa priekšu no meža ārā: „tad mājā pērkons nespers."
   A. Zālīte, Bērzpils.
   1817.          Ja baļķi apcērtot met /.ibiņus, tad to baļķi ēkā neiebūvē, jo citādi ēka nodegšot.
   No A. Bīlenšteina rokr. Cirītis, Rīga.
   1818.          Ja būvkoku cērtot, no cirvja izlec dzirkstele, tad tā koka nevar mājā būvēt, jo tai mājā ie­sperot pērkons.
   J. Kladnieks, Lubāna.
   1819. Ja baļķus tēšot, no kāda baļķa izšķeļas uguns, tad tā māja nodeg, kufā baļķis ielikts.
   Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
   l|20. Ja baļķus mizojot cirvis met uguni, tad māja degs.
   E. Zirnītis, Lubāna.
   Baļķis sapnī.
   1821.          Kad sapnī baļķus ved un jaunu māju taisa, tad būs jāved kāds mironis.
   Āronu Matīss no vecas mā­miņas, Bērzaune.
   1822.          Kas sapnī baļķi ved, tam drīz būs jāved līķis.
   J. Dāvids, Biksere.
   1823.          Ja sapnī baļķi ved, tad būs mirons jāved.
   P. Š., Rauna. J. Jurjāns, Jaungulbene.
   1824.          Ja sapnī baļķus ved, būs zārks jāved.
   A. Biša, Rencēni.
   1825.          Ja sapnī ved baļķus, tad drīzi būs zārks jāved.
   A. Aizsils, Prauliena.
   1826.          Kad sapnī cērt baļķi, tad kāds tuvinieks mirs.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   1827.          Ja sapni redz baļķi, tad kādam būs jāmirst.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   BANTES TĀRPS.
   1828.           Bantes tārps ir izdze­nams, ja apēd 25 lielo gurķu sēk­las.
   111
   UnIĻis Bantes tārpa
   L. Bičole, Zaļenieki
   1829.     [Piņķa draudzei zemnieki teic, ka] paši skaidri zinot, ka [ban­tes tārps] atronoties iekš vimbām. [Tas] vēl tad dzīvs un spirgts pa­liekot, kad vimbas jau izvārītas … Līdz ar ēdienu [viņš] cilvēkam ie­ejot vēderā, no kurienes tad vairs nenākot ārā… Ticam gan, ka dakteri arī dažreiz ko labu mācī­tos no zemniekiem, kad tik to da­būtu zināt, ko tie jau visu izdomā­juši.
   Latviešu draugs, 1840. 5.
   BAŠĶU DIENA (20. janv.).
   1830.    Divas dienas pēcāk [pēc Tanīsa dienas] nāk Vābiāns un Zebastiāns, ko Bašķu dienu sau­cam, un tā ar lielām sargāšanām un glabāšanām priekš govīm top zvinēta; kas to cieti nesargās, tam govis visas aizies postā.
   „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV. 1852. Kolkas jūrmala.
   1831.     Bašķu dienu (govu dienu) nosvinēja kā svētdienu. Iesūtītājs izskaidro, ka šī diena bijusi starp Ziemassvētkiem un Pelnu dienu, bet īsti kad, to izzināt tam neesot izdevies.
   K. Graudiņš, Stende.
   1832.     Vadža - Bastjāņa dienā (19. janv.) kokos kāpj sula.
   17. gads. J. Juškevičs. B. Z. II. pielikums, 1933. 274.
   1833.     Bašķu dienā jāgādā labi par lopiem, un arī ar zirgiem tad nav nekur jābrauc.
   A. Vaskis, Tukums.
   BAUŠĻAKS.
   1834.     Zirgiem baušļaku var iz­dziedēt, iedodot tiem varžu kurku­ļus un priežu kosu novārījumu.
   1 ļ 2 Bantes tārps
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1835.     Ja negrib, lai zirgam pie­metas baušlaks, tad sabrauktam nevar auzu dot. Bet ja sabrauk­tam dod auzas, tad jāaiztur zirga rīklē pirmais kumoss, lai to zirgs nenorij dzīvu.
   A. Aizsils, Vietalva.
   1836.     Kad zirgam baušļaks ce­ļas, tad vajaga sagriezt vērmeles un iedot līdz ar auzām.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   1837.     Zirgam baušļagu var iz­dzīt ar cilvēka mīzaliem.
   A. Aizsils, Bērzaune.
   BAUŠĻI.
   1838.     Ērgļos daudzināti šādi baušļi: 1. Kaltiņš kulītē. 2. Kazai divi ragi. 3. Podiņam trīs kājas. 4. Govij četri pupi. 5. Rokai pieci pirksti. 6. Pakavam sešas naglas. 7. Sietiņam septiņas zviegznes. 8. Zviedru mārkai astuņi graši. 9. Rīgā un Cēsīs zvana ar deviņi pulksteni. 10. Dievs staigā gar oss malu, salmu cepure galvā. Ko Dievs grib, to dara.
   J. Rubenis, Ērgli.
   Pirmie pieci arī Raunā pa­zīstami.
   P. Š„ Rauna.
   1839.     Desmit baušļi skan tā: Pirmais bauslis: Kaltiņš kulītē. Ot­rais bauslis: Kazai divi ragi. Tre­šais bauslis: Bērnu podiņš uz trim kājām. Ceturtais bauslis: Govei četri ciči. Piektais bauslis: Rokai pieci pirksti.
   A. Skruze, Saikava.
   BAZNĪCA.
   1840.     Kad būvē baznīcu, tad tā bieži pa nakti sabrūk, bet kad lielo baznīcas durvju labā pusē ie­mūrē dzīvu cilvēku, tad viņa ne­sabrūk.
   — Baznīca
   A. Jaunzeme, Rīga.
   1841.          Kad baznīcu ceļot, tad mūrī esot jāiemūrējot viens dzīvs cilvēks; savādi velis pa nakti visu noārdot, ko cilvēki uzceļot par dienu.
   T. Ziemele, Smiltene.
   1842.          Jaunu baznīcu ceļot tornī jāiemūrē Jzīvs cilvēks, lai dzies­mas labāki atskanētu.
   A. Dragone, Palsmane.
   1843.          Katra baznīca prasot vie­nu upuri.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   1844.          Kur jaunu baznīcu iesvē­tī, tur tanī dienā kāds mirst.
   M. Igaune, Galgauska.
   1845.          Vecās baznīcās varot vis­labāk aizlūgt par mājas svētību pret burvju un raganu pesteļiem.
   Balss, 1870. 23.
   1846.          Kad iet uz baznīcu un nāk pretī melns kaķis, tad ir liela laime.
   A. Biedriņa, Rīga.
   1847.          Ja iesāk iet uz baznīcu, nevar nākt atpakaļ; ja nāk atpa­kaļ, tad tajā vietā baznīcā sēžot velns.
   E. Pļaviņa, Koknese.
   1848.          Uz baznīcu ejot nedrīkst atpakaļ skatīties, tad nebūs labi.
   E. Linge, Salaspils.
   1849.          Uz baznīcu braucot, ne­vajaga pieminēt vellu, jo citādi velis sēžot baznīcā blak-as.
   Corbiks, Kroņa-Vircava.
   1850.          Baznīcā ejot vajag pa­ņemt ābolus kabatā un tos pār­nest bērniem, tad tiem viegli iemā­cīties pātarus.
   M. Valdmane, Zaļā muiža.
   1851.          Ja kāpj pār baznīcas val­ni, rādās miroņi sapnī.
   A. Šķērē, Skaistkalne.
   1852.          Baznīcas zvans sakot: „Ļaudis nāciet, ļaudis nāciet, Kungs nāk."
   K. Skujiņš, Lielvircava.
   1853.          Baznīcas zvani skan: „Vecais brauc, vecais brauc. Grūd ellē, grūd ellē! Bajarītis miris. Ku liks mantu, Ku liks mantu! Grūd ellē, gnīd ellē!"
   L. Žagata, Liepājas Krūtc.
   1854.          Baznīcas zvani zvana: „Teļi laukā, velns ellē."
   L. Zēberga, Jelgavas apr.
   1855.          Bērns ir jānes baznīcā, kad no kanceles sauc viņa vārdu, tad esot gudrs un apķērīgs.
   G. Pols, no Mežotnes nespēj­niekiem.
   1856.          Ja baznīcā galvu sit pret kanceli, tad būs gudrs.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   1857.          Jaunai meitai baznīcā ejot, jāiet vīriešu pusē, lai ātrāk tiek pie vīra.
   M. Biša, Vijciems.
   1858.          Svešā baznīcā ejot, trīs domas jādomā, jo tad tās piepil­dās.
   K. Jansons, Plāņi.
   1859.          Ja pirmo reizi ieiet kādā jaunā baznīcā, tad vajaga kaut ko vēlēties, un vēlēšanās piepildās.
   V. Priedīte, Mālpils.
   1860.          Ejot jaunā baznīcā var vēlēties, un vēlēšanās piepildās.
   Teic. 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
   1861.          .Iii grib, lai piepildās vē- IcAnnās, tad jāiet lielo piektu krie­vu bnznlcā, 3 reiz jāpārmet krusts nu jāiededzina svecīte.
   Teic. 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
   1862.       Baznīcā nedrīkst ne smiet, ne snaust, jo tādus velis uzrakstot uz teļādas, lai pastarā dienā so­dītu. [Sal. velns.]
   G. Pols, Raldone.
   1863.          Ja baznīcā snaužot, tad velns uz teļādas pierakstot.
   E. Abole, Vijciems.
   1864.          Baznīcā nevajag snaust, jo snaudējus velns pieraksta uz vērša ādas.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   1865.          Ja baznīcā snauž, tad sa­vu dvēseli velnam pārdod.
   K. Corbiks, Ezere.
   1866.          Kas baznīcā kādu, kas snauž, uzmodina, miedzīgs paliek.
   K. Jansons, Plāņi.
   1867.          Kad baznīcā snauž vai smejas, tad velns pieraksta savā grāmatā.
   V. Eglīte, Rīga.
   1868.          Ja baznīcā kāds smejas, tad velis to ierakstot savā grāmatā.
   A. Korsaks, Ezere.
   1869.          Ja baznīcā smejas, tad velnu redz.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1870.          Kas baznīcā smejas, jeb žāvājas, to velns pieraksta.
   K. Matisons, Talsi.
   1871.          Kas baznīcā guļ, tam velns pie deguna tura miega zāles.
   K. Jansons, Plāņi.
   1872.          Kad mājās pa baznīcas laiku guļ, tad baznīcā nāk miegs.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   1873.          Kas baznīcā apkārt ska­tās, tam stāv velns aiz muguras.
   K. Jansons, Plāņi.
   1874.          Ja baznīcā apkārt ska­tās, velns pieraksta uz teļādas.
   A. Rudītis, Jaunpiebalga.
   1875.          Kas baznīcā skatās atpa­kaļ, to velns pieraksta.
   A. Sķēre, Jaunsaule.
   1876.          Baznīcā nedrīkst atpakaļ skatīties; cik reizes skatās atpakaļ, tik velns ieraksta savā grāmatā.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   1877.          Ja kāds baznīcā apbez- das, tas pieder velnam.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   1878.          Ja baznīcā par kaut ko brīnās, tad pašam tas jāpiedzīvo.
   A. Edelmanis, Raņķi.
   1879.          Ja baznīcā saliecas sve­ces krustim, tad būs kaj-š.
   F. Valdmans, Virbi.
   1880.          Ja baznīcā skatās caur tādu zirņu pāksti, kuj-ā deviņi graudi, tad redz raganas dancojam.
   A. L.-Puškaitis.
   1881.          Sprediķa laikā vajag ska­tīties caur gredzenu, tad var ra­ganas redzēt.
   E. Priediņa, Renda.
   1882.          Ja baznīcā sprediķa lai­kā skatās caur deviņi graudi zirņa pāksti, tad var redzēt mācītāja dvēseli.
   E. Priediņa, Renda.
   INN3. I'ie^ baznīcas nevajaga svešam cilvēkam dot roku, tad ai­las neizdodas.
   M. Freiberge, Talsi.
   1881. Baznīcas tornī kāpjot, paliek klibs.
   K. Jansons, Mazsalaca.
   1885. Kad pirmo reiz baznīcas lomi kāpj, tad uz trepēm jāmet lulds zieds, lai galva nereibtu.
   P. Š., Umurga.
   ^HhKti),,
   I 88C>. Kod bazneicā aizzvona D\ mis, ka jū niķos naaizkar, tod vaeiji |auds stuosta, ka tuos baz- nelevs bazneickungs dreiži nū- mlrrji.
   V. Podis, Rēzekne.
   )
   I 887. Ja baznīca paiet zem r.vuuu ar kādu vainu, tad nesa- d/isi Veci ļaudis saka: „Tad pie- /vanii."
   A. Zvejniece, Piebalga.
   j 1888. Baznīcā iekšā zvanot zir­giem iislri jārauj, lai makšķerē la- bllki zivis ķertos.
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
   I889. No baznīcas jāiet tūliņ līnijas, lai pāTnestu svētību.
   E. Lieknēja, Rīga.
   1800. Ja pārbrauc no baznīcas un seias laukumā zirgs kārpot ar kāju, lad tai sētā kāds miršot.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   18111 Tādās vietās, kur senāk bijusi baznīca jeb lūgšanas nams, lai mi vairs drupas nebūtu atliku- i I ieldienās dzird zemē zva- 11 f 1111.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1892.          Ja sapnī iet baznīcā die­vu lūgt vai redz mācītāju, tad būs pie tiesas jāiet.
   L. Ozole, Rīga.
   1893.          Ja sapnī ir baznīcā, tad būs jāiet pie tiesas.
   K. Jansons, Plāņi.
   1894.          Ja sapnī esi baznīcā, tad jāiet pie tiesām.
   A. Aizsils, Lubāna.
   1895.            Ja sapnī baznīcā Dievu «lūdz, tad būs tiesas darīšanas.
   M. Zaube, Rīga.
   1896.          Iešana pa sapņiem baz­nīcā nozīmē iešanu pie tiesas. Kad baznīcā vai skolā dzied un dzie­dot jūk, tad uzsāktajā prāvā būs jukšana vai neizdošanās.
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   1897.         Uz baznīcu ejot no rīta nedrīkst nekā ēst, jo tad nevar Dievu pielūgt.
   L. Pogule, Galarta.
   1898.          Ja sapnī iet baznīcā, tad pie tiesas jāiet.
   A. Aizsils, Prauliena.
   1899.          Ja sapnī iet baznīcā, tad būs bāršanās.
   . A. Aizsils, Kalsnava.
   1900.          Kad pa sapņiem iet baz­nīcā, tad būs bēres.
   I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
   1901.          Ja pa sapņiem ir baznī­cā, tad kāds radinieks mirs.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Piltene.
   8*
   BAZNĪCKUNGS.
   1902.     Kad baznīckungs baznīcā runā, tad vajaga kāsēt, lai labi rā­ceņi augtu.
   J. Rečs, Silajāņi.
   BĀBA.
   1903.     Bērniem stāstot, ka ūde­ņos Bāba dzīvojot. Parasti esot bai­dījuši: „Neej pie akas, Bāba ie­raus!" [Sal. Depis, Bubulis.]
   P. š„ Rīga.
   BĀBELES TORNIS.
   1904.     Bābeles torni ceļot akmi- ni bijuši tik viegli kā pūpēži. Tor­nis jau bijis tik augsts, ka dzirdē­juši eņģeļus dziedam.
   K. Jansons, Plāņi.
   1905.     Pie Bābeles torņa saplē­sušies krievs ar igauni: krievs at­rāvis igauņam kreklam krūtis, bet igaunis izrāvis krievam kreklu no biksēm.
   K. Jansons, Plāņi.
   BĀRBALAS DIENA (4. dec.).
   116
   1906.    Trīs nedēļas priekš Zie­mas svētkiem ir Bārbes, jeb, kā pie mums saka, Bārbanas diena, to svētī (svin) aitām par labu. Ja mājās kas kādu strādājamu rīku aizkar, tad tas top nolādēts un no mājām aizdzīts, bet mežā gan va­rot strādāt. Pavisam tas top sar­gāts un liegts, ka kāds tanī dienā diemžēl ko nebaksta un nešuj, jo tas sevim dikti kaitot. Kad kāds jo prātīgs, ticīgs cilvēks grib pār­runāt, ka tas nieki, tad sauc un brēc un stāsta, ka tas un tas pērn tanī dienā zeķes lāpījis, un kas par nelaimi viņam notikusi! Visi jēri stulbi piedzimuši, un vēl šā­das un tādas kļūdas pie aitām ga­dījušās.
   „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām", Kolkas jūr­mala. IV. 1852. Aizliegts izd.
   1907.          Bārbas diena jānosvētī, lai aitas labi padotos. Tad nedrīkst ne šūt, nedz ar adatu vai citu asu ieroci ko bakstīt, zeķes vai cimdus lāpīt.
   Aizkrācnieks, Tirza.
   1908.         Bārbaliņas dienā (4. dec.) aitas jācērpj, lai tām augtu laba kupla vilna.
   K. Jansons, Plāņi.
   1909.          Barbarā jāvāra kluči, lai jēri nāk kā kluči.
   E. Bērziņa, Mārsnēni.
   1910.       Barbarā vāra klučus (klim­pas), lai aitām jēri būtu kā kluči.
   L. Kļaviņa, Liepas pag.
   1911.            Bārbalas, dienā klimpas pa divām reizē mutē jāņem, lai jē­ri pārās nāk.
   K. Jansons, Plāņi.
   1912.         Bārbales jeb ķekatas jeb aitu dienu svētīja kā govju die­nu. Gani tad tupus lēkāja pa ista­bas klonu, sita pie tam ar rokām pa reizei pie ceļiem, pie sāniem un pie galvas un teica:
   „Strumpi mani jēriņi,
   Strump' kazlēniņi;
   Es pats strumpāju ķekatu vakaru."
   K. Graudiņš, Stende.
   BĀRDA.
   1913.         Lai ūsas labāk augtu, tad uz virslūpas ir jāsmērē medus, bet zem virslūpas ir jāsmērē cāļa mēsli.
   Baznīckungs — Bārda
   J. Brūnis, Dzērbene.
   15)14.' Bārdu un ūsas varot iz­audzināt lielas, kad bieži mazgā­jot ar suņu pienu.
   Etn. I, 1891. 160. Liepājas apkārtne.
   1915.          Bārdu un ūsas var uzau­dzināt, ja bieži mazgā ar suņu pie­nu.
   J. A. Jansons, Gaujiena.
   1916.          Poļu dumpja laikā esot latviešiem aizliegts bārdu audzēt.
   K. Jansons, Plāņi.
   1917.             Cilvēks, kam sarkana barda, esot cēlies no Jeruzālemes /ala mana dievnama dedzinātāju pēcnācējiem.
   J. Jansons, Plāņi.
   1918.         Vīrieši ar sarkanu bārdu ir viltīgi.
   A. Biša, Rencēni.
   1919.         Vīrietis ar sarkanu bārdu Ir viltīgs cilvēks.
   L. Seržante, Aloja.
   1920.         Kam cieta bārda, tas esot diisinig.'/ (sal. mati).
   K. Jansons, Plāņi.
   11121. Kuram ir liela bārda, to neviens nemīl.
   K. Lielozols, Nīca.
   1922. Kam bārdai kreisā puse Ka raka par labo pusi, tam sieva gadīsies vecāka par pašu.
   K. Jansons, Plāņi.
   192.1. Kam bārda vai mati sa- cirksinjas, to slepeni kāds mīlē.
   K. Jansons, Plāņi.
   19VI Marda jādzen jaunā mē­nesi, lai augtu biezāka un kuplā­ku.
   K. Corbiks, Tukums.
   Barda sapnī.
   1925.         Liela bārda sapinīs nozī­mē bagātību.
   K. Jansons, Plāņi.
   1926.          Kad sapnī redz sev garu bārdu, tad ies labi.
   A. Račevskis, Jaunpiebalgu.
   1927.         Ja pa sapinim redz sev lielu bārdu, tad būs laime. [Snl. mati.]
   P. Š„ Rauna.
   1928.         Ja sapnī pats sev bārdu nodzen, tad tiks apzagts, bet ja ot­ram dod bārdu nodzīt, tad tiks ap­vilts.
   J. Kriķis, Starti.
   BEBRAKĀRKLS (Solanum dulc-
   amara).
   1929.         Judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvos pūlīšos kā ogu- mētru krūmiņi; viņu mazās lapi­ņas izskatās kā zaķu austiņas. Kārkliņus izžaudētus dzer kā tēju, kad saskausts, kad vidus vaina; savārītus dzer iekšā, kad uziet uz nelabām pēdām. (Tādā vietā cil­vēku sajem aukstumi, tāda pūsmu kā viesulis.) Notikumiem viņi par daudz labi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   1930.         Ja ar bebrakārklu zobus baksta, tad zobi izbirst. [Sal. zel- tenājs, kazinājs.]
   K. Jansons, Plāņi.
   1931.         Bebru kārklus lifile pret zobu sāpēm.
   J. Ilsters.
   1931a. Sarīvēti bebru kārklu kā­tiņi der pret zobu sāpēm.
   11/
   Mlrdn — lirbrakārkls
   R. Bērziņš, Annenieki.
   1932.     Bebru kārkli jāsagriež smalki un jāliek pie tabakas, tad tā jauki ožot un dodot patīkamus dūmus.
   Etn. I, 1891. 109, Jaunsesava.
   1933.         Bebru kārklus dod suti­nātus govīm pret asins sērgu.
   S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.
   1934.       Latvieši lieto bebru kārklu pret klepu.
   E. Birzmanis, Latv. ārstn. stādi, 1897.
   1934a. Pret kāsu dzej- bebra- kārkla novārījumu un kaltētu liek to ari pīpē.
   P. Š„ Rauna.
   BEBRA PAUTI.
   1935. Bebra pauti (stādi) jādze- pot sievietēm mēnešreizēs.
   K. Jansons, Plāņi.
   BEDRE.
   1936.    Kad bērni mājas tūlumā bedres rok, tad saka, ka viņi kapus rokot. Saka arī tā: „Nerokait nu tēvam un mātei bedres (kapus)!'"
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   1937.   Ja pie mājām kādreiz pa­rādās kāda bedre, kuļ-u neviens nav ar nolūku radījis, bet pati no sevis cēlusies, tad kādam no tās mājas būšot jāmirstot.
   P. Eglīte, Priekuļi.
   Bedre sapnī.
   1938.   Ja pa sapņiem jārok bed­re, ta tas ir nāvē.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   BEKAS.
   1939.         Beka, uz kuj-as esot kri­tusi cilvēka acs (cilvēks to redzē­jis), vairs neaugot.
   K. Gailis, Ventspils.
   1940.        Ja mežā apskata beku, tad viņa vairs neaug, bet sakalst.
   M. Irbe, Alūksne. P. Š., Rauna.
   1941.        Jo sēnīs ejūt satiksi sīvīti, niko napīlasīsi (nasalūbs), bet jo veirlti — lūbsīs.
   J. Vylcāns, Vārkava.
   1942.        Kad barvika, tārpu saēsta, sakrītot, tad tā sakot: ,,Audz bēr­ziņi, audz ozoliņi, nu mana galviņa kukuru pļeks."
   K. Skujiņš, Lielvircava.
   BEKU LIETUS.
   1943.         Kad nakti līst lietus un zibiņo, bet nav pērkoņa, tad bekas un sēnes sēj, jo tas ir beku lietus.
   E. Zommere, Rauna.
   BEŅĶIS.
   1944.        Beņķīti nedrīkst glabāt ar kājām uz augšu, jo tad Dieviņš nev nāk istabā.
   A. Užāne, Skujene.
   1945.         Ja nejauši apgāž ķeblīti un atstāj ar kājām uz augšu, būs nelaime.
   J, Fleišers, Skrunda.
   1946.        Ja kraģītis nokrīt atpakaļ, tad jāsteidzas uzcelt to uz kājām. Ja tanī laikā tautā dzimst ķāda meitiņa, tad tā paliekot netikle, ja zēns, tad netiklis.
   G. Pols, Vecgulbene.
   1947.         Kod cylvāks sāstas uz benča un benčs nūsalaužas, itei pī­zīmēj, ka tys cvlvāks vysu tū dīnu byus skumeigs.
   118 llcbrakārkls — Iieņķis
   V. Podis, Rēzekne.
   1948.     Kam bērēs uz beņķa sē­dot beņķaui kāja nolūst, tas drīz mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   BERZUMI. N
   1949.      Berzuma ķepa taisīta no cietas rudzu maizes. Maizi sagrie­zuši mazos gabaliņos un uzlējuši saldu vai rūgušu pienu. Maziem bērniem devuši berzumus ar saldu krējumu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   BEZDELĪGA.
   I. Bezdelīgas dziesma.
   1950.   Bezdelīga dzied šādu dzies­mu: „Kamēr māte viesus vada, tik­mēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu cirks!"
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1951.    Kā vien bezdelīga uzlaižas uz jumta spāres, tā tūlītās dzied: „Kamēr meitas pirtī pej-as, tikmēr puiši gaļu cep, iztek tauki — švīrkst!"
   Jl H. Skujfņš, Rauza.
   1952.    Bezdelīgai esot tāda dzies­ma: ,,Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu, čirkst!"
   P. Āboltiņš, Aumeisteri.
   1953.    Bezdelīga dziedot tā: „Ka- mēr puiši pirtī pepas, tikmēr mei­tas namā gaļu cep, izcep, apēd, švīkst!"
   S. Priedīte, Aumeisteri.
   1954.   Bezdelīga dziedot tā: „Pui- ši pirtī pepas, meitas namā pienu silda, vidžu, vidžu, vīkš!"
   Beņķis —
   K. Mežulis, Bilska.
   1955.         Bezdelīgas dziesma ir šā­da: „Koļei puiši pērtī, meitys gaļu apēde. Ka tu mane naticēji, nū- grīz munu daguneņu, šnirkš."
   M. Navenickis, Zasa.
   1956.          Bezdelīga saka: „Gani pulka ēd, gani pulka ēd, pārdzī­dami ēd, aizdzīdami ēd, vēl maizi ņem līdz."
   L. Zēberga, Rīga.
   1957.         Bezdelīga, pavasari atlai­dusies, dzied: „Rudeni aizgāju, at­stāju pilnu klēti rudzu, miežu, pa­vasari atnācu — tukš."
   K. Preiss, Vecgulbene.
   1958.        Bezdelīga ar kaķi esot sen jau ienaidā. Sazini nu kāpēc … Reiz kaķis gājis pa pagalmu un kā šo bezdelīga pamanīsi, tā tūlī­tās kaķam pa ausi un kliedz: „Kur žīds! kur žīds!"
   H. Skujiņš, Rauza.
   1959.       Kad bezdelīga ieraugot ka­ķi, tad tā skrienot tuvu gar kaķi, mēģinādama tam iesist, un saucot: „Tu žīds, tu žīds!" Kamēr kaķis
   ' to noķepot un apēdot.
   K. Skujiņš, Lielvircava.
   1960.        Kad bezdelīga kaķi ierau­got, tad tā sakot: „Tu žīds, tu žīds!"
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   1961.       Bezdelīga kad kaķi redzot, tad sakot: „Ku ciris!"
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   II. Bezdelīga.
   1962. Bezdelīgas nekad neēd ba­rību virs zemes, vienīgi gaisā.
   Bezdelīga \ 19
   A. Vaskis, Tukums.
   1963.        Kad bezdelīgas pirmo reiz parādās uz jumta pavasarī, tad ļaudis sāk gulēt dienasvidu.
   E. Kreicberga, Skrunda.
   1964.        Kad bezdelīga pārskrējusi, tad dod launagu. [Sal. dzērve.]
   J. Ķikuts, Nīca.
   1965.        Priekš bezdelīgu pārlaiša­nās ir trīs aukstas dienas.
   K. Lielozols, Nīca.
   1966.        Kad pirmo reizi redz bez­delīgu un ir balta mute, tad visu gadu ir balta mute.
   K. Lielozols, Nīca,
   1967.        Pirmo bezdelīgu ieraugot, jānomazgājas pienā, tad būs balts.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1968.         Kad pirmo reiz redz bez­delīgu, tad jāvārtās augšu pēdu, lai mugura nesāp.
   V. Spandegs, Pociems.
   1969.        Kad bezdelīgu pirmo reizi redzot, tad vajagot mest kūleni, lai būtu veselīgs.
   A. Krūmiņa, Smiltene.
   1970.          Ja pirmo reizi pavasarī bezdelīgu redz, tad naudas maks jākrata gaisā, lai daudz naudas būtu.
   V. Duka, Vidzeme.
   1971.        Kad pavasarī pirmo reizi redz bezdelīgu, tad jāpiesit pie naudas maka, lai visā gadā nauda netrūktu. [Sal. dzeguze.]
   E. Ozoliņa, Zentene.
   1972.        Kad pavasarī pirmo reizi redz bezdelīgu, tad jāapgriežas trīs reizes uz papēža riņķī, lai tai gadā būtu čakls.
   E. Ozoliņa, Zentene.
   1973.        Ja mājā dzīvo bezdelīgas, tad mājas ļaudīm labi klājas.
   A. Aizsils, Zilupe.
   1974.       Ja bezdelīga pie kādas mā­jas taisa lizdu, tad būs laime.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1975.         Mājās, kur bezdelīgas sa­vus perekļus taisa, pērkons nespep.
   A. Užāne, Skujene.
   1976.        Ja bezdelīga dzīvo pie mā­jas, tad mājā pērkons nespep.
   E. Lācis, Tirza.
   1977.        Bezdelīgu ligzdas nedrīkst postīt, citādi pērkons mājās ie­spers. [Sal. stārks.]
   V. Kalniņa, Mārsnēni.
   1978.         Ja ap kādu māju bezde­līgas būvē savas ligzdas, tad tā māja ir pasargāta no ugunsgrēka. [Sal. stārks.]
   V. Miķelans, Slate.
   1979.         Kad bezdelīgām ligzdus izposta, tad mājas deg.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   1980.        Ja kādās mājās bezdelīgas netaisa savus pērkļus, tad to māju ir laime atstājusi.
   M. Zālīte, Jumurda.
   1981.         Kad bezdelīgām izposta lizdas, tad tanī gadā mājas degot.
   K. Streidiņš, Veļķi.
   1982.         Kas izčamda bezdelīgas pērkli, tam bezdelīga apbezd ģīmi, kas tad apmetas ar tetepa raibu­miem. [Sal. putni.]
   P. Š., Rauna.
   1983.         Bērniem nava bezdelīgas jāgrūž, jo tad seja paliek ar vasa­ras raibumiem.
   S. Kažoka, Lubāna.
   1984.        Bezdelīgu ligzdas nedrīkst postīt, tad postītāja sejs noklājas bezdelīgu raibumiem.
   M. Zariņa, Ogresgals.
   1985.         Kas postīs bezdelīgu pe- rekļus, tam vasaru sametīsies daudz tetepa raibumu uz sejas.
   V. Slaidiņa, Drusti.
   1986.        Ja bezdelīgas čurās izgrūž, tad metas tetepa raibumi (čurās).
   E. Laime, Tirza.
   1987.         Ja izposta bezdelīgas lig­zdu, tad seja paliek čuraina.
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   1988.            Kas izposta bezdelīgu pērkli, tam bezdelīgu raibumi me­tas uz sejas.
   J. Rinkuss, Prauliena.
   1989.         Ja izgrūž bezdelīgu pe- rekli, tad ģīmis pārklājas ar rai­bumiem.
   0. Darbiņš, Birži.
   1990.         Ja bezdelīgai izposta lig­zdu, tad ģīmis paliek ar planku­miem.
   E. Lācis, Tirza.
   1991.        Kam vasaras raibumi, tie izpostījuši bezdelīgas ligzdiņu.
   K. Corbiks, Jelgava.
   1992.       Kas bezdelīgu perekļus ār­du, tam būs raiba mute.
   I. Indāns, Gārsene.
   1993.            Ja izgrūž bezdelīgas p< i kli, tad deguna un mēles gals pnlick raibs.
   J. Apsalons, Sērpils.
   1094. Ja kas izjauks bezdelīgu perēkli, vaigs tam paliks raibs.
   T. Beča, Preiļi.
   1995.       Kas jauc bezdelīgu ligzdas, tam seja paliek raiba. Lai izār­stētu no bezdelīgas raibumiem se­ju, tad pavasari, kad redzi pirmo reizi bezdelīgu, ir jāapslacina seja ar ūdeni vai siekalām, un seja būs tīra.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   1996.          Kad pirmo reiz ierauga bezdelīgu, tad uz kreisās kājas pa­pēža trīs reizes jāapgriežas. Ar to zemi, kur papēdis bij virsū, jāno­rīvē seja, lai noietu vasaras rai­bumi.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   1997.        Ja bezdelīgas agri atlaižas, tad būs laimīgs gads.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   1998.          Ja bezdelīga uzlaižas uz loga rūts, tad vēstule gaidāma.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   1999.         Bezdelīga ieskrien istabā pret mironi.
   A. Cirsis, Kalupe.
   2000.         Ja bezdelīga ieskrien mā­jas logā, tad tur būs mirons.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   2001.         Kad bezdelīga ielaižas is­tabā pa logu, tad dabon nāves vēsti jeb bēdīgu vēsti.
   Z. Sēle, Brasa.
   2002.        Kad bezdelīgas pūļos grie­žas, tad jāsēj rudzi, jo tiem tad lie­las un smagas vārpas.
   F. Gruzīte, Lubāna.
   III. Bezdelīgas sakars ar govīm.
   2003.         Ja bezdelīga izskrej govij pa vēdera apakšu, tad tesmens sa- pamst.
   K. Lielozols, Nīca.
   2004.          Ja bezdelīga laizdamās piesitas govij pie tesmeņa, tad pa­liek sarkans piens.
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   2005.        Ja bezdelīga izskrien govij caur vēderu, tad govs dod asinainu pienu.
   A. Broža, Naukšēni.
   2006.        Ja bezdelīga izskrien caur govs kājām, tad govij nāk asinains piens.
   P. Š., Rīga.
   2007.         Ja bezdelīga izskrien go­vij caur pavēderi, govij piens būs asinains.
   V. Bērziņa, Priekules pag. Liepājas apr.
   2008.        Ja bezdelīga izlaižas govij caur vēderapakšu, tad no govs 3 reiz slauc asinis.
   M. Ābele, Jaunjelgava.
   2009.         Ja bezdelīga skrejot pie­sitas pie govs tesmeņa, tad piena vietā izslauc asinis.
   M. Irbe, Alūksne.
   2010.        Ja bezdelīga izlaižas govij caur kājstarpi un piesitas pie kāda pupa, tad tanī pupā būs sarkans piens.
   K. Jansons, Plāņi.
   2011.        Ja kādreiz govis dod sar­kanu pienu, tad tur vainīga bezde­līga, kas izskrējusi govīm caur kā­jām.
   A. Ansone, Skrunda.
   2012.          Ja no govs slauc asinis, tad bezdelīga ir izlaidusies govij caur vēderapakšu.
   E. Bukava, Smārde.
   2013.          Ja govij caur kājām iz­skrien bezdelīga, tad govs dos ma­zāk piena.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   2014.        Ja bezdelīga izskrej govij caur tesmeni, tad piens pa­liek asinaiņi strūklains. Lai tas paliktu atkal tīrs, tad jāslauc krus­teniski.
   E. Kampare, Skrunda.
   2015.     Ja bezdelīga izskrien go­vij caur kājām, tad govij nāk piens ar asinīm. Piens paliek labs, ja govi slauc caur vapa gredzenu.
   S. Gūberts.
   2016.     Ja govij izskrien caur kājām bezdelīga, tad piens pupos paliek asiņains. Lai govi padarītu veselu, jāņem laulājamais gre­dzens un caur to jāizslauc viss govs piens, pēc neilga laika govs paliek vesela.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2017.     Kad govīm caur kājām izskrien bezdelīga, tad piena vietā viņām tek asinis. Lai to pārvērstu atkal baltā pienā, tad visu pienu vajaga izslaukt caur laulājamo gredzenu.
   K. Corbiks, Ozoli.
   2018.     Ja bezdelīgas kūtī taisa ligzdas, tad laba izredze ar lopiem.
   V. Vintere, Matīši.
   2019.     Ja kūtī bezdelīgas pe- rekļus taisa, tad govis daudz pie­na dod.
   A. Užāne, Skujene.
   2020.     Bezdelīgas pereklus ne­drīkstot kūtī postīt, tad nīkst lopi.
   T. Ziemele, Smiltene.
   IV. Bezdelīgas zīlē lie­tu un sniegu.
   2021.     Kad bezdelīgas no slap­jiem dubļiem gludenas ligzdas tai­sa, tad būs sauss pavasars.
   M. Sikle, Nīca.
   2022.          Kad bezdelīgām ligzdas grumbuļainas un nokārušās ar zā­lītēm, tad lietus un plūdi gaidāmi.
   M. Sikle, Nīca.
   2023.          Kad bezdelīgas pārlaižas un nemaz nečivina, tad būs lietai­na vasara.
   K. Lielozols, Nīca.
   2024.          Kad bezdelīgas pārlaižas un čivina, tad būs sagaidāma jau­ka vasara.
   K. Lielozols, Nīca.
   2025.          Kad bezdelīgas un cīruļi lido virs māju čukuriem un baz­nīcu torņiem, tad gaidāms jauks laiks.
   M. Sikle, Nīca.
   2026.          Ja bezdelīgas dzied, — būs labs laiks.
   M. Rullē, Lubāna.
   202^. Ja bezdelīga lien lizdā, tad tuvojas pērkons.
   A. Lau, Mežotne.
   Ja bezdelīgas nekur nav redzamas, tad tas uz labu laiku.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   Ja bezdelīgas lido augsti gaisā, tad gaidāms jauks laiks.
   A. Brēdiķe, Nīca.
   Kad bezdelīgas augstu laižas, tad gaidāms jauks laiks.
   E. Balode, Nogale.
   Kad bezdelīgas laižas gar zemi, tad drīzumā sagaidāms lietus, bet ja viņas laižas augstu pa gaisu, tad būs jauks laiks.
   Skolnieki, Limbaži.
   Blezdlingi lēkā zemu uz sliktu gaisu, augstu uz labu.
   A. Šlesere, Kuršu kāpas.
   Ja blezdlinga zemu lien, būs liets.
   A. Medne, Kufšu kāpas.
   Ja bezdelīgas augsti lai­žas, tad gaidāms labs laiks, ja ze­mu — lietus gaidāms.
   T. Rigerte, Brunava.
   Ja bezdelīgas augstu lai­žas, būs jauks laiks; ja zemu, — būs lietus.
   J. A. Jansons, Sigulda.
   Bezdelīgas zemu laižas, — būs slikts laiks; augstu, — labs.
   J. A. Jansons, Nītaure.
   Ja bezdelīgas no rīta sāk vēlu lidot, tad būs slikts laiks.
   M. Greize, Dole.
   Ja bezdelīgas laižas pār ūdeni un aizkap ar spārniem ūde­ni, tad būs lietus.
   S. Gūberts, 74.
   Ja bezdelīgas mazgājas, būs lietus.
   V. Bērziņa, Priekule.
   Ja bezdelīgas zemu skrien, tad tai pašā dienā būs lie­tus.
   A. Zvejniece, Lubāna
   Kad bezdelīgas laižas ļo­ti ātri un zemu, tad būs lietus.
   E. Aļeiņikovs, Pociems.
   Bezdelīgas zemu skrien uz lietiem.
   A. Skrūze, Saikava.
   Ja bezdelīga zemu lido. būs lietus.
   J. A. Jansons, Bīriņi
   Ja bezdelīgas laižas ze­mu, tad. būs lietus.
   M. Navenickis, Zasa.
   Bezdelīgām zemu laižo­ties būs lietus.
   K. Corbiks, Volgunte.
   Kod bezdaleiga skraida pi yudinia, tod tei pīzīmēj Ielu leitu un vēji.
   V. Podis, Rēzekne.
   Kad bezdelīgas zemu un ātri laižas, tad saka, ka lietus būs.
   Skolnieki, Limbaži.
   Kad bezdelīgas zemu lai­žas, tad gaidāms vējš ar lietu.
   M. Sikle, Nīca.
   Ja bezdelīgas laižas pa zemi, tad rītā gaidāms lietus.
   S. Kažoka, Lubāna.
   Kad bezdelīgas laižas ze­mu, tad gaidāms lietus.
   E. Balode, Nogale.
   Kad bezdelīgas laižas gar govīm, tad būs lietus.
   I. Stirna, Skrunda.
   Ja bezdelīgas laižas ze­mu, tad drīz būs pērkons ar lielu lietu.
   Teic. 73 g. vecā Rozentāle, Jaunauce.
   Jo bezdelīgas zami lai­žas, tad byus leits.
   M. Apeļs, Stoļerova.
   Bezdelīgas lido virs ūdens; gaidāms ilgs lietus!
   J. A. Jansons, Rāmuļi.
   Kad bezdelīgas laižas pa zemes virsu, tad būs lietus.
   St. Kokins, Aglona.
   Bezdelīgas čirkst, lietus būs.
   J. A. Jansons, Jelgava.
   Ja bezdelīga pa smiltīm pepas, gaidāms lietus.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   Ja bezdelīgas priekš aiz­iešanas daudz čivina, tad gaidāma slapja vasara.
   A. Bērziņa, Aloja.
   Kad bezdelīgas priekš Bērtuļa nozūd, tad priekš Miķeļa būs sniegs.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   Cik reižu bezdelīgas ru­deni nāk atpakaļ, tik ziemā būs atkušņu.
   E. Laime, Tirza.
   V. Bezdelīgas ziemā.
   Bezdelīgas ap rudens lai­ku pazūd, viena otrai deguntiņā ieķērusies kā virknītē, apslīcinās ezerā jeb citā dziļā upē, pava­sarī uzmostas, nāk priekšā un dzī­vo cauru vasaru.
   G. Mancelis, II. 1654, 250.
   Bezdelīgas pa ziemu iet gulēt uz ezeriem; viņas apmetoties ap niedrēm tik daudz, ka niedres lūstot, un tā visas nogrimstot dibe­nā; pavasarī, kad ezeri tiek vaļā* bezdelīgas atkal ieronoties.
   Atbalss k. P. Lodziņš, Sērpils.
   Kad cyti putni laižas uz syltu molu, tad bezdeleigas skrīn azarā, pīsaķer pi nīdres stūbra un tup tur gulādamas leidz pavasa- ram. Pavasarā, kad izkūst lads, bezdelīgas otkon mūstās un skrīn uz sovu perekli. [Sal. cīrulis.]
   N. Rancāns, Rēzekne-
   Par ziemu bezdelīgas mīt ezeros pie niedrēm.
   M. Navenickis, Zasa.
   Bezdelīgas salienot par ziemu pie niedrēm ezeros.
   P. Š„ Preiļi.
   Bezdelīgas pa ziemu esot salīdušas upēs un ezeros iekš meld­riem.
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   Bezdelīgas esot divējā­das: vienas aizlaižoties rudenī uz siltām zemēm, otras paliekot par ziemu ezeros. Zvejnieki esot tādas bezdelīgas izvilkuši un atdzīvinā­juši.
   A. Vaskis, Tukums.
   Kad pirmo reizi redz bez­delīgu augsti, tad aug gapi lini.
   I. Lāže, Meirāni.
   Ja bezdelīgas un citi put­ni zemu virs ūdens lido, tad zi­vis turas pie virsmas, ja augstu^ lud zivis dziļumā.
   P. Š. jun., Vidzeme.
   BEZDELĪGAS ACTIŅAS.
   Bezdelīgas actiņas: lī­dzeklis vēdera graižu apturēšanai. Ņem vienu alus glāzi karsta ūdens, iemet tur piecpadsmit zariņus bez­delīgu actiņu, apsedz ar lupatiem, lai labi ievelkas, un pēc ēšanas vi­su glāzi uzreizi izdzeļ-. Pēc iedzer­šanas stipri jāapsedzas un pus­stundas jānoguļ.
   I. Celmainis, Nīca.
   BEZROCIS.
   Kad durvis pašas no se­vis atdarās, tad mēdz sacīt: „Bez- roeis attaisīja durvis", vai arī „Bezrocis ienāca". Bezrocis nozī­mē ļaunumu jeb nāvi. [Sal. dur­vis.]
   P. S.
   BEZMĒNS.
   Kod kas nebejs, niko nazynuodams, nūliks bazmānu uz gultys, itys pīzīmēj, ka tymā sātā dreižam laikam byus nabašnīks.
   V. Podis, Rēzekne.
   BĒLIS.
   To garu jeb dieviņu, ko pie kokiem ēdinājuši, saucot veci cilvēki par Bēli. [Sal. Cēlis.]
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   Kad gaļu žāvē, tad viens kumoss jādod Bēlim.
   A. Upītis, Strenči.
   BĒRES.
   I. Sagatavošanās.
   Nomirušu cilvēku neva­jagot trešdienā glabāt uz kapiem, tāpēc ka Kristus trešā dienā cēlies augšā no miroņiem.
   A. Briedis, Nīca.
   Ja mājā nomira puisis, tad bērenieki ķēra gaili, ar adatu iedūra viņam sekstē caurumiņu, pa kuļ-u uztecināja uz bērza lapas asinis. Ja meita bija mirusi, tad zārkā lika vistu un vēlāku atkal palaida vaļā.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   Neprecējušos cilvēku pir­mo bēfu dienu dēvēja par kāzām un tikai otru par bērēm.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   Uz bērēm allaž kāda četrkājīga dzīvība jākauj.
   K. Silings, 1832. g., Tirza.
   2079.     Bēres nevar pavadīt bez asinīm, bet jākauj allaž kāds lops, ja ne vairāk, tad gailis. Ja pats nelaiķis zināmu lopu bērēm no­spriedis, tad tas jākauj; citādi no­vēlētais lops nosprāgs. [Sal. mi­rējs.]
   J. Dāvids, Biksere.
   2080.     Bērēm allaž kāva kādu lopu; aitu vai liellopu. Vismaz no­kāva vistu, jo mironam vajagot jaunu asinu, un ja viņam tās ne­dodot, tad tas pats ar savu roku ņemot kādu lopu. Cūku bērēm ne­kāva, jo bērēm kautie lopi ir viņā saulē. Jājamie zirgi un cūka, mi­ronam jājot, kviecot. Vecā mēne­sī mirušā bērēm nekāva savas mā­jas lopu, bet iemija no citurienes, jo savu lopu kaujot, citi lopi sirg­stot un nīkstot.
   P. Blaus, Ērgļi.
   2081.     Mirušam uz bērēm neva­jaga kaut cūku, jo tā skrejot žogā.
   I. Upenieks, Skrunda.
   2082.     Kādu kustoni kauj uz bērēm, ar tādu iejāj debesīs.
   J. A. Jansons, Rāmuļi.
   2083.     No nelaiķa lopiem visā­dā ziņā vajadzēja kādu uz bērēm kaut, jo citādi lopi vārga vai gāja bojā.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2084.     Bērēm kaujamo lopu ag­rāk nekāva, kamēr ķrusts bija ap­gādāts.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   2085.     Kas no lopiem uz bērēm kauts, tas jāapēd gluži viss; arī iekšas un asinis jāizlieto. Ar asi­nīm apsmērē bēfu plāceņiem virsu.
   Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
   2086.     Kad līķi ienes namā vā­ķēšanai, tad tur noliek arī galdiņu, kur uzliek ēdienu un dzērienu mi­rušā garam. Pie kapsētas to ēdie­nu atdod kādai nabadzei.
   A. Bīlenšteina man., Puze. 1862.
   2087.     Naktī priekš bērēm sali­kuši visādus ēdienus un dzērienus uz galda, atvēruši zārku un atstā­juši miroņu vienu pašu, lai vēl bei­dzamo reizi varētu netraucēts iz­mieloties un ar citiem miroņiem jau iedraudzēties, kas arī nākuši ēdienus baudīt. Paši mājinieki tur­pretim aizgājuši kaimiņa mājā, vai citur kur izgulēties.
   Muzikants, Rūjiena. L. P. V. 77.
   2088.     Zlēkā agrāk bijis para­dums likt mironim bēj-u naktī zem zārka podiņu ar biezputru, pude­līti brandvīna un pakavas naglu. Kad mironi aizveduši uz kapsētu, tad biezputru izgāzuši zemē, bran- davīna pudelīti sasituši, bet naglu iesituši istabas slieksnī.
   M. Zemesarāja, Talsi.
   2089.     Kad suns vai kaķis bē­rēs līķim pa apakšu izlīdis cauri vai pārgājis pāri, un pēc pārlec cilvēkam, tad šis dabū krītamo kaiti. Pa bērēm tādēļ suņus un kaķus iedzina pagrabā vai citā kādā ēkā, un nelaida tos ārā, ka­mēr līķis uz kapiem pavadīts.
   P. Dreimanis, Krustpils.
   2090.     Bēfu dienā, kad sāk sa­lasīties bērinieki, sadzen lopus kū­tī un suņus piesien.
   Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
   2091.     Ja tu bērēs esi aicināts un neesi nogājis, jeb esi gan gājis, bet neesi labi ēdis un dzēris, tad tas mirons, kam tu tā to pēdējo godu atrāvis, atrieboties un darot, ka tev kāda vājība piesitas.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2092.     Kas bērēs aicināts, tam nebūs atrauties, bet allaž nonest līdz, ko ēst un dzert; un ja mājas saimnieks nomana, ka maz, tad par to ļaunums metoties.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2093.       Neviens bērēs uzlūgts viesis nedrīkstēja atrauties; kas atraujoties, tam notiekot kāda kaite. Tādēļ, ja kādam uzlūgtam gadījās citas nepieciešamas darī­šanas, vai kad tas pats saslima,
   viņš tomēr nosūtīja bērēm savu tiesu brandavīna, zirņu, gaļas, piena un maizes, jo mirušam vaja­got savas daļas.
   Sams, Lejasciems.
   2094.     Ja kāds uz bērēm ir lūgts, tad jāiet, jo citādi piemeto­ties kāda nelaba kaite.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2095.     Vienmēr vajag iet uz bē­rēm un noskaitīt kādu lūgšanu. Ja mirušais uzsūta kādu nelaimi, tad uz viņa kapa jānoliek nauda, kāds graudiņš, vai cits kas.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   2096.     Juo lyudz uz bērēm, na- dreikst atsasaceit, lai pīkritine na- dazamat.
   A. Borozinska, Barkava.
   2097.     Kad lūdz uz veca cilvēka bērēm, tad nedrīkst atrauties, lai ielūgtam kustoņi nenīkst. Atrau­ties drīkst tikai no maza bērna bērītēm.
   K. Jansons, Plāņi.
   2098.     Kas bērēs lūgts, nevar atrauties, jo citādi tam peles ēd labību tīrumā.
   Dreimanis, KTUstpils.
   2099.     Uz bērēm jāielūdz visi, kuj-us mirējs vēlējies par pavadī­tājiem un no aicinātiem neviens nedrīkst atrauties.
   J. Dāvids, Biksere.
   2100.     Ja kāds uz bērēm brau­cot pirmo ceļā satiek vīrieti, tad viņa rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti, tad mirs sieviete.
   K. Jansons, Plāņi.
   2101.     Ja bēfu maizi cepot, uz lizes paliek kāda lapa, tad drīzi vien atkal būs jācep bēju maize.
   V. Greble, Kalnmuiža, Valkas apr.
   2102.      Ja bēfu maizi cepot ar lāpstu izvelk atpakaļ kādu lapu, tad drīzumā sagaidāmas bēres.
   E. Šneiders, Alūksne.
   2103.     Bēfu maizi cepot saim­niecei nav brīv to pirmai smēķēt, tas jādara saimniekam.
   Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
   2104.     Kad brauca uz bērēm, tad ņēma kulītē vārītus zirņus lī- dza. Tos ēda bēļ-u maltītē, pie krusta priedes un kad mirons bija aprakts.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2105.     Uz bērēm pēc veca iera­duma vāra kādu sietu pupu ar zir­ņiem kopā kā īpašu bēfu ēdienu. Tas arī jāņem līdza uz kapiem, lai gan ir bez tam būtu līdz vēl citi ēdieni un dzērieni, ko pamielot svešos liekos ļaudis, kas uz ka­piem sanākuši. Šī mielošana skai­tās kā no aizgājušā puses. Paruna: „Viņš drīz pupas dos", nozīmē, ka viņš drīz mirs.
   Dreimanis, Krustpils.
   li 10(5. Bērēs ēd vārītas pupas (latgaliski puokšas). Tagad tas sa­stopams retāki, bet vecāki ļaudis apgalvo, ka apmēram priekš piec­desmit — sešdesmit gadiem nee­sot bijušas nevienas bēres bez pu­pām. Kāpēc bērēs jāēd pupas, uz to neviens neko noteiktu neatbil­dēja, tikai teica, ka tas no seniem laikiem parasts. Ja kāds ir jau uz nāves gultas, tad saka: ,,Būs pu­pas." Visbiežāk tā saka par ma­ziem bērniem.
   L. Latkovskis, Latgale.
   2107.     Bēyu viesi nesa līdz uz bērēm arī savus ēdienus un dzē­rienus, sevišķi kādu sietu novārītu sausu zirņu.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2108.     Kad sievietes gāja uz bē­rēm, tad nesa bēj-u maizi un ku­kuļus lika nepāros.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   2109.     Bēru viesi atveda līdz tarbu sausi novārītu zirņu, ko pa bēj-u laiku ēda.
   M. Dandēns, Gatarta.
   2110.     Bēfu dienā viesi ved katrs līdz savu kukuli: maizi, ga­ļu, alu un brandavīnu, bet kam­barī viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.
   J. Dāvids, Biksere.
   2111.     Uz bērēm jānes līdza piens un gaļa, lai ari cik maz; ja tā nedara, tad lēksies.
   K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2112.     Aizguojušam uz bērēm vyss aiznastais kukuls juozlīk uz golda. Nesiejam pašam pyrmū juonūlykoj nu sova aiznastuo ku­kuļa, tad juopadola sovai saimei koč pa kymyusam, tod tik var ēst nu cytu maizes, cytaižuok pīkriti- ne pīzamat, voi bārni mierst.
   A. Borozinska, Barkava.
   2113.     Kad cepa tos kukuļus, ko uz bērēm nesa līdza, tad pirmo kancīti atdeva vai nu sunim, vai kaķim, un tad tik vēl ēda.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2114.     Ja mironam nav viss iz­darīts, kas vajadzīgs, vai arī ja il­gāki bērēs paliek, tad var palikt slims.
   K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2115.     Juo uz bērēm ola nanas, juolīk uz myrūna zīda nauda, cy- taiž bierinīkīm nūtiks nalaime.
   A. Borozinska, Barkava.
   2116.     Pirms vēl kas ko baudī­jis, papriekšu jāatšķir mironam kāda daļa: pupas, zirņi, putra, un tad zināmā vietā jānomet.
   K. Šiiings, 1832. g., Tirza.
   2117.     Neviens bērēs nedrīkst dzert, pirms padrusku alus jeb brandvīna zemē neizlējis.
   K. Šilings, 1832. Tirza.
   2118.     Saimniece vispirms no­lauž no bēru cepuma trīs gabali­ņus un uzmet uz krāsns jeb Mā­jas kunga sētā.
   Rusvurms, Inland, 1855. 27. (331.).
   2119.     Kurš pirmais bēru maizi ēd, tam pirmajam jāmirst.
   M. Driķe, Ranka.
   2120.     Kuļš no bērēm ceptās maizes pirmais ēd, tam pirmajam jāmirst.
   E. Laime, Tirza.
   2121.     Kas pirmais dzej- bēru vīnu, tam pirmajam jāmirst, tādēļ pirmo glāzi lej zemē.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2122.      Bēfu mielastā pirmais kumoss arvienu jādod sunim. Kas to nedara, tam piesitas slimība.
   L. Kārkliņa, Dzelzava.
   2123.     Kufš bēfu maizi ēzdams žago, tam drīz jāmirst.
   E. Laime, Tirza.
   2124.     Agrāk bērēs pirms ne­ēduši, kamēr neienesuši līķi bla­kus istabā un attaisījuši zārka vāku, jo domājuši, ka mirons ēdot līdz ar dzīvajiem savu bēfu mal­tīti. Bijusi tāda saimniece, kas priekš miršanas novēlējusi, lai dzej-ot saldu pienu, pirms to ve­dot uz kapsētu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2125.     No izceptās bēfu maizes nedrīkst dot citiem agrāk baudīt, kā tikai tad, kad bērinieki ir aiz­braukuši, jo citādi var piesisties kāds ļaunums no mirēja.
   A. Aizsils, Lubāna.
   2126.     Ja bēfu mājā bija kāds spieģelis, tad to aizklāja.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2127.     Bērēs nedrīkst tā izturē­ties, ka citi sāk apbrīnot, jo tad piemetas kas ļauns.
   A. Sausā, Tirza.
   2128.     Tās eglītes, ko bērēs ap­sprauž gar mājas ceļiem, ilgi ne­tur, lai kāds atkal mājā nemirst.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2129.     Bēfu vaiņagu pinot, jā­iepin, cik iespējams, katrs zariņš, jo citādi drīz būs atkal jāpin bēfu vaiņags.
   A. Irbeniece, Ezere.
   2130.     Tos vaiņagus, kas vīti kādām bērēm, nedrīkst mājā at­stāt, citādi tai mājā būs kādam cilvēkam jāmirst.
   E. Zommere, Rauna.
   2131.     Tagadējās melnās krā­sas vietā senāk lietoja bērēs baltu krāsu. Līķu nesējiem katram deva pāri baltu pirkstainu cimdu, ko tie apmauca, kad zārku ar līķi nesa istabā vai no istabas ārā, vai uz kapiem. Zirgus, ar kufiem līķi ve­da uz kapsētu, apsedza baltiem de- ķiem un iepina tiem krēpēs liel- saišķus. Loku aptina ar dvieli. [Sal. mirons.]
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2132.     Kas zināmo kārtību bē­ru rīkošanā un svinēšanā pārkāpj, tam allaž gadās kāda līksta vai lo­pos, vai pie cilvēkiem.
   Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
   IIBēfu dienas laiks.
   2133.     Kad kādam cilvēkam bē- j-u dienā jauks, skaidrs laiks, tad mirušais savā mūžā daudz laba darījis.
   E. Metuzāls, Turaida.
   2134.     Kad līķi glabājot lietus līst, tad mirušais ir bijis ļauns cil­vēks, un ja saule spīd, tad labs cil­vēks.
   E. Slavinska, Cēsis.
   2135.     Ja kādā bēfu dienā ir slikts laiks, tad mirušais dzīvē nav mīlējis suņus un kaķus.
   A. Freimane, Mangaļi.
   2136.     Ļauna cilvēka bēfu die­nā līstot lietus, bet saule spīdot tam, kas pats dzīvojis kā saulīte.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2137.          Ja tanī dienā, kad mironi bērējot, līstot lietus, tad tas cil­vēks esot bijis slikts suņu barotājs.
   E. Līdeka, Lubāna.
   2138.          Bēfu dienā visu tuvinie­ku mājas par nakti jātura apgais­motas.
   Inland, 1847. 12.
   2139.          Ka mironi aprokot uz­nāk lietus, tad mironis paņem līdz pakaļpalicēju svētību.
   A. Jēce, Zaube.
   2140.          Ja kādu cilvēku apgla­bājot ir slikts laiks, tad viņa mūžā ir daudz sliktu darbu.
   M. Breikša, Līgatne.
   2141.          Ja lietainā dienā iznāk līķi rakt, tad saka, ka tas ir bijis slikts cilvēks.
   I. Johansone, Alūksne.
   2142.          Ja kāds nomiris un viņa bēfu dienā ir slikts laiks, tad viņš ir bijis slikts, bet ja labs — tad labs cilvēks.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   2143.           Ja bēpu dienā slikts laiks, tad nelaiķis slikti suņus ba­rojis.
   M. Poriete, Lubāna.
   2144.          Ja bēj-u dienā lietus līst, tad mirons labu vēlē un otrādi.
   K. Jansons, Plāņi.
   2145.          Ja bēru dienā ir negaiss ar pērkonu, tad nomirušais ir bi­jis bargs cilvēks.
   H. Lindberga, Jaunrauna.
   2146.        Kad bēļ-u dienā līst lietus, tad no miroņa piederīgiem kāds drīz mirs.
   M. Eglīte, Salaca.
   III. Majas svinības.
   2147.     Bēfu dienā nevaigot cie­miņus pa kūtīm un staļļiem vadāt un tiem kustoņus rādīt, jo tad tie tai gadā nepadodoties, govis nedo­dot piena.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 174.
   2148.     Bēriniekus bēfu dienā pa kūtīm nevajaga vadāt, tad lopi ta­jā gadā nepadodoties.
   V. Līce, Līgatne.
   2149.     Bērēs nadreist vaicot: „Par kū tai, Voi cyta nav?" arī lai pīkritine nadazamat.
   A. Borozinska, Barkava.
   2150.     Bērēs ja kas nokrīt no ēdieniem, tad tas ir aizgājēja un to nedrīkst uzcelt; bet ja kāds uz­ceļ, tad tam aizgājējs uzsūta sli­mību (piekritni), un no šās slimī­bas var izglābties tikai, nesot pie nelaiķa kapa ziedus un izpildot tur vēl dažādas ceremonijas.
   Vidzemes Maliena.
   2151.    Bēj-u mielastā jāsasit da­žādi trauki, tad mironam būs no kā ēst.
   M. Liniņa, Aumeisteri.
   2152.     Ja bērēs nevienu trauku nesaplēš, tad otru gadu atkal ta­nīs mājās būs bēres.
   M. Drinķe, Ranka.
   2153.     Pēc ēšanas notura pie zārķa dievvārdus. Piederīgie cen­šas zārķi ienest un noturēt diev­vārdus istabā, lai aizgājējs pēdējo reiz redz savu māju un savu dzīvi.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
   2154.     Kamēr līķis bija istabā, nelaida ne suņa, ne vistu iekšā. Sevišķi sargāja, lai suns neizlien pa zārka apakšu cauri.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2155.     Pēc pirmās dziedāšanas jeb lūgšanas bēļ-u viesi ziedo, t. i. liek uz zārka naudu, cimdus, ze­ķes vai citus kādus drēbju gaba­lus. Ikkatram bēfu viesim jāziedo. Kas neziedo, tam „lēcas", t. i. pie­metas kāda grūti dziedējama sli­mība. Kad visi ziedojuši, kāds ne­laiķa tuvinieks noņem ziedoju­mus, iedod katram nesējam pāri cimdu, kuj-us tie tūliņ mauc rokā. Tālāku skat. zārks. [Sal. lēkme.]
   J. Dāvids, Biksere.
   2156.     Kad mironi mājās ap­dziedājuši, tad metuši naudu kāj­galī. (Metuši visi, visi, pat mazi bērni.) Trīs naudas gabalus ielai­duši šķirstā, pārējo naudu paturē­juši miroņu tuvinieki.
   R. Štālberga, Ērģeme.
   2157.     Ķeipeniešos esot bijusi paraša bērēs uz zārka likt naudu, par ko pirkuši dzeramos.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2158.     Pēc pātariem aiztaisīja zārku un uzlika tam virsū pāri cimdu un kādu naudas gabalu par zīmi bēļ-u viesiem, ka tiem jāmet līdzīgas mantas nelaiķa pakaļpa- licējiem. Bērinieki šo uzaicinā­jumu arī tūlīt izpildīja un sameta cimdus, zeķes, naudu u. c. Sames­tās mantas noņēma no zārka, pie­sēja pie krusta un veda līdz uz kapsētu. Pēc krusta ierakšanas tās noraisīja un pārveda atkal mājās.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2159.     Radi un tuvējie kaimiņi gāja pie zārka no nelaiķa atvadī­ties un uzlika tam pa gabalam naudas virsū, lai viņš tiem nerā­dītos nakti sapnī. Naudu paņēma līķu racēji un no kapsētas brauk­dami to nodzēra krogū.
   M. Dandēns, Gatarta.
   2160.     Mironam liek uz krūtīm lakatiņu, kur bērinieki met naudu.
   K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes. Kraukļi.
   2161.     ' Dažās vietās nesa arī mi­ronam klāt gaļu un maizi un teica: „Še nu, pieēd un nenāc vairs at­pakaļ ēstu!"
   P. Punka, Bērzaune.
   2162.     Pēc dievvārda tad nu no­tikusi agrāk naudas likšana zārķi un uz zārķa vāka. Nauda zārķī pa­likusi mirušam, naudu uz zārķa vāka dabūjis pēc vienu nostāstiem bēj-u rīkotājs šņabim, pēc otru — zārķa vedējs, bet to arī cēļā no­dzēruši. Pie miroņa ticis ļoti maz likts.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
   2163.     Kad līķis top uz kapiem pavadīts, tad zārkam uz vāka sa­met naudu, zeķes, cimdus un prie­vītes; saka, ka cimdu, zeķu un prievīšu vajagot zvanītājiem, ne bēriniekiem, bet kapa racējiem naudas.
   Mājas Viesis, 1862. 45.
   2164.     Sili [zārku] nolika ista­bas vidū, un galvgalā mazu galdi­ņu, apkrautu ar visādiem ēdie­niem. Kamēr citi bēļ-u viesi mie­lojās pie saimes galda, vecās mā­miņas steidzās pie mazā galdiņa, cita citu uzmudinādamas: „īsam nu, muosiņas, īsam nu mēs viņu mīlūsim!" Uz galdiņa bija katrai māmiņai savs kubuliņš, tāpat arī viens nelaiķa gariņam. Ēda pašas māmiņas, bet labākos ku­mosus meta nelaiķa kubuliņā teik­damas: ,,Ied nu munu boltū buo- leliņ, ņem par lobu, kas miums jir!" Kad domāja, ka gariņš būs paēdis, tad aizdedzināja skalus, atvēra logus, tad bēļ-u viesi visi
   kopā dziedāja: „Ai buoliņi, ai buoliņi! Vokors kluotu, gors, gors ir ceļš." Tad aiztaisīja sili cieti un pakūra zem tās mazu uguntiņu. Kad sili iznesa no istabas laukā, tad katrs no klātesošiem bēfu vie­siem, drēbes purinādams, lēca trīs reizes pāri par ugunskuru, lai ļau­nums nozustu, ja būtu pielipis.
   J. Krēsliņš, Maliena.
   2165.       Ja bēfu dienā pie zārka nodziest kāda svece, tad rados mirst.
   L. Strute, Šķibe.
   2166.     Ja līķi izvadot nodziest svece, tad vēl kāds mirs.
   A. Biša, Rencēni.
   2167.     Ja kāda no tām svecēm, kas bērēs ir ap zārku, pate no se­vis nodziest, tad tanī mājā atkal kāds drīz mirs.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   2168.     Ja bērēs nodziest viena no tām svecēm, kufa ir pie līķa, tad tanī mājā vēl kāds mirs.
   M. Šķipsna, Gulbene.
   2169.     Kad pi myrūņa sadadz svecis, juo kaida svece nūdzīst, tad vēl kaids tivinīks miers.
   A. Borozinska, Barkava.
   2170.     Kad līķi iznesa no nama, tad izpūta sveci un skatījās, uz kuj-u pusi dūmi ies, ja uz durvju pusi, tad mājā būs drīz cits mirējs.
   K. Treners, Sarkanmuiža.
   2171.     Kad līķi no istabas izne­sot, izdzēstās sveces dūmi skrej pakaļ pa durvīm, tad atkal kāds drīz mirs.
   RKr. 6.
   2172.     Kad līķi noved uz ka­piem, tad jānopūš sveces: ja dūmi iet uz durvju pusi, tad drīz vēl kāds mirst.
   J. Treimanis, Bērze.
   2173.     Tikko mironi iznes no istabas, vešanai uz kapiem, lai uz­zinātu, vai drīz kāds mirs, jānopūš visas sveces, kas dedza ap zārku; ja sveču dūmi iet uz durvju pusi, tad mirs drīz.
   H. Šiliņa, Penkule.
   2174.     Ja mironi no istabas ārā nesot, sveču dūmi iet atpakaļ, tad tajās mājās vēl kāds mirs.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   2175.     Kad mironi aizved uz kapsētu, tad nomin sveci ar kāju. Kad dūmi skrej pa durvīm ārā, tad vēl kāds mirst.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   2176.     Ja nesot zārku ar miro­ni laukā sveču dūmi iet uz durvju pusi zārkam līdzi, tad vēl kāds mirs.
   E. Bukava. Rīga.
   2177.     Līķa sveces nopūšot jā­skatās uz kufu pusi iet dūmi. Tas, kam dūmi iet virsū, mirs pirmais.
   K. Rasa, Rīga un Kalnamuiža.
   2178.     Ja pie līķa saplīst luktu­ris vai kas cits, tad mirs vēl kāds.
   A. Rudīte, Rīga.
   2179.     Kad līķi nes no istabas uz kapsētu, tad visas lietas, kas pie viņa istabā turot tapa lieto­tas, tūliņ jāiznes ārā, lai tik drīz nebūtu atkal kādam jāmirst.
   J. Ceplenieks, 1880.
   2180.     Kad saiminlku vai saim- neici vad uz kopīm, navajag nū- krāmīt golda, lai sātā turpumok valda pilneiba.
   A. Borozinska, Barkava.
   2181.     Kad līķi no mājas aiz­ved, tad saņem miroņa salmu ci­sas, iznes vedējiem no pakaļas uz ceļa un turpat sadedzina.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2182.     Ja mirējs bijis apģērbts, tad arī viņa drēbes līdzsadedzinā- jamas. Citi pēdīgā acumirklī no­rauj aizgājējam drēbes, pārplēš kreklu un sadedzina tik kādu ga­balu jeb skrandu. Tas esot tikpat labi, it kā visas drēbes būtu sade­dzinātas. Kas otrā rītā ejot pelnus apraudzīt, tas varot zināt, kā uz priekšu klāsies. Ja pelnos atrodas cilvēka pēdas, tad drīz atkal mi­rons mājā tiekot, ja lopa pēdas, tad kāds lops beidzoties.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2183.     Miroņa guļas vietas sal­mus nedrīkst lopu kūtī kaisīt, bet tos sadedzina un pelnus aprok. Uz lauka kaisīt arī nedrīkst.
   H. Šiliņa, Dobele.
   2184.     Priekš izbraukšanas uz kapiem gāja kādas vecas mātes uz to pusi, uz kufu līķis jāved, dedzi­nāt „mēšļus". Mēšļi bija cisas, uz kufām mirējs gulējis, puskrekls, kas tam mirstot bijis mugurā, un istabas mēsli. Senāk uz katra ce­ļa, kas veda uz kapiem, bijis liels ozols vai cits kāds liels koks, pie kufa mēšļi dedzināti. Uguni aizde­dzināšanai nesuši no mājām līdz. Tam nolūkam bijušas īpaši izlie­tas vaska svecītes, ko mājās aizde­dzināja un vējlukterī vai kādā traukā aiznesa uz zināmu vietu. Mēšļus dedzinot skatījās, uz kufu pusi dūmi gāja. Tai pusē tad atkal kāds miršot.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2185.     Pirms līķa aizvešanas no mājām aiznes saini ar cisām, uz kufām nelaiķis miris, līdz ar vi­ņam noplēstām drēbēm (skat. mi­rons) tai ceļu malā, kur kapsētnie- kiem garām jābrauc. Tur uzkuf uguni un sadedzina cisas un drē­bes. Arī še dūmos kvēpina bērnus (skat. zārks), un lieli cilvēki, kas pīpē, aizdedzina no tās uguns pī­pi. Nākamā rītā iet gunkuru ska­tīties, kādas zīmes pelnos redza­mas. Ja redzamas cilvēku pēdas, tad drīz atkal tais mājās mirs cil­vēks, ja lopa pēdas, tad beigs kāds no lopiem!
   J. Dāvids, Biksēre.
   2186.     Kad slimnieks nomiris, tad viņa cisas un mirstamās sasē­juši nastā un nolikuši. Bērēs pēc miroņa izvadīšanas uz kapiem mājā palicēji gājuši „līdumu kraut". Paņēmuši minēto cisu nas­tu līdz ar ēdieniem un dzērie­niem, gājuši uz to pusi, kur līķis aizvests, un sadedzinājuši to nastu ēzdami, dzerdami un dziedādami. Dziesma bijusi šāda: Mēs savam Jēkaupam līdumiņu nokrāvām^ Lai tas sēja rudzus, miežus, lai dē­stīja kāpostiņus.
   J. Rubenis, Bērzaune.
   2187.     Cisas, uz kufām slim­nieks miris, sadedzināja uz lauka un gāja otrā dienā skatīties, kā­das pēdas pelnos iemītas. Ja re­dzamas lopu pēdas, tad tai gadā daudz lopu krītot; ja cilvēku pē­das, tad daudz cilvēku mirstot.
   133
   Iilrcs
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2188.     Cisas, uz kuj-ām mirējs gulējis, aiznesa kādā nomaļas vie­tā un sadedzināja. Vēlāk gāja rau­dzīties, vai pelnos redzamas cilvē­ka vai lopa pēdas. Ja atrod cilvēka pēdas, tad tai mājā drīz atkal kāds mirs, ja lopu pēdas, tad sprāgs lopi.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2189.     Pēc bērēm miroņa drē­bes aiznesuši uz lauku sadedzinā­juši, un otrā rītā gājuši skatīties. Ja pelnos bijušas cilvēka pēdas, tad tai gadā mirs cilvēki. Ja biju­šas redzamas lopu pēdas, tad tas nozīmējis, ka sprāgs lopi.
   Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
   2190.     Cisas, uz kuj-ām mirējs gulējis, aiznes uz mežu un iemet kārklu krūmā, lai tur trūd.
   M. Dandēns, Gatarta.
   2191.     Kad līķis paglabāts, tad vajagot tos salmus, uz kuj-iem tas gulējis, sadedzināt. Pie tam jāsar­gājas, ka lopi nedabū dūmus ost, tie tad sprāgst.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   2192.     Līķi no istabas ārā ne­sot, noņēma no galda palagu, uz kupa zārks stāvējis un nopurināja no tā visus gružus līķim pakaļ, lai līdz ar mironi aizietu arī visāds nelabums. Līķi aizvedot, izšāva tam pakaļ dažus plintes šāvienus.
   M. Dandēns, Gatarta.
   2192a. Agrāk bijis paradums, kad mironi no mājas nes laukā, tūlīt visus mēslus saslaucīt ista­bas vidū un aizdedzināt. Ar šiem dūmiem apkvēpinājuši bērnus, lai tiem nepiemetas kāda slimība.
   Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
   2193.     Miroņu uz kapiem vedot, viens skrēja pa priekšu, nesdams to salmu kūlīti, uz kupiem miru­šais bija gulējis, un to aizdedzinā­jis skatījās, uz kufu pusi vējš nes dūmus. Ja nesa uz mājas pusi, tad tajās mājās vēl kādam jāmirst, bet ja nesa prom, tad nemirst.
   Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
   2194.     Kad līķis no istabas bija iznests, lai to vestu uz kapiem, tūlīt steigšus uzkūra istabas vidū uguni no sausiem skangaliem, kur katrs no bēreniekiem piegāja sildī­ties.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2195.     Kad līķi iznesa no ista­bas, tad slieksnī iesita naglu.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2196.     Tai vietā, kur zārks ista­bā stāvējis, iesit plānā pakava naglu, lai nelaiķis nerādās sapnī.
   P. Rozens, Garoza.
   2197.        Kad līķi aizved uz ka­piem, tad tai vietā, kur tas gulējis, klonā jāiesit nagla, lai nelaiķis ap­kārt nestaigātu.
   RKr. 6.
   2198.     Mironi uz kapiem vedot, zārka vieta (beņķi, kur zārks uz­likts) jāizjauc, citādi drīz vajadzēs vest otru līķi uz kapiem.
   T. RIgerte, Brunava.
   2199.     Kad nabašnīku aizvad uz kopīm, juo grib, ka saimē ilgi kas namiertu, tad dreiži juoizjauc grobs (aizkori aizplāstī ap nabaš- nīka šķierstu).
   T. Beča, Preiļi.
   2200.     Kad līķi izved no mājām, tad tūlīt jāizārda tā vieta, kur zārks stāvējis, lai cits drīz pakaļ nemirst.
   RKr. 6.
   2201.            Iekam līķi veda projām, kāds no mājeniekiem iegāja kūti un sacēla visus gulošus lopus kā­jās.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2202.          Līķi izvadījuši, mājā pa­licēji nes alu un brandavīnu uz kū­ti un ielej to zirgu un govju silēs un dod arī no bēpu maizes kādus gabalus zirgiem un govīm baudīt.
   J. Dāvids, Biksere.
   IV. Braukšana uz kap­sētu.
   2203.          Kad līķi ved uz kapsētu, tad sievietes nesukā galvas, jo ci­tādi mati labi neaugot.
   P. Bīmanis, Krimulda. A. Bī­lenšteina man.
   2204.          Kad līķi nes no mājas laukā, tad svešam tūlīt pirmām ne­vajaga iet līdz, jo tad būs jāmirst.
   E. Kuške, Rūjiena.
   2205.          Kad mironi izved iz mā­jas, tad nevajaga iet tūliņ aiz ra­tiem, jo tad ātri jāmirst.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   2206.          Kupš cilvēks pēdējais iz­iet no tās telpas, kupā stāvējis lī­ķis, tas nākošais pēc nomirušā mirs.
   M. Rasme, Lubāna.
   2207.          Kupš paliek pēdējais, kad miroņu nes no istabas laukā, tā dzimtā pirmajā būs bēres.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   2208.            Baltus zirgus nekad ne­jūdza pie līķa ratiem vai ragavām, bet allaž melnus.
   J. Dāvids, Biksere.
   2209. Līķa zirgi ir melnu spal­
   vu.
   K. Jansons, Plāņi.
   2210.     Ar grūsnēju ķēvi nevai- got miroņu vest, jo tad kumeļš ne­izdodoties.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 174.
   2211.     Uz kapu veda nelaiķa miesas ar sirmiem vai bēriem zir­giem. Sili [zārku] apsedza ar bal­tiem palagiem, jo balta krāsa pa veciem malēniešiem bija sēru krāsa.
   J. Krēsliņš, Maliena.
   2212.     Līķa ratiem vai ragavām jūdz priekšā allaž divus zirgus, vienu pakaļ otra. Pakaļējam zir­gam uzsedza palagu un virs pala­ga vēl deķi. Sievietes līķi vedot piesēja pie loka zīda banti, kūpas gali svabadi plivinājās; vīrietim appušķoja loku tikai ar puķu vai­ņagiem un ar eglīti jeb skujām. Viens no tuvākiem radiem uzsē­dās uz zārka, otrs, gadu 12—13 vecs puika uz priekšējā nedeķotā zirga. Tie bija līķa ormaņi. Abiem piediedza pie cepures cimdu pāri. Krustu veda citā zirgā tūlīt aiz zārka. Vecos ļaudis pat vasarā ve­da ragavās uz kapiem.
   P. Š.
   2213.     Kad miroņu taisījās vest uz kapsētu un ielika ratos vai ra­gavās, tad tam no apakšas izrāva sauju siena, lai neaizvedot laimi līdz.
   J. Upīte, Gatarta.
   2214.     Ja zirgs iezviedzās, līķi uz ratiem vai ragavām liekot, tad tais mājās drīz vēl kāds cilvēks mirs.
   P. Lodziņš, Sēļpils
   2215.          Ja līķi uz kapu vedot zirgs nozviedzas, tad tai mājā vēl kāds mirs.
   A. Bīlenšteina rokraksts.
   2216.          Vedot līķi uz kapiem, ja zirgi sētā iezviedzoties, tad no tām mājām vēl kāds mirs.
   I. Upenieks, Skrunda.
   2217.          Kad pie durvīm, līķi lie­kot ratos, zirgs iezviedzas, tad mā­jās atkal drīz kāds mirs.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2218.          Ja mironi ved uz kapiem un zirgs, pie durvim piebraukts, iezviedzas, tad tai mājā drīz vēl kāds miršot.
   J. Ginovskis, Snēpele.
   2219.          Ja zirgi, ar kupiem ved līķi, sprauslo, tad drīz tanī pašā dzimtā kāds mirst.
   K. Meiers, Lubāna.
   2220.          Ja zirgi, mironi pa vār­tiem ārā vedot, skatās atpakaļ un iezviedzas, tad tur drīz vēl kāds mirs.
   J. Ginovskis, Snēpele.
   2221.          Ja mironi vedot kāds balts zirgs iezviedzas, tad drīz at­kal kāds jauns cilvēks mirs.
   V. Līce, Smiltene.
   2222.          Ja tai laikā, kad līķi liek ratos jeb ragavās, zirgs stāv uz vienu nagu, tad tai mājā vēl kāds mirs.
   A. Bīlenšteina rokraksts.
   2223.          Ja zirgi, ar ko līķi grib aizvest, durvju priekšā dirs un galvu nolaiž zemē, tad no tās mā­jas atkal drīz līķis būšot jāizved.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2224.     Ja līķa vešanai aizjūgts zirgs piedirsa, tad drīzi atkal kāds mirs.
   E. Lācis, Tirza.
   2225.     Kad no mājas līķis jāiz­ved, tad viņš jāved drīz, lai zirgs neizkārnītos, jo citādi mājā mirs vēl otrs cilvēks. [Sal. zirgs.]
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena. J.
   Rubenis, Ērgļi.
   2226.     Ja pa to laiku, kamēr zārku liek uz vāģiem vai ragavām, līķa zirgi mēslo, tad tai mājā at­kal drīz būs mirons.
   J. Dāvids, Biksere.
   2227.     Ja līķa zirgs, no sētas iz­braucot mēslo, tad tais mājās at­kal drīz kāds mirs.
   Simenovs, Dole.
   2228.     Ja miroņa vedamais zirgs, piebraucot pie istabas, gaidot miroņa iznešanu samēslo, tad mā­jā drīz kāds mirs.
   H. Šiliņa, Penkule.
   2229.     Ja zirgs piemēslo pie durvīm līķi liekot vāģos (ratos), tad no palicējiem kāds drīzumā mirs.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2230.     Ja zirgs kārnās, kamēr līķi iznes un sāk braukt uz kap­sētu, tad tai mājā drīz atkal kāds mirs.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2231.     Ja līķa vedamie zirgi pa­galmā atstājuši mēslus, tad drīzu­mā vēl kādam jāmirst.
   V. Vintere, Matīši.
   2232.    Kad līķa vāģus piebrau­cot zirgs pieķēzī pagalmu, tad tai mājā pirmais mirst vīrietis; kad zirgs tikai miez, tad pirmā mirst sieviete.
   E. Zommere, Rauna.
   2233.     Ja zirgs, klipam jāved uz kapsētu mironis, gaidot izrok bed­ri, tad tādā mājā kāds drīz mirs atkal.
   A. Zandere, Jēkabpils.,
   2234.     Ap Jelgavu, Tukumu un llīgu ir latviešiem tāds ieradums, ka viņi miroņu uz kapsētu vedot kauj gaili un tad brauc par to pā­ri, kamēr viņš vēl raustās.
   Wochentliche Uterhaltungen 1806. 121.
   2235.     Agrākos laikos priekš aizbraukšanas uz kapsētu zem li ka vāģu ilks kāvuši gaili un te­cinājuši asinis. Kāds rūpnieks stāsta, kam gaiļa nav bijis ko k aut, tie sasituši pret ilksi vistas olu. Evelieši stāsta, ka tai vietā, kur zārķis stāvējis, sasituši vistas olu un alu lējuši virsū.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
   2236.     Priekš līķa izvadīšanas uz kapsētu kava vīrietim gaili, sie­vietei vistu, un ar to asinīm uzzī­mēja krustu uz zārka galvas gala. Gaļu tūdaļ izvārīja un izdalīja bē­riniekiem. Turklāt pasniedza pa naža galam īpaši vārītu miežu biezputru.
   K. Treners, Sarkanmuiža.
   2237.     Bedamā dienā, kad jau iejūgti līķa zirgi, kauj gaili un sviež zirgiem apakš kājām.
   M. Lejiņš, Valmiera.
   2238.     Priekš līķa izvešanas da- >i kāva sētas vārtos gaili un brau­ca tad pāri par gaiļa asinīm.
   Sams, Lejasciems.
   2239.     Kad mirons bija uzlikts uz bēpu pajūga, tad kāvuši gaili un pasvieduši bēpu zirgiem zem kā­jām.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2240.     Kad līķis bija jau vāģos iecelts un taisījās braukt uz kapsē­tu, tad pie līķa zirgiem nokāva gaili un apsvieda zem vāģiem.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   2241.     Līķi izvadot, vēpo, no kū­pas puses vējš pūš. Ja vējš pre- tīm, svētība paliek mājā, ja vējš līķim no mugurpuses, svētība aiz­iet līdz.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   2242.     Jaunu meitu uz kapiem vedot, jūdza pa divi vai trīs zirgi, kam krēpes izpušķotas dzīpariem; grožu vietā sēja jostas, loku apvija brūkleņu mētrām un izpušķoja citiem greznumiem.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2243.     Ja līķi ved uz kapsētu, tad jāattaisa logs un ar slotu jā­slauka ārā brusaki un jāsaka: „Brusaki, circeņi, steidzaties līķa pavadīt", tad visi brusaki iznīkst.
   A. Oše, Lubāna.
   2244.     Māte nedrīkst sēdēt tais ratos, kur ir līķis, tad mirs kāds no viņas bērniem.
   I. Melngalve, Melluži.
   2245.     Uz kapiem braucot, pie līķa nedrīkstēja citi sēdēt, kā tik tuvākie radi un vienīgi vīrieši. Svešniekam, kas sēdot līķa ratos, tiekot kāda vaina.
   Sams, Lejasciems.
   2246.   Līķa vedējs sēžas jātenis­ki uz zārka un brauc tā līdz nelai­ķa māju robežai, kur tad nokāp.
   J. Dāvids, Biksere.
   2247.     Kad miroņu iznes no mā­jas, tad pie mājas durvīm uzstāda eglītes, aizbraucējiem izlej spaini ūdens no pakaļas un uz mājas dur­vīm iecērt trīs krustus. To dara tā­dēļ, lai mirons vairs negrieztos at­pakaļ.
   Rusvurms, Inland, 1855, 29 (329).
   2248.   Kad miroņu izved, tad iz­lej viņam no pakaļas vienu spaini ūdens, lai viņš vairs atpakaļ ne­nāktu.
   Inland, 1856, 329.
   2249.     Kad ļaudis iznesa miru­šā Andreja zārku, tad saimniece steigšus noslaucīja ceļu un izgāza tiem pakaļ spaini ūdens, lai aiz­gājējs vairs nenāktu atpakaļ.
   Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 53.
   2250.     Līķi uz kapiem vedot, iz­lej tam pakaļ spaini ūdens, lai no­mirušā gars nenākot atpakaļ spo- kot.
   P. Rozens, Garoza.
   2251.     Kad līķis no mājas bija izvests, tad vēl kāds no mājās pali­kušiem padzinās braucējiem pakaļ un uzlēja līķa zirgiem virsū drusku alus.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2252.   Kad aizved mironi uz kap­sētu, tad pie istabas sliekšņa sa­kuļ- uguni, lai miroņa gars nenāk atpakaļ.
   A. Sausā, Tirza.
   2253.  Par tiem vārtiem, kur iz­vests mironis, bērnu nedrīkst nest, tad tas mirst.
   A. Veiss, Penkule.
   2254.    Ja līķi izvedot kas mājā aizmirstas, tad drīzi mirs kāds no tās mājas.
   I. Melngalve, Melluži.
   2255.     Miroņa nesējiem jādod zieds (cimdi vai zeķes, vai nauda). Citādi viņiem tirpst rokas.
   Avotiņš, Vestiena.
   2256.    Kad ziemas laikā ved līķi uz kapsētu, tad labāk pa aizputi­nātām olnīcām (gatvām) nekā par tīrumiem pāri par iebrauktu ceļu, jo no tā sējumi nīkstot.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2257.   Līķi nedrīkst vest bez ce­ļa, tad lauks bojājas.
   I. Indāns, Gārsene.
   2258.    Līķi nedrīkst par tīrumu vest.
   K. Jansons, Plāņi.
   2259.    Ja līķi ved pa dārzu vai lauku, tad tārpi noēd augļus.
   A. L.-Puškaitis.
   2260.   Kad miroņu iznes no mā­jas, tad iesprauž eglītes pie mājas vārtiem.
   Inland, 1855, 329.
   2261.    Pie līķu izvadīšanas ceļa galā nostāda eglītes. Ja vējš kādu no šīm eglītēm apgāž, tad vajaga skatīties uz kupu pusi ir galotne, tad tanī mājā drīzumā kādam jā­mirst.
   Šīrmanis, Vilzēni.
   2262.    Ja vedot uz kapiem mi­roni vējš apgāž kādu no ceļmalā nospraustām eglītēm, tad jāskatās, uz kufu pusi eglītes galotne vērsta. Uz kufu pusi galotnīte nokritusi, uz to pusi drīzumā kāds mirs.
   E. Kampare, Valmiera.
   2263.        Uz kapsētu braucot ar līķi nedrīkst apstāties bēpu mājas ro­bežās, jo tad mironis naktīs nāk atpakaļ un spokojas.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2264.         Kad mironi ved un kupš tad pēdējais brauc, tas drīz miršot.
   J. Skara, Jaunpiebalga.
   2265.        Ja bēpu braucienā uz kap­sētu braucot kādam nokrīt cepure, tad tas pirmais mirs.
   O. Pelēce, Jaunpiebalga.
   2266.         Mironi vedot uz kapiem nevajaga viņu pieminēt, jo citādi to bieži redz sapnī.
   K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
   2267.         Vedot miroņu no mājām ārā, ja kas notiek, tad drīz mirs vēl kāds.
   L. Strute, Šķibe.
   2268.         Ja pavadot mironi uz ka­piem kāds no bēreniekiem pakrīt, tad viņš atri nomirs.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   2269.          Ja gadās vest līķi caur kaimiņa sētu, tad sētas pagalmā jānomet sudraba naudas gabaliņš vai kādas pupas ar zirņiem, lai kaimiņš neļaunotos.
   P. Dreimanis, Krustpils.
   2270.          Kad līķi ved par ezeru, tad tur izsprāgst visas zivis.
   Rkr. 6.
   2271.         Kad ar miroņu pār ledu brauc, tad sarkanā dzijā jāiemet septiņi mazgli un dzija jāuzmet uz ledus, lai pāri braucot nelūst iekšā.
   K. Jansons, Plāņi.
   2272.         Bēpu gājienam nedrīkst ļaut pāriet par ceļu, pa kupu jāiet, tad nelaime gaidāma.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2272a. Ja mironi vedot uz kap­sētu, vējš pūš no muguras, tad mi­rušā iekrātā manta drīz izput.
   E. Zariņa, Cēre.
   2273.        Līķi uz kapu vedot, pava­dītāji cirta gaisā zobenu un pastā­vīgi kliedza: „Bēgait, bēgait, jūs gari!"
   J. Meyer. Felliner Blātter 1859, f>4.
   2274.         Ja miroņu no mājas izve­dot zirgs apstājas vai atjūdzas, tad šai mājā tai pašā gadā vēl kāds mirs.
   A. Dragone, Palsmane.
   2275.        Ja mironi vedot līķrati uz ceļa apstājas, tad visā drīzumā ša­jās mājās vēl kāds mirs.
   Z. Grīnberga, Siguldas apkārtne.
   2276.        Ja bēriniekus sastop ceļā, tad būs laime, bet ne tai dienā.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   2277.        Ja braucot uz kapiem ceļā satiek pirmo sievieti, tad vienai no bēriniecēm jāmirst, bet ja vīrieti tad vīrietim.
   A. Oše, Lubāna
   2278.         Ja vedot mironi uz ka|> sētu satiek vīrieti pirmo, izdzirdēs mirušu vīrieti, ja sievieti satiek, tad sieviete mirs pirmā.
   E. Līdeka, Lubāua
   2279.         Kad satiek mironi ceļā, tad gapām paejot jāpaņem smilts un jāmet trīs reiz pakaļ mironim, tad nekas nepieskapas.
   A. Aizpurve, Lubāna
   2280.        Satikt bēriniekus ir uz iz­došanos, tikai tanī pašā dienā ne­būs panākumu.
   A. Aizsils, Zilupe
   2281.   Kas pirmais pārskries tam ceļam, kur miroņu ved uz kapsētu, un ja viņš zina, ka tur ved miroņu, tad tas pēc tā miroņa pirmais mirs.
   J. Lazdāns, Kalupieši.
   2282.    Ja no mājas izved miroņu un turpat tuvumā satiek kādu cil­vēku pretim nākot, tad tai mājā drīzi kāds atkal mirs.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   2283.    Ja, līķi uz kapiem vedot, pirms satiek vīrieti, tad tanīs mā­jās, no kupām ir nelaiķis, pirmāk mirs vīrietis, un satiek sievieti, tad mirs sieviete.
   A. L. Puškaitis.
   2284.    Ja mironi uz kapiem ve­dot ceļā satiek pirmo vīrieti, tad nākošais nāves gadijums ķers vī­rieti, bet ja satiek sievieti, tad pir­mā mirs sieviete.
   K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
   2285.    Ja līķi no mājām izvedot satiek vīrieti, tad rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti — tad sie­viete.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   2286.     Kad nabašnīku vadūt uz kopīm pyrmū sateik veirīti, tad pyrmais miers veirīts, juo sīvīti, tad — sīvīte.
   T. Beča, Preiļi.
   2287.     Ja līķi vedot zirgs zemi asta, tad drīzi atkal kāds mirs.
   L. Rudzīte, Vijciems.
   2288.    Uz ceļa iegriež krustu kā­dā kokā pie ceļa malas un dzep brandvīnu.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2289.    Miroņu uz kapsētu vedot likuši Cesvaines priedēs cimdus. Meitas gājušas turp rakstu ņemt.
   K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2290.   Ceļā uz kapsētu iecērt kā­dā kokā krustu un dzep brantvīnu.
   Rusvurms, Inland, 1855. 27 (325).
   2291.     Kad mironi uz kapiem veda, tad ceļa malas kokos grieza krustus, lai dvēsele nenāk atpakaļ.
   E. Laime, Tirza.
   2292.    Ceļā uz kapsētu vecā An­dreja pavadītāji apstājās pie viena liela koka, kur tika iegriezts krusts un appušu koku apsieta sarkana un dzeltāna dzija. Turpat tika sa­dedzinātas arī cisas, uz kupām An­drejs bija miris un kūpas bija uz­liktas uz zārka. Līdz ar cisām sa­dedzināja arī dažus aizgājēja drēb­ju gabalus. Tad pasniedza bēri­niekiem medu nodzerties, nolēja kādas piles par ziedojumu.
   Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 58.
   2293.    Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu, lai mirons pas­tarā dienā zina ceļu uz māju. Tā­das priedes jau iepriekš tam nolū­kam tiek izmeklētas un saudzētas.
   J. Upīte, Gatarta.
   2294.    Mežā zināmā vietā apstā­jās ar visu līķi un iecirta vai ie­grieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda sievietes līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar nag­liņu mazu no lupatiņām vai bantī- tēm taisītu pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos atpakaļ, jo gars nevarot ķrustam tikt gapām.
   Sams, Lejasciems.
   2295.    Kad līķi uz kapiem vedot kādam bēriniekam zars noraun ce­puri, tad tam drīz jāmirst.
   K. Alksnis-Zundulis, Naudīte.
   2296.    Kad, līķi vedot, lūst ilkss, tad būs drīz atkal bēres.
   E. Skarnele, Kalncempji.
   2297.  Ja līķi vedot atjūdzas zirgs, tad kādam no piederīgiem drīz jā­mirst.
   Šīrmanis, Vilzēni.
   2298.     Pie mājām, kas atrodas ceļā, bērenieki apstājas, iet iekšā un piedāvā mājeniekiem no bēpu maizes, alus un brandavīna. Kas gudrs, tas no līķeniekiem nekā ne­ņemot.
   J. Dāvids, Biksere.
   2299.    Ja līķa vedējiem nav ne­vienai mājai gapām jābrauc un tie ceļā arī nevienu nesatiek, ko pa­cienāt, tad no līdza paņemtā ēdie­na un dzēriena ziedo Meža mātei: izlej krūmos kādas lāses alus un brandavīna un nomet kādus ku­mosus maizes. Atlikušo ēd un dzep paši līķenieki.
   J. Dāvids, Biksere.
   2300.      Bērenieki, kas brauc uz kapsētu, ņem līdz savu daļu no visiem bēpu ēdieniem un dzērie­niem. Vīrieti glabājot, šos ēdienus un dzērienus veda sieviete, un sie­vieti glabājot, vīrietis.
   J. Dāvids, Biksere.
   2301.   Kod cylvāks nazynuodams vad zyrgā nabašnīku, koč mozu bārnu, tod zvrgs bvus vyss putūs, jam cīši grvuts.
   V. Podis, Rēzekne.
   2302.      Kapu tuvumā līķa zir­giem allaž esot smagāki ko vilkt, jo citi miroņi nākot jaunajam vie­sām pretim un apķeroties tam ap­kārt.
   P. Rozens, Garoza.
   2303.      Netālu no kapiem zirgi velk līķa ratus smagāki, jo citi mi­roņi nāk tam pakaļ un uz zārka vizinās.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   2304.      Kad ved mironi uz ka­piem, tad zirgiem esot grūti vilkt, jo visi miroņi sēžot ratos.
   M. Auziņa, Rīga.
   2305.     Kad līķi ved uz kapsētu, tad visi miroņi jāj uz tā lopa, kas tam bijis bērēs kauts, viņam pretī.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2306.      Līķi vedot pie kapsētas visi mirušo gari nāk pretī un ap­metas ap zārku, tādēļ pie kapsētas piebraucot zirgi vissmagāk velk. Caur mazo lodziņu pie zvana to visu var redzēt, bet kas tur skatās, tam pašam jāmirst.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   2307.     Ja vedot uz kapsētu līķi, zirgi nevar labi pavilkt, tad saka, ka miroņi sametušies uz zārka.
   K. Lielozols, Nīca.
   2308.      Kad līķi ved uz kapsē­tu, tad, nākot tuvāku kapsētas vārtiem, zārks top smagāks; tas tā­pēc, ka mirušo dvēseles nāk no kapsētas un sēžas uz zārka.
   J. A. Jansons, Jelgava.
   2309.     Līķi vedot uz kapsētu, zirgs smagi velk, jo visi miroņi nāk savu nākošo biedru sagaidīt un sē­žas uz zārka.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2310.    Kad braukuši uz kapsētu, tad nabagiem līdz veduši bēpu maizi.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2311.    Krustā pakāra cimdu pā­ri, kufu krusta nesējs kapsētā no­ņēma.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   2312.     Kad glabāšana nokavēta pēc saules noiešanas, tad domāja, ka dvēsele to nakti guļ krusta ga­lā. Pēc tam lēniem, rāmiem soļiem brauca uz mājām. [Sal. dvēsele.]
   Fr. Rēķis, Renda.
   2313.      Kad mironi apglabājuši nāca no kapiem zemē, tad skatī­jās, vai nav kāds zirgs mēslojis; ja tas noticis, tad drīz atkal kāds no tām pašām mājām mirs, un īpaši tas, kas pirmais no kapiem nogājis, vai ari kāds no viņa tuvi­niekiem.
   Fr. Rēķis, Renda.
   2314.      Ja līķa zirgs, apgriežot no kapsētas, mēslo, tad drīz cits lī­ķis būs vedams.
   K. Treners, Sarkanmuiža.
   V. Braukšana no kapsē­tas.
   2315.     No kapsētas braucot lauž koku virsaunes un zarus, lai mi­rons līdz augšāmcelšanās dienai varētu tur savas drēbes pakārt.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   2316.  No kapsētas uz māju brau­cot nolauž dažiem kociņiem galot­nes, lai tur mirons varētu savas drēbes pakārt.
   Rusvurms, Inland, 1855. 27 (330).
   2317.     Kad brauc no kapiem, tad jauni cilvēki nedrīkst sēsties ratos, kuj-os veda zārku, jo tad mirstot pēcnācēji.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2318.    Kad brauc no kapiem mā­jā, tad tajos ratos, ar kupiem lī­ķis vests, nedrīkst sēdēt neprecētas sievietes, jo tad apprecoties visi bērni nomirstot.
   L. Šmīdeberga, Zemgale.
   2319.     No kapsētas mājās brau­cot nedrīkst sēdēt līķa ratos, tad drīz mirs.
   K. Kalniņa, Katvari.
   2320.      Līķi aprakuši, bērenieki pirmā krogā dzēra par samesto naudu, ko mājā noņēma līķim no krūtīm. Visu, cik tās bija, vajadzē­ja notērēt. Uzkošanai bija līdz- ņemtie zirņi.
   Sams, Lejasciems.
   2321.     Pabraukuši dažas verstes no kapsētas, bērinieki apturēja zirgus pie vecas resnas priedes, ko sauca par krusta priedi, un sagai­dījās cits citu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2322.   No kapsētas atpakaļ brau­cot, vecā Andreja bērenieki apstā­jās vēl pie krustotā koka, dzēra tur alu un atliekas uzlēja uz koka saknēm. Turpat tika nolauzta ma­zam bērziņam galotne. Ja tas bērzs vēl auga un zaļoja, tad tas nozīmēja, ka aizgājējam labi klā­jas.
   Rig. Almanach, lt864. Des al- ten Andreas Tod, 55.
   2323.     Kad bērinieku rindai, no kapsētas atpakaļ braucot, nāk sie­viete pirmā pretī, tad mirušā rados pirmā mirs sieviete; ja vīrietis nāk pretī, tad pirmais mirs vīrie­tis.
   E. Zommere, Rauna.
   2324.        Ja bērnieki no kapiem braucot mājā pirmo satiek vīrieti, tad mirs vīrietis.
   J. Krastiņš, Irlava.
   2325.     Kas no kapsētas pirmais iebrauc bēj-u sētā, tas nākošais no­miris.
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   2326.   Kas bērēs pirmais no kap­sētas mājā iebrauc, to pašu pirmo glabās.
   M. Poriete, Lubāna.
   2327.       Mājā pārnākuši, vedēji kuļ mājas piederīgos ar zariņiem, ko kapsētā nolauzuši un saka: „Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs rūmes kapsētā!"
   K. Šilings, 1832., g. Tirza.
   2328.     Kad bērinieki nākot mā­jā no kapsētas, tad mājinieki tos pej-ot ar skujām. Ja bēres esot va­sarā, tad sakot: „mirsti ziemā, ne­mirsti vasarā!" Ja bēres esot zie­mā, tad pefot un sakot: „Mirsti vasarā, nemirsti ziemā!" To darot tamdēļ, lai no bēriniekiem ne­viens tik ātri nemirst.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2329.     No kapsētas mājā brauk­dami, bērinieki nolauž eglītēm vai priedītēm zarus vai galotnes, lai būtu aizgājējiem, kur uzkārt drē­bes. Ar nolauztiem zariem kape- nieki peļ- mājā palikušos dziedā­dami: „Nemirstiet, nemirstiet, etc."; bet ja gadās priekšā kādas vecas māmiņas, kam laiks iet pie miera kapsētā, tad dzied: „Mirstiet drīzi, etc."
   J. Dāvids, Biksere.
   2330.     No kapiem atpakaļ brau­cot, bērinieki pielauza egļu zarus, at kufiem mājiniekus kūla, uz ve­ciem sacīdami: „Mirstiet, mirstiet, diezgan rūmes kapsētā!" uz jau­niem turpretī: „Nemirstiet, ne­mirstiet, nava rūmes kapsētā."
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2331.     Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā! Es ieliku sav' māsiņu (bāliņu) pašā slitas ma­liņā.
   LD 276G0.
   2332.     Kad bērinieki atbrauc no kapsētas, tad mājinieki jāpej- ar egļu zariem un jāsaka: „Mirsti va­saru, nemirsti ziemu!" (Vasaru vieglāk apglabāt.)
   V. Johansone, Liepa.
   2333.     Bērēs, no kapiem nākot, līdz jāpaņem skuju zariņš, ar ku- ļ-u jānoper visi mājinieki un jā­saka: „Nemirsti, nemirsti, vairs nav rūmes kapsētā!" Tad nemirs ar.
   V. Slaidiņa, Drusti.
   2333a. No kapsētas uz māju braucot, katrs kapenieks nolauza egles zaru un par visiem kopā vie­nu mazu eglīti. Pēdējo piesēja pie līķa zirga loka. Pārbraukuši un istabā iegājuši, kapenieki kūla ar saviem skuju zariem tos, kas mā­jā palikuši, un dziedāja: Nemir­stiet, nemirstiet etc." Atvesto eg­līti uzsprauda uz nama jumta.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2334.     No kapsētas uz māju braucot, kapenieki pielauza sku­jas, īpaši no paeglēm, un mājā pār­nākuši pēra ar skujām mājinie­kus, lielus un mazus, sacīdami: „Nemirsti, nemirsti, kapsētā nav vietas!"
   Sams, Lejasciems.
   2335.     No kapsētas mājā brau­cot lauž skujas (paegļus, egles jeb priedes) un ar tām peļ- palikušos sacīdami: „Nemirstiet, nemirstiet, kapsētā nav rūmes!"
   P. Š., Rauna un Smiltene.
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
   2336.     No kapiem atpakaļ braukdami, bērenieki salauž sku­jas, kuj-ām peļ1 mājiniekus, sacī­dami: „Nemirstiet, nav rūmes kap­sētā!"
   Dandēns, Gatarta.
   2337.     Bērinieki, no kapiem uz mājām braukdami, nolauž egļu skujas, un pārnākuši sit ar tām cits citam, sacīdami: ,,Nemirstiet, nemirstiet, nav rūmes kapsētā."
   Semenovs, Dole.
   2338.     Kad bērinieki atbrauc no kapsētas mājā, tad tiem mājā pa­licējs jāpej- ar egļu skujām ar šā­diem vārdiem: ,.Kapsētā nav vairs rūmes!" Citādi no tiem drīz kā­dam jāmirst. Pēc tam skujas jā­sadedzina.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2339.     Kad bērinieki no kapsē­tas atbraukuši, tad tie ar egles za­riem pēruši mājiniekus, sacīdami: „Mirsti rudeni, nemirsti pavasari!"
   K. Jansons, Plāņi.
   2340.     Bērēs bēriniekiem ar eg­les zariem jāpej-ot mājinieki, lai tie mirtu ziemā, ne vasarā.
   H. Lindberga, Veselauska.
   2341.     No bērēm nākot, tiek ar paegļa zaru bērinieki un visi mā­jinieki nopērti, pie kam vecenīte pērēja teic: ,.Mirstiet jauni, mir­stiet veci, pusmūžiņā nemirstiet, pusmūžiņa cilvēkam gauži raud pakaļā!" Pēc tam meijiņa tiek sa­dedzināta un apkārtējie ar dū­miem apkvēpināti, lai no miroņa nekāds sliktums jeb slimība necel­tos.
   K. Bika, Gaujiena.
   2342.     No kapsētas mājās brau­cot bērinieki salauž egles zarus, ar ko pērt mājiniekus, lai tie drīz nemirtu. Kam zars salūst pirmais, tas arī pirmais mirst (pērājs).
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2343.     Ja līķa zirgi pēc tam, kad līķis aizvests uz kapiem un pārbraukts mājās, apgriežas uz ka­pu pusi, tad drīzumā atkal kāds mirs.
   A. Aizsils, Kārķi.
   2344.     Kas pirmais, bēriniekiem pārbraucot, ieiet istabā, tas pir­mais mirst.
   K. Lielozols, Nīca.
   2345.     Kad bērinieki nāk mājā no kapsētas, tad tas, kas pirmais no viņiem ieies bēļ-u mājā, pirmais mirs.
   L. Kārkliņa, Dzelzava.
   2346.     Pēc mājenieku pēršanas ar skujām nojūdza zirgus, nomaz­gājās un sēdās ap galdu pie zir­ņiem un siltām karašām, kas kat­ru reiz mājā bija jāizcep pa to laiku, kamēr citi kapsētā.
   K. Treners.
   2347.     Mājās pārbraucot, neie­brauca līķa ratus vai ragus sētā, bet atstāja tos ārpusē un apgāza uz mutes, lai nebūtu vairs brauk­šana uz kapsētu.
   K. Treners, Sarkanmuiža.
   2348.     Vecenes it uzmanīgi no­skatās, uz kuļ-u pusi zirgiem gal­va, kad tie, no kapiem pārbraukti un nojūgti, vārtās. Ja tiem galva uz baznīcas pusi, tad atkal drīz kāds tai mājā mirs.
   M. Lejiņš, Valmiera.
   2349.     Kad no kapsētas pār­braucot zirgs izjūgts tūliņ vārtās ar galvu uz ziemeļiem, tad tam drīzumā atkal būs jāved mirons.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   2350. Braucot atpakaļ no ka­piem, ja vecs cilvēks pirmais ieiet istabā, kur mirušais gulējis, tad tai gadā veci vairāk mirst. Ja ieiet jauns, tad jauni mirst.
   M. Auziņa, Rīga.
   VI. Ēšana un dzeršana.
   2351.     Kad bēļ-u viesi atbrauc no kapsētas mājā un ēd pirmo maltīti, tad kāds mājenieks var slepeni iziet ārā un skatīties pa logu iekšā. Tad viņš redzēs, ka mirušā gars daiet pie galda un nosmēķē visus ēdienus.
   E. Zommere, Rauna.
   2352.     Katru bēļ-u ēdienu vārot, mirons tur iemērc savu pirkstu.
   K. Jansons, Plāņi.
   2353.     Kad bērinieki no kapsē­tas atbraukuši dzeļ- pirmo alu jeb brandavīnu, tad mirējs tanī iemēr­cot savus trīs pirkstus. Kuļ-š nu pirmais to dzeļ-, tas pirmais no goda ļaudīm mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2354.     Bērēs parastie ēdieni bi­juši senāk bieza putra, sausi vārī­tas pupas vai zirņi, turpretim ci­tos godos baudījuši gaļas ēdienus.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 172.
   2355.      Nevienā bēfu maltītē ne­trūka vārītu zirņu ar gaļu, vai nu to daudz vai maz ēda. Zirņi apzīmēja bērenieku asaras; tādēļ arī mēdz teikt: asaras birst kā zirņi.
   Sams, Lejasciems.
   2356.      Bēļ-u ēdiens bija kara­šas, maize, gaļa, piens un sausi novārīti zirņi vai pupas; dzēriens — alus un brandavīns. Pēdējai maltītei vārīja kāpostus ar gaļu.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2357.      Beidzamais bēļ-u ēdiens bija kāposti.
   P. Lodziņš, Sēlpils.
   2358.     Bērēs allaž bija vārīti zir­ņi, ko bēriniekiem uzkost.
   J. Upīte, Gatarta.
   2359.     Bēļ-u ēdiens bija liellopu iekšas un piestā nogrūsti mieži.
   Pauka, Trikāta.
   2360.      Bēfu brandvīnu dzeļ-ot, papriekšu jānolej viena glāzīte zemē mironim.
   P. Rozens, Garoza.
   2361.     Uz bērēm pirmo glāzi lej zemē nomirēju pieminot.
   P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
   2362.     Bērēs maize jāmet pa­galdē.
   K. Jansons, Plāņi.
   2363.     Bērēs maizes kukuļs juo- tur uz golda tamdēļ, lai pēc nūmi- rēja maize naizavastu nū sātas.
   B. Spūlis, Vārkava.
   2364.      Pie zārka uz krēsla bļoda ar brandvīnu, divas glāzītes un te- lēķis ar gabaliņos sagrieztu sieru. Vispirms dzeļ- saimnieks ar saim­nieci no brandvīna malciņu un uz­kož gabaliņu siera. Pēc viņiem dzer un uzkož viesi, un katrs met cik necik naudas zārkā. Tad uzliek brandvīnu uz galda. Saimnieks ar saimnieci atkal iedzeļ- pirmie, un viņiem seko viesi. Uzkožamam iz­dala katram arī pa saujai novārī­tas sausas pupas un tādus pašus zirņus. Pēc tad dod viesiem bēļ-u mielastu.
   Kr. Kalniņš, Vitebska.
   2365.     Bļodas ar ēdienu vienīgi tikai pati saimniece liek uz galda. Karotes ar viņas atļauju var arī iz­dalīt kāda cita sieva. Saimnieks ar saimnieci atkal pirmie iesāk ēst un trīs reiz pasmeķējuši atvēl ēst arī viesiem. Dzeršanai dod tā saukto miroņa alu. Katra muciņa iesākama no saimnieka ar saim­nieci, pēc kam dzej- citi bēfu viesi.
   Kr. Kalniņš, Vitebska.
   2366.     Vispirms bērenieki ietu­rēja maltīti. Arī vīrieši līķiem da­ži likuši zārku priekšā karašu, ceptu no miežu miltiem ar asinīm, un glāzīti brandvīna, lai nelaiķis vēl pēdējo reizi pamielotos. Pē­cāk, kad taisījās braukt uz kapsē­tu, bērinieki karašu paši apēda un, brandvīnu izdzēruši, glāzīti sadau­zīja.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2367.     Bērēs visiem papilnam jāēd un jādzej* nelaiķim par godu un patikšanu. Ja ēdot no maizes vai gaļas kas nokrīt zemē, to ne­ceļ augšā.
   J. Dāvids, Biksere.
   2368.     Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē, to necēla augšā, jo tā esot miroņa daļa, un katrs, kas pirmo reiz dzēra alu, papriekšu nolēja kādu lāsi zemē mironam.
   P. Bļaus, Ērgļi.
   2369.     Bērēs, ādūt izkritušu ki- myusu vai līžeiku nu rūkas, na- dreikst otkonjemt, jo tei asūt nū- mirēja daļa. Kas tū jam, tys mierst.
   B. Spūlis, Vārkava.
   2370.     Kad bērēs saplīsis kāds trauks (dažreiz pat tīšām plēsuši), tad sacījuši, ka tas esot nomiruša­jam. Tāpat mirušiem novēlēts tas ēdiens, kas bērēs nokritis zemē. To necēla augšā.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   2371.     Bēfu plāceņa pirmie ādā- ji papriešku mirstot. Ja bērēs no­krīt ēdiens zemē, tad nadrīkst tuo pacelt, juo nuo tā vaiņas mātās.
   J. Upmalis, Ļaudona.
   2372.     Kufš pirmais no bērēm ceptas maizes ēd, tam pirmajam būs jāmirst.
   E. Lācis, Tirza.
   2373.     Ja bērēs puisis pirmais pie galda maizi lauž, tad pirmais kāds puisis mirs.
   R. Jansons, Pilda.
   2374.     Pēc miroņa apbedīšanas to vakaru jāapklāj vakariņu galds un jāpakap tīrs balts dvielis. Pēc apbedīšanas tomēr gars vēl mīt dzīvo starpā. Nama saimniekam tad ir jāskatās, vai gariņš paēdis ies slaucīt muti dvielī, jeb ne, t. i. vai dvielis pakustēsies. Ja dvielis pakustas, tad liela laime sagai­dāma.
   K. Corbiks, Ezere.
   2375.     Bērēs pēdīgai maltītei dod biezputru. Tādēļ dažreiz jo­kiem saka: mirsti, dabūsim drīzāk biezputru.
   Simenovs, Dole.
   2376.     No bēj-u galda maizes berzumi pa galu jānoslauka.
   K. Jansons, Plāņi.
   2377.      No kapiem pārbraukuši bērinieki nomazgāja rokas, sagāja ap galdu, noskaitīja pātarus un tad sāka ēst un dzert. Bet katrs ēda sevišķi savu maizi, gaļu, pie­nu no tiem pašiem traukiem, ku-
   fos tie ēdienus atveduši, un dzē­ra savu līdzatvesto dzērienu. Bija jau vēls vakars, kad pabeidza ēst. Otrā dienā deva viesiem kopēju maltīti.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2378.     Bēļ-u dienas vakarā bēri­nieki dziedāja tautas dziesmas, dzēra, spēlēja un dancoja, gribē­dami ar to nelaiķim godu parādīt.
   K. Treners, Sarkanmuiža.
   2379.     Tādu cilvēku bērēs, kas jau savu mūžu nodzīvājis, parasti izturas nopietni, kamēr līķis mā­jā un pirmā bēļ-u dienā līdz pus­naktij. Pēc tam dzied, dejo, rota­ļājas un parasti saka: ,,Viņš (mi­rējs) jau savu laiku nodzīvājis un tur nekā nav ko žēlot."
   H. Skujiņš, Aumeistej-i.
   2380.     Pēc vakariņām sākās vi­sādas rotaļas un „malšana". Mal­šanu izdarīja tā. Bērinieki malēji sasēdās ap galdu, dziedāja, dzēra brandvīnu un ritināja tukšu buteli pa galda virsu, tīkodami, lai butele maļot saplīstu. Tās vietā tad ņēma atkal citu buteli. Dauzīja arī citus traukus, un kādu trauku sadauzot mēdza teikt, tas nelaiķim viņā sau­lē esot vajadzīgs.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2381.     Kad puisim vai meitai dzēra bēres, tad līdz pusnaktij dzī­voja klusu; bet kad pusnakts bija pāri, tad dzēra kāzas un tad bija brīv kliegt, brēkt un dancot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2382.      Kad puišam vai meitai bēres dzēra, tad līdz pusnaktij dzī- vāja klusu; bet kad pusnakts bija pāri, tad dzēra kāzas un tad bija brīv kliegt, brēkt un dancot.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   2383.     Kad jauna puiša vai mei­tas bēres dzeļ-, tad saka: „Nu, šo­dien (pirmo bēfu dienu) nodzer­sim bēres un rītdienā (otrā bēļ-u dienā) dzersim kāzas." Pirmā go­da diena paiet klusu, bet otrā de­jo, rotaļājas un dzied.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   VII. Beigas.
   2384.      Otrā bēļ-u dienā ap pus­dienas laiku izdalīja nelaiķa man­tu. Mantu dalot, turējās cieši pie mirēja noteikuma: kas kūpam no­vēlēts, to tas arī dabūja. Mantas izdalītāju, kas neizpildīja taisni un pareizi mirēja noteikumus, nelai­ķis piemeklēja ar lēkmēm. Tāds pats sods gaidāms mantiniekam, kas nepatiesi apvaino mantas da­lītāju, ja pēdējais taisni un bez vil­tus izpildījis mirēja nolēmumu. [Sal. lēkme.]
   J. Dāvids, Biksere.
   2385.     Dobrači dabūja savu da­ļu cimdu vai drēbju gabalu no bē- ļ-u dāvanām bēļ-u mājā pēc notu­rētām vakariņām. Pārējās dāva­nas palika par labu nelaiķa pakaļ- palicējiem.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2386.      Bēļ-u beigās dalīja nelai­ķa mantu. Gan centās šo lietu no­kārtot bez strīdiem; bet gadījās arī nereti, ka mantošanas dēļ tuvinie­ki un agrāk saticīgi radi palika ienaidnieki uz visu mūžu.
   P. Lodziņš, Sēļpils.
   2387.      Kad bērēs un arī kāzās vedējs nedabū veltis, tad zirgam ļaunums, paliekot klibs. Kad veltis neesot villātnas, bet nātnas, tad arī vedēja zirgam slikti. Bet tādā gadījumā varot izpalīdzēties. Va­
   jagot tik paņemt villātnu lupatu vai matus un ar tiem nātnās vel­tis apkvēpināt.
   J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 174.
   2388.     Mijami bērēs, bērēs jā­mij! Ko bērēs samijam, to mūžam nēsājam.
   LD 27801.
   2389.     Bērēs vajadzēja apēst vi­sus ēdienus un izdzert visus dzē­rienus.
   Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 55.
   2390.     Tā gaļa, kas palika no bērēm pāri, tā jāizdala mājas cil­vēkiem, tiem, kas palīdzējuši bē­res rīkot. Ja tā nedarot, tad lopi nīkuļojot un viņiem metoties utis.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2391.     Bērēm ceptu maizi ne­drīkst mājās apēst, tad piekāpās kāda slimība.
   L. Reiteris, Lubāna.
   2392.     Ja no bērēm ņem ko ēdamu uz māju, tad to tik tad var ēst, kad papriekšu dod sunim kā­du kumosu.
   Rusvurms, Inland, 1855. 22 (329).
   2393.     Ja atnāk no kādām bē­rēm, tad no bēfu maizes pirmais gabals jādod suņam, lai nepieme­tas ļaunums.
   E. Šneiders, Alūksne.
   2394.     Kad bērnieki taisījās uz māju braukt, tad viņiem deva bē­ru maizi līdza, ko uz māju vest. To bēj-u maizi iesēja tajā pašā drē­bītē, kūjā bērnieks bija savus bē­ru kukuļus atvedis. Bet to bēfu maizi, ko no bērēm atveda, to ne­viens cilvēks pirmais neēda, bet pirmo kumosu atdeva suņam, ot­ru kaķam, trešo iesvieda kaktā un tad tik vēl paši ēda.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2395.     No bērēm nākot, atnesto maizi nevajaga tūliņ pašam ēst, bet pirmais kumoss jāatdod su­ņam, lai nekāds ļaunums neceltos no bērēm un pavadītā aizgājēja.
   K. Bika, Gaujiena.
   2396.      Kas no bērēm atnesto maizi pirmais lauž un ēd, tas pir­mais tanī mājā mirst. Trikātā vēl gandrīz katra bēj-u mājas saim­niece iesien ciemmaizi bērinie­kiem, kad tie vīkšas uz māju.
   K. Jansons, Plāņi.
   2397.     Kad brauc no bērēm uz māju, ta jau dod ciema maizi līdz. No tās maizes jānolaužot gabaliņš un jānosviežot zemē. Tas jādarot tāpēc, lai ciema maizes ēdājiem ne­piesistos kāds nelabums no mi­roņa.
   H. Skujiņš, Cirgaļi.
   2398.     Kad no bērēm atnes ciemmaizi, tad pirmais kumoss jā­nomet paslieksnē.
   K. Jansons, Plāņi.
   2399.     Ja pēc bērēm paliek kā­da muciņa alus pāri, tad to ne­drīkst citam godam ne aizdot, ne arī dāvināt. Citādi pie alus ņēmē­jiem kāds mirst jeb arī notiek kā­da cita nelaime.
   E. Zommere, Rauna.
   2400.     Ja kāds cilvēks vai žī- vāts bija pēc bērēm slims palicis, tad ņēma no slimā matu vai spalvu vikšu, aiznesa to uz kapsētu un nolika uz mirušā kapa, domāda­mi, ka vaina nāk no miroņa.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   2401.    Kod īsi uz kopim pava- deit nabašniku, un kod atīsi uz sātu, un taipat atnessi ar sevim pi zuoboku pīlapātu nu kopu ze­mi, itei pīzīmēj, ka tu ar dreiži miersi zemī.
   V. Podis, Rēzekne.
   2402.     No bērēm mājā nākot, nevajaga skatīties atpakaļ, jo tad mironis nāk mājā un spokojas.
   M. Valdmane, Zaļā muiža.
   2403.     No bērēm nedrīkst nest mājā nekādu dāvanu, tad kāds saslimstot un nomirstot.
   G. Pols, Bauska.
   2404.     Kas bērēs bijis, tas ne­drīkst nekā sēt, iekāms nav baz-ļ nīcā bijis, jo tad sēkla nedīgst.
   K. Corbiks, Tetelminde.
   2405.     Pēc bērēm 3., 6., 9. un 40. dienā vēl rīkoja ēdienus, kur uzlūdza arī mirušā dvēseli. Visi viesi tur sēdēja klusu un ēda bez nažiem.
   Inland, 1885. 331.
   BĒRNA KREKLS.
   2406. Ar kundziņu tiesā gāju, Maza bērna kreklu vilku: Lai kun­gam tāds prātiņš Kā mazam bēr­niņam.
   LD 31378.
   BĒRNA SVĒTĪŠANA.
   2407. Ja gribēja, lai dēlam / aug liela bārda, tad, bērnu no al­tāra atnesot, tam grieza galvu uz vīru pusi, ja ne, tad uz sievu pusi. Meitenei allaž grieza galvu uz vī­riešu pusi, tad to drīz izprecot.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2408.     Bērniņu no baznīcas ārā nesot allaž lūkojās uz to, lai da­būtu iet labam cilvēkam no paka­ļas jeb vismaz lai pakaļnācējs bū­tu labs cilvēks, jo bērns atsitoties priekšējā vai pakaļējā gājējā. [Sal. kristīšana.]
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2409.     Pēc sešām nedēļām mā­te pati nesa savu bērnu baznīcā pie svētības. Baznīcā ieiedama mā­te jo cieši piespieda roku pie baz­nīcas durvju krampja, lai bērns liels būdams labprāt apmeklējot baznīcu un esot dievvārdu mīļotājs. No baznīcas ārā nākot māte stipri piespieda kreiso elku pie durvju stenderes, lai bērns neesot gražīgs un raudulīgs.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   BĒRNAUKLE.
   2410.     Jauna meita neesot laba bērna aukle.
   K. Šilings, 183.2. g., Tirza.
   BĒRNS.
   I. Bērns vispārīgi.
   2411.      Dievs teicis, lai pārsvie­žot visus mazus bērnus par jumtu, tad viņi tūliņ iešot kājām. Lopi paklausījuši, kādēļ arī lopu bērni iet kājām, bet cilvēkam bijis žēl un viņš nav klausījis. Tad Dievs sacījis: „Tad divi gadi cilvēka bērns neies kājām."
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2412.     Neprecējies cilvēks sev daudz bērnu pielaimē, ja viņš kā­dam precētam pabrīnās: „Cik tam daudz bērnu."
   149
   Bēres — Bērns
   K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rīga.
   2413.          Kas pusdienas laikā ko­pojas, tam bērni piedzimst tuvre­dzīgi vai arī akli.
   K. Jansons, Plāņi.
   2414.          Ja kāds cilvēks dzimst, tad pie debesim parādās jauna zvaigzne.
   H. Dravniece, Alūksne.
   2415.          Kas ziedu laikā dzimst, metas ātri sirms.
   K. Pētersons, Tetelminde.
   2416.          Ruds, pelēks tautu dēls, Ziemu dzimis ziemeli; Koša balta mūs māsiņa Pavasara saulītē.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2417.          Ja cilvēks ir piedzimis jaunā mēnesī, tad tas ir spirgts, jautrs un jauns līdz vecumam; ja ir dzimis vecā mēnesī, tad ir ot­rādi.
   A. Salmāns, Balvi.
   2418.          Jaunā mēnesī dzimušie cilvēki ilgi uzglabājot savu jau­nību.
   J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
   2419.          Jaunā mēnesī dzimis cil­vēks stāv ilgi jauns.
   E. Laime, Tirza.
   2420.         Bērni, kas dzimst jaunā mēnesī, ir vienmēr jauna izskata.
   E. Zariņa, Cērenieki.
   2421.         Jaunā mēnesī dzimis cil­vēks ir laimīgs.
   J. Ikreviča, Virbji.
   2422.         Tiem, kas jaunā mēnesī ir dzimuši, nepaliek nekad balti mati.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   2423.         Vecā mēnesī dzimušam bērnam augot vaigs izskatoties
   vecs, jaunā mēnesī vai puķu laikā jauks un pravīgs.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2424.    Kas vecā mēnesī dzem, tie ātri veci paliek.
   K. Jansons, Plāņi.
   2425.     Svētdienā un pirmdienā dzimušais bērns esot turīgs, jo tad visi darbinieki ejot laukā no mā­jas ar pilnām maizes kulēm; sest­dienā dzimušais turpretim tukšs un nabags savā dzīvē, jo tad visi darbinieki: kūlēji no muižas ri­jām, otarnieki, kārtnieki, bren- kūžnieki un citi nākot mājā ar tukšām kulītēm un cibiņām; pirm­dienā, trešdienā un ceturtdienā dzimušais esot mudīgs uz darbu; sestdienā dzimušais rīcīgs un lab­prāt pucējoties; svētdienā dzimu­šais ietot labprāt ciemā.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2426.     Pirmdienā dzimušam bērnam esot pilnīgs mūžs, pussvētā (sestdienā) tukšs. Pirmdienās dar­binieki izgāja no mājām ar pil­nām maizes kulēm, sestdienās pār­nāca ar tukšām.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2427.     Sestdienā dzimuši bērni esot darbīgi, svētdienā dzimuši lepni un slinki.
   J. Liepsals, Koknese.
   2428.     Kas svētdienā dzimis, tas būs laimīgs.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2429.     Svētdien dzimušie bērni laimīgi.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2430.     Kas svētdienā dzimis, tam visi darbi padodas.
   P. Ortmans, Nogale.
   2431.          Nedēļas sākumā dzimu­šie bērni ir laiski.
   K. Jansons, Plāņi.
   2432.           Nedēļas sākumā dzimu­šie sakot: „Vēl visa nedēļa priekšā, gan darbu padarīsi"
   J. Jansons. Plāņi.
   2433.          Ja bērns darbdienā dzimst, tad tas būs strādīgs, ja — svētdienā, tad slinks un greznu­ma mīļotājs.
   A. Užāne, Skujene.
   2434.          Sestdienā dzimuši bērni esot žigli, tie sakot: „Nedēļa jau galā, man nav nekas darīts."
   J. Jansons, Plāņi.
   2435.          Bērni, kas dzimuši sest­dienas naktī uz svētdienu ap pulksten divpadsmitiem, esot lieli burvji un pesteļi.
   E. Krēģere, Vandzene.
   2436.          Ja cilvēks dzimis sest­dien un vispāri nedēļas beigās, tad viņš ir ļoti čakls. Ja pirmdien vai nedēļas sākumā, tad ļoti slinks, tā vien sakot: „Vēl jau visa nedē­ļa priekšā." Ja dzimis svētdien, tad ir ļoti švīts.
   E. Lapiņa, Vestiena.
   2437.          Piektdienā dzimuši bēr­ni varot redzēt raganas.
   * E. Ivampare, Piebalga.
   2438.          Ja kāds bērns piedzimst lielā piektdienā un nākošā svēt­dienā viņu pakrista, tad tas var redzēt miroņu garus.
   J. Atteka, Nīca.
   2439.          Ģurģī, 23. apr., dzimušie cilvēki esot kaislīgi, nevaldāmi.
   K. Jansons, Plāņi.
   2440.     Auna dienā dzimušais bērns esot neveicīgs kā auns; jum­pravas dienā — ja meitene, smu­ka, daiļa, slaika kā jumprava; lauvas un skarpija dienā — stiprs un sirdīgs; vēža dienā — neveicīgs un vairāk atpakaļ vien ietot savos darbos, savā dzīvē nekā uz priekšu. [Sal. dzimšana.]
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2441.     Auna dienā dzimuši bēr­ni ir lēni un saticīgi, vērša dienā lēni, bet sirdīgi, dvīņu dienā lieli mīlētāji, vēža dienā darbos ne- šķirmīgi, lauvas dienā stipri, jum­pravas dienā ilgi jauni un skaisti, svaru dienā patiesības cienītāji, skarpju dienā ķildīgi, strēlnieku dienā laimīgi, mežāža dienā muļķi, ūdensvīra dienā burvības cienītāji, zivju dienā izveicīgi iešanā un dar­bos.
   J. Liepsals, Koknese.
   2442.     Lauvas dienās dzimušie bērni būšot stipri, vēža dienās rā­mi. No rāma cilvēka saka: „Tas vēža dienā dzimis." Svaru dienās dzimušie esot smagi, svarīgi, jum­pravas dienās pūcīgi, lepni, skarp- ja dienās pikti, buļļa dienās apaļi, zaļokšņi, auna dienās traki uz mei­tām.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2443.     Kad bērni piedzimst lau­vas dienā, tie ir ļoti dūšīgi.
   K. Arājs, Virbi.
   2444.     Tie bērni, kas piedzimst lauvas dienā, ir dikti dusmīgi.
   J. Atteka, Nīca.
   2445.     Jumpravas dienā dzimis bērns esot lepns.
   151
   nirnu
   Mājas Viesis, 1856. 107.
   244f>. Jumpravas dienā dzimis bērns esot lepns un štātīgs.
   Mājas Viesis, 1856. 107.
   2447.          Tie bērni, kas dzimuši jaunavas dienā un jaunā mēnesi, tie ir skaisti no sejas.
   J. Atteka, Nīca.
   2448.          Vērša dienā kas pie­dzimst, tie ir tādi varonīgi.
   J. Atteka, Nica.
   2449.          Bērni, kas piedzimuši ūdens vīra dienā, tie grib dikti pel­dēt.
   J. Atteka, Nīca.
   2450.          Kad bērni piedzimst ūdensvīra dienā, tie ir jūrnieki.
   K. Arājs, Virbi.
   2451.          Tie bērni, kas dzimuši strēlnieka dienā, ir izveicīgi uz šaušanu, medīšanu.
   J. Atteka, Nīca.
   2452.          Zivs dienā kas piedzimst, tie ir izveicīgi kā zivis.
   J. Atteka, Nīca.
   2453.          Tie bērni, kas piedzimst svaru dienā, tie ir taisni cilvēki.
   J. Atteka, Nīca.
   2454.          Svaru dienā dzimušiem ir grūts mūžs.
   J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
   2455.          Tie bērni, kas dzimuši auna dienā, tie ir tādi lēni, neiz­veicīgi.
   J. Atteka, Nīca.
   2456.          Tas cilvēks, kas dzimis lauvas dienā, ir stiprs.
   K. Jaunzeme, Nīca.
   2457.          Tie bērni, kas dzimuši vēža dienā, tiem nekas neiet uz priekšu, visa dzīve iet atpakaļ.
   J. Atteka, Nīca.
   2458.          Vēža dienā dzimušam bērnam darbs nekā nevedoties.
   Mājas Viesis, 1856. 107.
   2459.          Tie bērni, kas piedzimst skarpiju dienā, tie ir tādi skanda- līgi, mīl dauzīties.
   J. Atteka, Nīca.
   2460.          Divi bērni, kas piedzimst uz reizi dvīņu dienā, tie dikti mī­līgi var sadzīvot.
   J. Atteka, Nīca.
   2461.          Kas esot naktī dzimis, tas esot dumjš, bet kas esot dienā dzimis un saulei spīdot, tas esot gudrs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2462.          Bērni, kas dzimst naktī, ir tumši no sejas, bet kas dienā — gaiši.
   I. Zariņš, Skrīvej-i.
   2463.          Ja bērns dzimst rītā, tad tam laimīga dzīve.
   L. Seržants, Aloja.
   2464.          Bērni, kas dzimuši saulī­tei lecot, nav ikdienišķi cilvēki.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2465.          No rīta dzimuši bērni ag­ri precēsies, bet arī agri mirs.
   Alksnis-Zundulis, Dobele.
   2466.          No rīta dzimuši bērni agri precas, bet agri mirst.
   J. A. Jansons, Elēja.
   2467.          Ja bērns no rīta dzimst, tad tas būs nemierīgas dabas, ja pēc pusdienas, tad lēnas dabas.
   A. Užāne, Skujene.
   2468.          Līdz priekšpusdienai dzi­mušie bērni ir apdāvināti.
   A. Aizsils, Kārķi.
   2469.          Kas dienu dzimis, tam gaišu spalvu lopi izdodas, kas nak­ti dzimis, tam tumši lopi jāaudzē.
   J. Jansons, Plāņi.
   2470.          Nakti dzimušiem bēr­niem uz savu laimi vajagot ņemt kustoņus ar melnu spalvu, bet dienā dzimušiem ar gaišu spalvu, jo tad tie ejot labi uz roku.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2471.          Naktī dzimušam bērnam atdodoties tumši (melli) lopi, die­nā dzimušam gaiši (balti), pagais- mā raibi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2472.          Ja meitenīte dzimst die­nā, tad tai izdodas gaiši lopi; ja dzimst vakarā, tad tumši lopi.
   A. Salmāns, Raivi.
   2473.          Bērns, kas piedzimst lau­naga laikā, dzīvo tikai pusmūžu.
   J. A. Jansons, Elēja.
   2474.          Bērns, kas piedzimst lau­naga laikā, sasniegs tikai pusmū­žu. Launaga laikā dzimušās mei­tiņas palikšot ilgi meitās un tikai pusmūžā tikšot izprecētas.
   Alksnis-Zundulis, Dobele.
   2475.          Kas launaga laikā radies, tas ir negants.
   K. Jansons, Plāņi.
   2476.          Ja bērhs dzimst pēcpus­dienā, tad tas ātri nomirst.
   E. Zariņa, Cērenieki.
   I 247^. Vakarā dzimuši bērni sa­sniedz lielu vecumu, un ja tanī va­karā debesis nav skaidras, tad tie ir bagāti ar bērniem un bērnu bērniem.
   Alksnis-Zundulis, Dobele. J.
   A. Jansons, Elēja.
   2478.          Vakarā dzimis bērns drīz mirs, un tādam vakara vecim nav laimes dzīvojot.
   Alksnis-Zundulis, Naudite.
   2479.          Bērni, kuj-i dzem vakara laikā no pulksten astoņiem līdz divpadsmitiem esot dzīvē nelai­mīgi.
   K. Jansons, Plāņi.
   2480.          Kas divpadsmitos dzem vai mirst, tas ir nelaimīgs.
   K. Jansons, Plfiņi.
   2481.          Naktī dzimušie bērni ir visspirgtākie un visveselīgākie.
   J. A. Jansons, Elēja.
   2482.          Naktī dzimuši bērni par visiem spirgtāki un veselīgāki.
   Alksnis-Zundulis, Dobele.
   2483.          Ja bērnam dzimstot pie debess spīd jauns mēness, vajaga izdzēst uguni istabā, lai mēness apspīdētu bērnu, ja tas notiks, bērns būs laimīgs.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2484.          Ja bērnam dzimstot, pie debesīm spīd vecs mēness, bērns būs neglīts sejā.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2485.          Visi tie bērni, kas tēva sejā, ir laimīgi.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2486.          Tēva bērni (tēva sējā kas dzimuši) laimīgāki par mātes bēr­niem.
   K. Jansons, Plāņi.
   2487.          Ja dēls ir līdzīgs mātei un meita tēvam, tad tie ir laimīgi cilvēki.
   P. Š., Rauna.
   2488.          Pirmie un pēdējie bērni ir skaudīgi cilvēki.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2489.     Ja bērnu dzimstībā zēni pārsniedz meitenes, tad gaidāms kaj-š.
   M. Zariņš, Ogresgals.
   2490.     Ja zēni vairāk dzimst kā meitenes, tad kapi gaidāmi.
   A. Užāne, Skujene.
   2491.      Ja nabas saite ir bijusi bērnam ap kaklu, roku jeb kāju, tad tas bērns piedzīvos lielu kau­nu. Šo kaunu var novērst šādā ceļā. Bērnam apliek ap kaklu divas prievītes un nes to svētdienā trīs reizes ap baznīcu. Tad māte ienes bērnu baznīcā un nostājas tā, lai katrs varētu bērnu redzēt un lai bērns dabūtu kaunēties. Pēc diev­vārdiem bērns jāiznes no baznī­cas, pie durvīm jāpārgriež prie­vītes un jādod tās diviem naba­giem, katram sava prievīte.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   2492.     Ja jaunpiedzimušam bēr­nam apvijusies ap kaklu, roku vai kāju nabas saite, tad tas vēlāku piedzīvos lielu kaunu. Lai nu tas nenotiktu, tad tam bērnam, kad tas jau paaudzies, apliek ap kaklu div pītus prievītus, apnes to svēt­dienā trīs reizes ap baznīcu, tad ienes baznīcā un nostājas tā, ka visi varētu bērnu redzēt un darīt tam kaunu. Pēc dievkalpošanas bērns jānes caur visu baznīcu, jā­noņem prievīti un jādāvina di­viem nabagiem katram savs prie- vīts.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   2493.     Ka bērns piedzimst, tad tam jau ir tādas zīmes, kas rāda, vai viņš drīz un kādā nāvē mirs. Ja bērnam ir balts deguna ga­liņš, tad viņš noslīks. Ja ir melna apaļa zīmīte pašā pieres virsū, tad viņš nošausies vai arī kafā kritīs. Ja tam ir balti cimdi rokā, tad viņš mirs, kad vēl nebūs gadu vecs. Ja bērnam ir zīme ap kaklu, tad tas pakārsies.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2494.      Ja mazs bērns ir ļoti smags, tad tas ilgi nedzīvos.
   C. Ķelle, Janišķes pag., Lietuva.
   2495.      Ja bērns piedzimst uz mutes, tad tas drīzi mirs.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2496.       Kad bērnam acu-dan- gas pillas (pieaugušas ar miesu) viņš būs dzīvotājs, kad tukšas — mirējs. To vēro vēl pie labi paau­guša bērna.
   Špāne, Ventspils.
   2497.      Kad acu kaktiņos grau­diņš iekšā, bērns dzīvos, kad tuk­ši, mirs.
   K. Pētersons, Tetelminde. P.
   Š. jun., Vidzeme.
   2498.       Ja bērnam acu kaktiņos trūkst gaļas gabaliņi jeb nav re­dzami, tad tāds bērns liels neiz­augs.
   V. Priedīte, Mālpils.
   2499.     Ja jaunpiedzimušam bēr­nam zila dzīsliņa pār degunu, tad tas liels neizaugs (nomirs).
   V. Hāzena, Nītaure.
   2500.     Ja bērnam pirmajos dzī­vības gados dzīsliņa, kas stiepjas pāri degunam starp acīm, ir stipri saredzama, tad tas nomirs pirms būs beidzis augt.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2501.      Ja bērnam piedzemot uz deguna starp uzacīm ir redzama zila dzīsliņa, tad bērns drīz mirs. [Sal. sieva.]
   Bērns
   R. Jansons, Pilda.
   2502.     Ja bērnam acu kaktiņos ir dziļi dobumi, tad tas drīz mirst.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2503.     Kad bērns piedzimst, tad viņa mūžu var paredzēt. Dzim­stot ja tam mute uz augšu, tad tas dzīvos ilgi, bet ja uz zemi, tad tas mirs jaunībā.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2504.     Lai uzzinātu, vai bērns dzīvos jeb ne, tad bērnam pie­dzimstot, apskatās gurniņus, ja gurniņos ir strīpiņas, tad dzīvos, ja ne, tad nedzīvos.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2505.     Kad bērns elpo viegli, tad būšot labs mūžs, bet ja smagi nopūšas, tad grūts mūžs.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2506.     Ja bērnam priekšzobos ir liela šķīra, tad tas dzīvē būs gudrs cilvēks.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2507.     Ja bērnam pirmie zobi nāk augšpusē, tad viņš kļūs par ievērojamu vīru; ja apakšpusē, tad par maz ievērojamu.
   Z. Lancmanis, Lejēnieši.
   2508.     Ja bērnam zobi nāk pirms augšā, tad būšot, kas par citiem valda, bet ja apakšā, tad kalps.
   » G. Pols, Vecgulbene.
   2509.     Bērni, kas piedzimst ar kādu melnu kārpiņu, ir laimes bērni.
   A. Užāne, Skujene.
   2510.     Ja dzimuma zīme nere­dzamā vietā, tad tāds cilvēks savā mūžā laimīgs būs.
   H. Šiliņa, Dobele.
   2511.          Ja gada laikā bērnam ne­aizaug mati uz pakauša, tad tas būs gudrs cilvēks.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2512.          Ja mazam bērnam mati stāvus stāv, tad viņš ir vellam ap­solīts.
   R. Jansons, Pilda.
   2513.          Kad mazi bērni, kam vēl zobu nav, mīļojas un skūpstās, tad tie abi paliekot mēmi.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2514.          Kupš bērns turot no­krampētas rociņas, tas esot svēts.
   J. Niedre, Džūkste.
   2514a. Ja bērnam dzimstot ro­ciņas vaļā, tad tas būs devīgs; bet ja cieti, tad skops.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2515.          Kad jaunpiedzimušais sa­žņaudzot cieši duku, tad tas esot mūžā skops.
   J. Ziemele, Smiltene.
   2516.          Kad mazs bērns tur cieši sažņaugtas saujas, tad būs dzīvē bagāts cilvēks; bet kas tura vaļīgas rokas, tas būs nabags.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2517.          Kad cilvēku jeb arī lo­pu pirmajam bērnam čūska iekož, tad tas nomirst, nevar dziedēt.
   Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sēļpils.
   2518.          Priekš bērna piedzim­šanas autiņus taisīja tikai pirma­jam apģērbam, jo kad agrāk bēr­nam daudz drēbju taisot, tad tas neesot valkātājs, bet drīz mirstot.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2519.          Vecāki jau iepriekš sa­gādā malku, ar ko sildīt bērnam pirmo mazgājamo ūdeni: tēvs ozo­la malku, māte malku no liepas koka. [Sal. puika, meitene.]
   K. Treners, Ventspils.
   2520.          Ja mazs bērns guļ pus- virām acīm, tad viņš nāvi vaktē: viņš drīz mirs.
   J. Jansons, Plāņi.
   2521.          Ja jaunpiedzimušam bēr­nam guļot acis pusviru, tas nebūs dzīvotājs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2522.          Ja mazs bērns guļot acis tur vaļā, tad drīz mirst.
   M. Zaube. Rīga.
   2523.          Ja bērns mierīgi skatās (neguļ), tad tas būs laimīgs.
   Alksnis-Zundulis, Dobele.
   2524.          Bērnam dzemot jau esot nolikts mērs, kufš tam jāpiekrīt. Ja bērns to nepiekrīt, tad viņam jāmirst.
   K. Jansons, Plāņi.
   2525.          Ja mazs bērns ātri aug, tad viņš mirs.
   M. Driņķe, Ranka.
   2526.          Ja bērns ar rociņām ļoti ķepurojoties, tad tas dzīvē daudz panākšot.
   J. Jansons, Plāņi.
   2527.          Ja mazi bērni ir ļoti gudri, tad tie drīz mirst.
   M. Macpāne, Alsunga. P. Š., Rauna.
   2528.          Ja bērns mazumā mīl ļo­ti rotaļāties ap ūdeni, tad izaugot viņš būs labs jūrnieks.
   A. Šulcs, Inčukalns.
   2529.          Ja bērns piedzimst skaists, tad tas vēlāk top nesmuks un otrādi.
   L. Laugale, Dundaga.
   2530.          Kufš bērns piedzimstot ir skaists, tas vēlāk paliks nesmuks vai arī otrādi.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2531.          Ja mazs bērns ir smuks, tad liels tas būs nesmuks.
   A. Leimanis, Mārsnēni.
   2532.          Ja mazi bērni ir ļoti skaisti un gudri, tad tie ilgi ne­dzīvos.
   M. Zariņa, Ogresgals.
   2533.          Senos laikos vervētāji ķē­ra bērnus.
   G. Pols, Bauska.
   2534.          Kad bērni jautāja par jaunpiedzimušo, tad tiem paskaid­roja, ka stārks, jeb vecmāte at­nesusi no strautiņa.
   G. Pols no Mežotnes nespēj­niekiem.
   II. Bērna dzimšana.
   2535.          Par bērna saņēmēju va­jaga aicināt veselīgu un jautru sie­vieti, jo kāda ir saņēmēja, tāds būs jaundzimušais bērns.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2536.          Piedzimušo bērnu sa­ņemdama, vecmāte ar tuteni no­grieza nabu, puisēnam uz cirvja pietes, meitenei uz velējamās vā­les, lai puisis būtu krietns strād­nieks un meita laba velētāja.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2537.          Kam piedzemot galvā baltā laimes cepurīte, tam tā jā­aizbāž istabā aiz vārceles.
   K. Jansons, Plāņi.
   2538.       Dažs bērns piedzemot ar nomaucamu plēvi uz galvas; šāda laimes cepure jāvācot (jāizmazgā un jāpaglabā), tad dzīvē būšot lai­me. Cepure iešujama goda ģērbā kaut kur aiz oderes, lai valkātājs būtu laimīgs.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2539.     Dažiem bērniem pie­dzimstot ir jau galvā cepurīte un mugurā krekliņš. Lai šos apģērba gabaliņus izkaltē un ņem līdzi pie tiesām, tad viss tur labi izdodas.
   V. Krieviņš, Daugmale.
   2540.   Dažiem jaunpiedzimušiem esot rokas, kājas un galvas vir­sa balta, liekoties, it kā tur uz­vilkts balts tīkliņš, kas kādu dienu stāvot un tad noejot. Citi tos sau­cot par laimes cimdiem, citi atkal par nelaimes, jo tie, kam esot tādi cimdi, mirstot nedabīgā nāvē.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2541.     Laimes cepuri glabā nau­das makā.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2542.     Kam mice galvā, tas au­got laimīgs.
   Birkvalde, Lielsatiķi;
   2543.      Laimes cepure jāglabā un jānēsā līdz, tad laimīgs mūžs. Vienam nozagta cepurīte, kas bi­jusi izžauta uz riķa; vēlāk dzīvē viņam par to nodegušas mājas.
   « Skuja, Tetelminde.
   2544.     Dažam bērnam esot pēc piedzimšanas viscaur tāda noje- mama plēve kā ģērbs, laimes svārki.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2545.     Cilvēki, kas piedzimst ar „laimes krekliņu", ir dzīvē lai­mīgi, bet tie, kas piedzimst bez tā.
   nav tik laimīgi. Kam „Iaimes krek­liņš" tikai uz rokām, tam iet labi ar piena lopiem.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   2546.     Ja bērns piedzimst ar „laimes krekliņu", tad tas dzīvē būs ļoti laimīgs.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2547.      Tādus laimes kreklus vecmātes noņemot un pašas pa­glabājot savai laimei.
   K. Pētersons, Mežmuiža.
   2548.     Laimes krekliņu jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs. Arī teļš dažkārt piedzemot ar tādu krekli­ņu; tas tad izaugot krietns lops.
   Skuja, Tetelminde.
   2549.     Kad bērns piedzimst un viņam ir no ādas it kā cimdi ap rokām, tad tas būs dzīvē bagāts un laimīgs cilvēks.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2550.     Ja bērnam piedzimstot baltas rokas, tad tas dzīvē laimīgs būs. Tādas rokas sauc par laimes cimdiem.
   K. Biša, Vijciems.
   2551.     Kad piedzimstot esot balti cimdi rokā, tad tas cilvēks esot laimīgs.
   V. Eglīte, Ērģeme.
   2552.     Meitenēm, kufām piedze­mot uz rokām esot laimes cimdi, balts kā mukstis, tām esot meitā bērns.
   K. Jansons, Plāņi.
   2553.     Dažs bērns piedzimstot ar it baltām rociņām, kamēr cita miesa tam sārta. Kam tādi nāves cimdi rokā, tas nav dzīvotājs.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2554.          Teicējai bijuši diviem bērniem tādi mirstami cimdi, abi divi nomiruši.
   K. Pētersons, Mežmuiža.
   2555.          Teicējai piedzimis bērns ap baltiem cimdiem, kas gājuši līdz elkoņiem. Pēc gada tas no­miris.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2556.          Dažs piedzem ar baltām rociņām — baltums pēc dažām stundām nozūd, tāds bērns neesot laimīgs: ātri nomirstot.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2557.          Ja mazam bērnam baltas rokas, tad viņš būs rakstītājs.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   2558.          Tie bērni, kas piedzimst ar baltiem cimdiem rokās, nebūs darba strādnieki. Tie nestrādās gpūto darbu. Tie būs bagātnieki.
   V. Piģene, Mārupe.
   2559.          Ja mazam bērnam bal­tas rokas, tad tas būs liels rakstī­tājs.
   L. Reiteris, Lubana.
   2560.          Kad bērns piedzimstot un tam ir nabas valdziņš ap kak­lu, tad tam būs jāpakaras.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2561.          Lai bērnam vēlāk būtu viegli rakstīt iemācīties, tad bērna nomesto nabiņu vajag ātri trīs rei­zes viņam caur pirkstiem izlocīt.
   J. Pamplis, Garoza.
   2562.         Ka piedzem, bērniņam pārvelk krustiņu, parausta degu- niņu un pašmukstina.
   K. Pētersons, Tetelminde.
   2563.         Bērnam piedzimstot, jā­skaita pie pieres tēvareize, tad tam ir lēta galva.
   A. L.-Puškaitis.
   2564.     Kuj-u roku bērnam pēc piedzimšanas pirmo papriekšu pa­kustinot, ar to tas vēlāki liels būdams strādājot.
   J. Niedre, Džūkste;
   2565.     Kad bērns tikko piedzi­mis, tad viņam pašam nelaiž grūst rociņu pie mutes un paši lie­lie cilvēki ar' negrūž bērna roci­ņas pie mutītes, lai bērns, kad pa­augas, nezīž savas duciņas.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2566.     Kad bērnu saķer, sajē- mēja uzspiež tam grāmatas lapu (Dieva vārdu) uz galviņu, lai būtu viegla galva. Bērniņam mēdz likt klāt dziesmu grāmatu.
   A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Raņķi.
   2567.     Kad bērns piedzimis, tad jāsaliek krustis mātes un bērna rokas (mātes labā ar bērna krei­so), lai bērns neraud.
   K. Jansons, Plāņi.
   2568.    Kā bērns pārnāk, sajē- mēja viņam uzsit trīs reizes ar sauju pa mutīti, lai būtu klusīgs. Uzliek mātes roku viņam uz mu­tīti, trīs reiz sakot: „Esi kluss kā mātes miesās", tad maziņais augs klusīgs.
   A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Ventspils.
   2569.     Jaunpiedzimušam bēr­nam jāaptin apkārt „otra puse" un bērns jāpaliek apakš gultas, tad viņš esot vērīgs grāmatu la­sot.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2570.     Ja bērnam piedzimstot, nometeklu rok kūts kaktā, tad tam pašam būs mūžā savs kak­tiņš, kur dzīvot.
   K. Biša, Vijciems.
   2571.     Tiklīdz bērns piedzimst, tam ar lāča taukiem jāsmērē kā­jas, tad viņam kājas nesalstot.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2572.     Mazu bērnu vajagot ap­smērēt ar lāča taukiem, tad esot vēlāk izturīgs pret aukstumu.
   I. Šīrmanis, Vilzēni.
   2573: Kad bērns piedzimst, tad tam vajagot ar sāli izrīvēt muti, jo tad tas esot veselīgs, ar sārtiem vaigiem.
   G.   Pols, Vecgulbene.
   2574.     Bērns neaugšot liels, bet miršot, ja tam naba par zemu, ja pie deguna redzamas zilas dzīslas, ja tas gulēdams acis tur pusviru, ja tas mazgājot ikreiz pieķēzē ūde­ni, un ja tas ir smags auklējams, tā kā auklim rokas gurst.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2575.     Cik pirmā bērna varžiņā ir mazu, baltu pumpiņu, tik bērnu vēl tai mātei būs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2576.      Jaunpiedzimušam bēr­nam pie nabiņas esot punktiņi, cik tādu punktiņu esot, tik būšot mā­tei vēl bērnu.
   H.   Skujiņš, Smiltene.
   2577.      Kad varžiņa gluma, tad bērnam būs tukšs mūžs.
   K. Jansons, Plāni. >
   2578.      Kad varžiņa vidū, tad bērns mūžu dzīvos, kad malā — žigli mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2579.     Mazam bērnam ar mātes siekalām vai mīzaliem mutīte jā- nomazga, lai ļauna acs nevar bēr­na nobrīnīt.
   K. Jansons, Plāņi.
   2580.     Bērnam jāizskalo mutīte ar aukstu ūdeni, tad jāapslapina rociņas un kājiņas ar aukstu ūde­ni, lai augtu stiprs; tad tikai maz­gā vanniņā viscaur. Apslapina kā­jiņas un rociņas ar aukstu ūdeni, lai nebūtu vārīgas no sala; apsla­pina ir padusītes un cirksnīšus (jūtītes), lai nesustu.
   A. Rozenšteine, Saldus. K.
   Pētersons, Raņķi.
   2581.     Ja bērns priekš pirmās mazgāšanas pirkstiņu pie mutes pieliek, tad viņš pirkstu dēj (čūp- sta).
   K. Jansons, Plāņi.
   2582.     Kad bērns piedzimst, tad jāuzvelk 3 krusti uz logiem un durvīm, lai velns nepārmaina bērnu.
   J. Steglavs, Jelgava.
   2583.     Kad bērns piedzimst, tam uz krūtīm jāuzliek aprakstīts pa­pīrs, lai viegli var iemācīties grā­matu.
   E. Medene, Meirāni.
   2584.     Nekristītam bērnam zem galvas esot jātura dziesmu grā­mata.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2585.     Ja vēl nenokristītam bēr­nam zem ķisena paliek dziesmu grāmatu, tad velns nevar paņemt bērna dvēseli.
   H. Dravniece, Alūksne.
   2586.     Ja nekristītu bērnu vienu atstāj istabā, tad tam jāpieliek klāt dziesmu grāmata, citādi bērnu ap­stās ļauni gari.
   K. Poga, Penkule.
   2587.          Kad bērns gadās, apber­zē viņam actiņas ar vistas pautu, lai būtu veselas (kā pauts).
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2588.         Ja grib, lai bērnam būtu smukas, platas acis, tad ar tikko dētu putnu olu, kamēr vēl tā silta, vajaga izbraucīt bērnam acis.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2589.          Vecmātes agrāk esot smērējušas jaunpiedzimuša bērna galvu ar vistas olu, lai bērnam galva būtu apaļa.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2590.       Lai jaunpīdzymušais bārns nabyutu dzāruojs, kad pīdzymst, tyulīt vajaga īlikt jam mutē skuo- ba capta uobuļa.
   T. Beča, Preiļi.
   2591.          Lai bārns byutu varo­nīgs, tad kai pīdzymst, vajaga jam īlikt rūkā īrūci.
   T. Beča, Preiļi.
   2592.          Bērnam piedzimstot jā­dod rokā šķēps, lai bērns nebūtu bailīgs.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   2593.          Kod dzymst bārns, vys pyrmuok jam vajag rūceņī dūt tu- reit zūbynu. Tūlaik tys bārns, kai izaugs, bvus stypris un nikuo na- beistas.
   V. Podis, Rēzekne.
   2594.          Bērniņš, kam piedzemot tūliņ tek pelcīte, noslīkšot.
   K. Pētersons, Raņķi.
   III. Bērna raudāšana, ru­nāšana un smiešana.
   2595.          Ja bērnam dzemot rupja balss, tas puika, ja smalka, mei­tene.
   K. Jahsons, Plāņi.
   2596.          Ja mazs bērns skaņi raud, tad viņš būs lielu rīkli dzie­dātājs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2597.          Ja bērns daudz raud, tad tas būs labs dziedātājs.
   A. Koisavs, Ezere.
   2598.          Kad mazs bērns raud, tad būs labs dziedātājs.
   K. Lielozols, Nīca.
   2599.          Mazs bērns bieži jārau­dina, tad dienās tas būs liels dzie­dātājs.
   L. Pogule, Gatarta.
   2600.          Ja bērns daudz raud mazs būdams, tad lielam būs dzī­ve bez asarām.
   L. Pogule, Gatarta.
   2601.          Ārlaulības bērni bieži raud.
   K. Jansons, Plāņi.
   2602.          Ja mazi bērni pulka dzied (lelo, dūdā), tad kādam šo bērnu tēvam jeb mātei būs jā­mirst.
   P. Āboliņa, Jelgava.
   2603.          Kad mazs bērns dzied garīgas dziesmas, tad kāds mirst.
   Z. Pūtelis, Sabile.
   2604.          Ja bērns raud, tad jā­ņem no sliekšņa smiltis un jāie­liek vanniņā, ar kaj-oti jāapmazgā bērna pakaļa, vai arī no kārtīm miziņa jāmet vanniņā.
   K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2605.          Ja mazs bērns raud un tītās, tad viņu lecina ar suni un bērns pēc tam vairs neraud.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2606.          Maziem bērniem vakaros nevar ļaut dauzīties, jo tad viņi pa naktīm ļoti murgojot un stai­gājot apkārt.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2607.          Ja bērni vakarā stipri plosās, tad otru dienu būs liela vētra.
   P. Eglīte, Priekuļi.
   2608.        Ja vecākiem kaut kur aiz­ejot, bērns stipri raud, tad viņš drīz mirs.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   2609.         Bērns nedrīkst kūkot kā dzeguze, citādi kūkotājam māte mirst.
   A. Leimane, Lubāna.
   2610.        Ja bērns pirmo sauc māti, tad nākošais bērns būs meitene, ja tēvu, tad zēns.
   M. Štāle, Kaltene.
   2611.        Kad bērns pirmo balsi sa­ka: „Tē, tē, tē", tad bērnu mātei nākošais bērns būs puisēns; bet kad saka: ,,Ma, ma, ma", tad mei­tene.
   J. Apsalons, Sērpils.
   2612.        Ja bērni nevar skaidri iz­runāt, tad viņu vecāki ir mocījuši kādu dzīvnieku.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2613.         Ja bērns ilgi nerunājot, tad jāaizved uz tīrumu un pāri galvai jāsēj labība.
   M. Dandēns, Gatarta.
   2614.         Kad bērns pa miegam smej, tad eņģelīši smīdinot, bet ja raud, tad nelabi gari traucējot.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2615.         Kad mazs bērns miegā smejot, tad tas redzot eņģeļus.
   T. Ziemele, Smiltene.
   2616.         Ja vakarā bērns smejas, tad no rīta tam jāraud.
   A. Korsaks, Ezere.
   IV. Bērna guldīšana.
   2617.          Ja bērnu tai vietā, kur viņš piedzimis, apgāž uz mutes, tad viņš ir kluss, maz raud.
   K. Jansons, Plāņi.
   2618.         Jaunpiedzimušu bērniņu noliek uz actiņām, lai tā pagulas, kamēr jem mazgāt. Nemaz nav jābaidās no noslāpšanas: nekrus­tīts bērns vis neslāpšot. Bērns tad nebļaujoties un būšot arī izaudzis kluss cilvēks. Kad bērns nomaz­gāts, tad pārmet krustiņu un tad tikai liek augšpēdus vai uz sāniem.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2619.         Kad bērns piedzimst, tad to vajaga pasviest uz muti, lai nav liels pļāpa.
   RKr. 6.
   2620.         Kad bērns piedzimis, tad to vajag apsviest uz muti, lai nav liels pļāpa.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   2621.         Kad bērns piedzimst, va­jaga apsviest to uz mUti, lai nav liels pļāpa.
   K. Lielozols, Nīca.
   2622.         Kad bērns piedzimst, tas jānogulda uz mutes, lai nav pļāpa.
   V. Liepiņa, Penkule.
   2623.         Kad bērns piedzem, tad viņš jāpieliek mātei pie papēža, lai bērns būtu kluss kā papēdis.
   K. Jansons, Vijciems.
   2624.         Kad bērns piedzem, to ieliek gultas kājgalī, lai augtu pa­zemīgs, nebūtu stūrgalvīgs.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2625.         Bērnam piedzimstot, liek tā muti pie mātes kreisās kājas apakšas, lai bērns aug paklausīgs.
   K. Biša, Vijciems.
   2626.        Bērniņu vakaros gulēt lie­kot, ikreiz pārmet (pārvelk) pagal- vītim krustiņu. Kad bērniņš žāvā­jas, aizmet krustiņu priekšā. Bēr­niņam, kad žākstās, aizmet krus­tiņu priekšā.
   Sermule, Līvbērze, K. Pēter­sons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi.
   2627.        Ja bērns uz mutes guļ, tad viņš drīz mirs: viņš muguru taupa ko gulēt, kad būs nomiris.
   K. Jansons, Plāņi.
   2628.         Ja mazs bērns uz mutes guļ, tad tas slīkoņa nāvē mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2629.       Jaunpiedzimušu bērnu ne­liek uz kreisajiem sāniem gulēt, jo tad viņš būs kreilis.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   V. Bērna tīšana.
   2630.         Kad maziņo pirmo reizi tin, bērniņam pavelk ar pirkstiem pie deguntiņa, pašmukstina un pārmet ģīmītī krustiņu.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2631.         Pirmo reizi tinot, bērnu uzliek uz pagalvi, lai augsti iet dzī­vē; daži atkal ieliek kājgalī, lai pa­zemīgi aug.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2632.         [Bērnu tinot] pašmuksti­na, lai tas aug veikls, mīlīgs, lai atvestos valoda.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2633.         Lai maziņajam būtu ve­sela galva, lai galva būtu apaļāka, stiprāka, cietāka, tad tijlīt pēc ra­dībām bērnam sien pārpieri jeb spriež iegāļus (iegālīšus). Apsien virs micītes platu linti apaļniskis ap galviņu, apjemot ap pieri un pakausi un atsienot ar bantītēm pierītes pusē. Pārpiere stāv nedē­ļas sešas; to atraisa tikai bērniņu mazgājot.
   K. Pētersons, Raņķi. Birk­valde, Lielsatiķi.
   2634.    Ja bērnam esot nepareizs galvas veids, tad to vajagot likt uz muguras gulēt, lai galva pati pie­ņemtu pareizo veidu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2635.    Pieres drānu senāk sēja un turēja, lai bērniem neaugtu ga- fas galvas.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2636.    Lai bērnam galva neiz­augtu liela, tad jātur arvienu laka­tiņš galvā.
   E. Miglava, Rīga.
   2637.   Ja grib, lai cilvēkam būtu cienīšana no visiem, tad piedzim­stot bērns jāietin galdautā.
   K. Kēze, Smiltene.
   2638.    Kad bērns piedzimst, tad tas esot jātin galdautā, jo tad ieņe­mot, liels būdams, augstu goda vietu.
   G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem.
   2639.   Līdz ko bērns piedzem, to ietin galda drānā, kufai virsū ēsts, tad bērnam nesitīšoties klemme.
   S. Čunka, Lielsatiķi.
   2640.   Bērnu, kas nupat kā pie­dzimis, vajag ietīt galdautā, tad maizes tam dzīvē nekad netrūks. Tad tas būs arī skaidrs un tīrs dzīvē.
   M. Auziņa, Rīga.
   2641.    Kad bērns piedzimst, tad jāieliek galdautā, tad tas, liels iz­audzis, būs lepns un bagāts.
   M. Auziņa, Rīga.
   2642.     Kā piedzimušu bērniņu mēdz ietīt galdadrānā (maizes drā­nā), kufu izmazgātu atliek nost līdz nākamam bērniņam. Kad bēr­nu vairs nevar cerēt, vecāki drānu jem nobrūķēt vai atdod saviem pēcnācējiem bērnu ietīšanai.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2643.    Ja piedzimst puisēns, tad viņu vajaga ietīt galdautā, lai tas būtu bagāts. Bet ja meitene pie­dzimst, viņa jāietin vīrieša kreklā, lai meiteni ātri izprec.
   A. Aizsils, Lubāna.
   2644.    Puiku dzemot ietin gald­autā un meiteni vīrieša bikšu stilbī.
   K. Jansons, Plāņi.
   2645.     Jaunpiedzimušu bērniņu saņemot vecmāte pagaidām tūliņ ietina puisēnu biksās, meiteni brunčos, lai pieaudzis katrs savos darbos mudotos jeb būtu čakls.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2646.    Kad piedzimst puika, tad to vajaga izkratīt caur mātes brun­čiem, lai tas dabūtu labu un skais­tu sievu. Kad piedzimst meitene, tad to vajaga izkratīt caur vīra bikšu kreiso kājas stilbu, lai tā dabūtu staltu un krietnu vīru.
   B. Indriksone, no 80 g. vecas B. Gūtmanes, Sece.
   2647.     Jaunpiedzimušu bērniņu vecmāte steidza ietīt, ja puika, brunčos, ja meitene, biksās; tad puisis nenodzīvo par vecpuisi, un meitu drīz izprecē.
   M, Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2648.   Ja meitene piedzimst, tad to ietin tēva kreklā, ja puika, tad mātes kreklā, lai bērns, liels izau­dzis, apprecētos.
   K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2649.   Tikko piedzimusi meitene jātin vīriešu krekla lēvarā, puika jātin sieviešu kreklā, lai apprecas.
   E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
   2650.    Puisēnu daža māte tinot savā kreklā, lai meitas viņas dēlu mīlētu; meiteni — tēva kreklā, lai puiši mīlētu. Pēc teicējas domām vislabāki esot bērnu satīt skaidrā paladziņā.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2651.  Jaunpiedzimušam puisītim pirmo reizi esot jāvelk meitenes svārciņi, bet meitenei puikas krek­liņš, tad puiku mīlēšot daudz mei­tu un meiteni daudz puišu un ātri apprecēšoties.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2652.   Ja piedzimst meitene, tai jāuzliek virsū bikses, ja zēns — brunči, tad ātri tautās izies.
   T. Rīgerte, Brunava.
   2653.   Bērnu nevajaga tīt salāpī­tās drēbēs, jo tad viņš šļepst.
   L. Bičole, Zaļenieki.
   2654.    Ja grib, lai meita dabūtu labu vīru, tad to maziņu, kā pie­dzimušu, vajaga izkratīt caur vīra bikšu kreiso kāju.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2655.  Ja jaunpiedzimušu meiteni ietin vīrieša kreklā, tad tā izaug traka uz puišiem.
   V. Johansone, Liepa.
   2656.  Jaunpiedzimusi meitene jā­ietin vīriešu kreklā, lai ātri izpre­cētu, zēns — sieviešu.
   A. Bulēne, Turaida.
   2657.    Pīdzymušuo meitiņa juo- satyn veirlšu veļā, lai patyktu pui- šīm.
   T. Beča, Preip.
   2658.    Meitene pirmoreiz jātin vīriešu drēbēs, lai ātri izprecē.
   E. Bērziņa, Mārsnēni.
   2659.   Ja kāda māte grib, lai vi­ņas meitai būtu daudz precinieku, tad pēc dzimšanas tā jāietinot vī­rieša svārkos.
   E. Zommere, Rauna.
   2660.    Mazu meiteni vajag ietīt vīriešu svārkos, tad viņai būs daudz precinieku.
   A. Korsaks, Ezere.
   2661.     Kad piedzimst zēns un grib, lai viņš dabūtu labu sievu, tad to tūlīt pēc piedzimšanas va­jaga izkratīt caur sievas brunčiem.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2662.   Kad pīdzymst puisāns, tad ir jūsatyn lupotuos nu sīvīšu krak- lim. Tad lels izaudzis patiks vy- suom meituom.
   T. Beča, Preiļi.
   2663.    Puika pirmo reiz jātin priekšautā, lai būtu kopīgs un rū­pīgs.
   E. Bērziņa, Mārsnēni.
   2664.    Kad piedzimst bērns, tad nedrīkst puiku tīt sievieša kreklā jeb meiteni vīrieša kreklā, jo pie­augušiem tad puisim uzkrīt meitas un meitu apstāj daudz puišu; vis- labāki jaunpiedzimušo ietīt gald­autā. v
   K. Krastiņš, Lazdona.
   2665.   Ja piedzimušu bērnu ietin vīrieša kreklā, tad tāds ir ļoti ne­laimīgs.
   M. Auziņa, Rīga.
   2666.   Pirmo reiz bērnam jāvelk apnēsātas drēbītes, lai viņš būtu taupīgs.
   J. A. Jansons, Piņķi.
   2667.     Kad meitene piedzimst, tad jāuzliek uz pirts krāsns medus un pati jāietin vīrieša kreklā, lai tai lielai izaugušai būtu daudz brūtgānu.
   M. Sikle, Nīca.
   2668.    Ja mazu bērnu kādreiz ietin čigāna vai žīda lupatās, tad tas liels izaudzis būs kā bez gal­vas.
   P. Zeltiņa, Ogresgals.
   2669.    Bārns, pi dzimšonys juo- saņam rotā austā drēbē, tod bār- nam pruots augs rotā, byus lobs.
   A. Borozinska, Barkava.
   2670.    Bērniņu tin, lai nesastai­pītos, lai rokām pledinādamies ne­izplēstu ģīmīti, lai augtu taisns, liels. Tinot izstiepj labi kājiņas, lai locekļi (lieliņi) nepaliktu līki. Se­nāk meitenes tītas biksās, lai puiši mīlētu, zeni atkal rindukos, lai meitas viņus mīlētu. „Tas tīts rin- dukā", saka no tāda puiša, uz kuj-a meitas krīt; „tā tīta biksās", no meitas, uz kuj-u puiši krīt.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2671.    Senāk bērniņu tina villai- nītē (deķītī) un drāniņā, ko ar prievētu apsēja, aizsākot no kāji­ņām. Prievētam galā atradās Vel- lasūds un nauda. Šādus tinamos prievētus auda platus kā jostas. Tagad prievētu vietā jem tinama- jus, ar kufiem aizsāk tīt no kakli­ņa. Kad ietinamās drāniņas atlai­
   žot bērns sāk žagot, steidz drāni- ņas sasildīt un bērnu ietīt, jo ža- gošana ceļas no aukstuma.
   K. Pētersons, Raņķi.
   VI. Bērna mazgāšana.
   2672.    Bērniņu, kā piedzimušu, tūlīt nomazgā. Mazgāšanu izdara trīs dienas no vietas. Ja ūdens te­košs, smeļ pret straumi, tā ka trauks uz reizi piesmeļas.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2673.        Pirmais ūdens akā uz reizi iesmeļams, tā ka nekas neiz­laistās, lai bērns augtu skaidrs, taisns cilvēks.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2674.     Piiiho mazgājamo ūdeni bērnam smeļ un nes, ka neizlais­tās, lai no bērna pirmais labums neatstātos.
   Kuplais, Kuldīga.
   2675.     Ūdens jāpārnes mājā, ka nekas pa takiem neizlaistās, lai ap bērniņu dienās nerunātu.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2676.     Pirmai bērna mazgāšanai ūdeni nesot ļoti jāsargājas, lai kā­da daļa no ūdens nenolītu zemē, jo tad bērnam izlīst visa dzīves laime.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2677.         Kad jaunpiedzimušam bērnam pirmo reizi nes ūdeni maz­gāšanai, tad nedrīkst ūdeni izšļan- derēt zemē, jo tad bērna daba būs izklaidīga un vīrā būs izšķaidīgs, izlaidīgs.
   K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
   2678.     Bērna mazgājamo ūdeni nepagādāja vis iepriekš, bet nesa no lauka tik tad, kad bija vaja­dzīgs. Ūdens smēlējam vajadzēja cieši lūkot, lai visu vajadzīgo ūde­ni iesmeltu uz reizi, ja vairāk rei­zes smeļot, tad bērns daudz vem­jot. Sasildīto ūdeni nesa tai pašā sildāmā traukā iekšā, kufā tad arī bērnu mazgāja. Ūdenī vēl iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, ko vecmāte paturēja.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   2679.         Jaunpiedzimušā bērna pirmai mazgāšanai smēla ūdeni no upes un pret straumi, ja upe bija tuvumā. Trauks bija uz vienu reizi jāpiesmeļ pilns. Kad ūdens apsildīts, tad bērna tēvs iemeta mazgājamā traukā sudraba naudas gabalu, kas palika vecmātei.
   Radogais, Vidriži.
   2680.     Bērna pirmai mazgāšanai ūdens ar reizas smēlumu jāiesmeļ spannī un jānes tā, ka neviena pi­le nenošļakājas zemē; ja ūdens no­pil, tad bērns vemjot. Vecmāte apsildīja ūdeni un iemeta ūdenī sāls graudiņu un kapara naudu. Naudu meta arī tēvs pēc bērna mazgāšanas, ko tad vecmāte patu­rēja.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2681.     Ūdeni smeļot noskaita tēvareizi.
   Kuplais, Kuldiga.
   2682.     Pirmo reiz bērnu mazgā ēdiena podā un izņem to 3 reiz pret rīta sauli caur poda stīpu.
   K. Jansons, Vijciems.
   2683.      Uguns (ūdens sildīšanai) jāsakur ar skaidru malciņu; ap­degušu nejēma par kuramo, lai bērns augdams nenāktu valodās. Ar apdegušu bīstakli nebadīja uguni.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2684.      Ja bērniem vāra mazgā­šanai ūdeni, tad nevajaga liet pa grāpja līksti; ja lejot ūdeni pa grāpja līksti, tad bērniem sūtot lo­cekļi.
   J. Daizis, Nīca.
   2685.        Ūdens tikai pasildāms; jāpierauga, ka neuzverd, jo tad bērnam metas niezis. [Sal. pirts.]
   K. Pētersons, Raņķi.
   2686.     Ja pirmo bērna mazgāja­mo ūdeni uzvāra, tad bērnam si­tas miesā bubuļi.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2687.     Ja mazam bērnam ūdeni silda mazgāšanai, tad vajaga ļaut pāri pāriet, jo tad nav izsitumu.
   K. Kristape, Olaine.
   2688.     Uguns pēc ūdens pasildī­šanas nav atārdāma, bet paliek de­gam, kamēr pati izdeg; to dara, lai bērns savā dzīvē neizpostītos.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2689.        Bērns nositās ar pum­pām, kad viņu mazgā uzvārītā ūdenī.
   Cdre, Tetelminde.
   2690.      Lai bērns augtu stiprs, daži maziņo pirmo reizi mazgā ne­vis uzsildītā, bet aukstā (remdenā) ūdenī, jo neesot nekāds labums tādā reizē ar uguni tīties.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2691.        Ūdens iesmeļams tik daudz, cik taisni vajadzīgs no­mazgāšanai; ūdens arī pasildāms lik silts, cik vajadzīgs, lai nebūtu nekādas laistīšanās.
   Austere, Saldus.
   2692.        No bērna mazgājamā ūdens priekš mazgāšanas nedrīkst ūdens atsmelt.
   K. Jansons, Piebalga.
   2693.       Tukšā ūdenī nevajaga maza bērna mazgāt; jāiemet sāls, puķes vai nauda.
   K. Jansons, Plāņi.
   2694.     Tai ūdenī, kufā jaunpie­dzimušu bērniņu pirmo reizi maz­gā, ieliek visādus niekus: nazi, šķil­tavas, kramu, vilnu, lai viņam uz priekšu nav trūkuma šādās lietās.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2695.        Jaunpiedzimušo bērnu pirmo reiz mazgājot iemet pa- priekšu mazgājamā ūdenī sudraba naudu, sāli un maizi.
   Retlings un Fr. Reķis, Renda.
   2696.         Vanniņā ieliek vistas pautu, dzērves aci, trīs oglītes, drusciņu sāls, maizes garozu un sudraba naudu; ja naudas nav pie rokas, tad sudraba sagti. Pārmet tad vēl ūdenim krustu un noskai­ta tēvareizi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2697.         Kad bērnu pirmo reiz mazgājot, tad ūdenī jāliekot nazis, lai bērnam nebūtu stipras graizes. Ūdenī jāmetot arī trīs šķipsniņas sāls, lai nelabums nepiesistos.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2698.  Bērnu pirmo reiz mazgā­jot, vannā liek naudu, lai bērns dienās bagāts tiek.
   K. Biša, Vijciems.
   2699.     Kad bērniņu pirmo reiz mazgā, tad jāmet nauda ūdenī, lai mazajam bagāta nākotne.
   A. L.-Puškaitis.
   /
   2700.      Bērna mazgājamā ūde­nī mēdz iemest vecmātei naudu, īpaši sudraba naudu.
   K. Treners, Ventspils.
   2701.      Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad tai traukā met sidraba naudu, lai esot bagāts.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2702.     Pirmajā ūdeni ieliek zie­da naudu, kas paliek mazgātājai.
   Sermule, Līvbērze.
   2703.        Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad ūdeni met naudu, lai tās viņam dzīvojot netrūkst. Šo pašu naudu arī bērnu krustot ie­sien lakatiņā un nes baznīcā līdzi.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   2704.      Bērna mazgājamā ūdenī jāiemet kāds naudas gabals un pē­cāk šī nauda jāuzglabā bērnam par laimes naudu, tad tam dzīvē nekad netrūks naudas.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2705.        Jaunpiedzimušo pirmo reiz mazgājot, vannā liekot šķē­res, tad bērns nebūšot pļāpīgs.
   T. Ziemele, Smiltene.
   2706.        Ūdenī ieliek pautu, lai bērnam nekāds ļaunums nepiesis­tos.
   , Pole, Blīdiene.
   2707.        Ūdenī ieliek pautu, lai bērns drīz veltos un būtu vesels kā pauts; maizes garoziņu, lai ne­trūktu ne maizes, ne cita pārtiku­ma; naudu, lai bērnam būtu ba­gāta dzīve.
   S. čunka, Lielsatiķi.
   2708.     Bērnu pirmo reiz mazgā­jot, metuši ūdenī putraimus, naudu un citas lietas.
   K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   2709.        Pie pirmā ūdens, kuj-ā bērnu mazgā, jāpielej piens, tad bērnam nemetas ne augoņi, ne iz- < situmi.
   E. Laime, Tirza.
   2710.     Bērna mazgājamam ūde­nim allaž jāpieliek klāt vai nu drusku sāls, vai kādas dzelzs lie­tas, sevišķi zirga pakava un atslē­gas, tad bērns augot stiprs un ve­selīgs. Teicams ūdenim pielieka­mais līdzeklis bija arī pasliekšņu kājminas, tās pieliekot bērns „ku- ļas" (aug drīz liels).
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2711.      Nemierīgu bērnu mazgā tā: ņem no 3 padurvīm no katras 3 šķipsni smilšu, uzmet tām 3 krustus, pret rīta sauli met ūdeni un beigās bērnam iepilina acīs 3 pilienus ūdens.
   K. Jansons, Plāņi.
   2712.     Apakš dzīvojamu ēku sliekšņiem vajagot zemes grābt un tur bērnu mazgāt, tad tas būšot vesels kā pemberis.
   Latv. Avīzes, 1877. 7.
   2713.        Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad jāņem no deviņām pa­slieksnēm pa trim šķipsniņām smilšu, lai bērns dzīvē ir laimīgs. [Sal. nobrīnīšana.]
   K. Jansons, Plāņi.
   2714.     Ja mazs bērns nemierīgs no ļauniem ļaudīm, kas staigāju­ši pār viņa slieksni, tad mazgāja­mam ūdenim vajaga piemest 3 reiz smiltis, kas sakrājušās pie sliek­šņa.
   E. Jēpe, Palsmane.
   2715.     Ja mazs bērns nemierīgs, tad jāņem smiltis no trīs durvju paslieksnēm, tās jāiemet ūdenī, kuj-ā bērns jāmazgā; tas paliks mierīgs.
   A. Bulēne, Turaida.
   2710. Ja grib, lai jaunpiedzi- uišais bērns būtu saimnieks vai lininiece, tad to pirmo reiz vajag lazgāt vannā, kur iemestas atslē- as.
   A. Korsaks, Ezere.
   2717.          Mazu bērnu mazgā ar drāju ziediem.
   K. Jansons, Plāņi.
   2718.           Bērnu mazgājot, ūdenī īiemet sētas mieta mizas, kas vē- ī trīc.
   K. Jansons, Plāņi.
   2719.       Bērns jāmazgā krusta pi­ektā: uz celiņa jāuzmeklē 9 salmu rustiņi (9 krustiski sakrituši almi) un tie jāieliek mazgājamā idenī.
   K. Jansons, Plāņi.
   2720.        Vanniņā ieliek trīs drus- iņās (naža galus) sprukstis, lai kauģim izplūk acis un rīkle un lai lērnam nemetas uguņstuldzes; lautu, veselu dzērves aci un nau- lu un nomaukušos zalkša ādu, lai lērns mauktos kā zalktis no ādas, . i. lai viņam nelīp nekādi izsi- umi.
   Kuplais, Kuldīga.
   2721.         Kad pirmo reiz jaunpie- izimušo meitenīti mazgā, tad van- īītē vajaga iemest sukura graudi­ņu un sacīt:, „Salda, salda man neitiņa, kā sukura graudiņš" — ad viņa, kad izaugs liela, tiks drī- :i izprecēta.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   2722.           Jaunpiedzimusi meitene lirmo reizi jāmazgā medus ūdenī, ad tai puiši lips klāt.
   V. Johansone, Liepa.
   2723.         Mazu bērnu mazgājot, ar plaukstu mazgātājs tam pa paka­ļu sit, lai bērnam krampis neme­tas.
   K. Jansons, Plāņi.
   2724.        Bērniņu ietin skaidrā drāniņā, pārmet krustiņu un liek vanniņā.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2725.     Bērnu vannā liekot, tam jāapņem apkārt viņa netīrais la­kats, tad bērns kuļas.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2726.        Vannā ieliktam bērnam papriekšu ar kreisās rokas mazo pirkstiņu trīs reizas jāiepilina ūdens mutē.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2727.     Pirmo reiz bērnu mazgā­jot, mazgātājai jāiedomājas un jāizsauc visādi darbi, lai bērns prastu visādus darbus.
   K. Jansons, Plāņi.
   2728.       Jaunpiedzimušu bērniņu pirmo reižu mazgājot, piesauca vi­sādus darbus, lai bērns darbos iz­veicīgs.
   M. Viļuma, Valmiermuiža.
   2729.        Apjem bērnam trīsreiz dziesmu grāmatu apkārt, lai tas būtu grāmatnieks, un liek tad van­niņā.
   Austere, Saldus.
   2730.        Jaunpiedzimušu bērnu, tā puisīti, kā meitiņu, mazgāja kreima ķērnē un mazgājamam ūdenim piejauca drusku medus; tad meitu puiši mīl un drīz izpre- cē un dēls dabū labu, smuku sie­vu.
   D. Kārkliņš, Kauguru muiža.
   2731.      Kad mazu bērnu pirmo reiz mazgā vannā, tad jāsargās pie­durt viņa galvu pie vannas malas, jo citādi tāds bērns izaug par liel- galvi un nomirst pēc septiņiem gadiem.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2732.     Kad mātei ir vecāki bēr­ni par jaunpiedzimušo, tad vecā­kos vajagot mazgāt tur, kur jaunā­kais mazgāts, jo tad tie visi dzī­vošot godīgi un saticīgi.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2733.        Gaiķu pagastā ir iera­dums bērniņu pēc pirmās mazgā­šanas noslaucīt galda drānā, lai tas augtu pilnībā, ne trūkumā.
   S. Čunka, Lielsatiķi.
   2734.        Bērnam mute jāslauka ar viņa villām, tad skauģa acis bērnam nekā nevarot darīt.
   J. Jansons, Smiltene.
   2735.  Pirmo reizi mazgājot, gal­viņa labi tīri jāizmazgā, lai viņā vēlāk nemestos pumpas.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2736.         Kad bērns nomazgāts, lietas izjem un paglabā līdz otrai dienai, kur atkal ieliek vanniņā; tā­pat trešajā dienā. Sāli, zināms, pie­ber katru reizi no jauna. Pie tre­šās reizas pautu sasit un nomaz­gā ar šķīstumu viscaur bērna mie- siņas. Naudu senāk atdeva vecmā­tei (bātenei); tagad to iesien bērna galvas drāniņas stūrī, kur tā pa­liek līdz krustību dienai. Uz baz­nīcu vedot naudu tad iesien krekli­ņa stērbelītē. Pēc pirmās mazgā­šanas, bērnam pirmo micīti uzlie­kot, tai dibenā (dubenā) ieliek grā­matas lapu (Dieva vārdu), kas tur paliek, kamēr maziņo ved krustīt.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2737.     Teicējas kaimiņos kāda sieva darījusi šitā: Ielikusi kādā lāsītē ūdens trīs oglītes, gabaliņu maizes un divas vaj-a naudas. Bēr­niņu tad ar šo lāsi aplaistījusi. Pēc kādām trim stundām mazgājusi bērniņu otrreiz lielākā ūdenī, kurā nenieka nelikusi.
   Vītole, Tetelminde.
   2738.     Bērnu mazgājot nedrīkst runāt.
   K. Jansons, Plāņi.
   2739.     Ja mazgājot bērns nelaiž rociņas vaļam, ja viņam, kā saka, cietas rokas, piederīgie vēro, ka būšot dienās skops; ja rociņas laiž mīksti vaļām — būšot devīgs.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2740.      Agrākos laikos piektdie­nā, otrdienā un trešdienā bērnu nemazgāja, to darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakaros. Kad bērnu trīs piecvakari no vietas mazgājuši, tad pēdējā vakarā pēc mazgāšanas maziņam apvilka ik­dienišķas drēbes mugurā un to svēra un mēroja. Ja atrada bērnu tikpat smagu kā iesākumā priekš trim nedēļām, tad Sprieda, ka bēr­nam esot „mērs".
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2741.      Mazi bērni jāmazgā ce­turtdienas vakaros.
   K. Jansons, Plāņi.
   2742.     Ūdeni, kuj-ā mazgāts ne­krustīts bērns, lej ārā tikai dienas laikā, kamēr saule nav nogājusi, un skaidrā vietā. Senāk visus ūde­ņus, kuros mazgāts nekrustīts bērns, nesa izliet stallī, lai bērnam būtu laime uz lopiem; tagad tur izlej tikai tos trīs pirmos ūdeņus. Ūdeni neskaidrā vietā izlejot, piem. tur, kur pelnus ber, bērni­ņam sitoties ugunstuldzes.
   K. Pētersons, Raņķi.
   '.17 I I. ūdeni, kupā mazgāts mazs borus, nedrīkst pēc saules norie- Iršauas izliet, jo citādi bērns kļūs slims.
   K. Bruņinieks, Sēme.
   2744.         Bērna mazgājamais ūdens allaž jāizlej vienā vietā, lai bērns būtu mierīgs un kluss.
   P. T„ Umurga.
   2745.            Bērnu ūdeni bez saules nevar ārā liet, jo tad izlej bērniņa laimi.
   A. L.-Puškaitis.
   2746.            Ja bērnu mazgā vakarā bez saules, tad ūdens jāatstāj ne­izliets līdz rītam.
   K. Jansons, Plāņi.
   2747.            Ūdeni nelej vis ārā tādā vietā, kas pa kājām, viņu lej pa- seknī.
   Sermule, Līvbērze.
   2748.          Ūdens, kuj-ā bērns un vi­ņa lakati mazgāti, jāizlej tādā vie­tā, kur nestaigā pāri, lai bērnam nepiemestos nekāda slimība jeb ļaunums.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2749.          Bērna mazgājamo ūdeni nevajaga izliet uz ceļa, lai bērns slikti neguļ.
   M. Pelēce, Cirsti.
   2750.          Bērnu ūdeni (t. i. ūdeni, kur mazgāts mazs bērns) nevar liet pelnos, jo tad aizlej mazajam acis.
   A. L.-Puškaitis.
   2751.          Bērna mazgājamo ūdeni nedrīkst liet tur, kur citiem jā­staigā, tad bērns nemierīgs.
   M. Eglīte, Vijciems.
   2752.     Lai nekristītu bērnu pa­sargātu no ļauniem gariem, tad tā ūdeni nedrīkst liet tur, kur daudz staigā.
   J. Pamplis, Garoza.
   2753.      Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad ūdens jāizlej ceļmalā, lai drīz izprecē.
   V. Spandegs, Pociems.
   2754.     Visus ūdeņus lej stallī, kamēr maziņais vēl nekrustīts.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2755.     Bērnu nomazgājuši, aiz­nes ūdeni uz zirgu stalli, paceļ vie­nu grīdas dēli, palej ūdeni apakšā un aprok tai pašā vietā arī vēl vapa naudas gabaliņu.
   Retlings un Fr. Reķis, Renda.
   2756.     To ūdeni, ar kufu mazu bērnu pirmo reiz mazgā, vajaga liet stallī uz trešo baļķi, — tad ātri apprecēsies.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   2757.   Ūdeni, ar ko puisēns pirmo reizi mazgāts, lej stallī pasilē.
   Ode, Tetelminde.
   2758.     Samazgāto ūdeni izlej katru reizi meitenei govju stallī (aitu aizgaldā), puišelim zirgu ste- liņgī.
   K. Pētersons, Raņķi. Birk­valde, Lielsatiķi.
   2759.     Ūdeni izlej kādā sētmali, apakš ābeles, tādā vietā, kas nav pa kājām, lai bērns nenāktu valo­dās.
   S. Čunka, Lielsatiķi.
   2760.     Mazgājamo ūdeni pēc bērna mazgāšanas aiznesa, ja bērns puisēns, uz zirgu stalli, ja meitene, uz govju vai aitu kūti,
   kur to izlēja pasilē. To darīja, lai puika liels uzaudzis ir mudīgs uz zirgu kopšanu un meita laba lopu kopēja.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2761.     Pirmais ūdens, kufā bērnu mazgā, jālej zem zaļojoša koka, tad cilvēks būs visu mūžu skaists.
   E. Laime, Tirza.
   2762.     Ūdeni, kufā bērnu pir­mo reizi mazgā, ja tas zēns, tad lej zem ozola, lai aug stiprs kā ozols, ja meitene, — zem liepas, lai aug smuidra kā liepa.
   K. Biša, Vijciems.
   2763.     Meitenēm pirmais maz­gājamais ūdens jālej pie ābels, bet puikām pie ozola.
   E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
   2764.     Ar ūdeni, kufā maziņais mazgāts, zintējas vēl šādā kārtā: lej uz ziedošām rozēm un jurģī- nām, lai bērnam augot ziedētu vaigi (būtu provīgi vaigi). Pēc sau­les noiešanas ūdeni nelej ārā, lai bērns nemestos nemierīgs, jo pa vakariem un naktīm skraidot ap­kārt visādas nelaimes pa takiem, staigājot apkārt pužekļi. Ja nepa­top iziet laikā, ūdens paliekas istabā līdz otrai dienai.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2765.     Ja piedzimstošu bērnu nomazgājot un to ūdeni ielejot ai­tu aizgaldā, tad bērns esot ļoti bai­līgs.
   I. Upenieks, Skrunda.
   2766.     Ja meitene piedzimst, tad jānomazgā un ar to ūdeni jāiz­laista istaba, tad brauks daudz precinieku.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   2767.     Kad bērns nomazgāts, tad mazgātājai jāsaka: „Udentiņš uz zemi, bērniņš uz augšu!"
   K. Jansons, Plāņi.
   2768.     Kad bērna lakatus maz­gājot sit jeb plikšķina gaisā, tad bērns trūkstas no miega vai arī gluži vaļējām acīm; kad tos brau- ķa caur rokām, tad bērnam vēders iet cauri.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2769.     Nomazgāto bērniņu vec­māte satina stūķī, pie kam bērnam uzlika iekšpus drēbēm uz krūtīm kādas no grāmatas izplēstas lapas.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2770.     Ja pārnākuša bērna maz­gātājai nedod par darbu nekāda zieda, tad viņai tirpst rokas. [Sal. mirons.]
   J. K. Dambergs, Ēdole.
   VII. Bērns pirtī. [Sal. pir- tīžas.]
   2771.     Kad bērnu nes pirmo reizi pirtī, tad tas esot jāmazgā medus siltumā. Uzliek uz pirts ak­meņiem medu, tad lej ūdeni ga­ram virsū, un tanī garā mazgā bērnu, jo tad krītot cilvēki uz tā kā mušas uz medus un mīlot to.
   G. Pols, no Mežotnes nespēj­niekiem.
   2772.     Jaunpiedzimušu meiteni vajaga ar liepu slotu pērt, tad ra­dīsies daudz precnieku.
   K. Kalniņa, Katvari.
   2773.     Kad meiteni pirmo reiz ved uz pirti, tad tā jāpef ar liepu slotu, lai ātri izprec.
   V. Johansone, Liepa.
   '2774. Knd jaunpiedzimušu pui­sēnu pirmo reiz mazgā, tad viņu vajaga pērt ar liepu slotiņu, — tad vn.ui, kad izaug liels, jaunavas mī­lēs 1111 glausies klāt kā liepu la­ji i ņas.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   2775. Mazu bērnu, pirmo reiz pirtī nesot, vajaga pērt ar liepu slotu, tad dienās tam būs daudz pielūdzēju.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   277C). Pirmo reiz bērnu pirtī ar slotu pepot, tam jāsit pa muti un jāsaka: „Esi ļaužu kaunīgs, Die­va bailīgs." [Sal. pirtīžas.]
   K. Jansons, Pilda.
   2777.         Kad vecmātes nesušas bērnus pirtī, tad pirmo reiz pepot pirmo sitienu uz lāvas bērnam si­tuši par muti, teikdami, lai šis esot godīgs un liels uzaudzis nekā daudz nepļāpājot. Tādēļ arī bērni senos laikos esot bijuši visai klusi. Pēc tam situši par rokām teikda­mi: lai rokas čakli strādā, lai kā­jas veikli iet. Sacījusi vecmāte, sizdama bērnam par kājiņām. Šo visu izdarījusi vecmāte uz pirts lā­vas, lielā karstumā.
   K. Bika, Gaujiena.
   2778.     Teicēja, savu bērniņu pirti pērdama, ikreiz nosakot sa­vus pātarus: „Guli dienu, guli nak­ti, laid mātei ar' gulēt, neklausies ciema suņu, neklausies ciema gai­ļu. Klusi jauņa, klusi veca, būsi pati sūtītāja u. t. p."
   K. Pētersons, Blīdiene.
   2779.     Pirmo reižu bērnu pirtī perot, pirmo sitienu sita ar slotu uz galviņas. Kur pirmo reižu iesi­tot, tur tam vēlāku vairāk plīstot drebos, un galvas apģērbs lētāki iegādāt nekā citas drēbes. Kam
   daudz plīst pastalu un zābaku, uz
   to vēl tagad mēdz sacīt: „Tev jau
   māte pirmo reižu iesitusi par kā-
   _ (t
   jam.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2780.          Slinku bērnu vajag pirtī nopērt ar kadiķa slotu, jo tad pa­liek čakls.
   J. Šāberts, Jaunauce.
   2781.          Bērnu pirmo reiz pirtī pepot, situši tam pa kāju apak­šām vien, lai neplīstot drēbes jeb lai neplēšot daudz drēbju.
   K. Barons, Jaunpiebalga.
   2782.          Ja negribētu, ka bērns villains izaugtu, tad, pirmo reizi pepot, jāapsmērē ar mīklu un jā- pep ar alkšņu slotu.
   A. Bērziņa, Aloja.
   2783.          Pirtī mazgājoties, bēr­niem ceļ pasiržus, arī ar lūpām smūkšķinot.
   K. Barons, Jelgavas apr.
   2784.        Mazu bērnu pirtī par ru- žiņu sauc, lai tas nav vēkšķīgs.
   K. Jansons, Plāņi.
   2785.          Mazu bērnu pirtī saukuši par sūdiņu, par mīžiņu.
   K. Jansons, Plāņi.
   2785a. Bērnam pirtī vārdiņu iepēruši.
   K. Jansons, Plāņi.
   2786.          Bērnam pirtī ar liepu slotiņu vārdiņu iepēruši: situši pa kājiņām un nosaukuši nodomātā vārdā. 1
   K. Jansons, Plāņi.
   2787.     Kad bērnam zobiņi nā­kot, tad viņš lūdzot, lai tam izpe- fot zobiņus, kaut vai ar spaļiem būtu pirts jākurina, ja žēlotu citu malku.
   K. Jansons, Plāņi.
   VIII. Bērna apģērbs.
   2788.     Nomazgātam bērniņam uzklāja uz galvas grāmatas lapu, lai bērns aug gudrs.
   M. Vijuma, Valmiermuiža.
   2789.     Pirmējam bārnam na- dreist vilkt krakla nu jaunys drē- bis, lai bērns nav lapnys.
   A. Borozinska, Barkava.
   2790.     Krekliņu, ko apvilka pir­mo reiz pirmajam bērnam, pēc tam uzglabāja un vilka ari visiem citiem bērniem līdz pastaram mu­gurā, lai brāļi un māsas dzīvo sa­vā starpā saderīgi un mīlīgi. Tā­pat darīja ar cepurītēm.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2791.     Pirmā bērna pirmais krekliņš jāvelk arī nākošajiem bērniem, tad visi bērni labi satiek.
   E. Laime, Tirza.
   2792.     Visus vienas džfimtas bēr­nus vajagot ar vienu jostiņu tīt, jo tad tie visu mūžu saticīgi dzī­votu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2793.     Pirmo bārna kraklys juo- valk visim nuokūšim bārnim, lai visi bārni dzeivuotu saticeigi.
   A. Borozinska, Barkava.
   2794.      Pirms krekliņa mugurā maukšanas caur viņu tikusi iz­vilkta dievvārdu grāmata, lai bērns būtu dievvārdu mīlētājs un cienī­tājs.
   K. Bika, Gaujiena.
   2795.     Ja bērnam velk pirmo reizi krekliņu, tad pirms no aug­šas uz apakšu krekliņam izvelk cauri dziesmu grāmatu; tad bērns augot sapratīgs un gudrs.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2796.     Ja vecmāte bērnam pir­mo reiz ar kreiso roku uzmauc krekliņu mugurā, tad bērns izaug kreilis.
   K. Jansons, Plāņi.
   2797.     Ja jaunpiedzimušam bēr­nam pirmo reizi kreklu velkot kreiso roku pirmo ievelk piedurk­nē, tad bērns visu dara ar kreiso roku (ir kreilis).
   E. Stīpniece, Vērene.
   2798.     Pirmo reiz bērnam krekls ticis vilkts no labās rociņas, kas vilcis kreisā rociņā, tas strādājot ar kreiso roku.
   K. Bika, Gaujiena.
   2799.     Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad pēc tam bērnu apģērb­jot nedrīkst pirmo bāzt svārkos kreiso roku, jo tad bērns paliek liels ķeiris.
   A. Ansone, Skrunda.
   2800.     Ja jaunpiedzimušam bēr­nam krekliņā pirmo bāž kreiso ro­ciņu, tad tas izaug kreilis.
   M. Liniņa, Aizpute.
   2801.     Pirmo reiz bērnam krek­lu velkot, nevajagot vilkt pa- priekšu kreiso roku, jo tad viņš visu mūžu visu darot ar kreiso roku.
   K. Corbiks, Annenieki.
   2802.     Ja maziem bērniem pir­mo reiz uzvelk kreklu kreisā ro­kā, tad bērns esot kreilis.
   E. Muzikante, Burtnieki.
   2N03. Mazam bērnam pirmo 111/ kreklu mugurā velkot, pa­pi iekšu jābāž labā roka; ja liek kreiso, tad bērns ir kreilis.
   K. Biša, Vijciems.
   2804.     Kad bērnam pirmo krek­lu velk, tad piedurknē papriekš jāvelk labā roka, citādi bērns būs ķeiris.
   E. Laime, Tirza.
   2805.      Pašu pirmo reizi bērni­ņam krekliņu (Līvbērzē: krenklīti) velkot mugurā, izdara šādu man- tāšanu: labo rociņu bāž pirmo; ja kreiso bīdītu papriekšu, bērns bū­tu ķeiris (kreilis). Teicējai dēls J. tālab esot tāds ķeiris. Iekām krek­liņu apvelk, māte to apjem trīs reizas sev ap kreiso cisku, sacīda­ma: „Kas gar manu bērnu ko ru­nā, lai paliek klusu kā mana dierša", tad bērnu nevarot nobrī­not. Krekliņu velkot ikreiz pārmet krustiņu.
   K. Pētersons, Raņķi. Sermu- le, Līvbērze.
   2806.     Bērnam jāuzvelk pretēja dzimuma krekliņš, tad dzīvē liela piekrišana pie pretējā dzimuma.
   A. Aizsils, Kārķi.
   2807.     Meitenei jātin josta uz āra pusi, lai to drīz izprecē; pui­sēnam uz iekšpusi, lai tam nav jāstaigā tāls ceļš, nav jāiet zaldātos.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2808.     Meitenes jostu tin uz āru no sevis, puikas — uz iekšu, lai meiteni drīz izprecē.
   K. Jansons, Plāņi.
   2809.     Pirmā bērna kristāmo kreklu, ko apvilka vedot bērnu uz baznīcu pie kristīšanas, uzglabāja arī citiem bērniem, lai visi brāļi un māsas dzīvotu saderīgi.
   J. Plikausis, Biksere.
   2810.          Bērnam pirmais krekls jāšuj zīda, tad visa dzīve iet kā pa zīdu.
   H.    Augstkalne, Rīga.
   2811.          Kad nekristīta bērna au­tiņus nekaltē istabā, bet saulē, un netaisa gludus ar roku, tad tas esot par sliktu. Kas ar vāli bērna drē­bes velē, tad tas miegā trūksto­ties.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2812.          Nekristīta bērna drēbītes nedrīkst laukā žaut.
   K. Jansons, Plāņi.
   2813.           Nekristīta bērna drēbes nedrīkst žaut laukā, lai nepārskrej putns pāri, tad izaug par klaidoni.
   I.   Upenieks, Skrunda.
   2814.          Bērna drēbes nedrīkst žaut ārā, jo ja putniņš nosmērē, tad bērns vēlāk netīri dzīvo.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2815.          Nekristīta bērna drānas nedrīkst žaut laukā, tad bērns skries līdzi visiem vējiem.
   K. Poga, Penkule.
   2816.          Kamēr bērniņš nekrus­tīts, viņa drāniņas nekad nežaudē laukā, lai raganas neapdancotu.
   K. Pētersons, Lielsatiķi.
   2817.          Ja bērnu drēbes bungā priekš kristīšanas, tad bērns perd.
   M. Eglīte, Vijciems.
   2818.          Kad nekrustīta bērna drēbītes ar vāli velē, tad bērns perd.
   K. Jansons, Plāņi.
   '2819. Kad mazam bērnam kaut ko šuv, tad dzivei vajaga aizmest mezglu, jo citādi bērns izaugot būšot izšķērdīgs.
   J. Upenieks, Skrunda.
   2820.     Maza bērna nevajag ļaut šuvējai mērīt, tad bērns neaug.
   L. Pogule, Gatarta.
   2821.      Nokristītam bērnam no kājām tūliņ jāattin josta, lai viņš drīz sāk staigāt.
   K. Jansons, Plāņi.
   2822.     Uzmodušos bērnu no rī­ta tūliņ neģērbj, lai viņam miegi (miegs) aiziet.
   K. Jansons, Vilce.
   2823.      Bērnam pirmā cepurīte jāliek zaļa, tad tas nenoveco.
   E. Laime, Tirza.
   2824.     Pirmo reiz mazam bēr­nam vajaga uzlikt galvā zaļu mi- cīti, tad visas drēbes labi piestā­vēs.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   2825.     Mazam bērnam pirmo reizi vajagot galvā likt zaļu cepu­rīti, tad tas izaugot pievilcīgs.
   L. Čapa, Rīga.
   2826.     Kad bērns tiek pirmo reiz nomazgāts un tam liek galvā cepurīti, tad, ja tas ir meitene, va­jaga likt zaļu cepuri, jeb cepuri ar zaļu lentīti, un ja zēns, tad sarka­nu cepuri, jeb cepuri ar sarkanu lentīti, tad viņiem visas drēbes labi stāvēs un labi izskatīsies.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   2827.     Maza bērna cepurītes ne­drīkst žaut ārā, jo tiklīdz pār­skrien cepurītei putniņš pāri, tad bērnam sāp galva.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2828.     Bērnam nevajaga bieži ģērbt galvu priekš kristīšanas, lai atmiņā nebūtu smaga galva.
   I. Upenieks, Skrunda.
   2829.     Maziem bērniem, kamēr nav zobi iznākuši, jāvalkā sarka­nas vilnas zeķītes, tad zobi nāk viegli.
   Teic. 73 g. v. A. Rozentāle, Jaunauce.
   2830.     Vecas mātes ieliek lupa­tiņā arī kādas aptieķepa zāles, ko sauc par velna sūdiem, un iebāž nekristīta bērna autos, tad viņam nekāds ļaunums nevarot notikt.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2831.     Nekristītam bērniņam liek apakš galvas dziesmu grāma­tu jeb svēto bībeli, lai ļaunais viņu nekādi neaiztiek un nepataisa vi­ņu par punduri.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2832.      Ja bērnam svārki aizlo­cās uz augšu, tad dabūs žagarus.
   V. Rimpele, Rīga.
   2833.     Ja mazs bērns apvelk ot­rādi apģērbu, tad viņu peļ- .
   R. Kalniņš, Lubāna.
   IX. Berna sargašana un prātošana.
   2834.     Jaunpiedzimušo bērnu, līdz kamēr tas kristībā vārdu da­būjis, citādi nesaukuši kā par krie- viņu, polīti, suņa vai kaķa sūdu, jo tad tam nepiesitoties nekāds ļaunums. Teica arī bērniem pēc radībām, ka šonakt memmai atnā­cis krieviņš no Gaujas upes vai no kāda ezera. Pēc kristīšanas bērnu vans tā nesauca, jo to sargajot eņ­ģelīši.
   M. Dandēns un .!. Upīte, Gatarta.
   2835.          Kad bērns nebija kris­tīts, tad to sauca par vilciņu, jo tad neviens zvērs to netraucējot. Vilks sevi neēdot 1111 ari citi zvēri vilku ne.
   G.    Pols, Vecgulbene.
   2836.          Maza bērna vakarā pie vārda nesauc.
   K. Jansons, Trikāta.
   2837.          Bērnu nevajagot uzrunāt par cālīti jeb cibulīti, tad viņš pie­audzis esot spēkā vājš; bet bērns esot jāsauc par baļļu jeb tīni, tad tas būšot stiprs un miesā brangs.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2838.          Uz bērnu nebūs sacīt: krupis, jo viņš tad trīs dienas ne­augot.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2839.          Ja mazu bērnu nosauc par krupi, tad tas paliks maziņš.
   E. Slavinska, Cēsis.
   2840.          Mazus bērnus un mājas kustoņus nedrīkst saņkt par var­dēm, tad tie neaug, beb ir mazi kā vardes.
   A. Zvejniece, Lubāna.
   2841.          Ja māte, bērnu auklējot, nosauc to par vardulēnu, tad bērns izaug kroplis.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   2842.         Mazu bērnu priekš krus­tīšanas nedrīkstot saukt par cir- cenīti, tad tas trīs dienas nemaz neaugot.
   H.   Skujiņš, Smiltene.
   2843.      Ja mazu bērnu nosauc par cini, tad tas trīs dienas nemaz neaug.
   A. L.-Puškaitis.
   2844.     Pašās pirmajās dienās, kad bērns piedzimis, jau nospriež, kādā vārdā krustīs. Ik vakarā, gu­ļā liekot, piemin vārdiņu un no­skaita tēvreizi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2845.     Ja pirmie bērni miruši, tad nākamie jāliek tēva jeb mātes vārdā, tad nemirstot.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2846.      Visu to, ko gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistos nekāds ļaunums, sauc mantāšanu jeb ap- mantāšanu. Kamēr bērns nav krustīts, iedur dzirkles (tērauds) gultas malā, lai ļaunums nepieiet. Paguļā (pagultē) jāstāv trauciņam ar skaidru ūdeni, lai augot būtu skaidras miesiņas, nesistos pum­pas.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2847.     Ja mazu bērnu atstāj vie­nu guļot, tad vajaga palikt dzirk­les pagalvi, lai ļauni gari to neap­stāj.
   I. Upenieks, Skrunda.
   2848.     Svētīts ūdens stāv bēr­niņam pagalvī, tāpat svētītas zāles (kā dilles, mētras), zāļu dienā ka­toļu mācītāja iesvētītas.
   Sermule, Līvbērze.
   2849.     Nekrustītu bērnu pa sau­les pakāpiem neatstāj guļā, bet tu- ra rokās, lai ļaunais nepiesistos. Kad uguns ienesta, bērnu ieliek at­kal gultā.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2850.     Pa saules apakšām bēr­nam neļāva aizmigušam gulēt, vi­ņu tad pamodināja.
   Kabdeļu saimniece, Blidiene.
   2851.     Kamēr bērns nav kris­tīts, mātei jāguļ uz vieniem sā­niem, lai bērnu nenozog.
   L. Druķe, Virbi.
   2852.      Kad nekrustītu bērnu at­stāj vienu pašu istabā, tad atnāk velns un pārmaina: cilvēka bērna vietā ieliek velna bērnu šūpuli. Tad notiekot, ka tas bērns neaugot lie­lāks, bet ēdot pulka.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   2853.     Nekristītu bērnu nevajag nekad vienu istabā atstāt, citādi velns viņu var ar savu pārmainīt.
   V. Hāzena, Nītaure.
   2854.     Nekristītu bērnu velns var nozagt un ielikt savu bērnu tai vietā. Ja šāda bērna acu priek­šā dara kādas nedzirdētas lietas, tad tas brīnīdamies dažreiz izsaka savu vecumu. Ja viņu taisās dedzi­nāt, kārt jeb slīcināt, tad velns at­nes īsto bērnu un grib to pār­mainīt. [Sal. velna māte.]
   P. Š„ Rauna.
   2855.     Saka arī biedēdami, ka ļauni gari būšot piemesties pie ne­kristīta bērniņa, ar ko pāri par pusnakti paliek laukā uz ceļa.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   2856.     Velna māte zogot kristī­gu ļaužu bērnus un savus dodot tai vietā . .. Vienai sievai piedzima dēls, bet viņa, negribēdama vecu ļaužu padomu pieņemt, sarunājās ar savu vīru un atstāja to nekristī­tu trīs pilnas nedēļas … Viņas bērns nu bija nost un velna bērns tai vietā nolikts. Septiņi gadi vecs I
   tapis, tas vēl nekādu vārdiņu ne­runāja, kauču gan bija diezgan prātīgs. Šie uzkūra uguni istabas vidū, uzkāra tur lielu grāpi un paši gāja slepenībā nolūkoties, kas tur būšot. Bērns, to uguni ierau­dzīdams, gāja klāt un runāja pats pie sevim: „Tik vecs un gudrs kā es esmu, bet tādu grāpi vēl nees­mu redzējis." Nu tie skaidri zinā­ja, ka viņš varēja runāt, sāka šo stipri kult, lai jel runā tā, ka visi dzird. Tad ieskrēja Velna māte ar vaļējiem matiem, to īstu bērnu at­nesdama, un sacīja: i,Ak tu saso­dīta sieva! Cik mīļi es tavu bērnu esmu glabājusi, bet tu manu taisi par ubagu. Glabā nu pati savu bērnu." Šī nu ātrumā pakampa savu un devās projām.
   Latv. ļaužu draugs, 1833. 122.
   2857.      Nekristītu bērnu nekad nebūs atstāt vienu, citādi velns to pārmainot un ieliekot savu bērnu viņa vietā.
   P. Rozēns, Garoza.
   2858.     Kamēr bērns nav kristīts, viņš jātura bikšu kājā, lai zemes ļaudis nenozog.
   L. Druķe, Virbi.
   2859.     Bērns ar ūdens galvu esot no tādiem ķēmiem, ko par svētām meitām sauc, pārmitots. Kad bēr­ni vēl nav kristīti un svece nakti izdziest, tad Spētās meitas nākot, to cilvēka bērnu paņemot un tai vietā ieliekot šūpulī savu bērnu.
   Latv. ļaužu draugs, 1834. 199.
   2860.     Kad zīdainis mājā, tad istabā jādedzina cauru nakti uguns un māte nedrīkst guļot bēr­nam uzgriezt muguru, lai svētā meitiņa bērnu nepārmaina.
   J. Ceplenieks, Māņticība.
   Austrums. 1889.
   2861.      Kad bērns piedzimis, tad visu nakti līdz kristīšanai jādedzi­na uguns, lai svētā meitiņa to ne­pārmaina. Pārmainīto bērnu va­rot uz reiz pazīt, jo tam esot daudz lielāka galva nekā īstajam. īsto bērnu varot dabūt atpakaļ, kad vietā ielikto tikmēr pepot, kamēr svētā meitiņa iežēlojas un bērnus atkal atmaina.
   J. Ceplenieks, Māņticība. Aus­trums, 1889.
   2862.      Kamēr bērns vēl nav kristīts, tikmēr pa naktīm jādedzi­na pie gultas uguns, lai Mēslu bā­ba nepārmij bērnu, neieliek viņa vietā no žagariem taisītu bērnu. Tādi pārmīti bērni gaužam dikti brēcot.
   Retlings un Fr. Reķis, Renda.
   2863.     Mazus bērnus nevajagot nekad atstāt vienus istabā, jo tad ragana tos pārmainot ar saviem bērniem.
   K. Corbiks, Annenieki.
   2864.     Bērnu neatstāj vienu, jo staigājot apkārt apustuļi.
   Sermule, Līvbērze.
   2865.      Mātes nedrīkst uz bēr­niem teikt: „Lai tevi velns pa­rauj!" Velns var to dzirdēt un arī patiešām paraut bērnu.
   V. .louņus, Daugavpils.
   2866.     Kamēr bērns vēl nekris­tus, tamēr pēc saules noiešanas istaba ne brīdi nevar palikt bez apgaismošanas, bez uguns, tai jā­deg cauru nakti. Tumšā istabā nā­kot svētā meita un pārmijot bērnu ar citu kādu nolādētu velna bēr­nu: tas esot allaž lielu galvu un platam acīm.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2867.     No bērniņa piedzimša­nas līdz nokristīšanai istabā cau­rām naktīm dedzina uguntiņu. Istabu (kambari) ne dienu, ne nakti neatstāj gluži bez cilvēka, lai svē­tās meitas bērniņu nepārmij, jo staigājot apkārt apustuļi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2868.     Teicēja redzējusi divdes- mitdivi gadi vecu puisi, kas gulē­jis vēl šūpulī: galva bijusi kā span- nis, citādi mazs, mazs kā bērns. Est turpretim ēdis kā liels cilvēks. Runāt drusciņ runājis (saucis: memme!). Nekristīts ticis apmai­nīts.
   K. Pētersons, Tetelminde.
   2869.    Kāda māte Dūres pagas­tā atstājusi savu nekrustīto, gluži veselo bērniņu vienu pašu, aizie­dama pati siena grābt. Pārnākot atradusi bērniņu kā kluci, slimu; augot viņam bijusi liela galva.
   K. Pētersons, Blīdiene.
   2870.     Teicējai reiz tā esot no­ticies. Viņa gan zinājusi, ka ne­krustīts bērns nakti bez uguns nav atstājams, bet visai baidīdamās, ka klētī no degošas sveces kaut kā neizceļas uguns, nopūtusi to un gu­lējusi tumsā ar savu kuslo bērni­ņu. Bērns viņai gulējis uz kreisās rokas, kamēr labo bijusi pārlikusi gulētājam pāri. Laidusies patlaban miegā, te kāda liela mīksta roka sākusi vilkt bērniņu projām. Svešo roku gan ātri sagrābusi, bet neno­turējusi.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2871.     Agrāk domāja, ka māņi par bērnu pārmainīšanu ir radu­šies pie ģermāņiem un citām Zie- meļeiropas tautām jau no se­niem pagānu laikiem; tagad tur­pretī spriež, ka šie uzskati ir še pārnesti no dienvidiem līdz ar kristīgu ticību.
   2872.     Bērnu neatstāj vienu, jo viņam ļaunums lidinās pa virsu.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2873.     Nekristītu bērnu nedrīkst nest pa lauku (ārā), tad viņam var piesisties kāds ļaunums.
   V. Saulīte, Mālpils.
   2874.     Ar nekristītu bērnu neiet uz jaunu dzīves vietu, lai bērnam ļaunums nepiesistos. Ja tomēr jā­iet, tad mātei ar bērnu jānometas ceļos pie durvju stenderes, jāno­skaita tēvareize un bērnam jāpār­met reiz krustiņš, ļaunums nepie­sitīsies.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2875.     Drošības labad māte gu­lēdama neuzgriež bērniņam mu­guru un migdamās cieti viņam pārliek savu roku pāri.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2876.     Nekristīta bērna dvēsele netiek debesīs.
   K. Bika, Gaujiena.
   2877.     Bērnu guldīja gultas kāj­galī un visu to laiku, kamēr bērns vēl nekristīts, dedzināja pa naktīm uguni pie bērna gultas.
   K. Treners, Ventspils.
   2878.     No bērna piedzimšanas līdz kamēr to nokristī, istabu ne­var pamest bez neviena iesvētīta cilvēka, citādi ļauni gari bērnu sa­maitājot.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2879.     Vecāki, kam bērns vēl nekristīts, nedrīkst nevienam nekā dot, lai bērns nav par daudz de­vīgs.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2880.     Kamēr bērns nekrustīts, māte neļauj otram pie savas uguns ne skalu iededzināt, ne iepīpēt, ne­kā; māte ir negrib, ka kāds pīpē­dams ietu ārā no viņas kambuj-a, jo tad bērniņam sitoties uguņstul- dzes (ugunsvātis). Istabā ienākot drīkst pīpēt, arī pašā istabā to var darīt, tikai izejot ne.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2881.     Pie nekristīta bērna ne­būs ar degošu pīpi iet no istabas ārā, nedz arī nākt iekšā, lai bērns neapsitas ar uguns vātīm. Ja grib pīpi smēķēt, tad tas jāizdara tur­pat istabā.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2882.       Mājās, kur nekristīts bērns, svešam cilvēkam nav jā­dod uguns, lai bērnam nemetas uguns stuldzes. Arī pīpēt svešnie- kam nav atļauts.
   Retlings un Fr. Reķis, Renda.
   2883.    Kas ienāk svešā istabā, kur ir vēl nekristīts bērns, tam no­ņem kādas ķīlas, kas tad ar kādu dāvanu jāizpērk.
   V. Rancans, Asare.
   2884.     Istabā, kur nekristīts bērns, nebūs arī sukāt galvu, lai bērnam neaug utis. Kad grib gal­vu sukāt, tad jāiet kukņā.
   A. Rītingers, Lutriņi.
   2885.     Priekš kristīšanas bērns nav jānes no istabas nemaz ārā.
   P. Š„ Rauna.
   2886.     Māte senāk savu bērniņu lidz sešu nedēļu vecu gaismā ne­rādīja. Kad deva krūti, uzsedza
   mazajam drāniņu virsū, tagad to vairs neskonot.
   Ode un Muceniece, Tetelminde.
   2887.     Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kas vēl ne­bija sešu nedēļu, parādīja tikai īsteniekiem. Citiem nerādīja, lai viņus nenoskaustu, nenobrīnētu, nenorunātu.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2888.     Kad skaudīgs cilvēks sa­kot: „Vai, cik smuks bērns!" klu­sām jāatbildot: „Smuka tava paka­ļa!" Lai nenobrīnētu, kuslu bērnu (it īpaši kamēr tas nekristīts) ne­plāta un nerāda svešiem. Nobrīnē­ti bērni nonīkstot. Viņus sarauga un kvēpina.
   Ķilevice, Saldus.
   2889.        Nekristītu bērnu ne­drīkst svešiem rādīt: piemetīsies no ļaunām acīm kāds sliktums.
   M. Poriete, Ēvele.
   2890.     Mazu bērnu nevajaga rā­dīt svešiem cilvēkiem, jo tie var bērnu noskatīt.
   J. Krastiņš, Irlava.
   2891.     Mazu bērnu nevajaga rā­dīt citiem cilvēkiem, jo, kad kāds dabū pateikt: „ak, cik skaists bērns", tad bērns tūlīt paliek slims.
   V. Priedīte, Mālpils.
   2892.     Uz bērniem nedrīkst teikt, ka tie skaisti, jo tad tiem var uzkrist kāda slimība.
   A. Mūrniece, Cēsis.
   2893.     Nedrīkst mazu bērnu ap­brīnot, jo tad bērns top slims.
   O. Grenševice, Vietalva.
   2894.     Mazu bērnu nevar dot svešiem auklēt, tad bērns paliek slims, ja svešais viņu apbrīno.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   2895.     Ja par otra bērnu prie­cājas un saka: „Vai, kāds jums skaists bērns", tad bērnu noskauž un tam gadās kāda nelaime.
   T. Ķengā, Jelgava.
   2896.     Mazus bērnus mātes ne­mēdz svešiem rādīt, lai svešais ne­apskauž.
   I. Šīrmanis, Vilzēni.
   2897.     Mazu bērnu ja skatās ļaunas acis, izaug gražīgs.
   M. Brīdaka, Jaunroze.
   2898.     Lai bērniņu nenobrīnētu, met sāli pa visām sešām mazgā­jamā vanniņā.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2899.      Daža māte neļauj savu krūts bērnu aplūkot pāri par gal­vu, jo tas esot grēks.
   J. Ceplenieks, Austrums, 1889., 1197.
   2900.     Ja bērnam zobiņi nākot, tad tas jāmazgājot kalvju vannā, lai viņam viegli zobi nākot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2901.     Kas pirmais ierauga ma­zam bērnam zobiņu, tam tas zo­biņš „jāapģērbj", t. i. jāuzdāvina bērnam krekliņš.
   A. Didriksone, Nogale.
   2902.     Ļoti iecienīts līdzeklis bērnu mantāšanā ir kvēpināšana. Kuslu bērniņu tūdaļ jemas kvēpi­nāt. Nogriež tēvam un mātei trīs pīslīšus no mazajiem matiņiem aiz kreisās auss, aplīdzina tēvam, mātei un bērnam nagus, jem knip-
   loka čegauni, dzērvesaci un dīvel- dreķi un sataisa visu vienā kušķī­ti, kuj-u ieliek spīlītēs, aizdedzina un tura bērniņam pie deguna, lai ož, pie kam saka: „Lai izkūp, lai izsmird skauģim visas domas kā šie dūmi, lai izsprāgst skauģa acis kā šī dzērvesacs; lai velis iet un mūk pats no sava sūda!" Kad bērns sakvēpināts, apvelk ar krītu šūplim iekšpuses malās visapkārt strīpu, tāpat gultai, kur māte guļ, lai velis netiek pāri.
   Kuplā, Kuldīga.
   2903.     No staigāšanas sakrājas klonā visvairāk pie durvīm cietas gubiņas mēslu, kuras dēvē velēnas. [Sal. velēna.] Tādu pasliekšņu ve­lēnu nodur un uzbārsta uz sar­kanām oglēm pannā. Dūmos, kas no tam saceļas, patura drusciņ bērniņu. Viņu kvēpina nevien tad, kad nemierīgs un neguļ, bet arī ik pēc dzīres, kur it nemanot varot būt norunāts.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2904.     Pasliekšņa zemes jem pārkrustis un apkvēpina bērnu dūmos.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2905.     Kad bērniņam esot ļau­na acs uzmesta un tas palicis ne­mierīgs, tad vajagot taisīt viņam vanniņu, lai tas atkal paliktu mie­rīgs. Vanniņu taisot tā: Vannā ie­met no trīs duru paslieksnēm no katras trīs šķipsniņas mēslus vai smiltis ar kreiso roku. Tāpat iemet trīs šķipsniņas sāls un pār vannas dibenu pārmet trīs krustiņus.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2906.     Ja bērns neguļ, tad iekš­pusē pie sliekšņa smiltīs jāvelk krustiņi; no krustiņu vidiem jāiz­ņem smiltis, jāber uz uguns un uz tās uguns jāsasilda bērna drēbītes, tad bērns vairs neraudās.
   E. Laime, Tirza.
   2907.     Kuslam bērnam, lai ļau­nums nepiesistos, ģīmīti apkvēpina ar vella sūdu (dīveldreķi) un dzēr­vesaci, padedzinot pie uguns un dūmus piešaujot pie nāsītēm. Kvē­pināšanai, kuru izdara visvairāk vakaros gulēt ejot, jem arī lāča villu, jūdu kārkliņus, pīlinģi un bezdelīgas ligzdu (iekšpuses smal­kumus) . Bērnu kvēpina, kamēr vien zīdāms. Kad jau sāk visu ēst, kvēpināšanu atmet. īpaši kad cū­kas gaļu dabūjot ēst, ļaunums vairs tā nepiesitoties. Daudzi kas uzceptu cūkgaļu dodot bērnam zīst, lai nemestos notikumi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2908.     Slimam bērnam vajaga pieri ar maizi un kājas ar gaļu apspaidīt un tad to gaļu un maizi dot suņam ēst. Ja suns to maizi un gaļu ēd, tad bērns paliks ve­sels; bet ja neēd, tad tas mirs.
   D. Dama, Smiltene.
   2909.     Ja bērns no suņa pārbī­dies, tad bērns jānoliek pie sliek­šņa un jāved suns pāri, tad bērns slims nepaliek.
   S. Kažoka, Lubāna.
   2910.     Bērna jostiņas stūrī būs ķiplokus un vella sūdu iešūt, jo no tādām lietām tas nešķīstais gars bēgot, kamēr vēl kristībā nav svē­tais gars pie tā bērniņa piestājies.
   Latv. Av., 1848. 44.
   2911.     Bērnam dod žāvētu cū­kas gaļu sūkāt, lai ļaunums nepie­sistos.
   Sermule, Līvbērze.
   2912.          To dara, lai bērns mes­tos brožāks, stingrāks.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   2913.           Maziem bērniem iegal- vjus iespiež, lai bērni neaizsmok.
   K. Jansons, Plāņi.
   2914.          Kamēr bērns vēl nav krustīts, bērna pagalvī jātur kā­das grāmatas, vislabāk dziesmu grāmatas lapas, lai velns bērnu nepavestu uz nelabiem ceļiem. Tā­pat pirms bērna krustīšanas mā­tes nedrīkst braukt uz tirgu.
   A. Zavicka, Sātiņi.
   2915.          Lai mazs bērns drīzāk sāktu staigāt, tad viņu vajaga iz­vilkt ar galvu papriekšu caur 9 zirga pinekļiem, ko zirgs nometis no kājām, bet pinekļi nav jāat­raisa. Tad bērns drīz vien sāks rā­pāties un staigāt.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
   2916.          Mazus bērnus priekš kristīšanas nedrīkst spieģelī rādīt nedz arī pie spieģeļa nest, jo tad tiem ļoti grūti zobi nāk.
   E. Zommere, Rauna.
   2917.          Nekristītam bērnam ne­vajag spoguli rādīt, tad greizas acis paliek.
   V. Hāzena, Nītaure.
   2918.          Nav labi, ja bērnam, kas nav vēl gadu vecs, rāda spoguli.
   T. Ķengā, Jelgava.
   2919.          Nevajaga kāpt pāri ma­zam bērnam, ja tas sēž uz grīdas, tad bērns neaugs lielā augumā.
   V. Priedīte, Mālpils.
   2920.          Bērnam nedrīkst nekad pāri kāpt, tad tas lielāks neaugs.
   V. Hāzena, Nītaure.
   2921.          Mazam bērnam nedrīkst pāri lekt, tad neaug lielāks.
   L. Zvaigzne, Gaujiena.
   2922.          Ja mazam bērnam pār­kāpj pāri, tad tas vairs neaugs.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   2923.          Mazam bērnam nedrīkst pāri kāpt, tad neaugs lielāks.
   V. Rūnika, Skujene.
   2924.          Bērnam nedrīkst pārkāpt vai pārlekt, tad viņš 3 dienas ne­aug.
   A. Kabuce, Bulduri.
   2925.          Nevajaga kāpt pāri ma­za bērna kājām, tad bērns neaugs augumā.
   V. Rimpele, Saldus.
   2926.          Nevajaga bērnam kāpt pār galvu, jo tad viņam noņem au­gumu un tas vairs nemaz neaug.
   K. Bika, Gaujiena.
   2926a. Ja kāds pārlec pāri bērnam, tad tas vairs neaugs.
   M. Macpāne, Alsunga.
   2927.          Ja bērns guļ un viņam pārkāpj pāri, tad viņš gafš neiz­aug.
   S. Kažoka, Lubana.
   2928.          Ka bārns sēd uz zemis greidys un kas nebejs, koč nazy- nuodams, puorīs bārnu, tod itei pīzīmēj, ka tys bārns aug cīši kūds, un, kod izaugs, vysod byus navasals.
   V. Podis, Rēzekne.
   2929.          Mazam bērnam nedrīkst skriet apkārt, tad tas vairs neaug.
   L. Šmīdeberga, Zemgale.
   2930.          Nav brīv iet ap mazu bērnu apkārt, neaug lielāks.
   V. Miķelāns, Asare.
   2931.     Ja mazs bērns tiek no­svērts, tad viņš vairs neaug, nedz top lielāks, smagāks.
   Iv. Bika, Gaujiena.
   2932.     Mazam bērnam nedrīkst grozu jeb sietu maukt uz galvas, jo tad bērnam galvā vātis un au­goņi.
   K. Bika, Gaujiena.
   2933.     Kad bērnam priekš krus­tīšanas raujot žagi, tad jāsakot: „Dievs palīdz!" Ja tā nesakot, tad velns paņemot bērna dvēseli.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2934.     Vecos laikos bērnus ra­kuši sūnās, uzlikuši čakārni virsū un metuši upē.
   K. Jansons, Aumeisteri.
   2935.     Kod mozi bārni spēlēj ustobā ar akmiņem, itei pīzīmēj, ka tymā ustobā byus bods.
   V. Podis, Rēzekne.
   2936.     Kod bārni spēlēj kai ka- raveiry, itei pīzīmēj, ka dreizi byus vaidi.
   V. Podis, Rēzekne.
   2937.    Kod radējas bārns, nikod navajag jū likt gultenā gulēt uz keirū suonu. Kod izaugs tys bārns, tod jis byus stypruoks uz keiruos rūkys un taipat ar keirū rūku vysu dorbu struoduos vairuok kai ar labū.
   V. Podis, Rēzekne.
   2938.   Jaunpiedzimušu bērnu ne­var skūpstīt, tad tas ilgi paliks mēms.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   X. Bērna zīdīšana.
   2939.  Bērniņam piedzemamā die­nā nekas nav jādod, ne kušķīša nekā, lai būtu lēta galva.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2940.    Ka piedzem, mazajam ie­dod drusciņ skaidras kumelīšu tē­jas, tad trums nekad nevar cilāties.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   2941.     Bērniņam, kamēr vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus ap­mazgā ar sarkano vīnu, lai augtu sārtiem (provīgiem) vaigiem. Ar sarkano vīnu tā gan daži zintējas. K. Pētersons, Raņķi. Rirkvalde, Lielsatiķi.
   2942.   Lai bērnam būtu sārti vai­gi, tad mātei ar pirmām menstruā­cijas asinīm pēc dzemdēšanas jā­nosmērē bērnam vaigu gali.
   E. Laime, Tirza.
   2943.    Pāris dienu, kamēr mātei sāk piens rietēt, maziņo dzirda ar kumelīšu tēju; līdz tam dod arī kušķīti (maizi ar sukuru nātnā lu­patiņā). Nosit pelēnu (peles bērnu), sagrauzdē un samaļ. No pelniem ieliek kušķītī kādu šņaucienu, tad bērnam nesitīšoties nevienas brū- cītes, viņš vienumēr būs skaidrs un balts. Pirmajā kušķītī ieliek vēl drusciņu zēveles, lai nesistos au­dzēji, nemestos kašķis. Kušķītī ie­liek arī drupatiņu sāls.
   K. Pētersons, Raņķi. A. Ro­zenšteine, Saldus.
   2944.    Pirms sieva sāk bērnu zī­dīt, tai katru reiz jāsaberzē krūtis un pēc tam zīdals jāslauc bērnam pāri, lai bērnam nemestos nekādas knipas (slimības).
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2945.    Dažreiz māte priekš zīdī­šanas ieslauc no krūts bērnam pie­nu acīs un tad bērna ģīmīli ar lu­patiņu noslauka. Tā mazgā bēr­nam muti.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2946.    Priekš zīdīšanas māte ie- slauca bērnam no krūts pienu acīs, lai tam acis nesāp.
   P. 5., Rauna.
   2947.    Māte bērnam savu zīdalu (dējalu) pāri pārslauc, kad viņa nobijusies.
   Iv. Jansons, Gatarta.
   2948.    Bērns ir dumjš, ja viņam ilgi pupu dod.
   K. Jansons, Plāņi.
   2949.    Mātēm bērns pēc dzimša­nas jāliek pirmo reiz pie labās krūts, jo tad tas strādāšot ar labo roku, bet ja pie kreisās, tad ar kreiso roku.
   G. Pols, Vecgulbene.
   2950.  Ja bērnam pirmo reiz māte iedod kreiso pupu, tad tas izaug kreilis.
   K. Jansons, Ludzas Pilda.
   2951.   Kad mazs bērns piedzimst, tad tas nav jāliek pie kreisās krūts, jo tad bērns visu dara ar kreiso roku.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   2952.   Jaunpiedzimušam bērnam pirmā jādod labā krūts, jo citādi tas visu darīs ar kreiso roku.
   A. Liepiņa, Lubāna.
   2953.    Mātes pašas zīda savus bērnus, tikai retas, kas pavājas, dzirda savus lolojumus ar gumijas pupiņiem. Kušķīti bērns dabon tad, kad mātei nav vaļas zīdīt. Kad zī­dot, māte arvien trīs reizes noslauc zemē zīdalu; it sevišķi to dara, kas sapiktojusies, sabīstījusies, lai bēr­nam kas nepieķertos, nepiesistos. Tukšas krūtis, kad krūtis jau āz- degušas, bērnam nav jādod zīst: viņam tad būšot tukšs mūžs, tuk- šībā vien būšot jākuļas. Nav labi bērnam dot āzgulētu pienu; mātei, kufai zīdāms bērniņš mājās un kufa piespiesta pa nakti citur pa­likties, nav jāaizmieg — jāpaliek nomodā un jānoslauc krūtis.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2954.    Bērnu var lēti apskaust, kas zīdīts ar āzgulētu pienu; tādu pienu visu skaidri jāizslauc.
   Kuplā, Kuldīga.
   2954a. Aizgulētu zīdalu nedod: tad bērnam liels miegs; noslauc drusciņ, un tad dod zīst.
   Odene un Muceniece, Tetelminde.
   2955.   Māte bērnu nezīda ar pli­ku galvu; apsien drānu vai uzmet kaut kādu apsegu, pat zirga silksi: tas esot mātes veselībai par labu, un tad neejot nost maizes svētība.
   Kuplā, Kuldīga.
   2956.    Uzzīdīti bērni (t. i. tādas mātes zīdīti, kupa zīdāmā laikā ta­pusi tādu ļaužu) izaugot par skau­ģiem. [Sal. atzīdenis.]
   K. Pētersons, Raņķi.
   2957.     Apzīdīts bērns izaugot skauģis: kādu ļaunumu otram vē­lē, tāds notiekas.
   Odene un Muceniece, Tetelminde.
   2958.   Kad bērnu apzīda, nav lā­ga: dabon slimību, delamo.
   Sermule, Līvbērze.
   2959.   Ja bērnam trīs gavēņi pu­pu dod, tad tas bērns par burvi paliek. [Sal. atzīdenis.]
   K. Jansons, Plāņi.
   2960.   Bērnam, kas zīdīts trīs lie­lās piektās, ir skauģa acis, tādēļ šķiršanu iegroza tā, ka trešajā ga­dā lielo piektu bērns vairs nebūtu zīdāms.
   K. Pētersons, Raņķi.
   2961.    Kas trīs lielās piektās zī­dīts, var redzēt miroņu nākam. Pēternieku Remās dzīvojis puisis, kas varējis redzēt miroņus. Tēva bērēs pa vāķlbām nemaz neēdis, teicis redzot miroņus pie galda sē­žam.
   Udre, Tetelminde.
   2962.    Kaila sieviete kailam bēr­nam pirtī nevar dot krūti, tad bērns izaug palaidnis.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   2963.    Bērns vairs pupa neēd, ja māte uz grūtu kāju.
   K. Jansons, Plāņi.
   XI. Bērna ēdināšana.
   2964.     Bērna pirmā barība, ka­mēr mātei ieronas piens, ir kume­liņu tēja, sukura vai medus saldi­nāta, un knupītis. Knupīti sataisa šādi: tīrā lupatiņā, plaukstas lie­lumā, ieliek smalki sakodītu maizi; ja ir baltmaize, tad tai dod priekš­roku, ja baltmaizes nav, sakoda melnas maizes mīkstumu kopā ar sviestu un sukuru vai medu, tad saņem visas lupatiņas malas kopā kā maciņu vai maisiņu, un pārsien pār vidu ar diegu, lai barības vie­las netek ārā.
   S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
   2965.    Bērniem dod ēst dievgald­nieki savu maizi, kas tiem uz baz­nīcu no mājas līdz bijusi, jo tā esot baznīcas pulkstinu dzirdējusi.
   K. Jansons, Plāņi.
   2966.         Zemē dabūtu maizi ma­ziem bērniem dod, lai tie agri ru­nāt sāk.
   K. Jansons, Plāņi.
   2967.          Atrostuos ādamuos litas juodūd ēst bārnim, tad ji dreiži suoks runuot un runuos skaidri.
   T. Beča, Prei|i.
   2968.         Lai bērns būtu stiprs un tam būtu sārti vaigi, vajaga dot bērnam ēst maizes virsējo garozu.
   V. Bērziņa, Priekule.
   2969.         Bērnam jāēd drusciņas, tad viņš būs gudrs uz grāmatu.
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   2970.         Bērniem jādod zirņi ēst, tad tie izaug gudri un valodu ber kā zirņus.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   2971.         Ja tai pudelītē, no kuj-as mazs bērns dzeļ- pienu, iepūš kāds savu elpu — bērnam piepūš vē­deru.
   V. Miķelāns, Rubeņi.
   2972.        Kad mazi bērni ēdot cūkas purnu, tad mākot smuki rakstīt.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   2973.         Bērniem jāēd cūkas sun ķis, tad mācēs labi rakstīt.
   L. Kleinberga, Svēte.
   2974.        Maziem bērniem jādod esi cūkas deguns, tad tie skaisti raksta.
   K. Mūlenbachn man.
   2975.       Ja grib, lai bērns bfllu labs rakstītājs, tad jādod ēst cūkas purns.
   V. Greble, Kalnamuiža.
   2976.        Bārnim, kas it Skolā, juo- ād cyukas smecere, tad prass labi rakstīt.
   T. Beča, Preiļi.
   77. Ja bērni ēd cūku kājas, it<l tiem staigājot knikš kāju po- Itcs. [Sal. sieva un aitas kājas.] K. Jansons, Plāņi.
   '2978. Mazam bērnam nedrīkst lot cūkas gaļu ēst, tad viņam būs īkas kājas.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   2979.       Bērnam nevar kaut ko uz laža uzdurtu dot ēst, jo tad viņam lur caurais.
   J. Steglavs, Jelgava.
   2980.      Kad bērni ēd pie sausiem irņioin maizi, tad tiem jūk pātari.
   B. Blūmbachs, Lībagi.
   2981.      Kad nokauj cūku, tad bēr- liem nevarot dot ēst cūkas sirdi, ueli, nieres un purnu. Ja ēdot inli paliekot sirdīgi, ja mēli — :i(l melojot un mēdoties, ja nieri
   tad izaugot liki kā nieres, ja uimu — tad rakstot kā cūka ar mrnu. Daži saka, ka tad iznākot abi skrīveri.
   '/.. Grīnberga, Sigulda.
   2982.        Ja bērns ēd vistas kājas, ad paliek kašķīgs. Ja viņš ēd aitu tājas, tad tam knaukšķ kājas kā litai. Ja viņš ēd kustoņu mēles, ad tas iet apkārt pļāpādams.
   R. Gobzemis, Irlava.
   2983.      Maziem bērniem nevar dot ist mēles un sirdis, lai tie nebūtu iļāplgi un sirdīgi.
   K. Corbiks, Jelgava.
   2984.       Nevajag bērniem dot sirdi •st, jo tad tie izaug sirdīgi.
   K. Strautiņš, Mēdzūla.
   2985.        Maziem bērniem nedrīkst ilol ēst cūkas mēli, jo tad būs ļoti pļāpīgi.
   86
   A. Ralniece, Pabaži.
   2986.         Bērniem vajag dot mēli ēst, jo tad tie izaug par dziedātā­jiem.
   K. Strautiņš, Mēdzūla.
   2987.      Ja bērnam vistas kājas dod ēst, tad bērnam nagi pakausī stāv: viņš pakausi kasa.
   K. Jansons, Plāņi.
   2988.        Maziem bērniem nav jāēd cūkas smecere, jo tad tie darbu rok kā cūkas ar smeceri.
   J. Melbārdis, Lubāna.
   2989.         Ja maziem bērniem dod putnu spārnus vai kājas, tad tie izauguši esot žigli.
   P. Š. jun., Vidzeme.
   2990.        Ja mazam bērnam dod ēst vistas kājas, tad viņš izaug par ka- slgu (naidīgu) cilvēku.
   H.   Skujiņš, Smiltene.
   2991.        Bērniem cāļa sirdi nedod ēst, lai tie nav bailīgi.
   K. Jansons, Plāņi.
   2992.         Mazam bērnam nevajaga dot siltu, mīkstu maizi ēst, lai ne­paliek kurls.
   I.   Upenieks, Skrunda.
   2993.         Bērniem no podiņa ne­drīkstot dot ēst, tad tie izaugot pļāpīgi.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2994.        Jaunpiedzimušam bērnam jādāvina karote, citādi bērns sie­kalā jas.
   P. Ortmans, Nogale.
   2995.         Bērniem nedod ēst mel- meņu, lai nesāp mugura.
   V. Joāss, Lubāna.
   2996.       Bērnam vajagot mucu mā­lu apēst, kamēr tas par lielu cil­vēku uzaugot.
   Hirna
   H. Skujiņš, Smiltene.
   2997.    Ja bērns pārāk daudz ēd, tad vajaga to nolikt padurvē un 9 reizes lēcināt suni pāri.
   K. Biša, Vijciems.
   XII.     Bērna putra.
   2998.   Kad akmeni, uz kufa silda bērna putru, atstāj ugunī, tad bēr­nam sāpot zobi vai vēders.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   2999.    Ja mazam bērnam uz og­lēm ceptu biezo putru ēst dod, tam zobi sāp.
   K. Jansons, Plāņi.
   3000.   Kas maza bērna putru ēd, tam paliek zilas lūpas.
   K. Jansons, Plāņi.
   3001.    Kas bērna putru ēd, tam deguns nosalst.
   K. Jansons, Plāņi.
   3062. Kas bērna putru ēd, tam salst deguns un zirgi kož galvā.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   XIII.       Bērna gulēšana.
   3003.     Ja viesis nepiesēžas, tad bērni neguļ.
   P. Š„ Rīga.
   3004.    Kad bērns nemierīgi guļ, liek šūpulī kušķīti cūku midzeņa; citi gan sakot, ka tad bērnam uz­nākot liels miegs un tas lēti ne­varot atmosties. Jeb paliek pagālē kušķīti nakts pamažu zāļu, ko mā­tes vajadzības brīdim jau tura iz- žaudētas. Bērnam iedod magoņu sēklas, savārītas ar pienu, vai kā tēju arī kopā ar zīdalu. Dod iekšā miega pulvērģi, aptieķī pērkamu. Lai maziņais nebūtu nemierīgs, vi­ņu neļauj sasmīdināt un kaitināt. Senāk, kad viņus tik daudz neplā­tījuši gaišumā un nelecinājuši, bēr­ni bijuši daudz klusīgāki; tagad viņus vairāk plidinot un plātot, viņi tādēļ ir vairāk vaigstoties.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3005.    Kad bērns nemierīgi guļ, tad viņam liek cūku midzeni pa­galvī, sadedzina peļu pūzni un dod pelnus iekšā, samaļ zvirbuļu sūdus un iedod, dzirdina bērnu ar ma­goņu sēklu tēju, jeb arī bērnu sa­rauga (sapūš).
   A. Rozenšteine, Saldus.
   3006.   Ja bērns neguļ, tad no si­vēna migas trīs saujas jāiebāž bēr­na maisiņā.
   E. Laime, Tirza.
   3007.   Ja bērns pa miegam augšā trūkstas, tad nevienam nezinot pa­galvī jāieliek bērza žagari.
   K. Jansons, Plāņi.
   3008.  Ja bērns nemierīgi guļ, tad viņa šūplī jāliek kapsētas smiltis.
   F. Brīvzemnieks VI, 193.
   3009.    Kad bērns labi neguļ, tad iesien lupatiņā kapa smilktis 1111 paliek pagalvītī.
   S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi.
   3010.     [Kad bērns šaudās], dod iekšā mušādu.
   Birkvalde, Lielsatiķi.
   3011.     [Kad bērns šaudās], tad viņu trīsreiz drusciņ apspļauda.
   Austere, Saldus.
   187
   Berna
   3012.    Priekš krustīšanas bērns nekad nelikts šūpulī, nedz šūpulis kārts nekrustītam bērnam. Ja to ielika pēc krustīšanas šūpulī, tad bērnam bija skaņa balss, ko varam spriest no šādas tautas dziesmas. Aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju: vai māmiņa ielikusi bez vArdlņu šūpulī?
   K. Bika, Gaujiena.
   '1013. Līdz kristabām mazu bēr­nu gulda gulti, tikai pēc kristībām ka|- tam šūpuli.
   (i. Dambītis, Ērgļi.
   3014.         Ja grib, lai bērns iemācī­tos ātrāk grāmatu lasīt, tad neva­jag ļaut gulēt uz augsta pagalvja.
   M. Zariņš, Ogresgals.
   3015.        Kamēr bērns vēl nav kris­tīts, tikmēr gultas kājgalī jātur dziesmu grāmata jeb maza bērna cepurīte, jo citādi velns to varot pārmainīt.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   3016.        Ja mazs bērns guļot kājas kustina, tad tas izaudzis būs ceļo­tājs.
   E. Bole, Rīga.
   XIV. Malu u n nagu grie­šana.
   3017.         Bērnam, kas nav gadu vecs, matus un nagus negriež.
   K. Jansons, Plāņi.
   3018.        Kad bērns nerunā, t. i. ka­mēr viņš ir tik jauns, viņam ne­drīkst matus griezt.
   K. Jansons, Plāņi.
   3019.      Bērnam matus negriež, ka­mēr viņš nemāk runāt.
   K. Jansons, Plāņi.
   3020.        Bērnam nevajaga apgriezt drīzāk matus, kamēr sāk runāt, jo citādi ilgi skaidri nerunās.
   J. Apsalons, Sērpils.
   3021.       Bērniem matus grieza tad, kad lie sāka runāt, jo tad esot stipri un veselīgi.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3022.      Ja jaunpiedzimušajam, īpa­ši meitenei, priekš kristībām no­griež matus, tad vēlāk vairs neaug kupli mati.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   3023.         Ja maziem bērniem no­griež matus, kad tie vēl nerunā, tad tie vēlu sāks runāt.
   A. Mūrniece, Cēsis.
   3024.         Mazam bērnam, iekams viņš vēl nav sasniedzis vienu gadu, nevajaga griezt matus, jo tad esot aizmirsīgs.
   I. Upenieks, Skrunda.
   3025.         Mātēm esot ieraša bēr­niem pirmo reiz nagus nokost ar košanu.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3026.          Mazam bērnam, kas vēl nav gadu vecs, nagus negriež, bet zobiem nokož.
   K. Jansons, Plāņi.
   3027.          Mazam bērnam nedrīkst griezt nagus, bet gan nokost ar zo­biem un tos iemest sev azotē.
   I. Upenieks, Skrunda.
   3028.         Kad bērnam pirmo reižu cirpa matus, tad meitenes matus nesa uz govu kūti un puikas ma­tus uz zirgu stalli, lai katrs no tiem mudotos savos darbos.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   3029.         Kod nūveist bārna pupe- ņa (naba), vajag tū atdūt bārnam, lai tys pazoudej, tod jis dzeivē na- praseis nui cytim padūma, bet vy- su zynuos pots.
   L. Švandere, Mērdzene.
   XV.  Galvas sukašana un miesas tīrīšana.
   3030.     Ja bērnam priekš kristī­bām sukā matus, tad šim bērnam vēlāk augs utis matos.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   3031.   Kad mazs bērns nelaiž sev galvuxsukāt, tad tam saka, ka utis to aizvedīs uz mežu un piesies vi­ņu pie priedes.
   K. Jansons, Plāņi.
   3032.     Kad bērnam atrod galvā pirmo uti, tad tā jāieliek grāmatā un grāmata jāaiztaisa ciet, lai bērns grāmatu mācot būtu vērīgs.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   XVI.      Bērna dziedēšana.
   3033.     Vecmātes dažreiz prāto, ka bērnam esot mēlīte piesieta, kā­dēļ ar dažādiem māņiem lūkojušas mēlīti atraisīt.
   P. Š., Rauna.
   3034.    Bērnam mēdza staipīt lo- ceklīšus ar lūpām līdz smūkšķinā- dami, lai tie neizaugot līki un lai bērns augdams labāk attīstītos.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   3035.    Ja bērns bļauj vai neguļ, tad to kvēpina ar katoļu baznīcā svētītām zālēm. Zāles bej- uz kvē­lošām oglēm un bērnu tur virsū, lai tas iedvašotu dūmus.
   M. Šimiņš, Brukna.
   3036.     Ja mazs bērns ir nemie­rīgs, tad vajaga smelt ūdeni upē pret straumi tā, lai neviena pilīte nelīst atpakaļ; šajā ūdenī bērns jā­mazgā, tad viņš būs mierīgs.
   A. Vikmane, Liepupe.
   3037.    Kad bērns siekalājas, tad tam jāpārvelk pār lūpām ar mel­na kaķa asti, tad tas vairs nesie- kalāsies.
   J. Steglavs, Jelgava.
   3038.    Kad mazs bērns sieklojas, tad ar melna kaķa asti vajaga pa­vilkt bērnam gar lūpām, un bērns vairs nesieklosies.
   V. Krieviņš, Daugmale.
   3039.   Ja bērnam ir sarkani bleķi uz miesas, tad vajaga nest ogles no tās mājas, kur bijis ugunsgrēks, un bērnu mazgājot, likt ogles van- nī un tā mazgāt bērnu 9 reizes.
   K. Biša, Vijciems.
   3040.     Kad bērns nemierīgs un labi neguļ, nogriež drusciņu no tē­va un mātes matiem, pieliek zēveli, sataisa pinckuli, aizdedzina un pa­kvēpina aizmigušo bērniņu, dūmus pavēcinot gar ģīmīti.
   Ii. Pētersons, Ventspils.
   3041.    Piektvakarā māte nogriež drusciņu no saviem matiem, drus­ciņu no suņa spalvām, pieliek dzēr­ves aci un vella sūdu, tad gruzdina visu un kvēpina bērnu, šūpuli un istabu.
   Spāne, Ventspils.
   3042.     Bērnu kvēpina ar dīvel- driķi, kniploku, dzērves aci, Jāņu vakarā pārnestu pīlēģi un sūnām, ko lieto istabu ceļot. Sūnas ņem pārstūris (pārkrustis) no labā augš- pakšķa uz kreiso apakšpakšķi un otrādi.
   Austere, Saldus.
   3043.    Kad bērns pa miegam sa­raujas un brēc, tad pirmkārt no­laiza viņam krustis pierīti, otrkārt pārmet krustiņu un modina ai^gšā. Kad šaudās no miega, tad kvēpina ar tāda cilvēka matiem, kam labs miegs.
   Rašmane, Saldus.
   3044.    Kad bērns šaudās, nav mierīgs, māte viņu svēpē ar saviem matiem, nogriež paaugas pie kakla jeb ausīm, aizdedzina un laiž dū­mus nāsītēs.
   Daks, Lielsatiķi.
   3045.    Arī veselu bērniņu ik va­kara kvēpina ar velna sūdu jeb ar kniplokiem un zēveli, lai bērns, ļauna gara netraucēts, nakti mie­rīgi guļ.
   J. Vinklers, Vanga.
   3046.   Ja bērns neiet kājām, tad viņš jānomazgā ar zemē dabūtu zirga pinekļu. [Sal. pinekļu grie­šana.]
   K. Jansons, Plāņi.
   3047.   Ja bērns neiet kājām, tad viņš jāiestāda lecektī.
   K. Jansons, Plāņi.
   3048.    Kad mazs bērns sāk iet un spēj- pirmo soli, tad starp bērna kājām iegriež ar nazi grīdā un tā pārgriež viņam ceļu vaļā.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3049.   Ja bērns ejot kājas krustis liek, tad viņš trīs reiz ar zirga pi­nekļu jāsapin un jāatpin.
   K. Jansons, Plāņi.
   3050.     Kad bārni ilgi kuojuom naīt, tad vajaga ar vēja slūtu vīgli izpērt, tad par treis dīnas suoks īt kuojuom.
   T. Nagle, Varakļāni.
   3051.    Bērna acis senāk stipri sargāja no gaismas, domādami, ka no gaismas ceļoties acu slimības.
   P. Š„ Rauna.
   3052.    Bērnam žāvājoties tūliņ met krustu priekšā, lai ļaunais ne- ieskrienot mutē.
   P. Rozens, Garoza.
   3053.  Ja bērns neguļ mierīgi, tad uztaisa viņam vannu un iemet ūde­nī „dzērkstes" (pelnus ar kvēlošām oglēm), tik dzērkstes jāmet no se­vis, t. i. pār roku; tad bērns būs vesels un gulēs mierīgi.
   A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža.
   3054.      Mazu bērnu slimības daudzreiz ārstēja ar to, ka i\o pasliekšņiem sakasīja dubļus, ie­meta tos ūdenī un tad tanī maz­gāja bērnu.
   A. Kleinbergs, Madliena.
   3055.    Kad maziem bērniem tek siekalas, tad mute jānoslauka ar melna kaķa astes galu.
   E. Lācis, Tirza.
   3056.    Ja bērni mīznī uz stidzi- ņas, tad drīzi nomirs viņu vecāki.
   V. Miķelāns, Slate.
   3057.    Bērnu vajaga arvien tīru turēt; ja viņš savus netīrumus ie­bāž mutē, tad viņam lielam zobi pūs.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3058.    Kod muotis sovus bārnus kod jī mozi, nazavieras, bārns sā- dādams pītaisa un suoks ēst sovus syudus, itei pīzīmēja, ka taidam bārnam, kod izaugs lels, meita vai puiss, nū mutes īs naloba smoka kai nū atejis vītys.
   V. Podis, Rēzekne.
   3059.   Maza bērna netīrumus ne­drīkst sadedzināt, jo tad bērns mo­cās ar vēdera graizēm.
   O. Grenševica, Vietalva.
   3060.   Kad par mazu bērnu kāds ko sliktu runā, tad jānospļaujas 3 reiz: „Suņam, kaķam, ne manam bērnam! Tpļu, tpļu, tpļu!"
   K. Jansons, Pilda.
   XVII. Berna kustības.
   3061.         Ar mazu bērnu tā spēlē­jās: Saņem viņa kājiņu, ar roku viegli sit pa papēdi un skaita: „Ka- ļu, kaļu kājiņas sidrabiņa paka­viem! Kaļu, kaļu kājiņas sidrabi­ņa pakaviem."
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3062.         Mazam bērnam neļauj uz vietas riņķī griezties — neaugot liels.
   K. Corbiks, Tukums.
   3063.        Ja bērns iet atmuguriski, tad viņš savai mātei kapu mērī. [Sal. iešana un sieva.]
   P. Š., Rauna un Smiltene, K. Jansons, Plāņi.
   3064.        Ja bērni, kas jau var stai­gāt, rāpojot, tad tai mājā kāds mirstot.
   A. Zibens, Rugāji.
   *
   3065.        Kad lielāki bērni savā no­dabā rāpo pa grīdu, izdzirdēs kādu nomirušu.
   J. Apsalons, Sēļpils.
   3066.         Ja bērni, kas iet jau kā­jām, skraida rāpus, tad izdzirdēs kādu nomirušu.
   E. Līdeka, Lubāna.
   3067.        Ja bērni rāpojas, tad dabū nāves ziņas dzirdēt.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   3068.         Lielākiem bērniem (kas jau vairs nerāpo) nedrīkst ļaut rā­pot, citādi kāds no paziņām mirst.
   V. Hāzena, Nītaure.
   3069.         Ja bērni rāpājas — dzir­dēs mirušus.
   J. Rudītis, Rīga.
   3070.         Ja bērns rāpojas, tad cie­miņi būs.
   E. Miglava, Skaņkalnc.
   3071.       Ja bērns šūpulī galvas galā stāvus ceļas, tas citiem būs par valdnieku.
   K. Jansons, Ziemej-i.
   3072.         Mazs bērns jāauklējot uz ceļiem, tad meiteni drīz un tālu iz- precējot un zēns dabūjot bagātu sievu.
   K. Jansons, Plāņi.
   3073.         Ja mazs bērns caur logu skatās, tad viņš skatās velnam pa­kaļā.
   K. Jansons, Plāņi.
   3074.        Ja mazs bērns lieliem cil­vēkiem acīs skatās, tad viņš drīz mirs.
   K. Jansons, Plāņi.
   3075.        Ja mazs bērns pārkāpj pār kāšiem, tad viņš būs ar kupri.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   3076.          Kad pārklausāmā laikā māte savus bērnus veda uz ciemu pātaros, tad tiem piekodināja, lai visu ceļu neskatās atpakaļ, jo at­pakaļ skatoties visa mācība ejot vējā.
   D. Kārkliņš, Kauguri.
   3077.         Ja bērnu nes baznīcā, tad vajagot mācītāja krēslā iesēdināt, tad tas būs liels grāmatnieks.
   F. Pārups, Zante.
   XVIII. Bērna palaidnī­bas. s
   3078.         Kad bārni ruojas, tad va­jaga ar vēja slūtu izpērt.
   T. Nagle, Varakļāni.
   .'1079. Bērniem nevajaga lāstekas no jumtiem nodauzīt, jo tad viņiem deguni tecēs (puņķosies).
   J. Apsalons, Sērpils.
   3080.         Bērniem nav jātērzē pie­augušiem līdza, lai nepaliktu pļā­pas.
   J. Vinklers, Vanga.
   3081.         Ja bērnam dod nazi ro­taļāties, tad bērns paliek sirdīgs, tītīgs.
   K. Jansons, Plāņi.
   3082.         Divim bārnim, cikom tī vēl narunoj, navar ļaut bučotīs, jo lad vīns nu tlm byus māms.
   T. Beča, Preiļi.
   3083.        Bērns nedrīkst mātei sist, jo tad rokas nopūst.
   A. Užāne, Skujene.
   XIX. Bērna kulšana.
   3084.        Lai bērni būtu rātni, tad viņi jāper ar vēja slotu.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3085.         Kad bērns tītās, tad tam trīs reiz jāiesit pa pakaļu ar bērza žagariem, kuri tūliņ pēc tam jāie­met krāsni.
   K. Jansons, Plāņi.
   3086.          Ja bērns gražojas, tad jāizvelk no slotas žagariņš, ar to bērnam trīs reizas jāiesit un tad žagariņš tūliņ jāiemet krāsnī un jāsadedzina.
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   3087.          Kad bērni ir gražīgi, tad a< gārniski no bērza jānolauž ža­gari un ar tiem jānoper-
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3088.          Ja bērnam sit ar vienu pašu žagariņu, tad viņš ir tītīgs.
   K. Jansons, Plāņi.
   3089.          Bērns, kuru māte daudz pērusi, liels izaudzis māti mīlēs.
   A. Korsaks, Ezere.
   3090.          Kur māte pirmo reizi bērnam iesit, tur tam parasti krekls plīst.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   3091.          Ja māte savam bērnam ar roku iesit par muti, tad tā at­sit bērnam dirsu; liels būdams, tāds cilvēks starp citiem atrazda­mies, nevar noturēt pirdienu.
   J. Jansons, Plāņi.
   XX. Bērns sapnī.
   3092.          Ja vecāki redz pa sap­ņiem bērnu, tad būs bēdas; jo lie­lāks bērns, jo lielākas bēdas.
   A. Bīlenšteina rokraksts.
   3093.          Kad sieva sapnī bērnu auklē, tad tai būs bēdas.
   I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
   3094.          Ja sapni ir darīšana ar maziem bērniem, tad lielas bēdas.
   A. Aizsils, Prauliena.
   3095.          Ja sapnī redz bērnu auk­lējam vai zīdam, tad būs lielas bē­das. >
   A. Aizsils, Kalsnava.
   3096.          Ja pa sapņiem mazu bērnu auklē, tad gaidāmas lielas bēdas.
   Iv. Biša, Rencēni.
   3097.          Kas sapni redz mazu bērnu, tam būs bēdas.
   P. Š„ Rauna. LD 3366. V. Spandegs, Pociems. J. Jurjāns, Jaungulbene.
   3098.          Ja sapnī redz mazu bēr­nu, tad gaidāma slimība.
   K. Bruņinieks, Sēme.
   3099.          Ja sapnī glabā bērnu, tad būs slikti.
   J. Kalniņš, Druviena.
   3100.          Ja sapnī bērnu glabā, tad būs dzīvē bēdas.
   J. Ramanis, Bērzaune.
   3101.          Kad sapnī bērnu auklē, tad būs jāpiedzīvo bēdas.
   Āronu Matīss no vecas mā­miņas, Bērzaune.
   3101a. Ja sapnī redz mazu bēr­nu, tad vai nu pats sapņotājs, vai viņa tuvinieks saslims.
   L. Pogule, Gatarta.
   3102.          Ja sapnī redz bērnu uz rokas, tas nozīmējot sliktu; ja at­stāj to nepaņemtu, tad labi.
   R. Straudovskis, Lielplatone.
   3103.          Mazu bērnu sapnī redzēt nozīmē slimību.
   A. Jaunzeme, Lizums.
   3104.          Kad sapnī redz bērnu nomirstam, tad nomirst, beidzas bē­das. "
   Āronu Matīss no vecas mā­miņas, Bērzaune.
   3105.          Ja sapnī māte pej- bērnu, tad tas drīzumā saslims.
   E. Jēpe, Palsmane.
   : i \ X
   .. ,,r
   BĒRNU SLIMĪBAS.
   3106.          Visvairāk bērnu kaites dziedēja vecas sieviņas ar mazgā­šanu. Pēc ūdens apvārdošanas un pārkrustīšanas pielika tur bērza Ogles, ap sētas mietiem salasītas plūres, dažādus stādus, kā ļaunu­ma zālēs, skalbes u. t. t. Pēc ogļu
   sīkšanas un grozīšanās pa ūdeni sprieda, vai slimība lēkusies no nobīļa jeb skaudīgu acu nobrīnē­šanas. Kad bērnu nomazgāja, tad caur kreklu trīs reiz izņēma dego­šu skalu un tad tik vilka mugurā.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   3107.     Bērna mazgājamā traukā mēdza ielikt kalves, naktskājus un nO trim paslieksnēm ņemtas pār­krustotas mēslu drupatiņas. [Skat. mirons.]
   P. Š., Rauna.
   3108.     Kad bērnam vēders iet cauri, bērns vēderā pārmeties. Tad ieliek bērnu nevelētas drēbes pir­mā aizaustā galā, un divi vīri sāk bērnu mētāt un viļāt, beigās ap­met uz mutes un atpakaļ, bērns vesels. i . ■
   A. Elksnītis, Prauliņi.
   3109.     Ja mazam bērnam vē­ders sāp, tad jānoķej- zvirbuls, jā­izņem māga, jāizvāra un jāiedod bērnam. Tad bērns paliek vesels.
   . - / - L. Dtagūne, Meirāni.
   3110.     Kad domāja, ka bērna slimība lēkusies no. kāda ļauna cilvēka, tad ūdeni iemeta afl kā­das pirkstis no sadedzināta lupata, kas ņemts no ienaidnieka drēbēm. [Sal. skaušana.]
   M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
   193
   Bērns — Bērnu slimības
   3111.     Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kās vēl ne­bija sešu nedēļu, parādīja tikāi īsteniekiem. Reiz atbraukusi pie N-ru saimnieces, kuj-ai bijis klu­sīgs bērns, kāda sieva, tādu ļaužu. Uz prombraukšanu viešņa ieteiku­sies: „Esmu visu nakti un dienu te bijusi, bet bērna balslti neesmu dzirdējusi." Tiklīdz bijusi aizbrau­kusi, maziņais sācis brēkt un brē­cis ar vienu mutes ieplētumu, ka­mēr nomiris. Sieva viņu bijusi no­skaudusi.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3112.     Tanīs pašās mājās, kur pašulaik bijušas dzīres, kāds uz­kūlies nabags aprunājis otru māju sievas Ķērstas bērniņu, uzteikdams to par smuku. Mājās pārnests, bērns sācis brēkt un tapis slims. Māte aizsteigusies atpakaļ paklau­šināt, vai tur neesot kas no naba­ga palicies. Pa laimi radusies kāda veca mice. Māte to sadedzinājusi un pelnus devusi bērnam iekšā, kujš tad no tam arī izveseļojies. Proti, jādabon no apskaudēja kā­du drēbes gabaliņu, matu kušķīti vai ko citu, jāsadedzina un pel­nus jādod iekšā, tad apskaustais atlabojas.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3113.     Teicēja aizgājusi ar savu desmit nedēļu veco bērniņu ciemā pie mātes, pie kuras dzīvojusi arī viņas (t. i. teicējas) vīra brāļa sie­va Anna, kas bijusi ragana. Uz mā­jām pošoties teicēja iedevusi bēr­niņu paturēt Annai, kamēr pati ap­vilkusies kažoku, kurš karājies mātes kaktiņā. Māte prasījusi: „Kur tu savu bērniņu liki?" „Iede- vu Annai paturēt." „Tāda maita, vai tu savu bērniņu gribi apēst! Vai nezini, ka Anna viņu var no­maitāt?" Ceļā uz mājām bērniņš sācis kliegt un kliegt, atpakaļ mē­tāties, rociņas (nadziņus) knaibīt un lauzīties. Visu nakti tā samocī­jies; tāpat otru dienu un nakti, ka­mēr izkurinājuši pirti un nozāļo­juši. Iekasījuši svētītā ūdenī trīs­reiz no galda stūriem (bet pārstū- lis krustiski), no trim sliekšņiem, trīsreiz, no kāšiem namā, pielikuši vēl trīsdeviņi spriktis (naža galus no baltajiem pelniem), apmazgā­juši trīsreiz priekšiņu un muguri­ņu no galvas līdz kājām un iepili­nājuši ūdeni trīs reiz mutītē. Bērns nu gan bijis vesels, bet slimība pār­gājusi uz govi, kura stāvējusi kā koks un vairs neēdusi. Ieveduši istabā aizkrāsnī (siltumā), apkvē­pinājuši viscaur dūmos no svētī­tām dillēm un ielējuši trīsreiz svē­tītu ūdeni mutē; no tam govs pa­likusies vesela.
   Sermule, Līvbērze.
   3114.     Kāda sieva audzinājusi pabērnīti; bijis balts, apaļš bēr­niņš. Atnāk reiz viņai tēva māsa ciemā, kura maziņo ieraudzīdama teikusi: „Vai tas ir bezpupa bērns, tāds brangs!" Tēva māsai aizejot, bērns laidās ar vēderu, kājiņas krustiem vien licis un ēst neēdis ne kumosa. Tēva māsas vārdi bi­juši skaudīgi, nekad nevajagot teikt, ka bērns (vai lops) labs, smuks.
   Sermule, Līvbērze.
   3115.     Skolotājs V. pēc mātes domām bijis apbrīnots: bļāvies vien staipījies. Māte sasildījusi ūdeni, sataisījusi ar svētītām zā­lēm un mazgājusi maziņo pa no­vakarēm. Pati vien visu darījusi. Ūdeni beidzot lējusi gulošam su­nim trīs reiz krustiem pāri, tā ka ūdens lopiņu ķēris. Kad suns šā­vies augšām un trīs reiz nopuri­nājies, tad bērns bijis vesels. Tā tas te noticis.
   Vītole, Tetelminde.
   3116.     Lai mazi bērni netrūk­tos, tad jāsadedzina pele un pelni jādod ēst.
   A. Broža, Naukšēni.
   3117.     Bērnam, kuj-am liela gal­va, ceturtdienas vakarā bez saules suni pāri lecina.
   J. Jansons, Trikāta.
   3118.     Ja mazs bērns sasit kā­du locekli, tad to apspļauda trīs reiz un spļaudaklus saņem.
   J. Jansons, Plāņi.
   3119.     Bērnam vajag pieri ar maizi un kājas ar gaļu apspaidīt un tos dot sunim. Ja viņš ēdīs, tad paliks vesels, ja neēdīs, tad mirs.
   J. Jansons, Rīga.
   3120.     No akas vajaga atnest ūdeni, un tūliņ, kamēr vēl ūdens kustas, vajaga noskaustam bēr­nam seju bez pārtraukuma trīs rei­zes nomazgāt. Pēc tam jāpūš bēr­nam dvaša virsū un jānoskaita Tēva reize, kā arī krusts jāpārmet.
   J. Jansons, Rīga.
   3121.      Ja bērns ir nīkulis, sli­mīgs, tad tas jau mātē „apsolīts", noburts, bērnam novēlēts ļaunums.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3122.     Nobrīnēts bērns jāmaz­gā trīs piektvakari ūdenī, kufā ielikti miroņa kauli.
   Ūdre, Tetelminde.
   3123.     Laba zāle noskaustam bērnam ir vistu mēsli (virsējie bal­tumi), kuļ-us ūdenī dod maziņa­jam iekšā. Kad ar piepelcētu drā- niņu apslauka maziņajam ģīmīti un rociņas, var ar savu bērnu iet, kur grib, un rādīt, kam tīk, ne­viens viņa nenoskaudīs. Nobrīnētu bērnu liek sapūst.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3124.     Ja nūnītis (mazs bērniņš) naktīs raud, tad bērnu vecākiem gavēnī purvmalā jāuzmeklē mai­tas kauls, kuj-š drēbē ietīts jāpie­sien bērnam uz trīs dieni pie pa- kausīša, tad uz trīs dieni pie krū­tīm un beigās uz trīs dieni pie pa­pēdīšiem, pēc kam vēl ar kaulu jāapspaida visa miesiņa.
   K. Jansons, Plāņi.
   3125.     Ja bērns nemierīgi guļ, tad jāpaliek pagalvī tabakas pelni.
   J. Pļaviņš, Skrīveri.
   3126.     Kad mazs bērns uz kā­jām lempurīgs, tad no 9 kokiem jāizsien slotiņas, ar kufām bērns jānomazgā.
   K. Jansons, Plāņi.
   3127.     Kad jaunpiedzimušam bērnam esot stipras graizes (vē­dera sāpes), tad no mātes miršu kroņa (laulājamā) lapiņām jāvā- rot tēja un jādodot bērnam dzert, tad graizes drīz vien pārejot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3127a. Kad bārns ir slyms, šo­ka, ka kristamuotei ir grvuta voi slykta rūka. Tūlaik cyta sīvīte, ku­rai ir vīgla rūka, pierk tū bārnu sev par kristabārnu. Par pērkšo- nas zeimi jei bārnam kaut kū škiņkuoj.
   T. Beča, Preiji.
   3128.     Ja mazam bērnam caurs vēders, tā veļu nedrīkst pēc saules rieta laukā atstāt.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   3129.     Kad bērns nesāka laikā staigāt, tad sadauzīja vēžus, samai­sīja ar rudzu miltiem un aplika bērnam ap kājām.
   P. Š., Skaista.
   3130.     Ja bērns ir negalīgs, tad viņš reiz jānoliek durvju pasliek­snē un jālecina suns tam pāri.
   K. Jansons, Plāņi.
   3131.          Ja bērns laikus neiet kā­jām, tad tam kājās krusta pinekls. [Skat. pinekļa griešana.]
   K. Jansons, Plāņi.
   3132.          Ja bērnam kājas nespē­cīgas, tad vannā jāieliek vardes un trīs vai deviņas reizes jāapņem ap kājām.
   M. Šauruma, Umurga.
   3133.          Kad bārns nūsabeidis, tad vajag salasīt trejdeviņu kristi- ņu (kur ir sakrituši kristā cysas voi kaidi kūciņi) un ar tīm ap- kyupynot bārnu.
   T. Beča, Preiļi.
   3134.          Ja bērns sabīstas no su­ņa, tad tam jādod ēst tā suņa vil­na, kufš bērnu nobaidījis.
   J. A. Jansons, Olaine.
   3135.          Kad bērni nobīstas, tad jāsaka mātei: „Tfu, tfu, tfu, pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna."
   A. Strode, Rudzēti.
   3136.         Kad bērns sabīstas, tad svēpē to ar debesinēm (augs ar Zi­liem ziediem).
   P. Š., Skaista.
   BĒRNU DIENA.
   3137.          Bērnu diena ir beidzamā sakramenta diena, kad katoļi ved bērnus uz baznīcu svētīt.
   R. Eriņa, Latgale.
   BĒRTUĻA DIENA (24. aug).
   3138.         Bērtulī nesa Dieviņam pirmos ziedus no gada augļiem.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3139.          Māņu upup, kas senāk nesti Rūjienā Bērtuļa naktī, ir jau atmesti.
   196
   Baznīcas vizit., 1674.
   3140.          Trīs dienas priekš un trīs pēc Bērtuļa rudzus sēj.
   K. JansOns, Plāņi.
   3141.          Trīs dienas priekš un pēc Bērtuļa sēja rudzus.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3142.          Rudzi jāsēj divas dienas priekš un divas dienas pēc Bēr­tuļa.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3143.          Rudzi jāsēj trīs dienas priekš un pēc Bērtuļa dienas, tad labi paaugot.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3144.          Bērtuļa dienā nevar ūde­ni liet silēs, lai lopi nebizo.
   E. Lācis, Tirza.
   3145.          Kāds laiks Bērtulī, tāds visu rudeni.
   J. Jansons, Smiltene.
   3146.          Ja Bērtuļa dienā lietus nelīst, tad to rudeni ir daudz ugunsgrēku.
   H. Laimiņš, Druviena.
   3147.     Bērtulī bites kāpa.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3148.         Bērtuļa dienā sākas sēņu laiks.
   17. gads. J. Jiiškevičs. B. Z.
   II. piel,, 1933. 274.
   BĒRZS (BETULA ALBA).
   lilrnu slimības •— Mrzs
   3149. Dievs ar velnu gājuši pa ceļu. Velns lielījies, ka viņš pir­mais iztaisīšot stabuli. Pieskrējis ātri pie kārklu krūma, nogriezis un taisījis zibeņa ātrumā. Bet Dievs norāvis bērza lapiņu un tū­līt sācis spēlēt. Tā arī šoreiz Dievs velnu uzvarējis, un no tā laika bērza lapu sauc par Dieva stabuli.
   I. Kažoka, Lubāna.
   3150.         Ja dzeguze mājas tūlumā iemetas bērzā un kūko, tad mājā mirs viens vīrietis. [Sal. dzeguze, liepa.]
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   3151.          Kad bērza galoksni lauž, tad tēvs vai māte mirst. Labāk lauzu alkšņa rīksti, Nekā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait, Bērzgaliņš māmiņai.
   J. Henniņš, Sasmaka. LD 34129.
   3152.          Bērza virsotne nav jā­griež jaunām meitām, jo citādi ap­precēs atraitnis.
   E. Līdeka, Lubāna.
   3153.          Jāņu naktī meitas sviež kroni bērzā; kuj-u reizi tas tur pa­liek, pēc tik daudz gadiem dabūs precēties.
   N. Stepanovs, Nīca.
   3154.          Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bēr­ziņa jēriņš dzima, No apsītes ka- zuliņš.
   LD 28963.
   3155.          Kad rudenī purva bērzi dzeltāni un meža bērzi zaļi, tad būs sausa vasara.
   Mājas Viesis, .1885. 30.
   3156.          Kad purva bērzi pirmie nodzelt, tad nākošā vasarā ielejās gaidāma laba raža.
   G. Trpica, Dzelzava.
   _ 3157. Ja bērzs zied agrāk par alksni, būs sausa vasara.
   J. A. Jansons, Bīriņi.
   3158. Ja bērzs izplaukst agrāk par alksni, būs sausa vasara.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3159.     Ja pavasarī bērzi pirmie plaukst, tad gaidāma slapja vasa­ra, bet ja alkšņi, tad sausa, un ja bērzi un alkšņi reizē, tad vidēja.
   N. Dārziņa, Ranka.
   3160.     Ja no bērza bieži krīt lapas, tad cilvēkiem un lopiem būs viegls gads. [Sal. ozols.]
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3161.     Ja ziemā bērziem zari ir sarkani, tad sagaidāms vējputenis.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3162.     Bērza malka jācērt vecā mēnesī, tad ātri izkalst un labi deg.
   A. Pliens, Meirāni.
   3163.     Bērzu cērt lietas kokiem trīs dienas jaunā mēnesī, tad viņš maz jāsmērē, bet pilnā jeb vecā mēnesi cirsts koks ir sauss un čīkst.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3164.     Bērza lietas koki jācērt vecā mēnesī, egles — jaunā, tad būs viegli.
   A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
   3165.     Brandvīns, kur samērcēti bērzu pumpuri (pupuri), ir derīgs pret cauru vēderu.
   J. Ilsters.
   3166.      Bērza žagari jālasa priekš Jāņiem, ka nedabū aizlīgo­šanas. Tad viņi jāsasutina un jā­piesien pie sāpošas vietas, kur jūt kaulu sāpes. Ja šos žagarus aizlī­gojot, tad viņi vairs dziedēšanai nederot.
   N. Ozoliņš, Grostona.
   3167.     Kad rudenī bērzs no apakšas dzeltē, tad pavasarī labī­ba jāsēj vēlu, bet kad no augšas, tad agri.
   197
   Bērzs
   G. Pols, Rauska.
   .'II (18. .1» rudenī bērzi 110 apak­šu s sak dzeltot, tad tanī gadā veci vairāk mirst, ja no augšas, tad jauni vairāk.
   Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
   3169.          Ja bērziem vispirms no­dzeltē galotnes, tad ziemu mirst vairāk veci cilvēki; ja pazares, tad mirst vairāk jauni cilvēki.
   K. Jansons, Plāņi.
   3170.          Ja bērzi savas lapas sāk mest no galotnes, tad gaidāma sek­la ziema.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3171.          Ja bērziem lapas nobirst priekš vecās Miķeļdienas, tad nā­košu gadu būs zāle jau priekš Ju- fadienas.
   M. Rumpe, Tirza.
   3172.          Ja bērzs priekš Miķeļiem nodzeltē, tad nākošu gadu būs laba miežu raža.
   V. Oinaskova, Ungurpils.
   3173.   Ja bērziem lapas vēlu plaukst un ātri birst, tad gaj-a ziema.
   L. Rone, Ikšķile.
   3174.   Ja bērziem lapas stipri robotas, tad ziemā būs lielas snie­ga kupenes.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3175.   Ja rudeni bērziem lapas nodzeltējušas un nobirst nost, tad gaidāms garš rudens.
   L. Rone, Ikšķile.
   3176.   Ja bērziem lapas birst par visiem kokiem vēlāk, tad otrā pavasarī būs plūdi.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3177.     Rociet mani, kur rociet, zem bērziņa nerociet: Bērziņam lapas bāl, bālēs mans augumiņš. [Sal. Egle, rakšana.]
   LD 27397.
   3178.      Zaļas bērza lapas aplik­tas ap miesu izvelkot tūsku. [M. Šimiņš, Kuldīga.] Bērza lapu, ņem­tu no pažagas vai pirts slotas, ap­slapina un uzliek uz augoņiem, tā sauktām sunsnaglām. Lapai jā­stāv tik ilgi, kamēr tā pati nokrīt.
   P. š.
   3179.     Bērza pumpuri lietojami pret vēdera graizēm. Apmēram pusstopa pudulē jāieber viens kor- tēlis bērzu pumpuru un pārējā tukšā vieta jāpiepilda ar spirtu, kādam maisījumam jānostāv aiz­korķētam astoņas dienas. Pēc tam var lietot priekš jeb pēc ēšanas vie­nu ēdamu karoti reizē.
   J. Celmainis, Nīca.
   II. B ē r z s sapnī.
   3180.     Ja sapnī cērt bērzu jeb redz viņu nolauztu, tad vīrietis mirs, bet ja redz priedi, tad sie­viete.
   P. 5„ Rīga.
   BIETES (Beta vulgaris).
   3181.    Biešu sula derot pret vēde­ra kaitēm.
   R. Bērziņš, Annenieki.
   BIEZPUTRA.
   3182.   Agrāk svarīgākais latviešu ēdiens bija miežu putraimu biez­putra, kas noslēdza katru darbu, kā: apsējības, appļāvības, apkūlī­bas un t. t. Ar biezputru no stel­lēm noņēma arī katru lielāku au­dekla gabalu. Biezputras bija divē­jādus: tauku un piena. Tauku biez­putras laiks vilkās no Miķeļiem līdz Māras dienai [pavasara Mā­rai], kad iesākās piena un līdz ar to arī piena biezputras laiks. Sā­kot ar Jurģiem un beidzot ar Bēr- tuļiem, biezputra bija parastais svētdienas pusdienas azaids ar rū­guša vai paniņu piena piestrēbu­mu. Darbdienās tāds piestrēbiens bija no rudzu miltiem kultais un raudzētais skābums [jeb kultene]. Kad biezputra bija vārīta, tad ne­kad nedrīkstēja likt galdā maizi. Kas pie biezputras piekožot maizi, to dzenot uz Sibiriju. Pie putras poda dibena piedegušos kašumus [piedegas] deva tikai vīriešiem, lai tiem augot melnas bārdas, bet sie­vietes no tiem sargājās, baidīdā- mās no bārdas augšanas.
   Jaunākās Ziņas, 1932. 161, 22. VII.
   3183.    Biezputra jāvāra, labību sējot, sienu pļaunot un aitas cēr­pot, tad aug bieza labība, zāle un vilna. Tas pats jādara aužot un velējoties, lai audekls būtu biezs un drēbes stipras.
   A. Uplts, Strenči.
   3184.    Pēc ikkatra darbā beigās vāra biezputru, lai nākamo gadu būtu laba raža.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3185.    Kad biezputru vāra, tad nedrīkst kausu uz grāpja malas klapēt, jo tad badu saucot.
   0. Līde, Rauna.
   3186.    Biezputru vārot nedrīkst ar kausu pie katla malas dauzīt, tad bads nāk mājās.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3187.    Vārot biezo putru, ne­drīkst piesist pavārnīcu pie grāpja
   malas, citādi bieza putra piedegs.
   0. Eglīte, Glūda.
   3188.     Kas vārošos biezputru nobauda, tam mute vārīsies kā putras katls.
   J. A. Jansons, Salaca.
   3189.      Mazām meitenēm neva­jagot ēst negatavu, vēl vārošu putru, tad viņas izaugot lielas pļāpas.
   H. Andersons, Kaugurcieins.
   3190.     Kad biezputra vārās, tad nedrīkst laist bērnus klāt, jo tad bērni savā dzīvē būs ļoti pļāpīgi.
   I. Mennika, Ainaži.
   3191.     Ja vārot biezputra lec pār katla malu, tad ēdēji baras.
   E. Laime, Tirza.
   3192.     Ja biezputra vāroties kāpj pār malām, nozīmē nelaimi.
   P. Jaunzemis, Nīca.
   3193.     Kod ceplī vuorēj bīžu putru un pūds suoks virt un putra izkriss nu pūda, itei pīzīmēj tymā sātā lomuošonu un kaušonu tu vysu dīnu.
   V. Podis, Rēzekne.
   3194.     Ja vārot biezputra ir pie­degusi, tad ar degošu pagali jāap­griež trīs reizes ap podu pretēji saules virzienam un jāiedur par pašu vidu, tad ēdot piedeguma smakas neviens nejutīs.
   V. Miķelāns, Asare.
   3195.     Ja biezputra piedegusi, tad noliek katlu zemē, griež riņķī deviņas reizes un saka: „Rūgtums velnam, saldums Dievam." Ja tā darot, tad piedeguma garšu vairs nevarot manīt.
   199
   Biezputra
   O. Grenševica, Vietalva.
   3196.      Biezputru, ja tā piesvi­lusi, vajagot, no podiņa traukā liekot, trīs reizes ņemt no kreisās puses uz labo pusi pār podiņa stī­pu, lai sviluma garša nebūtu sa­jūtama.
   J. Jansons, Plāņi.
   3197.      Ja biezputru vārot tā pie­deg, tad biezputras vārītājam (-ai) būs slinks (sieva) vīrs.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3198.     Ja meitai — vārītājai biezputra piedeg, tad puiši viņu mīlē.
   V. Saulīte, Mālpils.
   3199.     Kad biezputrā mērces bedrīte aizplūst, tad nāks kāds cie­miņš.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   3200.     Ja ēd biezputru, vajaga izēst tukšu trauku, tad rītā būs sauss laiks,
   K. Kalniņa, Katvari.
   BIEZPUTRAS DIENA.
   200
   3201.     Biezputras diena ir pir­mā gavēņa svētdienā jeb tai svēt­dienā priekš oslavām (vastalāvja). To rītu jāvāra un jāēd biezputra. Iepriekš bērniem pateikts, ka at­likušo biezputru vedīšot kalniņā, ko ganiem vasaru ēst. Ja atliek biezputra, tad ved to, ja ne, tad ieber bļodā pelnus un krūzē ielej ūdeni piena vietā. Visiem mājas bērniem aizsien acis un sa­sēdina pašus ragaviņās. Bērniem iedod turēt biezputras bļodu ar piena krūzi, pieaugušie velk raga­viņas. Gabaliņu ragaviņas pavil­kuši, vilcēji viņas apgāž un bēr­nus aplej ar pienu un biezputru un paskaidro, ka ragaviņas apgā­zušas, piens ar putru izlijis un nu ganiem nebūs vasaru ko ēst. Tad visi nobēdājušies nāk uz mājām.
   K. Lielozols, Nīca.
   3202.     Priekš ķekatām tā svēt­diena vēl ir pazīstama kā biezput­ras diena. Pa biezputras dienu ga­ni veduši biezputru kalniņā, lai ir vasaru ko ēst. Meitas apsējušas spaiņus, kuros iekšā bijis ūdens, un iestāstījušas ganiem, ka vienā esot biezputra un otrā mērce. Gani spaiņus turējuši klēpī, un meitas vilkušas ragaviņas. Pēdīgi meitas apgāzušas ganus, kas nu aplijuši ar ūdeni.
   K. Lielozols, Nīca.
   3203.     Biezputras diena ir priekš pelnu dienas par vienu ne­dēļu. Biezputras dienā vāra biez­putru vienmēr pusdienā. Atlikušo biezputru lej, it kā to gribētu vest kalniņā. Kalniņā ved biezputru tā­dēļ, lai vasaru ganiem būtu ko ēst. Bet vedot biezputru neved cita ne­kā, kā divas vai trīs bļodas ūdens. Bļodas ir apsietas, lai neredz, kas tur iekšā. Sakrauj bļodas vezumā iekš ragatiņām, par zirgiem iejū­dzas meitas, virsū uz vezuma sēd zēns vai meitene, kam nākamā va­sarā būs jāiet ganos. Sāk vest pa ceļu projām, līdz rodas kāds grā­vis vai dumbrs. Kad brauc pie tā­das vietas, kur var apgāzt, uzreiz apgāž ragavas, ūdens izlīst sēdē­tājam virsū. Sēdiētāju nu ņem tā izsmiet, ka tam mieta nav ne peļu alā. Mājās visi to kaitina: ko nu vasaru ēdīs, kad esot ceļā putru apgāzis un neesot novedis kalniņā.
   K. Lielozols, Nīca.
   3204.     Lai ganiem visu vasaru būtu ko ēst, tad biezputras dienā vajaga aiznest biezputru uz kalni­ņu un izgāzt.
   Biezputra •— Biezputras diena
   Nīca.
   3205.     Ja biezputras dienā ved kalniņā biezputru, tad to vasaru ganam būs ko ēst. To izdara šā: ganu uzsēdina uz ragaviņām un viņam klēpi ieliek spaini, kur ir ieliets ūdens. Kad ganu uzvelk kalniņā, tad to apgāž, tā ka ūdens uzlejas ganam.
   K. Jaunzeme, Nīca.
   3206.     Nīcas Rumbas galā un Upmaļu ciemā sestdienā priekš biezputras dienas ciemu kopganīk- lē taisījuši klāstu, uz kuj-a same­tuši visu abēju ciemu māju kal­niņā vedamo biezputru, kas nav tikusi apgāzta vedot uz ceļa.
   K. Lielozols, Nīca.
   3207.     Biezputras dienā vajaga novest biezputru uz kalniņu un iz­gāzt, lai vasaru ganiem ir ko ēst.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   BIKSES.
   3208.     Bērni līdz 15 gadiem stai­gāja bez biksītēm maisiņos. Bikses tad tikai šuva, kad gāja mācībā.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3209.     Tagad parastās bikses bērni sāka valkāt priekš 50 gadiem apm. no 1875. g.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3210.     Ja bikses uzvelk netī­šām uz kreiso pusi, tad piedzer­sies.
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   3211.     Ja bērns apģērbj bikses otrādi, tad tas dabūs pērienu.
   S. Dunkule, Jaunauce.
   3212.     Kad vīriešiem bikses no­šļūk apakš skrotēs vietas, tad gai­dāms sauss laiks.
   K. Jansons, Plāņi.
   3213.          Ja bikses krīt nost, gai­dāma sausa vasara. Ja tas gadās vasarā, tad nākošā dienā būs sauss laiks.
   A. Aizsils, Zeltiņi. <
   3214.          Ja bikses krīt zemē, būs siena laiks.
   J. A. Jansons, Tirza.
   3215.          Ja bikses krīt nost, tad būs siena laiks.
   E. Lācis, Tirza.
   3216.          Kad bikses nokritušas, tad šļepa būs, vai arī meitas mīl.
   K. Lielozols, Nīca.
   3217.          Ja krīt bikses nost, tad cits ir bijis pie sievas.
   t J. Cinovskis, Alsunga.
   3218.          Kod puišam kreit yuzys, vacīji ļauds runuoj, ka tū puišu meitys mlluoj.
   V. Podis, Rēzekne.
   3219.          Vīriešu bikses mazgājot, vajaga augšgalu nogriezt vis­pirms, citādi vīrs nemīlē.
   A. Vikmane, Liepupe.
   Bikses sapnī.
   3220.          Ja puika dabū pa sap­ņiem jaunas bikses, tad viņš da­būs pērienu par pakaļu. [Sal. kam­zoļi, lindraki.]
   A. Bīlenšteina rpkraksts.
   3221.          Pa sapņiem bikses uz­vilkt nozīmē pērienu dabūt.
   V. Spandegs, Pociems.
   BILDE.
   201
   Biezputras diena — Bilde
   3222.          Kod pi ko ir pīzlmeita bilda nu pazeistama cylvāka un pakuorta uz sīnys, un kod itei bil­da, nazynuoms nu kuo, nu sīnys nūkriss zemī, itei pīzīmēj, ka tvs pazeistams cylvāks, kura ir itei bilda, miers zemi. A ka jis jau ir
   iiiiini is agruok, tod pi to ļ>at sai- inimka byus Iela nalaimja.
   V. Podis, Rēzekne.
   3223.      Bez iemesla no sienas no­kritusi bilde, sevišķi īpašnieka jeb tuvinieka ģīmetne, nozīmē tam nelaimi.
   P. Jaunzemis, Nīca.
   3224.      Ja kāda cilvēka bilde no­krīt no sienas, tad tam gadīsies kāda nelaime.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3225.    Ja kāda bildi ierok kap­sētas smiltīs, tad tas visu mūžu dilst.
   E. Laime, Tirza.
   BINDUS DIENA (21. marts).
   3226.      Bindus diena ir latvie­šiem pussvētdiena, un viņi to sauc par kustoņu dienu. Tad zeme pa­liekot silta un visi tārpi, skudras un kukaiņi sākot kustēties.
   J. Lange, 1772. Smiltene.
   3227.      Bindes dienā neko ne­drīkst mājā ievest. Ja malku vai žagarus ievedot, tad katrs malkas gabals un žagariņš pārvēršoties par čūsku. Ja Bindes dienā sēr- mūkša koka kūjiņu zemē iemie- not, tad pēc pāra stundām atradī­šot pie tās saritinājušos čūsku ze­mē guļam. Bindes dienā vajagot gapkāta izkapti tādā vietā izkārt, kur staigājot to vienumēr varot redzēt, tad tai gadā nevienas čūs­kas neredzēšot. Priekš saules lēk­šanas vajagot lopu kūtis izslaucīt un mēslus izsviest pret ziemas pusi, tad mušas nedzīvošot kūtī. Arī go­vīm vajagot muguras noslaucīt, tad vasaru nevienas mušas tās neaiz­tiekot.
   Mājas Viesis, 1891. 27.
   Jaunpiebalga, Gatarta, Drusti.
   3228.     Ja Binduksī (21. mar­tā) un Gērdutā (17. martā) ieved mājā žagarus, tad tur vasarā čūs­kas dzīvo.
   K. Jansons, Plāņi.
   3229.     Bindiksī nedrīkst žaga­rus vest mājā, jo tad ar vasaru garie tārpi nāk mājā.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3230.      Benedikta dienā nav brīv ievest mājā ne siena, ne kā cita, tad ieved ,,garās" (čūskas).
   V. Loze, Drusti.
   3231.     Ja kustoņu dienā ved ko no meža mājā, tad vasaru nāk mā­jā čūskas. [Sal. P. Māra, Ģertrū­des d., Lielā piektdiena, gavēnis.]
   P. 5., Rauna. Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3232.     Bindus dienā, Ģertrūdē un gavēņa piektdienās nedrīkst itin neko no meža vest, tad čūs­kas nāk mājā.
   Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
   3233.     Benedikta dienā nedrīkst vest malku no meža, tad čūskas nāk tai pakaļ.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3234.     Mājas mātes jau ap mar­ta vidu sākot staigāt pa kūtīm un staļļiem, slaucīdamas griestus un sienas, lai vajātu mušas. Kas to ne­izdarot visvēlāk līdz Benediktam, tā lopiem vasarā daudz jākaujas ar mušām un visādiem smūdžiem.
   Balss, 1886. 18.
   3235.     Benedikta diena ir kus­toņu diena, kad visi kustoņi uz­mostas n9 ziemas miega.
   /?//</<■ — Hindus diena
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3236.          Kustoņi, kas nebūtu pa­modušies Ģērdas dienā, ceļas Bin­dus dienā, jo Bindus ir vēl spēcī­gāks kā Ģērda.
   Aizkrācnieks, Tirza.
   3237.          Binduļa dienā jānoslauka kūtī sienas un griesti, tad lopus kukaiņi neēd.
   E. Lācis, Tirza.
   3238.           Benedikta dienā jāslau­ka griesti, pirms saulīte uzlec, tad mušu neesot.
   V. Loze, Drusti.
   3239.          Benedikta dienā jāslauka griesti, lai nebūtu mušu.
   i V. Saperovs, Vecpiebalga.
   3240.          Bimbuļu dienā (Benedik­ta diena 21. martā) jāslauka kūts griesti, tad mušas neaug un lopi nebizo.
   E. Laime, Tirza.
   3241.          Kad Bindus dienā govīm muguras slauka, tad vasaru mušas nekož.
   >M. Zaķe, Drusti.
   3242.          Binduļa dienā nevar ūde­ni liet silēs, lai lopi nebizo.
   E. Lācis, Tirza.
   3243.          Kustoņu dienā visi kus­toņi pamostas no ziemas miega.
   P. Š., Rauna.
   3244.          Benediktā lācis vien ne­uzceļas, bet tikai apgriežas uz ot­riem sāniem.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3245.          Bindes dienā mostoties lācis un pagriežoties uz otriem sā­niem gulēt.
   Aizkrācnieks, Tirza.
   3246.         Benedikts jāsvin, jo tad lācis migā uz otriem sāniem grie­žoties un visi kustoņi tad esot kājās.
   J. Dambenieks, Rīga.
   3247.          Bindus rītā nedrīkst ilgi gulēt, jo šinī dienā ceļas lācis aug­šā, un kas pēdējais paliek gīdtā, tam lācis atstāj savu miegu.
   A. Leimane, Mārsnēni.
   3248.          Bimbuļu dienā (21. mar- ' tā) visiem bez saules jāuzceļas; kas neuzceļas, tam lācis atdod savu miegu.
   E. Laime, Tirza.
   birzs.
   3249.          Citi pielūdz birzis, ku­ras kopj pie savām mājām un cie­miem un tur tik svētas, ka tur nedrīkst pat ne krūmiņu nocirst, domādami, ka no tā celtos liels ļaunums.
   D. Fabrīcijs, 1610.
   3250.          Ja sapnī birzī rauj lapas, tad būs uz kapsētu jābrauc.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   biszāles.
   3251.          Mežsarga biszāles der pret visām kaitēm, bet ja meža- sargs dod dziedēšanai savas bis­zāles, tad viņš vairs nevar tik labi šaut.
   E. Linge, Salaspils.
   bišu krēsliņš (Tanacetum vulgare).
   3f52. Bišu krēsliņu tumši dzel- tānos ziedus, maisītus ar medu, latvieši lieto pret cērmēm.
   E. Birzmanis, Latv. ārstn.
   stādi, 1897. »
   3253. Brandvīnā iemērkti bišu krēsliņi derot pret cērmēm.
   203
   Bindus diena — Bišu krēsliņi
   R. Bērziņš, Annenieki.
   3254.   Biškrēsliņi lietojami cērm­ju nodzīšanai un arī vemša­nai. Augiem jānoplūc galviņas, jā­ieber parasti siltā pienā un jāsa­vāra, cik vēlas, ne vairāk kā vie­nā stopā piena.
   J. Celmainis, Nīca.
   3255.      Biškrēsliņš aug dārzos. No tā lieto izžāvētus ziedus kā uz­lējumu pret kāsu un kā sviedrēja­mu līdzekli. Agrāk biškrēsliņu tinkturu lietoja arī cenkšļu sāpēm un locītavu sāpēm, purniem pie zir­giem. Tinkturu pagatavo šā: ņem izžāvētas biškrēsliņu saknes, divas saujas, pārlej ar pusstopu degvīna un nostāda uz 14 dienām siltā vie­tā, pēc kam izkāš un lieto kā ieber­zējumu.
   K. Celmiņš, Balvi.
   BITES.
   3256.     Priekš 300 gadiem bija pieņemts, ka bišu koks piederēja tam, kas pirmais to uzgāja un ap­zīmēja par savu, neskatoties uz to, kura zemē tas atradās.
   J. Krūmiņš, B. Zemes pieli­kums, 1933. 28. -ļ.,
   3257.   Bites neesot pie vārda jā­piemin, bet jāsauc par sētmalie- šiem, maziem vai saldiem putni­ņiem.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3258.    Bites nav jāsauc vārdā, bet par putniņiem, lai tām neno­tiktu kas ļauns.
   M. Igaune, Galgauska.
   3259.    Lai bites lab? izdotos, tad viņas jāsauc par putniņiem, ne par bitēm.
   204
   P. S., Rauna.
   3260.      Bites nevar paciest, ka pie viņām nāk kaislīgi negodīgi cil­vēki, jeb arī sievietes ar mēneš- ziediem. Tāpat viņām nepatīk alus, brandvīna, ķiploku un rutku smaka. Viņas necieš arī maitas un atejas smaku. Tālāku viņas nepa­nes sāli, lielu troksni, melnu un sarkanu krāsu.
   S. Gūberts, 1688.
   3261.       Bišu tēviņiem ir savs sargs, kas tos apgulda un atkal pie­ceļ.
   S. Gūberts, 1688.
   3262.    Citi saka, ka bites ir kur­las un nekā nedzird, bet tas nav tiesa.
   S. Gūberts, 1688.
   3263.     Citi saka, ka līdz ar ra­su nākot no debesīm arī medus sula, ko tad bites ievācot.
   S. Gūberts, 1688.
   3264.     Bitēm ir daudz ienaid­nieku, kā: kaķi, zirnekļi, dzeņi, bezdelīgas, skudres, kaupiņi. Bet lielākais viņu ienaidnieks ir lācis. Citi saka, ka lācis meklējot medu ne tik daudz sava kāruma dēļ, kā acu dziedēšanas labad.
   S. Gūberts, 1688.
   3265.     Cirpuļi aitām gavēnī iz- cirpuši pieri un ausu starpas un to vilnu ielikuši bišu stropā, lai bites dzīvojot kopā kā aitas. [Sal. Māra,]
   K. Jansons, Plāņi.
   3266.      Ja grib, lai bites labi izdodas, tad Māras rītā priekš sau­les svešā kūtī jānocērp aitu pieres.
   A. Bērziņa, Aloja.
   Biiu krēsliņS — Bitēs
   3267.    Gavēņa laikā bitnieki ejot otra kūtī aitām uz galvas nogriezt
   pa sprogai vilnas; aitām no tā nav nekādas nelaimes, bet bitēm lai­me. No tās vilnas adot arī cimdus, ko pie bitēm iet.
   J. Lancmanis, Lejasciems.
   3268.         Bitenieki gavēnī ejot zagt vilnu, cirpdami aitas, no vilnas adot cimdus.
   E. Lācis, Tirza.
   3269.           Bitenieki gājuši ceturt­dienas naktīs pa svešām kūtīm aitas cirpt, lai bites izdotos.
   P. Š„ Preiļi.
   3270.         Lai bites labi nes medu, tad vajag aiziet uz kaimiņu mā­jām un apcirpt aitas.
   T. Java, Palsmane.
   3271.         Ja pa bitēm sāk strīdē­ties, tad viņas izput.
   P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Dā­bols, Lielvārde.
   3272.            Bitēm vislabāk taisīja dravu vecos ozolos, priedēs un lie­pās. [Liepās gan tikai pēdējā laikā.]
   G. Pols, Vecgulbene.
   3273.         Ja tropiņš atgriezts pret ziemeļiem, tad bites (putniņi) rie- lienot.
   M. Valts, Nīca.
   3274.         Ja bišu stropu ejas pir­mā maijā apsmērē ar kazu pienu, tad viņas drīzi spieto.
   A. Zvejniece, Piebalga.
   3275.          Bišu stropu caurumiņus vajaga rītos ar aitu pienu ap­traipīt.
   S. Gūberts, 1688.
   3276.      Kad bites bērnus, laižot laižas projām, tad uz kāda koka jāuzmauc bērza piepe, kas jāuz­slien gaisā, jo tad bites ap to aplīp apkārt.
   K. Jansons, Plāņi.
   3277.     Bišu spiets maijā ir lī­dzīgs siena vezumam, bet jūnijā nav pūliņu vērts.
   Brīvā Tēvija, 1927. 183.
   3278.     Bišu spiets maijā atsver lielu siena vezumu.
   Latvis, 1932. 3094
   3279.    Māņticīgi cilvēki pie svē­tā vakarēdiena izņem no mutes Dievmaizi, aiznes uz māju un ie­liek bišu stropā, lai pie bitēm svē­tība vairotos.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3280.    Kad tirgū, savam ienaid­niekam neredzot, nomaucot viņa zirga apaušus un uzmaucot atkal otrādi, tad paša bites izdodoties labi, bet viņa bitēm klājoties slikti.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3281.     Spalvainam cilvēkam bi­tēs izdodas. [Sal. spalvas, cilvēks.]
   K. Jansons, Plāņi.
   3282.     Biteniekiem bitēs kāpjot, jātaisa bišu balle, lai labi veiktos ar bitēm.
   A. Skrūze, Saikava.
   3283.     Ja dravinieks gribēja, lai kaimiņa buņģos, ķozuļos jeb pul- ceņos kokos uzvilktos stropos ne­ietu šā bites, tad vajadzēja pie tā koka saknes iedurt adatu bez acs. Tas nu bija jāizdara ar cimdiem un slepeni, lai otrs to neredzētu.
   P. J. Raudavietis, Bērzaune.
   205
   Bites
   D. L. f. 1888. 28.
   3284.          Ja bites taisās iet prom (spietot), tad vajaga vakarā no­klausīties, ko bites runā. Ja viena mato saka: „Prom, prom!" un ot­ra: „Palikt, palikt!" tad bites nā­košās dienās spietos.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3285.          Tie bitenieki zina, kad bites grib no tropa iziet un bēgt, tad tie bitenieki tās bites var uz­turēt ar klinkstēšanu, kad ar at­slēgām jeb uz katlu, jeb beķeni sit un skandina.
   G. Mancelis, Lett. Postill I.
   1654. 318.
   3286.         Kad bites spieto, tad jā­skrien ar zvaniem paka), lai vi­ņām sajūk ceļš.
   E. Laime, Tirza.
   3287.         Kad bites nestāv stropā, tad jāpaņem dzīva varde un ar to strops jāizsmērē un atkal jāpalaiž vaļā.
   RKr. 6. Lielplatone.
   3288.         Kad sameklē trīs pagas­tu ecēžu tapas un, mājās pārne­sot, divas atstāj ārpus un trešo ienes bišu dārzā, tad bites labi pa­dodas.
   RKr. 6. Lielplatone.
   3289.         Bišu dārzā nedrīkst bār­ties, nedz arī tur ieiet basām kā­jām.
   RKr. 6. Taurkalne.
   3290.          Bites naida negribot, ja pār medu kāds sabaroties, tad tam viņas izputot.
   E. Aizpurve, Lubāna.
   3291.         Kad bites rauga un bied­ram nedod pusi [medus], tad bi- les mirstot vai citur aizejot.
   L. Avīzes, 1824. 32.
   3292.        Kad iet pie bitēm, tad ne­drīkst bezdēt, jo tad bites ļoti dzeļ.
   F. Ruperts, Grieze.
   3293.         Bičoļiem (bišu brāļi) jā­dala medus ļoti taisnīgi, jo citādi bites nepadodas.
   RKr 6. Nereta.
   3294.         Kuru bišudārzu zagļi ie- zog, tur nav laimes.
   Langius.
   3295.        Kuru bišu dārzu zagļi ie- zog, tur nav vairs laimes.
   Veca vārdnīca no 17. g. s.
   3296.        Ja bites dzirda ar spirtu, tad tās iet laupīt pie citu bišu stro­piem.
   E. Jēpe, Palsmane.
   3297.         Priekš bērnu laišanas pie bišu tropa varot dzirdēt, ka vecais bišu tēvs sakot: „Prom, prom, prom!" bet jaunais lūdzoties: „Tē- tīt, tētīt, tētīt!"
   P. Š., Rauna.
   3298.          Priekš bišu spietošanas, viena māte skaita smalki: „Iet, iet, iet." Otra rupjāk: „Stāv, stāv, stāv."
   M. Vētra, Tirza.
   3299.        Ja bites spieto jaunā mē­nesī, tad tās ir strādīgas, ja vecā mēnesī, tad ir slinkas.
   A. Salmāns, Balvi.
   3300.           Taurkalnē izlieto, bites apslakot (kad tās bērnus laiž), pēc iespējas tikai krūkļu slotiņas un tāpat arī krūkļu koku, krātiņu pa­gatavojot un ierīkojot.
   RKr 6.
   3301.        Bites tikai ievu ziedu ne­ņemot.
   liitrt
   K. Jansons, Viļāni.
   3302.          Bites neiet pie sarkanā āboliņa medus sūkt tādēļ, ka Dievs tām to aizliedzis. Pie sarkana āboliņa viņas gājušas svētdienā un sūdzējušās Dievam, ka darba die­nās bieži lietus līstot, kāpēc tām jāstrādājot svētdienā.
   K. Jansons, Plāņi.
   3303.           Bitēm Dievs aizliedzis sarkano āboliņu, tādēļ ka tās svēt­dienā gājušas medus meklēt.
   M. Navenickis, Zasa.
   3304.          Dievs aizliedza bitītei Sarkano āboliņu, Kam bitīte ne­svinēja Svētas dienas launadziņu.
   LD 30299.
   3305.          Skan mežiņis rītā agri, Skanēj' sebu vakarā, Dienas vidu neskanēja, Tad bitīte ābulā.
   LD 30396.
   3306.          Sasadzīra div' bagāti Zie­mu ciest, nesasalt: Bitīt' koka na­miņā, Rudzīts zemes gabalā.
   LD 30375.
   3307.          Div' bajāri lielījās Cietu ziemu izmituši: Bitīt' koka serdītē, Rūdzis sniega apakšā.
   LD 27957.
   3308.          Bitīt' Dieva kalponīte, Dievam dara gaišumiņu; Pati sēd ozolā, Sveces deg baznīcā.
   LD 30289.
   3309.          Kad bites labā laikā pa­liek stropos jeb nelaižas tālu pro­jām, tad būs lietus.
   S. Gūberts, 1688.
   3310.          Bites steidzas ātri stropā iekšā un ārā, kad lietus gaidāms.
   Lat. Av. 1858. 76.
   3311.          Ja bites ar bariem laižas atpakaļ pie saviem tropiem, būs lietus.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   3312.        Ja bites agri iet gulēt, tad būs lietus.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3313.          Ja bites, saulei noejot, vēl laižas ziedos, tad rītā līs lietus.
   L. Daugaviete, Smiltene.
   3314.          Ja no rīta bites nelaižas ārā, tad gaidāms lietus.
   M. Sikle, Nīca.
   3315.          Ja bites ilgi guļ — gai­dāms lietus.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3316.          Ja bites vakarā ātri beidz iet ziedos, tad otrā dienā jauks laiks.
   A. Pidriks, 60 g. v„ Sauka.
   3317.          Priekš sausa laika bites paliek niknākas un biežāki dzeļ.
   M. Sikle, Nīca.
   3318.          Ja bites, cilvēkam gar stropu garām ejot, klūp virsū, tad būs lietus.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3319.          Bites sēd čupiņās uz tropa sienām uz karstu laiku.
   M. Sikle, Nīca.
   3320.          Ja mākoņiem tuvojoties bites neslēpjas tropos, bet turpina darbu, tad lietus nelīs.
   M. Sikle, Nīca.
   3321.          Ja bites augstu lido — būs labs laiks.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3322.          Bites dzeļ tikai skaudī­giem cilvēkiem.
   207
   Bites
   K. Jansons, Plāņi.
   1323. Kad bite iekož, vajag ko- iiiii sarīvēt ar sīpolu.
   L. Ozola, Sēļpils.
   i:t24. Bitēs jākāpj īsi priekš nas gaismas.
   S. Gūberts, 1688.
   1325.    Pret bites kodumu ir de- i ausu sviedri; ar šiem jāap- ērē tā vieta, kur iekosts.
   J. Avots, Sece.
   1326.    Kad iedzeļ bites vai lāp­ies, tad tur steigšus jāuzliek ze- ļ virsu un jāsaberzē; tad nebūs [tāda luksa.
   P. §., Rauna. K. Saržants, Blldiene.
   1.127. Kad bišu īpašnieks mi- , tad bites iznīkst.
   K. Jansons, Plāņi.
   1328.    Pārdotas bites atgriežas >aka|, kad pircējam caur vārtiem >1 saka: „Eu, panāc šu! Ne, ne, mc vtel"
   K. Jansons, Plāņi'.
   1329.    Bites izbeidzas, ja ap opa caurumiņiem aptraipa vel-
   sūdu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   1330.   Ja lielā piektā noķep kā- biti un liek tai izlaisties caur
   ka muti, tad visas bites nobeigr s.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   Ja kāds grib aizņemties ;du savu bišu ēdināšanai, un devējs pie medus pieliek maizes īgu, tad nobeigsies visas bites, s ēdīs to medu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   Ak, tu Dievs, nu es būšu nvenieka līgaviņa: Man bitīte ie­līda Vainadziņu cekulā.
   LD 5784.
   II. B i te s sapnī.
   Ja sapņos redzot bites, tad drīz būšot lietus vai sniegs.
   E. Cimbule, Lauri.
   Ja sapnī redz bites, tad ugunsgrēks.
   A. Aizsils, Prauliena.
   Ja sapnī redz bites, tad būs ugunsgrēks.
   M. Stupele, Rīga.
   Ja sapnī redz bites spie- tājot, tad būs sniegs.
   A. Bauers, Ranka.
   Kad sapnī redz bites bēr­nus laižam, tad tas ir uz puteņa laiku.
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   Kad sapnī bites spiež, tad būs ugunsgrēks jeb sniegs.
   I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
   Kad sapnī redz bites spie­dām, tad nodegs mājas.
   K. Lielozols, Nīca.
   Juo sapynā radz bitis, tod guņsgrāks voi kars.
   A. Borozinska, Barkava.
   BITENIEKS.
   Par bitenieku nevar būt ikkatrs cilvēks, bet tikai tas, kam bišu laime. Bišu laime ir tiem cil­vēkiem, kam skrituļaini pirksti. Par skrituļainiem sauc tādus pirk­stus, kam ādas rieviņas pirkstu ga­los saiet gredzenā. Tādēļ ir daži bi- tinieki, kam vareni padodas bites, citiem tās atkal nepadodas. Tas ir sakarā ar to, cik kuj-am skrituļu pa abām rokām kopā. Jo vairāk skrituļu, jo laimīgāks bitenieks.
   A. Lejiņa, Talsi, Vandzene.
   209
   Bitenieks — Bībele
   Kam uz rokām daudz spalvu un ari kājas un krūtis spal­vainas, tāds ir liels bitenieks (drav­nieks).
   A. Leimane, Mārsnēni.
   Tam cilvēkam, kam esot spalvainas krūtis, tam izdodoties bites.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   Ja Ziemassvētkos, Jaunā gadā un Triju kungu dienā vaka­ros bitenieki citu kūtīs cērp aitas un no tādas vilnas uztaisa cimdus, tad viņiem bites labi padodas.
   A. Salmāns, Balvi.
   Lai biteniekiem nekostu bites, tad bija, citiem nezinot, jā­apcērp svešu cilvēku aitām purni un no tās vilnas jānoada cimdi, kufus tad lieto bites kopjot.
   G. Pols, Vecgulbene.
   Ja bitenieks grib, lai vi­ņam bites labi izdodas, tad tam va­jaga no kaimiņu aitām nozagt kaut tik vilnas, cik vajadzīgs cim­diem pirkstus pieadot.
   A. Zeltkalns, Lubāna.
   Bitenieki jaungada naktī iet kaimiņu kūtī, apcērp aitas ap galvu, un no šās vilnas ada cim­dus. Ar šiem cimdiem iet pie bi­tēm, tad bites daudz medus nes.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   Ar bitenieku (cilvēks, kam bites) nevar sarunāties ārpus sētas stāvot, tad bites nepadodas.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   BIZOŠANA.
   Lai govis nebizotu, tad visos trijos Ziemas svētkos un Jau­nā gadā tās priekš gaismas jāpa­dzirda ar skudru ūdeni. Kad ganos
   dzen, tad ar pērkona apgrautu skuju jānoberž.
   Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
   Kad govis bizo, tad jā­saka arvien: „Biz, biz, ragā, dun­durs astē!" r
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
   Kad govis karstā laikā bizo, tad vajaga svilpot: tad ne­bizos.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   Ar ledu, kas no pārro- bežas nests, govu muguras jāber­zē, tad arī nebizojot.
   P. Iklavs, Salenieši.
   Ja govis stipri bizenē, tad jāiet ap govīm riņķī un jārunā: „Akmens astē, ūdens ragos", tad vairs nebizenēšot.
   J. Bitaks, Litene.
   Kad vakaros govis no ga­niem mājā nākot bizo, tad nāka­mā dienā līs lietus.
   V. Eglīte, Sēja.
   Ja vasarā dunduru nav, bet govis tomēr bizo, tad būs lie­tus.
   E. Krafte, Iļģuciems.
   BĪBELE.
   Kas visu bībeli izlasa, tas zaudē prātu.
   P. Š„ Rauna.
   Kas gada laikā Bībeli iz­lasa, tas paliek dumjš.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   Ja bībeli lasot tā palie­kot vaļā, tad to ļauni gari lasot.
   J. Skara, Jaunpiebalga.
   Ja sapnī lasa bībeli, tad lasītājs mirs.
   J. Kriķis, Starti.
   14
   Lai ejot nebūtu bailes, lad līdzi jāņem paegļa vai pīlādža runga.
   A. Bērziņa, Aloja.
   Ja kāds ir ļoti bailīgs, tad otram vajaga to labi sabaidīt; tad tam vairs nebūs bailes.
   V. Pavāre, Iecava.
   Kad cilvēkam uzmācas bailes kādā vietā, tad tur nevajaga palikt, jo tai vietā notiks kāds slik­tums.
   I. Upenieks.
   No sabīšanās var izcel- celties visādas slimības, visvairāk roze.
   P. Š., Rauna.
   Ja no kāda cilvēka sabīs­tas, tad no viņa vajaga dabūt mā­lus vai drēbes lupatiņu, sadedzināt to un dūmus ap sevi apkūpināt, lad nekas slikts nenotiek.
   E. Stīpniece, Vērene.
   Skolniecei piemeties au­gons, un nu nosprieduši, ka tā no skolotāja nobijusies. Tad gribējuši no skolotāja dabūt kādu drēbes ga­baliņu jeb matu kušķīti, ar ko sli­mo kvēpināt.
   Latv. Avīzes, 1877. 7.
   Ja cilvēks sabaidās no kāda dzīvnieka jeb otra cilvēka un pēc tam saslimst, tad jānocērp šis dzīvnieks un jāapkūpina slim­nieks, tad paliek vesels.
   Vidzeme.
   Kad kāds nobaidās no kā­da cilvēka, tad no tā, kas baidījis, vajagot nocirpt matus, lai nepalik­tu slims.
   210
   J. Streņģis, Nīca.
   Ja kaut kas pārbaida cil­vēku, tad pārbaidītājs „jācērp".
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   Kad sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, lai roze nepiemetas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   Kad sabīstas, tad vajaga nospļauties, jo tad rodze nepieme­toties.
   J. Līnis, Taurene.
   Ja stipri nobaidās, tad trīs reizes jānospļaujas, lai nepiemetas roze.
   N. Stepanovs, Nīca.
   Ja kādreiz nobaidoties, tad trīs reizes jānospļauj, citādi pieme­tas roze.
   K. Lielozols, Nīca. A. Veikere, Rīga.
   Ja sabīstas, tad jānospļau­jas, citādi piemetas roze vai kāda cita kaite.
   A. Aizsils, Veckalsnava.
   Ja cilvēks dienu sabaidās, tad trīs reizes jānospļaujas un trīs reizes jāpārmet krusts, lai roze ne­piemestos.
   V. Līcis, Līgatne.
   Ja nobīstas, tad vajaga piesaukt savu vārdu, tad nedabūs rozi.
   H. Vilšķērsts, Daugmale.
   Kad sabīstas, vajaga no­spļauties.
   V. Rūnika, Skujene.
   No kaut kā sabīstoties, vienmēr vajaga nospļauties, tad ne­kāds ļaunums nenotiek; bet ja ne­nospļaujas, tad var notikt kāda ne­laime.
   Minnai
   E. Pūriņš, Skujene.
   Ja sabaidās, tad vajag no­spļauties, jo citādi vēderā (iekšpu­sē) ieaug nelabi augoņi.
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   Kad sabaidās, tad jāno­spļaujas, lai nepiemetas kāda sli­mība.
   L. Strute, Šķibe.
   Ja nobaidās, tad trīs rei­zes jānospļaujas, tad nekas ļauns neceļas.
   A.   Zvejniece, Lubāna.
   3381.         Kad sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, lai drudzis nepiemes­tos.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
   3382.          Ja sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, jo tas visu ļaunu aiz­dzen.
   L. Zvaigzne, Gaujiena.
   3383.          Ja kādreiz sabīstas, tad vajaga trīs reizes nospļauties, jo, ja nenospļaudās, tad nakti murgojot.
   P. Eglīte, Priekuji.
   3384.        Kad sabīstas, tad trīs rei­zes jānospļaujas, lai nepiemetas indeve.
   B.   Blumbachs, Lībagi.
   3385.        Ja sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas, un nekāda kaite ne­piemetīsies.
   A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
   3386.        Ja stipri sabaidās, tad va­jag trīs reizes nospļauties.
   A. Korsaks, Ezere.
   3387.        Ja kāds ir sabijies, tad, lai nepiemestos kāda kaite, trīsas rei­zes jānospļaujas.
   J. Zanders, Zaļenieki.
   3388.        Ja cilvēks piepēži tiek iz­baidīts, un lai nenotiktu kāda ne­laime, vajaga tikai trīs reizes no­spļauties un viss būs labi.
   K. Corbiks, Arlava. 1
   3389.         Kad nobīstas, tad vajaga trīsreiz uz kreiso pusi nospļauties.
   P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
   3390.         Kad stipri sabīstas, vajag trīsreiz pār plecu nospļauties, tad nemetas nekāda vaina.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri
   3391.        Ja sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas un jāuzdzer virsu auksts ūdens, tad nepiemetas sli­mība.
   A. Aizsils, Kalsnava.
   3392.        Kad kādu cilvēku otrs sa­baida, tad tam vajaga baidītājam trīsreiz pakaļ spļaudīt, lai nekāda kaite nepiemetas.
   E. Zommere, Rauna.
   3393.         Ja sabīstas, tad vajaga 3 reizes nospļauties un sacīt: „Ne pie suņa, ne pie kaķa, ne pie manis paša."
   E. Reinbacha, Vecpiebalga.
   3394.          Ja pārbīstas, tad tūliņ trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Kaut tevi velns parāvis!"
   K. Strautiņš, Mēdzūla.
   3395.        Kas sabaidās, tam 3 reizes jānospļaujas un jāsaka: „Lai dru­dzis, roze nepiekrīt!"
   J. A. Jansons.
   3396.         Ja nobaidās, ir trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Ne roze, ne drudzis." Tad nekāda slimība nepiemetas.
   A. Rozentāle, Jaunauce.
   211
   Bīšanās
   14»
   3397.     Sabaidoties vajaga no­spļauties un teikt: „Tpfu, tpfu, ne roze, ne drudzis!" Tad 110 sabaidī­šanās nebūs nekādas kaites.
   K. Corbiks, Valgunde.
   3398.    Ja kāds cilvēks sabīstas, tad vajaga trīsreiz nospļauties un teikt: „Tfu, tfu, tfu! Ne drudzis, ne roze!"
   K. Corbiks, Jelgava.
   3399.    Kad sabīstas, tad trīs rei­zes jānospļaujas un jāpiemin tā diena, tad no sabīšanās nekas ne­piemetas, piem., jāsaka: „Pi, pi, pi, šodien trešdiena!"
   A. Skreija, Nurmuiža.
   3400.  Pārliecīgi uztraucoties, trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Svēts, svēts, svēts", tad nepaliek slikts iespaids uz veselību.
   K. Corbiks, Jelgava.
   3401.     Kad bērns nobīstas, tad māte saka: „Tfi, tfi, tfi! pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna", tad bērnam nepiemetas nekādas lik­stas.
   J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
   3402.   Kad sabaidās, tad jāsaka: „Suns cecere, kara Marija, pa logu iekšā, pa durvīm ārā!"
   L. Strute, Šķibe.
   3403.   Lai no pārbīšanās netiktu nekāda kaite, tad nobaidītājam jā­skatās uz kreisās rokas nagiem un jānospļaujas.
   E. Zommere, Rauna.
   3404.   Ja ļoti sabīstas, tad vajaga cieši paskatīties uz nagiem, kamēr uztraukums pāriet, tad nekas ļauns nepiemetīsies.
   A. Viklands, Vecpiebalga.
   3405.      Kad sīvīte kuo navīn stypri sasabeist, tad vajaga tyulīt pasa- vērt uz kreisuos rūkas nogīm. Tod slimība napīlips.
   T. Beča, Preiļi.
   3406.        Ja no kā sabaidās, tad jā­nospļaujas un jāpaskatās uz na­giem vai jāiedzer cukurūdens.
   V. Amoliņa, Vecpiebalga.
   3407.        Ja sabīstas, tad jānospļau­jas un jāskatās uz kreisās kājas mazo pirkstiņu — nekas nenotiks.
   J. Šmits, Ķēči.
   3408.         Kad sabaidās, tad vai nu jānospļaunas, vai jānodzeras, vai arī jāizmiezas, lai nepiekrīt kāda liga.
   Alksnis-Zundulis, Naudīte.
   3409.        Ja nobijies, tad vajag trīs reiz nospļauties vai izmīzties.
   A. Mednis, Limbaži.
   3410.       Ja cilvēks sabīstas, tad tam jāiedzer auksts ūdens, lai nekāda kaite nepieliptu.
   P. Š„ Rauna. O. Ronis, Jē­kabpils. A. Salmāns, Raivi.
   3411.        Ja sabīstas, tad vajaga iz­mīzties, lai nepiemestos kāda kaite.
   V. Johansone, Jaunpiebalga.
   3412.         Kad sabīstas, tad jāmiez uz maizes krāsns slaukāmās slotas, lai nepiemestos kāda kaite.
   M. Liniņa, Aizputes apr.
   3413.         Kas nobijies, tam vajaga caur pirts slotu izmīzties.
   K. Jansons, Plāņi.
   3414.          Kad nobīstas, tad vajag izmīzt caur stupuru, tad nepieme­tas roze.
   Hltantis
   M. Ķaupelis, Nīca.
   .'<■115. Ka sieva sabaidās, tai ja- miez caur slotu.
   Gustus, Penkule.
   3416.   Ja bērns sabaidās, tad liek tam caur čauksturi (lapu slota) mlzt.
   M. Klēbacha, Sātiņi.
   3417.    Ja esi nobijies, tad izrnīz- nies, 3 reizes nospļaujies un 3 rei- res apgriezies riņķī — nesaslimsi.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3418.     Ja cilvēks sabaidās, tad viņu kūpina ar svētītām zālītēm, ja saslimst — tad mazgā jeb dod dzert svētīto ūdeni.
   A. Sprūdžs, Varakļāni.
   3419.    Ja kāds ir stipri sabijies un paliek slims, vajag ņemt ūdeni kādā traukā, ielikt tanī trīs karstas ogles. Slimniekam nu jādzer trīs malki tā paša ūdens, un arī tanī pašā ūdenī jānomazgājas, tad ūdens jāizlej, un slimnieks paliek vesels.
   A. Brūvele un A. Suse, Ape.
   3420.    Ja kas stipri sabijies, tad tam esot trīs reizes uz zemes jāsit, lai no lielām izbailēm slims ne­paliek.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3421.    Ja, viesim nākot, sabīstas mazs bērns, tad bērna mātei jāiet uz ciemiņa māju un jānocērp tās mājas suns, tad bērns paliekot ve­sels.
   J. Vīksne, Lubāna.
   3422.    Ja bērns no sabīšanās da­bū krampjus, tad jāsadedzina viss, kas bērnam mugurā, un pelni jā­iedod bērnam.
   /
   E. Laime, Tirza.
   3423.    Ja bērns nobaidās no si ņa, tad no šī suņa vajag nocirļ drusciņ vilnu, to sadedzināt un u ūdeni dot lai bērns iedzer; ta d m kas nekaitēs.
   M. Klause, Jaunpiebnlg
   3424.   Ka bērna māte nobijušie; tad nomazgā bērnu un tanī ūdoi mātei kreiso kāju. Tad mazā bēi na māte paliek vesela.
   A. Ozoliņa, Taureni
   3425.   Ka mazs bērns ir nobijies tad jāņem krāsns slota, jāieliel bērns šūpulī, un apakš šūpuļa sloti jāsadedzina. Slotas vietā var ņem arī bezdelīgu perekli. Tad bēru paliek vesels.
   A. Ozoliņa, Taurene
   3426.   Kad maziņš bērniņš salus tas, tad mātei vajaga nolaizīt tri; reizes ar mēli bērniņam pieri ui pārspļaut sev pār kreiso plecu, j< tad bailes nenodarīs viņam nekādu ļaunumu.
   V. Krieviņš, Daugmale
   3427.   Bērnu, kas sabaidījies, kas miegā raustās, kvēpina ar svēti tām zālēm (dillēm, mētrām). [Sal. bērns.]
   3428.    Ja bērns sabijies no pēk­šņas suņa riešanas un kļuvis slims, tad jāpagādā sari no vainīgā kus toņa astes galiņa, un tie sadedzi nāti jāiedod slimniekam.
   K. Corbiks, Vilce.
   3429.    Kad no kā satrūkstas, tad no tā jānocērp vilna (mati), jāsa­grauzdē un ūdenī jāiedzer-
   J. Apsalons, Sēļpils.
   3430.   Ja bērns sabīstas no kāda cilvēka vai kustoņa, tad no tā jā­dabū mati vai vilna, kurus dedzi not bērns ir jāapkvēpina.
   21
   lilkanā»
   P. Š., Rauna.
   .'1431. Ju bērns sabijies no dego­šus mājas, tad viņam jāiedod sa­berzta ogle, kas ņemta 110 uguns­grēka vietas.
   K. Corbiks, Vilce.
   3432.    Kad bērns sabīstas un no izbaiļa paliek slims, tad salasa vi­sādus mēslus paslieksnē vai citur istabā, uzmet uz uguns, lai tur gruzd. Gruzdējuma dūmos tur sli­mo bērnu, ko sauc par svēpēšanu, caur ko tad bērns paliek vesels. — Tāpat dziedina ar istabā sagrābstī­tām smiltīm, kuras iemet ūdenī un tajā mazgā bērnu, iepriekš no tā bērnam iedodot dzert.
   Etn. I, 1891. 66.
   3433.    Naktī ja saņem piepēžas bailes, tad esot kāds miruša cilvēka gars klāt; vajagot minēt tik viņa vārdu, un viņš izstāstīšot visu, ko tik vēloties.
   J. Šmits, Ķēdi.
   3434.    Lai izdziedētu slimības, kas radušās no bailēm, tad jāēd trīs kumosi zagtas maizes vai arī jāiespļauj divās riekstu čaumalās.
   T. Ķengā, Jelgava.
   3435.    Ja, gulēdams svešā vietā, kāds baidās no ēniem, tad jāņem nazis, jāapvelk ar to ap gultu un ar to pašu nazi jāuzmet krusts uz gultas; tad vairs nebūs jābaidās no ēniem.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198.
   BLAKTIS.
   3436. Blaktis esot cēlušās no viena velna, kas gribējis daudz asi­ņu dzert. Tāpēc arī blaktis tik ne­jauki smirdot, ka esot radušās no velna. [Skat. velns.]
   J. Plaudis, Dzērbene.
   3437.        Ar verdošu ūdeni vecā mē­nesī plaktis izplaucē.
   K. Jansons, Viļāni.
   3438.         Ja istabā ir blaktis, tad tās nedrīkst plucināt augošā mē­nesī; tad tās aug trīskārtīgi.
   A. Broža, Naukšēni.
   3439.        Ja gribējuši izdzīt blaktis no istabas, tad ņēmuši pirmo ledu un svieduši tām virsū.
   E. Krastiņa, Naukšēni.
   3440.         Blaktis iznīkst no zemes pūpēža pelniem.
   K. Jansons, Plāņi.
   3441.        Blaktis var izdzīt no ista­bas, iesmērējot attiecīgās vietas ar cūkas taukiem.
   A. Zvejniece, Piebalga.
   3442.        Kur blaktis aug, tur jāie­smērē cūkas tauki.
   Zemes Spēks, 1932. 28, 477.
   3443.         Kad sienas smērē ar cū­kas žulti, tad blaktis nenāk mājā.
   T. Grinbergs, Dundaga.
   3444.        Ja istabā ir pulka blakšu, tad vecā mēnesī ar trauku mazgā­jamo lupatu jānoslauka sienas un visas vietas, kur blaktis dzīvā; tad viņas pašas līdz pēdējai izbēgs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3445.        Ja ir mājā blaktis, tad ve­cā mēnesī vajag sasmērēt ar siļķu sālījumu, pēc tam vairs nav blak­tis redzamas.
   A. Klause, Jaunpiebalga.
   3446.        Kur blaktis grib iznīcināt, tur vajaga uzliet siļķu sālījumu.
   P. Š., Rauna. O. Ronis, Jē­kabpils. A. Salmāns, Balvi.
   3447.         Lai blaktis izdzītu, tad gultas kājas apsmērējamas ar mā­liem, kas pēc tam jāaiznes un jā­noliek uz kāda ceļmalas akmeņa.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3448.        Ja blaktis grib iznīdēt, tad ar pārgrieztu skābu gurķi jāap­smērē blaktainās vietas.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3449.        Lai blaktis iznīdētu, jānes istabā papardes.
   M. Ozola, Koknese.
   3450.         Lai blaktis iznicinātu, is­tabā vajaga nest papardes.
   V. Rūnika, Skujene.
   3451.        Plaktis izbēg no mājas, ja tur ienes dzīvu meža plakti.
   K. Jansons, Plāņi.
   3452.        Istabā, kur daudz plakšu, ir jāienes augu plaktis, tad pirmās izbeidzas.
   A. Skrūze, Saikava.
   3453.        Plaktis pazūd, ja tur, kur tās dzīvo, izbārsta egļu skujas, kas miroņu izvadot piebirušas istabā.
   K. Jansons, Plāņi.
   3454.        Ar to ūdeni, ar ko ir mi­rons mazgāts, jāapslaka istabas griesti un grīda, tad tur izbeigsies prūši un blaktis.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
   3455.       Kad redz vedot mironi, tad satin pāra blakšu papīrā un sviež pakaļ, ticēdami, ka mironis blaktis aizvedīs uz kapsētu.
   A. Smagars, Ludzas apr.
   3456.        Ja grib blaktis izdzīt, tad trijos gavēņa piektdienas vakaros no vietas jāņem cepļa slota un jā­jāj trīs reizes apkārt istabai. Ot­ram šinī pašā laikā jāskatās pa lo­gu iekšā. Jājējs jautā: „Ko dara sarkanie vācieši?" Otrs atbild: „Ed cits citu augšā." Jājējs saka: „Lai viņi ēd, viņi cits citu saēdīs."
   K. Lielozols, Nīca.
   3457. Blaktis izdzen tā: vajaga dabūt pirmdzimto un pastarīti. Pirmdzimtais jāj uz ogļu raušamā skruķa apkārt mājai, piejāj pie at­vērta loga, kur iekšpusē stāv pas­tarītis, un jautā: „Ko tās jūsu Vā­cas dara?" Pastarītis: „Viņas ēdas cits citu." Pirmdzimtais: „Lai ēdas, kamēr visas apēdas!" Tā jāatkārto trīs reizes.
   J. Apsalons, Sērpils.
   3458.   Lai blaktis iznīdētu, jāņem sērmūkša nūja un jāsit pret gultu deviņas reizas, pie kam pirmdzim­tais aiz loga ārā pēc katra sitiena prasa: „Ko tu tur sit?" Sitējs, pas- tarīts, atbild: „Blaktis situ." Tad pirmdzimtais trīs reizes saka: „Sit, sit, kamēr izsit!"
   K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
   3459.   Lai blaktis iznīktu, tad za­ļā ceturtdienā jānoķep kāda, jāie­liek vīzē un jāizvelk pār slieksni.
   A. Pliens, Meirāni.
   3460.   Lai blaktis neaugtu, jāliek dažas blaktis kapotē un jānes, at­pakaļ neskatoties, uz upi.
   E. Laime, Tirza.
   3461.    Kad blaktis kož, tad būs lietus.
   213
   Blaktis
   S. GOberts, 1(188.
   BLAUZNAS.
   3462.   Pret galvas izsitumiem un plauskām jāsmērē galva ar saules krēsliņu sulu, ar maisījumu nu sal­da sviesta un smalka tabaka, vai­variņi jāizvāra, un tad ar šo šķid­rumu jāsvaida galva.
   Etn. IV, 1894. Sērpils.
   BLUĶA VAKARS.
   3463.    Ziemas svētku vakarā, kā arī jau iepriekšējā vakarā viņi svin bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, dzeršanu, lēkāšanu un kliegšanu, iedami no vienas mājas uz otru un vilkdami vienu bluķi līdz, kufu beidzot sadedzina.
   P. Einhorns, 1&56.
   3464.    Bluķa vakars bija vakars priekš ziemas svētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapul­cēties un jānēt, danci vest. Tad viens otru uzrunājis: „Iesim ka- Jadā!"
   Veca vārdnīcā (17. g. s.).
   3465.   fSenos laikos] vidzemnieki un kurzemnieki savu bluķu vakaru pavadīja, kas tiem ap mūsu ziemas svētku laiku bija svētījams un kur tie lielu ozola bluķi no vienām mā­jām uz otrām ar gavilēšanu vadīja.
   Latviešu draugs, Piel. 1839, 49.
   3466.    Kad bluķu vakarā, kas ir dvēseļu vakars, vērpj, tad peles dzijas izkapājot. Tāpēc vispāri Vid­zemē un Kurzemē ceturtdienas va­karā, gavēņu laikā meitieši ne­vērpj; citās malās nevērpj ceturt­dienas vakarā arī cauru gadu, jo ta esot Mārijas piedzimšanas diena.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   .'tl(>7. Bluķa vakars sakrīt kopā m iuUnii svētku vakaru ap ziemas svētkiem. Sis bija tiem īsti plosī­šanās un dzeršanas laiks, kur tie, visādi izērmojušies, it bezkaunīgi un lopiski dzīvoja. Tad mēdze lielu smagu bluķi apkārt vazāt, to vilkdami ar lūku virvēm, un vēla to ar lielu gavilēšanu no viena cie­ma un nama uz otru un galā sa­dedzināja.
   K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832.
   3468.    Rudenī, kad vasaras grū­tie darbi jau ir pabeigti, puiši no­cērt mežā kādu bluķi un veļ to dziedādami no vienas mājas uz otru. Agrāk šī ieraša bijusi tālu izplatīta, bet tagad jau atmesta un aizmirsta. Nav arī droši zināms, vai bluķa vakari noturēti arī Lat­galē.
   B. Eriņa, Latgale.
   3469.    Ap Ziemas svētkiem bija bluķa vakars. Tad vēla bluķi un pēc tam viņu sadedzināja.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   3470.    Bluķi vēluši veļu laikā, tā no Miķeļa līdz Mārtiņam ceturt­dienas vakaros.
   Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste.
   3471.   Bluķa vakarus svētījuši no Mārtiņa līdz Sveču dienai.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3472.    Sākot no Ziemas svētkiem un beidzot ar Zvaigznes dienu mei­tas sanāca vakaros kopā kādā ista­bā. Viņas dziedāja, adīja un iz­šuva dažādas lietas, bet vērpt tai laikā bija aizliegts, jo šie vakari skaitījās par svētiem.
   Mackēviča-Saulīte, Preiļi.
   3473.    No Ziemas svētkiem līdz jaunam gadam ir bluķu vakari jeb svētku starpas, kad nedrīkst strā­dāt. Ja neklausa, tad notiek kāda
   nelaime ar lopiem. Ja vij vai vērpj, tad govīm un aitām var notikt grū­tības un sarežģījumi dzemdēšanā.
   V. Kancāns, Asare.
   3474.   Bluķa vakarā esot vilkuši bluķi ap māju un to gavilēdami un dziedādami sadedzinājuši.
   A. Bīlenšteina man. J. Kram­pis, Skujene, 1865.
   3475.    Bluķi vēluši no vienām mājām uz otrām dziedādami un beigās to sadedzinājuši. Bluķa va­karos stāstījuši pasakas un devuši mīklas minēt.
   Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste.
   3476.    Dažā Vidzemes pusē ļau­tiņi dažureiz vēl tagad svētī ceturt­dienas vakaru un sauc to par blu­ķa vakaru. Kad tanī vakarā mājas cilvēki neko nestrādā, tad jautā: „Vai nu svētījat bluķa vakaru?"
   L. Hērvāgens, „Skolas Maize" I.
   3477.  Bluķa vakars svinēts piekt­dienas [piektā vakarā?] vakarā. Bluķim pielikuši vangas un vilkuši to no mājas uz māju un beidzot atkal atvilkuši uz pirmo māju at­pakaļ.
   P. Vijciems.
   3478.   Gavēņa ceturtdienas vaka­ri saukti par bluķa vakariem, tā­dēļ ka tad vāļājuši vecu piestu no vienas mājas uz otru.
   E. Zommere, Rauna.
   3479.   Katrs ceturtdienas vakars lika saukts par bluķa vakaru. Tad nedrīkstēja vērpt un citus darbus mājā darīt.
   A. Irbe, Rūjiena.
   3480.    Senāk ļaudis ceturtdienas vakarā viļājuši bluķi pa istabu.
   O. Darbiņš, Birži.
   3481.       Ceturtdienas vakars ir blu­ķu vakars, tad nedrīkst strādāt ar vilnu, lai aitas augtu.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   3482.         Ceturtdienas vakaru sauc par bluķa vakaru. Tad nesukā vil­nu un nevērpj. [Sal. piektvakars, gavēnis.]
   E. Lācis, Tirza.
   3483.        Kas bluķa vakarā vērpjot, tā aitām vēders sagriežoties.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3484.         Bluķa vakarā (katrā ga­vēņa ceturtdienas vakarā) nedrīkst vērpt, lai nenīktu aitas.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3485.        Bluķu vakaru svētīja piek­tā vakarā, tad nedrīkstēja vērpt.
   G. Pols, Baldone.
   3486.         Ceturtdienas vakarā, t. i. bluķu vakarā, neviens nedrīkst strādāt.
   M. Eglīte, Pāle.
   3487.        Piektdienās (piektos vaka­ros?) svētījuši bluķa vakaru.
   M. Navenickis, Zasa.
   3488.         Ceturtdienās nebija brīvu vērpt, jo tos vakarus svētīja un sauca par bluķa vakariem.
   G.   Pols, Vecgulbene.
   BLUĶIS.
   3489.        Ja meita istabā tura bluķi, tad viņa ātri vien izies pie vīra.
   H.    Skujiņš, Smiltene.
   BLUSAS.
   217
   Bluķa vakars — Blusas
   3490.          Blusas ceļoties no koka skaidām. Ja zāģētas ozola skaidas iebej-ot pudelē un uzlejot drusku
   Uih'tis, tad otra diena visa pudele esot pilna ar blusām.
   P. S., Kauna.
   3491.          Mājās blusas augot tad, kad auzas skaras dzen.
   G. Pols, Bauska.
   3492.          Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvo uz visām cinatām.
   K. Jansons, Plāņi.
   3493.        Auzu pļaujamā laikā blu­sas esot uz katras cinatas.
   E. Gaile, Aumeisteri.
   3494.         Auzu plaukstamā laikā ir blusas visās vietās.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3495.        Sienlaikā ir blusas pat eg­les un smilgas galā.
   K. Jansons, Plāņi.
   3496.        Sienlaikā blusas uz akmi- na dzīvojot.
   K. Jansons, Plāņi.
   3497.         Cilvēku, kas esot brūtgā­nā vai brūtē, blusas kožot.
   K. Jansons, Plāņi.
   3498.        Blusu, kupa kožot vīrietim uz kreisās vai sievietei uz labās ro­kas, nedrīkstot nokaut, jo tad brūt­gāns jeb brūte vairs nemīlēšot.
   Tautas Kalendārs, 1925. g.
   3499.        Ja rītā ceļoties uz kreisās kājas uzlec blusa, tad dabūs kādu dāvanu.
   A. Salmāns, Balvi.
   3500.         Ja blusa uz rokas uzlēc, tad dabūs dāvanas.
   A. Sietiņš, Taurene.
   3501.         Ja blusa uzlec uz rokas, tad dabūs dāvanas.
   Z. Akmentiņa, Lubāna.
   3502.         Ja blusa uzlec uz kreisās rokas, tad būs dāvanas.
   S. Kažoka, Lubāna.
   3503.        Ja blusa kož kreisā rokā, tad dabūs dāvanas.
   L. Ezīte, Alūksne.
   3504.         Ja uz labās rokas uzlec blusa, tad sagaidāma kāda dāvana.
   V. Alke, Jaungulbene.
   3505.        Kam uz rokas virsus blusa iekodusies, tas dabūs ko jaunu zi­nāt.
   K. Jansons, Plāņi.
   3506.         Ja blusa pa roku staigā, tad drīz dzirdamas jaunas ziņas.
   M. Vennere, Cēsis.
   3507.         Ja blusa uzlec uz rokas, tad saņems vēstuli.
   T. Java, Palsmane.
   3508.        Ja blusa kož uz rokas, tad tai dienā kāds to roku skūpstīs.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   3509.        Ja blusa kož uz rokas, tad to dienu roku kāds bučos.
   B. Daņilovs, Kacēni.
   3510.        Ja blusa kož uz rokas, tad tai dienā kāds roku bučos.
   A. L.-Puškaitis. M. Sikle, Nī­ca. A. Aizsils, Meirāni.
   3511.        Ja blusa kož rokā, tad ta­nī dienā kāds roku nobučos.
   J. A. Jansons, Rīga.
   3512.         Ja uz labās rokas stilba noķep blusu, tad būs kādas izdo­šanas naudas ziņā, bet ja uz krei­sās — tad saņems dāvanas.
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   3513.        Ja blusa ir uzkodusies uz rokas, tad būs jāpārvar ļauni cil­vēki.
   V. Bernava, Cēsis.
   3514.         Ja pa nakti blusas lēkā daudz, tad būs daudz naudas.
   M. Šķipsna, Gulbene.
   3515.        Ja ziemas laikā noķep blu­su uz kakla, tad sagaidāms atkus­nis.
   V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
   3516.         Kad blusas kož, tad būs lietus.
   S. Gūberts, 1688.
   3517.         Ja blusas uz kakla nāk, tad lietus gaidāms.
   A. Kleinbergs, Rauna. Atbalss K. 1897.
   3518.        Kad blusas lien uz kakla, tad ir lietus gaidāms.
   Brīvā Zeme, 1929. VI, 7.
   3519.          Ja blusas augstu lec — būs lietus.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3520.         Lai mājās blusu nebūtu, tad rītā agri jāizslauka istaba un mēsli jāizbep uz krustceļiem.
   J. A. Jansons.
   3521.        Lai no blusām tiktu vaļā, tad lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz lielceļu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
   3522.        Lai blusas iznīcinātu, tad bļodā jāsavāc pērkona lietus ūdens un ar to jāapslaka visa istaba 1111 sevišķi gultas.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
   3523.       Septiņās piektdienās pirms Lielās piektās (ieskaitot) rītā priekš saules lēkta istaba ar kadiķiem jā- izpep, tad žagari, atpakaļ neatska­toties, uz mežu jāaizvelk un tur jānomet, tad istabā blusas neaug.
   M. Ozola, Talsi.
   3524.   Lai blusas iznīdētu, ik va­karus jāizkaisa istaba ar sagriez­tām kalmēm.
   M. Ozola, Koknese.
   3525.   Lai iznīdētu blusas, tad is­tabā vajaga izkaisīt sūrenes.
   E. Jēpe, Palsmane.
   3526.    Blusas iznīkstot, ja sūre­nes gultas maisā iebāž.
   P. Š., Rauna. J. Jansons, Plāņi.
   3527.    Kad arājs nodzen tīrumā pirmo vagu, tad no vagas gala pa- jem zemes un izkaisa to istabā, lai blusu nebūtu.
   E. Volters, Maīepia^bi, 1890, 4. Preiļi.
   3528.     Lai izsargātos vasarā no blusām, tad pavasarī, kad ap pir­mo reizi zemi, jānozog, arājam ne­redzot, no šās zemes pārs sau­ju un jāpakaisa pa istabas grīdu.
   J. Zvaigzne, Rēzekne.
   3529.     Pavasarā, kad izīt pyr- mū reizi ortu un dzan pyrmū vo- gu, vajaga, arējam naradzūt, pa- jemt nu pyrmuos vogas zemes un pakaisīt ustabā.
   T. Beča, Preiļi.
   3530.     Ja grib, lai nekož blusas, tad gavēņu laikā (vakarā) jānoķep blusa un jāapglauda. Pēc tam jā­palaiž vaļā.
   L. Grinberģe, Nereta.
   3531.   Lai blusas izdzītu, tad, ci­tiem nezinot, viena jāiesien krekla stūrī, pēc saules krekls paslepus jāaiznes līdz otra mājai, saite jā­atraisa un blusa pār plecu jāsviež uz otra mājas pusi.
   219
   Hlusns
   A. Bērziņa, Aloja.
   8532. Ja blusas grib iznīdēt, lad I) jaunpagatavoto slotu žaga- i ieni jāapcērt gali un tad rūpīgi jā­izmēž istaba vai 2) istabā jānes kolmi.
   E. Brīnums, Rūjiena.
   BĻODA.
   3533.          Kod tu sātā nagribādams rozsissi bļūdu, tev juos žāl, bet tu nažāloj, itei pīzīmēj Ielu laimi to- vā sātā.
   V. Podis, Rēzekne.
   3534.          Ar karoti nedrīkst sist pie bļodas malas, tad badu iedzen mājās.
   K. Lielozols, Nīca.
   3535.          Kas ēdot pie bļodas ma­las ar karoti sit, tas badu sadauza, tam pietrūks ko ēst. [Sal. karote, klimpas.]
   K. Jansons, Plāņi.
   3536.          Ar karoti nedrīkst sist pret bļodas malu, tad badu iedzen mājās.
   A. Rroža, Naukšēni.
   3537.          Ja ēdienu atrociņis bļodā lej, tad velnu ēdina.
   K. Jansons, Plāņi.
   3538.          Nu bļūdas navar dzert, tad byus plota mute.
   T. Nagle, Varakļāni.
   BODS.
   3539.          Bods vajaga slaucīt no durvīm uz iekšu, tad tur nāk daudz pircēju.
   P. Š„ Rīga.
   3540.         Kod cylvāks nikno nadū- muodams īt pa mīsteņi un nagri- hadums aizīt būdī, ilys pīzīmēj, ku dreiži kas nebejs pasauks jū uz krystobu.
   V. Podis, Rēzekne.
   BOGI.
   3541.     Bogi bijuši velniem līdzī­gi ļauni gari, kas dzīvojuši tikai dažos apgabalos. Bogu apsēsti bi­juši Meirānu pagasts, viens gals Saikavas pagasta un tad plašs ap­gabals uz Lubānas pusi līdz krie­vu robežai. Retumis viņi piemituši arī Kalsnavas apgabalā. Bogu ap­sēstos apgabalos neviens nedrīk­stējis ēst bez saimnieku atļaujas, citādi ļaudis palikuši slimi. Ja se­višķi godībās ieēduši kaut vienu kumasu, tad bijis jāmirst vai nost. Tādos gadījumos tad meklējuši kādas drusciņas tai vietā, kur slimnieks ēdis. Tās drusciņas tad ielikuši dūlī un apkvēpinājuši slim­nieku, kas tad palicis vesels.
   E. Vēvere, Ļaudona.
   3542.     Ja pret bogu gribu kāds gribējis sākt ēst, tad priekš ēšanas vajadzējis stiprā balsī sacīt: ,,Tad ēdīšu gan kā vilks!"
   E. Vēvere, Lubāna.
   3543.     Kas kādu bogu turējis, tam bijis arvien jānes bogam dā­vanas. Kas devumu nenesis, tam tūliņ pie lopiem bijuši kādi slik­tumi. Kad darījuši alu, tad bogam bijis jānes alus spainis.
   E. Vēvere, Lubāna.
   BRANDAVINS.
   3544.     Ja brandavīna glāzītē daudz burbulīšu virsū, tad dzērā­jam būs daudz laimes.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3545.     Ja brandavīnam virsū pu­tas, tad laba laime gaidot.
   E. Līdeka, Lubāna.
   3546.     Kad sapnī dzej- brand­vīnu, tad tas ir uz kāsu (klepu).
   Āronu Matīss, Bērzaune.
   3547.          Ja sapni dzep brandvī­nu, tad gaidāms slikts laiks. [Sal. alus.]
   Šķila, Nīca.
   3548.          Ja sapni dzep brandavī- nu, tad dabūs klepu.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   3549.          Ja sapnī dzep brandavī- nu, tad būs raizes.
   K. Jansons, Plāņi.
   BRANGUMS.
   3550.          Ja kādu cilvēku redz sap­nī brangu palikušu, tad tam sli­mam jāpaliek.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   BRAUKŠANA.
   I. Braukšanas kārtība.
   3551.          Jo sīvlte puormat sūli par sokys [sakām] voi ilyukšim [ilk­sīm], tod zyrgam byus gryuts vilkt vazumu.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3552.          Iejūgtam zirgam priekš braukšanas ar kreiso kāju jāmet krusts priekšā un jāsaka: „Mlļo Dieviņ, palīdz man šo reiziņu!"
   K. Corbiks, Ezere.
   3553.          Tā mēdz darīt veci ļau­dis, kad kur brauc, tad ar pātegas kātu pārmet zirga priekšā krustu, lai uz ceļa nenotiktu nekāds ļau­nums.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   3554.          Kas braucot tura kājas par vāģu malu, to velns uz elli aiz­ved.
   K. Jansons, Plāņi.
   3555.        Izbraucot ja satiksi brau­cēju un griezīsi viņam ceļu pa labi, tad izdosies.
   M. Navenickis, Zasa.
   3556.        Ja kur braucot zirgs no­krīt, tad ceļā būs nelaime.
   K. Jansons, Plāņi.
   3557.          Ja braucot atjūdzas zirgs, tad šis brauciens beigsies nelai­mīgi.
   E. Jēpe, Palsmane.
   3558.          Kad ceļā zirgs izjūdzas, tad saka, ka sieva palikusi neuzti­cama jeb slima.
   V. Pilipjonoks, Asūne.
   3559.          Ja pa līdzenu vietu brau­cot apgāžas, tad sagaidāms liels ļaunums.
   E. Šneiders, Alūksne.
   3560.          Kad braucot uz ciemu zirgs sprauslo, tad tiekot gaidīti.
   K. Streidiņš, Veļķi.
   II. Braukšana sapni.
   3561.          Ja sapnī ātri brauc jeb skrien, tad būs dižs vējš jeb vētra.
   I. Bergmanis, 1862. g.. Bārta.
   3562.          Ja sapnī brauc ar zir­giem, tad būs liels vējš.
   A. Aizsils, Prauliena.
   3563.          Braukšana sapnī zīmējas uz vēju.
   K. Jansons, Plāņi.
   3564.          Braukt sapnī ar ātriem zirgiem nozīmē vējainu laiku.
   A. Jaunzeme, Lizums.
   3565.          Ja sapnī ātri brauc, tad būs liels vējš.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   3566.          Ja redz sapnī braucot, tad tas nozīmē laimei pretī steig­ties.
   221
   Brandavīns — Braukšana
   A. Aizsils, Kalsnava.
   3507, .Iii sapni redz. Iirāli vai iiiasii braucot, lad būs prieks.
   A. Aizsils, Kalsnuva.
   BRIEDIS.
   3568.     Briežu tēviņam, kas šauts no 15. augusta līdz 8. septembrim, jānomauc no kreisās pakaļas kā­jas nags, ko lieto pret krītamo kai­ti un krampjiem. Citi jem arī la­bās kājas nagu. Briežu ragi arī der par zālēm. No dzīslām taisa riņ­ķus un jostas, un ja tos apliek ap locekli, ko krampji velk, tad tie pāriet.
   S. Gūberts, 1688.
   3569.     Kad dūrējs krūtīs, tukšu­mos (caurdure), tad savīlē brieža ragu un dzej- ar ūdeni.
   M. Šimiņš, Brukna.
   3570.     Brieža ragus ar saberztu balto glāzi dzep dūrājā.
   K. Jansons, Plāņi.
   BBĪNUMA LIETAS.
   3571.     Šos vārdus uzraksti ar asinīm, kas no deguna tek, ar jau­nu izgrieztu zoss spalvu un nēsā kaklā pakārtus: „0 C P U C U."
   J. Jansons, Rīga.
   3572.     Raksti ar jaunu izgrieztu zoss spalvu ar tam asinīm, kas tek no deguna, uz pieres šos vārdus: „Konzum altum esti."
   J. Jansons, Rīga.
   3573.     Dzīva varde jāuzliek uz skudru pūžņa un pašam jāaizbēg, lai nedzirdētu vardes spiegšanu. Ja dabū dzirdēt spiegšanu, tad pa­liek kurls. Vēlāk uz skudru pūžņa starp vardes kauliem atradīsies kā- silis un kruķītis. Ar kāsīti var pie­vilkt otra kaislību, bet ar kruķīti var to atraidīt.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   3574.      Brūtgānu vai brūti varot pieburt, ja noķepot vardi un tai piecu aku ūdenī novārot gaļu no kauliem. Vardei vidū esot tāds kauliņš, ar kupu, ja trīs reizes pie­bakstot puišam vai meitai, tas esot pieburts.
   T. Ziemele, Smiltene.
   3575.     Pavasarī uzliek vardi uz skudpu pūļa. Pēc trim dienām skudres ir visu gaļu noēdušas un kauli vien ir pāri palikuši. Starp galvas kauliem ir viens kāsītis un viens kruķītis. Ar kāsīti var katru jaunu cilvēku sev pievilkt un ar kruķīti atkal atbaidīt.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Saldus.
   3576.     Lielā piektā jānoķep di­vas sapārojušās vardes, tās jāiemet skudru pūznī un atpakaļ neskato­ties jāiet uz māju. Pūznī tūdaļ dzird varen jauki dziedam un spē­lējam un vēlāk suņus kaucam. Ot­rā dienā skudru pūznī atrod mazu kāsīti un kruķīti. Ar šo kāsīti var visu pievilkt, ko tik vien vēlas, un ar kruķīti atkal atstumt, ko ne­vēlas.
   Latvis, 1933. 13. apr.
   3577.      Meitys, ka gribit, kab jiu- sus puiši meiļuotu un jimtu sev par sīvuom, tod kab itū zynuot, vajag, kod sauļa ryt uz vokoru, sa- giut div vardivis, pajimt runkuli, sataisīt runkulī caurumu un ti ībuost tūs vardivis un otkon aiz­likt ar tu izgrīzlu pusi rukuļa tū caurumu, kur sēd div vardivis. Tū- laik itū runkuli vajag nūnest uz mežu, kur minutys desmit skudri vys runkuli apēs, a nu vardivi pa­liks tikai div kauleņi. Tu tūs kau-
   leņis pajum un nuosoj pi sevis. Ka gribeisi kuru puišu pi sevis, kab jis byutu tovs tikai, aizmet jam ar tu kauleņi, jau puiss nikur nu te­vis najls un ni vīnys meitys vai- ruok namlļos, tikai tevi, tai padori dabuosi dreižy sev veiru, skaistu, kaidu tu patja gribi.
   V. Podis, Rēzekne.
   3578.    Akmeni, kas katru cilvē­ku padara neredzamu, tiklīdz to ieņem rokā, var dabūt, kad izņem jaunu bezdelīdzēnu no ligzdas un to redzamā vietā izplēstiem spār­niem pienaglo pie sienas. Nu at­skrien liels pulks bezdelīgu un iz­smej pienaglotā bezdelīdzēna ve­cākus, ka tie ļaujot tā mocīt savu bērnu. Nevarēdami ciest tādu iz­smiešanu, vecais bezdelīgu pāris aizskrien uz jūrmali un pārnes brī­numa akmeni, kupu tad ieliek pie­naglotās bezdelīdziņas knābī, lai to nevar redzēt. Tiklīdz pienag­loto bezdelīdziņu nevar redzēt, jā­tausta starp naglām sienmali un jāizņem akmens no knābja. Cilvē­ku, kūpam tad akmens rokā, ne­viens nevar redzēt.
   K. Ķuze, Annas muiža.
   3579.     Kas grib, ka juo nikas naradzātu, vajag izmeklēt krauk­ļa perekli, kad krauklis izperej krauklānus, pajemt vīnu mozū krauklānu, pakuort styprā stri­ķī un tu vītu aizzeimuot. Pēc tam vajag atīt uz tu vītu pēc tre- jom dīnom un krauklāna vairs na- byus. Tymā vītā, kur krauklāns bēja pakuorts, vajag tausteit, tur ir naradzams akmins, tu vajag pa­jemt un tod vairs nikas taida cyl- vakā naredzēs.
   A. Garijone, Domopole.
   3580.     Ka meita vai puisis grib, kab jū vysur meilātu un vysi ru- nuotu uz jū, ka jis vai jei cīši gud­ri, tod vajag divpadsmituo muajā pyrmā stundī naktī, pajimt seipū- lu, rozplēst uz divēju gobolu, un ar kotru gobolu pītreit sev kuojis un tūs seipūlus nūsvīst, runuojūt vuordus: „Ryukts lai palīks par madu, a kas grib ituo mada, lai jūs pajam." Pasceidams itūs vuordus dreižuok skrīn pi okys izmozguoj sev treis reizis ar teiru yudini acis un vaigu, slauceit ni ar ku na- slauci, a skrīn dreižuok uz sātu un gultīs gultā. Uz reita tu kai paza- celsīs nu gultys, redzeisi, kai pi te­vis vysi radinīki vai pazeistami vaicuos tovys gudreibys, un tu jīm vysu runuosi nu tuos reizis tevi vysi ļauds meiluos un skaiteis par gudru cylvāku.
   V. Podis, Rēzekne.
   3581.     Kad grib zināt, ko citā kādā vietā runā, tad vajaga sala­sīt septiņu dažādu lopu sēklas un tās jāsajauc. Ja šādu maisījumu nu tura rokā, tad var dabūt zināt, ko kaut kupā vietā runā.
   A. Ķuze, Annas muiža.
   3582.     Ja nozog to saišķi, ar ku­pu mironam sasietas kājas, lai tās atdziestot neizplēstos, tad tādu saišķi pie sevis turot izpildās vē­lēšanās.
   M. Navenickis, Zasa.
   3583.     Ja grib zināt, ko otrs do­mā, tad vajag vārīt mazu kaķēnu, kas vēl neredz, kamēr gaļa atlec no kauliem, un tad šos kaulus vienmēr nēsāt pie sevis kabatā, tad varēs zināt.
   Z. Lancmanis, Grundzāle.
   3584.    Kad atron dzeņa bērnus koka caurumā un aizbāž to cau­rumu, tad dzenis atnes dzelzu zāli, kas attaisa to caurumu. Bet dzelzu r.Hlc ir |oti maziņa, kādē} pie ko- <11 jāpaklāj balta drēbe, ka to var saredzēt. Ar to zāli var attaisīt vi- las atslēgas.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   .'$585. Ja atron mazus ezēnus, tad tiem jāaptaisa kociņu sētiņa apkārt. Kad atnāks ežu māte un ieraudzīs sētiņu, tad tā atnesīs dzelzu zāli. Kad tik pieliks to zāli pie sētiņas, tā tūliņ pazudīs. Ar to zāli var attaisīt katru atslēgu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   3586.      Dabū ezi, nes uz pļavu, aptaisi viņam sētu apkārt, vaktē to un lūko, kur viņš to zāli noliek, ar ko viņš ārā ticis. Tad vari tu ar to zāli aizkart kaut kādu at­slēgu, un tā būs vaļā.
   Zeltenietis, Valmiera.
   3587.      Jānoķer melns kaķis. Ka­ķis jāieliek maisā, un tas jāaizsien ar 9X9 mezgliem. Vakarā maisu ar kaķi jāaiznes pie baznīcas. Pus­naktī pienāk velns un prasa: f,Kas maisā?" Tad jāsaka: „Cūka." Velns grib cūku pirkt, bet ātrāk nevajag maisu velnam dot, kamēr tas nepagādā naudu, cik prasa. Tad pašam ar visu naudu jābēg, ka tiek krustceļam pāri, jo velns, attaisījis maisu un redzēdams, ka ir pievilts, dzenas pakaļ. Krustce­ļam pāri velns netiek, bet ja bē­dzējs nav paspējis tik tālu aiz­skriet, tad velns to paņem sev lī­dzi.
   V. Vecvanags, Sauka.
   3588.     Deviņi piektvakari jāiet uz kapsētu jeb baznīcu un jālūko tur mīzt caur gredzenu uz smil­tīm ar šādiem vārdiem: „Manām (lomām un gribēšanai būs notikt Dievu tā trīsvienīgā vārdā! Mūsu
   Tēvs debesīs …" Trīs piektvakari šīs smiltis jāber uz izvēlēto un jā­saka: „Tev būs mani mīlēt, kā Jē­kabs Raēli un kā Jāzeps Mariju mīlēja, tā mūžīgā dzīvā Dieva vār­dā un viņa vēlēšanās dēļ!" Tad jā- lūkā dabūt, lai izvēlētais arī to gredzenu uzvilktu savā pirkstā.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   3589.     Pavasarī jāizdur ar adatu caur divām sasējušamies vardēm un ar to adatu jālūko iešūt diegu izvēlētas meitas drēbēs, tad tā mei­ta ļoti mīlēs to vīrieti, kas šuvis. Ja grib no tās meitas vaļā tikt, tad jāšuj ar to pašu ačgārniski, t. i. ar adatas aci pa priekšu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   3590.     Kad pavasarī pirmo reiz ierauga vardi, tad ar melnu diegu vardei 3 reizes jāapņem. Ar šo diegu iešuj patīkamā cilvēka krei­sās rokas piedurknē. Tad šis cil­vēks kā sietin piesienas.
   A. Aizsils, Meirāni.
   3591.     Jāsaķer sikspārnis, jāiet uz mežu un jāiemet tas skudru pū­lī, bet pēc tam ātri jābēg projām, lai nedzirdētu sikspārni spiedzam. Ja dzird tā spiegšanu, tad cilvēks paliek kurls. Pēc trim dienām jā­iet atkal uz to skudru pūli, tad tur atradīs sikspārņa kaulus. Viens kauls tur būs kā kāsītis, otrs kā kruķītis. Ko aizķers ar kāsīti, tas kāsīša turētāju ļoti mīlēs; bet ja to aizkars ar kruķīti, tad mīlē­tājs atkal atsvešināsies.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   3592.     Ja meita grib, lai to kāds puisis paņem, tad ar sikspārņa kaulu jāiedur puisim labās rokas delnā.
   Brīnuma lietas
   A. Aizpurve, Lubāna.
   3593.     Ja gribi, lai kāds tevi mīl, tad noķer čūsku, nosit to un iemet skudru pūznī; rītā atradīsi tajā skudru pūznī āķīti, ar kuyu varēsi pievilkt kāroto. Kad čūsku iemet skudrās, jāsteidzas ātri prom, lai nedzird čūskas kliegšanu, jo citādi var palikt kurls.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3594.      Ja grib pievilkt sev patī­kamu cilvēku, tad klusu jāpiezo­gas pie koka, kufā lakstīgala dzied, un jānolauž āķītis un skruķītis; pēc tam atkal klusām jāaizzogas projām. Ar nolauzto skruķīti un āķīti pievilks katru, kas patiks, un atstums nepatīkamo.
   J. Jakāns, Bebrene.
   3595.      Par to laiku, kamēr dze­guze kūko kādā kokā, vajaga klu­su pieiet tam kokam un izgriezt no tā mazu ķeksīti. Ar to ķeksīti tad meita var pievilkt tādu puisi, kādu tik vēlas.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3596.     Kas otram aizkars ar vecas pakavas naglu, tas tūliņ ie­gūs tā mīlestību.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   3597.     Vajaga noķert bezdelīgu, izraut tai no astes vienu spalviņu un uzlikt kādam gulētājam uz krū­tīm, tad tas izstāstīs visus savus noslēpumus.
   E. Ābece, Tukums.
   3598.     Jānosit čūska un jāno­griež galva, viņas mutē jāieliek zirnis. Galva jāieliek zemē, jāļauj zirnim uzaugt un ienākties zir­ņiem. Ja no ienākušamies zirņiem kādu cilvēks ieliek mutē, tad vi­ņam visas lietas saprotamas un zināmas.
   L. Reiteris, Lubāna.
   3599.     Ja nosistai čūskai, kuru tiek ierakta stāvus zemē, ar galvu uz augšu, ieliek zirni mutē, un kad tas izaug, tad, kas apēd viņa pāk­stī atrasto vienīgo zirni, tad tam sāk naktīs rādīties gari no viņpa­saules, no kufiem viņš var dabūt zināt visu, ko vēlas.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3600.     Vajagot uziet kapsētā tādu krustu, kam cauras zaru vie­tas, t. i. kam izkrituši zari un pali­cis caurums. Ar to krustu vajagot iet baznīcā un caur caurumu ska­tīties, tad varēšot redzēt vellu. Vel lam vajagot noraut cepuri, ar visu bēgt no baznīcas ārā. Velis tad ķeršot, bet vajagot iebēgt kādā tukšā ēkā un aizmest krustu priek šā, tad velis netikšot iekšā. Kad vella cepure esot galvā, tad neviens cepures nesēju nevarot redzēt. Tad varot iet, kufā bodē gribot, 111» ņemt mantas, cik vajagot.
   D. Dama, Smiltene
   3601.      Kad tu gribi, lai citi tev neredz, tad ņem to zāli, kas cau maitas galvas kausa acs cauruni cauri izaugusi, saberzē to un i smērē ar to savas acis, tad vari i< kur gribi, citi tevis neredzēs. Kj gribi redzams būt, tad nomazf.' jies, pārmet krustu un saki: „Die Tēvs, Dievs Dēls un Dievs svēt Gars, Amen!"
   H. Skujiņš, Smilti
   Itrmiiinn linu.1
   3602.      Kad gribi, lai citi tevi redz, tad ņem to zāli, kas caur 1 tas galvas kausa acs caurumu augusi, saberzē un ar to savas iesmērē. Tad vari iet, kurp g citi tevi neredzēs. Un kad grib ļā tikt, nomazgā un a krustu un saki: „Dievs tas
   DieVs tas dēls un Dievs tas svētais gars! Amen!"
   Zeltenietis, Valmiera.
   3603.     Ja gribi tikt neredzams, tad jāuzmeklē tāda zāle, kuj-a ir iz­augusi cauri caur galvas kausu vai acs, vai deguna dobumu. Ar iz­spiesto sulu jāsarīvē acis un tad paliks neredzams. Tad var iet vi­sās bankās ņemt naudu cik patīk.
   M. Macpāne, Alsunga.
   3604.     Jaunām meitām vajagot ieskrāpēt patīkamam puisim ar gaiļa krūšu kaulu rokā, tad tas to meitu iemīlēšot.
   M. Ezertēva, Cirsti.
   3605.     Ja grib dabūt meita kādu puisi, tad jānokauj vista un ar vis­tas kāju jāaizmetina aiz puiša drēbēm un jāvelk pie sevis.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   3606.     Ja meita negrib kādu puisi, kufš tai neliek miera, tad viņai jāiztaisa no salma skruķītis un ar to jāgrūž prom.
   A. Ozoliņa, Taurene.
   3607.     Ar veca pakava naglu var pievilkt otra cilvēka mīlestību.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
   V 3608. Ja meita grib dabūt vīru, tad tai jāsakrāj no aveņu kulēm vilna, un no šis vilnas noadītie cimdi jāuzdāvina iecerētam.
   K. Zilbers, Meņģele.
   226
   3609. Ja vecāki grib, lai viņu bērni viens otru mīlētu un appre­cētos, tad viņiem jāuzmeklē kap­sētā laulāta pāfa kopējs krusts un jānoņem no tā diegs, ar ko tur Iii ja piestiprināts kāds izgrezno­jums. Ar to diegu jālūko abi jaunie kopā sēdot sašūt. Ja to nevar, tad diegs jāpārrauj un katram sava puse jāapliek ap kaklu. Tad viņi viens otru iemīlēs.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
   BRĪNUMA ZĀLE.
   3610.     Ja kas dabūjot tādu zā­līti, kas ejot pret straumi, tad tā­du sev līdza nēsājot varot atmū­ķēt visas atslēgas. [Sal. dzelzu zāle.]
   M. Navenickis, Zasa.
   3611.     Ja sienu pļaujot pļāvē­jam ieskrien nāsīs jauka zāļu smarša, tad tam uz labu laimi jā­ņem zāļu kušķītis un jāiemet upē. Ja tur atradīsies smaršīgā brīnu­ma zāle, tad tā atdalīsies no ci­tām un peldēs pret straumi. Ja nu tas cilvēks iegriež sev rokā un ieaudzē tur šo zāli, tad viņam at­darīsies visas durvis un stieņi, ku- piem viņš pieskarsies.
   K. Jansons, Plāņi.
   3612.     Smardīgo zāli, kas upītē pret straumi tek, sauc par dzelz- zāli.
   K. Jansons, Plāņi.
   3613.     Ja sienu pļaujot iemet zāles tekošā ūdenī, tad visas zāles aiziet ar straumi, bet smaršīgā brī­numa zāle kustas pret straumi. Ar šo brīnuma zāli var attaisīt visas atslēgas.
   J. Rubenis, Ērgļi. P. Š., Rauna.
   3614.     Pļāvējiem pļaujot gadās, ka izkapts izraisās. Tad viņi tic, ka esot tāda zāle, kas peldot pretī straumei, un ja to atrod, tad ar tādu var atslēgt visas atslēgas.
   Br. Puksts, Aglona.
   nriiiunm lietas — Brīnuma zāle
   3615.     Veci ļaudis zinājuši vie­nu savādu zālīti, kufa augusi ar saknēm gaisā un ar ziediem zemē. Atrodot tādu zālīti, vajadzējis to
   Brīnuma zāle — Brunti ___ i
   iešūt maisiņā un uzkārt kaklā, tad pēc trim dienām varējis velnu re­dzēt. Vienīgais nosacījums: nedrīk­stējis šais trīs dienās lūgšanu skai­tīt.
   A. Šķērē, Brukna.
   BRUNČI.
   3616.          Kod meitai vai buobai lyndraks kreit, tod pīzīmēj, ka byut uz krystobu.
   V. Podis, Rēzekne.
   3617.          Kod meita apvalk jaunu kleitu un tiuleņ kur nebejs ju puorplēš, itys pīzīmēj, ka tū meitu puiss napajims par sīvu, bet ar muoni sataisēs jai bārnu.
   V. Podis, Rēzekne.
   3618.          Ja meitai brunčiem apak­šas mala uzlokās āra pusē uz augšu, tad viņai būs gods; bet ja uz iekšu, tad būs kauns.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3619.          Ja brunči uzlocījušies, tad laime, ja ielocījušies, tad ne­laime.
   Ed. Melnbārdis, Virbi.
   3620.          Ja meitai brunču ārpuse pašā apakšā uzlokās uz āru, tad to puiši mīlē.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3621.          Ja brunči (svārki siev.) at- pogājas un nokrīt, pieredzēsi nepa­tikšanas.
   V. Miķelāns, Dunava.
   3622.          Ja brunčus velkot mala atlokās, tad piedzersies.»
   E. Lācis, Tirza.
   3623.          Kad lindraku mala liekusies, tad dzert dabū.
   Z. Prauliņš, Aumei
   3624.          Ja sievietei uzlocīji; brunču apakša, tad šī sieviete zumā dabūs dancot.
   E. Brīnums, RūJ
   3625.          Ja sievietei brunčiem la uzcēlusies, tad dabūs drīz < cot.
   E. Everts,
   3626.          Ja kleita uzlocījusies dancot dabūs.
   Z. Biša, Reti
   3627.        Ja sievietei uzlokās bi ču mala, tad drīzumā gaidāma la dancošana.
   I. Šīrmanis, Vil
   3628.          Ja brunčiem atliecas la uz augšu, tad dabū ielūgumu kāzām.
   M. Eglīte, Vijci
   3629.           Ja ģērbjoties uzlo kleita, tad ir sagaidāms ielūgt uz balli jeb viesībām.
   E. Krafte, Iļģuci
   3630.          Ja kleita uzlocījusies to atloca, tad atņem godu.
   E. Miglava, I
   3631.         Pastaiņos un brunčos drīkst slaucīt muti, citādi mute I plankaina ar jēlēm.
   A. Ārmans, Ludzas Zaļmn
   3632.          Brunčus nedrīkst at: uz grīdas, tad puiši nemīlot.
   H. Krastiņa, Unp
   3633.        Brunčus pāršūnot nedri griezt apkārt, tad aitas uz riļ griežas.
   P. S„ It 14<
   BRŪKLENES.
   3634.            Ja kādreiz neizdodas brūklenes, tad nākamā gadā nav rudzu.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3635.            Kad rudeni silos daudz brūkleņu, tad nākošā gadā būs labi rudzi.
   M. Rumpe, Tirza.
   3636.         Ja brūklenāji ilgi zaļo un nepaliek dzelteni, tad nākošā gadā būs daudz ogu.
   M. Šķipsna, Gulbene.
   3637.            Brūkleņu mētaru tēju dzef pret kaulu sāpēm.
   A. Dārzniece, Nīca.
   BRŪTE.
   3638.         Brūtes roku varēja atļaut vecāki.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3639.        Līgava nedrīkst novakarēs viena pati staigāt, lai nesatiek kā­du nelabu garu.
   N. Rudzite, Nogale.
   3640.         Brūte pati nedrīkst sev brūtes apģērbu šūt, tad nelaimīgi dzīvo.
   M. Štāle, Kaltene.
   3641.        Pati brūte nedrīkst šūt sev brūtes kleitu, tad būs slikta laulī­bas dzīve.
   L. Ozole, Sērpils.
   3642.         Brūtes uzvalks nedrīkst l>ul no divējādām drēbēm, jo tad jādzīvo ar diviem vīriem.
   M. Koškina, Elēja.
   3643.        Brūtes kleite jāšūn ar vie­na adatu, kupa brūtgānam nezinot la iesprauž viņa svārkos, lai viņš luīlii uz visu mūžu uzticīgs.
   228 Brūklenes
   P. Zeltiņa, Tome.
   3644.        Brūtes apģērbu šujot, tam jāpiešuj mats, tad brūtei būs lai­mīgs mūžs.
   V. Vecvanags, Sauka.
   3645.          Šujot brūtei laulājamo kleitu, meitām jāmanās iešūt vīlē savs mats, tad drīz apprecēsies.
   Fr. Vāvere, Stāmeriene.
   3646.         Ja brūtei kāzu drēbes šu­jot, diegs mezglojas, tad tā sievās būs laimīga.
   V. Rimpele, Rīga.
   3647.         Ja brūtes kreklu šuvot meita iedur pirkstā, tad viņai būs nelaimīga laulība.
   K. Jansons, Plāņi.
   3648.         Brūtei un iesvētāmai mei­tai jāiešuj drēbēs sudraba nauda.
   K. OJļe, Mazsalaca.
   3649.          Brūtei brūtgāna drēbēs nezinīt sidraba nauda jāiešūn, lai brūtgānam viss labi veicas.
   K. Jansons, Plāņi.
   3650.         Brūtes apģērbā nedrīkstot būt nekādu asu daiktu, adatu, spraužamo u. t. t., lai nebūtu grū­ta dzemdēšana.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3651.        Brūtes kleiti liek uz gultu, lai dzemdēšana vienmēr notiktu gultā.
   M. Kalniņa. Vandzene.
   3652.         Ja meita, brūtē būdama, maina virsas drēbes, tad viņas vīrs meklēs citas sievietes.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3653.        Brūtei nevajag priekš lau­lāšanas laulājamo gredzenu ļaut maukt nevienai sievietei pirkstā, tad viņa labi dzīvos.
   — Brūte
   M. Eglīte, Vijciems.
   3654.    Kad brūte iet pie laulības, tad jāmeklē skujains palags, tad viņai būs bērni. Viņas lakata stūrī vajaga iespļaut un iesiet, mutē ne­ņemt ūdeni, bet alu vai citu dzē­rienu, tad būs bagāta dzīve.
   K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
   3655.      Brūte nedrīkstēja apkal­pot precētas sievas un sevišķi tādu, kas bija cerības stāvoklī, jo tad brūtei nebūšot laimīga dzīve un būšot liels grūtums.
   G. Pols, Baldone.
   3656.     Brūtei savās kāzās neva­jaga neko rīkot, ne vārīt, tad mie­rīga dzīve būs.
   K. Biša, Vijciems.
   3657.     Brūtei jāliek pūrā līdz vecas izperas, lai tās lopos ļau­nums nemetas.
   K. Jansons, Plāņi.
   3658.   Līgava nedrīkst ņemt pūrā līdz adatas, jo tad jaunā dzīvē tā esot kā adata.
   L. Aizpurve, Lubāna.
   3659.    Dienu priekš kāzām līga­va ar savu izredzēto nedrīkst sa­tikties, citādi slikti dzīvos.
   M. Poriete, Lubāna.
   3660.     Līgava kāzu priekšdienā nedrīkst nazi ņemt rokā, tad lau­lības dzīvē valdīs saticība, bet ci­tādi dzīvos kā uz nažiem.
   Vidzemes Maliena.
   3661.       Brūtei pēdējā vakarā priekš laulībām no pirts nākot, vi­su laiku jāvalkā brūtgāna svārki, tad viegli bērni dzimstot.
   V. Priedīte, Rūjiena.
   3662.    Kad brūte pirmā rīlā maz gājās, tad tai bija jāieliek bļoda jeb citā traukā sidraba nauda, lai apkalpotājs, to atrazdams, priecā­tos, jo tad viņai būšot prieks visu mūžu.
   G. Pols, Vecgulbenc.
   3663.    Brūtei nesuši drēbes jauni puiši no klēts, kur viņa pati tās iepriekš jau sagatavojusi. Bruto ģērbusies kupli, jo tad esot kupla dzīve. Galvā viņai likuši dažadi i/ pušķotu kroni.
   P. Augstkalniņš, Vecpiebalga.
   3664.    Ja brūte ģērbjoties apvelk kādam apģērba gabalam kreiso pusi, tad būs jāšķipas no vīra.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene.
   3665.     Kad brūti ģērba, tad pie plikas kājas lika naudu.
   Z. Lancmanis, Lejasciems.
   3666.    Kad brūtei kreklu velkot kāds ierauga plikumu, tad tai būs laimīgs mūžs.
   T. dz., Bērzaune.
   3667.   Tajā rītā, kad iet pie lau­lības, brūtei jāpaprasa no brūt­gāna viena kapeika naudas. Tā jā­ieliek kreisās kājas kurpē zem papēža. Pārnākot no mācītāja brū­tei jāpajem no kāzu galda mai­zes gabaliņš, tas kopā ar naudu jā­iesien lupatiņā un jānoglabā. Ja tā izdara, tad dzīvojot nekad ne­trūkst nauda un maize.
   K. Juchnevica, Liepāja.
   3668.    Pie laulas ietot-(ejot) brū­tei aiz zeķes kāta jāņem līdz nau­da un maize.
   K. Jansons, Plāņi.
   3669.     Brūtei priekš laulībām māte aizbāž naudu aiz zeķes, lai bagāta nākotne.
   T. Rīgerte, Brunitvn,
   .1(170. Ilrūtei aiz zeķes jānēsā nauda, lai hūtu laimīga dzīvošana.
   L. Rone, Rīga.
   3071. Uz baznīcu braucot, brū­tei vajadzējis būt naudai klāt, lai dzīvē naudas netrūkst.
   R. Štālberga, Ērģeme.
   3672.     Brūte likusi savā zeķē sudraba naudas gabalu. Muti maz­gājusi alū, lai smuka paliekot. Vis­pēdīgi likusi zīļotin uz vienas, pro- šavu uz otras gūžas un sudrabu saktu krūtis. Kad pilnīgi apģērbu­sies, tad sēdusies uz beņķa vai blu­ķa, kamēr zirgus pie durvīm pie­braukuši. Augšā celdamās brūte atstājusi tai vietā ziedu, kādu vēr­diņu naudas vai prievītes.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   3673.     Laulājoties brūtei pie al­tāra līdz jāņem sāls, maize un nau­da, tad to šim pārim visā dzīvē ne­trūks.
   E. Medene, Meirāni.
   3674.    Pa kāzām līgavai vajag turēt daudz naudas klāt, jo tad naudas būs visu mūžu.
   A. Biedriņa, Vecpiebalga.
   3675.    Brūtei pie laulas jāiebāž ķešā nauda un maize.
   K. Jansons, Plāņi.
   3676.    Lai pastāvīgi staigātu ba­gātībā, tad brūte, kad to veda uz jauno dzīvi, ielika, citiem nezinot, naudu zeķē un jaunajam vedējam kājas bija jāapaun.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3677.    Brūtei pie laulas ejot jā­tur ķešā atslēgas.
   K. Jansons, Plāņi.
   3678.          Lauleibys zečēs juoilik apeiņa galviņa, lai vīglys miužs kai apeineits.
   A. Borozinska, Barkava.
   3679.          Brūtei pie laulības ejot, vajagot ielikt kurpē zosu spalvu, tad ejot lopi pa rokai.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   3680.         Brūtei vajag ieiet baznīcā pirmai, būs dzīvē visur pirmā.
   A. Medne, Kuršu kāipas.
   3681.        Brūtei tai rītā priekš lau­lībām nebija ne ar vienu brīvu ru­nāt. Tikai tad tā varēja runāt, kad jaunais vedējs bija pievedis pie galda un nosēdinājis brūtgānam blakus.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3682.         Laulas dienā brūtei neva­jaga no rīta gaļas ēst.
   K. Jansons, Plāņi.
   3683.          Laulas dienā brūte neēd tādu kustoņu gaļu, kādi viņai būs jākopj.
   K. Jansons, Plāņi.
   3684.         Ja brūtei pūrā deva līdz govi, tad brūtgānam bija jāliek uz govs ragiem nauda, kupu saņēma brūtes vecāki.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3685.          Kad atbraukuši precinie­ki, tad brūte allaž bēguļojusi un nedevusies tūliņ rokā.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   3686.         Kad brūti veda prom no tēva mājas, tad jaunais vedējs ņē­ma līdzi pūru un ar visiem kāzinie­kiem brauca reizā uz jauno māju.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3687.         Brūtei senos laikos nelika šleijeri, bet tikai mirtu vaiņagu.
   G. Pols, Baldone.
   3688.       Miršu kroni vajaga pīt ar zaļu diegu, lai visas cerības piepil­dītos; gali jāsasien kopā, lai dzīvē nešķiras. Un pastarītim jāipin, lai viss kas laimētos.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   3689.         Ja grib ātri apprecēties, tad kādās kāzās vajag brūtei kaut ko nozagt, kā: mirtes zariņu, ga­baliņu no plīvura.
   K. Corbiks, Jelgava.
   3690.         Brūtes šleijeri nevar dot svešam cilvēkam, tad visā mūžā viņai gadīsies nelaimes; vissliktāki būs, ja ar to šleijeri pārsegs kādu mironi.
   E. Zommere, Rauna.
   3691.         Brūtei uz laulu braucot ātri jāsaģērbjas,
   K. Jansons, Plāņi.
   3692.        Brūtei, uz baznīcu brau­cot, uz pirts izperas jānostāv ģērb­joties.
   K. Jansons, Plāņi.
   3693.        Ja brūte, uz baznīcu brau­cot, atstāj logus un durvis vaļā, tad tais mājās vēl citi precēsies.
   M. Ramane, Brunava.
   3694.          Kad brauc brūtes mācī­bās un iedod pātagu turēt, tad sie­va visu mūžu valda par vīru.
   A. Broža; Naukšēni.
   3695.        Brūti nedrīkst vest uz baz­nīcu ar ķēvi, citādi tai dzīvē nekas nelaimējas.
   RKr. 6.
   3696.        Brūti nedrīkst vest uz baz­nīcu ar ķēvi, citādi tai dzīvē ne­kas nelaimējas.
   A. Raņķis, Garoza.
   3697.       Brūti nedrīkst vest uz baz­nīcu ar ķēvi, jo tad tai dzīvē ne­laimēsies.
   J. A. Jansons.
   3698.        Brūti nedrīkst vest uz ba/ nīcu ar ķēvi, tad tai dzīvē nekas nelaimējas.
   K. Lielozols, Nica.
   3699.        Ja atrod vienā pākstī 9 zirņus un tos iemet ratos vai ka­manās, ar ko ved brūti uz vai no baznīcas, tad zirgi vairs nevarēs pavilkt.
   A. Zālīte, Bērzpils.
   3700.         Kad līgava brauc uzbāz nīcu, tad tai jāpārvelk trīs reizes ar roku pār seju, lai nepaliek veca.
   A. Broža, Naukšēni.
   3701.          Brūtei uz baznīcu brau­cot jāskatās atpakaļ, tad ari citas meitas drīz tiks izprecētas.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   3702.         Bryutei braucūt prūjani kuozu dīnā juozaver atpakļ, tad cytys muosys dreižuok izprecēs.
   A. Borozinska, Barkava.
   3703.        Ja brūtei uz baznīcu brau­cot zirgs nojūdzas, tad būs jāšķi ras no vīra.
   L. Zvirbule, Jaunlaicene
   3704.         Kad brūtes zirgs klūp, tad nav laba dzīvošana.
   R. Bērziņš, Džūkste
   3705.          Brūtei, kad brauca baz nīcā laulāties, pa ceļam, ko satika bija jāmet kāda dāvana: pīrāgi prievītes jeb cits kas.
   G. Pols, Baldon*
   3706.        Kad bryute brauc par yu deni, nauda juosvīž vydā, tad l>o guota byus dzeivuodama.
   T. Nagle, VarakļAn
   3707.         Brūtei jāprasa brūtgānā i nauda, lai vēlāk tā varētu ņaud valdīt.
   V. Garais, Vecgullieii
   3708.    Kad iet baznīcā laulāties, līgavai jāiebāž sev kabatā nauda, maize un sāls, tad dzīvē nekā ne­trūks.
   J. Apsalons, Sērpils.
   3709.     Ja līgava pie altāfa pa­ņem līdzi sudraba naudu, tad ba­gāta visu mūžu.
   E. Druvnese, Irlava.
   3710.     Kad brūte iet pie laulā­šanas, tad iešuj kādā drēbē nau­du, sāli un maizi, tas nozīmē, lai viņai dzīvē nekas netrūktu. [Sal. iesvētīšana, kristīšana.]
   K. Celmiņš, Balvi.
   3711.    Brūtgānam un brūtei ejot pie mācītāja pierādīties, brūtei esot jāstāv šķībi uz kreiso pusi, lai dzī­vojot viss ļaunums šķībi pār vi­ņiem nogrieztos.
   A. Bīlenšteina man. 1867. g.
   3712.    Līgavai pie altāra jāraud.
   K. Jansons, Vijciems.
   3713.    Kad brūte nāk no altāra, tad nedrīkst viņai sniegt pliku ro­ku, jo citādi tai nav laimes.
   K. Corbiks, Jelgava.
   3714.    Tai vietā, kur brūte stā­vējusi baznīcā, meitai jāpamanās nostāties, tad viņa būs pēc tās pir­mā brūte.
   P. Zeltiņa, Tome.
   3715.    No baznīcas pēc laulāša­nas brūti vedis uz māju savs ve­dējs no brūtgāna puses, ne pats brūtgāns.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   3716.    Brūtei, kad tā iet pie al­tāra, ieliek sidraba naudu zābakā un sieru apliek ap jostas vietu, lai, atdodot sieru un naudu vīram, va­rētu valdīt par vīru.
   232
   A. Sprūdžs, Varakļāni.
   3717.      Pie altāra ejot līgavai azotē jāieliek maize un sāls, bet kurpē nauda, un šīs lietas labi jā­glabā visu mūžu; tad nebūs trū­kuma. Tāpat brūtes kurpēm jā­būt ērtām, lai dzīve būtu pilnīga.
   Vidzemes Maliena.
   3718.    Brūtei, no baznīcas brau­cot, uz krustceļa jānomet gariem prievīti un, mājā pārbraucot, jāie­met kūtī cimdu pāris, tad lopi ne­sprāgs.
   A. L.-Puškaitis.
   3719.    Brūtei atbraucot no baz­nīcas, nedrīkst ļaut pašai izkāpt, bet tā jāizceļ uz paklāta deķīša, citādi tai grūta dzīve.
   K. Corbiks, Jelgava.
   3720.  Kad brūte pārbraukusi, tad gājuši pretī ar alus kannu, par ko vajadzējis ziedot. Tad to veduši pie ugunskura sasildīt. Pēc tam vecākais vedējs ņēmis brūti pie ro­kas un, otrā rokā turēdams izkapti vai garu dūci, iecirtis krustiski trīs reiz palodē, vedis to par slieksni, kur paslieksnē bijusi paklāta balta villāne.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   3721.    Ja brūte baznīcā uzmin brūtgānam uz kājas, tad tā valda par vīru.
   K. Draviņa, Smiltene.
   3722.     Kad brūte, no baznīcas nākdama, atrod cilvēku nama dur­vīs stāvam, tad tā esot slikta zīme.
   Latv. Avīzes, 1824. 32.
   3723.   Brūtei ienākot istabā (pār­nākot no baznīcas) jāpaklāj vil­naine, lai tā uz to uzkāpj, tad labi aitas padodas.
   Brūte
   M. Auziņa, Rīga.
   3724.     Kad brūte pirmoreiz ejot salaulāta brūtgāna istabā, tad tai pa priekšu jāmet naudas gabals, lai būtu laimīga dzīve.
   J. Bitaka, Litene.
   3725.    Kad brūte nāk no baznī­cas mājās, tad jāliek uz galda sve­ces, lai būtu pilna saimniecība.
   M. Auziņa, Rīga.
   3726.    Ja Vidzemē brūti ved uz brūtgāna māju, tad brūtgāna radi nāk viņai pretī un kaisa viņas priekšā miežus, rudzus un apiņus.
   Berckenmayer's Curieuser Anti- (juarius 1711.
   3727.     Kad ieveda brūti vedēju mājā, tad vedēju māte sedza brū­tei pirmo seģeni, pēc vedēju mātes radi.
   G. Pols, Vecgulbene.
   3728.    Ja brūte pēc veca ieradu­ma nebūtu apmičota un izpliķēta un ja alus un brandvīns pēc zinā­mas kārtas nebūtu apdziedāts, tad citi tiešām domātu, ka tas pārs vēl nav īsti cieti salaulāts.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3729.    Brūtei kroni drīkstēja uz­likt viņas labākā draudzene, bet noņemt bija brūtgāna pienākums.
   G. Pols, Baldone.
   3730.    Brūtei kroni uzlika brūtes māsa, bet noņēma brūtgāns.
   G. Pols, Skaistkalne.
   3731.     Brūtei kāzu kronis jāno­glabā savas gultas galvas spilvenā.
   K. Jansons, Rauna.
   3732.    Brūtei no baznīcas pār­braucot, jāuzglabā miršu kronis, kupš vēlāk jāizvāra tējā un jādod slimiem berniem, lai viņiem brūk; nepiemetas.
   P. Zeltiņa, IkšķiU
   3733.         Brūtes kroni vajaga gla bāt, un ja bērnu pirmo reizi vau nā liek, tad vajaga iemest vanni kroņa lapiņas.
   A. Smilga, Gaiķi
   3734.          Brūtes kroņa lapiņas ja izvāra tējā, kuru jādod bērnam, j; tam uznāk krampji.
   K. Jansons, l'IAņl
   3735.         Kad uz brūtes kroni līs lietus, tad brūtei bagāta dzīve.
   A. L.-Puikiiliiii
   3736.        Brūte, kur nuoiet, tēvan dod kreklus, mātei kreklus, ķedel
   [brunčus].
   A. Medne, Kuršu kapus
   3737.         Kad apsaprecas, tad luol ielikt brūtei iz mat naud.
   A. Medne, Kuršu kā))»-.
   3738.         Ja brūtes gultā slepus ie dur adatu, tad jaunā pāra visi mūžu naidojas.
   K. Jansons, Plāņi
   Brūte sapnī.
   3739.          Ja sieviete pa sapņiem redz sevi brūtes drēbēs, tad tai bie drīz jāmirst.
   Marta Bīlenšteine, Dobele
   BRŪTES MĀSA.
   3740.         Ar ko pirmo reizi iet pai brūtes māsu baznīcā, to apprecēs
   V. Loze, Drusti
   BRŪTGĀNS.
   23:
   Brūte — Brūtgāns
   3741.          Pie venteniekiem ir vē atlicies šāds ieradums no veciem laikiem, ka tautietis (brūtgāns) lid> kāzu dienai pūš klajumā ganu Inu ri (sal. taure), lai nestu laulība sve
   1 ■ I>ti līdz. Kad pats neprotot labi taurēt, tad tas salīgstot citu, kas viņa vietā sataurējot svētību.
   Baltijas Vēstnesis, 1870. 17 (132).
   3742.      Brūtgāns piektdien pēc brokastes aizjāja uz brūti, lai ar viņu un viņas tēvu varētu kopā braukt pie mācītāja rādīties.
   S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
   3743.    Ja meita laiž pirmo brūt­gānu garām, tad viņai vairs brūt­gāna nebūs.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3744.     Pirmais vīrietis, ko sa­tiek mēneša sākumā, otardienas rītā, un kas sveicina, tas būs nā­košais vīrs.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   3745.    Kad mācītājs baznīcā uz­sauc laulubniekus (laulājamos pā­rus), tad klausīties var iet vai nu brūtgāns viens pats, vai brūte vie­na pati, lai laulībā viņiem bērni nemirtu.
   K. Jansons, Plāņi.
   3746.     No brūtgāna nekad ne­drīkst saņemt kurpes vai zeķes, tad izšķirsies.
   A. Zandere, Rīga.
   3747.     Ja brūte dāvina brūtgā­nam dzelzs lietas jeb kurpes, tad viņi izšķirsies.
   J. Atteka, Nīca.
   3748.      Brūtgānu ģērbušas tās meitas, kuras atbraukušas nobrū- les mājas līdz ar vedējiem.
   P. Augstkalniņš, Vecpiebalga.
   3749.   Brūtgānam mirti piesprau­du brūte, bet atņēma brūtes labā­kā draudzene, tā saucamā brūtes masa.
   G. Pols, Baldone.
   3750.          Brūtgānam pie laulības ejot, vajagot ielikt kurpē labības vārpu, tad tam augot laba labība.
   J. Treimanis, Bērze.
   3751.          Brūtgānam pie altāra jā­nostājas tā, lai no baznīcas ārā ejot, brūte tam apietu apkārt, tad viņa būs vīram paklausīga.
   K. Jansons, Plāņi.
   BUČOŠANĀS.
   3752.          Ja mutējoties vīrietis ie­grūž sievietei mutē mēli, tad sie­vietei drīz izlūst zobi.
   K. Jansons, Plāņi.
   Bučošanās sapnī.
   3753.          Ja pa sapņiem kāds cil­vēks tevi skūpsta, to tu mīli. Ku­ru tu pa nakti skūpsti, tas tevi mīl.
   L. Ozole, Rīga.
   3754.          Ja sapnī vīrietis bučo, tad būs laime; ja sieviete, tad nelaime.
   P. Š„ Rīga.
   3755.          Kas pa sapņiem bučojas, tas dabūs zobu sāpes.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Nereta.
   3756.          Ja sapnī mutējas, tad būs zobu sāpes.
   K. Jansons, Plāņi.
   3757.          Ja sapnī bučo sievieti, tad būs zobu sāpes.
   M. Zaube, Rīga.
   3758.          Ja sapnī bučojas, tad lū­pas sāpēs.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   3759.          Kad sapnī pabučo nejau­ku svešu sievišķi, tad to pašu rītu jutīsies slims.
   J. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
   BUDĒĻI.
   34 Brūtgāns — Budēļi
   3760.          Visos apgabalos vienādi buduļos negājuši. Citos gājuši
   vairāk dienās: Mārtiņa dienā, Zie­mas svētkos, Jaunā gadā un aitu jeb jēru dienā, bet citos vienīgi bu- duļu jeb jēru dienā, kas svinēta otrdienās priekš Pelnu dienas ai­tām par godu. Tās dienas vakarā saimnieks nostājies istabas vidū ar grozu rokā, kur bijuši vārīti zirņi iekšā. Apkārt apsēdušies mājas ļaudis un turējuši atplēstas rokas klēpī. Saimnieks nu sējis visap­kārt zirņus un cik nu kūpam ie­krituši zirņi rokās, tik jēru to gadu bijis jāgaida.
   A. Vaskis, Tukums.
   3761.     Kad buduļu vakarā sie­viete liek vīrieša bikses pagalvī, tad viņai naktī rādīsies tas, kas viņu precēs. Vīrietim atkal jāliek sievietes svārki pagalvī.
   E. Metuzāls, Rīga.
   BULA BITES.
   3762.     Bula bites dzied gaisā uz sausu laiku.
   P. §., Rauna.
   3763.     Ja gaiss dzied, tad būs skaistas dienas.
   A. Zēbuliņš, Vidriži.
   3764.      Ja gaiss dzied, tad būs laika maiņa.
   A. Bauers, Ranka.
   BULLENES.
   3765.     Ja govis nemierīgas un laužas citām govīm virsū, tad tām jādod bulleņu novārījums.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   BUMPLIS.
   3766.     Kad dumpis (ardea stella- ris) aizbrēc, tad smird dvaša līdz otram gadam.
   Budēli —
   R. Bērziņš, Džūkste.
   3767.          Kad ezerā bumplis bļauj, tad būšot jauks laiks.
   K. Lielozols, Nīca.
   BURBUĻI.
   3768.          Ja lietum līstot metas burbuļi, tad ilgi līs.
   A. Aizsils, LtlbRiia.
   BURKĀNI.
   3769.          Burkāni jāstāda, kad ir strīpains gaiss.
   L. Bičole, Zaļenieki
   3770.          Burkānus sējot, vīriešiem jātaisa mietu sēta, tad burkāni bits kā mieti.
   I. Indāns, Gārsene
   3771.          Burkāni, kāposti, karlu peļi un runkuļi jāstāda jaunā mē nesī, tad labi paaug. Sīpoli tur­pretī jāstāda vecā mēnesī, lai ne izzied ziedos.
   R. Gobzemis, Irlava.
   3772.          Burkāni jāsējot vecā mē­nesī, tad tik stipri neziedot.
   A. Lāce, Lubāna.
   3773.          Burkāni jāsēj vecā mē­nesī; jaunā mēnesī sēti, tie zied, t. i. paliek sēkliniekos.
   E. Laime, Tirza.
   3774.          Burkāni jāsēj pirmdienās, tad viņi sanāk pirmā nedēļā.
   J. Rubenis, Ērgļi.
   3775.          Burkānus vajagot sēt ziv­ju dienā, tad esot gludi.
   A. Krūmiņa, Valka.
   3776.          Burkāns jāēd no resnā­kā gala, lai vecākas meitas pa­priekš izprecē.
   Burkāni 235
   E. Bērziņa, Mārsnēni.
   BURŠANA.
   3777.     Buršanu atzīst arī jezuītu raksti Livonijā no 16. g. s. beigām, kādēļ ziņas par buršanu nav mek­lējamas tikai pagānu laiku māņos.
   P. S.
   3778.     „Quidam etiam certis verbis ad arcendos ab humanis cor- poribus et pecorum morbos certis- que dimensionibus ad capitis dolo- res mitigandos usi, nunc de super- sedendo his omnibus secundum christianam informationem sat agunt."
   „Arī daži, kas bija nodarboju­šies ar zināmiem vārdiem atturēt no cilvēkiem un lopiem slimības, un ar zināmu mērīšanu atvieglināt galvas sāpes, tagad pēc kristīgas pamācības visas tādas lietas atstā- ja."
   Rīgas jezuīti no Latgales, 1608. g.
   3779. Adeo sunt aliqui periti magicis istis artibus, ut etiam me- dia aestate, cum infensissimi esse soleant calores, provocare possint pruinas, frigora, nives. Et quod magis est, frumenta iam sata et iam ex terra prodeuntia ad tālos usque, suis veneficiis impellunt, ut retorto modo superiores fines in terram recrescant, et tanquam tri- cae in agris intricentur, ut agricola nullum inde habeat fructum. (Daži tik labi zina burvības mākslas, ka pati vasaras vidū, kad mēdz būt visniknākais karstums, var izsaukt sarmu, salnu un sniegu. Bet kas ir vēl vairāk, iesētu labību un jau izaugušu līdz papēžiem viņi ar sa­vu burvību tā aiztura, ka asni ie- :iug atkal zemē un tīrumos tiek tā sajaukti, ka zemkopis nedabū ne­kādus augļus.)
   D. Fabrīcijs, 1610.
   3780.     Parastais buršanas lī­dzeklis ir iepļaušana, ar ko nega­tavo druvu apsmej. Bez tam šeit sastopama arī vārpu savīšana, sa- siešana vai aizlaušana ziedamā laikā.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
   3781.     Pār apsētu kaimiņa tīru­mu skauģis pārbrauc ar pliku pa­kaļu, lai tam neaugtu labība.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
   3782.     Valmieriešu Prūša Jēkabs teica, ka priekš sešiem gadiem viņš savā tīrumā esot atradis vienu no­sprāgušu sivēnu ieraktu, kādēļ vil­ki viņam daudz cūku un lopu sa­plēsuši. Viņa sieva tad esot aiz­nesusi uz robežu vārītu cūkas gaļu bļodā un kannu alus.
   Pēc V. Baloža rokraksta no Kampenhauzena revīzijas pro­tokola. 1739. g.
   3783.      1772. g. [kāds zemnieks lūdz Grobiņas mācītāju aizlūgt par viņa laukiem Dievu, jo viņa] mie­žu laukā bijuši iesisti divi apses mieti.
   Kurzemes draudžu chronikas II, 60.
   3784.     1793. g. [Griezes drau­dzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] ļauns cil­vēks stallī sienmalu un vienu ma­zu trauku ar asinīm apstrīpojuši.
   Kurzemes draudžu chronikas II, 125.
   3785.     1798. g. [Griezes drau­dzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] viens cil­vēks rudzus it kā ar šķērēm no­griezis un uz tādu vīzi apnarrojis.
   \
   Kurzemes draudžu chronikas II, 130.
   3786.      1798. g. [Griezes drau­dzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] viens cil­vēks apakš govu staļļa sliekšņa krustu nolicis ir.
   Kurzemes draudžu chronikas II, 130.
   3787.      1785. g. Tomaišu Mačs, kam negodīgi cilvēki izgājušā nak­tī šādus un tādus niekus pie zir­giem padarījuši ir, [griežas pie Griezes draudzes mācītāja un] tā­dēļ padodas Dievam visā savā na­ma būšanā.
   Kurzemes draudžu chronikas II, 119.
   3788.      1792. g. [Griezes drau­dzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] bezdievīgs cilvēks zirga asti ar maziem mez­gliņiem sataisījis.
   Kurzemes draudžu chronikas II, 125.
   3789.     Citi saimnieki dara visā­das māņas, kad stellē dienestnie­kus uz muižas darbu, izcilā zirgam krētis un sarus un met ar kreiso kāju krustu priekšā.
   K. Šilings, 1832. g., Tirza.
   3790.     Labākie laiki burvju dar­biem esot ziemas svētki, gavēnis, zaļā ceturtdiena, Lielā piektā un Lieldiena. Šajās dienās atrod lopu silēs asinis, šur tur olas izmētātas, cūkas mēslus, cūkas zarnas un ci­tas līdzīgas lietas. Ja šādu olu sa­šauj ar plinti, tad tas burvis paga­lam.
   A. Bīlenšteina rokraksts, Lu­bāna.
   3791.     Ja grib zināt, vai kāds cilvēks ir noburts, tad ieliek dzirk­les dvieli un sien trīs reiz ap gū­žām. Ja dzirkles izkrīt, tad cil­vēks ir noburts.
   A. Bīlenšteina rokraksts. K. Boivics, 1862. g., Lubāna.
   3792.     Paņem kaut ko ieni nieka: drānu gabalu, ūdeni, kur mazgājies, jeb ko citu, iegāž avotā un uzbāž apšu mietu ačg niski virsū, tad viņš gulēs tur i žīgi.
   J. K. Dambergs, F.d
   3793.     Dievgalda laikā no alt deķa jānorauj kāds diedziņš dzītiņa. Ar šo diedziņu un vu olu jāiet pusnakti uz kapsētu domājot par to cilvēku, kam | nu vēlē, jāizrauj viens krusts, krusta jāuzliek ola, uz olas diedz un tad krusts jāiebāž atpakaļ v< vietā. Ja krustu uzreiz iebāž, noburtais cilvēks tūliņ mirst; ja lēnām bāž zemē, tad tas ilgi vai
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI,
   3794.     Kad grib noburt otra pu, tad uz kapiem no krusta izv dzelza naglu, iedup to tai zemē, I lops nupat nocēlis savu kāju, nosaka: „Tu nu klibo, līdz tu dēdi (jeb arī tik un tik gadu)!"
   J. K. Dambergs, F.d
   3795.     Ja cilvēku grib nobi tad paņem kapa smiltis, ieliek tā cilvēka gultā un noteic: „Kū tur guļ, tā tu guli tik un tik gadi
   J. K. Dambergs, F.d
   3796.     Ja kāda pāfa draud/ sāk jukt, tad var padarīt tā, ka uzticamais ienīst visu pasauli tura mīļu tikai savu veco cl rau. Jāiztaisa trīs skalu krusti, ja it tanīs naglas un tad krusti pri< pusnakts jāaprok uz krustceļa asiem galiem uz augšu.
   E. Zommere, Han
   Buršana
   3797.     Vajaga adatu ar visu | vedienu bez mezgla izvilkt pa> peni trīsreiz caur sava izredz.
   drēbēm, tad tas vairs nesadraudzē- šoties ar kādu citu.
   E. Zommere, Rauna.
   3798.    Ja brūte jeb brūtgāns pa­liek neuzticīgi, tad jāuzraksta ar adatu uz divām svecēm abu jauno draugu vārds un vecums un trijos piektvakaros bez saules līdz pus­naktij jānodedzina tās sveces, cik tālu sniedzas raksti. Tad neuzti­camajam tikmēr nebūšot miera, ka­mēr negriezīšoties atpakaļ.
   E. Zommere, Rauna.
   3799.     Kad meita grib sev kādu puisi pievilkt, tad tai vajaga viņu ievest savā istabā un apguldīt savā gultā. Kad viņš ir aizmidzis, tad tam jānogriež kāda matu šķipsna, kas tad jāieliek durvju eņģēs vai arī kādā šķirbā, no kūpas to nekas nevar izvilkt. Tad tas puisis būs kā piesiets un netiks no tās meitas nekad vairs vaļā.
   E. Zommere, Rauna.
   3800.   Lai meitas puišus dabūtu, ad sestdienā pirtī ejot gredzena irksts labajā rokā aptinams trīs ;izes ar sarkanu dzīparu. Pirksts ipep sakot: „Še būs, tur nebūs."
   A. Rērziņa, Aloja.
   3801.     Lai meitai brūtgāns ne­cietu, tad sestdienā pēc brūtgāna nešanas, meitai jāpepas ar paegļu tu, pie kam pēc katra slotas pie- iena jāuzmet gars.
   A. Bērziņa, Aloja.
   802. Lai meita dabūto puisi azaudētu, tad puisim nezinot, >griež viņa matu cirta. Cirta liek cūkas pūslī un jāpakap rstenī. Kāršanas laikā jāskatās o pusi, kur puisis dzīvo.
   238
   A. Bērziņa, Aloja.
   3803.     Ja kādu cilvēku grib skaust, lai tas savā vietā nedzīvotu, tad pie tā durvīm jāierok adata ze­mē ar aso galu uz augšu.
   P. Š., Rauna.
   3804.     Ja grib, lai kāda lieta la­bi izdotos, tad, par šo lietu runā­jot, nedrīkst pieminēt vārdiņu „ne".
   E. Metuzāls, Turaida.
   3805.     Ja meita grib kādu puisi dabūt, tad jāņem jauns mutautiņš un jāiet uz kapsētu, kad bērē kādu vīrieti. Tiklīdz atskan pirmās dziesmu skaņas, tad ar mutautiņu trīs reizes jāvelk par krustu uz sa­vu pusi. Pēc tam jādod mutautiņā noslaucīties nodomātam cilvēkam.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   3806.     Lai meitas pievilktu sev preciniekus, tad jādara šādi. Jā­izgriež vardei acis, jādabū no kā­das mājas putraimi, citiem nezinot. Tirgū jānopērk katliņš un cik prasa par katliņu, tik arī jādod. Putrai­mi ar vardes acīm jāsavāra un jā­aprok pie vārtiem, tad nāk daudz precinieku.
   A. Aizsils, Lubāna.
   3807.     Kad nomirst vīrietis, tad ar adatu iedup viņam drēbēs un to adatu uzglabā. Ja patīk kāds pui­sis (vai meita), tad ar to adatu ie­dup viņa drēbēs un saka: „Kā tas līķis uz zārķa krīt, tā lai viņš pie manis krīt."
   T. Dzilna, Bērzgale.
   3808.     Ja grib puisi pievilkt, tad noķep čūsku, apreibina to un izvep tai ar adatu un diegu trīs reizes caur acīm, tad ar to pašu diegu iz­vep izredzētam caur svārku stūri — tad būs pieburts.
   Buriana
   A. Zālīte, Bērzpils.
   3809.     Pie tiesas vai pie bargiem kumgiem iekšā ejot, domās jāmet trīs krusti priekšā. Kreisā kāja jā­ceļ pirmā par slieksni. Acis pa- priekšu jāmet uz grīdas un tad uz kungiem vai tiesnešiem un jāskai­ta pie sevis šādi vārdi: „Auns, auns, auns, lai tev sirds ir kā bal­tas aitas vilna, kā rīta rasa, kā sau­les stari, kā mēnesis noiedams. Lai zelts uz tavas galvas spīd, lai zelts uz tavas galvas mīt. Lai uguns manā sirdī mīt, iekš tā vārda Die­va tā tēva, amen, tā Dēla, amen, tā svētā Gara, amen. Amen, Amen, Amen. ttt "
   Dama, Smiltene.
   3810.     Ja kāds otram grib at­riebties, tad tam jāierok septiņas vasku svecītes otra lopu kūts pa- durvē, bet ja nav lopu, tad istabas paslieksnē. Tad tam nosprāgs visi lopi, jeb arī viņš pats kaut kā no­nīks.
   E.   Zommere, Rauna.
   3811.     Ja kāds gājējs grib vecā saimnieka mājā iekurināt naidu, tad viņam, no vecās mājas prom­ejot, jāatstāj Jurģa dienā uz plīts trīs skaidiņas, lai būtu ienaidam iekuri.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3812.     Ja kādam vēl, lai nevei­cas, tad sasien ievērojamās svētdie­nās no dažādiem atkritumiem vīs­tokli, aiznes uz viņa robežu un ie­liek zemē.
   K. Preiss, Vecgulbene.
   3813.     Ja kādam grib ko ļaunu padarīt, tad jāsaslauka dažādi mēsli un netīrumi kopā, glīti jāsa­sien paciņā un jānosūta tam cilvē­kam, vai arī jāatstāj pie viņa dur­vīm zemē.
   E. Zommere, Rauna.
   3814.     Saviem ienaidniekiem var sagādāt lielas mokas, ka tie nezina vairs kur sprukt. Jāsameklē tik daudz daktis jeb lupatas, cik ie­naidnieku. Tad uz katras lupatas jāuzraksta sava ienaidnieka vārds, visas lupatas jāieliek sveķos jeb ci­tā degošā vielā un tad tur jāpielaiž, uguns. Kamēr uguns degšot, tik­mēr tiem ienaidniekiem būšot jā­cieš lielas mokas.
   E. Zommere, Rauna.
   3815.     Ja gavēnī nosprāgst kāds teļš jeb cits mājas lops, tad tā gaļu sakapājot un iznēsājot pa nābur- giem, lai arī tiem notiktu tāds pats ļaunums.
   E. Zommere, Rauna.
   3816.     Ja gribot kādam slimību pieburt, tad kādā lupatā jāsaslau- kot asinis un tā tad jānoliekot tā cilvēka paslieksnē, lai tas tur, ne­ko nezinot, dabūtu pāri staigāt.
   E. Zommere, Rauna.
   3817.     No skaudīga un ļauna cil­vēka nevajaga pieņemt nekāda ēdiena, jo tanī var būt ieburti kau- piņš vai ķirzaka, kūpi iemetas ēdē­jā un to nomāc.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3818.     Lai skaudīgs kaimiņš va­rētu otram kaimiņam ko ļaunu pa­darīt, tad viņš ierok tā laukā olu, kas nes ļaunumu.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3819.     Lai noburtu lopus, jāsēž katrā gavēņa piektdienā pēc mēness lēkta uz vistas olas un jāskaita zvaigznes visu nakti, vai līdz mē­ness rietam.
   K. Lielozols, Nīca.
   3820.     Skauģis iedams gar otra druvu ēd graudus un tā ar velna
   jeb pūķa palīdzību dabuj otra la­bību savā klētī.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3821.    Ar sarkanu dzīparu ap­sietu vistas olu iekasot otra saim­nieka druvā, skaita šo pantiņu:
   Appušķoju baltu gaili Ar sarkanu dzīpariņu, Lai neaug mieži, rudzi, Lai zirdziņi noplinkšķēja.
   J. Vulfs, Ūziņi. LD 34107.
   3822.    Lai ienestu mēri apskau­žamā kaimiņa lopos, tad skauģis iecērp slepeni viņa lopiem spalvā, aitām vilnā.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   3823.    Ja kādam grib ļaunu no­darīt, tad jāsalasa agrie pavasara kukaiņi, Lieldienas rītā uz krāsns slaukamās slotas trīs reizes jāap­jāj ap to māju, kufā dzīvo cilvēks, kam ļaunu vēlē, un kukaiņi jāiz­ber pagalmā. Tad notiks tāds ļau­nums, kādu vēlas.
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   - 3824. Ja grib, lai otram saim­niekam labība lāgā neaugtu, tad viņa tīrumā jāsasien dažas vārpas vienkopus un tā jāskaita:
   „Sasienam gailīšam kājiņas Ar sarkanu dzīpariņu. Pilni zariņi melnu putniņu. Trīs dienas slims, Trīs dienas vesels. Pa durvīm iekšā, Pa logu ārā!"
   J. Jurjāns, Jaungulbene.
   3825. Ja saimnieks grib, lai vi­ņam labi paaug labība, tad vajaga kaimiņa laukā pacelt velēnu, zem tās izkratīt pīpltes pelnus ar oglī­tēm, un pie tam teikt: ,,Manā lau­kā zelta kvieši, kaimiņam tik sē­nalas." .
   L. Ozole, Sērpils.
   3826.     Ja otru grib noburt, lai tam būtu jāiet nabagot, tad tam slepeni jāaizliek aiz oderes trīs ka­peikas vai graši, lai tas tos kādu laiku dabūtu nēsāt.
   E. Zommere, Rauna.
   3827.     Ja no bleķa iztaisa tādu kā mazu karotīti un ieliek to ot­ram slepeni aiz oderes, tad tam visu mūžu būs jālasa nabagu ka­rotes no citiem.
   E. Zommere, Rauna.
   3828.     Ja otru grib tā noburt, lai to visi par muļķi turētu, tad vajaga izgriezt mazu papīra cilvē­ciņu jeb lellīti, tas salocīts jāieliek piņģerotā, piņģerots jāsaspiež un slepeni jāieliek noburamā cilvēka apģērba stūrī.
   E. Zommere, Rauna.
   3829.      Ja otru grib noburt, lai to arī savi ļaudis ienīdētu, tad jā­dabū liela gara adata, jānotrin tai abi gali asi, un tā tad slepeni jāie­sprauž apburamā cilvēka drēbēs.
   E. Zommere, Rauna.
   3830.      Ja otru grib noburt, lai to visi ienīdētu, tad jāņem sarūsē­jusi lielā adata un jāieliek slepeni tam cilvēkam aiz drēbju oderes, lai tas to kādu laiku dabūtu nēsāt.
   E. Zommere, Rauna.
   3831.     Ja otru grib noburt, lai tam dzīvē nekas neveiktos, tad jā­ņem tāds bleķa gabaliņš kā zāģis un jāieliek slepeni tam cilvēkam aiz oderes. Tad tam kā zāģim vi­sās vietās būs jāatduras.
   E. Zommere, Rauna.
   3832.      Ja otru grib noburt, lai tas pakārtos, tad no lupatām jā­pataisa mazs lellītis, jāapmet tam ar diegu cilpa ap kaklu un tā sle­peni jāaizliek tam cilvēkam aiz ap­
   ģērba fideres uz pašiem pleciem. Ja noburtais cilvēks to ilgāku lai­ku dabūs nēsāt, tad viņš pēdīgi pakārsies.
   E. Zommere, Rauna.
   3833.      Saimniece, kas grib, lai viņai būtu daudz sviesta, lai iz­ģērbjas vienā kreklā, atlaiž matus, uzmauc zirga sakas, pie valgiem lai piesien slauceni un tad lai skrien pa ganībām, tad atpakaļ kūtī un tur noņem sakas ar slau­ceni.
   L. Ozole, Sērpils.
   3834.     Ja grib, lai kāds cilvēks visu gadu naidojas, tad jādabū eža āda un jāuzmauc uz tā cilvēka durvju kliņķa, tad tas naidojas un badās, kā eža āda.
   J. Jurjāns, Jiaungulbene.
   3835.     Ja kāds lops apburts, tad jānoņem no pirts krāsns trīs ak­meņi un jāmet turpat ūdenī. Ja ūdens Šņāks, tad tiešām lops ap­būris. Nu šis ūdens jālej uz pirts krasus un jāsatecina apakšā kādā traukā. No trauka vēl bija jālej uz krāsns. Tā tas jādara trīs reizes. Ar šo ūdeni jāmazgā lops trīs riti un trīs vakari bez saules. Mazgā­jot roka jāvelk pret spalvu.
   I. Indāns, Gārsene.
   3836.     Ja kaut ko noburtu grib atburt, tad jāsaka: „Lai paliek, kāds bijis!"
   K. Jansons. Plāņi.
   3837.          Kas apburts, to vajaga apkvēpināt ar putnu lizdām, ar zā­lēm, kas rautas Jāņa vakarā" un beidzot ar matu šķipsnu, kas no­griezta aiz kreisās auss.
   F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 205.
   3838.     Ja bērns jeb lops ir no­burts, tad jāņem ar naži nO trim nomītiem sliekšņiem, no katra trīs reļz, mēsli, kas jāliek mazgājamā vannā, kur jāmazgā bērns, jel) jā­dod tas ūdens noburtam lopam. Par noburto bērnu liek arī sunim pārlēkt.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
   3839.     Lai kādam no ienaidnie­kiem nepadotos ar lopiem, tad aiz­nes uz viņa kūti gaļas gabalu un noliek pie labākā lopa.
   K. Preiss, no 79 g. v. M.
   Zvirgzdiņas, Vecgulbene.
   3840.     Kad grib, lai otram sa­slimtu kustoņi, tad vajaga no tā kūts paņemt kādu mietu un pār­sviest pāri jumtam.
   G. Pols, Staburags:
   3841.    Kad likumi jāsaņem (no­likta lieta ļaunā nolūkā ir likums) , vispirms jānoskaita tēva reize, tad jāapmauc cimdi rokā. Saņemtais iikums jānoliek tādā vietā, kur ne­viens cilvēks nestaigā, un jāsaka: „Kungs, Kungs, Kungs, tavs prāts lai notiek, ne mans. Ja viens ma­nam lopam ļaunu vēlē, tad tas lai notiek tam pašam. Iekš tā vārda: Dieva tā tēva, tā Dēla un Svēta gara, Amen."
   . J. Peders, Laubere.
   3842.     Kad noburts lops nobei­dzas, tad kāds tā kauls jāaiznes Uz otras mājas daļu un tur jāno­liek.
   K. Jansons, Plāņi,
   3843.     Veci cilvēki esot Dricā­nos sacījuši: „Lai tev gandējas!" vēlēdami, lai notiek kas nelabs, tomēr ne visai slikts. ;
   A. Skroderis, Rēzekne.
   is
   3844.    Ka meitys gryb byut par laimeigim un kab jūs miluotu pui> ši, tod nysod uz pyrmuos žydu lēl­
   dlnijs juo nūnas da sauleitis kai- dani nebejs žydam cyukys auss un juo Immat jam sinčus, tod ty- mā godā byus juom Iela laimja juos mīluos jauni un skaisti puiši un taipat juos varēs izlt pi veira.
   V. Podis, Rēzekne.
   3845.     Dauguļos kādas mājas krustcelēs izlikti iemaukti, apzīmē­ti ar burvja krustiem, lai pasargā­tu zirgus no niknām skauģu bul­tām.
   Latvis, H925. 1216, Dauguļi.
   3846.     Kad grib zemnīks, kab pi juo kaimiņa uz teiruma izdagtu vysa maizja, to kū vajag padareit? Juoņa dīnys naktī pajimt treis na- dasādātys ulys un divpadsmit stun- žu naktī nūnest un nūlikt zam pa- parda tūs, un uz reita da saulis pa­jimt nū zam paparda tūs ulus roz- svaidēt uz sešu golu pa teirumu tuo kaimiņa, uz kuru tu turi dus- mis. Nu tuos dīnys pi tova kaimi­ņa labeiba uz teiruma naradzama propuls un sadegs.
   3847.     Burvju, raganu nešļava rata rumbā jāiebāž un rumba up- malē jāuzmauc kādā kokā, kufš jāgriež riņķī, lai burvis, ragana at- šaun asti, nomirst.
   K. Jansons, Plāņi.
   3848.     Ja kādreiz pie mājas at­rod olu kaut kur zemē, tad to ir nometis burvis un apbūris šo mā­ju ar sliktu. Lai mājai caur ap­būrumu nebūtu jācieš, tad vajag olu iebāzt rumbā un noslīcināt, tad par burvības neizdošanos bur­vim jācieš trīs dienas drudzis.
   A. Skrūze, Saikava.
   3849.     Kad ierauga čūsku un sabaida, tad tā bēg uz savu alu. Sāda ir jāatzīmē. Tādā sestdienas pavakarē, kad pie debesīm nav ne­viena mākonīša, jāiet uz to alu, jā­noķep čūska, jāatnes uz māju un jācep uz uguns. Cepot jāizspiež no čūskas sula, pati jāmet projām, bet no sulas taukiem jātaisa sve­cīti ar nātna diega dakti. Ja nu kādu cilvēku grib noburt, tad tā svecīte jāaiznes uz to pirti, kur no­buramais cilvēks grib pērties. Pirtī svecīte jāaizdedzina, jānoliek uz krāsns un pašam jābēg projām. Ja svecīte būs maza, tad tas cil­vēks, kas tur pērsies, paliks uz div nedēļām negudrs. Bet ja svece būs lielāka, tad viņš var uz visu mū­žu palikt plānprātīgs.
   J. Lazdāns, Daugavpils.
   3850.     Ja apiet kaimiņa tīrumu ar olu rokā un to olu iesviež tai tī­rumā, tad tas tīrums būs pliks kā ola.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   3851.     Ja grib ienaidniekam at­riebties, tad jāieliek ugunī tā mēs­li, tad ienaidniekam čūlo pakaļa.
   J. Krastiņš, Irlava.
   3852.     Meita istabu slaucīdama nevar izslaucīt, ja slotā ir ielikta gaiļa spalva, kura izrauta tai brīdī no gaiļa astes, kad tas patlaban čieko (min) vistu. Kā meita sāk istabu slaucīt, tā jāiet aiz stūra darīšanās.
   J. Vilnītis, Jumurda.
   3853.     Kad mironis tikko pagla­bāts, tad vajaga ar tīru jaunu ka­roti pagrābt no kapa smiltis, bet tā, ka neviens neredz. Ja nu kā­dam grib ļaunu darīt, tad vajaga apiet tai mājai, kur tas cilvēks dzīvo, 3 reizes apkārt un tad no­bērt smiltis pie sliekšņa. Kurš pārkāps par slieksni, tas būs kā apmāts: ja tādam cilvēkam labu stāstīs,* viņš neticēs, melus turēs par taisnību un otrādi. Naktī būs ciets miegs, varēs viegli apzagt; ko tāds cilvēks darīs, tas neizdosies; ja meitai kāzas gaidamas, tad iz­juks; visādas nelaimes būs.
   A. Zandere, Kandava.
   3854.    Ja kāds ko sākot un gri­bot, lai tas izpildoties, tad vajagot ar roku trīs reiz piesist uz kaut kā melna.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3855.    Ja grib labi samīt zir­giem, tad priekš zirga mīšanas jā­noķer sikspārnis un jāaizjāj līdz skudru pūļa, uz kura uzliek sik­spārni. Pēc tam cik vien ātri iespē­jams jājāj prom, lai nedzird sik­spārni spiedzam. Kad skudras sikspārni apēdušas, tad no tā jāpa­ņem krusta kaulus un ar to jāiedur tam cilvēkam, ar kuru maina zir­gus.
   A. Aizpurve, Lubāna.
   3856.    Vecam, lai tas ilgāki dzī­votu, jāskaita šī dziesmiņa trīs rei­zes:
   Ai, bagāta Veļu māte, Tavas šauras kamaniņas! Kur tu viņu pašu liksi, Kur liks viņa grabažiņas? Ļauj viņam vēl laiciņu Šai zemē padzīvot, Lai viņš redz savus bērnus Lielus stiprus uzaugam.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3857.    Kad no mājas aiziet sa­vi ļaudis, tad jāsviež tiem ar sāli pakaļ, lai ļauni draugi tos nepa­vestu.
   E. Zommere, Rauna.
   3858.   Lai mājas mātei dēlu, vīru jeb brāli slikti ļaudis nepa­vestu uz neceļiem, tad viņai jā­sviež tiem ar cūkas mēsliem pakaļ.
   E. Zommere, Rauna.
   3859.  Pušelnieki [saimnieki] grie­zušies pie zīlnieka pēc padoma par neizdevīgu saimniecību. Zīl-• nieks pavēlējis, lai šaunot krustā- niski rijā un kūtīs. Tad lai pra­sot viens otram: „Ko tur šauni?" Otrs tad atbildot, ka tam vecam mirušam saimniekam acis izšau- not. Tad tie pūķi, kas aiznesot svē­tību, bēgšot prom.
   Latviešu draugs, 1839. 70.
   3860.     Izurbj mājas sienā cau­rumu un liec tur nešļavu iekšā, tad ar sērmūkšļa tapu caurumu aiztapā.
   H. Skujiņš, Smiltene. Zelti- nietis, Valmiera.
   3861.     Lai kaimiņš neapburtu sējumus, ejot sēt vajaga nomizot kārkla stibiņu, bet augšgalā atstāt lapas, tad paņemt aiz lapām un stibiņu apvilkt ap lauku.
   H. Šiliņa, Penkule.
   3862.     Pēc tam, kad tev ir no­zagta kāda manta, ņem vecu rum­bu un aizķīlē abus galus ar ķīļiem, un aiznes ceturtdienas vakarā pēc zagšanas uz avotu un saki: „Tā lai tā cilvēka sirds puto, kā tā rumba". Tad tas cilvēks nevarēs nekur miera atrast, kamēr atnesīs to mantu atpakaļ.
   H. Skujiņš, Vijciems.
   243
   BurUann
   3863.     Ja mājā ir kāda nelaime, kas cēlusies no noburšanas, tad trīs reizes jāņem galdauts sev ap­kārt un tāpat trīs reizes jāsaka: „Dieviņ, palīdzi!" Tad tas pats galdauts jāņem trīz reiz ap kreiso
   kāju no priekšas uz pakaļas pusi un tris reiz jāsaka: „Nelabais, at­kāpies!"
   E. Zommere, Rauna.
   3864. Ja zagli grib piesiet, tad jāsaka šādi vārdi: „Lai debess ir kā cepure uz tavas galvas un zeme kā kurpes pie tavām kājām! Stāvi un nekusties no vietas, kamēr es pats tevi atlaižu."
   L. Krastiņa, Baldone.
   BURVJI.
   3865.    Sniku Berta sieva Grie­ta bijusi burve. Reuteru Krista­pam viņa izkaisījusi stallī pelnus. Citu ļaužu govīm devusi krējumu, lai tās dotu pienu pārpilnībā. Sni­ku Ādama sievai nozagusi matus un nogriezusi galu no viņas krek­la, ko tad sadedzinājusi. Pie no­pratināšanas tā atzinās, ka tiešām esot devusi govīm uz maizes krē­jumu un tās pēc tam devušas daudz piena. Matus zagusi un at­devusi viņai Bertas meita Grieta, bet ko tā ar viņiem darījusi, par to nekā nezinot. Sniku Grietai no­sprieda grēku nožēlošanu baznīcā, bet Lēnu atlaida tikai ar rājienu.
   1691. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēst­nesis 1924. 145.
   3866.    Māņuticīgi ļaudis domā, ka slepena apskādēšana caur vella spēku notiekot, un ir tik bailīgi, ka ikreiz, kad tiem uz lauka, jeb mā jās kaut kas svešāds rādās, .. . tie tūdaļ uz vellu domā, jeb uz cil­vēku, kas caur vella spēku tos ap- skādējis.
   244
   W. Maczevvski, Spr. grāmata, 1793. 696-7.
   3867.    Par burvi var palikt, ja baznīcā neapēd dievmaizes.
   P. Š., Rauna.
   3868.        Burvis zina apslēptas mantas, redz garus, dziedina sli­mus un uzsūta slimības arī vese­liem.
   J. Ozols, Sauka.
   3869.    Kas grib par burvi tikt, tam 30 gadu nav jāiet pie diev­galda. Kad pēc tam iet pie diev­galda, tad dievmaizi nevajaga no­rīt, bet izspļaut, paslēpt cimdā, tad aiziet uz mežu un paslēpt apses mizā. Otrā dienā jāiet ar plinti uz to vietu un jāšauj tur ar sidra­ba lodi. Pie koka stāvēs Pestītājs un metīs ar roku, lai cilvēks vēl paliek uz taisnības ceļiem. Bet nevajaga to ievērot un tikai šaut. Tad pienāks velns, izmācīs, kas burvim jādara.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   3870.    Burvji, raganas un rie­bēji var piesaukt velnu, ko viņi iz­dara trīs reiz svilpot. Velns tad atskrien sarkana gaiļa, ērgļa, pū­ces jeb cita putna izskatā un tū­liņ paslēpjas. Velns dod tiem pa­domus, kā citiem varētu postu da­rīt, jeb arī kādu nelaimi novērst, ja tas nāk šiem velna kalpiem par labu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   Buršana — Burvji
   3871.    Visi burvji un raganas nav vienādi stipri. Dažreiz viņu starpā izceļas naidi, kur tad vājā­kajam jānobeidzas. Gadās, ka viens burvis jeb ragana lūko darīt postu otram. Apburtais tad skrien pie sava pretinieka un lūko no tā dabūt malku ūdens, lupatu jeb citu kādu nieku. Ja izdodas to dabūt, tad apburtais ir glābts: ro­das atkal agrākais spēks un vese­lība; bet ja neizdodas, tad tam jā­mirst. Glābtais nu var atkal vajāt savu pretinieku un tā abu kapš var ilgi vilkties.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   3872.    Dažreiz viens burvis tā apbuļ* otru, ka tas satūks, un iz­kāris mēli, nevar vairs elpu vilkt. Tādam gadījumam burvis tura pie sevis apburtu zoss olu. Viņš nu jem to olu ar īkšķi un mazo pirk­stiņu, apgriež to trīs reiz apkārt un dod otram, lai tas to pārsitot. Olā nu parādās mazs cilvēciņš, ko nu līdz ar sasisto olu apburtais pa­ņem atpakaļ un paglabā. Tad ap­burtais paliek vesels, bet nelaime pāriet uz būrēju.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   3873.    Kas grib tikt par burvi, tam Jāņa naktī ar tādu nodomu jāiet uz lauku. Vispirms tad sa­tiks kādu mazāku burvi, kas pa­rādīs ceļu tālāk. Tad nāks lielais burvis pretī, kas izskatās ļoti bries­mīgs, bet nevajaga baidīties. Tas nācēju pārbaudīs un ja to atradīs par derīgu, tad parādīs ceļu tālāk. Tad gājējs satiks divpadsmit vel­nus, kas to visādi baidīs un mocīs. Ja viņš visu izturēs, tad tie to aiz­vedīs pie Lūcifera, kas ir velnu un burvju galva. Tas ir tik bries­mīgs, ka cilvēks no viņa balss vien var nomirt. Tas ari vēl pamoca nācēju un tad iedod tam burvju grāmatas. Nākošam burvim jāpa­rakstās ar savām asinīm uz pakā­rušās Jūdasa miesas. Burvim nu kalpos visi velni, bet kad tas mirs, tad velni apēdīs viņa miesas un paņems uz elli viņa dvēseli.
   V. Juoņus, Pustiņa.
   3874.    Kad būris skrienot ne» mājas, tad tas ačgārni izlienot caur zirga sakām. Kad las esot caur sakām izlīdis, tad uzreiz pa­zūdot — aizskrienot. Kad tas uz rīta pusi atkal mājā ieskrienot, tad alkal lienot caur sakām, lai paliktu par cilvēku. Ja nu kāds sakas esot aiznesis, tad būris nevarot at­pakaļ tikt un tam esot beigās ja mirstot.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3875.    Kas par burvi grib paliki, tam trīs reiz gavēnī jānoģērbjas: gavēņa sākumā, vidū un Lielā piektdienā. Visās tanīs reizēs las jādara naktī un jāuzkāpj uz bišu tropa, kur trīs reiz jāiesvilpjas, ka­mēr kāds to aiznes prom pa gaisu.
   K. Jansons, Plāņi,
   3876.    Dažiem burvjiem esot melnā grāmata jeb sestā un septila Mozus grāmata. Ar to grāmatu burvji zinot noteikt cilvēka likteni, bet viņiem neesot brīvu to darīt. Daži burvji gribot, lai viņus apro­kot ar visu melno grāmatu.
   K. Vieglais, Krape.
   3877.    Burvji piedzimstot no tā­dām mātēm, kufām viens bērns pie krūts un otrs gaidībās, jo tas pēdē­jais esot skaudīgs un burvīgs. [Sal. atzīdenis.]
   G. Pols, Vecgulbene.
   3878.    Burves staigājušas vasarā bez brunku: viens priekšauts priekšā, otrs pakaļā.
   K. Jansons, Vijciems.
   3879.    Neg dažs krāšņus pāta­rus māk, dzied Dieva dziesmas, jā, iet ir pie Dieva galdu, 1111 tomēr jir viņš burvis, maitā ļaudis, lopus, labību kā pats Velis? Ja priekš tiesu vests, viņš lielījās, viņš neda- rots ļaunu, bet labu.
   G. Mancelis, Lett. Postill.
   245
   lUmiji
   1654. 165.
   3880.    Burvji un sālspūšļotāji lielījās un teicās, tiem labi vārdi esoši, ar katriem tie neveseliem pa­līdzoši.
   G. Mancelis, Lett. Postill II,
   1654. 379.
   3881.    Dažs neveselis, savā sēr­gā gulēdams, liekas kādu burvi un sālspūšļotāju pie sevis atvesties, tam būs to mēpot, staipīt, kaula vārdus, graizes vārdus, dzīslas vār­dus, un kas tādi pesteļi un burvī­bas jir, pārrunāt. Tāds vella kalps un Laume kļūst cienīti, ar lielām dāvanām apdāvināti.
   G. Mancelis, Lett. Postill II, 1654. 375.
   3882.    Jir kas nevesels, nelūgs tas Dievu, bet sālspūšļotāju un burvi viņš meklēs, no tā tas lik­sies aptaustīties.
   G. Mancelis, Lett. Postill II, 1654. 354.
   3883.    Šī sieva savās lielās bē­dās nemeklē burvus, sālspūšļotājus un tādus vella pesteļus.
   G. Mancelis, Lett. Postill I, 1654. 305.
   3884.    Glāb pēc tavas žēlastības. Man' ar saim' in bērniņiem, Priekš tā velna slepkavības,
   In priekš viņa pesteļiem, Burvjiem, laumēm, raganām, Kas var lopam, cilvēkam, Kad tu gribi ļaut, gan skādēt, Tos samaitāt ir nolādēt.
   Kr. Fiirekers.
   3885.    Pie kūpas blēdības viņa kalpiem, burvjiem, zavatniekiem, vārduniekiem, zīlniekiem, laumām, raganām, sālspūtējiem, kannasrau- džiem, vilkačiem in tādiem gānik- ļiem tam jāpalīdz.
   Kr. Fiirekers.
   3886.    Kad burvi šādus tādus burvekļus in nešļavas namos, lop- kūtīs, laidaros, labībai uznes, iemet, iebāž, iespļauj, in tā otra cilvēka malas apgānīt jeb to izbaidīt grib.
   Kr. Fiirekers.
   3887.    Burvji spējot vētru, kru­su, pērkonu un lietu darīt, sauli un mēnesi maitāt un par vilkatiem pārvērsties.
   Latv. gada grāmata, 1797. 3, 22.
   3888.    Daudz tādu ļaužu vēl musu starpā ir, kas tic, ka burvji, sāls pūšļotāji un raganas spējot krusu un bargu gaisu, cilvēku un lopu slimības uzsūtīt jeb arī no­griezt caur ļaunā gara spēku.
   Latviešu draugs, Piel. 1840. 7.
   3889.    Piltenē tika 1665. gada Vasaras svētkos viens vecs burvis sadedzināts, tad 1667. gadā atkal viens, četri gadi vēlāk vēl divi brā­ļi, no kupiem viens varējis Dievu lūgt, otrs ne. 1676. gadā atkal sa­dedzināts viens burvis un pēc čet­riem gadiem viena ragana bez grēku nožēlošanas.
   L. Arbuzovs, Rig. Almanach, 1911.
   3890.    Jūs sakāt: burvis esot gudrs cilvēks, kam lielāka gudrība un zināšana nekā citiem cilvēkiem, un, kas sev par labu un citiem par ļaunu no nieka lietas daudz ko var izdarīt.
   Latv. Avīzes, 1822. 43.
   3891.    1668. g. prāvā kāds skau­ģis nolādējis sava ienaidnieka lo­pus: „Leij wilcke, Wolne tros abeede!" (lai vilki, velni tos apēd). Otrā dienā teļus saplēsuši vilki, zirgus parāvis velns.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
   3892.    1691. g. tiesu aktīs ir aiz­rādījums par burvjiem, kas kaitē­juši laukiem, labības ziedus nesda­
   mi savam kungam velnam uz elli, no kurienes tos vilkači nesuši at­pakaļ.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
   3893.    1708. g. prāvā ir re­dzams, ka bailes no burvjiem ir tik lielas, ka baidās tos aizkaitināt — jo ar lāstiem un burvībām tie var uzlaist lielu nelaimi — ka burvim ļauj, pirmos kāpostus vārot, pirma­jam to smaržu baudīt, un dod arī pirmo kumosu no kautā lopa ga­ļas.
   K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
   3894.    Jāņa dienā burvis iet ap trejdeviņu saimnieku laukiem skauzdams. Arī Zaļā ceturtdienā viņš apskrien 9 robežas. Bet jau vienreiz lauku apiedams, viņš var nokaltCt visu labību.
   K. Straubergs, Br. Zeme, I0S4. g. 31. dec.
   imi.V Limbažu draudzē Lādes muiža Naukšu mājā dzīvojis bur­vis Bereius, kas ar buršanu un ār­stēšanu krāpis ļaudis. Noprati­nāts tas atzinās, ja pie viņa atve­dot slimu vai apburtu cilvēku vai lopu, tad viņš ņemot 2 vai 3 vien­kāršus sāls graudus un sakot šā­dus vārdus: „Ej nost, tu nešķīsts gars, ļauj vaļas tam svētam garam un svētu kristība draudzību, to lai­cīgu nāvi un mūžīgu ienaidību!" Pēc tam devis šo sāli lupatiņā ie­tītu slimajam un tas izveseļojies. Pret izmežģījumiem lietojis vār­dus: „Kauliņi miesiņas, griežas vie­tā ar Dieva palīgu!" Ar šiem vār­diem dziedējot arī rozi un vēl pie­liekot klāt: „Jaun ozol, jaunas liepas un zaļa zāle." Par buršanu
   piesprieda Berenam 10 pāpu žagaru
   pie kāķa.
   1739. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēst­nesis 1924., 145.
   3896.    Valmieriešu Pīlāta Bērtu­lis esot aicinājis pie sevis burvi, kas dzīvojis šaipus Mētras. Tas esot meklējis elka-dievu pie sliek šņiem, kamēr pēdīgi nonācis pie viena akmeņa vārtu tuvumā, un tad teicis, ka elka-dievs esot te. Uz. šā akmeņa Bērtulis esot katru ga du Miķēļa dienā, pēdējo reizi 1738. gadā, nesis upupus: lējis alu, me­tis trīs saujas gaļas, lējis trīs ka po­tes zupas un kāvis vienu gaili.
   Pēc V. Baloža rokraksta no Kampenhauzena revīzijas prot» kola. 1739. g.
   3897.    Sveiciemā bijis soms Jā­nis, kupš nodarbojies ar buršanu un ļaužu krāpšanu. Tam piesprie­da pie kāķa 5 pāpi žagaru.
   1739. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēst­nesis 1924., 145.
   3898.      Gaujenes Jaunā muiža bijis burvis Veromu Reinis, klips bupoties nelietīgi izlietojis Dieva vārdu, krusta zīmi un dažādas lug šanas. Viņam piesprieda 5 pāri žagaru.
   L. Sloka. Latvijas ViSInesit 1924., 145. Baznīcas revīziju prot.
   3899.    Burvis nēsājot labas ka jas zeķi uz kreiso pusi apgrieztu un nekad nesaucot velnu par bie­di.
   Latviešu Avīzes, 1886. 13.
   3900.     Burvji un raganas pār­vēršas par vilkatiem, melniem su­ņiem, āžiem, kaķiem, pūcēm un
   žagatām.
   247
   llurvļ f
   G. Stenderu.
   .'{{>01. Kurzeme vecos laikos bi­jusi kā piebāzta ar māņticīgiem ļaudīm. Tie runāja par raganām, burvjiem, labdapiem, vārdeniekiem, zavatniekiem, pesteļniekiem, pūš­ļotājiem un Dievs zin, par kādiem vēl.
   Latv. Avīzes, 1824. 32^
   3902.     Burvji senos laikos ir va­rējuši cilvēkus pataisīt par sumpur­ņiem, vilkačiem un citiem zvē­riem. Tiklīdz burvis apjozis jostu cilvēkam, tad cilvēks palicis par tādu zvēru, ko burvis vēlējies. Reiz bijis tāds gadījums, ka skrējis vilks, mednieki tam dzinušies pa­kaļ. Vilks skrējis caur koku sak­nēm, kur pārrāvis jostu, un otrā pusē iznācis par cilvēku. Pārrau­jot burvja jostu, noburtais zvērs topot atkal par to, kas agrāk bijis.
   G. Pols, Bauskas apr.
   3903.     Lai izzinātu, kas ir bur­vis, kas ragana, tad Zaļā ceturt­dienā, gulēt ejot, jāpaņem mutē sērs un ar to jāpārguļ nakts. Liel­dienas rītā baznīcā ejot, jāņem šis sērs atkal mutē. Tad varēs redzēt, ka burvjiem un raganām ir izkār­tas mēles, ko citi cilvēki nevar re­dzēt.
   V. Juoņus, Pustiņa.
   3904; Burvji ziemu vai vasaru esot kažauku Valkājuši.
   K. Jansons, Plāņi.
   3905. Burvji gavēnī nesa ap ci­tu mājām savus pesteļus: teļa gal­vas, stilbu kaulus, olas, pelnus, asi­nis un dažādas citas lietas. Zir­giem viņi sapina krēpes un izgrie­za astrus, govīm apgrieza astes un spaļvu, aitām apcirpa vilnu. Za­ļās ceturtdienas, Lielās piektdie­nas, Lieldienas un Jurģa dienas rītā ar mazu gaismiņu viņi eimot uz mežu un šāunot; kupš tad pir­mais dzirdot šāviena troksni, tam klājoties slikti, vai nu pašam vai ari lopiem piesitoties kāda klipa. Kad atrodot burvju pesteļus, tad tos pakapot skurstenī, vai rijā uz versmes, vai arī ielādējot vecā rata rumbā, aizpuļķējot galus un noslī- cinājot dziļā ūdenī, lai burvji neda­būjot savu nešļavu atpakaļ. Kad viņi to nevarot atpakaļ dabūt, tad viņi izkalstot kā versmē, jeb arī tiem piesitoties kāda cita vaina.
   A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
   3906.     Burvja nešļavas (nocilas) esot: miroņa mati, olas un maize.
   K. Jansons, Ziemeris.
   3907.     Gavēnī buri staigājot ai­tas apcirpdami. Kad viņš aitu ap­cērpot, tad skaitot: „Man villīna un gaļīna, tev kaulīni un ādiņa!"" Pa septiņiem gadiem būram no ap­cirptās vilnas iznākot viena praka.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3908.     Pautneši gavēnī govij uz krustiem izgriezuši ādas lempatu un govi aiz astes piesējuši pie vadža.
   K. Jansons, Plāņi.
   3909.     Pautneši gavēnī govīm astes nogriezuši līdz kaulam.
   K. Jansons, Plāņi.
   3910.     Vijciema Kundziņa mā­jas saimnieks — Vīksna gavēnī pie­slējies. savā stallī ačgārni pie kark- lēm un runājis: „Kas Toma stallī, lai manā stallī, kas Toma klētī, lai manā klētī u. t. t.!"
   Iv. Jansons, Plāņi.
   3911.     Kādam burvim reiz ga­vēnī vajadzējis izskriet deviņu kungu valstīs, jo viņu nesusi kaza sev mugurā. Burvis aicinājis līdz arī savu sievu, kas atteikusies un
   palikusi par vecu izperu (pirts slo- tu).
   K. Jansons, Plāņi.
   3912.     Pautnesis kūtī atstāj savu cepuri.
   K. Jansons, Plāņi.
   3913.     Gavēņu piektdienās burv­jiem krūtīs deg, kāpēc tie tad iet uz nāburgiem dzert lūgt.
   K. Jansons, Plāņi.
   3914.     Kad burvis saskaistas ar savu sievu, tad viņš atņem tai mie­gu un liek tai visu nakti lēkāt un dancot.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   3915.     Ja burvi apvaino jeb sit, tad viņš arvien atriebjas. Ja sa­duras ar burvi, tad vajaga to • sist līdz asinīm, tad steigšus bēgt me­žā, ielīst krāsnī, likt tur bāzt sal­mus priekšā un aizdedzināt. Tad burvis vairs nevarēs nekā izdarīt.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
   3916.     Kod derevņī kaimiņš uz kaimiņa dusmeigs un grib pyrmis kaimiņš jam kū nebejs sataisēt. Vot kai reizja utris kaimiņš iznas uz pogolma vosorys laikā sovu austu drēbi un pakluoj uz zemis. A pvrmais kaimiņš, kab naredzei- tu utris īt un pīdiersnī gubu uz drābu. Jis zvna, ka tūlaik pi ytno kaimiņa vodnosīs uts un vysaids nateirums. Kai jis itū padora, pyr- mais kaimiņš kai izguoja uorā, vieras: guba pilikta uz drābu. Ku jam dareit? Jis tiulen pa jam šķē­rus, izgrīž tū vītu, kur pīlikta gu­ba, īlyka gunē un sadadzynuoja. Pēc ytas ūtram kaimiņam, kur pī- lika gubu suoka degt kai guns pa­kaļā un jis navarēja pacīst suopis. Da tuo laika jam daga, koleidz jis nanūguoja pi pyrmuo kaimiņa 1111 suoka lyugt, kab jis jam pīdūtu.
   Pyrmīs kaimiņš zyna itū suopi, pascēja uz ulru: „Labi, ej uz sātu!" A pats īlyka ceplī, kur daga tai gu­ba, treis zareņi eglis. Nu reizis ūtram puorstuoja degt pakaļa. 111 kaimiņi beja obi divēji buri.
   V. Podis, Rēzekne.
   3917. [Burvji visvairāk staigā Zaļās ceturtdienas un Lielās piekt­dienas naktī.] Ja kāds drošākais kādu burvi arī noķēris, tad no ci­tiem sabaidīts, tūdaļ klusām to al kal palaiž, bīdamies, ka vēl vairāk nenobuf. Ja par nelaimi kādām lops paliek slims, vai cits kas no­tiek, tad tūdaļ brēc: ,,Ja, ja! — nu jau būs gan slikti! Šo nakti bija manas staļļa durvis vaļām un go­vīm un zirgiem spalva apcirpta. Nu jābrauc pie tāda, kas var glābt, un tam nolādētam blēdim pašam to atdarīt." Izbraucis kur nekur, un izmaksājies ko neko, bet ne­kas!, Slikts bijis, slikts paliek. Kas nu par nelaimi? Pienāk draugs un saka: „Kad tas burvis pats to dabū zināt, pie kāda ārsta tu brauc, tad tās zāles neko nelīdz." Te nu vīrs sāk sievu rāt, ka tā to izpļā­pājusi ciemiņu sievām, kur šis braucis, un taisās un brauc pie ci­ta glābēja. Bet kad tu izputētu! Meitens to dzirdējis, ka tēvs un māte runājuši tur un tur braukt palīgu meklēt, pateicis to ciemiņu meiteņiem. Māte to dabūjusi zi­nāt, brēc savas nedienas vaidukām vien, kā nu atkal dabūs zināt, un tad būs visa dzīve pagalam. Kaut jel varētu satulkot, kupš tas burvis ir, tad būtu jāraug no tā miesām kādas spalvas, jeb no viņa drēbēm kādas lupatas dabūt, ko varētu ap to saburto kvēpināt, tas kas zin, vēl ko palīdzētu.
   249
   Ilurvll
   No „Ziņas un stāsti par Die­va valstības lietām". IV, 1852. Kolkas jūrmala. Aizliegts izd.
   CAIJRDURE.
   35)18. Kāda zīlniece pie caur­duru sāpēm runājusi deviņas rei­zes uz sāls šos vārdus: ,,Dur, ko durdams, nodur caurduri, nodur vārnām, žagotām!" tad iedevusi to sāli ar ūdeni vājajam un arī ap­smērējusi sāpes vietu.
   K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
   3919.     Pret caurduri jeb pakrū­tes vainu jāliek karsts uz vēdera, jeb karsti pelni uz tās vietas, kur dur.
   Etn. IV, 1894., Ērgļi.
   3920.     Kad caurais dur, tad jā­dzer tīternīču (potentilla anserina) tēja, jātura naža spicums pret to vietu, kur dur-
   K. Miļnus, Zeime.
   3921.     Pret caurduri der stārķa knābīšu (geranium) tēja.
   Etn. IV, 1894., Bilstiņi.
   3922.     Pret caurduri jādzer skā­bu sakņu un paegļu ogu novārī­jums.
   Etn. IV, 1894., Koknese.
   3923.     Pret caurduri jāvāra un jādzer noraga sakne, lieto arī trū­kuma zālītes.
   Etn. IV, 1894., Ērgļi.
   3924.     Cūku kaujot, jāieliek tanī traukā, kurā laiž pirmās asinis, gabaliņš maizes mīkstuma. Pēc brītiņa tas jāizņem un jāizžāvē. Caurejam durot no šīs maizes jā­apēd tikai viens kumoss un tūdaļ nostāsies durt.
   K. Miļnus, Zeime.
   CAUREJA.
   t
   3925.     Caureja pariet, ja dzer alkšņu čiekuriņu jeb ozolu mizu novārījumu, vai arī melleņu ogu sulu, jeb ēd vīgriežņu ziedus.
   A. Vaskis, Tukums.
   3926.    Kad cauri iet, tad vajaga savārīt ozola mizas un iedzert.
   M. Ķaupelis, Nīca.
   3927.     Pret cauru vēderu der sa­grauzdēta maize, koka ogles vai arī smalki sarīvēta priežu miza.
   Etn. I, 1891. 160.
   3928.     Korķa pelnus ieber brand- vīnā un dzer pret cauru vēderu.
   J. Avots, Svēte.
   3929.     Pret caureju dzer smal­kus pelnus.
   K. Jansons, Plāņi.
   3930.      Pret caureju derot kliņ- ģerītes.
   M. K„ Sauka.
   3931.      Kad cauras iekšas, tad jādzer brūngalvīšu (prunella) tēja, arī kazeņu novārījums ir derīgs. Bērniem dod arī tēju no grauzdē­tām ķimenēm (carum carvi). Pret vēdera graizēm vēl noder augstiņu tēja (erythrea centaurium).
   K. Miļņus, Zeime.
   "7 3932. Ja bērns vēdero (t. i. ja viņam iet cauri), tad viņš, labi stai­gāt nemācēdams, un allažiņ uz tūplīti krizdams, nositis diršai ūku. Tādā reizā jāceļ diršas kau­liņš (tūplītis). Piespiež ar vienu roku bērnu sev klāt, ar otru pa­cilā tūplīti, lai vēderošana nostā­tos.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3933. Tūplīti pasitot, bērniem tiek caurs vēders; tad viņam rauga tūplīti, proti paceļ tūpļa kauliņu Uz augšu.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   .1934, Kad bērns brēc ar vēderi­ņu, viņu mazgā kumelītēs. Bēr­nu iii dod iekšā krūšu pienu ar no- kritušas nabiņas pulvērģi. Dod ari Iekšā mušādu vai incīšu sakni, sa­rīvētu pienā jeb sukura ūdenī.
   K. Pētersons, Raņķi.
   3935.          Kad bērnam caurs vē­ders, dod iekšā sarīvētu mušātu un pijoju saknes krūts pienā.
   Austere, Saldus.
   3936.          Kam caureja, tam jādzer izkaltētu zirgu skābeņu tēja.
   J. Jansons, Plāņi.
   3937.          Lai apturētu caureju, tad vajaga dzert zirgu skābeņu tēju.
   E. Jēpe, Palsmane.
   3938.          Kad bērnam iet cauri, dod dzert zirgu skābeņu tēju.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   3939.          [Kad bērnam ir caurs vē­ders], uzlej rāceņu stērķelēm virsū ķiršu brandvīnu un dod iekšā.
   A. Rozenšteine, Saldus.
   3940.          [Kad bērnam ir caurs vē­ders], sadedzina pudeļu korkas un dod pelnus iekšā, sasmalcina krāsnī labi izdegušu dedzināta stieģeļa gabaliņu un dod iekšā pienā, ūdenī jeb tējā.
   Rašmane, Saldus.
   3941.          Caurskreju zāles aug vis­vairāk kāpostdārzos dzeltānu zupo- ju kātu un bāliem ziediem, apaļā cekulā. [Sal. mīšana.]
   J. Rubenis, F.rg|i.
   CĀĻI.
   I. Cāļu perināšana.
   3942.          Cāļus jāliek perēt pilna mēnesī un pēcpusdienā, tad btls vistiņas.
   A. Veokalne, Drelillķl
   3943.     Lai cāļi izdotos, tad vistas jāliek perēt tā, ka cāļi lai iznāktu jaunā mēnesī.
   Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
   3944.     Cāļus perinot, jāsaliekot olas perēklī svētdienas vakarā bez saules ar tieviem galiem uz zemi, tad nākot cāļi no visām olām ārā kā baznīcēni pa baznīcas durvīm.
   E. Zommere, Rauna.
   3945.     Cāļus vajaga likt perēt tanī laikā, kad baznīcēni nāk no baznīcas laukā, tad labi izdodas. [Sal. vistas.]
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   3946.     Kad perina cāļus, tad olas jāliek svētdienās ap to laiku, kad ļaudis nāk no baznīcas ārā. Tad arī cāļi visi izkaļās tāpat, kā daudz ļaužu nāk ārā no baznīcas.
   M. Auziņa, Rīga.
   3947.     Cāļus vajaga likt perēt, kad cilvēki nāk no baznīcas mājās, tad cāļi tā nākot no olām ārā.
   K. Lielozols, Nīca.
   3948.     Kad baznīcēni nāk mājās, jāliek cāļi perēt, tad tie labi izdo­das.
   Morgenšterne, Penkule.
   3949.     Olas vajaga likt perināt vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt, un neprasīs daudz barības, bet ja liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.
   A. Ernstsons, Vaiņode.
   3950.     Cāļi jāliek perēt, tad kad govis nāk no ganības mājā, tad labi izdodas.
   H. Skujiņš, Smiltene.
   3951.     Kad pūš dienvidu vējš, vajag likt cāļus perēt, labi izšķi­ļas.
   M. Kalniņa, Vandzene.
   3952.          Tādās dienās, kad pūš ziemeļa vējš, nevajaga likt perēt putnus, tad cāļiem ir lielas nabas, nevar izšķilties no olām.
   J. Atteka, Nīca.
   3953.          Ziemeļvējam ārā pūšot, nedrīkst likt vistu perēt, jo tad cā­ļi labi neizšķiļas un ir daudz „vanckaru".
   J. Andriņš, Taurkalns.
   3954.          Kad olas liek perēt, tad licējam vajaga saģērbties raibās drēbēs ar vaļējiem matiem un va­jaga likt nepāru skaitu olu un ne­vienam neteikt, cik olu palikts. Ja visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi labi izdodas.
   K. Vieglais, Krape.
   3955.          Ja grib, lai no visām olām izšķiltos cāļi, tad, olas pe- reklī liekot, tās jāber visas uz reizi
   A. Aizsils, Lubāna.
   3956.          Kad cāļus liek perēt, tad nevajaga runāt, lai labi izperē.
   I. Upenieks, Skrunda.
   3957.          Kad cāļus liek perināt, tad lakats jāatsien atpakaļ, lai iz­dodas cāļi ar cekuliem.
   A. Sausā, Tirza.
   3958.          Cāļus perinot, olas vīrie­šu cepurē jānes.
   K. Jansons, Plāņi.
   3959.          Ja vīrieša cepurē nes olas perēt, tad cāļi labi izšķiļas.
   V. Saperovs, Vecpiebalga.
   3960.          Kad vīrišķu cepurē nes pautus perēt, tad visi cāļi labi iz­šķiļas.
   J. Steglavs, Jelgava.
   3961.          Ja grib, lai vanags neaiz­nestu cāļus, tad olas jānes cepurē, kad tās liek vistai perēt.
   * A. Aizsils, Lubāna.
   3962.     Ja vīrieša cepurē nes pautnus perēt, tad visi cālēni būs gaiļi.
   T. Dzintarkalns, Talsi.
   3963.     Ja liek vistu perēt, tad jāliek olas perēklī vai nu ar labo, vai kreiso roku. Ja grib, lai vai­rāk izperētu vistiņas, tad jāliek ar kreiso roku, bet ja grib, lai vairāk būtu gailīšu, tad jāliek ar labo ro­ku.
   P. Eglīte, Priekuļi.
   3964.     Kad perina cāļus, tad va­jaga, perēkli taisot un olas nesot, ātri skriet, tad visi cāļi izšķiļas.
   J. A. Jansons.
   3965.     Cāļus perinot jāliek sienā, tad vistas ies uz pļavu, ja liks la­pās, tad dzīvos pa mežu, un ja sal­mos, tad ies uz labību.
   L. Bēķe, Madona.
   3966.     Cāļus perinot olas jāliek sienā, tad cāļi dzīvos pa zāli; olas nevar likt salmos, tad cāļi ies la­bībā.
   Z. Lāce, Veclaicene.
   3967.     Cāļi jāperina sienā, tad viņi neēd tīrumā labību.
   V. Spandegs, Pociems. K. Jan­sons, Plāņi.
   3968.     Lai cāļi neietu labībā, tad perētāju vistu likuši sienā.
   E. Krastiņa, Naukšēni.
   3969.     Uz salmiem perināti cāļi ēd labību laukos, uz siena perināti neēd.
   Atbalss k. 1894. P. Lodziņš,. Sērpils.
   3970.     Pavasaros kamēr cāļus perina, nedrīkst svilpot, jo tad cāļi nepadonas.
   K. Corbiks, Bēne-
   3971.      Cāļiem vajaga nokniebt to putraimiņu, kas atrodas knābja galā.
   S. Gūberts, 1688.
   3972.      Izšķiltiem cāļiem no knābja jānoplēš kauliņš putraima lielumā; ja nenoplēš, tad cālis liels izaudzis nevar ēst.
   P. Š„ Rauna. A. Skrūze, Saikava.
   3973.     Mazs cālēns, kamēr viņš nav ēst dabūjis, var krist no baz­nīcas jumta un ar nenositīsies.
   H. Skujiņš, Aumeisteri.
   3974.      Cāļiem pirmo reizi jādod olas ēst, jo tad jaunās vistas esot dējīgas.
   M. Klause, Jaunpiebalga.
   3975.      Pirmās spalvas cāļiem sauc par raganu spalvām.
   K. Jansons, Plāņi.
   II. Cāļi sakarā ar vana­gu, vārnu, žurku.
   3976.      Lai nikni putni nekristu virsū jauniem mājas putniem: cā­ļiem, zoslēniem, pīlēniem u. c., tad pirmo reizi tos ārā laižot, ņem kat­ru cālēnu un bāž azotē un liek, lai tas nokrīt pa pliku miesu zemē. Pie tam teic šādus vārdus: „Kraukļi, vārnas, žagatas, vanagi, lapsas, ļauni skaudīgi cilvēki, mīliet šos manus putniņus kā paši savus bēr­nus! Neēdiet šos manus putniņus, kā jūs savus bērnus neēdat!"
   R. Alauns, Rīga. F. Brīv­zemnieks, 1881. VI, 161.
   3977.     Lai cāļus, ko pirmo rei­zi izlaiž laukā nelaupītu nikni put­ni, tad mēdz tos apkvēpināt ar velna sūdu, ko ber uz karstām og­lēm, uz kurām tura sietā cāļus.
   Kvēpinot jāsaka: „Eita, mani put­niņi, biedrojaties ar vārnām un va­nagiem! Jūs esat vienas mātes, vie­na tēva, vienā lizdā perēti!"
   M. Freimane, Cīrava. F.
   Brīvzemnieks, 1881. VI, 161.
   3978.      Kad vista izper cāļus, tad tie 3 reizes jānoglauda un jā­saka: „Ai, smukie, pelēkie vanadzi- ņi!" jo tad vanags nekad neķer cāļus.
   A. Klause, Jaunpiebalga.
   3979.      Mazus cālēnus vajaga saukt par vanadzēniem, tad vanags tos prom nenes.
   V. Biša, Vijciems.
   3980.      Mazus cāļus vajaga no­saukt par maziem vanadziņiem, tad vanagi tos neaiznesīs.
   A. Bulēne, Rīga.
   3981.     Mazus cāļus vajaga saukt par vanadziņiem, tad vanagi tos neaiznesīs.
   A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
   3982.       Ja mazus cāļus nosauc par vanagiem, tad vanags tos ne­ķer-
   Iv. Baumane, Baldone.
   3983.      Mazus cālīšus nevajag saukt par pelītēm, tad peles tos nodzenā.
   L. Capa, Rīga.
   3984.      Mazus cālīšus ja sauc putnu vārdos, piem.: par zīlītēm, zvirbulīšiem, tad kaķi viņus apēd.
   E. Stīpniece, Vērene.
   3985.     Lai cāļus neķertu vanags, tad tie tūliņ pēc izperēšanas jāie­liek cepurē vai sietiņā.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3986.     Lai vanags nekad cāļus neieraudzītu, tad tiem trīs reizes piesitot uzliek cepuri un no virs­puses iegrābj tajā.
   A. Bērziņa, Aloja.
   3987.      Kad vista izper cāļus, tad jāieliek viņi sietā, ligzda jāsa­dedzina un dūmos jāapkvēpina, tad vanags nenes prom.
   A. Rozentāle, Jaunauce.
   3988.       Pavasarī laižot pirmo reiz cālīšus jeb pīlītes ārā, tie jā­apkūpina ar dūmiem, lai vanags neķej\
   L. Strute, Šķibe.
   3989.      Pavasarī upmalās jāsa­gramsta ūdens mēsli, kufi jāsade­dzina, kad cāļi iz olām izšķiļas, tad cāļi jāapdūmē, lai vanags tos ne­aiztiek.
   K. Jansons, Plāņi.
   3990.    Kamēr vēl nav laisti ārā mazi cālīši, tad vajaga salikt visus grozā un apkūpināt ar šaujama pulvera dūmiem un arī apsmērēt spārnus, tad neraus ne vārnas ne vanagi.
   J. Atteka, Nīca.
   3991.     Lai vārnas vai vanags neaiznestu cāļus, tad tie jāapkūpi­na ar šaujamo pulveri.
   M. Macpāne, Alsunga.
   3992.      Kad pirmo reizi cāļus laiž ārā, viņus apkūpina, lai vārnas nepaņem.
   K. Lielozols, Nīca.
   3993.     Cāļi, kas tikko iznākuši no olām, tiek salikti lielā kurvī. Kurvim uzliek virsū kaut kādu drē­bi, lai cāļi neizkāptu ārā. No kadi­ķiem uztaisa ugunskuru. Dūmiem paceļoties, kvēpinātājai vajaga uz­likt rokas dūmos un sacīt: „Aiz­dzen vanagus, aizdzen visus nela­bos!" Kad šie vārdi izteikti, cāļus var jemt no kurvja ārā, jo nedz vanagi, nedz citi putni tos nene­sīs projām.
   A. Dakstiņa, Jelgavas sko­lotāju institūts.
   3994.     Kad vista izperējusi cā­ļus, kur tad aizsviež vistas perekli, tur arī cāļi visu vasaru staigās.
   J. Lazdāns, Kalupe.
   3995.     Izperinot mazus cālēnus un pirmo reizi laižot laukā, vajaga visus salasīt kurvī un izbērt pret ziemeļiem, tad vanagi neķers ne­vienu cāli. Tā izberot cāļus pret ziemeļiem, tos ātri ierauga putnu aizbildne, kuj-a necieš siltumu un tāpēc atrodas ziemeļos. Ieraudzī­jusi mazos putnus, tā ņem tos sa­vā apsardzībā.
   A. Kauliņa, Jaunceme.
   3996.      Mazas zosītes jeb citu māju putnu cāļus kad laiž pirmo reizi ganos, tad saiminiecei vajaga visus vienā grozā iznest un laist pa vienam vien aiz krekla. Kad visi izlaisti, tad vajaga ātri skriet atpakaļ iekšā un nemaz neskatī­ties atpakaļ, tad viņi visi labi stā­vēs kopā.
   J. Atteka, Nīca.
   3997.      Kad cāļus jeb zoslēnus laiž pirmo reizi laukā, tad tie pa- priekšu jāsaliek grozā un jāapsedz ar drēbi. Tad jāsameklē viens vecs ritenis un mazs akmentiņš. Papriekšu jālaiž akmentiņš caur rumbu, tad katrs cālis pa trīs rei­zes. Pēc tam laiž cāļus zālē, bet akmentiņš jāsviež uz otru pusi un jāsaka: „Lapsām, vārnām un zvē­riem, še jums jūsu tiesa!" Pēdīgi vēl cāļiem jāuzmet krusts. Tad neviens zvērs cāļus neaiztiks.
   E. Šneiders, Alūksne.
   3998.     Lai vārnas, žagatas un vanagi nenestu cāļus prom, tad visi cāļi, no perekja ārā ņemot, jāsa­ber klēpi, uz vakara pusi jāliek ze­mē, nosakot: „Tie cūkām!"
   E. Zommere, Rauna.
   3999.     Kad cāļi izperēti, tad vi­ņi priekš ēst došanas jālaiž caur koku ratu mutuli (rumbu), kur nav nekādas dzelzs, tad vanags ne- aizneslšot.
   J. Lancmanis, Lejasciems.
   4000.     Kad vista izperē cāļus, tad lai vārnas un vanagi neaiznestu cāļus, tos visus tūlīt pēc izšķilša­nās vajaga izlaist cauri rata rum­bai. Tad cāļi ari labi augi
   K. Mūlenbacha man.
   4001.     Izperētus cāļus laiž caur rata rumbu (mauli), lai nenes vi­ņus plēsoņi.
   M. Navenickis, Zasa.
   4002.     Kad cālīši izperēti, tad vajaga laist caur rata rumbu uz rīta pusi; tad neviens, ne kaķis, ne vanags neaiznes.
   M. Vennere, Strenči.
   4003.     Tikko izšķīlušies cāļi jā­izber caur rata rumbu; tad viņi ne­ies labībā.
   L. Kārkliņa, Dzelzava.
   4004.     Lai plēsīgi putni neaiz­nestu cālēnus, pīlēnus un zoslēnus, tad tos, tikko izperētus, izlaiž caur vīrieša bikšu stilbu.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1198.
   4005.     Lai vārnas neapēstu cā­ļus, pirmo reiz laižot viņus laukā, vajaga tos dzīt caur vīriešu bikšu cisku.
   Penkule.
   4006.     Mazus cālēnus vajagot caur bikšu stilbu laist trīs reizes cauri un vajagot nosaukt par va­nadziņiem, tad vanags neaiznesot.
   E. Ābole, Vijciems.
   4007.     Kad cāļus laižot pie vis­tas, tad vajagot laist tos trīs reizes caur vīrieša bikšu stilbu, tad viņi visi turoties kopā un neviens nepa- zūdot.
   E. Ābole, Vijciems.
   4008.     Izperētie cāļi jālaiž caur bikšu kāju, tad cāļus nenesīs va­nags.
   M. Navenickis, Zasa.
   4009.     Ja vista izperina cālēnus, tad viņus vajaga izlaist cauri vīrie­šu bikšu ciskai; cālēniem tad ir biksītes kājā un vārnas viņus ne­aiztiek.
   M. Freiberga, Talsi.
   4010.     Tikko izperētus cālēnus, zoslēnus, pīlēnus jālaiž caur pui­šu biksēm, lai tos neķertu vārnas un vanagi.
   K. Corbiks, Jelgava.
   4011.     Kad mazus cālēnus laiž pirmo reiz laukā, tad vajaga tos izmest cauri svārkiem un apsvili­nāt ar zēveli, — tad tos vārnas neēd.
   K. Corbiks, Līvbērze.
   4012.     Jauni cāļi ir jāsaliek gro­zā un jāizņem trīs reiz caur zirga sakām, tad tos nenes vanags, jo tie viņam izliekas zirga lielumā.
   A. SalmSns.
   4013.     Cāļus pirmo reiz laukā laižot, katrs cālis jālaiž caur zirga apaušiem cauri. Tad vārnām un vanagiem tie izliekoties zirga lie­lumā un tie nedrīkst cāļiem uz­brukt.
   K. Corbiks, Pampāļi.
   4014.     Lai vanagi neredzētu jau­nus cāļus, tad tie, tikko izperēti, jāizlaiž caur cilvēka galvas kausa acs caurumu.
   F. Brīvzemnieks, 188t. VI, 198.
   4015.   Vanags nenes cāļus prom, ja sieviete tos izlaiž trīs reiz sev caur kreklu cauri.
   K. Jansons, Plāņi.
   4016.     Cāļus salaiž sievietes brunčos un iznes ārā, lai tie caur durvīm, bez gaismas tiktu laukā; bet lai cāļi būtu dējēji, tad atpakaļ istabā laižot sievai caur kājas star­pu.
   G. Pols, Bauska.
   4017.     Vanags un pūce nenes cā­ļus projām, ja viņus, kamēr vēl nav ēduši, izlaiž trīs reiz caur dzirkļu apaļo galu, rata rumbu vai maitas acu kaulu, ja caur to jau ir izaugusi zāle.
   K. Jansons, Plāņi.
   4018.     Kad pirmo reiz cāļus laiž laukā, tad viņi jānosver, lai vārnas tos neaiznes.
   K. Jansons, Plāņi.
   4019.     Lai vārnas un vanagi ne­laupītu zoslēnus, pīlēnus un cāļus, tad tie, pirmo reiz ārā laižot, jā­nosver-
   A. Zeltkalns, Lubāna.
   4020.     Lai vanags cāļus neno­ķertu, tad tie cepurē jānosver; va­nags nosvērto cāļu svaru nevarēs mazināt.
   A. Bērziņa, Aloja.
   4021.     Cāļus nenes vanags pro­jām, ja tiem iedod izkaltētu un sa­berztu tā saucamo vistas vēja de­su.
   J. A. Jansons, Olaine.
   4022.     Ja cāļus skaita, tad vien­mēr kāds pazūd.
   M. Veidenberga, Vecmokas.
   4023.    Kad nav gribējuši, ka va­nags nes cāļus projām, tad Māršu rītā noraisījuši krāsns slaukāmo slotu un ar tiem pašiem valdzi­ņiem nosējuši sētas mieta galu.
   E. Krastiņa, Naukšēni.
   4024.     Lai vanagi neaiznestu cā­ļus, jāuzslien kārts galā slota.
   K. Zilbers, Meņģele.
   4025.     Kad pirmo reiz mazus cālīšus laiž laukā, tad jāsaliek priekšautā, jāiznes ārā un jāpār­velk krusts gaisā; tad neviens putns neņemot šos cālīšus.
   A. Mednis, Skrunda.
   4026.     Lai nikni putni nekristu vistām virsū, tad ņem Jurģa rītā vecu krāsns slotu, sien to pie sētas. Otrs prasa: „Ko tu tur sien?" Tad atbild: „Es sienu visām vārnām, žagatām un vanagiem kājas." Ta­nī gadā visas vistas paliks veselas.
   F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 161.
   4027.     Ja kāds cālis jau ir bijis aiznests, tad jāiet pa diviem Vana­gam nagus siet. Viens sējis, bet otram bijis jāprasa: „Ko tu tur sieni?" „Es sienu vanagam na­gus." Tā jāprasa un jāatbild trīs reizes.
   E. Krastiņa, Naukšēni.
   III. C ā ļ a g a ļ a.
   4028.    Kas cāļus kāvis, tam trīc rokas.
   J. Rinkuss, Prauliena.
   4029.     Cāļa tupērklis jāēd vec­mātei (bērnu saņēmējai).
   K. Jansons, Plāņi.
   II),'10. Ku rudeni kaun pirmo • iili tod viņu nevāra kāpostos, lai \ i'iins neknābtu kāpostus.
   M. Āboliņa, Aumeisteri.
   IV ('■ ā | i kapa zīlēšanā.
   10,II. Ju starp cāļiem gailīšu ir vuirak kā vistiņu, tad kapš gai­dītus.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   1032. Kad no cāļiem vairāk guIļu ka vistu, tad gaidāmi kapi.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   V ( ', ā | i I i e t u s z 11 ē š a n a.
   lO.'l.'l, .la cāļi pīkst un vistas nulle, purinās, tad būs lietus.
   K. Jansons, Plāņi.
   10.11 K(hI cuoleiši losuos zam Imula, k«ie laiks ir pavysam lobs, Īlei pl/liuej, ka byus puormaiņa laiku leils viii olkon loba dīna.
   V. Podis, Rēzekne.
   lO.'lfi Kad cāļi salasās slēgtā \ lelli I111I |>11(1 lietus.
   M. Sikle, Nīca.
   10,'10 .la cāļi salasās vistai zem <parnieui jaukā laikā, tad būs lie­lus.
   M. Sikle, Nīca.
   1037.       Kad cāļi lien zem vistas, lad būs slikts laiks.
   K. Lielozols, Nīca.
   1038.       Cāļi labā laikā lien zem vistas uz lietu.
   K. Lielozols, Nīca.
   1039.       Vasarā, kad cāļi lasoties zem vistas spārniem, tad drīzumā sagaidāms liels negaiss.
   E. "Aizpurve, Lubāna.
   Vi. Cāļi rudens zīlēšanā.
   4040.           Ja cāļi agri sāk dziedāt, tad rudenī būs agras salnas.
   J. Rubenis, Ērgļi. K. Jan­sons, Plāņi. P. Š., Rauna. Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   4041.           Kad mazi gailēni dzied, tad agrā rudenī būs lielas salnas.
   K. Bika, Gaujiena.
   4042.           Ja jaunie gailēni ātri sāk dziedāt, tad būs agrs rudens.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   4043.           Kad cāļi lec augstu ko­kos gulēt, tad rudenī būs drīz sal­nas.
   P. Š„ Rīga.
   4044.           Ja cāļi iet agri gulēt, tad bQs agrs rudens.
   P. Zeltiņa, Ikšķile.
   CELMS.
   4045.           Meitas nesēd uz celma, lai nebūtu ilgu laiku jāsēd vaiņa­ga.
   P. 11701.
   CEĻGALI.
   4046.           Ja meitai ceļi kut, tad ta mīlē puišus.
   A. Miglava, lUga.
   4047.           Ja niez kreisais celis, tad dabūs ceļot.
   V. Dzilna, Rembate.
   CEĻMALLAPA (Plantago ma­jor).
   4048. Ceļmallapa tiek saberzta kopā ar dzelzpuķi (verbena offici- Halis) un likta uz ievainojumiem.
   257
   Ca/i Ceļmallapa
   A. W. Hupel, Top. Nacti- richten IV, 1789. 292.
   4049.         Cejmallapas liktas uz ie­vainojumiem un vātīm.
   Beschr. d. Prov. Kurland, 1805, 74.
   4050.          Ceļmallapas ir labas vil­cējas, tādēļ tās liek uz apmilzu­miem.
   J. Ilsters, N. Ozoliņš, Grostona.
   4051.          Ceļmallapas liek uz augo­ņiem un iekaisumiem, jo viņas iz­velkot karstumu un mazinot pam­pumu.
   M. Simiņš, Brukna.
   4052.          Savārītas ceļmallapu vā­lītes dzep pret cauru vēderu.
   Etn. 1891. g. I, 109, Jaunse-
   sava.
   4053.          Latvieši lieto svaigās la­pas pušumu apsiešanai, jeb arī iz­spiež zaļo sulu, ar kupu apsvaida vainu.
   E. Birzmanis, Latv. ārstn. stādi, 1897.
   4054.          Ja uz ievainojuma uzliek ceļmallapu, tad tas drīz sadzīst.
   P. 5., Preiļi.
   4055.          Kad galva ir karsta, tad uzliek ceļa taku lapas; tās visu karstumu noņem.
   A. Drāzniece, Nīca.
   4056.          Ceļa taka lapas lieto pret karstumiem. Svaigas ceļa taka la­pas bez lielajām stīgām uzliek uz sāpošu vietu.
   A. Šķila, Nīca.
   4057.          Ar ceļmalu lapām noņem slimībai karstumu. Jānoplūc lapa, jāuzliek uz vainas un stipri jāno­sien; pēc divām stundām lapa jā­noņem un jāuzliek cita.
   J. Celmainis, Nīca.
   CEĻOSANA.
   I. Izbraukšana.
   4058.    Ja grib kaut kur agri iet vai braukt, tad iepriekšējā vakarā, kāpjot gultā, vajagot piesist pie gultas malas tik reizes, cikos jāce­ļas. Bet ja jau ir iekāpis gultā un izstiepis kāju taisni un tad vēl pie­sit, tad no rīta neatmodīšoties.
   Z. Grīnberga, Sigulda.
   4059.     Kamēr gaiļi nav dziedā­juši, naktī nekur nav jāiet, jo priekš pusnakts blandās apkārt smuti (velni), margu bērni, kūpi nav kristīti.
   A. Armans, Ludzas Zaļmuiža.
   4060.     Nekad nedrīkst vēlēt ot­ram laimīgu ceļu, jo tas nozīmē sliktu izdošanos.
   L. Lauva, Lubāna.
   4061.     Kad vīri taisās kaut kur izbraukt, tad sievām nav brīv vi­ņiem pa kājām maisīties, lai vī­riem neietu ceļā slikti.
   A. Rullē, Ciecere.
   4062.     Ja vīri taisās izbraukt, tad sievām nav brīv ātrāki istabu slaucīt vai vērpt, iekām tie nav aizbraukuši. To ievērojot, vīriem smaidīs laime.
   A. L.-Puškaitis.
   4063.     Ja vīri taisās izbraukt, sievām nav brīv istabu slaucīt vai vērpt, iekāms viņi nav aizbrauku­ši; tad vīriem smaidīs laime.
   K. Lielozols, Nīca.
   4064.     Ja vīri taisās izbraukt, tad sievām nav brīv slaucīt istabu vai vērpt, iekāms vīri nav atgrie­zušies. Tad vīriem smaidīs laime.
   Bērziņš, Ropaži.
   4065.          Ja viri taisās izbraukt, tad sievām nevajaga vērpt vai is­tabu slaucīt, iekāms vīri nav at­braukuši, citādi tiem nelaimēsies.
   J. A. Jansons.
   4066.          Kad iet uz ceļu, nevajaga istabu slaucīt, tad nav laimes.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   4067.          Ja kāds iet ceļā, nedrīkst vērpt, tad gafš ceļš.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   •1068. Ja kaut kur tālu jāaizceļo, lini no mājas sienas jāpaņem līdzi koda skaidiņa, tad varēs atkal mā­jas atgriezties.
   A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
   4069.           Ja kur jāiet, tad vajag mazu brīdi apsēsties, laimes brīti­ņu pasēdēt.
   A.    Mednis, Limbaži.
   4070.          Arvien, kad grib kur iet un ir apģērbies, tad jānosēž lai­mes stunda; tad viss labi izdodas.
   V. Pavāre, L. Straupe, Iecava.
   4071.          Gapākā ceļā dodoties, mā­jas visiem jānosēžas un jāpasēd — būs laba izdošanās.
   B.   Daņilovs, Kacēni.
   4072.          Kaut kur izejot, vispirms Ir jāpiesēžas, tad labi izdosies.
   B. Brikmane, Skrunda.
   4073.          Kad taisās kur iziet, tad vajaga pirms apsēsties, tad laba laime.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   4074.         Priekš ceļā došanās vaja­ga apsēsties, tad ceļojums izdodas labi.
   E. Rotmane, Jaunauce.
   4075.          Kad dodas ceļojumā, tad vajaga iepriekš visiem nosēsties, lai ceļš labi pašķiras.
   Z. Prauliņš, Aumeisteri.
   4076.          Ja dodas kāds ceļā, tad visiem jāapsēžas priekš atvadīša­nās.
   A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
   4077.          Pirms izbraukšanas ga­rākā ceļā iepriekš jāapsēžas krēs­lā, lai labāki izdotos.
   J. A. Jansons, Piņķi.
   4078.          Ja aiziet kādā svešā vie­tā, tad vajag kaut ko vēlēties. Šī vēlēšanās piepildīsies.
   V. Oinaskova, Ungurpils.
   4079.          Ja izies no mājām neēdis, ciemā nemielos.
   K. Zilbers, Meņģele.
   4080.          Ja ceļa braucējs griež maizi, un ja maize nogriežas ar uz­kalnu, tad ceļā labi klājas, bet ja ar iedobumu, tad slikti klājas.
   R. Kalniņš, Lubāna.
   4081.    Ja ejot uz kādu darbu vai ciemu ir laba patikšana, tad labi ies, bet ja ne, tad slikti.
   A. Aizsils, Lubāna.
   4082.   Ja kur jāiet, tad jāap­griežas deviņas reizes apkārt, lai viss labi izdotos.
   P. Zeltiņa, Rīga.
   4083.   Ja kur iziet, tad pasliek­snē ar kāju jānovelk trīs reiz krusts, lai viss labi izdotos, un jā­saka šādi vārdi:
   Ar Dievu es nu iziemu, Dievs izšķirs manus celiņus, Svēts eņģels mani pavada, Šeit laicīgi, tur mūžīgi.
   M. šauruma.
   4084.          Kad brauc ceļā, tad pār­met zirgam krustu; tad laime.
   R. Bērziņš, Džūkste.
   4085.          Rīkojot ratus ceļam, ne­drīkst stāties viņu ilksīs; zirgs jā­jūdz vienam vīram.
   K. Corbiks, Vilce.
   4086.          Zirgu iejūdzot, jāpārmet krusts, lai labi izdodas.
   A. L.-Puškaitis.
   4087.          Kad, no mājām ārā brau­cot, zirgs tur atstāj mēslu čupu, tad būs laimīgs brauciens.
   J. Cinovskis, Snēpele.
   4088.          Priekš ceļošanas brau­cējs taisa ar kāju jeb pātagu zirga kāju priekšā vienu jeb trīs krus­tus.
   Špīss, Zemīte, no A. Bīlen­šteina rokraksta.<